Draugiem.lv dienasgrāmatās ar komentāriem 2014.01.04
Pēdējā laikā daudzi bērnu vecāki un skolotāji arvien skaļāk sāk protestēt pret tiem jaunievedumiem Latvijas skolās, ko mūsu valdība ir lepni nosaukusi par izglītības reformu. Vislielākā neapmierinātība par jaunievedumiem sekmju vērtēšanā. Tiek izteiktas pat tādas domas, ka Izglītības ministrijā strādā galīgi muļķi, kas, saklausījušies dažādas pseidozinātniskas psiholoģijas teorijas, aizmirsuši normālas pedagoģijas principus. Te nu es gribētu ļoti kategoriski iebilst. Mūsu izglītības reformatori ir ļoti gudri. Tikai, lai to gudrību spētu novērtēt, mums jāpaceļas pāri šauru interešu diktētiem uzskatiem un jāpalūkojas uz visu ar labi situēto valsts ierēdņu acīm. Man to izdarīt palīdzēja kāda krievu armijā dzirdēta asprātība: «Vai jūs zināt kādēļ pulkvežu dēli nekad nekļūst par ģenerāļiem? Tādēļ, ka ģenerāļiem pietiek savu dēlu.»
Tad nu iedomāsimies, ka mēs esam tie «ģenerāļi», kas negrib pieļaut, ka pulkvežu un zemākam rangam piederīgo dēli iegūst vērā ņemamu izglītību. Protams, mums jārēķinās, ka nedrīkstam vienkārši ar likumu aizliegt vienkāršajai tautai iegūt izglītību, jo jātēlo humānisms un demokrātija. Tieši otrādi – mums jārada iespaids, ka valsts visiem spēkiem cenšas nodrošināt jaunatnei izglītību un nepārtraukti ceļ šīs izglītības kvalitāti. Tātad – ar ko sāksim?
Sāksim ar pirmsskolas vecuma bērniem. Liksim, lai saražo labi daudz tādu multiplikācijas filmu, kur notiek bezjēdzīga skriešana, ķeršana, bļaušana, kaušanās, bēgšana, kur viss krīt, jūk, gāžas, plīst un šķīst. Nav svarīgi, vai pa televizora ekrānu lēkā un visu to dara uzzīmēti suņi, kaķi, peles vai rozā panteras. Svarīgi, lai tas izskatītos efektīgi un lai tam visam nebūtu nekādas jēgas vai satura. Mazie cilvēciņi ilgi vaļējām mutēm blenzīs uz šīm muļķībām, un no viņu galviņām kā ar slotu būs aizslaucītas visas domas. Tas ļoti labi ikdienā bremzēs bērnu tieksmi kaut ko saprast, pētīt, izzināt, būvēt, veidot. Kad šādam no «muļķiku» skatīšanās atrautam bērnam kāds liks mācīties burtus vai ciparus, tas nebūs tik viegli. Jau no paša pirmsākuma bērns sapratīs, ka mācības ir kaut kas ļoti garlaicīgs, nepatīkams, nogurdinošs un visi, kas spiež to darīt, ir slikti cilvēki. Saviem, «ģenerāļu», bērniem gan šādu filmu skatīšanos mēs stingri ierobežosim. Mēs algosim viņiem audzinātājus, kas ikdienā ar dažādu rotaļu un nodarbību palīdzību izkops un attīstīs viņu spējas, pamazām radinot koncentrēties mācību darbam.
Arī skolas vecuma bērnus nedrīkst atstāt bez ievērības. «Ģenerāļu» bērni, protams, mācīsies elitārās skolās, kur mācību process būs ļoti kvalitatīvs. Bet pārējās skolās jāpanāk, lai bērni mācīšanos neņemtu pārāk nopietni. Nedrīkst būt tā, ka bērns, kurš sekmīgi mācās, ar kaut ko justos pārāks par tiem, kas to nespēj vai negrib darīt. Tieši otrādi – bērnam jau no pirmās klases jājūt, ka arī bez mācīšanās var tīri labi būt par skolnieku. Tādēļ mēs vismaz pirmajās trijās klasēs aizliegsim skolotājiem bērna sekmes vērtēt ar atzīmi. Atzīme taču ir kaut kas tāds, ar ko bērni lepojas, bet tas var izraisīt savstarpējas sacensības garu un stimulēt mācīšanos. Bērnu vecākiem mēs iegalvosim, ka bērnam jāmācās nevis atzīmju dēļ, bet gan jāprot novērtēt zināšanu nepieciešamība un nozīmība viņa dzīvē. Tas vienlaikus būs tāds smalks mājiens, ka, lūk, mēs, «ģenerāļi», savulaik dzejolīšus pirmajā klasē mācījāmies ne jau atzīmju dēļ, bet gan tādēļ, ka līdz sirds dziļumiem izpratām, cik nozīmīgi un vajadzīgi šie dzejolīši būs mūsu turpmākajā dzīvē.
