Ivars Silārs  – viens no tiem 138, kuri 1990. gada 4. maijā balsoja par Latvijas neatkarību

Tas, ka ir jau izaugušas trīs latviešu paaudzes, kas 1940. gadā notikušo Latvijas okupāciju ar tai sekojošo inkorporāciju Padomju Savienībā un masveida Latvijas pilsoņu represijām pašas nav piedzīvojušas, ir pilnīgi saprotams. Taču tas, ka daudzi šīm paaudzēm piederīgie vēl pat 20 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas nav izrādījuši ne mazāko vēlmi uzzināt un saprast, kā tas notika un kāpēc tas varēja notikt, nepavisam nav saprotams. Tiem, kuri nezina, lai kaut nedaudz palīdz uzzināt kāda vēsts no pieminētā 1940. gada.

Ir 1940. gada 13. oktobris. Valsts tehnikuma 4. kursa audzēknis Iļģuciema stikla pūtēja dēls 18 gadu vecais Eduards Hanemanis pavada uz mājām savu draugu, kurš pie viņa ciemojies Zaļā ielā, kur Eduards pa mācību laiku dzīvo aktiera Jāņa Oša ģimenē, jo pēdējā dzīvesbiedre ir Eduarda mātes māsa un krustmāte. Nogriežoties no Dzirnavu ielas Elizabetes ielā un tuvojoties Brīvības ielai, viņi pamana līksmi noskaņotus cilvēkus, kuri aplaudē pa ielu soļojošiem un latviešu dziesmas dziedošiem latvju kareivjiem. Starp aplaudējošajiem viņi pamana arī dažus pazīstamus puišus no 1. ģimnāzijas, kuri viņiem pievienojas. Vēl mirklis, un visi jaunieši tiek aizturēti, aizvesti uz milicijas iecirkni un izkratīti. Eduarda kabatā atrod zīmīti ar mašīnrakstā drukātu šādu tekstu:

Moto:

Kas ir piedzimis par vergu,

Tas allaž meklēs kunga pātagu,

Kaut arī būtu jānostaigā

No Rīgas līdz Maskavai.

Priecājies, latvieti, lēkā un deji –

Laikmetam jaunam pretī tu eji.

Kā smagu slogu tu brīvību nesi,

Priecājies – vergu kārtā nu esi.

Atkal tu muguru saliekt drīksti,

Izbaudīt sarkanā vagara rīksti.

Gavilē, lieni, glaimo un klanies,

Pabučot žīdiņam roku tik manies.

Paslavē Staļinu, paslavē Spuri [1] –

Gan jau būs labi, tik muti turi.

Ievēro – nodevējus pie valga nekar vairs sen –

Tiem tiek maksāta alga…

Ka Maskavas tētiņš samaksā labi,

To sen jau es zinu un Lāči [2] abi.

Gan jau tev nobirs kāds liekāks latiņš,

Kāds kulaku teliņš, kāds rudzu statiņš.

Vienu gan teikšu, ka tevīm ar laiku

Būs mācīties spēlēt balalaiku,

Lēkt kazačoku, garmošku vīlēt

Un Kremļa sarkano tētiņu mīlēt.

Es domāju – par labu tas būtu,

Ja garu sarkanu kreklu tu šūtu

Un pirmo dēlu tu sauktu par Vaņku.

Ja sieviešu kārtas – tad tikai par Maņku.

Bāz visās kabatās lupatas sārtas

Un aizmirsti, ka esi no latviešu kārtas…

Kam līšanā kādi kavēkļi rodas,

Pie Kirhenšteina [3] lai steidzīgi dodas

Un mācās, kā, vairojot matuškas slavu,

Var latvietis aizmirst lepnumu savu.

/Latvijas Vēstures arhīva 1986. fonda 2. apraksta P-6333. lietas 2. sējuma 88. lapa/

1942. gada 22. jūlijā Eduards Hanemanis, apsūdzēts par pretpadomju dziesmu un skrejlapu izplatīšanu, mirst PSRS NKVD Omskas labošanas darbu nometnē.

Lai šis vēstījums kalpo kā Eduarda un daudzu jo daudzu priekšlaicīgi mocekļu nāvē mirušo viņa sāpju ceļa līdzgaitnieku – Latvijas patriotu brīdinošs atgādinājums. Lai tas, pirmkārt, rosina domāt tos visu tautību Latvijas pilsoņus, kuri savu Satversmes 2. pantā garantēto varu deleģē Saskaņas Centram – politisko partiju apvienībai, kuras viens no ideologiem ir cilvēks, kurš 1990. gadā atklāti iestājās pret Latvijas neatkarības un brīvības atgūšanu, apvienībai, kura par savu sadarbības partneri izraudzījusies tās valsts valdošo politisko partiju, kas sevi pasludinājusi par Latviju okupējušās PSRS tiesību pārmantotāju, ignorējot to, ka nav tiesību bez pienākumiem. Otrkārt, lai vēstījums palīdz pieņemt vienīgo pareizo lēmumu latviešu jaunās paaudzes Saeimas deputātiem, lemjot par topošo koalīciju, par savas tautas un Latvijas nākotni.

Trīsdesmit sudraba graši laimi nenesīs…