Pēdējā laikā daudzi bērnu vecāki un skolotāji arvien skaļāk sāk protestēt pret tiem jaunievedumiem Latvijas skolās, ko mūsu valdība ir lepni nosaukusi par izglītības reformu. Vislielākā neapmierinātība par jaunievedumiem sekmju vērtēšanā. Tiek izteiktas pat tādas domas, ka Izglītības ministrijā strādā galīgi muļķi, kas, saklausījušies dažādas pseidozinātniskas psiholoģijas teorijas, aizmirsuši normālas pedagoģijas principus. Te nu es gribētu ļoti kategoriski iebilst. Mūsu izglītības reformatori ir ļoti gudri. Tikai, lai to gudrību spētu novērtēt, mums jāpaceļas pāri šauru interešu diktētiem uzskatiem un jāpalūkojas uz visu ar labi situēto valsts ierēdņu acīm. Man to izdarīt palīdzēja kāda krievu armijā dzirdēta asprātība: «Vai jūs zināt kādēļ pulkvežu dēli nekad nekļūst par ģenerāļiem? Tādēļ, ka ģenerāļiem pietiek savu dēlu.»

Tad nu iedomāsimies, ka mēs esam tie «ģenerāļi», kas negrib pieļaut, ka pulkvežu un zemākam rangam piederīgo dēli iegūst vērā ņemamu izglītību. Protams, mums jārēķinās, ka nedrīkstam vienkārši ar likumu aizliegt vienkāršajai tautai iegūt izglītību, jo jātēlo humānisms un demokrātija. Tieši otrādi – mums jārada iespaids, ka valsts visiem spēkiem cenšas nodrošināt jaunatnei izglītību un nepārtraukti ceļ šīs izglītības kvalitāti. Tātad – ar ko sāksim?

Sāksim ar pirmsskolas vecuma bērniem. Liksim, lai saražo labi daudz tādu multiplikācijas filmu, kur notiek bezjēdzīga skriešana, ķeršana, bļaušana, kaušanās, bēgšana, kur viss krīt, jūk, gāžas, plīst un šķīst. Nav svarīgi, vai pa televizora ekrānu lēkā un visu to dara uzzīmēti suņi, kaķi, peles vai rozā panteras. Svarīgi, lai tas izskatītos efektīgi un lai tam visam nebūtu nekādas jēgas vai satura. Mazie cilvēciņi ilgi vaļējām mutēm blenzīs uz šīm muļķībām, un no viņu galviņām kā ar slotu būs aizslaucītas visas domas. Tas ļoti labi ikdienā bremzēs bērnu tieksmi kaut ko saprast, pētīt, izzināt, būvēt, veidot. Kad šādam no «muļķiku» skatīšanās atrautam bērnam kāds liks mācīties burtus vai ciparus, tas nebūs tik viegli. Jau no paša pirmsākuma bērns sapratīs, ka mācības ir kaut kas ļoti garlaicīgs, nepatīkams, nogurdinošs un visi, kas spiež to darīt, ir slikti cilvēki. Saviem, «ģenerāļu», bērniem gan šādu filmu skatīšanos mēs stingri ierobežosim. Mēs algosim viņiem audzinātājus, kas ikdienā ar dažādu rotaļu un nodarbību palīdzību izkops un attīstīs viņu spējas, pamazām radinot koncentrēties mācību darbam.

Arī skolas vecuma bērnus nedrīkst atstāt bez ievērības. «Ģenerāļu» bērni, protams, mācīsies elitārās skolās, kur mācību process būs ļoti kvalitatīvs. Bet pārējās skolās jāpanāk, lai bērni mācīšanos neņemtu pārāk nopietni. Nedrīkst būt tā, ka bērns, kurš sekmīgi mācās, ar kaut ko justos pārāks par tiem, kas to nespēj vai negrib darīt. Tieši otrādi – bērnam jau no pirmās klases jājūt, ka arī bez mācīšanās var tīri labi būt par skolnieku. Tādēļ mēs vismaz pirmajās trijās klasēs aizliegsim skolotājiem bērna sekmes vērtēt ar atzīmi. Atzīme taču ir kaut kas tāds, ar ko bērni lepojas, bet tas var izraisīt savstarpējas sacensības garu un stimulēt mācīšanos. Bērnu vecākiem mēs iegalvosim, ka bērnam jāmācās nevis atzīmju dēļ, bet gan jāprot novērtēt zināšanu nepieciešamība un nozīmība viņa dzīvē. Tas vienlaikus būs tāds smalks mājiens, ka, lūk, mēs, «ģenerāļi», savulaik dzejolīšus pirmajā klasē mācījāmies ne jau atzīmju dēļ, bet gan tādēļ, ka līdz sirds dziļumiem izpratām, cik nozīmīgi un vajadzīgi šie dzejolīši būs mūsu turpmākajā dzīvē.

Vēl jāpanāk, lai skolās būtu pēc iespējas vājāka disciplīna. Tas ievērojami grauj klašu sekmju līmeni un dezorganizē mācību darbu. Panākt to var. No vienas puses – pedagogiem jāliek strādāt pēc principa, ka nekādus sodus pret bērniem lietot nedrīkst un jāgaida, ka skolēnam pašam rodas apskaidrība, izjūtot savas rīcības negatīvās sekas. Bet no otras puses, manipulējot ar cilvēktiesībām un bērnu aizsardzības likumu, jāuzliek skolotājiem tādas prasības un atbildība, lai nekādas negatīvas sekas, kas bērnam savas sliktās uzvedības dēļ būtu jāizjūt, vispār nevarētu iestāties. Piemēram, bērnu nedrīkst izraidīt no klases, likt strādāt pēc stundām, nesekmības dēļ atstāt uz otru gadu tajā pašā klasē, atskaitīt no skolas bez tiesas lēmuma utt. Mazgadīgie huligāni un sliņķi ātri vien atklās skolotāju bezspēcību un slaidi uzspļaus visām labajām pamācībām, aizrādījumiem un morāles sprediķiem. Tā daži muļķi ar savu ālēšanos traucēs visu mācību darbu klasē un arī citus padarīs par muļķiem.

Sevišķi labus rezultātus skolēnu atpalicības veicināšanā mēs panāksim, pārceļot nākamajā klasē arī nesekmīgus skolēnus. Ar laiku šie nezinīši vispār vairs nespēs saprast, par ko ir runa attiecīgā priekšmeta mācību stundā un, lai kaut kā īsinātu laiku, meklēs sev citas nodarbes. Tā klasēs vairosies skolēnu skaits, kas neseko līdzi stundai. Lai skolēni, kas negrib vai arī nespēj normāli mācīties jau pamatskolā, pēc elementāras lasīt un rakstīt prasmes apgūšanas nevarētu izstāties, valstī jāpieņem likums par obligātu deviņu klašu izglītību līdz 18 gadu vecumam. Par katru priekšlaikus no skolas atskaitītu bērnu, skolas vadībai jāuzliek naudas sods. Tas piespiedīs līdz pat devītajai klasei šos negribīšus un nevarīšus garlaikoties skolas solos blakus normāliem bērniem un traucēt viņus mācībās. Protams, līdz minimumam valstī jāsamazina speciālo, garīgi atpalikušajiem bērniem domāto mācību iestāžu skaits. Aizbildinoties ar invalīdu integrāciju sabiedrībā, jāspiež viņi apmeklēt parastās vispārizglītojošās skolas. Šo bērnu klātbūtne parastā skolā ievērojami apgrūtinās skolotāju darbu un viņi būs spiesti palēnināt apgūstamās vielas izklāstu. Savukārt pārējiem skolēniem tad atliks tikai garlaikoties.

