Vēlēšanas 2011

VVA: oficiāla divvalodība novestu pie latviešu valodas izstumšanas

/ Andris / Komentēt

NRA.LV Ceturtdiena, 10.novembris (2011), plkst.11:03 | Ziņu aģentūra BNS

Ja Latvijā būtu otra valsts valoda, latviešu valodas pozīcijas tiktu ne tikai vājinātas, bet tā tiktu izstumta no oficiālās saziņas, uzskata Valsts valodas aģentūrā (VVA).

VVA Valodas attīstības daļas vadītāja Inita Vītola aģentūrai BNS norādīja, ka jāņem vērā krievu valodas lietotāju skaits arī ārpus Latvijas.

“Tas ne tikai vājinātu latviešu valodas pozīcijas, tā pamazām tiktu izstumta no oficiālās saziņas, jo valodām ir ekonomiska vērtība. Latviešu valodā runātāju skaits ir krietni mazāks. Krievu valodu Latvijā runā noteikts skaits iedzīvotāju, bet tai ir ļoti plašs lietotāju loks ārpus Latvijas. Tie ir loģiskie argumenti bez jebkādas politikas un etniskiem uzskatiem. Tā būtu loģiska pāreja uz vienu valodu,” uzskata speciāliste.

Vītola gan neprognozēja, cik ilgā laikā šāda izstumšana ar teorētisku scenāriju par divām valsts valodām varētu notikt, taču uzsvēra, ka nacionālās valstīs ir tikai viena valsts valoda.

Viņai grūti bija komentēt “Saskaņas centra” (SC) līdera Nila Ušakova minēto, ka jādomā, ko darīt ar krievu valodu, jo tā Latvijā ir dzimtā valoda trešdaļai iedzīvotāju. Ušakovs minēja, ka tas nozīmētu tiesības pašvaldībās iesniegumus iesniegt krievu valodā.

“Tad kāpēc tikai krievi? Ar ko atšķiras viena minoritāte no citas? Daudzums nav rādītājs. Integrācijas programmās ir skaidri pateikts, ka Latvijā integrācija notiek uz latviešu valodas bāzes. Politiskā vidē viedokļu maiņa – tas tomēr nav nopietni, jo tas ir ļoti būtisks jautājums,” sacīja Vītola.

Eksperte uzskata, ka nav pieļaujamas pat diskusijas par otru valsts valodu, jo pretējā gadījumā varam “ar vienu soli likvidēt to, ko tagad esam sasnieguši”.

“Valoda ir viens no valsts simboliem. Pasakiet Dānijā, ka viņiem nebūs valsts valoda dāņu, pasakiet Vācijā, ka viņiem valsts valoda nebūs vācu valoda, Francijā pasakiet iebraucējiem, ka viņi varētu nerunāt franču valodā,” uzskaitīja Vītola.

Jau ziņots, ka pašlaik Centrālā vēlēšanu komisija īsteno parakstu vākšanu par Satversmes grozījumu ierosināšanu, lai krievu valodai noteiktu valsts valodas statusu. Šādus grozījumus izstrādāja biedrība “Dzimtā valoda”. Par grozījumiem parakstījās arī Saeimā esošā SC līderis un Rīgas mērs Ušakovs, kas izraisīja viedokļu vētru, jo iepriekš šis politiskais spēks pilnībā norobežojās no šīs iniciatīvas.

Ušakovs parakstījies par otrās valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai

/ Andris / Komentēt

Rīga, 8.nov., LETA. Lai arī “Saskaņas centrs” (SC) vārdos neatbalsta referenduma rīkošanu par otrās valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, tā līderis, Rīgas mērs Nils Ušakovs ir parakstījies par referenduma sarīkošanu.

Politiķis masu medijiem izsūtītajā paziņojumā, kuru viņš parakstījis kā Latvijas pilsonis, savu rīcība skaidro nevis kā vēršanos pret latviešu valodu, bet gan cīņu par savu pašcieņu.

Ušakovu saniknojusi apvienības “Visu Latvijai”-“Tēvzemei un brīvībai”/LNNK (VL-TB/LNNK) ministru rīcība, kuri valdībā nobalsoja pret līdzekļu piešķiršanu referenduma sarīkošanai. “Atbilstoši likumam, ja savākti 10 000 cilvēku paraksti, valstij ir jāturpina tālākā parakstu vākšana uz sava budžeta rēķina. Un ir vienalga, par ko cīnās referenduma iniciatori. Ministriem demokrātiskā valstī, kurā tiek cienīti visi tās pilsoņi, ir jāatbalsta līdzekļu piešķiršana. Taču tā tas nenotiek ar esošo valdību. Ministri, kuri pārstāv VL-TB/LNNK, nosauca iniciatoru mērķus par amorāliem un nobalsoja pret. (…) Ministriem nav tiesību pēc saviem ieskatiem traktēt likumu un šķirot Latvijas pilsoņus pareizajos un nepareizajos,” raksta Ušakovs.

