Jā­nis Mie­zī­tis: Skolā, skolā iesim skolā…

Biedrība Latvietis 2007.12.25

Draugiem.lv dienasgrāmatās ar komentāriem 2014.01.04

Pē­dē­jā lai­kā dau­dzi bēr­nu ve­cā­ki un sko­lo­tā­ji ar­vien ska­ļāk sāk pro­tes­tēt pret tiem jaun­ie­ve­du­miem Lat­vi­jas sko­lās, ko mū­su val­dī­ba ir lep­ni no­sau­ku­si par iz­glī­tī­bas re­for­mu. Vis­lie­lā­kā ne­ap­mie­ri­nā­tī­ba par jaun­ie­ve­du­miem sek­mju vēr­tē­ša­nā. Tiek iz­teik­tas pat tā­das do­mas, ka Iz­glī­tī­bas mi­nis­tri­jā strā­dā ga­lī­gi muļ­ķi, kas, sa­klau­sī­ju­šies da­žā­das pseido­zi­nāt­nis­kas psiho­lo­ģi­jas te­ori­jas, aiz­mir­su­ši nor­mā­las pe­da­go­ģi­jas prin­ci­pus. Te nu es gri­bē­tu ļo­ti ka­te­go­ris­ki ie­bilst. Mū­su iz­glī­tī­bas re­for­ma­to­ri ir ļo­ti gud­ri. Ti­kai, lai to gud­rī­bu spē­tu no­vēr­tēt, mums jā­pa­ce­ļas pār­i šau­ru in­ter­ešu dik­tē­tiem uz­ska­tiem un jā­pa­lū­ko­jas uz vi­su ar la­bi si­tu­ēto valsts ie­rēd­ņu acīm. Man to iz­da­rīt pa­lī­dzē­ja kā­da krie­vu ar­mi­jā dzir­dē­ta as­prā­tī­ba: «Vai jūs zi­nāt kā­dēļ pul­kve­žu dē­li ne­kad ne­kļūst par ģe­ne­rā­ļiem? Tā­dēļ, ka ģe­ne­rā­ļiem pie­tiek sa­vu dē­lu.»

Tad nu ie­do­mā­si­mies, ka mēs esam tie «ģe­ne­rā­ļi», kas ne­grib pie­ļaut, ka pulk­ve­žu un zem­ākam ran­gam pie­de­rī­go dē­li ie­gūst vē­rā ņe­ma­mu iz­glī­tī­bu. Pro­tams, mums jā­rē­ķi­nās, ka ne­drīk­stam vien­kār­ši ar li­ku­mu aiz­liegt vien­kār­ša­jai tau­tai ie­gūt iz­glī­tī­bu, jo jā­tē­lo hu­mā­nisms un de­mo­krā­ti­ja. Tie­ši ot­rā­di – mums jā­ra­da ie­spaids, ka valsts visiem spē­kiem cen­šas no­dro­ši­nāt jau­nat­nei iz­glī­tī­bu un ne­pār­trauk­ti ceļ šīs iz­glī­tī­bas kva­li­tā­ti. Tā­tad – ar ko sāk­sim?

Sāk­sim ar pirms­sko­las ve­cu­ma bēr­niem. Lik­sim, lai sa­ra­žo la­bi daudz tā­du mul­ti­pli­kā­ci­jas fil­mu, kur no­tiek bez­jē­dzī­ga skrie­ša­na, ķer­ša­na, bļau­ša­na, kau­ša­nās, bēg­ša­na, kur viss krīt, jūk, gā­žas, plīst un šķīst. Nav sva­rī­gi, vai pa tele­vi­zo­ra ek­rā­nu lē­kā un vi­su to da­ra uz­zī­mē­ti su­ņi, ka­ķi, pe­les vai ro­zā pan­te­ras. Sva­rī­gi, lai tas iz­ska­tī­tos efek­tī­gi un lai tam vi­sam ne­bū­tu ne­kā­das jē­gas vai sa­tu­ra. Ma­zie cil­vē­ci­ņi il­gi va­ļē­jām mu­tēm blen­zīs uz šīm muļ­ķī­bām, un no vi­ņu gal­vi­ņām kā ar slo­tu būs aiz­slau­cī­tas vi­sas do­mas. Tas ļo­ti la­bi ik­die­nā brem­zēs bēr­nu tiek­smi kaut ko sa­prast, pē­tīt, iz­zi­nāt, bū­vēt, vei­dot. Kad šā­dam no «muļ­ķi­ku» ska­tī­ša­nās at­rau­tam bēr­nam kāds liks mā­cī­ties bur­tus vai ci­pa­rus, tas ne­būs tik vieg­li. Jau no pa­ša pirm­sā­ku­ma bērns sa­pra­tīs, ka mā­cī­bas ir kaut kas ļo­ti gar­lai­cīgs, ne­pa­tī­kams, no­gur­di­nošs un vi­si, kas spiež to da­rīt, ir slik­ti cil­vē­ki. Sa­viem, «ģe­ne­rā­ļu», bēr­niem gan šā­du fil­mu ska­tī­ša­nos mēs stin­gri ie­ro­be­žo­sim. Mēs al­go­sim vi­ņiem audzi­nā­tā­jus, kas ik­die­nā ar da­žā­du ro­ta­ļu un no­dar­bī­bu pa­lī­dzī­bu iz­kops un at­tīs­tīs vi­ņu spē­jas, pa­ma­zām ra­di­not kon­cen­trē­ties mā­cī­bu dar­bam.

