Jā­nis Mie­zī­tis: Skolā, skolā iesim skolā…

Biedrība Latvietis 2007.12.25

Draugiem.lv dienasgrāmatās ar komentāriem 2014.01.04

Pē­dē­jā lai­kā dau­dzi bēr­nu ve­cā­ki un sko­lo­tā­ji ar­vien ska­ļāk sāk pro­tes­tēt pret tiem jaun­ie­ve­du­miem Lat­vi­jas sko­lās, ko mū­su val­dī­ba ir lep­ni no­sau­ku­si par iz­glī­tī­bas re­for­mu. Vis­lie­lā­kā ne­ap­mie­ri­nā­tī­ba par jaun­ie­ve­du­miem sek­mju vēr­tē­ša­nā. Tiek iz­teik­tas pat tā­das do­mas, ka Iz­glī­tī­bas mi­nis­tri­jā strā­dā ga­lī­gi muļ­ķi, kas, sa­klau­sī­ju­šies da­žā­das pseido­zi­nāt­nis­kas psiho­lo­ģi­jas te­ori­jas, aiz­mir­su­ši nor­mā­las pe­da­go­ģi­jas prin­ci­pus. Te nu es gri­bē­tu ļo­ti ka­te­go­ris­ki ie­bilst. Mū­su iz­glī­tī­bas re­for­ma­to­ri ir ļo­ti gud­ri. Ti­kai, lai to gud­rī­bu spē­tu no­vēr­tēt, mums jā­pa­ce­ļas pār­i šau­ru in­ter­ešu dik­tē­tiem uz­ska­tiem un jā­pa­lū­ko­jas uz vi­su ar la­bi si­tu­ēto valsts ie­rēd­ņu acīm. Man to iz­da­rīt pa­lī­dzē­ja kā­da krie­vu ar­mi­jā dzir­dē­ta as­prā­tī­ba: «Vai jūs zi­nāt kā­dēļ pul­kve­žu dē­li ne­kad ne­kļūst par ģe­ne­rā­ļiem? Tā­dēļ, ka ģe­ne­rā­ļiem pie­tiek sa­vu dē­lu.»

Tad nu ie­do­mā­si­mies, ka mēs esam tie «ģe­ne­rā­ļi», kas ne­grib pie­ļaut, ka pulk­ve­žu un zem­ākam ran­gam pie­de­rī­go dē­li ie­gūst vē­rā ņe­ma­mu iz­glī­tī­bu. Pro­tams, mums jā­rē­ķi­nās, ka ne­drīk­stam vien­kār­ši ar li­ku­mu aiz­liegt vien­kār­ša­jai tau­tai ie­gūt iz­glī­tī­bu, jo jā­tē­lo hu­mā­nisms un de­mo­krā­ti­ja. Tie­ši ot­rā­di – mums jā­ra­da ie­spaids, ka valsts visiem spē­kiem cen­šas no­dro­ši­nāt jau­nat­nei iz­glī­tī­bu un ne­pār­trauk­ti ceļ šīs iz­glī­tī­bas kva­li­tā­ti. Tā­tad – ar ko sāk­sim?

Sāk­sim ar pirms­sko­las ve­cu­ma bēr­niem. Lik­sim, lai sa­ra­žo la­bi daudz tā­du mul­ti­pli­kā­ci­jas fil­mu, kur no­tiek bez­jē­dzī­ga skrie­ša­na, ķer­ša­na, bļau­ša­na, kau­ša­nās, bēg­ša­na, kur viss krīt, jūk, gā­žas, plīst un šķīst. Nav sva­rī­gi, vai pa tele­vi­zo­ra ek­rā­nu lē­kā un vi­su to da­ra uz­zī­mē­ti su­ņi, ka­ķi, pe­les vai ro­zā pan­te­ras. Sva­rī­gi, lai tas iz­ska­tī­tos efek­tī­gi un lai tam vi­sam ne­bū­tu ne­kā­das jē­gas vai sa­tu­ra. Ma­zie cil­vē­ci­ņi il­gi va­ļē­jām mu­tēm blen­zīs uz šīm muļ­ķī­bām, un no vi­ņu gal­vi­ņām kā ar slo­tu būs aiz­slau­cī­tas vi­sas do­mas. Tas ļo­ti la­bi ik­die­nā brem­zēs bēr­nu tiek­smi kaut ko sa­prast, pē­tīt, iz­zi­nāt, bū­vēt, vei­dot. Kad šā­dam no «muļ­ķi­ku» ska­tī­ša­nās at­rau­tam bēr­nam kāds liks mā­cī­ties bur­tus vai ci­pa­rus, tas ne­būs tik vieg­li. Jau no pa­ša pirm­sā­ku­ma bērns sa­pra­tīs, ka mā­cī­bas ir kaut kas ļo­ti gar­lai­cīgs, ne­pa­tī­kams, no­gur­di­nošs un vi­si, kas spiež to da­rīt, ir slik­ti cil­vē­ki. Sa­viem, «ģe­ne­rā­ļu», bēr­niem gan šā­du fil­mu ska­tī­ša­nos mēs stin­gri ie­ro­be­žo­sim. Mēs al­go­sim vi­ņiem audzi­nā­tā­jus, kas ik­die­nā ar da­žā­du ro­ta­ļu un no­dar­bī­bu pa­lī­dzī­bu iz­kops un at­tīs­tīs vi­ņu spē­jas, pa­ma­zām ra­di­not kon­cen­trē­ties mā­cī­bu dar­bam.

Arī sko­las ve­cu­ma bēr­nus ne­drīkst at­stāt bez ie­vē­rī­bas. «Ģe­ne­rā­ļu» bēr­ni, pro­tams, mā­cī­sies eli­tā­rās sko­lās, kur mā­cī­bu pro­cess būs ļo­ti kva­li­ta­tīvs. Bet pā­rē­jās sko­lās jā­pa­nāk, lai bēr­ni mā­cī­ša­nos ne­ņem­tu pā­rāk no­piet­ni. Ne­drīkst būt tā, ka bērns, kurš sek­mī­gi mā­cās, ar kaut ko jus­tos pā­rāks par tiem, kas to ne­spēj vai ne­grib da­rīt. Tie­ši ot­rā­di – bēr­nam jau no pirm­ās kla­ses jā­jūt, ka arī bez mā­cī­ša­nās var tī­ri la­bi būt par skol­nie­ku. Tā­dēļ mēs vis­maz pir­ma­jās tri­jās kla­sēs aiz­lieg­sim sko­lo­tā­jiem bēr­na sek­mes vēr­tēt ar at­zī­mi. At­zī­me ta­ču ir kaut kas tāds, ar ko bēr­ni le­po­jas, bet tas var iz­rai­sīt sav­star­pē­jas sa­cen­sī­bas ga­ru un sti­mu­lēt mā­cī­ša­nos. Bēr­nu ve­cā­kiem mēs ie­gal­vo­sim, ka bēr­nam jā­mā­cās ne­vis at­zīm­ju dēļ, bet gan jā­prot no­vēr­tēt zi­nā­ša­nu ne­pie­cie­ša­mī­ba un no­zī­mī­ba vi­ņa dzī­vē. Tas vien­lai­kus būs tāds smalks mā­jiens, ka, lūk, mēs, «ģe­ne­rā­ļi», sa­vu­laik dze­jo­lī­šus pir­ma­jā kla­sē mā­cī­jā­mies ne jau at­zīm­ju dēļ, bet gan tā­dēļ, ka līdz sirds dzi­ļu­miem iz­pra­tām, cik no­zī­mī­gi un va­ja­dzī­gi šie dze­jo­lī­ši būs mū­su turp­mā­ka­jā dzī­vē.