Politiķis šādu ministru rīcību novērtējis kā spļāvienu sejā. “Runa ir par cieņas trūkumu pret lielu sabiedrības daļu. Šajās vēlēšanās SC vēlētāji apliecināja maksimālu toleranci un gatavību kompromisiem, atbalstot ideju par trīs gadu moratoriju likumdošanas iniciatīvām, kuras skar vēsturiskus un nacionālus jautājumus. Uz šādu soli SC vēlētāji bija gatavi kopēja mērķa labad – mēs visi vēlamies dzīvot vienotā sabiedrībā, kurā cilvēki ciena cits citu, neatkarīgi no tautības un dzimtās valodas, kurā mēs visi kopā strādājam savas valsts labā un kuru krievvalodīgie latvijieši, gluži tāpat kā latvieši uzskata par savu Dzimteni.”

“Bet simtiem tūkstošu krievvalodīgo latvijiešu uzskata, ka pašlaik runāt par cieņu pret viņiem būtu neveselīgs optimisms. Kaut vai tāpēc, ka valdībā ietilpst partija, kuras pārstāvji uzskata viņus par nelikumīgiem kolonistiem un kuri dala Latvijas pilsoņus tikai viņiem vien saprotamās kategorijās – latvieši, krievi un latvieši, kuri balso par nepareizām partijām. Un tādēļ, ka valdības veidošanas procesā politiķu vidū ar pilnu nopietnību tika lietots arguments, ka “latviska” valdība tomēr būšot labāka,” uzskata Ušakovs.

“Es nevēlos atkārtot banālas lietas, bet, kad Latvijas ministri spļauj sejā kādai no savas valsts iedzīvotāju grupām, tad nevajag sevi mierināt ar domu, ka ne jau tev iespļāva. Rīt var nepaveikties arī tev, kad tev kā pensionāram atņems pensijas piemaksu vai kad tev kā studentam atņems tiesības uz budžeta vietu, vai kad tev kā jaunajai māmiņai atņems pēdējo pabalstu,” sabiedrību biedē politiķis.

Kā uzskata Ušakovs, lai Latvijā saglabātu un nostiprinātu latviešu valodu un latviešu kultūru, nav vajadzīgas integrācijas programmas. “Vispār nav nepieciešamas kādas īpašas programmas, īpaši, ja tās pūlas izdomāt ministri. Vienkārši ir vajadzīga cieņa pret visiem valsts iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu etniskās izcelsmes. Un tad absolūtais vairākums krievvalodīgo latvijiešu ar prieku būs gatavi darīt daudz, lai nostiprinātu latviešu valodas pozīcijas.”

Ušakova skatījumā, pašlaik notiekošā parakstu vākšana “tikai ļoti nosacīti” esot saistīta ar krievu valodas statusu. “Tā ir saistīta ar cieņu. Cilvēki, kuri tagad atnāk parakstīties “par” referenduma rīkošanu, parāda pašreizējiem valdošajiem politiķiem, ka viņiem ir apnikusi šī attieksme un ka viņi vēlas saglabāt savu pašcieņu. Un šeit ir nepieciešams strikti nodalīt – neviens no tiem, kuri parakstās par referendumu, neiestājas pret latviešiem un pret latviešu valodu. Cilvēki iestājas pret politiķiem, kurus valsts intereses, ieskaitot arī pašu latviešu intereses, uztrauc mazāk par visu.”

“Tieši tāpēc es aizgāju un parakstījos “par” referenduma rīkošanu. Es pats personīgi un mana partija iestājas par to, ka Latvijā ir tikai viena valsts valoda – latviešu valoda, un es kā pragmatisks politiķis saprotu, ka referendums nez vai var gūt panākumus. Taču man ir jābūt kopā ar simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju, kuri vēlas saglabāt savas pašcieņas izjūtu,” teikts Ušakova paziņojumā.