Lai pedagogu darbu padarītu īpaši problemātisku, mācību programmas jāizstrādā tā, lai apgūstamās vielas apjoms būtu pietiekami liels un skolēni bez nopietnām papildus nodarbībām tajā vispār nespētu iedziļināties. Savukārt, mācību literatūra un uzskates līdzekļi, kas atvieglo mācību vielas apgūšanu, jāražo ierobežotā daudzumā un tiem jābūt dārgiem. Vēl labāk ir panākt, lai skolās nebūtu vienotas attiecīgā priekšmeta mācību metodikas. Paziņojot, ka galvenais nav vis mācību process, bet gala rezultāts, tirgū var iepludināt dažādas viena un tā paša mācību priekšmeta apgūšanai paredzētas mācību grāmatas un speciālās burtnīcas. Tas radīs jucekli pedagogu darbā, tukšos jau tā jūtami plānos bērnu vecāku naudas makus un radīs papildu grūtības bērniem, kas labākas izglītības meklējumos vai sadzīves apstākļu dēļ būs spiesti mācību gada laikā mainīt skolu. Visbeidzot speciālas burtnīcas var izgatavot tik «speciālas», ka tās nebūt neveicina bērnu sekmes attiecīgajā mācību priekšmetā. Piemēram, nomainot glītrakstīšanai domātās burtnīcas, kur treniņa nolūkos bērni ar burtiem, vārdiem un teikumiem pierakstīja pilnas veselas lappuses, un to vietā ieviešot speciālās burtnīcas, kur jāraksta tikai dažas rindiņas, var nepieļaut bērna rakstīt prasmes izkopšanu. Tas ir svarīgi, jo šiem bērniem augstskolā būs nopietnas grūtības gan konspektu un piezīmju rakstīšanā, gan vēlākā to izlasīšanā.

Vēl skolās jārīko labi daudz dažādu izklaides pasākumu. Tās varētu būt diskotēkas, skolēnu modes skates, fanklubu sanāksmes, dažādi nenopietni konkursi vai rotaļīgas sacensības. Galvenais, lai pasākumiem būtu pēc iespējas mazāk sakara ar mācību vielu un skolā apgūstamajām zināšanām. (Bērniem no tā visa ir jāatpūšas.) Ar laiku šāda «sabiedriskā dzīve» bērnu apziņā ieņems galveno vietu un mācības skolā viņiem liksies kaut kas mazsvarīgs un otršķirīgs, pat traucējošs. Lai pastiprinātu šo efektu, vēlams likvidēt arī tādus bērnus disciplinējošus faktorus kā skolēnu formas tērps. Skolēni tad arī ikdienā varēs sacensties par firmīgāko un šikāko ģērbšanās stilu un viņiem mazāk laika paliks domāt par mācībām. Bet bērnu vecākiem mēs iestāstīsim, ka šādi tiek stimulēta bērnu sabiedriskā aktivitāte, radošās spējas, izdoma un māka kontaktēties.

It kā nejauši jāierobežo arī jaunatnei domātie uz auglīgu attīstību mudinoši mākslas darbi. Priekšplānā jāizvirza primitīvisms, jo tas vairāk kairina. Jāpanāk, lai, piemēram, estrādes dziedātāji vairs nedzied, bet brēc, lēkā un dažādi ālējas, ar savām izdarībām cenšoties izraisīt skatītājos pārsteiguma efektu. Jākultivē uzskats, ka jauniešiem domātā māksla jāveido pēc principa «jo trakāk, jo labāk». Sprādzieni, bļāvieni, daudzkrāsainu uguņu zibšņi, ķēmīgas pozas, naidpilnas grimases, agresīvi žesti – lūk, tikai daži no izteiksmes līdzekļiem, ko vēlams izmantot. Tas viss ievērojami mazinās jauniešu tieksmi pēc izglītības un augstāku ideālu meklēšanas, stimulēs viņus pievērsties narkotikām un citiem apreibinošiem līdzekļiem.

Visbeidzot jāizdara tā, lai pedagogi no vienkāršās tautas nākušo bērnu apmācībām domātajās skolās būtu ar iespējami zemāku kvalifikāciju. To panākt ir ļoti vienkārši. Atliek tikai skolotāju darba algas noteikt labi zemas, un visi pedagogi, kuru kvalifikācija dod iespēju atrast citu, labāk apmaksātu darbavietu, no skolām aizies. Lai par to nevainotu valsti, skolu finansēšana jāuzkrauj pašvaldībām, kuru budžets ir pietiekami trūcīgs, lai nevien turētu skolotājus bada maizē, bet arī likvidētu lielāko daļu no lauku skolām.

Tas tad nu arī īsumā būtu viss. Un nu man beidzot jāatzīst, ka šeit uzrakstīto es neesmu izdomājis. Es vienkārši uzskaitīju tikai daļu no pasākumiem, ko mūsu valdība ir centusies ieviest un ir ieviesusi Latvijā pēdējā desmitgadē pēc formālās Latvijas neatkarības pasludināšanas. Vai Jūs spējat izdomāt vēl kaut ko, kas, atklāti nepārkāpjot demokrātijas un humānisma principus, degradētu mūsu jaunatni? Es – nē.

Tādēļ nesauksim par muļķiem mūsu izglītības reformatorus! Viss tiek darīts ļoti gudri.

Jānis Miezītis

Students Mārtiņš Pavasaris: Kurš pazaudēja zudušo paaudzi?

2012/02/222012/03/06 / Andris / Komentēt

Diena.lv, Mārtiņš Pavasaris, LU Juridiskās fakultātes students

Ticiet vai ne, taču mūsu valstī bez Dziesmu svētkiem, folkloras vai citiem Lielvārdes jostas apaustiem fenomeniem slēpjas vēl kāds unikāls, taču diemžēl strauji izmirstošs, gluži kā lielās pandas. Tie ir Latvijas jaunieši, personas vecumā no 13 līdz 25 gadiem.

Teorija stāsta šādu stāstu – jaunieši ir valsts nākotne, nākamais stāvs izaugsmē, pieņemot, ka tā ir neapstādināma un pašsaprotama, it kā robeža būtu debesis. Neskatoties uz to, ka teorija ir tik skaidra un elementāra, darbības, attiecīgi rezultāts diemžēl ir neskaidrs kā kārtīgs, sevi cienošs kolhoznieks Darba svētkos.

Es esmu jaunietis ar 19 gadu stāžu šajā saulē, un situācija, kuru redzu, ir traģiska. Es to visu redzu un dzirdu «dzīvajā ierakstā», nevis sausos ciparos un tabulās, sēžot kādā no Izglītības un zinātnes ministrijas darba grupām vai komisijām. Šī iemesla dēļ tālāk apskatītās problēmas un ieskats situācijā būs pietuvināts dzīvei, nevis Excel pārskatu ietērpšanai teikumos.

Sāksim ar pamatu pamatiem – izglītību. Kopš šī kuģa stūri pārņēma Roberts Ķīlis, šī nozare ir saņēmusi salīdzinoši pastiprinātu uzmanību un izjustu kritiku labākajās kašķīgo latviešu tradīcijās. Minētā suga – kašķīgais latvietis vulgaris -ir sācis rosīties, dalot nicinājumu un žulti pa labi un pa kreisi. Bet kā tad tā, vai Ķīļa kungs būtu nekompetents un vāji izglītots? Kaut kā negribas tam ticēt, jo filozofijas doktors iz Kembridžas universitātes nav gluži analogs standarta vidusmēra izglītību ieguvušai personai. Novērojamā tendence ir pārmaiņu fobija, kuras simptomi viskošāk izpaužas situācijās, kad pie lietas ķeras spilgta personība, kura nekautrējas darboties attiecīgajā jomā ar vērienu un azartu, nevis blāvi čamdīt papīru čupiņas, kā līdz šim ierasts un kā to varējām redzēt Ķīla priekšteča Rolanda Broka darbībā.

Jāsaprot, ka izglītības jomā esam pamatīgi iesūnojuši, bez darba, svaigām idejām, kuras šobrīd sākušas savu krusta karu pret apātisko pašplūsmu, mēs nekur tālu netiksim. Saglabāsies situācija, kad augstākā izglītība ir regresējošs process cilvēka attīstībā un maģistrs savā lauciņā ir vienīgi palīgstrādnieks būvplacī kādā no rietumu «augstajām» civilizācijām.

Vēl viens būtisks fakts ir vājā lasītprasme un dzirdētspēja, šķiet, ka sabiedrībai un dažādām organizācijām pietiek ar virsraksta izlasīšanu, lai varētu sākt kritizēt un sākt izrādīt savas spējas konkrētajā lauciņā. Sekla spēja interpretēt un just situāciju arī rada izjūtu kopumu, ka uz vairākām reformām cilvēki skatās kā uz spāņu inkvizīcijas augšāmcelšanos.