Vēl jā­pa­nāk, lai sko­lās bū­tu pēc ie­spē­jas vā­jā­ka dis­cip­lī­na. Tas ie­vē­ro­ja­mi grauj kla­šu sek­mju lī­me­ni un dez­or­ga­ni­zē mā­cī­bu dar­bu. Pa­nākt to var. No vie­nas pus­es – pe­da­go­giem jā­liek strā­dāt pēc prin­ci­pa, ka ne­kā­dus so­dus pret bēr­niem lie­tot ne­drīkst un jā­gai­da, ka sko­lē­nam pa­šam ro­das ap­skaid­rī­ba, iz­jū­tot sa­vas rī­cī­bas ne­ga­tī­vās se­kas. Bet no ot­ras pus­es, ma­ni­pu­lē­jot ar cil­vēk­tie­sī­bām un bēr­nu aiz­sar­dzī­bas li­ku­mu, jā­uz­liek sko­lo­tā­jiem tā­das pra­sī­bas un at­bil­dī­ba, lai ne­kā­das ne­ga­tī­vas se­kas, kas bēr­nam sa­vas slik­tās uz­ve­dī­bas dēļ bū­tu jā­iz­jūt, vis­pār ne­va­rē­tu ie­stā­ties. Pie­mē­ram, bēr­nu ne­drīkst iz­rai­dīt no kla­ses, likt strā­dāt pēc stun­dām, ne­sek­mī­bas dēļ at­stāt uz ot­ru ga­du ta­jā pa­šā kla­sē, at­skai­tīt no sko­las bez tie­sas lē­mu­ma utt. Maz­ga­dī­gie hu­li­gā­ni un sliņ­ķi ātr­i vien at­klās sko­lo­tā­ju bez­spē­cī­bu un slai­di uz­spļaus vi­sām la­ba­jām pa­mā­cī­bām, aiz­rā­dī­ju­miem un mo­rā­les spre­di­ķiem. Tā da­ži muļ­ķi ar sa­vu ālē­ša­nos trau­cēs vi­su mā­cī­bu dar­bu kla­sē un arī ci­tus pa­da­rīs par muļ­ķiem.

Se­viš­ķi la­bus re­zul­tā­tus sko­lē­nu at­pa­li­cī­bas vei­ci­nā­ša­nā mēs pa­nāk­sim, pār­ce­ļot nā­ka­ma­jā kla­sē arī ne­sek­mī­gus sko­lē­nus. Ar lai­ku šie ne­zi­nī­ši vis­pār vairs ne­spēs sa­prast, par ko ir ru­na at­tie­cī­gā priekš­me­ta mā­cī­bu stun­dā un, lai kaut kā īsi­nā­tu lai­ku, mek­lēs sev ci­tas no­dar­bes. Tā kla­sēs vai­ro­sies sko­lē­nu skaits, kas ne­se­ko līdz­i stun­dai. Lai sko­lē­ni, kas ne­grib vai arī ne­spēj nor­mā­li mā­cī­ties jau pa­mat­sko­lā, pēc ele­men­tā­ras la­sīt un rak­stīt pras­mes ap­gū­ša­nas ne­va­rē­tu iz­stā­ties, val­stī jā­pie­ņem li­kums par ob­li­gā­tu de­vi­ņu kla­šu iz­glī­tī­bu līdz 18 ga­du ve­cu­mam. Par kat­ru priekš­lai­kus no sko­las at­skai­tī­tu bēr­nu, sko­las va­dī­bai jā­uz­liek nau­das sods. Tas pie­spie­dīs līdz pat de­vī­ta­jai kla­sei šos ne­gri­bī­šus un ne­va­rī­šus gar­lai­ko­ties sko­las so­los bla­kus nor­mā­liem bēr­niem un trau­cēt vi­ņus mā­cī­bās. Pro­tams, līdz mi­ni­mu­mam val­stī jā­sa­ma­zi­na spe­ci­ālo, ga­rī­gi at­pa­li­ku­ša­jiem bēr­niem do­mā­to mā­cī­bu ie­stā­žu skaits. Aiz­bil­di­no­ties ar in­va­lī­du in­teg­rā­ci­ju sa­bied­rī­bā, jā­spiež vi­ņi ap­mek­lēt pa­ras­tās vis­pār­iz­glī­to­jo­šās sko­las. Šo bēr­nu klāt­būt­ne pa­ras­tā sko­lā ie­vē­ro­ja­mi ap­grū­ti­nās sko­lo­tā­ju dar­bu un vi­ņi būs spies­ti pa­lē­ni­nāt ap­gūs­ta­mās vie­las iz­klās­tu. Sa­vu­kārt pā­rē­jiem sko­lē­niem tad at­liks ti­kai gar­lai­ko­ties.

Lai pe­da­go­gu dar­bu pa­da­rī­tu īpa­ši pro­ble­mā­tis­ku, mā­cī­bu prog­ram­mas jā­izs­trā­dā tā, lai ap­gūs­ta­mās vie­las ap­joms bū­tu pie­tie­ka­mi liels un sko­lē­ni bez no­piet­nām pa­pil­dus no­dar­bī­bām ta­jā vis­pār ne­spē­tu ie­dzi­ļi­nā­ties. Sa­vu­kārt, mā­cī­bu li­te­ra­tū­ra un uz­ska­tes lī­dzek­ļi, kas at­vieg­lo mā­cī­bu vie­las ap­gū­ša­nu, jā­ra­žo ie­ro­be­žo­tā dau­dzu­mā un tiem jā­būt dār­giem. Vēl la­bāk ir pa­nākt, lai sko­lās ne­bū­tu vie­no­tas at­tie­cī­gā priekš­me­ta mā­cī­bu me­to­di­kas. Pa­zi­ņo­jot, ka gal­ve­nais nav vis mā­cī­bu pro­cess, bet ga­la re­zul­tāts, tir­gū var ie­plu­di­nāt da­žā­das vie­na un tā pa­ša mā­cī­bu priekš­me­ta ap­gū­ša­nai pa­re­dzē­tas mā­cī­bu grā­ma­tas un spe­ci­ālās bur­tnī­cas. Tas ra­dīs ju­cek­li pe­da­go­gu dar­bā, tuk­šos jau tā jū­ta­mi plā­nos bēr­nu ve­cā­ku nau­das ma­kus un ra­dīs pa­pil­du grū­tī­bas bēr­niem, kas la­bā­kas iz­glī­tī­bas mek­lē­ju­mos vai sa­dzī­ves ap­stāk­ļu dēļ būs spies­ti mā­cī­bu ga­da lai­kā mai­nīt sko­lu. Vis­bei­dzot spe­ci­ālas bur­tnī­cas var iz­ga­ta­vot tik «spe­ci­ālas», ka tās ne­būt ne­vei­ci­na bēr­nu sek­mes at­tie­cī­ga­jā mā­cī­bu priekš­me­tā. Pie­mē­ram, no­mai­not glīt­rak­stī­ša­nai do­mā­tās bur­tnī­cas, kur tre­ni­ņa no­lū­kos bēr­ni ar bur­tiem, vār­diem un tei­ku­miem pie­rak­stī­ja pil­nas ve­se­las lap­pu­ses, un to vie­tā ie­vie­šot spe­ci­ālās bur­tnī­cas, kur jā­rak­sta ti­kai da­žas rin­di­ņas, var ne­pie­ļaut bēr­na rak­stīt pras­mes iz­kop­ša­nu. Tas ir sva­rī­gi, jo šiem bēr­niem augst­sko­lā būs no­piet­nas grū­tī­bas gan kon­spek­tu un pie­zīm­ju rak­stī­ša­nā, gan vē­lā­kā to iz­la­sī­ša­nā.

