Ieva Nikoleta Dāboliņa: PASAKA PAR LATVIJU

Divdesmit divi gadi bija mūsu Latvijas Republikas zelta laikmets. Ar visām kļūdām un trūkumiem – tas ir laiks, kurā pierādījām, ka esam cienīgi, lai mums būtu sava valsts. To mums neviens nevar atņemt un tikai tam pateicoties, mūsu valsts turpinās.

Divdesmit divos gados ar čaklu darbu, neatlaidību un lielu garīgu pacēlumu no krāsmatām un pelniem mēs radījām latvisku taisnības un pārticības valsti.

Divdesmit gadi pagājuši atjaunotajā Republikā. Vai pēc diviem gadiem varēsim lepoties ar savu valsti? Divos gados pat viens cilvēks var izdarīt ļoti daudz. Cik daudz varam izdarīt mēs visi kopā – divi miljoni latviešu?

Mēs stundām ilgi varam runāt par to, kas mūsu zemē ir slikti, netaisnīgi un ļauni. Bet vai mēs zinām, ko tieši un kā gribam mainīt?

Okupācijas laikā, 80. gadu sākumā, kad veikali mēdza būt tukši kā izslaucīti, tautā klīda joks, ko šodienas bērniem nesaprast. “Veikalā nav banāni? Bet vai tad jūs tos pieprasāt?” Šodienas bērni vienkārši pajautātu – “Nu kādēļ tad jūs neprasījāt tos banānus? Vai tas, kas sevišķs?”

Mēs nevarējām iedomāties, ka varētu prasīt. Pat veikalā redzot banānus, mēs paietu tiem garām.

Tāpat mēs nevarējām iedomāties, ka varam gribēt savas valsts neatkarību. Ja nebūtu cilvēku, kas visus okupācijas gadus to auklēja savās domās, cīnījās un nežēloja savas dzīvības, mums šodien nebūtu savas valsts.

Ikkatra, pat pavisam parasta un ikdienišķa lieta vai lietu kārtība sākumā rodas mūsu domās, tad tiek nosaukta vārdos un tikai tad realizējas dzīvē. Savu pasauli mēs radām paši. Vai mēs ticam, ka Latvija var būt citādāka? Un ja tā – tad tieši kāda ir mūsu Latvija? Es izstāstīšu pasaku… Vislabākajā vietā pasaulē ir kāda zeme. To neskar ne stipras vētras, ne zemestrīces. Tajā krāšņi mainās visi četri gadalaiki, katrs nākdams ar savu skaistumu un dāvanām.

Tās balti smilšainos krastus apskalo jūra – skaista un tīra. Cauri zemei plūst lielas un mazas upes, zilajās debesīs spoguļojas dzidri ezeri. Pusi zemes klāj zaļi meži, kuros mīt dzīvnieki un putni, kādus citās zemēs vairs nesastapt. Auglīgā zeme ir sakopta kā dārzs.

Uz katra pakalna, kokiem apvīta stāv lauku māja, kurā mīlēti, laimīgi, veselīgi un zinātkāri aug vismaz četri bērni. Viņi palīdz vecākiem strādāt savā saimniecībā vai nelielā ražotnē. Ik darba dienu viņi dodas uz savu mazo lauku skolu, paaugoties brauc uz apriņķa skolu, kurā mācās savas tautas vēsturi, literatūru un ģeogrāfiju, dzied korī, mācās ķīmiju, fiziku, matemātiku un vairākas svešvalodas.

Šīs zemes bērni ir gudrākie un spējīgākie pasaulē. Šajā zemē dzīvo skaistākās meitenes, gudrākie un brašākie puiši, mīlošākās mātes un tēvi.

Cilvēki, televīzija un radio runā, dzied, raud un smejas latviešu valodā.

Svētdienās ģimenes dodas uz baznīcu vai saieta namu, kas vienlaicīgi ir garīgās un sabiedriskās dzīves centrs. Sabiedrībā valda savstarpēja mīlestība, cieņa un izpalīdzība.

Gludi un kārtīgi ceļi un dzelzceļi savieno vietas un cilvēkus. Valsts eksporta bilance četras reizes pārsniedz importu. Eksportē augstas kvalitātes pārtiku, koksnes izstrādājumus un papīru, augsto tehnoloģiju izstrādājumus, medikamentus, kosmētiku, dizaina priekšmetus, rokdarbus, mūziku un mākslu.

Svarīgākos pagasta, novada un valsts jautājumus cilvēki izlemj, tieši balsojot. Valsti vada cilvēki, kas bauda vispārēju cieņu un uzticību. Tiešās vēlēšanās tiek ievēlēts pats spējīgākais, godīgākais un gudrākais tautas pārstāvis – valsts Prezidents.

Zemi apsargā neliela, izcili profesionāla, uzticama un moderni bruņota armija. Visi darbspējas vecuma vīrieši un liela daļa sieviešu ir zemessardzē. Šajā zemē nav noziedzības, netiklības, alkoholisma, narkomānijas, pamestu bērnu un slimu un vecu cilvēku.

Valsts visā pasaulē ir slavena ar talantīgajiem cilvēkiem, īpašo latviešu kultūru, mākslu un arhitektūru, drošību, kārtību un tīrību, kādu citur nesastapt.

Visā pasaulē runā par šo laimes zemi.

Šī ir mana Latvija. Kāda ir jūsu Latvija?

Vai uzdrīkstaties sapņot? Vai labi sapņi var būt pārāk lieli un pārdroši? Vai pieticīgi sapņi vairs ir sapņi?

Tie, kas smejas par lieliem sapņiem, paši nav spējīgi ne tādus izsapņot, ne izstāstīt, ne arī izvest dzīvē. Tie ir mazi, sīku iegribu un zemu tieksmju cilvēciņi. Viņu laiks tuvojas beigām.

Viņi baidās zaudēt savus sīkos sapņus, jo tie ir pretrunā ar mūsu lielajiem.

Aiz bailēm viņi mūs māna un stāsta, ka nedrīkstam sapņot, nedrīkstam gribēt.

Pēc tam nokauj patiesību un neļauj to runāt – tā esot pārāk radikāla un dažiem var radīt kaunu, individuālās neērtības un materiālus zaudējumus.

Kā pēdējo iznīcina mīlestību – darba un radīšanas prieku.

Bez sapņiem, aizbāztām mutēm, sasaistītām vai bezcerībā nolaistām rokām, mēs būsim tieši tādi, kādus mūs grib redzēt svešas varas un viņu kalpi. Vislabāk lidostā, gaidot uz aizejošo reisu – ar visiem bērniem un ģimenēm.