Arī sko­las ve­cu­ma bēr­nus ne­drīkst at­stāt bez ie­vē­rī­bas. «Ģe­ne­rā­ļu» bēr­ni, pro­tams, mā­cī­sies eli­tā­rās sko­lās, kur mā­cī­bu pro­cess būs ļo­ti kva­li­ta­tīvs. Bet pā­rē­jās sko­lās jā­pa­nāk, lai bēr­ni mā­cī­ša­nos ne­ņem­tu pā­rāk no­piet­ni. Ne­drīkst būt tā, ka bērns, kurš sek­mī­gi mā­cās, ar kaut ko jus­tos pā­rāks par tiem, kas to ne­spēj vai ne­grib da­rīt. Tie­ši ot­rā­di – bēr­nam jau no pirm­ās kla­ses jā­jūt, ka arī bez mā­cī­ša­nās var tī­ri la­bi būt par skol­nie­ku. Tā­dēļ mēs vis­maz pir­ma­jās tri­jās kla­sēs aiz­lieg­sim sko­lo­tā­jiem bēr­na sek­mes vēr­tēt ar at­zī­mi. At­zī­me ta­ču ir kaut kas tāds, ar ko bēr­ni le­po­jas, bet tas var iz­rai­sīt sav­star­pē­jas sa­cen­sī­bas ga­ru un sti­mu­lēt mā­cī­ša­nos. Bēr­nu ve­cā­kiem mēs ie­gal­vo­sim, ka bēr­nam jā­mā­cās ne­vis at­zīm­ju dēļ, bet gan jā­prot no­vēr­tēt zi­nā­ša­nu ne­pie­cie­ša­mī­ba un no­zī­mī­ba vi­ņa dzī­vē. Tas vien­lai­kus būs tāds smalks mā­jiens, ka, lūk, mēs, «ģe­ne­rā­ļi», sa­vu­laik dze­jo­lī­šus pir­ma­jā kla­sē mā­cī­jā­mies ne jau at­zīm­ju dēļ, bet gan tā­dēļ, ka līdz sirds dzi­ļu­miem iz­pra­tām, cik no­zī­mī­gi un va­ja­dzī­gi šie dze­jo­lī­ši būs mū­su turp­mā­ka­jā dzī­vē.

Vēl jā­pa­nāk, lai sko­lās bū­tu pēc ie­spē­jas vā­jā­ka dis­cip­lī­na. Tas ie­vē­ro­ja­mi grauj kla­šu sek­mju lī­me­ni un dez­or­ga­ni­zē mā­cī­bu dar­bu. Pa­nākt to var. No vie­nas pus­es – pe­da­go­giem jā­liek strā­dāt pēc prin­ci­pa, ka ne­kā­dus so­dus pret bēr­niem lie­tot ne­drīkst un jā­gai­da, ka sko­lē­nam pa­šam ro­das ap­skaid­rī­ba, iz­jū­tot sa­vas rī­cī­bas ne­ga­tī­vās se­kas. Bet no ot­ras pus­es, ma­ni­pu­lē­jot ar cil­vēk­tie­sī­bām un bēr­nu aiz­sar­dzī­bas li­ku­mu, jā­uz­liek sko­lo­tā­jiem tā­das pra­sī­bas un at­bil­dī­ba, lai ne­kā­das ne­ga­tī­vas se­kas, kas bēr­nam sa­vas slik­tās uz­ve­dī­bas dēļ bū­tu jā­iz­jūt, vis­pār ne­va­rē­tu ie­stā­ties. Pie­mē­ram, bēr­nu ne­drīkst iz­rai­dīt no kla­ses, likt strā­dāt pēc stun­dām, ne­sek­mī­bas dēļ at­stāt uz ot­ru ga­du ta­jā pa­šā kla­sē, at­skai­tīt no sko­las bez tie­sas lē­mu­ma utt. Maz­ga­dī­gie hu­li­gā­ni un sliņ­ķi ātr­i vien at­klās sko­lo­tā­ju bez­spē­cī­bu un slai­di uz­spļaus vi­sām la­ba­jām pa­mā­cī­bām, aiz­rā­dī­ju­miem un mo­rā­les spre­di­ķiem. Tā da­ži muļ­ķi ar sa­vu ālē­ša­nos trau­cēs vi­su mā­cī­bu dar­bu kla­sē un arī ci­tus pa­da­rīs par muļ­ķiem.

Se­viš­ķi la­bus re­zul­tā­tus sko­lē­nu at­pa­li­cī­bas vei­ci­nā­ša­nā mēs pa­nāk­sim, pār­ce­ļot nā­ka­ma­jā kla­sē arī ne­sek­mī­gus sko­lē­nus. Ar lai­ku šie ne­zi­nī­ši vis­pār vairs ne­spēs sa­prast, par ko ir ru­na at­tie­cī­gā priekš­me­ta mā­cī­bu stun­dā un, lai kaut kā īsi­nā­tu lai­ku, mek­lēs sev ci­tas no­dar­bes. Tā kla­sēs vai­ro­sies sko­lē­nu skaits, kas ne­se­ko līdz­i stun­dai. Lai sko­lē­ni, kas ne­grib vai arī ne­spēj nor­mā­li mā­cī­ties jau pa­mat­sko­lā, pēc ele­men­tā­ras la­sīt un rak­stīt pras­mes ap­gū­ša­nas ne­va­rē­tu iz­stā­ties, val­stī jā­pie­ņem li­kums par ob­li­gā­tu de­vi­ņu kla­šu iz­glī­tī­bu līdz 18 ga­du ve­cu­mam. Par kat­ru priekš­lai­kus no sko­las at­skai­tī­tu bēr­nu, sko­las va­dī­bai jā­uz­liek nau­das sods. Tas pie­spie­dīs līdz pat de­vī­ta­jai kla­sei šos ne­gri­bī­šus un ne­va­rī­šus gar­lai­ko­ties sko­las so­los bla­kus nor­mā­liem bēr­niem un trau­cēt vi­ņus mā­cī­bās. Pro­tams, līdz mi­ni­mu­mam val­stī jā­sa­ma­zi­na spe­ci­ālo, ga­rī­gi at­pa­li­ku­ša­jiem bēr­niem do­mā­to mā­cī­bu ie­stā­žu skaits. Aiz­bil­di­no­ties ar in­va­lī­du in­teg­rā­ci­ju sa­bied­rī­bā, jā­spiež vi­ņi ap­mek­lēt pa­ras­tās vis­pār­iz­glī­to­jo­šās sko­las. Šo bēr­nu klāt­būt­ne pa­ras­tā sko­lā ie­vē­ro­ja­mi ap­grū­ti­nās sko­lo­tā­ju dar­bu un vi­ņi būs spies­ti pa­lē­ni­nāt ap­gūs­ta­mās vie­las iz­klās­tu. Sa­vu­kārt pā­rē­jiem sko­lē­niem tad at­liks ti­kai gar­lai­ko­ties.