Piemēram, mācību gada garuma maiņa. Pasaulē ļoti praktizēta izglītības sistēma, kura sevi veiksmīgi ir attaisnojusi, jo būsim atklāti un reāli, trīs mēneši pārsvarā ir tikai gara slaistīšanās no skolēnu puses, kas nereti prasa ilgu ieskriešanos atpakaļ ritmā, kā arī mācību viela netiktu tik ļoti kompresēta, kas ļautu sasniegt labākus rezultātus, kā arī atvieglotu skolotāju darbu. Vairākas no iecerēm ļautu optimizēt mācības un pat paaugstināt algas ar mērķi atjaunot skolotāju sastāvu un pacelt izglītības līmeni uz izaugsmes ceļa.

Protams, mēs nevaram prasīt, lai tagad katra diena sāktos ar jaunām reformām un uzlabojumiem katrā no izglītības līmeņiem, sākot ar bērnudārzu, tam ir nepieciešams laiks un atbalsts, atbalsts no tautas, kā arī ticība kopīgam mērķim un vienotai nākotnes vīzijai. Nereti tieši milzu negatīvā reakcija uz pārmaiņām mēdz iznīdēt plānus skaistākai nākotnei jau pašā saknē. Piemērs, kas par to liecina, ir nesen apkopotie ministru reitingi, varam redzēt, ka, jo spilgtāka, aktīvāka personība, jo zemāks reitings. Pats Ķīļa kungs izpelnījies mīnus 23,1, kas ir otrs vājākais reitings aiz Ingrīdas Circenes (veselības ministre) – mīnus 28,6.

Ja izglītību mēs pieņemam kā pamatu, tad ģimeniskās vērtības un tās vide jāuzskata par materiālu tam. Tas nav nekas ģeniāls un pie baznīcas durvīm piespraužams, iespējams, tā tieši ir viena no retajām lietām, kuru esam pietaupījuši no dzīvnieku pasaules, no kuras nu tik lepni ar saviem IPad bēgam prom.

Pieminot dzīvnieku pasauli, es vēlējos atspoguļot vienkāršu salīdzinājumu ar mūsdienu ģimeni kā mazo valsti, kuras kopā veido juridisko personu – Latviju. Svēti ticu, ka dabā ir visas atbildes, kad šķiet, ka pat Wikipedia vai Google novēršas no mūsu vaiga. Daudzās intervijās un rakstos esmu centies uzsvērt tēzi, ka bez iekšējas, cilvēciskās inteliģences un disciplīnas eksistēt un sasniegt ko vairāk par amēbu vai tupelīti nav iespējams, ja, protams, pieņemam, ka esam augsti attīstītas dzīvības formas ar mērķi veicināt apkārtējās vides progresu. Tieši daba funkcionē ritmā, kuru vada disciplīna un iekšējie likumi.

Jauniešu izmiršanu, kuri teorētiski ir valsts nākotne, vislielākajā mērā ietekmē disciplīnas un iekšējās inteliģences neesamība. Vienkāršs piemērs, parasta piektdiena vai sestdiena, atverot twitter.com profilu, kurš seko aptuveni 200 cilvēkiem, kuri pārsvarā ir vienaudži, ko var redzēt? Ziņas, kurās atspoguļotas regulāri apmeklētas latviešu valodas stundas, prieks par padarīto, kāda kultūras pasākuma apmeklēšana vai ģimenes pasākums? Diemžēl nē, pārsvarā tie ir lepni izsaucieni par izdzerto alkohola apjomu, dullāko ballīti, negācijas un riebums pret dzīvi, valsti vai skolu. Šī pati attieksme diemžēl pārskalo visus sociālos portālus, kas ļauj izdarīt drošus secinājumus – ģimene savu mazo rakari ir palaidusi tukšgaitā. Un cik tālu tad mēs tā tiksim?

Ja ģimenes, sabiedriskās organizācijas un kultūras darbinieki nerādīs muskuļus, necīnīsies kopīgi par jaunu izglītības sistēmu un cilvēciskumu, tad piedodiet, draugi, bet šajos platuma grādos būs tikai akmens laikmets nr. 2.

Osis: Latvijas izglītības sistēma sagatavo kalpus

2011/11/07 / Andris / Komentēt

NRA.LV Trešdiena, 2.novembris (2011), plkst.18:52 | Ziņu aģentūra BNS

Latvijas izglītības sistēma sagatavo kalpus un nemotivē radīt pašiem darbavietas, intervijā biznesa informācijas portālam “Baltic Business Service” atzina ekonomists Uldis Osis.

“Mūsu izglītības sistēma joprojām pārsvarā sagatavo kalpus. Kāpēc cilvēki brauc prom? Brauc strādāt pie saimniekiem. Taču viņi jau varētu būt uzņēmēji un saimnieki arī savā valstī. Tātad kaut kā pietrūkst gan audzināšanā, gan sabiedrības apziņā. Mums ir jāgatavo cilvēki ar iniciatīvu, radoši domājoši. Tomēr pie mums joprojām pārsvarā meklē darbu, nevis rada darbavietas,” teica Osis.

Viņš uzsvēra, ka tā ir sabiedrības un domāšanas problēma. “Tādēļ es dažkārt nemaz neesmu tik priecīgs par investīcijām – tās rada darbavietas un pieņem izpildītājus, bet nemotivē rīkoties pašiem, jo tas rada papildu konkurenci. Arī bankas, kuras pārsvarā pieder ārvalstu bankām, priekšroku ļoti bieži dod tiem projektiem, aiz kuriem stāv viņu mātesbankas valsts uzņēmēji. Tas ir novērojums no manas prakses,” pastāstīja ekonomists.

Osis uzsvēra, ka izglītības sistēmas reformām ir jāpievērš uzmanība. “Valdībā vajadzētu skatīties ne tikai uz izglītības finansējumu, bet jau daudz plašākā kontekstā – ko mēs mācām, kādēļ mēs mācām un kā mēs mācām. Izglītības sistēmā daudz kas ir pārņemts no Rietumiem, bet ļoti daudz kas velkas līdzi no padomju laikiem. Tostarp ļoti daudz tiek dzītas iekšā teorijas un informācija, bet ļoti pietrūkst praktiskās zināšanas kā to pielietot un kur vispār tas dzīvē ir nepieciešams. Arī profesionāli tehniskā izglītība joprojām nav modē. Teorija, protams, arī ir nepieciešama, bet daudz lielāks uzsvars izglītībā būtu jāliek uz praktiskām zināšanām, ko un kā darīt, lai jaunieši daudz labāk būtu sagatavoti darba tirgum,” klāstīja ekonomists.

Daina Kājiņa: Pēdējais brīdis sakārtot pirmsskolas izglītības iestāžu finansēšanas sistēmu

2011/11/07 / Andris / Komentēt

Delfi.lv 28. oktobris 2011. Daina Kājiņa, biedrības „Latvijas privāto pirmsskolu biedrība” valdes priekšsēdētāja

Vēl salīdzinoši nesen, 1.jūlijā, esošie un topošie vecāki uzgavilēja Saeimai, par tās pieņemtajiem grozījumiem “Vispārējā izglītības likuma” 21.pantā, kas noteica, citēju: “vietējās pašvaldības savā administratīvajā teritorijā nodrošina vienlīdzīgu pieeju pirmsskolas izglītības iestādēm bērniem no pusotra gada vecuma”. Reāli izmaiņas likumdošanā nozīmēja to, ka ir nepieciešams izveidot visiem saprotamu un caurspīdīgu kārtību pašvaldību pirmsskolas izglītības iestāžu rindām, un pašvaldības atvēlētajam finansējumam jāseko bērnam arī tad, ja viņš apmeklē privāto pirmsskolas izglītības iestādi. Tādējādi likumdevējs bija iecerējis risināt rindu problēmu caur vienlīdzīgu attieksmi pret bērnudārziem (pašvaldības un privātajiem), caur nepieciešamību pašvaldībām, kurām ir rindu problēmas, ieviest “nauda seko bērnam” principu, lai padarītu vecākiem finansiāli pieejamākus privātos bērnudārzus.