Neļaujiet tam notikt!

Izsapņojiet savu Latviju. Noticiet tai. Stāstiet par to citiem. Un tad soli pa solim radiet Latviju.

Vissvarīgākās lietas nemaksā neko. Priecāsimies par sauli, vēju, lietu un dabu mums apkārt – laukiem, mežiem, Ventas rumbu un jūru.

Smaidīsim viens otram – uz ielas, veikalā, autobusā.

Pasveicināsim un uzmundrināsim viens otru. Mēs zinām, kā sirdi sasilda viens silts un latvisks “Labrīt!”

Iedosim kaut dažus santīmus vai maizes klaipiņu otram cilvēkam, kam gribas, bet nav ko ēst.

Mīlēsim savus un svešus bērnus. Palīdzēsim veciem un slimiem cilvēkiem.

Sakopsim savu māju, dārzu, sētu vai ielu. Stādīsim kokus un puķes.

Mācīsimies un dalīsimies savās zināšanās ar tiem, kam tās var noderēt.

Pulcēsimies, spriedīsim un lemsim sev svarīgas lietas. Skaļi un droši prasīsim to, kas mums svarīgs. Teiksim un prasīsim pretī patiesību.

Nebrauksim projām, nepārdosim savu zemi, nepametīsim savus bērnus!

Nekādi pasaules labumi nespēs aizstāt viņiem mūsu mīlestību un uzmanību.

Neviena pasaules zeme nebūs tik skaista, lai kompensētu dzimto valodu, Latvijas ainavu, smaržas, skaņas un draugu pleca sajūtu blakus.

Soli pa solim celsim savu sapņu zemi.

Divdesmit gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai atsijātu graudus no pelavām. Mēs varam vērtēt cilvēkus pēc darbiem, nevis vārdiem vai frizūrām. Turēsim acis un ausis vaļā! Neklusēsim, ja zinām patiesību!

Vēl divi gadi un atjaunotajai Latvijai būs divdesmit divi gadi.

Divos gados bērns aug, iemācās staigāt, runāt un kļūst par mazu, bet izteiktu personību.

Divos gados maza zīle izaug par ozolu, kas nav sajaucams ar citiem kokiem un pēc gadu simtiem tiks drukāts uz naudas zīmēm.

Cik daudz divos gados varam izdarīt mēs visi kopā – divi miljoni latviešu?

Iztaisnosim muguras un ievilksim elpu – mēs varam neticami daudz!

Jo mīlam sevi un savu sapņu zemi – Latviju!

Ieva Nikoleta Dāboliņa: PASAKA PAR LATVIJU / SAEIMAI. KO TEIKTU ES… / ĶĒDES VĒSTULE SILTĀM ROKĀM

Diena.lv. Džons Braients: Alkatības izgāšanās

Andris: Man šis teksts un pieeja patīk 🙂

Filantrops, uzņēmējs, pēdējo triju ASV prezidentu padomnieks Džons Houps Braients intervijā komentētājam Didzim Meļķim

Kad cilvēki, kas ikdienā cīnās ar krīzes sekām, dzird prātojumus, ka «krīze ir galvā» u.tml., viņi kļūst nikni. Kad jūs sakāt, ka «pašreizējā ekonomiskā krīze nav recesija, bet jauns sākums», vai saklausāt fonā dusmīgu balsu murdoņu?

Nav būtiski, vai es šai sakarā dzirdu dusmīgu murdoņu. Dusmas nekad nav piemērota reakcija un faktu. Kad vien esmu uz kaut ko reaģējis dusmīgi, tas ir izrādījies nepareizi. Ar pašām dusmām viss ir kārtībā. Tā ir leģitīma reakcija un emocija uz kaut ko kaitinošu, tikai tā neko labu nedod. Patiesība ir tāda, ka pasaule ir nepareizi izmantojusi tai doto iespēju. Mēs esam zaudējuši sava stāsta pavedienu, attieksmi un optimismu un fokusēšanos uz kalpošanu visiem Dieva bērniem. Ir jāfokusējas uz «mēs», ne tikai uz «es». Saku, ka šis ir jauns sākums, jo šī nav vienkārši ekonomiska krīze. Un ne tādēļ, lai noniecinātu kāda sāpes, bet tieši pretēji. Ir jāatzīst, ka šīs sāpes ir ļoti patiesas, un tās ir sistēmiskas.

Nepieciešamas strukturālas izmaiņas tajā, kā tiek īstenots kapitālisms un brīvā uzņēmējdarbība. Šī nav kapitālisma un brīvā tirgus, bet gan alkatības izgāšanās. Šī nav ekonomikas, bet gan tikumu un vērtību krīze. Pēdējos 10 gados esam radījuši naudas kultūru. Viss griežas ap naudu. Kapitālisms reducējās līdz jautājumam: kā es nopelnīšu? Vai tu biji uzņēmējs, ārsts vai jurists, vai koledžas students, un diemžēl pat valdībā cilvēkiem vienīgais jautājums bija: cik man par to maksās? Tas bija pretēji jautājumam: kā es kalpošu sabiedrībai? Kā radīšu pievienotu vērtību? Šādā kalpojošajā sabiedrībā darbojas idejas spēks. Latvija ir ideja. Kā valsts, republika, tauta jūs esat cīnījušies par neatkarības ideju vismaz 100 gadus, un nu pēdējos 20 gados tā ir sasniegts. Mums ir jāatgriežas pie idejas spēka, un tāpēc es runāju par jaunu sākumu. Mums ir jāatgūst sava stāsta pavedienu. Un tas ir ļoti nopietns pasākums. Tā nav jūtu padarīšana; tas ir jautājums par fokusēšanos.
Runāsim tieši par Latviju. Jums nav lielas vidusšķiras. Jums ir strādnieki un elite. Jūs ir vadījuši vācieši, zviedri, krievi, poļi. Nu latviešiem pašiem sevi ir jāvada ar sava rakstura un savas vietas pasaulē apziņu. Jums ir jārada savu vidusšķiru. Tas var notikt ar uzņēmējdarbību, ar mazajiem uzņēmumiem. Arī lielajiem uzņēmumiem svarīga ir mazo pastāvēšana. Esmu saticis latviešus gan šeit, gan Amerikā. Jūs esat ļoti atjautīga un aizrautīga tauta. Jums nav neviena iemesla nekļūt par dižu tautu. Par pašreizējām nepatikšanām saku, ka nav varavīksnes bez negaisa.