Vēl sko­lās jā­rī­ko la­bi daudz da­žā­du iz­klai­des pa­sā­ku­mu. Tās va­rē­tu būt dis­ko­tē­kas, sko­lē­nu mo­des ska­tes, fan­klu­bu sa­nāk­smes, da­žā­di ne­no­piet­ni kon­kur­si vai ro­ta­ļī­gas sa­cen­sī­bas. Gal­ve­nais, lai pa­sā­ku­miem bū­tu pēc ie­spē­jas ma­zāk sa­ka­ra ar mā­cī­bu vie­lu un sko­lā ap­gūs­ta­ma­jām zi­nā­ša­nām. (Bēr­niem no tā vi­sa ir jā­at­pū­šas.) Ar lai­ku šā­da «sa­bied­ris­kā dzī­ve» bēr­nu ap­zi­ņā ie­ņems gal­ve­no vie­tu un mā­cī­bas sko­lā vi­ņiem lik­sies kaut kas maz­sva­rīgs un otr­šķi­rīgs, pat trau­cē­jošs. Lai pas­tip­ri­nā­tu šo efek­tu, vē­lams lik­vi­dēt arī tā­dus bēr­nus dis­cip­li­nē­jo­šus fak­to­rus kā sko­lē­nu for­mas tērps. Sko­lē­ni tad arī ik­die­nā va­rēs sa­cen­sties par fir­mī­gā­ko un ši­kā­ko ģēr­bša­nās sti­lu un vi­ņiem ma­zāk lai­ka pa­liks do­māt par mā­cī­bām. Bet bēr­nu ve­cā­kiem mēs ie­stās­tī­sim, ka šā­di tiek sti­mu­lē­ta bēr­nu sa­bied­ris­kā ak­ti­vi­tā­te, ra­do­šās spē­jas, iz­do­ma un mā­ka kon­tak­tē­ties.

It kā ne­jau­ši jā­iero­be­žo arī jau­nat­nei do­mā­tie uz aug­lī­gu at­tīs­tī­bu mu­di­no­ši māk­slas dar­bi. Priekš­plā­nā jā­iz­vir­za pri­mi­tī­visms, jo tas vai­rāk kai­ri­na. Jā­pa­nāk, lai, pie­mē­ram, es­trā­des dzie­dā­tā­ji vairs ne­dzied, bet brēc, lē­kā un da­žā­di ālē­jas, ar sa­vām iz­da­rī­bām cen­šo­ties iz­rai­sīt ska­tī­tā­jos pār­stei­gu­ma efek­tu. Jā­kul­ti­vē uz­skats, ka jaun­iešiem do­mā­tā māk­sla jā­vei­do pēc prin­ci­pa «jo tra­kāk, jo la­bāk». Sprā­dzie­ni, bļā­vie­ni, daudz­krā­sai­nu ugu­ņu zib­šņi, ķē­mī­gas po­zas, naid­pil­nas gri­ma­ses, ag­re­sī­vi žes­ti – lūk, ti­kai da­ži no iz­teik­smes lī­dzek­ļiem, ko vē­lams iz­man­tot. Tas viss ie­vē­ro­ja­mi ma­zi­nās jaun­iešu tiek­smi pēc iz­glī­tī­bas un augst­āku ide­ālu mek­lē­ša­nas, sti­mu­lēs vi­ņus pie­vēr­sties nar­ko­ti­kām un ci­tiem ap­rei­bi­no­šiem lī­dzek­ļiem.

Vis­bei­dzot jā­iz­da­ra tā, lai pe­da­go­gi no vien­kār­šās tau­tas nā­ku­šo bēr­nu ap­mā­cī­bām do­mā­ta­jās sko­lās bū­tu ar ie­spē­ja­mi zem­āku kva­li­fi­kā­ci­ju. To pa­nākt ir ļo­ti vien­kār­ši. At­liek ti­kai sko­lo­tā­ju dar­ba al­gas no­teikt la­bi zem­as, un vi­si pe­da­go­gi, ku­ru kva­li­fi­kā­ci­ja dod ie­spē­ju at­rast ci­tu, la­bāk ap­mak­sā­tu dar­bavie­tu, no sko­lām aizies. Lai par to ne­vai­no­tu val­sti, sko­lu fi­nan­sē­ša­na jā­uz­krauj paš­val­dī­bām, ku­ru bu­džets ir pie­tie­ka­mi trū­cīgs, lai ne­vien tu­rē­tu sko­lo­tā­jus ba­da mai­zē, bet arī lik­vi­dē­tu lie­lā­ko da­ļu no lau­ku sko­lām.

Tas tad nu arī īsu­mā bū­tu viss. Un nu man bei­dzot jā­at­zīst, ka šeit uz­rak­stī­to es ne­es­mu iz­do­mā­jis. Es vien­kār­ši uz­skai­tī­ju ti­kai da­ļu no pa­sā­ku­miem, ko mū­su val­dī­ba ir cen­tu­sies ie­viest un ir ie­vie­su­si Lat­vi­jā pē­dē­jā des­mit­ga­dē pēc for­mā­lās Lat­vi­jas ne­at­ka­rī­bas pa­slu­di­nā­ša­nas. Vai Jūs spē­jat iz­do­māt vēl kaut ko, kas, at­klā­ti ne­pār­kāp­jot de­mo­krā­ti­jas un hu­mā­nis­ma prin­ci­pus, de­gra­dē­tu mū­su jau­nat­ni? Es – nē.

Tā­dēļ ne­sauk­sim par muļ­ķiem mū­su iz­glī­tī­bas re­for­ma­to­rus! Viss tiek da­rīts ļo­ti gud­ri.