Āboltiņu ievēl par 11.Saeimas priekšsēdētāju

/ Andris / Komentēt

Rīga, 18.okt., LETA. Otrdien trešajā balsojuma kārtā par jaunās 11.Saeimas priekšsēdētāju ievēlēja 10.Saeimas priekšsēdētāju un “Vienotības” līderi Solvitu Āboltiņu. Par Āboltiņu aizklātā balsošanā nobalsoja 51 deputāts, pret bija 44 tautas kalpi.

Par otru kandidātu – “Saskaņas centra” virzīto Andreju Klementjevu – Saeimas priekšsēdētāja amatā balsoja 41 deputāts, pret bija 54.

Balsojumā piedalījās 99 deputāti, 95 vēlēšanu zīmes bija derīgas, četras bija nederīgas, no tām trijās bija balsojums pret abiem.

Klementjevs, runājot par savu neievēlēšanu Saeimas priekšsēdētāja amatā, atzina, ka neesot īsti uz to cerējis, tomēr 41 balss ir labs rezultāts. Viņš gan pauda nožēlu, ka atkal viss noticis veco tradīciju garā, jo viņš uzskata, ka izpildvarā un lēmējvarā vajadzētu atrasties pretējiem spēkiem, lai varētu viens otru kontrolēt.

Iegūtā 41 balss gan nozīmē, ka būs iespējams kaut kā ietekmēt izpildvaras procesu, uzskata politiķis.

Savukārt Āboltiņa pēc ievēlēšanas pateicās deputātiem par dāvāto uzticību. “Mums ir viens mērķis – viena valsts. Saeimas priekšsēdētāja pārstāv visu Saeimu un visus tajā esošos politiskos spēkus. Esmu mēģinājusi to darīt un turpināšu,” norādīja jaunievēlētā spīkere.

Lai arī kāds bijis šīs Saeimas sēdes sākums, tomēr iznākums esot “daudz maz veiksmīgs”, vērtēja Āboltiņa, atzīstot, ka tālāk Latvijā vajadzīgs visu deputātu darbs.

Jau ziņots, ka pirmdien divās balsošanas kārtās par jaunās Saeimas priekšsēdētāju netika ievēlēts eksprezidents, Zatlera reformu partijas (ZRP) līderis Valdis Zatlers, kurš bija vienīgais kandidāts uz šo amatu. Tas rada šaubas, vai topošajai valdošajai koalīcijai Valda Dombrovska (V) vadībā ir Saeimas vairākuma atbalsts.

Zatleru ievēlēt solīja jaunā koalīcija, kurā bija 16 ZRP deputāti, seši no tās atšķēlušies tautas kalpi, 20 “Vienotības” pārstāvji, kā arī 14 nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK (VL-TB/LNNK) deputāti. Tomēr par eksprezidentu otrajā kārtā nobalsoja tikai 45 tautas kalpi, pret bija 51, bet četri biļeteni bija sabojāti, kas nozīmē, ka par Zatleru nenobalsoja vismaz 11 jaunās koalīcijas pārstāvji.

Aģentūras LETA arhīva informācija liecina, ka Āboltiņa dzimusi 1963.gada 19.februārī Rīgā, viņa ir precējusies un audzina divus bērnus.

1986.gadā Āboltiņa Latvijas Universitātes Juridiskā fakultātē ieguvusi augstāko izglītību tiesību zinātnēs.

No 1979. līdz 1993.gadam Āboltiņa bijusi VU “Latvijas kultūrpreces” juriste.

Āboltiņa iepriekš strādājusi Ārlietu ministrijas Konsulārā departamentā un kļuvusi par tā vadītāju, 2002.gadā no partijas “Jaunais laiks” ievēlēta Saeimā, bet no 2004.gada decembra līdz 2006.gada aprīlim bijusi tieslietu ministre Aigara Kalvīša valdībā. Āboltiņa ievēlēta arī 9.Saeimā, kur strādājusi Juridiskajā komisijā un Eiropas lietu komisijā, kā arī bijusi Saeimas priekšsēdētāja biedre.

2010.gadā no partiju apvienības “Vienotība” tika ievēlēta Saeimā un kļuva par 10.Saeimas priekšsēdētāju, taču 2011.gada jūlijā 10.Saeima atlaista pēc Valsts prezidenta Valda Zatlera rīkojuma par Saeimas atlaišanu un tautas nobalsošanas rezultātiem.

11.Saeimas ārkārtas vēlēšanās Āboltiņa kandidējusi no apvienības “Vienotība” saraksta un ievēlēta par Saeimas deputāti. Vienlaicīgi Āboltiņa kopš 2010.gada februāra ieņem partijas “Jaunais laiks” valdes priekšsēdētājas amatu, taču trijiem politiskajiem spēkiem apvienojoties “Vienotībā” Āboltiņa ievēlēta par minētās apvienības priekšsēdētāju.