Jūsu prezidentam ir nākotnes redzējums. Varbūt nav slikta metafora, ka viņš bijis ārsts, jo šai vietai vajadzīga dziedināšana. Kultūra kopā ar apņēmību un vienkāršajai tautai dotām iespējām, kas rada pārliecību par viņu nozīmību sabiedrībā, ir Latvijas iespēja apmēram 20 nākamajos gados uzplaukt. Esmu optimists. Esmu šeit, jo ticu šai valstij un tautai. Kad jūsu prezidents mani uzaicināja, nešaubījos ne mirkli.

Paskaidrojiet dažos vārdos, kas ir jūsu radītā bezpeļņas sociālo investīciju banka Operation HOPE?

Daudzējādā ziņā Operation HOPE (OH) ir tieši tas, par ko runājam. Tā ir mana ideja, ko sākām iemiesot tai pašā dienā, kad jūs pasludinājāt neatkarības deklarāciju ― 4. maijā, tikai divus gadu vēlāk – 1992. gadā. Arī mēs bijām neatkarības kustība ― ar mērķi dot varu atsevišķajam cilvēkam: pārvērst cilvēkus no skaidras naudas klientiem par banku klientiem, no īrniekiem par īpašniekiem, no sapņotājiem par mazajiem uzņēmējiem, izvest viņus no nabadzības un iemācīt to, ko es saucu par naudas valodu, par finansiālo izglītotību. Dot viņiem teikšanu sabiedrībā, pieeju kapitālam, banku aizdevumiem, radīt sabiedrību, kur cilvēki no sociālo pabalstu saņēmējiem tiek pārcelti pie algu saņēmējiem. Šai laikā esam aptvēruši ļoti lielu kredīta prasību skaitu un esam palīdzējuši izveidot Valsts finansiālās izglītotības programmu.

Es uzsveru, ka finansiālā izglītotība ir jaunās pilsoniskās tiesības. Ar pasaules ekonomikas krīzi fonā, cilvēkam ir jāsaprot naudas valodu, citādi tu esi ekonomikas vergs. Un daudzi grib kļūt brīvi. To var paveikt šī filozofija ― mīlestības motivēta vadība, finansiālā izglītotība un jauns sākums tavai dzīvei, taviem sapņiem, tavām iespējām, kam OH ir simbols.

Ko praktiski tas nozīmē? Kāda ir atšķirība no komercbankas?

Liela atšķirība. Amerikā likums nosaka, ka komercbankai tavu pieteikumu ir jāpieņem vai jānoraida. Vidusceļa nav. Kad ieej OH bankā jeb finansiālās izglītotības centrā, tur ir uzraksts: «Neviens aizdevums netiek liegts.» Kopš pirmās dienas mēs tavu pieteikumu apstiprinām. Un tad līdzīgi kā ārsts, kas nosaka diagnozi, mēs pamazām pētām, kāpēc tam cilvēkam ir liegts kredīts komercbankā, un dodam norādes, ko darīt situācijas uzlabošanai. Tas var prasīt pusgadu, bet beigu beigās viņš pie kārotā kredīta vai priekšapmaksas naudas, vai katrā ziņā pie sapratnes, kā darbojas bizness, tiek. Ar klientu esam strādājuši roku rokā līdz pat 36 mēnešiem, un ja galu galā viņš nedabū kredītu komercbankā, mēs apsolām to iedot. 18 gadu laikā mums no banku puses gan nav neviena atraidīta kredīta pieteikuma.

Tā mēs ņemam kādu, kurš nekvalicifējas par bankas klientu, un padarām par klientu, ņemam sapņotāju, dodam tam plānu, prasmes un galu galā arī kapitālu, lai īstenotu šos sapņus. Lekciju Latvijas Universitātē es lasīšu uzvalkā, ko šuvis mūsu klienta uzņēmums. Viņš atnāca ar sapni, mēs nokārtojām viņam nelielu kredītu ― kādus 18 tūkstošus latu. Tagad viņi pelna 800 tūkstošus dolāru gadā. Viņi maksā nodokļus, audzina savus bērnus, darbinieku skaits ir seškāršojies, bet sākumā bija sapnis. Viņš nespēja atrast darbu, nevienam šis dizainers nebija vajadzīgs. Tagad viņš šuj uzvalkus pat valstu vadītājiem.

Arī bezpeļņas bankai kaut ko ir jāpelna.

18 gados galvenokārt no privātuzņēmējiem esmu savācis 500 miljonus dolāru. Eiropā to sauc par korporatīvo sociālo atbildīgumu, ASV to dēvējam par reinvestīcijām sabiedrībā. Šobrīd esam nonākuši līdz punktam, kad arī lielās kompānijas to uzskata par labu biznesu. Mēs vācam naudu nekomerciālam mērķim ― sniegt iedzīvotājiem no bērnu vecuma līdz pieaugušajiem gados finansiālo izglītotību. Kontrolēt naudas plūsmu, veikt uzkrājumus, ieguldījumus, saprast kreditēšanu, banku vēsturi, zināt uzņēmējdarbību, prast īpašumu apsaimniekošanu ― tas galu galā ir labi arī lielajam biznesam, jo tas rada un kultivē tiem tirgu, audzina viņu nākotnes klientus. Tas ir līdzīgi «pētniecība un attīstība» principam.

Mēs esam bezpeļņas organizācija, bet mūsu ikgada budžets ir 20 miljoni dolāru. Mēs apkalpojam 1,2 miljonus cilvēku. Lai gan tā ir bezpeļņas organizācija, tā tiek vadīta pēc biznesa principiem: viss ir ļoti detalizēti un vērsts uz konkrētiem sasniegumiem, par kuriem ir jāatskaitās. Mums ir 140 algoti darbinieki, 10 tūkstoši brīvprātīgo darbinieku, 5 tūkstoši sadarbības partneru visā pasaulē. Mēs sadarbojamies ar 200 valdībām un valdību aģentūrām pasaulē. Šis ir unikāls valdības, sabiedrības un privātā sektora sadarbības modelis. Bet pamats ir bezpeļņas, lai nekompromitētu savu misiju un ideju, kas notiktu komercializējoties un radot manipulācijas risku. Kā dibinātājam man ir uzdevums to uzturēt tīru un skaidru.