Jā­nis Mie­zī­tis

Demogrāfija un darba devēji

Dzimstības veicināšanas svarīgs faktors ir vecāku ilgtermiņa drošības sajūta. Viens no aspektiem ir iespēja bērnu kopušajam vecākam, un parasti tā ir māte, atgriezties iepriekšējā darba vietā vai pat jebkurā darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma. Pat vislabvēlīgākajos darba kolektīvos gada laikā iedibinās jauna iekšējā kārtība, un darbinieka atgriešanās rada lielāku vai mazāku stresu.

Laikā, kad Latvijā par vēlamu bērnu skaitu uzskata vismaz trīs bērnus, manuprāt, cinisks ir valdošo uzstādījums, ka mātei par katru cenu pēc iespējas ātrāk ir jāatgriežas darbā, jāatgūst profesionālajā laukā iekavētais, jāsapelna liela alga un tad jādzemdē nākamais bērns. Tas tiek pasniegts arī kā sievietes tiesības uz vīrietim līdzvērtīgu karjeru. Patiesība gan šķiet savādāka. Patiesībā sievietei, kura izvēlējusies radīt vienu un vairākus bērnus, valsts uzspiež divas karjeras vienlaicīgi. Būt pašai par nodokļu maksātāju un būt par nākamo nodokļu maksātāju audzinātāju. Salīdzinājumam varam labklājības ministram piedāvāt apvienot ministra darbu ar pilnas slodzes audzinātāja darbu kādā bērnu namā.

Tomēr, pašlaik vēl ir tāda sistēma, ka vecākiem 1 gadu (nu jau drīz 1,5 gadus) pēc bērna piedzimšanas ienākumi strauji samazinās, un darbs ir jāmeklē! Ir dažādas normas, kas darba devējam nosaka pienākumu darbinieku atjaunot darbā un amatā, turklāt darba devējam jārēķinās ar lielu iespēju, ka darbiniekam būs daudz attaisnotu un neplānotu kavējumu. Vai ir pareizi pārmest, ka šajā situācijā darba devēji bieži vien izvairās pieņemt darbā jaunas sievietes?

Lai radītu pozitīvu tendenci, nepieciešams darba devēju pozitīvi motivējošs piedāvājums. Tāds stimuls varētu būt atlaide darba devēja maksātajam sociālajam nodoklim (VSAOI). Konkrētie skaitļi varētu būt sekojoši. Darba devēja maksātā VSAOI likme ir 24,09%. Atjaunojoties darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, darbinieka algai tiek piemērota par 10% mazāka likme, t.i. 14,09% viena gada garumā. Ir pamats ierobežot algas apjomu, kurai šāda likme piemērojama. Pašlaik tā varētu būt minimālā alga. Tad jebkurš atjaunots darbinieks, kas saņem vismaz minimālo algu, darba devējam gada laikā būs par Ls 240 izdevīgāks par citu darbinieku. Domāju, ka tā ir pietiekama summa, lai darba devēja iespējamie zaudējumi no atjaunotā darbinieka būtu uzskatami par apdrošinātiem. Domāju, ka tā ir arī valstij pieņemama summa, lai darbiniekam būtu drošība par iespēju atjaunoties iepriekšējā darbā pēc bērna piedzimšanas.

Šo pašu nodokļu atlaidi vēlams piemērot visiem Latvijā darba gaitas uzsākošiem cilvēkiem, kā arī tiem, kuri bijuši ilgstoši bezdarbnieki, piemēram, 3 gadus. Iespējams, šādu pieeju var lietot arī gadījumos, kad uzņēmumi paplašinās un palielina darba vietu skaitu. Tiesa, visos gadījumos jāseko, lai tā nekļūst par nodokļu optimizācijas shēmu.

Kādēļ piešķirt atlaidi darba devēja maksātajām VSAOI? Tādēļ, ka tieši darba devējam rodas zaudējumi no darbinieka reintegrācijas darba vidē un tieši darba devējam pašlaik nav pozitīvu stimulu pieņemt vai atjaunot darbā jaunus cilvēkus ar bērnu radīšanas potenciālu. Tādēļ, ka šis atbalsts pēc būtības atbilst sociālā nodokļa un valsts speciālā budžeta domai. Varētu domāt, ka teorētiskās izmaksas uz 20 tūkstošiem vecāku ir 4,8 miljoni latu gadā. Tā nav taisnība. Taisnība ir tā, ka 20 tūkstoši strādājošo vecāku pat ar nodokļa atlaidi nopelnīs sociālam budžetam vismaz 11 miljonus latu!

Ilmārs Mežs: Bezbērnu politika – Latvijas valdības prioritāte?

www.ir.lv 2012.08.15

Krīze Latvijā būs pārvarēta, kad mazināsies emigrācija, pieaugs dzimstība un vairums neseno aizbraucēju atgriezīsies

Latvieši pēdējā gadsimtā ir izcēlušies ar savu ļoti zemo dzimstību, kas turpina samazināties. Eiropas valstu vidū Latvijas dzimstības līmenis pēdējos gados ir pats zemākais, sasniedzot tikai 50-60% no Skandināvijas valstu dzimstības, ievērojami atpaliekot arī no Igaunijas.

Pēdējos 20 gados mums dzimstības līmenis vienmēr ir bijis krietni zem mirstības līmeņa. Latviešu bērnu kopskaits patlaban ir tikai nedaudz virs puses no viņu vecāku skaita. Tā turpinoties, latviešu skaits ar katru paaudzi būs uz pusi mazāks un nostādīs mūsu bērnus un mazbērnus nelielas minoritātes statusā savā dzimtenē – Latvijā.

Šādus faktus mēs esam dzirdējuši gana daudz, bet vai mēģinām kaut ko darīt lietas labā? Latvijā valda izteikta bezbērnu politika, kurā bērni un ar viņiem saistītie izdevumi tikpat kā netiek kompensēti. Proti, ģimenes ar bērniem tiek automātiski nostādītas visneizdevīgākajā situācijā, bet citas valstis tos tomēr vairāk vai mazāk efektīvi cenšas kompensēt – gan pabalsti, bērnudārzi, bezmaksas izglītība un ārstēšana, nodokļu atlaides utt. Latvijas valdība, nevēloties kardināli mainīt valsts demogrāfisko politiku uz jauno ģimeņu un bērnu atbalsta politiku, būtībā ved mūsu tautu uz iznīcību.

Kāda jēga no Latvijas „ekonomiskā izrāviena”, ja mūsu bērni šeit dzīvos minoritātes statusā?

Var piekrist Igaunijas prezidentam Ilvesam, kurš, komentējot latviešu politiķu dižošanos par visstraujāk augošo ekonomiku Eiropā, vaicā: „Jā? Nu un tad?”. Jo patiesi – kāds gan labums no šā pieauguma, ja tas netiek ieguldīts tautai tik kritiskajā demogrāfijā?

