Bērnu īpatsvars Latvijā 11 gados samazinājies par četriem procentiem

Diena.lv 2012. gada 21. janvāris

LETA. Bērnu īpatsvars Latvijas iedzīvotāju kopskaitā kopš 2000.gada tautas skaitīšanas ir samazinājies par četriem procentpunktiem, savukārt pensijas vecuma iedzīvotāju skaits audzis par 3,3 procentpunktiem, liecina 2011.gada tautas skaitīšanas provizoriskie dati.

Nelabvēlīgo demogrāfisko procesu rezultātā notiek strauja sabiedrības novecošanās – samazinās bērnu un pieaug vecāka gada gājuma personu skaits un īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā.

Laikposmā starp divām tautas skaitīšanām kopējais valsts iedzīvotāju skaits samazinājies par 309 000 jeb par 13%, tai skaitā 0-14 gadu vecumā samazinājums bija 138 000 jeb 32,2% no kopējā skaita šajā vecuma grupā, bet darbspējas vecuma grupā (15-61 gads) – 185 000 jeb 12,3%.

Saskaņā ar 2011.gada tautas skaitīšanas provizoriskajiem datiem Latvijā dzīvoja 291 744 bērni (0-14 gadi), 1 326 019 iedzīvotāji darbspējas vecumā (15-61 gads) un 450 124 iedzīvotāji pensijas cecumā (virs 62 gadiem). 2000.gada tautas skaitīšanā Latvijā tika reģistrēti 430 275 bērni.

Bērnu (0-14 gadi) skaits izteikti strauji samazinājies Vidzemes reģionā – par 44,1%, Latgales reģionā – par 41,7%, Kurzemes reģionā – par 36,2% un Zemgales reģionā – par 35,9%.

Tai pašā laikā par 14 000 jeb par 3,3% pieauga pensijas vecuma iedzīvotāju skaits.
Pensijas vecuma iedzīvotāju skaits salīdzinājumā ar 2000.gadu visvairāk – par 24,9% – pieaudzis Pierīgas reģionā, turpretī Rīgā un Latgalē tagad dzīvo mazāk pensijas vecuma iedzīvotāju nekā iepriekšējās tautas skaitīšanas laikā.

Demogrāfs: pēc 80 gadiem Latvijā lielākā daļa iedzīvotāju būs iebraucēji

NRA.lv Trešdiena, 18.janvāris (2012) | Ziņu aģentūra BNS

Ja sabiedrība turpinās atbalstīt tos politiķus, kas sola pielikt piecus latus pie pensijas, nevis atbalstīt jaunās ģimenes, cilvēku skaits Latvijā turpinās samazināties, un pēc 70‒80 gadiem Latvijā pārsvarā dzīvos iebraucēji, prognozē demogrāfs Ilmārs Mežs.

Komentējot 2011.gada tautas skaitīšanas provizoriskos datus, ka Latvijā dzīvo 2,068 miljoni iedzīvotāju, demogrāfs uzsvēra, ka apmēram 10% no saskaitītajiem iedzīvotājiem, iespējams, Latvijā nemaz nedzīvo, bet ir pieskaitīti, jo šajā laikā aktivizējušies kādos valsts reģistros.

“Bet galvenā problēma nav tik daudz tas, vai mēs esam divi miljoni vai ne, bet tas, ka pensionāru skaits ir strauji pieaudzis, bet bērnu un jauniešu skaits ir katastrofāli krities,” paskaidroja Mežs.

Līdz ar to iedzīvotājiem, kuriem pašlaik ir 40 un 50 gadu, ejot pensijā, viņus varēs nomainīt pat ne puse, bet tikai trešā daļa jaunu strādājošo. “Būs katastrofāls darba roku trūkums,” sprieda demogrāfs.

Viņš norādīja, ka Igaunijā, kur dzīvo salīdzinoši mazāk iedzīvotāju, situācija ir daudz cerīgāka, jo jau vairākus gadus mirušo skaits ir līdzīgs ar piedzimušo. “Nevis viņi ir lielāki patrioti vai viņiem vienkārši tā gadījās, bet tāpēc, ka valsts mērķtiecīgi ieguldījusi katru gadu simtus miljonu, lai jaunās ģimenes gribētu bērnus,” sacīja Mežs.

Demogrāfs cer, ka tautas skaitīšanas dati liks Latvijas iedzīvotājiem attapties un vairāk piedomāt par savu nākotni, “citādi mēs pārvērtīsimies par lielu pansionātu”.

Viņš atzina, ka tā būs valstiska izšķiršanās ‒ vai Latvijai svarīgāki ir infrastruktūras objekti vai ģimenes.

Mežs ar cerību raugās uz Demogrāfisko lietu padomes darbu, jo radies iespaids, ka tajā pārstāvētie politiķi un ierēdņi patiešām vēlas kaut ko darīt, lai uzlabotu Latvijas katastrofālo demogrāfisko situāciju.

“Vismaz dekorāciju ziņā attieksme ir mainījusies. Ja sabiedrības spiediens turpināsies, [padomes darbam] varētu būt arī kādi augļi. Bet, ja sabiedrībai būs vienalga un tā labprātāk balsos par tiem, kas sola pie pensijas pielikt piecus latus, Latvijai nav nākotnes,” pastāstīja Mežs.