Vēl jāpanāk, lai skolās būtu pēc iespējas vājāka disciplīna. Tas ievērojami grauj klašu sekmju līmeni un dezorganizē mācību darbu. Panākt to var. No vienas puses – pedagogiem jāliek strādāt pēc principa, ka nekādus sodus pret bērniem lietot nedrīkst un jāgaida, ka skolēnam pašam rodas apskaidrība, izjūtot savas rīcības negatīvās sekas. Bet no otras puses, manipulējot ar cilvēktiesībām un bērnu aizsardzības likumu, jāuzliek skolotājiem tādas prasības un atbildība, lai nekādas negatīvas sekas, kas bērnam savas sliktās uzvedības dēļ būtu jāizjūt, vispār nevarētu iestāties. Piemēram, bērnu nedrīkst izraidīt no klases, likt strādāt pēc stundām, nesekmības dēļ atstāt uz otru gadu tajā pašā klasē, atskaitīt no skolas bez tiesas lēmuma utt. Mazgadīgie huligāni un sliņķi ātri vien atklās skolotāju bezspēcību un slaidi uzspļaus visām labajām pamācībām, aizrādījumiem un morāles sprediķiem. Tā daži muļķi ar savu ālēšanos traucēs visu mācību darbu klasē un arī citus padarīs par muļķiem.
Sevišķi labus rezultātus skolēnu atpalicības veicināšanā mēs panāksim, pārceļot nākamajā klasē arī nesekmīgus skolēnus. Ar laiku šie nezinīši vispār vairs nespēs saprast, par ko ir runa attiecīgā priekšmeta mācību stundā un, lai kaut kā īsinātu laiku, meklēs sev citas nodarbes. Tā klasēs vairosies skolēnu skaits, kas neseko līdzi stundai. Lai skolēni, kas negrib vai arī nespēj normāli mācīties jau pamatskolā, pēc elementāras lasīt un rakstīt prasmes apgūšanas nevarētu izstāties, valstī jāpieņem likums par obligātu deviņu klašu izglītību līdz 18 gadu vecumam. Par katru priekšlaikus no skolas atskaitītu bērnu, skolas vadībai jāuzliek naudas sods. Tas piespiedīs līdz pat devītajai klasei šos negribīšus un nevarīšus garlaikoties skolas solos blakus normāliem bērniem un traucēt viņus mācībās. Protams, līdz minimumam valstī jāsamazina speciālo, garīgi atpalikušajiem bērniem domāto mācību iestāžu skaits. Aizbildinoties ar invalīdu integrāciju sabiedrībā, jāspiež viņi apmeklēt parastās vispārizglītojošās skolas. Šo bērnu klātbūtne parastā skolā ievērojami apgrūtinās skolotāju darbu un viņi būs spiesti palēnināt apgūstamās vielas izklāstu. Savukārt pārējiem skolēniem tad atliks tikai garlaikoties.
Lai pedagogu darbu padarītu īpaši problemātisku, mācību programmas jāizstrādā tā, lai apgūstamās vielas apjoms būtu pietiekami liels un skolēni bez nopietnām papildus nodarbībām tajā vispār nespētu iedziļināties. Savukārt, mācību literatūra un uzskates līdzekļi, kas atvieglo mācību vielas apgūšanu, jāražo ierobežotā daudzumā un tiem jābūt dārgiem. Vēl labāk ir panākt, lai skolās nebūtu vienotas attiecīgā priekšmeta mācību metodikas. Paziņojot, ka galvenais nav vis mācību process, bet gala rezultāts, tirgū var iepludināt dažādas viena un tā paša mācību priekšmeta apgūšanai paredzētas mācību grāmatas un speciālās burtnīcas. Tas radīs jucekli pedagogu darbā, tukšos jau tā jūtami plānos bērnu vecāku naudas makus un radīs papildu grūtības bērniem, kas labākas izglītības meklējumos vai sadzīves apstākļu dēļ būs spiesti mācību gada laikā mainīt skolu. Visbeidzot speciālas burtnīcas var izgatavot tik «speciālas», ka tās nebūt neveicina bērnu sekmes attiecīgajā mācību priekšmetā. Piemēram, nomainot glītrakstīšanai domātās burtnīcas, kur treniņa nolūkos bērni ar burtiem, vārdiem un teikumiem pierakstīja pilnas veselas lappuses, un to vietā ieviešot speciālās burtnīcas, kur jāraksta tikai dažas rindiņas, var nepieļaut bērna rakstīt prasmes izkopšanu. Tas ir svarīgi, jo šiem bērniem augstskolā būs nopietnas grūtības gan konspektu un piezīmju rakstīšanā, gan vēlākā to izlasīšanā.