Uzklausot vēlētāju viedokli, visas Saeimā iekļuvušās partijas pirms ārkārtas vēlēšanām pasludināja demogrāfiju par vienu no savām prioritātēm. Valdības deklarācijā demogrāfija ir noteikta kā prioritāte, apņemoties radīt atbalsta veidus otrā, trešā un nākamā bērna piedzimšanai. Ir izveidotas Demogrāfisko lietu padome valdībā un Demogrāfijas apakškomisija Saeimā. Premjers Dombrovskis atkārto: „Valsts ilgtermiņa attīstības prioritātes ir demogrāfiskās situācijas uzlabošana un ekonomiskais izrāviens.” Tiek radīts iespaids, ka it kā tiek darīts maksimālais.

Taču rīcība ir pilnīgi pretēja – nesenie 70 miljonu latu budžeta grozījumi ir spilgts piemērs, cik nozīmīga prioritāte ir demogrāfija. No visiem grozījumiem demogrāfijas situācijas uzlabošanai ir atvēlēti 96 tūkstoši. Jā, nevis miljoni, bet tikai tūkstoši! Tie veido tieši 0,13% no visas papildus naudas – grūti teikt, vai ir kāda problēma, ko mēģina uzlabot, piešķirot vēl mazāk naudas, kā demogrāfijai. Ja mēs simts reizes atkārtotu vārdu „salds”, vai no tā sajutīsim mutē salduma garšu?

Tieši no šādas pareizu apgalvojumu atkārtošanas fāzes, kurai neseko atbilstoša rīcība, mūsu politiķi netiek ārā. Ja vien vēlētāji viņiem nepalīdzēs, viņi arī netiks ārā – turpmākos gadus var mierīgi atkārtot frāzes par demogrāfijas prioritāti, bet praktiski neko būtībā nemainot. Jau tagad Ekonomikas ministrija uzmanīgi sāk izteikt prognozes, ka pēc pieciem gadiem pieprasījums pēc darbaspēka pārsniegs iespējamo piedāvājumu – tātad imigrācija. Jaunākie statistikas dati par to, ka pērn ir trīskāršojies imigrācijas apjoms – 5024 cilvēku ir iebraukuši uz dzīvi Latvijā no ārpus ES valstīm – pierāda, ka imigrācija jau kļūst par realitāti. Un tas par spīti skeptiķiem, kuri netic, ka pasaulē daudzi miljoni cilvēki būtu priecīgi par iespēju strādāt Latvijā par mūsu minimālo algu.

Mūsu valdība ir pārlieku koncentrējusies tikai uz eiro kritērijiem – taču šie labie rādītāji tiek sasniegti uz jauno latviešu masveida aizbraukšanas un uz ļoti zemās dzimstības rēķina.

Latvijas situācijā nedrīkst priecāties par eiro kritēriju sasniegumiem, ignorējot katastrofālos emigrācijas un demogrāfijas rādītājus. Citiem vārdiem, krīze Latvijā būs pārvarēta tikai tad, kad samazināsies emigrācija, strauji pieaugs dzimstība un vairums neseno aizbraucēju atgriezīsies. Tikai tad varēs runāt par Latvijas veiksmes stāstu.

Liekas, ka vadošie politiķi īstenībā nemaz nevēlas mainīt valsts demogrāfisko politiku. Tie politiķi, kuri mēdz lasīt citu valstu politikas analīzes, laikam ietekmējas, ka citur Eiropā demogrāfijas jautājumiem reti tiek pievērsta galvenā uzmanība – līdz ar to ir tendence šo nomierinošo pieeju attiecināt arī uz Latviju – sak, ja jau Skandināvijas, Lielbritānijas vai ASV un citu valstu vadošie ekonomisti nekliedz par demogrāfiju, tad arī mums nav jāsatraucas. Taču šeit tiek aizmirsti divi nozīmīgi faktori – pirmkārt, šajās valstīs dzimstība ir gandrīz divas reizes augstāka nekā Latvijā un daudzviet dzimstība ir lielāka par mirstību. Otrkārt, šīs valstis trūkstošo darbaspēku labprāt papildina no tuvākām un tālākām valstīm. Spānijas un Portugāles valdības vispār var neuztraukties par zemo dzimstību, jo jebkurā brīdī tām ir pieejami miljoniem nabadzīgu latīņamerikāņu, kuri jau runā spāniski vai portugāliski, kuriem ir tā pati katoļu ticība un būs minimālas integrācijas problēmas.

Vai Latvijai ir šāda „Sibīrijas Latgale”, kur ekonomiskās izaugsmes gados pasmelties desmitiem tūkstošu jauno ģimeņu?

Latvijai vienīgā iespēja būs izvēlēties darbaspēku no nabadzīgākām valstīm dienvidaustrumu virzienā. Ko latviešu valodai nozīmēs tikai dažu simtu tūkstošu iebraucēju integrācija Latvijā, mēs varam iedomāties – latvieši straujāk apgūs svešvalodas.

Ja Latvijas valdībai un Saeimai patiesi rūp mūsu tautas un valsts ilgtspēja, tad nav cita ceļa, kā to jau dara Igaunijā un citas atbildīgas valdības – maksimāli jāatvieglo jauno ģimeņu situācija, kas vēlas otro, trešo un nākamo bērnu! Igaunijas budžets ir aptuveni salīdzināms ar Latvijas budžeta iespējām, tomēr jau tagad Igaunija tikai demogrāfiskajos pabalstos vien ik mēnesi iegulda par 10 miljoniem latu vairāk nekā Latvija! Gada sākumā Igaunijas parlaments kārtējo reizi nobalsoja par milzīgas naudas (200 milj. eiro) piešķiršanu valsts demogrāfiskai politikai, un, aizstāvot šo balsojumu, deputāts Tāvi Roiva teica: “Mums nav lielāka mērķa kā nodrošināt igauņu nācijas un kultūras izdzīvošanu!” Kad arī mūsu vadošie politiķi sāks domāt un rīkoties līdzīgi?

Autors ir demogrāfs, Nākotnes fonda vadītājs

Demogrāfisko lietu padome atbalsta nekustamā īpašuma nodokļa samazināšanu daudzbērnu ģimenēm

Andris: Skaisti, ka atbalsta. Bet ko tad īsti atbalsta? Ja kādā īpašumā dzīvo tikai māte vai tēvs ar trīs bērniem, tad atlaide nebūs? Vai bērni kāda iemesla dēļ nonākuši vecvecāku vai audžuģimenes aprūpē? Ja īpašums ir 20.000 vērts dzīvoklis vai 300.000 vērta savrupmāja, tad atlaide procentuāli vienāda, bet vai taisnīga? Piedāvātā atlaide nav taisnīga arī tādēļ, ka nedrīkst būt trešais bērns vērtīgāks par otro.

Ir jānosaka ar nodokli neapliekamais minimums katrai īpašumā dzīvojošai personai. Tie varētu būt 20 kv.m – pieklājīga istaba. Tāda atlaide būs taisnīga gan bagātam, gan nabagam, gan laulātam pārim, gan civilā vai alternatīvā kopdzīvē dzīvojošiem. To būtu ērti piemērot arī īres dzīvokļiem, pat veicinātu īres darījumu legalizēšanu.