Jau vēstīts, ka tautas skaitīšanā 2011.gadā Latvijā saskaitīti 2 067 887 iedzīvotāji, kas ir par 309 tūkstošiem jeb 13% mazāk nekā iepriekšējā tautas skaitīšanā 2000.gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) provizoriskie dati.

Visvairāk iedzīvotāju skaits samazinājies Latgalē – par 21,1% un Vidzemē – par 17,5%. Savukārt Pierīgas reģionā iedzīvotāju skaits pieaudzis par 3,2%

Tuvojamies zemākās dzimstības rekordam

NRA.LV Otrdiena, 3.janvāris (2012) Inga Paparde

Trīs speciāli demogrāfijas jautājumiem izveidotas komisijas – divas Saeimā (viena tagadējā, otra vēl iepriekšējā deputātu sasaukumā), viena – Ministru kabinetā –, tāda ir aizvadītā gada bilance politiskajām rūpēm par dzimstības veicināšanu, taču komisiju izveide un pat skaļās diskusijas nav atstājušas būtisku iespaidu uz statistiskas rādītājiem.

Jau trešo gadu bērnu Latvijā dzimst mazāk. Lai arī decembrī dzimušo mazuļu skaits vēl nav apkopots, šķiet, demogrāfam un Nākotnes fonda vadītājam Ilmāram Mežam būs bijusi taisnība – pēc viņa jau pavasarī izteiktajām prognozēm, 2011. gadā būs piedzimuši par 6% mazāk bērnu nekā 2010. gadā, tas ir, apmēram 18 000 mazuļu. Tas nozīmē, ka Latvija varētu sasniegt zemākās dzimstības rekordu pēdējo 25 gadu laikā, ja ne vispār Latvijas kā neatkarīgas valsts vēsturē.

Kādu jauno gadu redz Ilmārs Mežs, kurš bijis viens no aktīvākajiem cilvēkiem Latvijā, runājot par dzimstības jautājumiem? «Demogrāfijas tēma noteikti būs arvien aktuālāka, jo situācija ar katru mēnesi kļūst aizvien kritiskāka,» Neatkarīgajai uzsver

I. Mežs. Viņš uzskata, ka mazliet maldinoša ir pieķeršanās pie divu miljonu robežas sasniegšanas tautas skaitīšanā: «Ja reiz mums ir šie divi miljoni, tad vēl nav tik traki, un varam atslābināties. Diemžēl demogrāfijā no svara ir tikai jaunu sieviešu un jo īpašu jaunu meiteņu skaits – jo tās būs mātes pēc 10–20 gadiem. Latvijas meitenes vecumā līdz 18 gadiem ir aptuveni tikai puse no viņu māmiņu skaita. Tātad esam jau sasnieguši šo nožēlojamo rezultātu, ka neatkarīgi no tā, cik laba un dāsni finansēta būs Latvijas demogrāfijas politika nākotnē, latviešu skaits turpinās strauji samazināties.»

«Iepriekšējās valdības demogrāfijas jautājumus nerisināja nemaz vai arī to darīja kampaņveidā – meklējot politiskos kredītus, bet tagadējai valdībai, pat ja ir vēlēšanās kaut ko darīt, īsti nav lielu iespēju,» uzsver I. Mežs. Tagad praktisku iespēju (ieguldot arī naudas līdzekļus demogrāfijā) īstenot valstiski atbildīgu politiku esot mazāk. «Tomēr paredzu, ka vismaz vienu būtisku soli valdība spers jau pirmajā jaunā gada pusē – sāks beidzot apmaksāt neauglīgo ģimeņu ārstēšanas procedūru,» saka I. Mežs. Igaunijā šādi pie bērniem ir tikuši par 3% vairāk ģimeņu ik gadus, kas Latvijas situācijā nozīmētu ap 600 papildu jaundzimušo. Otrs svarīgais solis būtu bērnudārzu nodrošināšana pēc vienlīdzīgiem principiem visiem, kam tas ir nepieciešams, sākot no 1,5 gadu vecuma.

Pēdējie gadi ģimenēm ar bērniem Latvijā ir bijuši īpaši grūti – gan finansiāli, gan arī psiholoģiski. «Noskaņojumu ļoti precīzi parāda arī demogrāfijas rādītāji – tie mums ir ar strauju, lejupslīdošu tendenci,» demogrāfam piekrīt arī Māmiņu kluba vadītāja Sandija Salaka. Ja šī lejupslīde turpināsies, pēc pāris gadiem latviešu valodā runājošās ģimenēs, iespējams, gadā piedzims tikai

5–7 tūkstoši bērnu. Māmiņu klubā ir ļoti daudz ģimeņu, kurās bērni ir augstākā vērtība, un vecāki vēlas ne tikai pirmo, bet otro un trešo bērniņu. «Vislabprātāk vecāki paši saviem spēkiem nodrošinātu iztikas līdzekļus, un visbūtiskākais ir stabils darbs, nevis pabalsti. Jaunās ģimenes nevēlas būt garajās rindās pie sociālajiem dienestiem, nevēlas būt maznodrošinātas – jo tā nav dzīve, bet dzīvības vilkšana,» spriež S. Salaka. Nedrīkstētu būt tā, ka bērna ienākšana ģimenē pasliktina ģimenes situāciju. Valsts attieksme pret ģimenēm nav tikai naudas jautājums, liela problēma ir tā, ka nav stabilas un reālas ģimeņu atbalsta politikas, programmas. Vairākus gadus tiek runāts arī par ģimenes valsts pabalsta reformu, kas ir nieka 8 lati, un tas nekādi neliecina, ka valstij ģimenes ar bērniem būtu prioritāte.