Labs analogs šim darbam varētu būt Dr. Martins Luters Kings Juniors. Viņš izcēla cilvēktiesības. 20. gadsimta lielā tēma bija demokrātija – tā bija Latvijā, Indijā, Dienvidāfrikā un arī ASV, kur darbojās Martins Luters Kings un arī mans mentors Endrjū Jangs, kas bija Lutera Kinga vecākais palīgs. Mūsdienās sevišķi pasaules ekonomiskās krīzes vidū sākotnējās pilsoniskās tiesības ir jāpaplašina, lai brīvā uzņēmējdarbība un kapitālisms darbotos nabadzīgo interesēs, lai tad dotu varu trūcīgajiem, padotu tiem roku, nevis nospiestu. Finanšu izglītotība, naudas valoda manā izpratnē ir Dr. Lutera Kinga darba turpinājums, kaut arī atšķirīgs.

Līdzīgi kā jūsu mammai un tētim, piemēram, demokrātija un vēlēšanu tiesības bija kaut kas pārāk tāls un augsts, lai būtu patiess.

Balss tiesības jau bija, tam nebija tikai jēgas.

Jo nebija patiesas demokrātijas. Tas mainījās brīdī, kad jūs redzējāt: manai balsij ir nozīme, tā izmaina situāciju. Tas nozīmē, ka cilvēkam ir vara. Finansiālā izglītotība ir veids, kā globālo ekonomikas sistēmu novadīt līdz parastajam cilvēkam uz ielas un ielikt viņam rokās. Tu vari savu dzīvi ņemt savās rokās. Tev vairs nevajag gaidīt pabalstu no valdības, vai darbu no lielajiem uzņēmumiem, tu pats vari kļūt par savu nodarbinātības projektu, pats sev par uzņēmēju, beigt runāt par saviem sapņiem un beidzot tos īstenot. Tas ir jauns sākums.

Starp citu, es dzīvē 6 mēnešus esmu bijis bezpajumtnieks. Tā kā manas runas par sapņiem nav tukšas. 18 gadu vecumā es pusgadu nodzīvoju sava mašīnā, tā kā es zinu, ko nozīmē cīnīties par savu dzīvi. Es neesmu beidzis koledžu. Tagad man ir Hārvarda universitātes un citi goda doktora grādi, es lasu lekcijas koledžās visā pasaulē, bet pats tādu beidzis neesmu. Runājot par un ar vienkāršajiem cilvēkiem to ikdienas grūtībās, es viņus saprotu, es jūtu tās sāpes, es zinu, kā tas ir, man pašam tā ir bijis. Tāpēc es varu viņus uzrunāt ticami. Un šo darbu daru tādēļ, ka es dedzīgi vēlos dot viņiem balsi. Kuriem nav balss, ir vajadzīgs kāds, kas runā to vietā. Es šo spēju gribu dot viņiem pašiem.

Es pilnīgi saprotu, kā šīs skaistās un saprātīgās idejas darbojas salīdzinoši ideālistiskajā Amerikā, tomēr šeit būtu daudz grūtāk paskaidrot pat jūsu lietotos vārdus vien. Šeit cilvēki ir aizdomīgāki.

Viens no maniem mentoriem ir mūziķis Kvinsijs Džounss, un viņš saka, ka kultūras pārmaiņām vajadzīgi 20 gadi.

Mums te vieni 20 gadi tieši kā ir pagājuši, tikai neesmu pilnīgi pozitīvi pārliecināts par notikušo pārmaiņu virzienu. Protams, zināmā līmenī pārmaiņas ir bijušas ļoti pozitīvas.

Pat ļoti. Pirms 20 gadiem starp mums diez vai varētu notikt šāda saruna. Latvija ir izgājusi cauri lieliem ekonomiskiem izaicinājumiem un kļuvusi par nopietnu ekonomisko spēlētāju. Tā ir kļuvusi par tūristiem pievilcīgu vietu ar zināmu ekonomisko stabilitāti un pilsoniskajām brīvībām, kas pirms tam nebija Latvijas stāsta daļa. Cilvēki viscaur pasaulē zina, kur Latvija atrodas.

Reizēm gan mūs jauc ar Lietuvu un saka, ka esam Balkānos.

Es sarunājos ar ļoti daudziem, un esmu izbrīnīts, cik daudzi zina ne tikai, kur Latvija ir, bet arī jūsu stāstu. Pirms 20 gadiem tā nebija. Tā kā pozitīvs progress noteikti ir bijis. Tikai ceļš uz veiksmi nemitīgi tiek būvēts. Tam nav gala. Jā, Latvijai ir dažs izaicinājums un problēmas, bet tādas būtu arī tad, ja jums būtu nepārtraukta ekonomiskā izaugsme un bagātie kļūtu vēl bagātāki. Tikai vai tad kāds ieklausītos trūcīgajos? Nē. Vai es būtu šeit un runātu par varas došanu trūcīgajiem? Nē. Tieši izaicinājumu un grūtību dēļ mēs esam atvērti citām idejām. Dažkārt, lai radītu iespējas, ir vajadzīgas problēmas.

Ruandā pirms 15 gadiem genocīdā tika nogalināts vairāk par miljonu cilvēku. Tagad tā ir viena no liberālākajām konstitucionālajām valstīm pasaulē, kuras parlamentā 55% ir sievietes. Pirms 15 gadiem tas nevienam nebūt nācis ne prātā. Dienvidāfrika ar savu aparteīdu ― kurš pirms 15 gadiem varēja iztēloties, kā būs mūsdienās? Tas prasa redzējumu, raksturu un drosmi.

Mēs bijām kādā darba grupā Ķīnā, kad mani uzrunāja jūsu prezidents. Viņš radīja labu iespaidu, un es viņam uzdāvināju savu grāmatu «Mīlestības motivēta vadība». Viņš saņem diezgan daudzas grāmatas, bet viņš to bija izlasījis. Davosā mēs satikāmies atkal, un viņš sacīja: jūsu filozofija Latvijā varētu labi darboties, cilvēkiem to vajadzētu dzirdēt. Vai atbrauksit? Sacīju, ka būtu pagodināts. Varbūt pēc dažiem mēnešiem. Vai nākamgad. Viņš jautā: kad nākamreiz būsit Eiropā? Man Eiropā bija jābūt pēc nedēļas, lai tiktos ar Norvēģijas kroņprinci. Viņš jautā: kad? ― Otrdien. ― Un kā ar pirmdienu? ― Nezinu. Sestdien man ir dzimšanas diena. ― Vai neiebilstat, ja uzdāvināšu jums lidmašīnas biļeti? ― Labs ir. Un nākamajā brīdī viņa asistente jau saskaņo manas viesošanās detaļas. Lūk, šāda drosme, redzējums un ideja, kas ļāvusi man būt šeit, ir tieši tas, kas šai valstij nepieciešams.