Ja NĪN atlaides jautājumu apskata tikai demogrāfijas veicināšanas kontekstā, tad ar NĪN neapliekamo minimumu piemēro katram dzīvesvietā deklarētam bērnam līdz 19 gadu vecumam (vidusskolas beigšana), kā arī visu vecumu invalīdiem kopš bērnības.

Rīga, 6.jūn., LETA.

Demogrāfisko lietu padome šodien atbalstījusi priekšlikumu par 50% samazināt nekustamā īpašuma nodokli daudzbērnu ģimenēm, prese brīfingā paziņoja Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (V).

Finanšu ministrijai uzdots izstrādāt un virzīt izskatīšanai valdībā likumprojektu, kas paredz nodokļa atvieglojumu 50% apmērā par dzīvojamo māju vai dzīvokli un tam piekrītošo zemi ģimenēm, kurās ir trīs vai vairāk bērnu. Atlaidi plānots piemērot, ja vecāki kopā ar bērniem dzīvo šajā īpašumā un ir tajā deklarējuši dzīvesvietu.

Demogrāfisko lietu padomes sēdē šodien apsprieda iespēju ieviest nekustamā īpašuma nodokļa atlaidi daudzbērnu ģimenēm, kā arī uzklausīja iespējamos risinājumus mācību materiālu nodrošinājuma uzlabošanai izglītības iestādēs.

Demogrāfisko lietu padomes mērķis ir veicināt vienotas valsts demogrāfiskās politikas izveidi un īstenošanu visos valsts pārvaldes līmeņos. Būtiskākie lēmumi, par ko vienojusies padome iepriekšējā sēdē, ir principa “nauda seko bērnam” iedzīvināšana bērnudārzu pieejamības uzlabošanai pašvaldībās, kā arī sociālo iemaksu pensijas kapitālā dubultošana vecākiem, kuri kopj bērnu līdz pusotra gada vecumam.

Padomes sastāvā ir ekonomikas, labklājības, finanšu, iekšlietu, izglītības un zinātnes, kultūras, tieslietu, veselības un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministri, Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieks, Saeimas Sociālo un darba lietu, Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu un Demogrāfijas lietu apakškomisijas pārstāvji, kā arī pārstāvji no Latvijas Universitātes Statistikas un demogrāfijas katedras, Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta, Stratēģiskās attīstības komisijas, Latvijas Pašvaldību savienības, Latvijas Darba devēju konfederācijas, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības un vairākām nevalstiskajām organizācijām: “Asociācija ģimene”, Latvijas Daudzbērnu ģimeņu biedrību apvienība, “Nākotnes fonds” un “Latvijas Bērnu forums”.

Demogrāfisko lietu padomes sanāksmi vadīja Ministru prezidents.

nra.lv

diena.lv

ir.lv

NRA.LV: Valstij demogrāfijas politikā prioritāte – muldēšana

NRA.LV Imants Vīksne

Lai Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā un arī visās citās dienās pieaugušajiem būtu ko sargāt, nepieciešami bērni. Taču valsts demogrāfijas politika joprojām ir sastingusi nulles punktā, un Latvija turpina izmirt. Dažādos līmeņos notiek sanāksmes, sapulces, sēdes, runā par bērnu dzimstības veicināšanu. Valdība to pat pasludinājusi par otru prioritāti līdzās ekonomiskajam izrāvienam. Taču papildus neviens taustāms lats joprojām nav piešķirts.

Saeimas panākums – atlaižu kartīte

Nākotnes fonda vadītājs Ilmārs Mežs, komentējot valdības un Saeimas paveikto, skarbi secina: «Īstenībā demogrāfija nav nekāda prioritāte, tā ir muldēšanas prioritāte.» Premjera Valda Dombrovska vadītajā Demogrāfisko lietu padomē ekspertiem skaidri pateikts – domājiet priekšlikumus, kas neprasa naudu. Pat tos ierosinājumus, kas prasa minimālus ieguldījumus, piemēram, neapliekamā minimuma palielināšana atkarībā no bērnu skaita ģimenē vai nekustamā īpašuma nodokļa atlaides, Finanšu ministrija kategoriski noraida.

Pašlaik patiesā valdības prioritāte ir eiro ieviešana un tai pakārtotais sabalansēts budžets, nevis fakts, ka pēc desmit gadiem dzemdēt spējīgo sieviešu skaits atkal būs samazinājies uz pusi.

Šonedēļ pirmos darba augļus dzimstības veicināšanas jomā izziņoja Saeimas Demogrāfisko lietu apakškomisija. Ģimenēm, kam ir trīs un vairāk bērnu, iecerēts piešķirt Goda ģimenes statusu un iedot atlaižu kartīti dažādu pakalpojumu saņemšanai valsts, pašvaldības un privātajās iestādēs (ja vien privātie uzņēmēji vēlēsies iesaistīties šādā pasākumā). I. Mežs salīdzinājumam atgādina, ka igauņi demogrāfijas politikā ieguldījuši 600 miljonus latu un tur šobrīd dzimstība izlīdzinājusies ar mirstību. Latvieši tikmēr turpina sēdēt demogrāfijas bedrē un būvēt dažādus lielus infrastruktūras objektus: Dienvidu tilts, VID ēka, bibliotēka. «Kāda jēga no šīm ēkām, ja nebūs cilvēku?» retoriski vaicā demogrāfs. «Turpinot tādā garā, pēc desmit divdesmit gadiem no valsts pāri būs palikusi tikai čaula.»

Turpinājums Jūrkalnes iniciatīvai

Latvijas valsts ar nodokļu politikas palīdzību ģimenes soda, turklāt par katru nākamo bērnu arvien bargāk. Sociologs Arnis Kaktiņš apstiprina – jo vairāk bērnu ģimenē, jo lielāks ir tās nabadzības risks. Un arī viņš pagaidām nav pamanījis, ka politiķi no vārdiem būtu pārgājuši pie darbiem.

Kompensēt valsts piekopto dzimstības apkarošanas politiku ar praktiskiem risinājumiem cenšas pašvaldības. Savdabīgu grūdienu tam devusi neformālās Jūrkalnes draugu kopas iniciatīva. Domājot, kā vietējā līmenī aizbērt demogrāfijas bedri, dziedātājs Igo, dakteris Rauls Vēliņš, sociologs Arnis Kaktiņš, Ventspils novada mērs Aivars Mucenieks un vicemērs Māris Dadzis pirms gada ķērās pie dzimstības jautājumu pētīšanas. Profesionāli aptaujājot teju visas Jūrkalnes un Ances pagastu sievietes dzemdēt spējīgā vecumā, tika noskaidrots, kādiem līdzekļiem viņas motivēt uz vēl viena bērniņa radīšanu – ar pabalstiem, atvieglojumiem, priekšrocībām. Neatkarīgā jau rakstīja par pētījuma rezultātiem: vidēji katrai respondentei ir 1,38 bērni, savukārt vēlētos – 2,58 bērnus, un teju trešdaļa aptaujāto sieviešu ģimenes pieaugumam būtu gatavas tuvāko trīs gadu laikā. Sociologs A. Kaktiņš ir pat pārsteigts, kādu rezonansi šis pētījums izraisījis. Vēlmi ar to detalizētāk iepazīties paudusi arī pie Valsts prezidenta kancelejas nodibinātā Stratēģiskās analīzes komisija.