Zīmīgi, gan I. Mežs, gan S. Salaka uzsver sabiedrības attieksmi pret bērniem un demogrāfijas jautājumu risināšanu. «Demogrāfijas politikā izšķiroša ir ne tik daudz politiķu kā sabiedrības nostāja, jo arī politiķi ir tikai sabiedrības spogulis. Tāpēc kardinālas pārmaiņas Latvijas nākotnes nodrošināšanā mēs varētu sagaidīt tikai tad, kad pati sabiedrība to tieši pieprasīs no politiķiem kā pirmo prioritāti,» saka I. Mežs. Bet pagaidām daudzas iedzīvotāju grupas ignorē demogrāfijas smagumu, piemēram, Pensionāru savienība, kas ir lielākā vēlētāju pārstāvniecība, nav prasījusi no valdības vispirms bērnudārzu nodrošināšanu pirms nākamā pensiju pielikuma. «Ja salīdzina objektīvi vidējā pensionāra situāciju ar jauno māmiņu, kam nav vietas pašvaldības bērnudārzā un kura ir spiesta iztikt ar astoņu latu pabalstu, tad saprotam, ka pensionārs bieži ir vēl tas, kas var šo jauno māmiņu uzturēt,» norāda I. Mežs. Vai arī divkosīgā sabiedrības attieksme pret abortiem – no vienas puses, tos nosodot, bet, no otras puses, neko nevēloties darīt, lai jaunās sievietes, kas nonākušas šādas izvēles priekšā, tiktu nodrošinātas ar minimālu pajumti un iztiku, ja viņas tomēr vēlas dot dzīvību bērnam.

Savukārt S. Salaka uzsver: mīlestība pret bērniem nenozīmē tikai siltas pusdienas un apautas kājas. Tas ir smaids, laipnība, rūpes, arī lutināšana un prieks – par to, ka tu esi, bērniņ. Jaunajā gadā noteikti visiem kopā ir jādomā un jārunā par to, kā jūtas bērni mūsu valstī – vai viņiem visiem ir mājas? Kāpēc tik daudzi tūkstoši vēl ir bērnunamos? Kāpēc tik daudzi ir nepieskatīti un cieš no smagām traumām? Kāpēc Latvijā ir lielākā māšu un bērnu mirstība Eiropas Savienībā?

***

Viedokļi

Ilmārs MEŽS demogrāfs, Nākotnes fonda vadītājs:

– Demogrāfijas tēma noteikti būs arvien aktuālāka, jo situācija ar katru mēnesi kļūst kritiskāka, mūsu bērnu paaudze ir divreiz mazāka par vecāku skaitu. Pat nelielus uzlabojumus varēs sasniegt nevis mēnešos, bet vairākos gados. Ievērojamus uzlabojumus, kas novērstu latviešu nonākšanu mazākumā Latvijā jau pēc vienas paaudzes, varēs sasniegt tikai ar daudziem desmitiem miljonu latu ieguldījumiem mūsu demogrāfijas problēmu risināšanā.

Sandija SALAKA, Māmiņu kluba vadītāja:

– Runājoties ar aizbraucējiem, ar jaunajām māmiņām, kas tagad savus mazuļus ratiņos stumj pa Īrijas vai Lielbritānijas parkiem, Māmiņu klubā sapratām vēl vienu būtisku lietu, kuras ļoti pietrūkst ģimenēm ar bērniem šeit Latvijā – tā ir labvēlīga un pozitīva sabiedrības attieksme. Tā ir visas sabiedrības nostāja – vai bērns maz ir vērtība Latvijā? Cik draudzīga bērniem ir Latvija, tās cilvēki, sabiedriskās vietas, apkalpošanas sfēra, ierēdņi, bankas, policija, izglītības sistēma, veselības aprūpe un vide bērniem? Novēlu mums iziet ārā no mūžīgajām rūpēm par naudu uz patiesu prieku un mīlestību pret tiem, kas mūsu dzīvei un tautai dod jēgu un turpinājumu.

***

Demogrāfiskā situācija

• Jau 2010. gadā piedzima par aptuveni 5% mazāk bērnu nekā pirms gada, arī 2011. gads nesolās būt demogrāfiski labs – dzimušo bērnu skaits būs mazāks nekā 2010. gadā. Kritums varētu būt vēl par 6 procentiem.

• Latvijā, lai apturētu tautas izmiršanu, būtu jāpiedzimst 30–35 tūkstošiem bērnu ik gadu. Pēdējos desmit gados augstākais dzimstības rādītājs bija 2008. gadā, kad piedzima 24 414 bērnu.

• Pēc pašreiz pieejamiem statistikas datiem (līdz 1. decembrim), redzams, ka tikai jūnijā un augustā piedzimuši par dažiem bērniem vairāk nekā 2010. gadā, taču pārējos mēnešos jaundzimušo bijis ievērojami mazāk.