Es nesaku, ka nebūs grūti. Bet saki, kas labs tavā dzīvē ir nācis bez grūtībām?

Gandrīz nekas.

Labas lietas viegli nenāk.

Jūs izklausāties ļoti evaņģēlisks.

Es teiktu, ka esmu dedzīgs. Bībele iesaka būt aukstam vai karstam. Remdenie tiek izspļauti. Tas var tikt tulkots: pat Dievam nepatīk viduvējība. Cilvēkiem ir jāsaprot, kas ir viņu kaislība. Mana kaislība ir dot varu cilvēkiem. Iznākumā es varu izklausīties evaņģēlisks, bet es vienkārši esmu es pats. Un kad Latvijas cilvēki noskaidros, kas viņi tādi ir, kad viņi atklās savu kaislību, šī vieta atmirdzēs kā Ziemassvētku eglīte.

Nesaku, ka tas būs viegli, bet esmu redzējis arī smagākas situācijas. Mēs tagad sākam darbu arī Haiti. Viņiem ir reizes 1000 ļaunāka situācija par jūsējo. Pirms pāris gadsimtiem Haiti bija vadošā dažādu resursu piegādātāja Francijai. Bet pēc uzvaras pār Napoleonu Eiropa pret to kļuva sarūgtināta, kas izvērtās gandrīz divos ekonomisko vajāšanu gadsimtos. Tagad es ļoti ceru, ka nesenās zemestrīces, kas diemžēl gan ir nogalinājušas 200 tūkstošus iedzīvotāju, varētu izrādīties iespēja jaunam sākumam. Pašreizējā starptautiskā uzmanība var kalpot par atspērienu Haiti cilvēku sapnim, ja vien viņi no tā neatrausies.

Martins Luters Kings Jun. pirms slavenās «Man ir sapnis» runas Vašingtonā citām auditorijām to bija teicis jau simts reizes. Nebija tā, ka vienudien viņš ņēma un pateica spīdošu runu. Nē, tas notika dienu no dienas desmit gadus, un daudzkārt viņš netika pat uzklausīts. Bet viņš nepadevās. Latvijas tauta nav padevusies. Esmu bijis 70 pasaules valstīs. Es esmu redzējis bezcerību. Šī te nav bezcerība. Es esmu redzējis, kas ir disfunkcija. Šī te tāda nav.

Protams, šī ir iespējamā misija.

Venecuēlā pie varas ir harizmātisks psihopāts, kas apšauba indivīdu tiesības, taisnīgumu un nacionalizē privātīpašumu iegribas pēc. Tur cilvēki mēdz vienkārši pazust. Vai Meksikā ― tur nevar droši staigāt pa ielām. Tā ir lieliska zeme ar jaukiem cilvēkiem, bet es vienkārši gribu teikt, ka pasaulē ir vietas ar milzīgām strukturālām problēmām. Jūsu problēmas nav strukturālas.

Dažas ir.

Bet ne tādas, ka tevi nesodīti uz ielas var aplaupīt.

Par mīlestības motivētu vadību: vai mīlestība nav pārāk augsta prasība?

Nedomāju gan. Iemesls, kādēļ jūsu prezidents centās mani pierunāt, droši vien bija mīlestība pret Latviju. Iemesls neatkarības alkām 1990. gadā un vēlāk bija jūsu cilvēku mīlestība pret šo zemi un neatkarību. Daudzi no viņiem to mīlēja vairāk par savu dzīvību, daži šo cenu arī samaksāja. Kāds ir pietiekami mīlējis tevi, lai mācītu un dotu iespēju.

Es nerunāju par romantisko mīlestību, arī ne par We Are The World veida mīlestību, bet par smagu, grūtu mīlestību kā darbu, kas rūpējas par kādu tik ļoti, lai spētu riskēt pats ar sevi. Darīt citam to, ko tu gribētu, lai dara tev, patiesībā ir veiksmes pamatā. Paskatieties uz kompānijām kas ir tiešām veiksmīgas? Tās ir veidotas pēc mīlestības motivētas vadības principa. Elementārs piemērs ir attieksme pret darbiniekiem. Ja tas būs varas diktāts, atdeve būs, bet minimāla. Bet ja darba devējs būs tiešām ieinteresēts, kā šie cilvēki jūtas un ko viņi domā, veidosies ilgtspējīgas attiecības. Vai tādā gadījumā tu manā labā strādātu labāk, vai slinkotu?

«Labāk» nav īstais vārds. Man vienkārši tāds darbs sagādātu lielāku baudu.

Gana labi. Un tā arī ir atšķirība. Kad es runāju par mīlestību, es ar to nedomāju emocijas, bet gan mūsu, cilvēku, būtību, kā mēs esam veidoti. Arī šīs krīzes sakarā jāsaka: ja mēs ar klientiem būtu veidojuši attiecības, nevis tikai transakcijas, krīzes nebūtu. Nebūtu sliktu aizdevumu. Būtu uz saprātīgu peļņu orientēti ilgtermiņa aizdevumi ilgtspējīgai ekonomikai.

Savā grāmatā es rakstu par divu veidu pasaulēm: tās ir mīlestības vai baiļu motivētas. Pasaule ir sačakarēta tāpēc, ka liels vairums mūsu vadoņu bijuši baiļu vadīti. Hitlers, Staļins un tamlīdzīgi. Citi vadītāji lādējas uz tumsu, bet neiededz sveci. Baiļu vadīti vadītāji ir vien zemsvītras piezīmes vēstures mēslainē. Mīlestības motivēti vadītāji ― no Jēzus Kristus līdz Nelsonam Mandelam ― ar laiku kļūst tikai vēl ietekmīgāki. Pat pēc savas dzīves. Cilvēki viņiem neseko piespiedu kārtā, bet gan viņu iedvesmoti. Bailes ir īstermiņa stratēģija, kas izvēršas savtīgumā, alkatībā un slinkumā. Mīlestība ir vērsta uz nākotni, tā vairo sabiedrības vērtību, tai labi klājas un tā dara labu. Man ir ļoti daudzu uzņēmēju piemēri, kas kļuvuši gana bagāti, un tomēr godājami. Bagātība un vara ir tikai viņu darba, ideju un kaislības blakusprodukts.

LR budžets 2010

Mans vectēvs un mātes mamma mācīja, ka labākos laikos vajag krāt un taupīt, lai sliktākos būtu iztikšana. Tā nu kopā ar valsti esmu piedzīvojis “treknos” gadus valdošo kabatās, tagad “liesie” nāk tīrīt mūsu – muļķo vēlētāju kabatas. Tāda tā dzīve – ja ir aitas, atradīsies arī cirpēji.