Raivis Dzintars: Kālab stutēt pretlatvisku valdību?

/ Andris / Komentēt
Raivis Dzintars, Nacionālās apvienības „Visu Latvijai!”-TB/LNNK līdzpriekšsēdētājs | 05. oktobris 2011 01:43 DELFI.LV
Parlamentārā demokrātijā valdošās koalīcijas veido vērtību un mērķu ziņā līdzīgākās partijas. Tas nodrošina zināmu stabilitāti un spēju saliedēti pildīt sarežģīto sabiedrības pārvaldīšanas darbu. Līdz ar to idejas par “varavīksnes valdībām” brīdī, kad, spriežot vismaz pēc ārējām pazīmēm, ir iespējams izveidot stabilu, latvisku un tiesisku valdību, šķiet dīvainas. Taču tas ir tikai uz pirmo mirkli.

Šobrīd visciešākā priekšvēlēšanu savienība izveidota Zatlera reformu partijas (ZRP) un “Saskaņas centra” (SC) starpā, no kā izriet, ka šo partiju vērtības un mērķi ir vislīdzīgākie. Abas partijas kopā ieguvušas 53 balsis, tātad valdību teorētiski varētu izveidot divatā. Kāpēc tikai teorētiski? Jo ZRP lieliski saprot, ka ne partijas atbalstītāji, biedri un pat ievēlētie deputāti nebūt nebauda dziļu piekrišanu šai vērtību saderībai ar SC.

Daudzi uzdod jautājumu, kāpēc “tanku koalīcija” zatleriešiem jāveido ar politiķiem, kas slavinājuši divvalodības rosinātājus; kas svin okupācijas varas ienākšanu; kas balso pret valsts valodas stiprināšanu; kas aizstāv Krievijas militāro iebrukumu Gruzijā; kas vēlējušies krieviskos augstākās izglītības sistēmu; kas sapņo par pilsonības “nulles variantu”, kas balsojuši pret ZRP kultivētajiem tiesiskuma principiem… un šādi “kāpēc” ir bez gala.

Kāpēc ZRP vajadzīga “Vienotība”?

Atbilde vienkārša. Kolektīvā bezatbildība mēdz būt labs aizsegs netīriem darbiem. Ja kādā nekrietnā solī piedalījušies visi (vai gandrīz visi), tad visi arī brālīgi sadala atbildības nastu. Turklāt ZRP vadība biedrus un atbalstītājus var mierināt, ka, ja jau pat “Vienotība” piedalās, tad jau nu bažām par SC draudiem nav pamata.

Kaut kādā ziņā līdzīgi rīkojas arī “Vienotība” (V). Nacionālās apvienības aicināšana koalīcijā, kurā būtu arī SC, ZRP un V, nozīmētu mierinājumu nacionāli orientētajiem “Vienotības” atbalstītājiem un biedriem: “Ja jau pat nacionālisti piedalās, tad jau nu par pretlatviskiem draudiem nav jāraizējas!”

Kā rīkoties Nacionālai apvienībai?

Ņemot vērā iepriekš rakstīto, izveidojusies tāda kā kopsakarību ķēde, kas noslēdzas ar Nacionālās apvienības (NA) lēmumu. Ja NA piekrīt, tad piekrīt arī “Vienotība” un tad vairs nav šķēršļu, lai SC ar ZRP veidotu valdošo kodolu. Faktiski tas, kas šobrīd no NA tiek prasīts, ir ar savu dalību palīdzēt nostiprināties SC un ZRP kā valdošajam kodolam.

Pretī NA iegūtu vienu vai pāris ministru portfeļus, kuriem visticamāk valdošais kodols apzināti traucētu strādāt, bet īstenot jebkādus latviskas Latvijas centienus šādā valdībā būtu vienkārši neiespējami.

Secinājumi

Ja Zatlera Reformu partija un “Saskaņas centrs” ir jau vienojušies, ka koalīciju jebkurā gadījumā veidos kopā, tad stiprināt to nav nekādas nozīmes. Tieši pretēji. Tad vienīgā pareizā taktika ir stipra un plaša opozīcija, iespējams, pat ar spēcīgu ēnu kabinetu, kas jebkurā brīdī, mainoties Zatlera partijas ievēlēto deputātu noskaņojumam, gatava veidot jaunu valdību.

Taču, ja ZRP un SC tomēr neriskēs veidot valdību divatā, varēsim būt droši, ka tieši principiāla NA pozīcija ir tā, kas šos nekrietnos plānus izjaukusi.