Lai pe­da­go­gu dar­bu pa­da­rī­tu īpa­ši pro­ble­mā­tis­ku, mā­cī­bu prog­ram­mas jā­izs­trā­dā tā, lai ap­gūs­ta­mās vie­las ap­joms bū­tu pie­tie­ka­mi liels un sko­lē­ni bez no­piet­nām pa­pil­dus no­dar­bī­bām ta­jā vis­pār ne­spē­tu ie­dzi­ļi­nā­ties. Sa­vu­kārt, mā­cī­bu li­te­ra­tū­ra un uz­ska­tes lī­dzek­ļi, kas at­vieg­lo mā­cī­bu vie­las ap­gū­ša­nu, jā­ra­žo ie­ro­be­žo­tā dau­dzu­mā un tiem jā­būt dār­giem. Vēl la­bāk ir pa­nākt, lai sko­lās ne­bū­tu vie­no­tas at­tie­cī­gā priekš­me­ta mā­cī­bu me­to­di­kas. Pa­zi­ņo­jot, ka gal­ve­nais nav vis mā­cī­bu pro­cess, bet ga­la re­zul­tāts, tir­gū var ie­plu­di­nāt da­žā­das vie­na un tā pa­ša mā­cī­bu priekš­me­ta ap­gū­ša­nai pa­re­dzē­tas mā­cī­bu grā­ma­tas un spe­ci­ālās bur­tnī­cas. Tas ra­dīs ju­cek­li pe­da­go­gu dar­bā, tuk­šos jau tā jū­ta­mi plā­nos bēr­nu ve­cā­ku nau­das ma­kus un ra­dīs pa­pil­du grū­tī­bas bēr­niem, kas la­bā­kas iz­glī­tī­bas mek­lē­ju­mos vai sa­dzī­ves ap­stāk­ļu dēļ būs spies­ti mā­cī­bu ga­da lai­kā mai­nīt sko­lu. Vis­bei­dzot spe­ci­ālas bur­tnī­cas var iz­ga­ta­vot tik «spe­ci­ālas», ka tās ne­būt ne­vei­ci­na bēr­nu sek­mes at­tie­cī­ga­jā mā­cī­bu priekš­me­tā. Pie­mē­ram, no­mai­not glīt­rak­stī­ša­nai do­mā­tās bur­tnī­cas, kur tre­ni­ņa no­lū­kos bēr­ni ar bur­tiem, vār­diem un tei­ku­miem pie­rak­stī­ja pil­nas ve­se­las lap­pu­ses, un to vie­tā ie­vie­šot spe­ci­ālās bur­tnī­cas, kur jā­rak­sta ti­kai da­žas rin­di­ņas, var ne­pie­ļaut bēr­na rak­stīt pras­mes iz­kop­ša­nu. Tas ir sva­rī­gi, jo šiem bēr­niem augst­sko­lā būs no­piet­nas grū­tī­bas gan kon­spek­tu un pie­zīm­ju rak­stī­ša­nā, gan vē­lā­kā to iz­la­sī­ša­nā.

Vēl sko­lās jā­rī­ko la­bi daudz da­žā­du iz­klai­des pa­sā­ku­mu. Tās va­rē­tu būt dis­ko­tē­kas, sko­lē­nu mo­des ska­tes, fan­klu­bu sa­nāk­smes, da­žā­di ne­no­piet­ni kon­kur­si vai ro­ta­ļī­gas sa­cen­sī­bas. Gal­ve­nais, lai pa­sā­ku­miem bū­tu pēc ie­spē­jas ma­zāk sa­ka­ra ar mā­cī­bu vie­lu un sko­lā ap­gūs­ta­ma­jām zi­nā­ša­nām. (Bēr­niem no tā vi­sa ir jā­at­pū­šas.) Ar lai­ku šā­da «sa­bied­ris­kā dzī­ve» bēr­nu ap­zi­ņā ie­ņems gal­ve­no vie­tu un mā­cī­bas sko­lā vi­ņiem lik­sies kaut kas maz­sva­rīgs un otr­šķi­rīgs, pat trau­cē­jošs. Lai pas­tip­ri­nā­tu šo efek­tu, vē­lams lik­vi­dēt arī tā­dus bēr­nus dis­cip­li­nē­jo­šus fak­to­rus kā sko­lē­nu for­mas tērps. Sko­lē­ni tad arī ik­die­nā va­rēs sa­cen­sties par fir­mī­gā­ko un ši­kā­ko ģēr­bša­nās sti­lu un vi­ņiem ma­zāk lai­ka pa­liks do­māt par mā­cī­bām. Bet bēr­nu ve­cā­kiem mēs ie­stās­tī­sim, ka šā­di tiek sti­mu­lē­ta bēr­nu sa­bied­ris­kā ak­ti­vi­tā­te, ra­do­šās spē­jas, iz­do­ma un mā­ka kon­tak­tē­ties.

It kā ne­jau­ši jā­iero­be­žo arī jau­nat­nei do­mā­tie uz aug­lī­gu at­tīs­tī­bu mu­di­no­ši māk­slas dar­bi. Priekš­plā­nā jā­iz­vir­za pri­mi­tī­visms, jo tas vai­rāk kai­ri­na. Jā­pa­nāk, lai, pie­mē­ram, es­trā­des dzie­dā­tā­ji vairs ne­dzied, bet brēc, lē­kā un da­žā­di ālē­jas, ar sa­vām iz­da­rī­bām cen­šo­ties iz­rai­sīt ska­tī­tā­jos pār­stei­gu­ma efek­tu. Jā­kul­ti­vē uz­skats, ka jaun­iešiem do­mā­tā māk­sla jā­vei­do pēc prin­ci­pa «jo tra­kāk, jo la­bāk». Sprā­dzie­ni, bļā­vie­ni, daudz­krā­sai­nu ugu­ņu zib­šņi, ķē­mī­gas po­zas, naid­pil­nas gri­ma­ses, ag­re­sī­vi žes­ti – lūk, ti­kai da­ži no iz­teik­smes lī­dzek­ļiem, ko vē­lams iz­man­tot. Tas viss ie­vē­ro­ja­mi ma­zi­nās jaun­iešu tiek­smi pēc iz­glī­tī­bas un augst­āku ide­ālu mek­lē­ša­nas, sti­mu­lēs vi­ņus pie­vēr­sties nar­ko­ti­kām un ci­tiem ap­rei­bi­no­šiem lī­dzek­ļiem.