Jau bezdarbs pieredzēts, algu un darba vietu samazināšana palielinājusi atlikušo darbinieku darba ražīgumu. Jau gads bezgalīgās šausmās nodzīvots (patēriņš samazināts, ceļojumi atcelti, smēķēšana atmesta utt), un likās, ka kaut kāda stabilitāte iegūta. Tomēr nē, valdošajiem radusies sajūta, ka viņi var no tautas izspiest vēl. Ja tauta netērē naudu ar nodokļiem apliekamos pirkumos, tad izvilks naudu no kabatas vēl pirms cilvēki savu nopelnīto naudu rokās paturēt uzspējuši – palielinās nodokļus!

Mans personīgais pacietības mērs ir pilns! Es piedalīšos protestos! Es izvēlēšos lētākos pirkumus un, sekojot bankām, kuras cenšas ietaupīt uz darījuma kvītīm bankomātos, ļaušu pārdevējiem taupīt uz papīra strēmeļu rēķina. Es uzskatu, ka šī vara ir jānomērdē finanšu badā, jo prāta tai nav bijis un acīmredzot arī krīzes laikā klāt nenāk.

Īpaši “draudzīgs” sveiciens visādiem jauniem laikiem. Tāda attieksme pret tautu ir kas jauns šo 20 gadu laikā. Ir cilvēki braukuši prom no Latvijas, lai pabarotu palikušos. Jaunajos laikos cerību vairs nav – brauc prom ar visu ģimeni.

Pārdomas vēlākā rudenī

PA300151Vajadzētu jau rakstīt par ziemas sākuma noskaņām (kalendārs, komunālais rēķins ar treknu apkures ciparu, sniegs dažos meža nostūros), tomēr globālās sasilšanas rezultātā pareizāk laikam runāt par vēlāku rudeni (kalendārs (!), zaļums apkārt, laika apstākļi ap nulli). Arī veļus tā īsti nevar sajust apkārt klejojam.

Pēdējo nedēļu laikā Ikšķiles interneta projekcijā Ikskile.com ievērojami pieaugusi aktivitāte. Iemesls laikam meklējams oktobra beigu Domes sēdes lēmumos. It kā viss kārtībā, tomēr…

Ikšķiles Kultūras biedrības vadītāja ļoti svinīgi uzdāvina biedrības nekustamo īpašumu pašvaldībai. Pirms līguma parakstīšanas Ikšķiles kultūras biedrības priekšsēdētāja Elga Zēģele klātesošajiem sacīja: “Šodien Ikšķiles dzīvē ir liels un nozīmīgs notikums, kuru iedzīvotāji ir ilgi gaidījuši.” Tomēr runā, ka pēdējā biedrības sēdē pirms dāvinājuma vadītāja esot atkāpusies no amata. Baumas būtu nieks, ja vien pati vadītāja vēl nesen – P8210021pirms vēlēšanām nebūtu lauzusi sadarbības līgumu ar pašvaldību, tādējādi nodrošinot strauju komunālo parādu veidošanos. Nekāda jauna kultūras attīstības stratēģija nav publiskota, darbinieki tie paši, kultūras nozari kūrējošie deputāti arī. Tad nu sanāk, ka nespēdama pārvarēt biedrības “večiņu” konservatīvismu, enerģiskā vadītāja izspēlējusi krietnu šaha partiju, kurā jau sākotnēji darbojusies uz vienu roku ar pretiniekiem – pašas pelto novada vadību.

Pēc steidzīgi noslēgtā līguma Domes priekšsēdētājs jau sarēķinājis, ka rekonstrukcija ilgs sešus gadus! Parasti gan ēkas, bibliotēkas un kolekcijas saglabā dāvinātāja vārdu, taču Ikšķilē to jau izlēmuši savādāk.  ”Mēs (kas ir šie mēs?) šo ēku nosauksim par Ikšķiles tautas namu, kas simbolizēs tā sūtību un mērķus,” paziņo priekšsēdētājs.

Cita situācija – Ikšķiles vienīgais, hm, vokāli instrumentālais ansamblis (?) vai estrādes grupa, saņem pašvaldības finansējumu un operatīvi parādās  melnā PR stila publikācijā pret deputātu, kurš atļāvies pajautāt par šī finansējuma lietderību. Māksliniece jau protams var nesaprast, bet tāda ir opozīcijas deputātu profesionālā misija – apšaubīt visu redzamo un skaļi kliegt par neredzamo. Un nav nekādas nozīmes tam, ka šis opozicionārs savu dienišķo maizi pelna ar to pašu arodu kā māksliniece.

PB060014Beigās uzrodas vecās Domes atbalstīts (tikai morāli) Sv.Meinarda piemineklis, kura novietošanā jau galveno lomu uzņemas pats kardināls Pujats: “Katrai pilsētai vajag naglu!” Tādēļ būs jums “nagla” pilsētas centrā! Ne pie paša Meinarda baznīcas, ne pie jaunās baznīcas, bet tieši centrā – pretī skolai.

Varbūt tā arī labāk – karosim visi pret “naglu”, tad paši dzīvosim draudzīgi. Un kā jau katrā karā – aizmugurē kāds šiverēsies un bagātības rausī.

Pārdomas rudenī

PA110031Rudenīga svētdienas pastaiga un daži “sadrebināti” foto.  Pēcpusdienā pārskatu un rediģēju foto arhīvu. Šis un tas sakrājies – gan skaisti rudens skati, gan pierastie Ikšķiles eiroprojekta kurmīšu rakumi, gan kaimiņu Ogres pieticība un vēriens pareizajās proporcijās.

Profesionālā ikdiena raiba. Nozares kolēģiem “Dienā” trakās dienas pēc kārtējās īpašnieku nosaukšanas. Citi oktobrī beidz pastāvēt un ar savu līdzīgo nosaukumu rada apjukumu mūsu klientu rindās. Man pašam nākošā nedēļa “Laimīgā” – daudziem tūkstošiem žurnālu abonentu lielisks piedāvājums, bet man tā būs iespēja dažus mēnešus strādāt 10-12 stundas dienā.