Vienu brīdi pat šķita, ka tauta beidzot ir sadzirdēta, ir panākts reāls, nevis runu, bet šoreiz arī darbu līmenī, risinājums, kas nu vien ir jāīsteno dzīvē. Mammas un tēti burtiski lēkāja aiz priekiem sociālajos tīklos, nebeidzot slavēt pieņemto lēmumu. Bet še tev! 17.augustā Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) nāca klajā ar jaunu grozījumu skaidrojumu – ka pašvaldībām no pusotra gada vecuma ir jānodrošina tikai iespēja pieteikties uz rindu pašvaldības bērnudārzā, kas ir klajā pretrunā ar iepriekš pausto un padara minētos likuma grozījumus bezjēdzīgus.

Šis skaidrojums bija absolūti šokējošs, un visticamāk IZM, sajūtot spiedienu no pašvaldībām par nespēju šo prasību izpildīt, nāca klajā ar jaunu grozījumu skaidrojuma versiju. Savukārt, kā noskaidroja vecāku iniciatīvas grupa “Nauda seko bērnam”, tad atšķirīgā likuma normas traktējumā vainojama nepilnvērtīgā komunikācija starp IZM darbiniekiem jeb ministrijas juristu neprecīzais skaidrojums saviem speciālistiem.

Interesanti, kāpēc IZM nevarētu rīkoties atbilstoši labas pārvaldības principam un, ja ne publiski atzīt savu kļūdu, tad vismaz korekti to izlabot. Galu galā arī Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija, vērtējot IZM grozījumu interpretāciju, atzinusi, ka ministrijas izpratne par grozījumiem ir sašaurināts un nepamatots likumdevēja gribas iztulkojums. Bet nē – IZM spītīgi turas pie sava, neskatoties uz to, ka šis nav kādas noteiktas interešu grupas jautājums, bet gan – dzimstības veicināšanas un kopējās demogrāfijas situācijas valstī uzlabošanas jautājums.

Kā zināms, ceturtajai daļai pirmsskolas vecuma bērnu Latvijā nav iespējams apmeklēt pašvaldības bērnu dārzus, lai gan vecāki maksā nodokļus tāpat kā to bērnu vecāki, kuri apmeklē bērnudārzus. Tieši tāpēc ir nepieciešama taisnīgāka un efektīvāka bērnudārzu vietu sadale un pārvaldība, kas raidītu pozitīvus signālus topošajiem vecākiem. Jaunie grozījumi bija pirmie pareizi soļi šīs problēmas risināšanā, bet atkal – nezināmu iemeslu dēļ, viss ir apstājies.

Finansēšanas sistēmas problēmas nav vērojamas tikai pirmsskolas izglītības jomā, – līdzīga situācija ir redzama arī vispārizglītojošo skolu finansēšanas modelī, kur no valsts budžeta atbilstoši finansēšanas modelim “nauda seko skolēnam” tiek apmaksāts tikai pedagogu darbs, bet izglītības iestāžu uzturēšanas izdevumus nodrošina pašvaldības. Taču, ņemot vērā, ka pašvaldībās turības līmenis ir ļoti atšķirīgs, arī finansējums, ko lokālā vara iegulda izglītības attīstībā ir atšķirīgs. Tā rezultātā pašlaik izglītības iestādes ir ļoti dažādas tieši materiāltehniskās bāzes nodrošinājuma ziņā.

Atgriežoties pie pirmsskolu jautājuma, ir būtiski panākt, lai pašvaldības finansējums tiktu sadalīts visiem pirmsskolas izglītības iestāžu audzēkņiem vienlīdzīgi jeb atbilstoši izmaiņām Vispārējās izglītības likumā. Piemēram, Rīgas pašvaldībā tas nozīmētu to, ka pašreizējie Rīgas domes noteikumi (nr.123 “Kārtība, kādā Rīgas pilsētas pašvaldība īsteno pirmsskolas izglītības nodrošināšanas funkciju”), kas paredz atšķirīga apmēra pašvaldības finansiālo atbalstu bērnudārzu audzēkņiem, iespējami ātrāk ir jāpielāgo atbilstoši Vispārējā izglītības likuma normām.

Svarīgi ir arī atzīmēt, ka pirmsskolas izglītības finansējumam jābūt pieejamam neatkarīgi no pirmsskolas izglītības dibinātāja – pašvaldības vai privātā sektora, tādā veidā mazinot pašvaldību monopoltiesības uz pirmsskolas pakalpojuma nodrošināšanu.

Latvijā jau par klasiku ir kļuvusi tendence, ka katra institūcija darbojas diez gan autonomi, nereti ignorējot starpnozaru un starpinstitūciju sadarbības principu, tādā veidā skatot lietas ļoti sašaurināti, gluži kā apgūstot mācību vielu kādā konkrētā priekšmetā skolā. Taču sekmīga valsts pārvalde nevar tikt īstenota bez diskusijas un lēmumu saskaņošanas starp vairākām pusēm, kā arī bez kļūdu atzīšanas vai labošanas. Šajā sakarā runa ir par cilvēkkapitālu, kas Latvijā jau iet straujā mazumā, tāpēc ignorēt tik vitālus jautājumus kā izglītības sistēmas finansēšana, būtu liels solis atpakaļ valsts attīstībā, varbūt pat solis uz priekšu nebūtībā. Tāpēc aicinājums jaunajai valdībai, īpaši Izglītības un zinātnes ministram, kā arī pašvaldībām neatstāt novārtā pirmsskolas izglītības finansēšanas jautājumus, un beidzot ieviest skaidrību, ar ko vecāki pārskatāmā nākotnē var un ar ko nevar rēķināties.

Roberts Ķīlis: Izglītības iestāžu slēgšana nav risinājums

2011/11/02 / Andris / Komentēt

NRA.LV Otrdiena, 1.novembris (2011), plkst.15:28 | Baiba Lulle

Par pieteiktajām reformām augstākajā izglītībā, kā arī citos izglītības līmeņos Neatkarīgās intervija ar izglītības un zinātnes ministru, Rīgas Ekonomikas augstskolas profesoru Robertu Ķīli.

– Kāpēc nestājāties Zatlera Reformu partijā (ZRP) un nestartējāt vēlēšanās, ja reiz darbojaties ar partijas programmu, esat viens no nozares pīlāriem, turklāt ieteicāt V. Zatleram atlaist Saeimu?

– Strādājot aktīvi pie programmām, man nebija sajūta, ka jādarbojas rīcībpolitikā pirmajās rindās. Biju domājis, ka strādāšu domnīcas režīmā, mobilizēšu ekspertīzi dažādiem politiskajiem risinājumiem, būs ZRP biedri, kas strādās parlamentā, valdībā, un es viņiem palīdzēšu. Bet tad bija sajūta, ka nav kaut kas labi ar ZRP – sāka viņus dauzīt, un bija jāiet palīgā.

– Kā kautiņā – gribas palīdzēt vājākajam?

– Jā, kaut kādā ziņā. Bet tad nospriedu – ja visi stāvēs malā, kaut ko palīdzēs, bet paši aktīvi lietas nevirzīs, nekas arī nemainīsies. Bet tas, ka no domnīcas vadītāja novoluntierēju par izglītības un zinātnes ministra kandidātu, nenozīmē, ka man būtu liela vēlme stāties partijā.

– Nedomājat nemaz to darīt?

– Man nav tādas intereses, neesmu bijis nevienas partijas biedrs un gribētu šādu stāvokli saglabāt. Esmu apliecinājis savu lojalitāti pret ZRP ideoloģiju ļoti pārliecinoši, šad tad piedalos arī partijas pasākumos, noteikti braukāšu pa Latviju un tikšos ar nodaļu cilvēkiem, lai runātu par izglītības lietām. Man viņu atbalsts, viedoklis, redzējums par risinājumiem uz vietām būs vajadzīgs.

– Ja pārejam uz jūsu piedāvāto būtībā maksas augstāko izglītību, vai nedevalvējam nodokļu maksāšanas jēgu? Vai augstākā izglītība nav iekļauta valsts, pašvaldību pakalpojumu paketē, ko saņemam apmaiņā pret nodokļiem?