Avots: Neatkarīgā, CSP, Nākotnes fonds

Viens kurmja rakums Ikšķilē aizbērts

Iepriekš rakstīju, ka ņēmām lāpstu un sakārtojām Ikšķiles pašvaldības algoto būvnieku izpostīto celiņu, kas nepieciešams mūsu mājas iedzīvotājiem. Pēc nedēļas neplānoti iegadījās brīva sestdiena (12. novembris) un nepabeigtais objekts izaicināja…

Šī bedre bija šķērslis ierastajā maršrutā daudziem desmitiem vai pat simtiem Skolas ielas daudzdzīvokļu māju kvartāla iedzīvotāju.

Celiņš nav ideāls, bet pa to var iet ar tīrām kājām 🙂

Pēc divu nedēļu pašdarbības un laikam jau raksta publikācijas internetā, objektā ir bijuši arī čaklie un ar tehniku apgādātie pašvaldības darbinieki.

Ir aizvesta šī būvgružu čupiņa. Tā gan nav nekāda nevainīgā čupiņa – tās sastāvā ir betona bloki ar gandrīz metru gariem armatūras stieņiem. Tāda čupiņa zem kokiem, kuros rāpjas visi kvartāla bērni, ir bīstamāka par aizbērto bedri! Tomēr atkal it kā sīkumiņš – to zemes valni ap akmeni varēja paņemt līdzi, ja jau ar tehniku strādāja, nav jau ar lāpstu kā pašdarbniekiem jāmokās!

Ir aizvākts arī metāla rāmis, kas sākotnēji laikam domāts paklāju izdauzīšanai. Pēdējo 10 gadu laikā tas arvien biežāk tika izmantots kā kvartāla bērnu pašdarbības vingrošanas aprīkojums un kā futbola vārti “vārtu karaļu” spēlei. Palicis tikai soliņš – čipšiem, semuškām, limonādei… Tiesa, vēl arī tenisa korts, kuram jau arī apsolīts buldozers. Es nevēlos apgalvot, ka šis vides objekts bija saglabāšanas vērts, es tikai vēršu uzmanību, ka vietā nekas nav piedāvāts. Ikšķiles centrs jau vairākus gadus sistemātiski tiek “atbrīvots” no bērniem un sportiski aktīviem cilvēkiem nepieciešamā aprīkojuma – paliek tikai autostāvvietas.

Kādreiz šeit bija bērnu smilšu kaste, kurā patiešām vajadzēja apmainīt vai papildināt smiltis. Risinājums – smilšu kaste ir aprakta zem milzīgas smilšu kravas. Smiltis pamazām pārņem zālāju. Kas par daudz, tas par skādi!

Jautāsiet, kādēļ rakstu tikai tagad, pēc 10 dienām? Biju slimnīcā uz plānotu mugurkaula remontiņu, kas noritēja veiksmīgi. Tomēr narkozes, operācijas darba galda un slimnīcas ventilācijas (ne)sistēmas ietekmēts, es šīs 10 dienas nespēju atrasties vertikālā stāvoklī un kaut ko uzrakstīt. Mani nolika guļus tie it kā slimnīcas ikdienas sīkumiņi, kā rakstā minētā bedrīte lielā miljona objekta tuvumā…

Ja valstij vajag bērnus, nav laika gaidīt

NRA.LV Trešdiena, 2.novembris (2011), plkst.07:15 | Inga Paparde

Jo vairāk mūsu ģimenē ir bērnu, jo mazāku atbalstu no valsts mēs saņemam, bet arvien lielāki ir mūsu izdevumi, Neatkarīgajai atzīst trīs bērnu māmiņa Jūlija, kura otrdien ar jaunāko bērnu piedalījās māmiņu akcijā iepretī Ministru kabinetam.

Jaunā māmiņa uzsver: kad piedzima otrais bērniņš, valsts atbalsts bija lielāks, tagad – ar trešo bērniņu divas reizes mazāks. Samazinājies gan vecāku pabalsts, gan vairāk nav piemaksas par bērna piedzimšanu. «Ja valsts vēlas, lai dzimtu mazuļi – un vairākkārt politiķu diskusijās esmu dzirdējusi, ka svarīgi ir laist pasaulē trešo un ceturto bērnu, – kāpēc nekas netiek darīts, lai atbalstītu ģimenes ar bērniem?» jautā Jūlija.

Valdība lēmumus par atbalstu ģimenēm vēl nepieņem, pamatojoties uz viedokli, ka nepieciešams veikt reformas, šis process tiek vilkts garumā, tā situāciju Neatkarīgajai vērtē Māmiņu kluba vadītāja Sandija Salaka. Ja vecāku pabalsts jeb tā sauktā māmiņalga tika reformēts jau 2008. gadā, jau tad vajadzēja ķerties pie nopietnas ģimenes politikas izstrādes. «Taču mēs tagad dzirdam, ka reformas varētu veikt tikai vēl pēc gada. Bērni dzimst tagad, atbalsts vajadzīgs tagad, nav mums daudz laika, ja vēlamies, lai dzimstības rādītāji vairāk nesamazinātos,» saka S. Salaka. Viņa apelē pie valdības godaprāta, ka attiecībā uz ģimenēm ar bērniem nekādus samazinājumus nedrīkst vērst. Bērnu mums ir tik maz, ka jāsargā un jālolo ikviens. Māmiņu klubs uzskata: lai valdības galvenā prioritāte – demogrāfijas jautājumu risināšana – nebūtu tikai formāla, jau nākamgad vajadzētu veikt izmaiņas. Viena no piketētāju prasībām ir ieviest progresīvu ienākuma nodokli strādājošām ģimenēm ar bērniem – jo vairāk bērnu, jo mazāki nodokļi jāmaksā. Trīs bērnu māmiņa Jūlija piebilst: svarīgi būtu atbalstīt arī ģimenes, kurās dzimst ne tikai viens, bet vairāki bērni, lai tās sajustu zināmu novērtējumu no valsts. Runājoties ar jaunajām un topošajām māmiņām, jāsecina, ka, zinot situāciju valstī, neviena ģimene neprasa palielināt pabalstus, jo lēmums par bērna laišanu pasaulē nav bijis saistīts ar pabalstiem, tomēr lūdz nesamazināt to, kas ir pašlaik. Kā zināms, Māmiņu klubs iestājas pret vecāku pabalstu ierobežošanu un liegumu saņemt šo pabalstu strādājošiem vecākiem.