Ikskile.com pieklusis. Noguruši rakstītāji un bez materiāla palikuši komentētāji. Savukārt Ikskile.lv sāk publicēt novada normatīvos aktus. Tāpat kā iepriekš – grūti atrodamus, turklāt pdf formātā. Vai baidās no pārpublicēšanas? Lai gan lapai vēl joprojām ir meklētāju indeksēšanas aizliegums, tajā ievietotie dokumenti tomēr tiek indeksēti. Nez vai vadoņi to zina? Nu, lai jau publicē kā māk – vismaz kāda kustība Jāņa/Induļa saimniecībā. Ja skatās formāli, tad tas tagad tā kā Jāņa nopelns, jo tieši viņa (vietnieka) amata pienākumos ir šī “atklātība” 🙂

Tirgus laukumā kundzes jautā: “Kad samazināsies siltuma cena, ja reiz gāzei samazinājusies?” Skaidroju, ka man nav ne jausmas, kad tas notiks, jo es nezinu, cik liela daļa siltuma tarifā ir gāzes cenai, cik tai tautai (priekšnieki, vietnieki, speciālisti, sētnieki, mirušās dvēseles) un tehnikai, kas zem “Līvu” nosaukuma darbojās. Un cik liela loma tiem, kas ar balsojumu tarifus nosaka. Kādēļ gan viņiem laikā, kad palielina nodokļus, samazināt tarifus. Tauta lai priecājas, ka viss vēl pa vecam. Nāks aukstums – redzēsim.

PA110044Pārdomāju visu vēlreiz un uzdevu sev jautājumu: “Par ko cepties?” Zemnieku, arī jaunlaicēnu, tēvzemiešu un citas orientācijas, piedodiet, politikas, vēlētāji taču ir apmierināti ar to, kas ir! Nedzirdu ne par protestiem pie viņu partiju birojiem Ikšķilē (kur tie ir?), ne arī banānus vēlēšanu dienā kāds dalīja – pats vēroju 🙂

Jautru jauno nedēļu!

Aprit 70 gadi kopš Otrā pasaules kara sākuma

Publicēta: 08:19 01.09.2009. Varšava, 1.sept., LETA–AFP.

Pirms 70 gadiem 1.septembrī plkst. 4.45 nacistiskās Vācijas līnijkuģis “Schleswig-Holstein”, kas bija ieradies labas gribas vizītē, atklāja uguni uz vienu no Polijas militārajām bāzēm Baltijas jūras krastā.

Karakuģa lielgabalu dārdi toreizējā brīvpilsētā Dancigā (tagad Gdaņskā) aizsāka sešus gadus ilgo karu, par kura izcelšanos, nozīmi un sekām strīdi turpinās vēl šobaltdien.

Otrais pasaules karš bija kulminācija pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu konfliktiem – sākot ar Japānas iebrukumu Ķīnā līdz pilsoņkaram Spānijā – un prasīja 50 miljonu cilvēku dzīvības.

Polija vēlas, lai 1939.gada 1.septembris paliktu pasaules atmiņā kā sākums XX gadsimta lielākajai traģēdijai, kas bija saistīta ar Vācijas un pēc tam Padomju Krievijas agresiju,” gadadienas priekšvakarā izteicies Polijas premjerministrs Donalds Tusks.

Otrdien vairāk nekā desmit valstu līderi pulcēsies Vesterplates forta drupās. Šie nocietinājumi izpelnījās ievērību ar to, ka 180 poļu karavīri tos noturēja septiņas dienas, pretojoties 3500 vīru lielajiem vācu spēkiem.

Augsto amatpersonu vidū būs Vācijas kanclere Angela Merkele, Krievijas premjerministrs Vladimirs Putins, viņa Francijas, Itālijas un Ukrainas kolēģi Fransuā Fijons, Silvio Berluskoni un Jūlija Timošenko, kā arī Zviedrijas valdības vadītājs Fredriks Reinfelds, kurš šobrīd pārstāv Eiropas Savienības (ES) prezidentūru. Piemiņas pasākumos paredzējis piedalīties arī Latvijas premjerministrs Valdis Dombrovskis (JL).

Tikmēr ASV uz šo pasākumu sūta pensionēto aizsardzības ministru Viljamu Periju un prezidenta Baraka Obamas padomnieku nacionālās drošības jautājumos Džeimsu Džonsu. Augstāka ranga amatpersonu neierašanos asi komentē Polijas mediji, uzskatot, ka tas ir apvainojums valstij, kura ir uzticama ASV sabiedrotā kopš komunistiskā režīma sabrukuma 1989.gadā. Tomēr Polijas amatpersonas cenšas mazināt šī apstākļa nozīmi.

Merkele un Putins tiks cieši vēroti, jo vācieši, krievi un poļi dažādi interpretē pagātni. 1939.gadā Ādolfa Hitlera Vācija un Josifa Staļina Padomju Savienība atlika malā savas domstarpības, lai sadalītu Poliju. Tomēr 1941.gadā nacisti vērsās pret saviem kādreizējiem sabiedrotajiem, sākot asiņainu iebrukumu, – pēc Krievijas varas iestāžu informācijas, konfliktā gāja bojā 8,6 miljoni padomju karavīru un 27 līdz 28 miljoni civiliedzīvotāju.

Pēc pavērsiena karā, kuru nesa Vācijas karaspēka sagrāve pie Staļingradas 1943.gada sākumā, Sarkanā armija sāka pakāpeniski nacistus atspiest. Tomēr Austrumeiropai padomju karaspēka ienākšana nenesa brīvību – viens teroristisks okupācijas režīms tika nomainīts ar otru tikpat nežēlīgu okupāciju. Nekomunistiskās antinacistiskās pretošanās grupas bija spiestas palikt pagrīdē un turpināt nevienlīdzīgu bruņotu cīņu arī pret jaunajiem iebrucējiem. Beidzoties karam, teritorijās, kuras PSRS anektēja jau pašā kara sākumā, pamatojoties uz vienošanos ar nacistiem, Maskava saglabāja savu tiešo pārvaldi, bet gandrīz visā pārējā Austrumeiropā un Centrāleiropā tika iedibināti komunistiski satelītrežīmi, kuru jūgā austrumeiropieši bija spiesti pavadīt vēl 50 gadus.

Tikmēr Kremlis joprojām cenšas saglabāt komunistiskā režīma mītu par Austrumeiropas “atbrīvošanu” un asi nosoda “mēģinājumus revidēt” Otrā pasaules kara vēsturi. Poļi kategoriski iebilst pret Krievijas vēsturnieku apgalvojumiem, ka trīsdesmitajos gados Polija esot spēlējusi dubultu spēli ar Vāciju un ka Varšava esot daļēji vainīga kara sākšanā. Sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka trīs ceturtdaļas poļu vēlas, lai Putins atvainotos par padomju karaspēka iebrukumu 1939.gada 17.septembrī.