Vis­bei­dzot jā­iz­da­ra tā, lai pe­da­go­gi no vien­kār­šās tau­tas nā­ku­šo bēr­nu ap­mā­cī­bām do­mā­ta­jās sko­lās bū­tu ar ie­spē­ja­mi zem­āku kva­li­fi­kā­ci­ju. To pa­nākt ir ļo­ti vien­kār­ši. At­liek ti­kai sko­lo­tā­ju dar­ba al­gas no­teikt la­bi zem­as, un vi­si pe­da­go­gi, ku­ru kva­li­fi­kā­ci­ja dod ie­spē­ju at­rast ci­tu, la­bāk ap­mak­sā­tu dar­bavie­tu, no sko­lām aizies. Lai par to ne­vai­no­tu val­sti, sko­lu fi­nan­sē­ša­na jā­uz­krauj paš­val­dī­bām, ku­ru bu­džets ir pie­tie­ka­mi trū­cīgs, lai ne­vien tu­rē­tu sko­lo­tā­jus ba­da mai­zē, bet arī lik­vi­dē­tu lie­lā­ko da­ļu no lau­ku sko­lām.

Tas tad nu arī īsu­mā bū­tu viss. Un nu man bei­dzot jā­at­zīst, ka šeit uz­rak­stī­to es ne­es­mu iz­do­mā­jis. Es vien­kār­ši uz­skai­tī­ju ti­kai da­ļu no pa­sā­ku­miem, ko mū­su val­dī­ba ir cen­tu­sies ie­viest un ir ie­vie­su­si Lat­vi­jā pē­dē­jā des­mit­ga­dē pēc for­mā­lās Lat­vi­jas ne­at­ka­rī­bas pa­slu­di­nā­ša­nas. Vai Jūs spē­jat iz­do­māt vēl kaut ko, kas, at­klā­ti ne­pār­kāp­jot de­mo­krā­ti­jas un hu­mā­nis­ma prin­ci­pus, de­gra­dē­tu mū­su jau­nat­ni? Es – nē.

Tā­dēļ ne­sauk­sim par muļ­ķiem mū­su iz­glī­tī­bas re­for­ma­to­rus! Viss tiek da­rīts ļo­ti gud­ri.

Jā­nis Mie­zī­tis

Nauda demogrāfijai ieslodzīta iedzīvotāju banku kontos!

Latvijas Bankas statistikas datu bāze liecina, ka valdības kopējais parāds 2012. gada 2. ceturkšņa noslēgumā ir 5 miljardi latu. Šī parāda apkalpošanas izmaksas ir aptuveni 4,5% gadā. Lai panāktu sabiedrības atbalstu eiro ieviešanai Latvijas Bankas vadītājs baida ar 800 miljonu papildus izmaksām 10 gados, kuras iespējams rastos parāda apkalpošanas izmaksu pieauguma gadījumā. Tātad, tiek pieļauti 6 līdz 7% gadā.

Rēķinot pēc zemākās likmes 4,5%, valsts parāda apkalpošanas izmaksas pašlaik ir ap 225 miljoniem latu gadā. Vai ir iespējams valsts parāda procentu likmes samazināt? Jā, procentu likmes var samazināt!

Drošākais procentu izmaksu samazināšanas veids ir atdod parāda pamatsummu. Diemžēl budžeta deficīta apstākļos tas nav reāli, jo parāda kopējais apjoms ir Latvijas valsts budžeta apjomā.

Reālāks procentu izmaksu samazināšanas veids ir aizņemties izdevīgāk! Valdība un Latvijas Banka skaidro, ka to nevar izdarīt, jo pasaules finanšu tirgos esot konjuktūra un reitingi, kas Latvijai nav izdevīgi. Ja pasaules finanšu spekulanti neaizdot Latvijai lētāk, tad atliek meklēt resursus Latvijas iekšienē. Pēc Latvijas Bankas informācijas šādi resursi ir!

Latvijas komercbankās 2012. gada septembra beigās mājsaimniecību noguldījumi ir aptuveni Ls 3,6 miljardi. To vidējā svērtā procentu likme ir tikai 0,1-0,2%. Vēl vakar mana krājkonta likme kādā ārvalstu kapitāla bankā bija 0,05%!

Esmu gatavs saderēt, ka vismaz 1 miljardu latu šādā finanšu tirgū Latvijas iedzīvotāji valstij bez kavēšanās aizdotu par 2%, bet par 3% var rēķināties arī ar 3 miljardiem. Tas nodrošinātu 25 līdz 45 miljonu latu ekonomiju katru gadu jeb 250 līdz 450 miljonus 10 gados! Tā tiktu veicināta zemāka procentu likme arī pārējai valsts parāda daļai, jo lielajiem finanšu tirgus dalībniekiem paliktu mazāka “pīrāga daļa”.

Iedzīvotāju noguldījumu pārceļošana no bankām uz Valsts kasi it kā varētu samazināt banku iespēju kreditēt tautsaimniecību. Varbūt jā, varbūt nē. Bankas kredītus bez maksas nedod ne komercsabiedrībām, ne iedzīvotājiem, ne valstij, tādēļ tām pašām jārūpējas par līdzekļu piesaisti, lai pelnītu kārtējos desmitus un simtus miljonu. Starptautiskais starpbanku tirgus Latvijas lielajām bankām ir pieejams tikpat labi kā valstij.

Ilgtermiņā Latvijas pret saviem klientiem un valsti lojālām bankām būs izdevīga klientu skaita stabilitāte un pat pieaugums nākotnē. Par bankām, kurām vienaldzīga Latvijas tauta, mums nav jāuztraucas.

Tātad, ir atrasta nauda dzimstības veicināšanai Latvijā vismaz 25 miljonu latu gadā. Aicinu valdību izveidot atbilstošu mūsdienīgu risinājumu un šo naudu paņemt. Aicinu Saeimu šo naudu novirzīt dzimstības veicināšanas ilgtermiņa pasākumiem.