Labklājības ministre Ilze Viņķele norādīja, ka lūgs valdībai uzdot nozares ministrijai līdz 1. aprīlim izstrādāt ģimenes valsts pabalsta reformas plānu, ko varētu īstenot 2013. gadā. «Es nevēlētos abstraktu koncepciju, bet reālu piedāvājumu,» sacīja ministre. Zinot visa iepriekšējā gada peripetijas ap šo pabalstu (izstrādātas vairākas koncepcijas, neviena netika pieņemta), I. Viņķele dara zināmu savu viedokli: ģimenes valsts politikai jābūt orientētai uz ekonomiski aktīvām ģimenēm, un tur ir divi iespējamie stimuli: paaugstināt ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamo minimumu par apgādājamiem vai šo nodokli sasaistīt ar bērnu skaitu ģimenēs, proti, kam vairāk bērnu, tas mazāk maksātu nodokļos. Uz Neatkarīgās jautājumu, vai kādas izmaiņas sagaida ģimenes ar bērniem nākamgad, ministre atzina, ka nekādi samazinājumi netiek plānoti. «Es pieturēšos pie demogrāfijas padomes vasarā lemtā, ka ģimenes pabalsts nav samazināms,» teic ministre. Tomēr tie pabalstu ierobežojumi, kuri ir pašlaik spēkā, vēl paliks līdz pat 2014. gada beigām.

Māmiņas piketā arī aicināja valdību parūpēties, lai bezmaksas aprūpe bērniem patiešām būtu bez maksas, jo pašlaik, ja ģimene vēlas saņemt valsts palīdzību, jāgaida rindā mēneši vai pat pusgads. Ja ģimenēm ir nauda, palīdzību ir iespējams saņemt par maksu praktiski uzreiz.

Daina Kājiņa: Pēdējais brīdis sakārtot pirmsskolas izglītības iestāžu finansēšanas sistēmu

Delfi.lv 28. oktobris 2011. Daina Kājiņa, biedrības „Latvijas privāto pirmsskolu biedrība” valdes priekšsēdētāja
Vēl salīdzinoši nesen, 1.jūlijā, esošie un topošie vecāki uzgavilēja Saeimai, par tās pieņemtajiem grozījumiem “Vispārējā izglītības likuma” 21.pantā, kas noteica, citēju: “vietējās pašvaldības savā administratīvajā teritorijā nodrošina vienlīdzīgu pieeju pirmsskolas izglītības iestādēm bērniem no pusotra gada vecuma”. Reāli izmaiņas likumdošanā nozīmēja to, ka ir nepieciešams izveidot visiem saprotamu un caurspīdīgu kārtību pašvaldību pirmsskolas izglītības iestāžu rindām, un pašvaldības atvēlētajam finansējumam jāseko bērnam arī tad, ja viņš apmeklē privāto pirmsskolas izglītības iestādi. Tādējādi likumdevējs bija iecerējis risināt rindu problēmu caur vienlīdzīgu attieksmi pret bērnudārziem (pašvaldības un privātajiem), caur nepieciešamību pašvaldībām, kurām ir rindu problēmas, ieviest “nauda seko bērnam” principu, lai padarītu vecākiem finansiāli pieejamākus privātos bērnudārzus.

Vienu brīdi pat šķita, ka tauta beidzot ir sadzirdēta, ir panākts reāls, nevis runu, bet šoreiz arī darbu līmenī, risinājums, kas nu vien ir jāīsteno dzīvē. Mammas un tēti burtiski lēkāja aiz priekiem sociālajos tīklos, nebeidzot slavēt pieņemto lēmumu. Bet še tev! 17.augustā Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) nāca klajā ar jaunu grozījumu skaidrojumu – ka pašvaldībām no pusotra gada vecuma ir jānodrošina tikai iespēja pieteikties uz rindu pašvaldības bērnudārzā, kas ir klajā pretrunā ar iepriekš pausto un padara minētos likuma grozījumus bezjēdzīgus.

Šis skaidrojums bija absolūti šokējošs, un visticamāk IZM, sajūtot spiedienu no pašvaldībām par nespēju šo prasību izpildīt, nāca klajā ar jaunu grozījumu skaidrojuma versiju. Savukārt, kā noskaidroja vecāku iniciatīvas grupa “Nauda seko bērnam”, tad atšķirīgā likuma normas traktējumā vainojama nepilnvērtīgā komunikācija starp IZM darbiniekiem jeb ministrijas juristu neprecīzais skaidrojums saviem speciālistiem.