1938.gadā Rietumi pakļāvās Hitlera prasībai atdot Vācijai daļu Čehoslovākijas teritorijas – Sudetiju, kur dzīvoja lielākoties vācieši. Tomēr 1939.gadā Rietumi atteicās turpināt tā saukto nomierināšanas politiku, apmierinot Hitlera prasības pēc Polijas teritorijas daļas, kuras Varšava bija noraidījusi. Tādējādi Berlīne izšķīrās noslēgt vienošanos ar Maskavu par Polijas un citu Austrumeiropas valstu sadalīšanu.

Lai gan šodienas Vācija aktīvi izrāda savas “vēsturiskās vainas” nožēlošanu, poļos satraukumu izsaukusi iecere Berlīnē izveidot memoriālo centru to miljonu vāciešu piemiņai, kuri pēc Otrā pasaules kara tika padzīti no Austrumeiropas. Piemēram, Polijas teritorija pēc kara tika paplašināta rietumu virzienā uz Vācijas austrumu teritoriju rēķina, tādējādi kompensējot Padomju Savienības sagrābto poļu zemju zaudēšanu. Vācieši, kas Polijas jauniegūtās teritorijas vēl nebija pametuši kara laikā, bēgot no uzbrūkošās Sarkanās armijas, tika padzīti. Varšava pauž bažas, ka memoriāls, izceļot izraidīto vāciešu ciešanas, varētu aizēnot nacistiskās Vācijas upuru, tostarp holokaustā nogalināto sešu miljonu ebreju, ciešanas.

Polijas un Vācijas katoļu bīskapi savā kopīgajā paziņojumā pagājušajā nedēļā nosodīja gan izraidīšanu, gan nacistu noziegumus. Viņi brīdināja “necensties izmantot pagātnes rētas un atmodināt aizvainojumu, neobjektīvi interpretējot vēsturi”. Tomēr Polijā atmiņas par karu joprojām ir dzīvas. Pat vismazākajās apdzīvotajās vietās redzamas noslepkavoto vietējo iedzīvotāju piemiņas plāksnes. Poļu pētnieki lēš, ka Polijas upuru skaits bija no 5,62 līdz 5,82 miljoniem cilvēku, ieskaitot trīs miljonus ebreju, kuri gāja bojā Polijā ierīkotajās nacistu nāves nometnēs.

Ikšķile izva…ota?

Ir pagājis gandrīz jau mēnesis kopš vēlēšanām. Valdošā vienpartijas „koalīcija” ir zaudējusi. Tikai trešā daļa deputātu vietu no stabila vairākuma. Zaudējusi kaujā, bet vai zaudējusi karā?

Pusgada laikā formālas aprises ieguvusī iedzīvotāju kustība „Apvienība Iedzīvotāji” ir uzvarējusi. Arī trešā daļa deputātu vietu. No nulles. Uzvarējusi kaujā, bet vai karā?

Kara rezultātu rīt noteiks 5 citas balsis. Ikšķiles novada vēlētāji, kuri acīmredzot nebija apmierināti ar līdzšinējās vadības sniegumu, bet vēl neuzticējās jaunajam pašmāju spēkam, izvēlējās kandidātus, kuri startēja zem pazīstamu partiju lozungiem. Izvēles princips: „Šos pazīstam – neuzticamies, tos nepazīstam – varbūt būs labāki.” Protams, katrs no ievēlētajiem ir pazīstams vismaz savu vēlētāju vidū, tomēr šo piecu saistība ar pārstāvētajām partijām un to ideoloģiju ir lielais nezināmais.

Vēlēšanu rezultātā nozīmīgākais cilvēks izrādās tieši novada politikā rūdītais pavisam svaigais jaunlaicēns Indulis Trapiņš. Viņš veiksmīgi sabloķējies ar savu iepriekšējo partiju – Tēvzemiešiem.

Esmu dzirdējis stāstus, ka Trapiņš personīgi esot pieredzējis kādas lielas bankas pārstāvju vizīti ar čemodāniņu, tikai nav zinājis, ko ar to darīt, bet baņķieri pa to brīdi laikam aizmukuši. Tas noticis Ikšķiles „bērnudārza krīzes” laikā (3 mēnešu projekts pārauga 3 gadu projektā), kad Rudzīša kungs sakarā ar nespēju veikt savus pienākumus pašatstādinājās no Domes vadītāja amata, un Trapiņš tajā uz laiku „ievietots”. Pagājušā gada nogalē es redzēju it kā asas diskusijas Domes sēdēs, kur Trapiņš ar Jāni strīdējās par Domes darbu. Vai tiešām Stokholmas sindroms? 8 gadus zem valdoņa tupeles un dzīve bez tās jau šķiet neiespējama?

Man ir nedaudz skumji, ka 5 iedzīvotāju deputāti nav pierādījuši ar darbiem savus priekšvēlēšanu solījumus. Un pirmais no tiem – informēt sabiedrību. Tomēr viņu mandāti vēl nav apstiprināti (vēl nav pat 100 dienas no vēlēšanām) un es vēl varu cerēt uz labāko.

Man nav bijusi iespēja aptaujāt Jaunā laika vēlētājus, taču es sliecos domāt, ka viņi nebalsoja par Ikšķiles novada vadības „nelielu” atsvaidzināšanu. Tad viņi Jāņa sarakstā varēja ielikt krustiņus un mīnusiņus. Viņi balsoja par pārmaiņām Ikšķiles novadā!

Šodien Ikšķile ir izvagota. Līdz šim valdošie nezina, kad to sakops, jo pat visi nepieciešamie projekti nav sagatavoti. Tā viena „trubiņa” zem ceļiem gruntsūdeņus neglābs, jo nav pašvaldības noteikumu, kas uzliktu par pienākumu tai pieslēgties. Tādēļ nav arī finansiāla seguma lielprojekta ekspluatācijai turpmākajos gados. Un tos ceļus vēl raks, kaut vai tādēļ lai pieslēgtu tos, kuri dēļ zaļas domāšanas brīvprātīgi gribēs pieslēgties kopējai sistēmai.

Tie, kas ies koalīcijā ar Jāni, būs spiesti uzņemties atbildību gan par megabardaku trubas projektā, gan par nelegālajiem karjeriem, gan par pretlikumīgiem kalnu pārvietošanas centieniem. Un lai atbildības nasta nespiestu, melns arī turpmāk būs jākrāso balts. Tad Ikšķile ar 2009.gada vēlēšanām izradīsies izva…ota.

Raksts un daudz komentāru Ikskile.com