Vajadzīgs arī sudraba cukurtrauks

Tikmēr Ventspils novada pašvaldība jau pieņēmusi ģimenes atbalstošas izmaiņas saistošajos noteikumos un tagad jau mēnesi gaida, kad savu formālo saskaņojumu tām iedos Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. Tiek gaidītas arī atbildes uz jūrkalniešu domubiedru grupas nosūtīto vēstuli ar priekšlikumiem visām demogrāfijas problēmas risināšanā iesaistītajām valsts institūcijām. Ierosinātas gan ģimenēm labvēlīgas izmaiņas nodokļu politikā, gan dažādi atvieglojumi un ierosinājumi ģimeņu prestiža vairošanai. Piemēram, valsts dāvināts sudraba cukurtrauks dižģimenēm, lai būtu, ko nodot no paaudzes paaudzē.

Mērs A. Mucenieks cer, ka jau ar jūniju vienreizējais bērniņa piedzimšanas pabalsts novadā būs dubultots – no 50 uz 100 latiem. Savukārt ģimenēm, kurās ir trīs un vairāk atvašu, skolās būs nodrošinātas brīvpusdienas.

Arī citās Latvijas pašvaldībās šogad ir palielināti bērnu piedzimšanas pabalsti. Arī Gulbenes novadā. Tomēr, kā uzsver domes deputāts, piecu bērnu tēvs Gunārs Ciglis, nozīmīgas pozitīvas izmaiņas demogrāfijā iespējamas tikai tad, ja valsts beidzot novērtēs ģimenes.

«Šobrīd man ir grūti dēlam paskaidrot, kādēļ viņam būtu jāmaksā sociālais nodoklis, ja mātei pensija ir zemāka par minimālo algu.» Piecu bērnu mātei. Un šīs ir saistītas lietas: ģimenes plānošanā nepieciešama pārliecība par stabilitāti ilgtermiņā. Nauda rada drošību, proti, pārliecību, ka arī rīt būs jumts virs galvas, ēdiens galdā un samaksāti siltuma rēķini.

Lūdzu – dzemdējiet!

Jūrkalnē un Ancē veiktais pētījums parādīja, ka motivācija numur viens bērna radīšanai ir prāvs vienreizējais pabalsts. Tāpēc Jūrkalnes domubiedri apsver iespēju izveidot vietējo dzimstības veicināšanas fondu. Dakteris Rauls Vēliņš cer, ka potenciālās māmiņas, kas tagad atsauksies rosinājumam paplašināt ģimeni, pēc gada varētu saņemt pustūkstoti latu lielu pateicību.

1919. gadā Latvijas prezidents Jānis Čakste uzrunāja «mīļās tautietes» ar vārdiem: «Padariet mūs stiprus, dodiet mums bērnus.» Mūsdienās, kad esam nonākuši vēl smagākā demogrāfijas krīzē, neviens valsts vadītājs ar šādu aicinājumu pie sievietēm nav vērsies. Taču līdzīgi vārdi tagad rotā pie Jūrkalnes stāvkrasta novietoto vides objektu: «Mēs gribam, lai Latvijā dzimtu vairāk bērnu.

Students Mārtiņš Pavasaris: Kurš pazaudēja zudušo paaudzi?

Diena.lv, Mārtiņš Pavasaris, LU Juridiskās fakultātes students

Ticiet vai ne, taču mūsu valstī bez Dziesmu svētkiem, folkloras vai citiem Lielvārdes jostas apaustiem fenomeniem slēpjas vēl kāds unikāls, taču diemžēl strauji izmirstošs, gluži kā lielās pandas. Tie ir Latvijas jaunieši, personas vecumā no 13 līdz 25 gadiem.

Teorija stāsta šādu stāstu – jaunieši ir valsts nākotne, nākamais stāvs izaugsmē, pieņemot, ka tā ir neapstādināma un pašsaprotama, it kā robeža būtu debesis. Neskatoties uz to, ka teorija ir tik skaidra un elementāra, darbības, attiecīgi rezultāts diemžēl ir neskaidrs kā kārtīgs, sevi cienošs kolhoznieks Darba svētkos.

Es esmu jaunietis ar 19 gadu stāžu šajā saulē, un situācija, kuru redzu, ir traģiska. Es to visu redzu un dzirdu «dzīvajā ierakstā», nevis sausos ciparos un tabulās, sēžot kādā no Izglītības un zinātnes ministrijas darba grupām vai komisijām. Šī iemesla dēļ tālāk apskatītās problēmas un ieskats situācijā būs pietuvināts dzīvei, nevis Excel pārskatu ietērpšanai teikumos.

Sāksim ar pamatu pamatiem – izglītību. Kopš šī kuģa stūri pārņēma Roberts Ķīlis, šī nozare ir saņēmusi salīdzinoši pastiprinātu uzmanību un izjustu kritiku labākajās kašķīgo latviešu tradīcijās. Minētā suga – kašķīgais latvietis vulgaris -ir sācis rosīties, dalot nicinājumu un žulti pa labi un pa kreisi. Bet kā tad tā, vai Ķīļa kungs būtu nekompetents un vāji izglītots? Kaut kā negribas tam ticēt, jo filozofijas doktors iz Kembridžas universitātes nav gluži analogs standarta vidusmēra izglītību ieguvušai personai. Novērojamā tendence ir pārmaiņu fobija, kuras simptomi viskošāk izpaužas situācijās, kad pie lietas ķeras spilgta personība, kura nekautrējas darboties attiecīgajā jomā ar vērienu un azartu, nevis blāvi čamdīt papīru čupiņas, kā līdz šim ierasts un kā to varējām redzēt Ķīla priekšteča Rolanda Broka darbībā.

Jāsaprot, ka izglītības jomā esam pamatīgi iesūnojuši, bez darba, svaigām idejām, kuras šobrīd sākušas savu krusta karu pret apātisko pašplūsmu, mēs nekur tālu netiksim. Saglabāsies situācija, kad augstākā izglītība ir regresējošs process cilvēka attīstībā un maģistrs savā lauciņā ir vienīgi palīgstrādnieks būvplacī kādā no rietumu «augstajām» civilizācijām.

Vēl viens būtisks fakts ir vājā lasītprasme un dzirdētspēja, šķiet, ka sabiedrībai un dažādām organizācijām pietiek ar virsraksta izlasīšanu, lai varētu sākt kritizēt un sākt izrādīt savas spējas konkrētajā lauciņā. Sekla spēja interpretēt un just situāciju arī rada izjūtu kopumu, ka uz vairākām reformām cilvēki skatās kā uz spāņu inkvizīcijas augšāmcelšanos.