Bojārs: piekāpšanās SC varētu novest pie nelabojamām negatīvām sekām

/ Andris / Komentēt

Apollo.lv Otrdiena, 4. oktobris (2011)

Nav pamatojuma «Saskaņas centra» iekļaušanai valdības koalīcijā, uzskata Kādreizējais Latvijas Sociāldemokrātiskās partijas līderis Juris Bojārs.

Šodien «Latvijas Avīzē» publicētajā viedoklī Bojārs skaidro, ka nav nekāda saprātīga pamatojuma tam, kāpēc šo valsti dibinājušajai latviešu tautai, ja tā ir ieguvusi komfortablu vairākumu kārtējās vēlēšanās, nevajadzētu pašai pārvaldīt savu valsti. Nav tādu ne starptautisko, ne valsts tiesību normu, kas to liktu.

Viņaprāt, piekāpšanās varētu novest pie grūti labojamām vai pat nelabojamām negatīvām sekām, proti, ka Latvija kļūst par pirmo Krievijas instrumentu Eiropas Savienībā un NATO.

Bojārs atzīmē, ka «”Saskaņas» pretenzijas uz varu izsveramas tikai kopsakarībā ar vienlaicīgu Krievijas, kuras etnosu pārstāv «Saskaņa», iekšējās, ārējās politikas un tur patlaban pastāvošās valsts iekārtas vērtēšanu».

Piekāpjoties SC pretenzijām uz varu Latvijā, tiktu ignorēta divu pretimstāvošu vērtību sistēmu, politiskas attieksmes pret demokrātiju un cilvēka tiesībām pastāvēšana, kā arī tiktu aizmirsta šī reģiona vēsture un atšķirīgā mentalitāte. Bojārs uzskata, ka krieviski runājošie Latvijā praktiski joprojām dzīvo Krievijas informācijas telpas, mentalitātes un politikas dominēšanas apstākļos bez jebkāda objektīva pamata latviešu cerībām uz situācijas radikālu uzlabošanos tuvākajā nākotnē.

Viņš norāda, ka 11. Saeimas vēlēšanu rezultāts ir Latvijas vairākkārtējas okupācijas tiešas sekas. Deokupācija ne pēc viena kara nav notikusi. Pēc neatkarīgās Latvijas dibināšanas Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji, ieskaitot vāciešus un krievus, ieguva Latvijas pilsonību, izņemot tos, kas cīnījās pret Latvijas neatkarību. Pēdējais kritērijs pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas netika ne stingri pārbaudīts, ne īstenots.

Bojārs arī atgādina, ka SC, lai tiktu valdībā ir piekritusi, ka okupācija ir bijusi, taču pašu okupantu nav. «Tad jau arī padomju laikā represijas organizējušo vairs nav. Arī 1991.gada militārā puča laikā cilvēkus šāvušo tad nav.» PSRS laikā Latvijai bija triju mēnešu laikā jāpiešķir dzīvokļi jebkur demobilizētajiem padomju virsniekiem, ko viņi arī masveidā izmantoja. Rietumu lielvalstis faktiski piespieda Latviju pēc līguma atstāt savā teritorijā vairākus desmitus tūkstošu bijušo Krievijas armijas virsnieku un to ģimeņu locekļu. Ir naivi domāt, ka pagājušo 20 gadu laikā viņi ir kļuvuši par kvēliem neatkarīgās Latvijas patriotiem, uzskata Bojārs.

Ivars Silārs: Vēstījums Saskaņas Centra latviešu faniem

/ Andris / Komentēt

Ivars Silārs  – viens no tiem 138, kuri 1990. gada 4. maijā balsoja par Latvijas neatkarību

Tas, ka ir jau izaugušas trīs latviešu paaudzes, kas 1940. gadā notikušo Latvijas okupāciju ar tai sekojošo inkorporāciju Padomju Savienībā un masveida Latvijas pilsoņu represijām pašas nav piedzīvojušas, ir pilnīgi saprotams. Taču tas, ka daudzi šīm paaudzēm piederīgie vēl pat 20 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas nav izrādījuši ne mazāko vēlmi uzzināt un saprast, kā tas notika un kāpēc tas varēja notikt, nepavisam nav saprotams. Tiem, kuri nezina, lai kaut nedaudz palīdz uzzināt kāda vēsts no pieminētā 1940. gada.