– Tāds skaidrs konsensuss par to, ka maksājam nodokļus un pieņemam, ka daļa mācās par šo nodokļu maksātāju naudu, nekad nav bijis, tas bijis varbūt tikai pieņēmumu līmenī. Ceru, ka, diskutējot par augstākās izglītības finansēšanas izmaiņām, viens no diskusijas rezultātiem būs vēl skaidrāka cilvēku izpratne par to, vai šai jomai jāvelta nodokļu maksātāju nauda.

– Bet, ja augstākā izglītība nodokļu maksājumos netiek iekļauta vai tiek iekļauta tikai maza tās daļa, būtībā nepasakāt, ka tā ir luksusa lieta?

– Augstākajai izglītībai ir lielas individuālā ieguvuma iezīmes, tā nekad nav universāls labums, kas visiem ir.

– Pilnībā tam nepiekristu. Tiem, kas ieguvuši augstāko izglītību un kaut ko rada, ražo, silda ekonomiku, maksā lielākus nodokļus, solidāri lielākā apjomā līdzfinansē lietas, kuras vienlīdz bauda arī tie, kam nav augstākās izglītības, kas kopējam labumam pienes mazāk.

– Jā, protams. Tāpēc arī augstākā izglītība kaut kādā mērā ir jāfinansē no publiskiem līdzekļu avotiem. Un beidzot ir jāvieš skaidrība par to, kā organizējam nodokļu maksātāju un augstākās izglītības saņēmēju attiecības.

Nekad neesmu apgalvojis, ka tas, ko piedāvāju, ir vienīgais iespējamais variants. Ir vairāki varianti, ko esam arī apsvēruši. Kad būs sīkāk izanalizēti aprēķini, riska analīze, būs arī modelis.

– Esat jau kritiķu iebiedēts un grasāties atkāpties no savas vīzijas?

– Tā vēl ir tikai testēšanas līmenī. Tas ir tas, kam es personiski ticu, balstoties uz salīdzinājumu ar citām versijām, kas gan vēl jāpārbauda. Man šķiet, ka racionāli šis ir labākais variants.

– Argumentējiet, kāpēc tas ir labākais variants! Mākslas augstskolu studenti, kas asi protestējuši, simboliski sola samest naudu, lai jūs aizsūtītu uz Austrāliju, kur šāds modelis strādā, ar ko paši austrālieši nemaz neesot tik apmierināti.

– Kāds no kāda kaut ko dzirdējis, bet tas nav īsti arguments. Būtu dīvaini, ja Lielbritānija, valsts, kurā ir nozīmīgs augstskolu skaits, pārietu uz tādu sliktu modeli. Briti to ieviesīs 2013. gadā.

– Eiropā kādā valstī tas jau strādā?

– Šķiet, ka ne. Tas ir anglosakšu modelis. Kaut kādi atvasinājumi ir, piemēram, Īrijā, kad par studijām maksā valsts kase, bet ir dažā-

das sākotnējās apjomīgas iemaksas.

– Šā modeļa kontekstā jūs esat minējis pieejamību, bet vai kredīts nozīmē pieejamību? Vai cilvēki pēc šīs kredītu krīzes tos tik droši ņems? Izglītība noteikti ir priekšnoteikums labākām darba un algas iespējām, bet ne simtprocentīga garantija, apmēram 12% no reģistrētajiem bezdarbniekiem ir ar augstāko izglītību.

– Protams, bet tie ir bezdarba rādītāji līdz 50 gadiem. Šis modelis ir atbilde jautājumam, kā mēs varam palielināt publisko finansējumu. Alternatīvas atbildes, kā to reāli izdarīt caur budžetu stabili, ilgākā laika posmā, nav, pagaidām tā ir vien iracionāla sapņošana, ka budžetā dabūsim vairāk naudas augstākajai izglītībai, lai sasniegtu 1% no IKP zinātnei 2015. gadā, ko esam apņēmušies, lai dubultotu vai trīskāršotu finansējumu augstākajai izglītībai.

Bet piekrītu, ka, visticamāk, pēc nepatīkamajiem pārdzīvojumiem ar kredītiem krīzes laikā daudziem ir negatīva attieksme pret būšanu parādā. Tā ir būtiska subjektīva barjera. Var jau teikt, ka tas nav kredīts,

bet saistības, bet šī nepieņemšana ir.

– Tas nav pēc būtības kredīts, vai tikai meklējat citu apzīmējumu, lai šīs subjektīvās bailes

mazinātu?

– Tas nav klasisks kredīts. Parastu kredītu jūs nevarēsiet neatdot vai atdot ar negatīvu pieaugumu, arī atdošanas grafiks būtu tāds, kāds nav nevienai kredītiestādei. Kamēr esat bezdarbnieks vai saņemat zemu algu, jūs neko nemaksājat, neuzkrājas arī nekādi soda procenti. Paši kredītprocenti būtu ļoti simboliski, visdrīzāk zemāki nekā inflācija, turklāt versija, par kuru mēs domājam, ir būtiski maigāka nekā Austrālijā, kur nosacījumi ir skarbāki, ir kredīprocents – 9%.

– SAK ziņojumā, kur jūsu ieceres jau izpaudās iepriekš, minēts, ka kredīta atmaksa sāktos un turpinātos tikai no noteikta ienākumu līmeņa un tikai par to daļu, kas pārsniedz šo līmeni. Kāda varētu būt šī latiņa?

– Vidējā alga varētu būt labs sociāli leģitīms sākums. No summas, ko saņemat virs tās, maksājat, piemēram, 5%. Ja ir vidējā alga 460 latu, saņemat 500, maksājat divus latus mēnesī.

– Tā jau to kredītu nez vai atdošu!

– Ja jūs ar tādu algu visu laiku arī strādāsiet, tad, protams, kredītu arī neatdosiet, un tas tiks norakstīts.

– Ne tikai, kā iepriekš minēts, stratēģiski svarīgajās profesijās, bet arī citās?

– Arī tajās, kurās dažādu iemeslu dēļ nesasniedzat ienākumu līmeni. Un iemesli var būt visdažādākie: bezdarbs, ilgstoša slimība, darbaspēju zaudēšana…

– Tas nemotivēs slēpt patiesos ienākumus?

– Tas ir diezgan leģitīms arguments, bet tas tieši neattiecas uz IZM. Bet, ja mēs turpinām ar nodokļu nemaksāšanu šitā dragāt arī pēc gadiem pieciem, mums būs problēmas ar pensijām, veselības aprūpi, nebūs naudas elementārām lietām, un augstākās izglītības finansēšana jau būs ārkārtīgi mazsvarīgs jautājums. Jācer, ka Valsts ieņēmumu dienests iesprings un izveidos sistēmu, kurā būs grūti slēpt ienākumus vai arī būs izdevīgi tos neslēpt. Bet, ja būs izdevīgi paslēpt zem kaut kāda līmeņa, līdzīgi kā pašlaik, tad mums jau būs fundamentālas problēmas.

– Nav risks, ka jaunieši vēl vairāk aizplūdīs studēt uz ārvalstīm, kur studijas nereti ir kvalitatīvākas, lētākas vai pat bez maksas? Jaunieši parasti tur atrod arī iespēju piestrādāt, pēc tam – pastāvīgu darbu, un lielāks risks, ka neatgriežas. Kā plānojat konkurēt?

– Jā, par to jādomā. Vienlaikus būtisks cenu pieaugums, studiju līdzmaksājums Lielbritānijā veicinās to, ka daudzi, kas līdz šim devās turp studēt, tagad dosies uz citām valstīm, ASV, citām Eiropas valstīm. Tas radīs pastiprinātu konkurenci.

– Ar to gribat teikt, ka mūsējie tik viegli citu valstu augstskolās netiks?

– Būs jārēķinās ar lielāku konkurenci. Var jau būt, ka skandināvi gatavi paplašināt akadēmisko programmu vietas, varbūt bagātas valstis to varēs atļauties. Bet jārēķinās, ka zināma daļa cilvēku, kas negribēs maksāt 15 000 mārciņu gadā par maģistrantūru vai 9000 par bakalaura studijām, meklēs tās valstis, kurās ir salīdzinoši augsta kvalitāte un ne tik augsti izdevumi.