Interesanti, kāpēc IZM nevarētu rīkoties atbilstoši labas pārvaldības principam un, ja ne publiski atzīt savu kļūdu, tad vismaz korekti to izlabot. Galu galā arī Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija, vērtējot IZM grozījumu interpretāciju, atzinusi, ka ministrijas izpratne par grozījumiem ir sašaurināts un nepamatots likumdevēja gribas iztulkojums. Bet nē – IZM spītīgi turas pie sava, neskatoties uz to, ka šis nav kādas noteiktas interešu grupas jautājums, bet gan – dzimstības veicināšanas un kopējās demogrāfijas situācijas valstī uzlabošanas jautājums.

Kā zināms, ceturtajai daļai pirmsskolas vecuma bērnu Latvijā nav iespējams apmeklēt pašvaldības bērnu dārzus, lai gan vecāki maksā nodokļus tāpat kā to bērnu vecāki, kuri apmeklē bērnudārzus. Tieši tāpēc ir nepieciešama taisnīgāka un efektīvāka bērnudārzu vietu sadale un pārvaldība, kas raidītu pozitīvus signālus topošajiem vecākiem. Jaunie grozījumi bija pirmie pareizi soļi šīs problēmas risināšanā, bet atkal – nezināmu iemeslu dēļ, viss ir apstājies.

Finansēšanas sistēmas problēmas nav vērojamas tikai pirmsskolas izglītības jomā, – līdzīga situācija ir redzama arī vispārizglītojošo skolu finansēšanas modelī, kur no valsts budžeta atbilstoši finansēšanas modelim “nauda seko skolēnam” tiek apmaksāts tikai pedagogu darbs, bet izglītības iestāžu uzturēšanas izdevumus nodrošina pašvaldības. Taču, ņemot vērā, ka pašvaldībās turības līmenis ir ļoti atšķirīgs, arī finansējums, ko lokālā vara iegulda izglītības attīstībā ir atšķirīgs. Tā rezultātā pašlaik izglītības iestādes ir ļoti dažādas tieši materiāltehniskās bāzes nodrošinājuma ziņā.

Atgriežoties pie pirmsskolu jautājuma, ir būtiski panākt, lai pašvaldības finansējums tiktu sadalīts visiem pirmsskolas izglītības iestāžu audzēkņiem vienlīdzīgi jeb atbilstoši izmaiņām Vispārējās izglītības likumā. Piemēram, Rīgas pašvaldībā tas nozīmētu to, ka pašreizējie Rīgas domes noteikumi (nr.123 “Kārtība, kādā Rīgas pilsētas pašvaldība īsteno pirmsskolas izglītības nodrošināšanas funkciju”), kas paredz atšķirīga apmēra pašvaldības finansiālo atbalstu bērnudārzu audzēkņiem, iespējami ātrāk ir jāpielāgo atbilstoši Vispārējā izglītības likuma normām.

Svarīgi ir arī atzīmēt, ka pirmsskolas izglītības finansējumam jābūt pieejamam neatkarīgi no pirmsskolas izglītības dibinātāja – pašvaldības vai privātā sektora, tādā veidā mazinot pašvaldību monopoltiesības uz pirmsskolas pakalpojuma nodrošināšanu.

Latvijā jau par klasiku ir kļuvusi tendence, ka katra institūcija darbojas diez gan autonomi, nereti ignorējot starpnozaru un starpinstitūciju sadarbības principu, tādā veidā skatot lietas ļoti sašaurināti, gluži kā apgūstot mācību vielu kādā konkrētā priekšmetā skolā. Taču sekmīga valsts pārvalde nevar tikt īstenota bez diskusijas un lēmumu saskaņošanas starp vairākām pusēm, kā arī bez kļūdu atzīšanas vai labošanas. Šajā sakarā runa ir par cilvēkkapitālu, kas Latvijā jau iet straujā mazumā, tāpēc ignorēt tik vitālus jautājumus kā izglītības sistēmas finansēšana, būtu liels solis atpakaļ valsts attīstībā, varbūt pat solis uz priekšu nebūtībā. Tāpēc aicinājums jaunajai valdībai, īpaši Izglītības un zinātnes ministram, kā arī pašvaldībām neatstāt novārtā pirmsskolas izglītības finansēšanas jautājumus, un beidzot ieviest skaidrību, ar ko vecāki pārskatāmā nākotnē var un ar ko nevar rēķināties.

Roberts Ķīlis: Izglītības iestāžu slēgšana nav risinājums

NRA.LV Otrdiena, 1.novembris (2011), plkst.15:28 | Baiba Lulle

Par pieteiktajām reformām augstākajā izglītībā, kā arī citos izglītības līmeņos Neatkarīgās intervija ar izglītības un zinātnes ministru, Rīgas Ekonomikas augstskolas profesoru Robertu Ķīli.

– Kāpēc nestājāties Zatlera Reformu partijā (ZRP) un nestartējāt vēlēšanās, ja reiz darbojaties ar partijas programmu, esat viens no nozares pīlāriem, turklāt ieteicāt V. Zatleram atlaist Saeimu?