Ir 1940. gada 13. oktobris. Valsts tehnikuma 4. kursa audzēknis Iļģuciema stikla pūtēja dēls 18 gadu vecais Eduards Hanemanis pavada uz mājām savu draugu, kurš pie viņa ciemojies Zaļā ielā, kur Eduards pa mācību laiku dzīvo aktiera Jāņa Oša ģimenē, jo pēdējā dzīvesbiedre ir Eduarda mātes māsa un krustmāte. Nogriežoties no Dzirnavu ielas Elizabetes ielā un tuvojoties Brīvības ielai, viņi pamana līksmi noskaņotus cilvēkus, kuri aplaudē pa ielu soļojošiem un latviešu dziesmas dziedošiem latvju kareivjiem. Starp aplaudējošajiem viņi pamana arī dažus pazīstamus puišus no 1. ģimnāzijas, kuri viņiem pievienojas. Vēl mirklis, un visi jaunieši tiek aizturēti, aizvesti uz milicijas iecirkni un izkratīti. Eduarda kabatā atrod zīmīti ar mašīnrakstā drukātu šādu tekstu:

Moto:

Kas ir piedzimis par vergu,

Tas allaž meklēs kunga pātagu,

Kaut arī būtu jānostaigā

No Rīgas līdz Maskavai.

Priecājies, latvieti, lēkā un deji –

Laikmetam jaunam pretī tu eji.

Kā smagu slogu tu brīvību nesi,

Priecājies – vergu kārtā nu esi.

Atkal tu muguru saliekt drīksti,

Izbaudīt sarkanā vagara rīksti.

Gavilē, lieni, glaimo un klanies,

Pabučot žīdiņam roku tik manies.

Paslavē Staļinu, paslavē Spuri [1] –

Gan jau būs labi, tik muti turi.

Ievēro – nodevējus pie valga nekar vairs sen –

Tiem tiek maksāta alga…

Ka Maskavas tētiņš samaksā labi,

To sen jau es zinu un Lāči [2] abi.

Gan jau tev nobirs kāds liekāks latiņš,

Kāds kulaku teliņš, kāds rudzu statiņš.

Vienu gan teikšu, ka tevīm ar laiku

Būs mācīties spēlēt balalaiku,

Lēkt kazačoku, garmošku vīlēt

Un Kremļa sarkano tētiņu mīlēt.

Es domāju – par labu tas būtu,

Ja garu sarkanu kreklu tu šūtu

Un pirmo dēlu tu sauktu par Vaņku.

Ja sieviešu kārtas – tad tikai par Maņku.

Bāz visās kabatās lupatas sārtas

Un aizmirsti, ka esi no latviešu kārtas…

Kam līšanā kādi kavēkļi rodas,

Pie Kirhenšteina [3] lai steidzīgi dodas

Un mācās, kā, vairojot matuškas slavu,

Var latvietis aizmirst lepnumu savu.

/Latvijas Vēstures arhīva 1986. fonda 2. apraksta P-6333. lietas 2. sējuma 88. lapa/

1942. gada 22. jūlijā Eduards Hanemanis, apsūdzēts par pretpadomju dziesmu un skrejlapu izplatīšanu, mirst PSRS NKVD Omskas labošanas darbu nometnē.

Lai šis vēstījums kalpo kā Eduarda un daudzu jo daudzu priekšlaicīgi mocekļu nāvē mirušo viņa sāpju ceļa līdzgaitnieku – Latvijas patriotu brīdinošs atgādinājums. Lai tas, pirmkārt, rosina domāt tos visu tautību Latvijas pilsoņus, kuri savu Satversmes 2. pantā garantēto varu deleģē Saskaņas Centram – politisko partiju apvienībai, kuras viens no ideologiem ir cilvēks, kurš 1990. gadā atklāti iestājās pret Latvijas neatkarības un brīvības atgūšanu, apvienībai, kura par savu sadarbības partneri izraudzījusies tās valsts valdošo politisko partiju, kas sevi pasludinājusi par Latviju okupējušās PSRS tiesību pārmantotāju, ignorējot to, ka nav tiesību bez pienākumiem. Otrkārt, lai vēstījums palīdz pieņemt vienīgo pareizo lēmumu latviešu jaunās paaudzes Saeimas deputātiem, lemjot par topošo koalīciju, par savas tautas un Latvijas nākotni.

Trīsdesmit sudraba graši laimi nenesīs…

[1]  LKP CK 2. sekretārs 1940. VI-XII Žanis Spure

[2] Domāti neatkarīgajā Latvijā populārie rakstnieki Vilis Lācis un Jūlijs Lācis. Pirmais 1940. gadā kļuva par okupantu izveidotās Tautas komisāru padomes priekšsēdētāju, otrais – izglītības komisāru.