P.S. Kādēļ Latvijas iedzīvotāji izvēlas tik neizdevīgu naudas noguldīšanas veidu – noguldīt naudu bankās par 0,1-0,2% gadā? Iespējams tādēļ, ka svešzemju banku lobijs Latvijā ir tik spēcīgs, ka nogriezis iedzīvotāju naudai ceļu pie izdevīgākiem ieguldījumiem. Iespējams tādēļ, ka vietējo politiķu un ierēdņu veidotā uzņēmējdarbības vide ir tik nelabvēlīga, ka pat cilvēki ar spēju nopelnīt naudu, ko ielikt bankas kontā, neatrod iespēju šo naudu ieguldīt uzņēmējdarbībā.

Demogrāfs Mežs: lielākā daļa pasaules iedzīvotāju būtu laimīgi dzīvot Latvijas nabadzīgākā cilvēka situācijā

db.lv Lelde Petrāne, 2012. gada 17. augusts

«Kāpēc latvieši ir tik ļoti neapmierināti ar sevi un savu valsti? Tāpēc, ka mēs vienmēr gribam līdzināties pasaules pašiem veiksmīgākajiem – skandināviem. Pašai, pašai, pašai pasaules spicei!» intervijā izdevumam Sestdiena norādījis demogrāfs Ilmārs Mežs.

«Bet mēs nekādā gadījumā negribam salīdzināt sevi ar Ukrainu vai Baltkrieviju. Par Āfriku, Ķīnu un Indiju mums nav nekādas nojēgas un tā tālāk. Pat ar Krieviju mēs sevi negribam salīdzināt. Un tāpēc rodas visi muļķīgie mazvērtības kompleksi. Lai gan pēc taisnības jau esam tajā bagātnieku pulciņā, tikai lejasgalā. Lielākā daļa pasaules iedzīvotāju būtu laimīgi, ja varētu dzīvot Latvijas nabadzīgākā cilvēka situācijā. Tāpēc pareizi būtu teikt, ka laiki mums ir pat labi – tādi paši kā parasti,» skaidrojis I. Mežs.

«Lielais imigrācijas vilnis, kas mums draud, ja turpināsim ignorēt demogrāfisko situāciju Latvijā, būs tik masveidīgs, ka pēc divām trim paaudzēm runāt par latviešu valodas saglabāšanos nebūs vairs nozīmīgi, tas iedzīvotāju vairākumu vairs neinteresēs,» brīdina demogrāfs.

Jautāts, no kurienes Latvijā ieplūstu imigranti, viņš sacījis: «Visvairāk no bijušās PSRS, apmēram puse. Taču ir grūti pateikt, cik daudz būs no Krievijas un cik no Ukrainas vai Gruzijas un Tadžikistānas. To visu noteiks ekonomiskie rādītāji šajās valstīs un migrācijas politika. Tālāk sekos Āzija – sākot ar Turciju līdz Ķīnai, bet salīdzinoši maz būs no Āfrikas. Tas ir Latvijas ģeogrāfiskā novietojuma dēļ, jo afrikānim būs jābūt milzīgi bagātam, lai viņš maksātu par to, ka viņu nelegāli atved līdz Rīgai, nevis atstāj Maltā, Itālijā vai Spānijā.

«Iespējams, latviešu valoda skanēs parlamentā, varbūt teātrī, Līgo svētku pasākumos, droši vien būs kaut kāds televīzijas kanāls ar viszemāko reitingu, kurā runās arī latviski…,» šādu drūmu ainu iezīmē demogrāfs.

«Manuprāt, viens no iemesliem, kādēļ tādi politiķi kā Valdis Dombrovskis un Andris Vilks klūp demogrāfijas jautājumos ir tas, ka viņi neizprot situāciju, kādā ir ģimenes ar bērniem, jo viņiem pašiem bērnu nav. Un Latvijas demogrāfijas lielākais ienaidnieks, šķiet, ir Finanšu ministrija – viņi absolūti bloķē jebkādus uzlabojumus demogrāfijas atbalsta politikā,» teicis I. Mežs.

Ekonomists: Latvijā glābj nevis iedzīvotājus, bet finanšu spekulantus

Rīga, 23.dec., NOZARE.LV. Latvijā un arī citur pasaulē patlaban tiek glābtas nevis valstis un iedzīvotāji, bet finanšu spekulanti, šorīt intervijā Latvijas Radio sacīja Latvijas Ekonomistu asociācijas valdes priekšsēdētājs Ivars Brīvers.

Viņš skaidroja, ka valsts nevar bankrotēt, bankrotēt var finanšu spekulanti, un starptautiskā aizdevuma programma Latvijā tika īstenota viņu interesēs. Līdzīgi procesi notiek arī citās Eiropas valstīs, piemēram, Grieķijā un Spānijā.

“No bankrota glābj finanšu spekulantus,” sacīja ekonomists, piebilstot, ka parāda atdošana ietekmēs parastos iedzīvotājus, daļa no kuriem jau izmantojusi iespēju “pamest šo veiksmes stāstu” un doties lasīt sēnes uz Angliju.

Brīvers aicināja strikti nodalīt reālo ekonomiku un spekulatīvo ekonomiku, kā arī akcentēja, ka spekulants – tas nav lamuvārds.

Kā ierasts, Latvijas Ekonomistu asociācijas valdes priekšsēdētājs asi kritizēja valdības darbu, norādot, ka “vietējie vietvalži stipri pārcenšas, izdabājot savu kungu interesēm”, situāciju salīdzinot ar padomju laikiem.

Arī virzība uz eirozonu esot “Latvijas pārdošana”. “Latviju izdevīgāk pārdot par eiro, nevis latiem,” sacīja Brīvers.

Rungainis: “maksai” par bērnu jābūt pensijas apmērā

Financenet.lv 6. novembris 2011

Nākamā gada valsts budžetā nav skaidri iezīmēti pasākumi kā tuvāko triju gadu laikā tiks pieņemti lēmumi, lai veicinātu demogrāfiju un cilvēki varētu droši pieņemt lēmumu par bērnu laišanu pasaulē. To, runājot par nākamā gada valsts budžetu, teica Finanšu konsultāciju kompānijas “Prundetia” pārstāvis Ģirts Rungainis.

iņš uzskata, ka maksājumam par vienu bērnu vajadzētu būt vidējās pensijas apmērā. “Kad būs skaidri iezīmēts konkrēts mērķis un uz to tieksies, tad es ticu, ka izdosies kaut ko izdarīt,” sacīja Rungainis.