– Ja sakāt, ka šis modelis spiedīs studentus ārā no Lielbritānijas, tad kāpēc lai tāda pati reakcija nebūtu no Latvijas studentu puses?

– Te man nav fundamentālas atbildes. Skaidrs, ka cilvēki, kuri dodas uz citām valstīm studēt, ir gatavi uzņemties parādsaistības. IZM nav datu, bet ceram dabūt skaidrību par to, cik daudz studentu no Latvijas brauc studēt ārpus valsts un uz kurieni. Angļu valodas testus, ko kārto tieši studijām Lielbritānijā, katru gadu likuši 1600 cilvēku, izsmeļot visu kvotu. Bet, iespējams, izsmeļot kvotu, šo testu Latvijas jaunieši liek arī kādā citā valstī, ir arī vēl citi testi. Lēšam, ka vismaz 3000 cilvēku gadā dodas studēt uz anglosakšu valstīm, viņi ir gatavi uzņemties parādsaistības un studēt ārvalstīs. Pieskaitām arī tos cilvēkus, kuri arī Latvijā gatavi ņemt kredītus studijām, un uzzinām gatavību to darīt, ja ir kvalitatīvs piedāvājums. Vienmēr gan būs cilvēki, kas grib doties studēt ārpus Latvijas, neatkarīgi no tā, vai studijas te ir par brīvu vai ne.

– Vai pāreja uz pilnībā kreditētām studijām automātiski cels kvalitāti? Tam vēl ir virkne citu šķēršļu. Turklāt, vai ir garantija, ka tā nauda, ko tagad valsts izmanto budžeta vietām, paliks izglītības sistēmā?

– Tiktu veidots ārpusbudžeta studiju kreditēšanas fonds, apmēram 400 miljoni latu, ko finansēs, izlaižot ārējās parādzīmes, to var izdarīt. Nauda ietu nevis valsts kasē, bet studiju kreditēšanas fondā. Papildus būtu arī budžeta nauda. Augstskolām, kas vēlas šādā sistēmā strādāt, jāsaņem noteikts kvalitātes vērtējums, izziņas par savu izpētes potenciālu, ko dara beidzēji, cik viņi nodarbināti, kāda vidējā alga u.tml. Jāievieš kvalitātes vadības sistēmas.

Jau kopš 2009. gada runājam, ka nepieciešamas izmaiņas augstākajā izglītībā, sistēmai noteikti ir jāmainās, un tā jāsaista ar kvalitātes prasībām. Ja ne šis, manis piedāvātais modelis, tad kāds cits vai kombinētais, bet mums ir jāspēlē pēc kvalitātes standartiem. Ar ārēju dekrētu kvalitāti dabūt nevar, jāpanāk augstākās izglītības iestāžu motivācija.

– Jau tad, kad izskanēja Pasaules bankas ieteikumi atteikties no budžeta vietām sociālajās zinātnēs, tika prognozēts, ka sāksies kārtējā dempingošana, kur kvalitāte būs labi ja otršķirīga. Ja tagad atņems budžeta vietas visiem, vai vēl vairāk nepastiprināsies tendence augstskolām ražot studentus lētākās studiju programmās, kas ir sociālās zinības, bet dārgās, tehniskās, dabaszinātņu programmas īsti neviens negribēs uzturēt?

– Studiju programmu izmaksas ir atšķirīgas. Jo zemākas izmaksas, jo vieglāk augstskolām konkurēt. Ja izmaksas ir augstākas, nevar konkurēt ar cenu. Programmas cenai būtu jāatspoguļo iegūto zināšanu vērtība. Ir jomas, kurās var pārliecinoši argumentēt, ka izmaksas ir tik lielas, bet individuālais ieguvums nav tik liels, tāpēc cilvēki neizvēlētos šīs jomas, saprotot, ka ienākumi nākotnē nebūs tik lieli. To saprotot, viņi šādas saistības un studijas neizvēlēsies. Tāpēc ir skaidrs un akceptējams, ka būs izmaksas, kas jāsedz publiski, nevis no studiju maksām. To var darīt, piemēram, tieši subsidējot noteiktas jomas, dzēšot studiju kredītu, pieliekot klāt budžeta naudu šo studiju programmu īstenotājiem no tās budžeta naudas, kas ir atbrīvojusies pēc atteikšanās no vispārējām budžeta vietām.

– Karsts kartupelis, ko visi spļāvuši ārā, bijis studiju programmu dublēšanās novēršana, augstskolu apvienošana. Esat minējis, ka optimāli būtu apmēram 10 augstskolas un konsorcija veidošana reģionālajām augstskolām. Pēc kādiem principiem, kritērijiem tās apvienos?

– Sadarbības vai alianšu veidošana ir pilnīgi neizbēgama, līdzīgi kā citās valstīs, kur ir universitāšu alianses un students, iestājoties vienā augstskolā, vēlāk brauc mācīties uz kādu citu, vēl kādu alianses augstskolu, un pēc tam atgriežas tajā, kur sāka. Ir noteikts tīklojums. Latvijā arī būs jāveido tīklojums. Ir vēl viens arguments. Valsts dibinātajās augstskolās akadēmiskais personāls ir mazāks nekā administratīvais – to, kas māca, ir mazāk nekā to, kas atbalsta! Jau tagad ir apvienots iestāšanās reģistrs augstskolām, var apvienot arī arhīvus, kopmītņu menedžmentu, IT jomas un virkni citu servisu, veikt lētāk vairākas funkcijas. Tā nav augstskolu kā juridisku vienību apvienošana, bet tā ir funkciju apvienošana.

– Bet tas nenozīmētu kādu augstskolu slēgšanu?

– Nē! Ar slēgšanu ir tāpat kā ar negatīvo attieksmi pret kredītiem. Nedomāju, ka iestāžu slēgšana vispār ir risinājums. Jāliek kvalitātes standarti, un augstskolām pašām jāizdomā, vai tās iespringst uz to pildīšanu vai ne. Latvijā apmēram 25 vietās var dabūt doktora grādu, Šveicē – tikai 12, bet tur ir augstskolas, kas ir pasaules Top 10!

– Varat minēt kādus piemērus, kura augstskola ar kuru saderētu kopā?

– Piemēram, ir reģionālo augstskolu alianse. Ir, piemēram, Latvijas Universitāte, Rīgas Tehniskā universitāte, Rīgas Stradiņa universitāte, kas kā atsevišķas autonomas vienības apvieno resursus inovāciju virzienā, veidojot kopēju inovācijas platformu. Augstskolas paliek autonomas, bet tās kopdarbojas nozīmīgos projektos. Līdzīgi kā Lielbritānijā vairākas augstskolas kopā var lemt par stipendiju grantu piešķiršanu doktorantūras studijām. Nedomāju, ka jāsaplūst juridiskām vienībām, tās 10 augstskolas drīzāk apvienojas šādā nozīmē.

– 10 no 17 valsts augstskolām vai arī privātajām?

– No valsts augstskolām.

Zinu, ir cilvēki domājuši, ka jānopērk augstskola Rīgā un tad jāmēģina radīt tādu mācību vietu turīgiem, emigrācijā esošiem krieviem, kas sūtītu savus bērnus uz Rīgu mācīties. Un viņi ir gatavi maksāt lielas naudas. Ko mēs tur regulēsim! Tā ir privāta padarīšana, lai viņi ņemas!

– Esat gatavs šo augstākās izglītības eksportu atstāt pamatā kā privāto augstskolu priekšrocību? Vai arī liberalizēt nosacījumus, tostarp valsts valodas, valsts augstskolās, lai tās arī spētu piedāvāt konkurētspējīgas programmas ārzemniekiem un vieglāk piesaistītu starptautiskos profesorus, kam tagad vajadzīgas valsts valodas zināšanas?

– Tas viss jāceļ nost, tas ir skaidrs!

– Ko par to teiks koalīcijas partneris Nacionālā apvienība?

– Iebildīs, bet ko darīt!