[3] Mikrobiologs Augusts Kirhenšteins – 1940. gadā okupantu sastādītās marionešu valdības Ministru prezidents. 1940. 5.VIII vadīja LPSR delegāciju Maskavā, kas lūdza Latviju uzņemt PSRS.

ZRP nolemj koalīciju veidot ar “Vienotību” un SC; par premjeru aicina Dombrovski

/ Andris / Komentēt

Rīga, 1.okt., LETA. Zatlera reformu partijas (ZRP) valde šonakt pēc daudzu stundu garas sēdes nolēmusi, ka jāveido plaša koalīcija no ZRP, “Vienotības” un “Saskaņas centra” (SC) un aicinājusi šīs koalīcijas vadīšanu uzņemties pašreizējam premjeram, “Vienotības” pārstāvim Valdim Dombrovskim.

Kā aģentūru LETA informēja ZRP pārstāve Daiga Holma, ZRP uzskata, ka Latvijai šobrīd ir nepieciešams lēmums par SC aicināšanu valdībā un šī plašā koalīcija nodrošinās iespēju vislabāk īstenot Latvijas vēlētāju vairākuma gribu.

SC ir gatavs runāt par sava atbalsta sniegšanu Dombrovskim kā premjeram, ja “Vienotība” piekritīs strādāt lielajā koalīcijā, šādu SC līdera Nila Ušakova viedokli aģentūrai LETA pauda viņa preses sekretāre Anna Kononova.

“Valdis Zatlers jau otro reizi šogad pieņēmis vēsturisku lēmumu. SC augsti vērtē ZRP valdes lēmumu, kas ir pieņemts rūpējoties pirmkārt par valsts interesēm. Mēs esam pārliecināti, ka arī “Vienotība” būs gatava uzņemties atbildību un kopā veidot plašu un stabilu koalīciju, kas būs spējīga nostrādāt Latvijas labā trīs gadus,” norāda Ušakovs.

ZRP valdes savā paziņojumā norāda, ka Latvijas valsts ir tik stipra, cik saliedēta ir Latvijas tauta. “Spēcīga Latvijas valsts ir mūsu pamatvērtība. Jau ilgu laiku to vājina etniskā sašķeltība un neuzticēšanās. Mēs ilgstoši tērējam enerģiju, meklējot iekšējus ienaidniekus, kamēr mūsu kaimiņi savā attīstībā virzās uz priekšu. Viens no Zatlera reformu partijas pamatprincipiem ir nepārprotams uzstādījums – pārtraukt sabiedrības naida un nesaskaņu vairošanu un pārnest fokusu uz diskusiju par Latvijas nākotni un to, kā pārveidot valsti par tādu, kurā cilvēki grib dzīvot un audzināt bērnus.”

Piedaloties Saeimas ārkārtas vēlēšanās, ZRP apsolījusi aizstāvēt un īstenot reformas un veidot tiesisku valsti un saliedētu sabiedrību. Vēlēšanās ZRP guvusi nepārprotamu mandātu rīcībai valdībā, lai īstenotu nospraustos mērķus. “Mēs apzināmies, ka izšķiršanās par valdības koalīcijas sastāvu ir liela atbildība, un jebkurš šāds lēmums nav nedz viegls, nedz vienkāršs,” atzīst ZRP valde.

ZRP neapšaubāmi atzīst, ka “Vienotība” ir tuvākais ideoloģiskais partneris ar pieredzi valsts pārvaldē un daudziem saskarsmes punktiem mūsu programmās. Vienlaikus ZRP apzinās, ka izvirzītie reformu plāni ekonomikas, politiskās sistēmas, izglītības un citās jomās ir īstenojami tikai ar plaša vairākuma atbalstu Saeimā.

Sarunu rezultātā ZRP secinājusi, ka daļu programmatisko uzstādījumu ir iespējams vienlīdz labi īstenot koalīcijā ar nacionālo apvienību VL-TB/LNNK un SC. Vienlaikus vairākos nozīmīgos jautājumos pastāvot atšķirīgas iespējas. ZRP ekonomikas un izglītības programmas sadaļas ir daļēji iespējams īstenot koalīcijā ar “Vienotību” un nacionālo apvienību, taču pilnvērtīgas reformas ir iespējamas plašākā koalīcijā. Savukārt vienas no prioritārajām ZRP programmas sadaļām – politiskās sistēmas reformas un sabiedrības saliedētības principus būs iespējams īstenot tieši koalīcijā ar SC, uzsver ZRP valde.