– Strādājot aktīvi pie programmām, man nebija sajūta, ka jādarbojas rīcībpolitikā pirmajās rindās. Biju domājis, ka strādāšu domnīcas režīmā, mobilizēšu ekspertīzi dažādiem politiskajiem risinājumiem, būs ZRP biedri, kas strādās parlamentā, valdībā, un es viņiem palīdzēšu. Bet tad bija sajūta, ka nav kaut kas labi ar ZRP – sāka viņus dauzīt, un bija jāiet palīgā.

– Kā kautiņā – gribas palīdzēt vājākajam?

– Jā, kaut kādā ziņā. Bet tad nospriedu – ja visi stāvēs malā, kaut ko palīdzēs, bet paši aktīvi lietas nevirzīs, nekas arī nemainīsies. Bet tas, ka no domnīcas vadītāja novoluntierēju par izglītības un zinātnes ministra kandidātu, nenozīmē, ka man būtu liela vēlme stāties partijā.

– Nedomājat nemaz to darīt?

– Man nav tādas intereses, neesmu bijis nevienas partijas biedrs un gribētu šādu stāvokli saglabāt. Esmu apliecinājis savu lojalitāti pret ZRP ideoloģiju ļoti pārliecinoši, šad tad piedalos arī partijas pasākumos, noteikti braukāšu pa Latviju un tikšos ar nodaļu cilvēkiem, lai runātu par izglītības lietām. Man viņu atbalsts, viedoklis, redzējums par risinājumiem uz vietām būs vajadzīgs.

– Ja pārejam uz jūsu piedāvāto būtībā maksas augstāko izglītību, vai nedevalvējam nodokļu maksāšanas jēgu? Vai augstākā izglītība nav iekļauta valsts, pašvaldību pakalpojumu paketē, ko saņemam apmaiņā pret nodokļiem?

– Tāds skaidrs konsensuss par to, ka maksājam nodokļus un pieņemam, ka daļa mācās par šo nodokļu maksātāju naudu, nekad nav bijis, tas bijis varbūt tikai pieņēmumu līmenī. Ceru, ka, diskutējot par augstākās izglītības finansēšanas izmaiņām, viens no diskusijas rezultātiem būs vēl skaidrāka cilvēku izpratne par to, vai šai jomai jāvelta nodokļu maksātāju nauda.

– Bet, ja augstākā izglītība nodokļu maksājumos netiek iekļauta vai tiek iekļauta tikai maza tās daļa, būtībā nepasakāt, ka tā ir luksusa lieta?

– Augstākajai izglītībai ir lielas individuālā ieguvuma iezīmes, tā nekad nav universāls labums, kas visiem ir.

– Pilnībā tam nepiekristu. Tiem, kas ieguvuši augstāko izglītību un kaut ko rada, ražo, silda ekonomiku, maksā lielākus nodokļus, solidāri lielākā apjomā līdzfinansē lietas, kuras vienlīdz bauda arī tie, kam nav augstākās izglītības, kas kopējam labumam pienes mazāk.

– Jā, protams. Tāpēc arī augstākā izglītība kaut kādā mērā ir jāfinansē no publiskiem līdzekļu avotiem. Un beidzot ir jāvieš skaidrība par to, kā organizējam nodokļu maksātāju un augstākās izglītības saņēmēju attiecības.

Nekad neesmu apgalvojis, ka tas, ko piedāvāju, ir vienīgais iespējamais variants. Ir vairāki varianti, ko esam arī apsvēruši. Kad būs sīkāk izanalizēti aprēķini, riska analīze, būs arī modelis.

– Esat jau kritiķu iebiedēts un grasāties atkāpties no savas vīzijas?

– Tā vēl ir tikai testēšanas līmenī. Tas ir tas, kam es personiski ticu, balstoties uz salīdzinājumu ar citām versijām, kas gan vēl jāpārbauda. Man šķiet, ka racionāli šis ir labākais variants.

– Argumentējiet, kāpēc tas ir labākais variants! Mākslas augstskolu studenti, kas asi protestējuši, simboliski sola samest naudu, lai jūs aizsūtītu uz Austrāliju, kur šāds modelis strādā, ar ko paši austrālieši nemaz neesot tik apmierināti.

– Kāds no kāda kaut ko dzirdējis, bet tas nav īsti arguments. Būtu dīvaini, ja Lielbritānija, valsts, kurā ir nozīmīgs augstskolu skaits, pārietu uz tādu sliktu modeli. Briti to ieviesīs 2013. gadā.

– Eiropā kādā valstī tas jau strādā?

– Šķiet, ka ne. Tas ir anglosakšu modelis. Kaut kādi atvasinājumi ir, piemēram, Īrijā, kad par studijām maksā valsts kase, bet ir dažā-

das sākotnējās apjomīgas iemaksas.

– Šā modeļa kontekstā jūs esat minējis pieejamību, bet vai kredīts nozīmē pieejamību? Vai cilvēki pēc šīs kredītu krīzes tos tik droši ņems? Izglītība noteikti ir priekšnoteikums labākām darba un algas iespējām, bet ne simtprocentīga garantija, apmēram 12% no reģistrētajiem bezdarbniekiem ir ar augstāko izglītību.

– Protams, bet tie ir bezdarba rādītāji līdz 50 gadiem. Šis modelis ir atbilde jautājumam, kā mēs varam palielināt publisko finansējumu. Alternatīvas atbildes, kā to reāli izdarīt caur budžetu stabili, ilgākā laika posmā, nav, pagaidām tā ir vien iracionāla sapņošana, ka budžetā dabūsim vairāk naudas augstākajai izglītībai, lai sasniegtu 1% no IKP zinātnei 2015. gadā, ko esam apņēmušies, lai dubultotu vai trīskāršotu finansējumu augstākajai izglītībai.