Latvijā kopumā ir 3882 pētnieki, Lietuvā – 8490. Mums fiziski nav cilvēku, turklāt daļa no esošajiem ir novecojuši. Mums jaunus cilvēkus, pasniedzējus vajag kā ēst! Simtiem! Protams, var iebilst pret valodu, bet, ja nav citas alternatīvas, ko darīsim?

– Valsts augstskolās varētu būt arī vairāk studiju kursu, kas tiek apgūti, piemēram, angļu valodā?

– Jā, un doktorantūrā vispār pārsvarā viss angļu valodā, izņemot atsevišķus gadījumus, kas saistīts ar noteiktām valodas lietām!

– Kāds atbalsts šai un finansēšanas sistēmas maiņai ir koalīcijā? Vienotība iepriekš iestājās par tieši pretējo – budžeta vietu nodrošināšanu visiem klātienes studentiem. Arī deklarācijā nav skaidra atbalsta tieši jūsu piedāvātajam modelim, vien apņemšanās «izstrādāt un sagatavot ieviešanai no 2014. gada principiāli jaunu augstākās izglītības finansēšanas modeli, kas veicinātu maksimālu augstākās izglītības pieejamību, tās starptautiskās konkurētspējas objektīvi novērtējamu kāpumu un taisnīgumu».

– Šajā jautājumā pastāv domstarpības, tas nav noslēpums. Ir panākta vienošanās, ka esošā situācija nav apmierinoša un ir būtiski jāmaina finansēšanas principi, jāizstrādā aprēķini, riska analīze, un tad jāizvēlas pareizākais. Bet ir jābūt jaunam modelim. Tas, piemēram, var izrādīties ārpusbudžeta fonds, no kura visiem klātienes studentiem maksā, viņiem pašiem neuzņemoties saistības. Vai pēkšņi izdomās, ka var taisīt valsts kopīgu fondu ar darba devējiem.

– Tātad būtībā augstāko izglītību finansēs nevis no valsts budžeta, bet no aizņēmuma?

– Jā. Tās ir investīcijas, kurām ir kāda atdeve. Šī problēma ir briedusi, marinēta jau vairākus gadus, neko īpašu nedarot. Politiskās un sabiedriskās domas kausi visdrīzāk svērtos uz to, ka jāpalielina budžeta finansējums augstākajā izglītībā. Bet no kurienes tas pēkšņi radīsies? Pat ja domājam, ka par 3% pieaugs IKP, drusku palielināsies nodokļu iekasēšana, nez vai dabūsim divas trīs reizes vairāk augstākajai izglītībai.

– Pašlaik uz Eiropas fona mēs izskatāmies pēc plebejiem ar saviem mazāk nekā 0,5% augstākajai izglītībai, kamēr vidēji Eiropā tai tērē 1,5–2%.

– Jā. Ja nav alternatīvu, tad jāpaņem kādam citam nost.

– Vienotībai ir cits viedoklis, nacionāļiem – savi uzskati un īpašie «izpratnes skaidrojumi». Iepriekš bildāt, ka šo reformu varēs īstenot, ja ZRP vadīs gan IZM, gan Finanšu ministriju, kas arī neīstenojās. Droši vien jārēķinās arī ar pretestību no nozares…

– Bet darba devējiem, uzņēmējiem ir cita attieksme.

– …Redzat, ka tomēr varēsiet caursist reformas? Ja nē, vai iesiet prom no amata?

– Mēģināt paprasīt, vai tas būs iemesls demisionēt?

– Apmēram.

– Ja gada laikā nedabūsim skaidrību par to, kāds tas modelis būs, tā zināmā mērā būs neveiksme, par ko acīmredzot uzņemšos atbildību. Bet nevaru tagad pateikt, ka mēneša laikā tas jāizdara. Vēl nav sākts darbs pat pie elementārām riska analīzēm, variantiem, jāizrēķina tiesiskie, finanšu, ekonomiskie aspekti. To varētu varbūt četru mēnešu laikā uztaisīt.

– Kādu atbalstu jūtat ierēdniecībā, ministrijā?

– Esmu runājis ar IZM valsts sekretāru Mareku Gruškevicu, ir ok. Arī no citiem dzirdēta sapratne, ka jāveic reformas. Tas ir tas, ko saka. Nezinu, ko domā. Šis pasākums nebūs viegls. Bet jāapzinās, ka tas tiek darīts ne tikai tādēļ, lai mainītu kaut ko finansēšanā, bet lai radītu ietvaru kvalitātes izmaiņām. Bet, kamēr tas neskar naudas jautājumu, tās lietas nekustas.

– Kā ar principu nauda seko skolēnam līdz skolai spēs noturēties mazās lauku skolas?

– Tāpēc mums būs mazo lauku skolu īpašā programma, kas arī minēta deklarācijā. Mazajās skolās fiziski nav bērnu. Tas ir jautājums ne tikai par izglītību, bet arī par tās apdzīvotās vietas attīstību, tas ir ne tikai IZM jautājums, un ne no šīs ministrijas vien jānāk finansējumam. Jādomā arī par to, kā šīs skolas apaudzēt ar citām funkcijām, lai tās kļūst par attīstības centru. Man nav nekādas īpašas intereses slēgt lauku skolas. Efekts no to aizvēršanas un straujās cilvēku izmiršanas būs graujošāks, tāpēc jāmēģina izvilkt šo grūto posmu.

– Konsolidācijas apstākļos spēsiet rast tam līdzekļus?

– Tie jāsaliek kopā no vairākām ministrijām, piemēram, arī Satiksmes, Labklājības.

– Saīsināsiet vasaras brīvlaiku? Sienu vairs reti kurš vāc, bet skolotāji gan uz ārzemēm brauc piepelnīties.

– Vēl ir arī vecāki, kas nezina, ko trīs mēnešus ar to skolēnu iesākt. Turklāt pa trīs mēnešiem arī šo to aizmirst. Brīvlaiks trīs mēneši nav universāla norma pasaulē. Citur ir astoņas nedēļas. Par to ir vismaz vērts parunāt. Latvijā laikam iegājies, ka, pieņemot lēmumus, sabiedrībai viedoklis īpaši netiek prasīts, pieņem un vienkārši mauc! Šajās lietās tomēr ir jābūt sabiedriskām debatēm.

Grib atteikties no skolu akreditācijas

2011/10/20 / Andris / Komentēt

NRA.LV Ceturtdiena, 20.oktobris (2011), plkst.10:15 | Agnese Dzene

Lai samazinātu skolu kontroli un uzraudzību, kā arī atteiktos no vispārējo skolu akreditācijas procesa, Ministru kabineta Funkciju audita komisija ieteikusi vairākus pasākumu plānus. Projektu vakar skatīja arī Ministru kabineta komitejas sēdē.

Viens no skolu kontroles mazināšanas pasākumiem paredz, ka Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) līdz 2012. gada augusta beigām atsakās no vispārējās izglītības iestāžu akreditācijas procesa, izņemot jaunizveidotās skolas. Plānots, ka skolu kvalitāti kontrolēs izglītības iestāžu dibinātāji, izstrādājot vienotu standartu pašvērtējumu ziņojumos. Savukārt, profesionālās tālākizglītības un pilnveides izglītības programmu licencēšanas un akreditēšanas uzdevumi tiks deleģēti nozares institūcijai, piemēram, Latvijas Jūras administrācijai.

Gan skolas, gan pašvaldības atzinušas, ka akreditācijas process kļuvis formāls, balstīts uz dokumentu sagatavošanu un kopumā nesniedz nekādu reālu rezultātu izglītības kvalitātes uzlabošanai, kā arī tiek patērēti neadekvāti lieli finanšu resursi. Skolu kontroles samazināšanas iniciatīva daļēji nākusi arī no Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA). «Atsakoties no skolu akreditācijas procesa, finanšu līdzekļus varētu novirzīt, piemēram, materiāli tehniskās bāzes uzlabošanai skolās vai pedagogu tālākizglītības, profesionālās pilnveides finansēšanai vai kādiem citiem pasākumiem,» uzskata LIZDA speciāliste vispārējās izglītības jautājumos Baiba Bašķere.