Piemēram, mācību gada garuma maiņa. Pasaulē ļoti praktizēta izglītības sistēma, kura sevi veiksmīgi ir attaisnojusi, jo būsim atklāti un reāli, trīs mēneši pārsvarā ir tikai gara slaistīšanās no skolēnu puses, kas nereti prasa ilgu ieskriešanos atpakaļ ritmā, kā arī mācību viela netiktu tik ļoti kompresēta, kas ļautu sasniegt labākus rezultātus, kā arī atvieglotu skolotāju darbu. Vairākas no iecerēm ļautu optimizēt mācības un pat paaugstināt algas ar mērķi atjaunot skolotāju sastāvu un pacelt izglītības līmeni uz izaugsmes ceļa.

Protams, mēs nevaram prasīt, lai tagad katra diena sāktos ar jaunām reformām un uzlabojumiem katrā no izglītības līmeņiem, sākot ar bērnudārzu, tam ir nepieciešams laiks un atbalsts, atbalsts no tautas, kā arī ticība kopīgam mērķim un vienotai nākotnes vīzijai. Nereti tieši milzu negatīvā reakcija uz pārmaiņām mēdz iznīdēt plānus skaistākai nākotnei jau pašā saknē. Piemērs, kas par to liecina, ir nesen apkopotie ministru reitingi, varam redzēt, ka, jo spilgtāka, aktīvāka personība, jo zemāks reitings. Pats Ķīļa kungs izpelnījies mīnus 23,1, kas ir otrs vājākais reitings aiz Ingrīdas Circenes (veselības ministre) – mīnus 28,6.

Ja izglītību mēs pieņemam kā pamatu, tad ģimeniskās vērtības un tās vide jāuzskata par materiālu tam. Tas nav nekas ģeniāls un pie baznīcas durvīm piespraužams, iespējams, tā tieši ir viena no retajām lietām, kuru esam pietaupījuši no dzīvnieku pasaules, no kuras nu tik lepni ar saviem IPad bēgam prom.

Pieminot dzīvnieku pasauli, es vēlējos atspoguļot vienkāršu salīdzinājumu ar mūsdienu ģimeni kā mazo valsti, kuras kopā veido juridisko personu – Latviju. Svēti ticu, ka dabā ir visas atbildes, kad šķiet, ka pat Wikipedia vai Google novēršas no mūsu vaiga. Daudzās intervijās un rakstos esmu centies uzsvērt tēzi, ka bez iekšējas, cilvēciskās inteliģences un disciplīnas eksistēt un sasniegt ko vairāk par amēbu vai tupelīti nav iespējams, ja, protams, pieņemam, ka esam augsti attīstītas dzīvības formas ar mērķi veicināt apkārtējās vides progresu. Tieši daba funkcionē ritmā, kuru vada disciplīna un iekšējie likumi.

Jauniešu izmiršanu, kuri teorētiski ir valsts nākotne, vislielākajā mērā ietekmē disciplīnas un iekšējās inteliģences neesamība. Vienkāršs piemērs, parasta piektdiena vai sestdiena, atverot twitter.com profilu, kurš seko aptuveni 200 cilvēkiem, kuri pārsvarā ir vienaudži, ko var redzēt? Ziņas, kurās atspoguļotas regulāri apmeklētas latviešu valodas stundas, prieks par padarīto, kāda kultūras pasākuma apmeklēšana vai ģimenes pasākums? Diemžēl nē, pārsvarā tie ir lepni izsaucieni par izdzerto alkohola apjomu, dullāko ballīti, negācijas un riebums pret dzīvi, valsti vai skolu. Šī pati attieksme diemžēl pārskalo visus sociālos portālus, kas ļauj izdarīt drošus secinājumus – ģimene savu mazo rakari ir palaidusi tukšgaitā. Un cik tālu tad mēs tā tiksim?

Ja ģimenes, sabiedriskās organizācijas un kultūras darbinieki nerādīs muskuļus, necīnīsies kopīgi par jaunu izglītības sistēmu un cilvēciskumu, tad piedodiet, draugi, bet šajos platuma grādos būs tikai akmens laikmets nr. 2.

Ģimenes pieaugumu ietekmē ne tikai finanses (Vai tiešām?)

Andris: Kādi būs aptaujas rezultāti, ja aptaujās desmitiem tūkstošu nereģistrētās attiecībās dzīvojošu jaunu cilvēku bezbērnu pārus? Latvijā un jau svešumā…

Piektdiena, 20.janvāris (2012), plkst.18:40 | Portāls nra.lv

Divas trešdaļas Latvijas ģimeņu, kurās ir bērni līdz divu gadu vecumam, atzīst, ka lēmums par bērna plānošanu viņu ģimenē nekad nav skatīts no finanšu viedokļa, komentējot tautas skaitīšanas datus par Latvijas iedzīvotāju skaita samazināšanos un ierosinājumus par demogrāfiskās situācijas vecināšanu, norāda Swedbank Privātpersonu finanšu institūts.

“Mūsu institūta organizētajā jauno māmiņu diskusijā atklājās, ka finansiālais stāvoklis parasti nav izšķirošais faktors, pieņemot lēmumu par ģimenes pieaugumu. To vēlāk apstiprināja arī plašākas aptaujas dati – ar bērniņa ienākšana ģimenē saistītās izmaksas ir skatītas tikai vienā no katrām piecām Latvijas ģimenēm. Daudz vairāk par to, kas ar ģimenes budžetu notiek pirmajā gadā pēc bērna piedzimšanas, vecākus satrauc viņu ģimenes stabilitāte un drošība vismaz tuvāko piecu līdz desmit gadu perspektīvā – cik viegli vecākiem būs atgriezties darba tirgū, vai bērnam būs pieejama vieta valsts apamksātā bērnudārzā, vai viņam tiks nodrošināta bezmaksas veselības aprūpe,” norāda Swedbank Privātpersonu finanšu institūta direktore Ieva Use.

Institūta sadarbībā ar ģimenes portālu “Cālis.lv” veiktā aptauja liecina, ka tikai katrā piektajā ģimenē, kurā pēdējo divu gadu laikā piedzimis bērns, pirms mazuļa ieņemšanas veikti aprēķini par ar šo lēmumu saistītajām izmaksām. Īpaši zems šis rādītājs ir Latvijas lauku teritorijās, kur nekādus aprēķinus par bērniņa izmaksām nav veicis absolūtais vairākums jeb 96% ģimeņu.

Aprēķinus par bērniņa izmaksām mazliet biežāk – 30% gadījumu – ir veikušas ģimenes, kurās ienākumi uz vienu ģimenes locekli ir no 400 līdz 600 latiem uz rokas, bet mājsaimniecības ar augstākiem vai zemākiem ienākumiem to ir darījušas salīdzinoši retāk. Mazliet biežāk šādi aprēķini veikti arī ģimenēs, kurās bērnu audzina abi vecāki kopā, partneriem ir kopīgs budžets, ir kredītsaistības izdevumi tiek plānoti ilgākam laikam uz priekšu un regulāri tiek veidoti uzkrājumi.

Jauno māmiņu aptauju sadarbībā ar ģimenes portālu “Cālis.lv” Swedbank Privātpersonu finanšu institūts veica 2011. gada oktobrī, internetā aptaujājot 300 respondentes, kuras ir gaidībās vai kurām ir bērni līdz divu gadu vecumam.