Runājot par pašvaldību iebildumiem, samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa proporciju par labu valstij, Rungainis pauda uzskatu, ka ir jāatzīst fakts, ka lauki dzīvo uz pilsētu rēķina un pirmkārt jau uz Rīgas rēķina.

“Notiek Rīgas kā vienīgā attīstības centra, kur ir pietiekami daudz cilvēku, pietiekama ideju apmaiņa starp uzņēmējiem un dažādi sinerģijas efekti, lai mūsdienīgu ekonomiku uzbūvētu, slāpēšana, izdalot līdzekļus laukiem. Es saprotu, ka arī ārpus pilsētas dzīvo cilvēki un nav iespējams un nevēlamies panākt pilnīgu urbanizāciju, ir jānotiek pārdalei, taču manā uztverē tā nav godīga, tā ir pārāk liela, ņemot vērā to iedzīvotāju skaitu, kas laukos dzīvo. Turklāt šī pārdale notiek ilgtermiņā neuzturamā veidā. Tiek izšķiesti līdzekļi pārāk lielai medicīnas un izglītības decentralizācijā. Diemžēl latviešu tauta ir izdarījusi izvēli, nelaist pasaulē bērnus un iedzīvotāju skaits turpinās samazināsies turpmākos 20 gadus vai pat ilgāk,” sacīja Rungainis.

Kur daudz aizbraukušo, nav loģiski būvēt ceļus

Viņš uzskata, ka pašvaldībām, no kurām ir aizbraucis vairums iedzīvotāju, nevar piešķirt naudu, lai tās būvē ceļus, uztur infrastruktūru. Tā vietā ir jāmeklē cits risinājums, jo nedrīkst žņaugt to vietu, kur tiek pelnīta nauda. Ir jāracionalizē tā saimniecība, kas ir ārpus pilsētām. “Ekonomikas attīstība pēdējos simtus gadu notiek pilsētās. Tas kopprodukts, ko saražo laukos ir tikai daži procenti lauksaimniecībā un daži procenti mežsaimniecībā. Mēs nevaram nodrošināt tik daudz slimnīcu un skolu. Nevar naudu tērēt, lai uzturētu vidi, kur nav cilvēku. To nedara arī daudzas bagātās Eiropas valstis – Šveice, Austrija, Vācija. Ja cilvēki izvēlas dzīvot nomalē, tad viņiem ir jārēķinās, ka viņiem slimnīca un skola būs noteiktā attālumā un ceļi nebūs remontēti,” stāstīja finanšu eksperts.

Rungainis domā, ka nevajadzētu naudu izšķiest reģionālajai politikai, bet gan veicināt bērnu dzimstību. Nedrīkstētu uzturēt pagastus ar dažiem simtiem vai tūkstošiem iedzīvotāju. Ir jāveido tādas administratīvās vienības, kur iedzīvotāju skaits sāktos vismaz no 40 000 un vairāk.

Jācer, ka ēnu ekonomika mazināsies

Runājot par valdības ieceri no nodokļu iekasēšanas uzlabošanas un ēnu ekonomikas mazināšanas nākamgad papildus budžetā plānots iegūt 26 miljonus latu, Rungainis norādīja, ka tas ir reāls un piezemēts mērķis un valsts budžetā varētu iegūt vēl vairāk no ēnu ekonomikas. Viņš norādīja, ka valdībai ir skaidri jāieskicē, kad darbaspēka nodokļi sāks samazināties. Lai to sasniegtu ir svarīgi organizēt gan publiskās kampaņas, gan arī pilnveidojot iekasēšanas sistēmu.

Arī gadījumā, ja valstij neizdosies iekasēt 7,3 miljonus latu no fotoradaru darbības, jo cilvēki kļūs apzinīgāki un nepārkāps braukšanas ātrumu, Rungainis saskata ekonomiskos ieguvumus, proti, vajadzēs mazāk tērēt līdzekļus medicīnas pakalpojumiem, ieekonomēsies degviela, samazināsies oglekļa dioksīda (CO2) izmešu daudzums.

Fotoradarus ieviest vajadzēja valstij

Rungainis uzskata, ka valsts nav rīkojusies pareizi, fotoradaru ieviešanā piesaistot privātuzņēmējus, jo valsts ar šiem jautājumiem varēja tikt galā pati. Viņš uzskata, ka svarīgi būs tas, cik liels būs noteikts ātruma pārsniegums par kuru cilvēki saņems rēķinus. “Jau tagad cilvēki ir ievērojami mainījuši savus braukšanas ieradumus un cenšas nenonākt konfliktsituācijās,” piebilda eksperts.

Kā ziņots, valdība 4.novembra slēgtajā sēdē vienojusies par pirmajiem valsts budžeta konsolidācijas pasākumiem.

No nodokļu iekasēšanas uzlabošanas un ēnu ekonomikas mazināšanas nākamgad papildus budžetā plānots iegūt 26 miljonus latu, no Latvijas emisiju kvotu pārdošanas – 25 miljonus latu, bet no nekustamā īpašuma nodokļa bāzes palielināšanas, paredzot iespēju pašvaldībām iekasēt nodokli par palīgēkām, plānots iegūt 0,5 miljonus latu.

Ar pašvaldībām vēl notiks diskusijas par iedzīvotāju ienākuma nodokļa sadalījuma proporciju 2012.gadam un tā maiņu. Patlaban pašvaldības saņem 82% no nodokļa ieņēmumiem, bet valdības pozīcija būs šo proporciju samazināt. Rīt, 7.novembrī, ar Latvijas Pašvaldību savienības domi plānotas valdības sarunas, pēc kurām arī varētu būt skaidrs, cik lielu nodokļa daļu pašvaldības saņems nākamgad.

Pašvaldības vēlas saņemt 84%, bet valdības pozīcija varētu būt par 82%, 81%, vai 80% no nodokļu ieņēmumiem.

Ieņēmumos no fotoradaru darbības valdība nākamgad plāno iegūt 7,3 miljonus latu, bet ar to darbību saistītie izdevumi varētu sasniegt 3,9 miljonus latu.