Rīgas 64. vidusskolas direktore Dace Lāce piekrīt tam, ka akreditācijas process ir lieka lielas naudas tērēšana. «Negribētu teikt, ka šis pasākums ir pilnīgi lieks, taču tas neattaisno radītos izdevumus un ieguvumus. Lai cik profesionāli un labi apmācīti būtu cilvēki, kas veic akreditācijas procesu, tādā veidā nav iespējams izprast reālo skolas darbību,» spriež D. Lāce. Viņa uzskata, ka arī bez stingrās dokumentu kontroles skolas turpinās iespēju robežās kvalitatīvi darīt savu darbu, tomēr uzsver, ka pilnīgi bez kontroles iztikt nevarētu. «Tai jābūt saprātīgai un jāseko līdzi procesam, nevis papīriem,» saka skolas direktore.

Arī Emīla Dārziņa mūzikas skolas direktors Juris Kaufelds uzskata, ka kontrole un akreditācijas process ir nepieciešams, taču tas izmaksā pārāk dārgi. «Pavisam atteikties nevajadzētu. Varētu piešķirt tāpat kā licences –uz desmit gadiem, nevis kā tagad – uz sešiem,» piebilst J. Kaufelds.

Uzraudzības mazināšanas plāns paredz, ka IZM līdz 2013. gada oktobrim pilnveidos arī statistiskās informācijas apkopošanas un sniegšanas procesu. Iecerēts arī par 50% samazināt obligātās dokumentācijas daudzumu un noteikt, ka informācijas aprite starp skolām un valsts pārvaldes iestādēm notiek elektroniski. Tāpat plānots, ka Veselības ministrija sadarbībā ar Pārtikas veterināro dienestu pārskatīs higiēnas prasības un samazinās veselības pārbaudes.

Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas direktore Dace Eglīte gan norāda, ka pašreizējā higiēnas un veselības pārbaužu sistēma ir pieņemama un liekas raizes nesagādā. «Esošā kontrole nekādas galvassāpes nerada, un neesam arī pārslogoti ar pārbaudēm,» norāda direktore. Līdzīgi domā arī Rīgas Angļu ģimnāzijas direktors Modris Klegeris un uzskata, ka esošās prasības nav pārspīlētas un skolā neizjūt nepieciešamību tās samazināt. Vienīgās problēmas esot, kad konstatē kādus saslimšanas gadījumus. «Ik pa laikam jau kāds saslimst. Piemēram, kad mums skolā uzliesmoja hepatīts, tad gan jutām, ka prasības ir lielas un pārbaudes saasinātākas,» atklāj M. Klegeris.

Ķīlis: Izglītības sistēmas problēma – atšķirīgais finansējums skolēna izglītošanai

2011/10/20 / Andris / Komentēt

Andris: Atbalstu un papildinu.

Ķīļa kungam ir ideja augstāko izglītību finansēt no valsts īpašumu iztirgošanas. Tam es nepiekrītu, jo finansējumu var iegūt ar pakāpenisku pāreju – sākot no viena gada 1. kursu. Naudas avots – 1. kursa budžeta vietu un kopējais augstskolas finasējums no valsts proporcionāli pirmā un visu kursu studentu skaitam.

Arī vispārējā izglītībā “vaučeru” centralizēti un vienādi jāfinansē no IIN, samazinot pašvaldības saņemto daļu.

Ķīlis nepiemin vienu būtisku problēmu. Ir skolas un pašvaldības, kuras nemaz necenšas uzlabot izglītības kvalitāti, neskatoties uz to, ka līdzekļi nav problēma! Skolēni un vecāki ir bezspēcīgi, bet “balsošana ar kājām” uz citu skolu vai citas pašvaldības skolu palikušos gandrīz nemaz neietekmē. Ja aizejot skolēnam aizies ievērojama naudas summa, tad situāciju varētu mainīties.

Otra lieta. Ja mēs gribam apdzīvot laukus, tad ir jāpanāk, lai uz laukiem nonāk lielāks finansējums no centra. Mazai skolai pašvaldība tāpat piemaksās, bet tās bieži nespēj ģenerēt pietiekami lielu summu visam finansējumam.

Rīga, 20.okt., LETA. Latvijas izglītības sistēmas lielākā problēma ir desmitiem reižu atšķirīgais finansējums viena skolēna izglītošanai valsts teritorijā, intervijā aģentūrai LETA teica Ministru prezidenta Valda Dombrovska (V) jaunveidojamās valdības nominētais izglītības un zinātnes ministrs, sociālantropologs, Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētais profesors Roberts Ķīlis.

Viņš teica, ka Latvijas izglītības sistēmā ir dažāda līmeņa problēmas. Tomēr viena no būtiskākajām problēmām Latvijas teritorijas attīstībai ir tā, ka atkarībā no pašvaldību turības līmeņa ir atšķirīgs finansējums, ko tās iegulda izglītības attīstībā. Pašlaik no valsts budžeta mērķdotācijas atbilstoši finansēšanas modelim “nauda seko skolēnam” tiek apmaksāts tikai pedagogu darbs, bet izglītības iestāžu uzturēšanas izdevumus nodrošina pašvaldības.

“Ja katram skolēnam sadala pašvaldību atvēlētos uzturēšanas izdevumus, summa, kas dažādās pašvaldībās tiek tērēta, var atšķirties pat desmitiem reižu. Tas nozīmē, ka faktiski pašvaldības viena bērna izglītošanā var ieguldīt no 50 līdz 2000 latu. Šāda situācija nav pieņemama un akceptējama, taču tas nenozīmē, ka tikai izglītības dēļ būtu jāpārdala finansējums no bagātajām par labu nabagajām pašvaldībām. Latvijā ir mantiski dažādas pieejas izglītībai,” sacīja izglītības un zinātnes ministra amata pretendents.

Ķīlis uzsvēra, ka Latvijas izglītības sistēmai nav jābūt tikai mantiski atšķirīgai, bet vajadzētu būt kompensējošai, ņemot vērā ģimeņu dažādos ienākumus. Proti, tai vajadzētu būt dažādai ne tikai pēc pašvaldību turības, bet arī tādai, kas palīdz tām ģimenēm, kurām ir zemāki ienākumi. Visā valstī vajadzētu līdzīgu pieeju izglītības kvalitātei, taču Latvijā tādas nav, jo atšķirīgā pieeja finanšu resursiem neļauj to ieviest dzīvē.

“Mums ir maz cilvēku, un viņu paliek arvien mazāk, tas ir nepieņemami, ka pašā sākumā, kad veidojas cilvēkkapitāls, ir atšķirīga pieeja izglītībai,” uzskata Ķīlis.

Lai mainītu finansēšanas kārtību, Ķīlis piedāvā ieviest vaučeru jeb valsts un pašvaldības galvojumu, kurā ir apvienots izlīdzinātais finansējums. Ja valsts un pašvaldības finansējumu saliek kopā un izdala ar kopējo skolēnu skaitu, tad vidējā summa, kas pienāktos vienam skolēnam, būtu 1500 līdz 1600 lati gadā, teica Ķīlis.

“Ja skolā ir 100 skolēni, tad skolas budžets gadā būtu 150 000 latu, un skola ar šo summu rēķinās. Protams, skola var pieteikties uz dažādiem konkursiem inovāciju veidošanai vai citām aktivitātēm. Protams, ir jādiskutē par to, kā veiksmīgāk to darīt, jo pašlaik skolu līmenis ir ļoti atšķirīgs – ir ļoti labi nodrošinātas skolas un ir tādas, kas atpaliek, tādēļ būs jāmeklē risinājums, kā dažādos attīstības līmeņus līdzsvarot,” piebilda Ķīlis.

Kā ziņots, 19.oktobrī Valsts prezidents Andris Bērziņš Ministru prezidenta amatam nominēja Valdi Dombrovski (V). Balsojums Saeimā par jauno valdību varētu notikt nākamotrdien, 25.oktobrī. Zatlera reformu partija izglītības un zinātnes ministra amatam ir nominējusi Ķīli.

Tā dzīvojam. Latvijā. Pasaulē

Viss ir redzams, tikai acis un prāts jāatver.

Izglītība 2011

Jānis Miezītis: Skolā, skolā iesim skolā…