Mans vectēvs un mātes mamma mācīja, ka labākos laikos vajag krāt un taupīt, lai sliktākos būtu iztikšana. Tā nu kopā ar valsti esmu piedzīvojis “treknos” gadus valdošo kabatās, tagad “liesie” nāk tīrīt mūsu – muļķo vēlētāju kabatas. Tāda tā dzīve – ja ir aitas, atradīsies arī cirpēji.

Jau bezdarbs pieredzēts, algu un darba vietu samazināšana palielinājusi atlikušo darbinieku darba ražīgumu. Jau gads bezgalīgās šausmās nodzīvots (patēriņš samazināts, ceļojumi atcelti, smēķēšana atmesta utt), un likās, ka kaut kāda stabilitāte iegūta. Tomēr nē, valdošajiem radusies sajūta, ka viņi var no tautas izspiest vēl. Ja tauta netērē naudu ar nodokļiem apliekamos pirkumos, tad izvilks naudu no kabatas vēl pirms cilvēki savu nopelnīto naudu rokās paturēt uzspējuši – palielinās nodokļus!

Mans personīgais pacietības mērs ir pilns! Es piedalīšos protestos! Es izvēlēšos lētākos pirkumus un, sekojot bankām, kuras cenšas ietaupīt uz darījuma kvītīm bankomātos, ļaušu pārdevējiem taupīt uz papīra strēmeļu rēķina. Es uzskatu, ka šī vara ir jānomērdē finanšu badā, jo prāta tai nav bijis un acīmredzot arī krīzes laikā klāt nenāk.

Īpaši “draudzīgs” sveiciens visādiem jauniem laikiem. Tāda attieksme pret tautu ir kas jauns šo 20 gadu laikā. Ir cilvēki braukuši prom no Latvijas, lai pabarotu palikušos. Jaunajos laikos cerību vairs nav – brauc prom ar visu ģimeni.