Finanšu ministrs Andris Vilks (V) atkārtoti uzsvēra, ka budžeta konsolidācija netiks veikta uz nodokļu izmaiņu rēķina, tāpēc budžets neradīs “lielu šoku sabiedrībai”. “Galveno daļu konsolidācijai veidos izdevumu daļa, bet ieņēmumu daļā ieviesīsim reverso PVN kārtību, azartspēļu jomā gribam uzlabojumu un vēl efektīvāku kopējo nodokļu iekasēšanu,” diskusijas valdībā rezumēja ministrs.

Konsolidācijas apjoms šogad esot krietni mazāks nekā iepriekšējos gadus, jo būtiski uzlabojusies situācija ekonomikā un nav pamata domāt, ka tai nākamgad varētu būt negatīvs scenārijs, lai gan valdība jau ir ņēmusi par pamatu ļoti piesardzīgas prognozes.

Daina Kājiņa: Pēdējais brīdis sakārtot pirmsskolas izglītības iestāžu finansēšanas sistēmu

Delfi.lv 28. oktobris 2011. Daina Kājiņa, biedrības „Latvijas privāto pirmsskolu biedrība” valdes priekšsēdētāja
Vēl salīdzinoši nesen, 1.jūlijā, esošie un topošie vecāki uzgavilēja Saeimai, par tās pieņemtajiem grozījumiem “Vispārējā izglītības likuma” 21.pantā, kas noteica, citēju: “vietējās pašvaldības savā administratīvajā teritorijā nodrošina vienlīdzīgu pieeju pirmsskolas izglītības iestādēm bērniem no pusotra gada vecuma”. Reāli izmaiņas likumdošanā nozīmēja to, ka ir nepieciešams izveidot visiem saprotamu un caurspīdīgu kārtību pašvaldību pirmsskolas izglītības iestāžu rindām, un pašvaldības atvēlētajam finansējumam jāseko bērnam arī tad, ja viņš apmeklē privāto pirmsskolas izglītības iestādi. Tādējādi likumdevējs bija iecerējis risināt rindu problēmu caur vienlīdzīgu attieksmi pret bērnudārziem (pašvaldības un privātajiem), caur nepieciešamību pašvaldībām, kurām ir rindu problēmas, ieviest “nauda seko bērnam” principu, lai padarītu vecākiem finansiāli pieejamākus privātos bērnudārzus.

Vienu brīdi pat šķita, ka tauta beidzot ir sadzirdēta, ir panākts reāls, nevis runu, bet šoreiz arī darbu līmenī, risinājums, kas nu vien ir jāīsteno dzīvē. Mammas un tēti burtiski lēkāja aiz priekiem sociālajos tīklos, nebeidzot slavēt pieņemto lēmumu. Bet še tev! 17.augustā Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) nāca klajā ar jaunu grozījumu skaidrojumu – ka pašvaldībām no pusotra gada vecuma ir jānodrošina tikai iespēja pieteikties uz rindu pašvaldības bērnudārzā, kas ir klajā pretrunā ar iepriekš pausto un padara minētos likuma grozījumus bezjēdzīgus.

Šis skaidrojums bija absolūti šokējošs, un visticamāk IZM, sajūtot spiedienu no pašvaldībām par nespēju šo prasību izpildīt, nāca klajā ar jaunu grozījumu skaidrojuma versiju. Savukārt, kā noskaidroja vecāku iniciatīvas grupa “Nauda seko bērnam”, tad atšķirīgā likuma normas traktējumā vainojama nepilnvērtīgā komunikācija starp IZM darbiniekiem jeb ministrijas juristu neprecīzais skaidrojums saviem speciālistiem.

Interesanti, kāpēc IZM nevarētu rīkoties atbilstoši labas pārvaldības principam un, ja ne publiski atzīt savu kļūdu, tad vismaz korekti to izlabot. Galu galā arī Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija, vērtējot IZM grozījumu interpretāciju, atzinusi, ka ministrijas izpratne par grozījumiem ir sašaurināts un nepamatots likumdevēja gribas iztulkojums. Bet nē – IZM spītīgi turas pie sava, neskatoties uz to, ka šis nav kādas noteiktas interešu grupas jautājums, bet gan – dzimstības veicināšanas un kopējās demogrāfijas situācijas valstī uzlabošanas jautājums.

Kā zināms, ceturtajai daļai pirmsskolas vecuma bērnu Latvijā nav iespējams apmeklēt pašvaldības bērnu dārzus, lai gan vecāki maksā nodokļus tāpat kā to bērnu vecāki, kuri apmeklē bērnudārzus. Tieši tāpēc ir nepieciešama taisnīgāka un efektīvāka bērnudārzu vietu sadale un pārvaldība, kas raidītu pozitīvus signālus topošajiem vecākiem. Jaunie grozījumi bija pirmie pareizi soļi šīs problēmas risināšanā, bet atkal – nezināmu iemeslu dēļ, viss ir apstājies.

Finansēšanas sistēmas problēmas nav vērojamas tikai pirmsskolas izglītības jomā, – līdzīga situācija ir redzama arī vispārizglītojošo skolu finansēšanas modelī, kur no valsts budžeta atbilstoši finansēšanas modelim “nauda seko skolēnam” tiek apmaksāts tikai pedagogu darbs, bet izglītības iestāžu uzturēšanas izdevumus nodrošina pašvaldības. Taču, ņemot vērā, ka pašvaldībās turības līmenis ir ļoti atšķirīgs, arī finansējums, ko lokālā vara iegulda izglītības attīstībā ir atšķirīgs. Tā rezultātā pašlaik izglītības iestādes ir ļoti dažādas tieši materiāltehniskās bāzes nodrošinājuma ziņā.

Atgriežoties pie pirmsskolu jautājuma, ir būtiski panākt, lai pašvaldības finansējums tiktu sadalīts visiem pirmsskolas izglītības iestāžu audzēkņiem vienlīdzīgi jeb atbilstoši izmaiņām Vispārējās izglītības likumā. Piemēram, Rīgas pašvaldībā tas nozīmētu to, ka pašreizējie Rīgas domes noteikumi (nr.123 “Kārtība, kādā Rīgas pilsētas pašvaldība īsteno pirmsskolas izglītības nodrošināšanas funkciju”), kas paredz atšķirīga apmēra pašvaldības finansiālo atbalstu bērnudārzu audzēkņiem, iespējami ātrāk ir jāpielāgo atbilstoši Vispārējā izglītības likuma normām.