“ZRP vienmēr ir paudusi, ka mūsu mērķis ir Latvija kā stipra un tiesiska nacionāla valsts. Tāpēc sarunu gaitā esam ievērojuši jau iepriekš pasludinātos priekšnosacījumus sadarbībai ar SC: Latvijas okupācijas fakta un valstiskuma nepārtrauktības atzīšana, tiesiskuma principu ievērošana un atbildīga ekonomiskā politika. Mēs sagaidām neatgriezeniskus soļus no SC, kas skaidri apliecinās lojalitāti Latvijas valstij. Aizstāvot šīs pozīcijas sarunās ar SC, konstatējām šī politiskā spēka pausto gatavību konstruktīvi atbildēt uz šiem jautājumiem. SC jāatbrīvojas no interfrontes un komunistiskās partijas rēgiem, tāpat kā citām partijām jāatbrīvojas no iekšējā ienaidnieka meklēšanas,” teikts ZRP paziņojumā.

“Atcerēsimies, ka tieši etniskā sašķeltība ir kalpojusi par ideālu vidi oligarhiskajiem grupējumiem, izzogot valsti. Tiesiskums, caurspīdīga politika un taisnīgums ir sasniedzami tikai saliedētā sabiedrībā, kurā cilvēki spēj apvienoties kopīgo interešu īstenošanā. Šobrīd mums ir unikāla iespēja nojaukt etniskās neuzticēšanās mūri, lai veidotu vienotu tautu, kura īsteno varu neatkarīgajā Latvijas valstī. Plašai koalīcijai būs iespēja parādīt, ka visiem Latvijas pilsoņiem ir gan vienādas tiesības piedalīties valsts pārvaldīšanā, gan vienāda atbildība par Latvijas nākotni. Tāpēc mēs uzskatām, ka SC ir jāstrādā valdībā,” norāda ZRP.

ZRP piedalījās vēlēšanās ar solījumu par jaunu sākumu. Saliedētas sabiedrības valdībā varētu un vajadzētu spēt strādāt gan nacionālajai apvienībai, gan SC. “Mēs apliecinām ZRP vēlmi un gatavību sadarboties gan ar nacionālo apvienību, gan ar SC, taču diemžēl abi politiskie spēki ir devuši pietiekoši skaidrus signālus par nepārvaramām pretrunām,” savu lēmumu skaidro ZRP.

ZRP apzinoties sabiedrības viedokļa neviennozīmīgumu jautājumā par koalīcijas veidošanu ar nacionālo apvienību vai SC. Tajā pašā laikā daudzi patiešām nozīmīgi lēmumi esot saskārušies ar lielu sākotnējo pretestību visos laikos. Tomēr tieši tie parasti esot lēmumi, kas devuši nepieciešamo impulsu sabiedrības attīstībai.

“ZRP līdz šim ir demonstrējis savu izlēmību un atšķirību no līdzšinējās politiskās kultūras. Tieši progresīvas, no aizspriedumiem brīvas domāšanas un saliedētības idejas dēļ ZRP spēj pieņemt šo Latvijas valsts pastāvēšanai tik nozīmīgo lēmumu,” norāda partijas valde.

Savukārt “Vienotības” valdes sēdē varētu tik pieņemts lēmums par nacionālās apvienības ņemšanu koalīcijā, liecina partijas biedru izteikumi.

29.septembrī partijas “Pilsoniskā savienība” valde savā sēdē izskatīja jautājumu par koalīcijas veidošanas sarunām un vienbalsīgi nolēma atbalstīt “Vienotības” iesaistīšanos valdības koalīcijas veidošanā ar ZRP un VL-TB/LNNK. “Pilsoniskās savienības” valde uzdeva partijas pārstāvjiem “Vienotības” valdē uzturēt šo pozīciju.

LETA jau ziņoja, ka Valsts prezidents Andris Bērziņš pēc pirmā sarunu raunda noslēgšanas ar visām Saeimā ievēlētajām partijām preses konferencē norādīja, ka sagaida, lai 11.Saeimā iekļuvušās partijas un apvienības vienotos par koalīcijas modeli un sadarbības principiem līdz nākamās nedēļas beigām.

SC parlamenta ārkārtas vēlēšanās ieguva visvairāk jeb 31 mandātu. ZRP ieguvusi 22 mandātus, “Vienotība” – 20 mandātus, VL-TB/LNNK – 14 mandātus, bet ZZS – 13 mandātus.