Vēl skolās jārīko labi daudz dažādu izklaides pasākumu. Tās varētu būt diskotēkas, skolēnu modes skates, fanklubu sanāksmes, dažādi nenopietni konkursi vai rotaļīgas sacensības. Galvenais, lai pasākumiem būtu pēc iespējas mazāk sakara ar mācību vielu un skolā apgūstamajām zināšanām. (Bērniem no tā visa ir jāatpūšas.) Ar laiku šāda «sabiedriskā dzīve» bērnu apziņā ieņems galveno vietu un mācības skolā viņiem liksies kaut kas mazsvarīgs un otršķirīgs, pat traucējošs. Lai pastiprinātu šo efektu, vēlams likvidēt arī tādus bērnus disciplinējošus faktorus kā skolēnu formas tērps. Skolēni tad arī ikdienā varēs sacensties par firmīgāko un šikāko ģērbšanās stilu un viņiem mazāk laika paliks domāt par mācībām. Bet bērnu vecākiem mēs iestāstīsim, ka šādi tiek stimulēta bērnu sabiedriskā aktivitāte, radošās spējas, izdoma un māka kontaktēties.
It kā nejauši jāierobežo arī jaunatnei domātie uz auglīgu attīstību mudinoši mākslas darbi. Priekšplānā jāizvirza primitīvisms, jo tas vairāk kairina. Jāpanāk, lai, piemēram, estrādes dziedātāji vairs nedzied, bet brēc, lēkā un dažādi ālējas, ar savām izdarībām cenšoties izraisīt skatītājos pārsteiguma efektu. Jākultivē uzskats, ka jauniešiem domātā māksla jāveido pēc principa «jo trakāk, jo labāk». Sprādzieni, bļāvieni, daudzkrāsainu uguņu zibšņi, ķēmīgas pozas, naidpilnas grimases, agresīvi žesti – lūk, tikai daži no izteiksmes līdzekļiem, ko vēlams izmantot. Tas viss ievērojami mazinās jauniešu tieksmi pēc izglītības un augstāku ideālu meklēšanas, stimulēs viņus pievērsties narkotikām un citiem apreibinošiem līdzekļiem.
Visbeidzot jāizdara tā, lai pedagogi no vienkāršās tautas nākušo bērnu apmācībām domātajās skolās būtu ar iespējami zemāku kvalifikāciju. To panākt ir ļoti vienkārši. Atliek tikai skolotāju darba algas noteikt labi zemas, un visi pedagogi, kuru kvalifikācija dod iespēju atrast citu, labāk apmaksātu darbavietu, no skolām aizies. Lai par to nevainotu valsti, skolu finansēšana jāuzkrauj pašvaldībām, kuru budžets ir pietiekami trūcīgs, lai nevien turētu skolotājus bada maizē, bet arī likvidētu lielāko daļu no lauku skolām.
Tas tad nu arī īsumā būtu viss. Un nu man beidzot jāatzīst, ka šeit uzrakstīto es neesmu izdomājis. Es vienkārši uzskaitīju tikai daļu no pasākumiem, ko mūsu valdība ir centusies ieviest un ir ieviesusi Latvijā pēdējā desmitgadē pēc formālās Latvijas neatkarības pasludināšanas. Vai Jūs spējat izdomāt vēl kaut ko, kas, atklāti nepārkāpjot demokrātijas un humānisma principus, degradētu mūsu jaunatni? Es – nē.
Tādēļ nesauksim par muļķiem mūsu izglītības reformatorus! Viss tiek darīts ļoti gudri.
Jānis Miezītis