Svarīgi ir arī atzīmēt, ka pirmsskolas izglītības finansējumam jābūt pieejamam neatkarīgi no pirmsskolas izglītības dibinātāja – pašvaldības vai privātā sektora, tādā veidā mazinot pašvaldību monopoltiesības uz pirmsskolas pakalpojuma nodrošināšanu.

Latvijā jau par klasiku ir kļuvusi tendence, ka katra institūcija darbojas diez gan autonomi, nereti ignorējot starpnozaru un starpinstitūciju sadarbības principu, tādā veidā skatot lietas ļoti sašaurināti, gluži kā apgūstot mācību vielu kādā konkrētā priekšmetā skolā. Taču sekmīga valsts pārvalde nevar tikt īstenota bez diskusijas un lēmumu saskaņošanas starp vairākām pusēm, kā arī bez kļūdu atzīšanas vai labošanas. Šajā sakarā runa ir par cilvēkkapitālu, kas Latvijā jau iet straujā mazumā, tāpēc ignorēt tik vitālus jautājumus kā izglītības sistēmas finansēšana, būtu liels solis atpakaļ valsts attīstībā, varbūt pat solis uz priekšu nebūtībā. Tāpēc aicinājums jaunajai valdībai, īpaši Izglītības un zinātnes ministram, kā arī pašvaldībām neatstāt novārtā pirmsskolas izglītības finansēšanas jautājumus, un beidzot ieviest skaidrību, ar ko vecāki pārskatāmā nākotnē var un ar ko nevar rēķināties.

Grib atteikties no skolu akreditācijas

NRA.LV Ceturtdiena, 20.oktobris (2011), plkst.10:15 | Agnese Dzene

Lai samazinātu skolu kontroli un uzraudzību, kā arī atteiktos no vispārējo skolu akreditācijas procesa, Ministru kabineta Funkciju audita komisija ieteikusi vairākus pasākumu plānus. Projektu vakar skatīja arī Ministru kabineta komitejas sēdē.

Viens no skolu kontroles mazināšanas pasākumiem paredz, ka Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) līdz 2012. gada augusta beigām atsakās no vispārējās izglītības iestāžu akreditācijas procesa, izņemot jaunizveidotās skolas. Plānots, ka skolu kvalitāti kontrolēs izglītības iestāžu dibinātāji, izstrādājot vienotu standartu pašvērtējumu ziņojumos. Savukārt, profesionālās tālākizglītības un pilnveides izglītības programmu licencēšanas un akreditēšanas uzdevumi tiks deleģēti nozares institūcijai, piemēram, Latvijas Jūras administrācijai.

Gan skolas, gan pašvaldības atzinušas, ka akreditācijas process kļuvis formāls, balstīts uz dokumentu sagatavošanu un kopumā nesniedz nekādu reālu rezultātu izglītības kvalitātes uzlabošanai, kā arī tiek patērēti neadekvāti lieli finanšu resursi. Skolu kontroles samazināšanas iniciatīva daļēji nākusi arī no Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA). «Atsakoties no skolu akreditācijas procesa, finanšu līdzekļus varētu novirzīt, piemēram, materiāli tehniskās bāzes uzlabošanai skolās vai pedagogu tālākizglītības, profesionālās pilnveides finansēšanai vai kādiem citiem pasākumiem,» uzskata LIZDA speciāliste vispārējās izglītības jautājumos Baiba Bašķere.

Rīgas 64. vidusskolas direktore Dace Lāce piekrīt tam, ka akreditācijas process ir lieka lielas naudas tērēšana. «Negribētu teikt, ka šis pasākums ir pilnīgi lieks, taču tas neattaisno radītos izdevumus un ieguvumus. Lai cik profesionāli un labi apmācīti būtu cilvēki, kas veic akreditācijas procesu, tādā veidā nav iespējams izprast reālo skolas darbību,» spriež D. Lāce. Viņa uzskata, ka arī bez stingrās dokumentu kontroles skolas turpinās iespēju robežās kvalitatīvi darīt savu darbu, tomēr uzsver, ka pilnīgi bez kontroles iztikt nevarētu. «Tai jābūt saprātīgai un jāseko līdzi procesam, nevis papīriem,» saka skolas direktore.

Arī Emīla Dārziņa mūzikas skolas direktors Juris Kaufelds uzskata, ka kontrole un akreditācijas process ir nepieciešams, taču tas izmaksā pārāk dārgi. «Pavisam atteikties nevajadzētu. Varētu piešķirt tāpat kā licences –uz desmit gadiem, nevis kā tagad – uz sešiem,» piebilst J. Kaufelds.

Uzraudzības mazināšanas plāns paredz, ka IZM līdz 2013. gada oktobrim pilnveidos arī statistiskās informācijas apkopošanas un sniegšanas procesu. Iecerēts arī par 50% samazināt obligātās dokumentācijas daudzumu un noteikt, ka informācijas aprite starp skolām un valsts pārvaldes iestādēm notiek elektroniski. Tāpat plānots, ka Veselības ministrija sadarbībā ar Pārtikas veterināro dienestu pārskatīs higiēnas prasības un samazinās veselības pārbaudes.

Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas direktore Dace Eglīte gan norāda, ka pašreizējā higiēnas un veselības pārbaužu sistēma ir pieņemama un liekas raizes nesagādā. «Esošā kontrole nekādas galvassāpes nerada, un neesam arī pārslogoti ar pārbaudēm,» norāda direktore. Līdzīgi domā arī Rīgas Angļu ģimnāzijas direktors Modris Klegeris un uzskata, ka esošās prasības nav pārspīlētas un skolā neizjūt nepieciešamību tās samazināt. Vienīgās problēmas esot, kad konstatē kādus saslimšanas gadījumus. «Ik pa laikam jau kāds saslimst. Piemēram, kad mums skolā uzliesmoja hepatīts, tad gan jutām, ka prasības ir lielas un pārbaudes saasinātākas,» atklāj M. Klegeris.