Bet piekrītu, ka, visticamāk, pēc nepatīkamajiem pārdzīvojumiem ar kredītiem krīzes laikā daudziem ir negatīva attieksme pret būšanu parādā. Tā ir būtiska subjektīva barjera. Var jau teikt, ka tas nav kredīts,

bet saistības, bet šī nepieņemšana ir.

– Tas nav pēc būtības kredīts, vai tikai meklējat citu apzīmējumu, lai šīs subjektīvās bailes

mazinātu?

– Tas nav klasisks kredīts. Parastu kredītu jūs nevarēsiet neatdot vai atdot ar negatīvu pieaugumu, arī atdošanas grafiks būtu tāds, kāds nav nevienai kredītiestādei. Kamēr esat bezdarbnieks vai saņemat zemu algu, jūs neko nemaksājat, neuzkrājas arī nekādi soda procenti. Paši kredītprocenti būtu ļoti simboliski, visdrīzāk zemāki nekā inflācija, turklāt versija, par kuru mēs domājam, ir būtiski maigāka nekā Austrālijā, kur nosacījumi ir skarbāki, ir kredīprocents – 9%.

– SAK ziņojumā, kur jūsu ieceres jau izpaudās iepriekš, minēts, ka kredīta atmaksa sāktos un turpinātos tikai no noteikta ienākumu līmeņa un tikai par to daļu, kas pārsniedz šo līmeni. Kāda varētu būt šī latiņa?

– Vidējā alga varētu būt labs sociāli leģitīms sākums. No summas, ko saņemat virs tās, maksājat, piemēram, 5%. Ja ir vidējā alga 460 latu, saņemat 500, maksājat divus latus mēnesī.

– Tā jau to kredītu nez vai atdošu!

– Ja jūs ar tādu algu visu laiku arī strādāsiet, tad, protams, kredītu arī neatdosiet, un tas tiks norakstīts.

– Ne tikai, kā iepriekš minēts, stratēģiski svarīgajās profesijās, bet arī citās?

– Arī tajās, kurās dažādu iemeslu dēļ nesasniedzat ienākumu līmeni. Un iemesli var būt visdažādākie: bezdarbs, ilgstoša slimība, darbaspēju zaudēšana…

– Tas nemotivēs slēpt patiesos ienākumus?

– Tas ir diezgan leģitīms arguments, bet tas tieši neattiecas uz IZM. Bet, ja mēs turpinām ar nodokļu nemaksāšanu šitā dragāt arī pēc gadiem pieciem, mums būs problēmas ar pensijām, veselības aprūpi, nebūs naudas elementārām lietām, un augstākās izglītības finansēšana jau būs ārkārtīgi mazsvarīgs jautājums. Jācer, ka Valsts ieņēmumu dienests iesprings un izveidos sistēmu, kurā būs grūti slēpt ienākumus vai arī būs izdevīgi tos neslēpt. Bet, ja būs izdevīgi paslēpt zem kaut kāda līmeņa, līdzīgi kā pašlaik, tad mums jau būs fundamentālas problēmas.

– Nav risks, ka jaunieši vēl vairāk aizplūdīs studēt uz ārvalstīm, kur studijas nereti ir kvalitatīvākas, lētākas vai pat bez maksas? Jaunieši parasti tur atrod arī iespēju piestrādāt, pēc tam – pastāvīgu darbu, un lielāks risks, ka neatgriežas. Kā plānojat konkurēt?

– Jā, par to jādomā. Vienlaikus būtisks cenu pieaugums, studiju līdzmaksājums Lielbritānijā veicinās to, ka daudzi, kas līdz šim devās turp studēt, tagad dosies uz citām valstīm, ASV, citām Eiropas valstīm. Tas radīs pastiprinātu konkurenci.

– Ar to gribat teikt, ka mūsējie tik viegli citu valstu augstskolās netiks?

– Būs jārēķinās ar lielāku konkurenci. Var jau būt, ka skandināvi gatavi paplašināt akadēmisko programmu vietas, varbūt bagātas valstis to varēs atļauties. Bet jārēķinās, ka zināma daļa cilvēku, kas negribēs maksāt 15 000 mārciņu gadā par maģistrantūru vai 9000 par bakalaura studijām, meklēs tās valstis, kurās ir salīdzinoši augsta kvalitāte un ne tik augsti izdevumi.

– Ja sakāt, ka šis modelis spiedīs studentus ārā no Lielbritānijas, tad kāpēc lai tāda pati reakcija nebūtu no Latvijas studentu puses?

– Te man nav fundamentālas atbildes. Skaidrs, ka cilvēki, kuri dodas uz citām valstīm studēt, ir gatavi uzņemties parādsaistības. IZM nav datu, bet ceram dabūt skaidrību par to, cik daudz studentu no Latvijas brauc studēt ārpus valsts un uz kurieni. Angļu valodas testus, ko kārto tieši studijām Lielbritānijā, katru gadu likuši 1600 cilvēku, izsmeļot visu kvotu. Bet, iespējams, izsmeļot kvotu, šo testu Latvijas jaunieši liek arī kādā citā valstī, ir arī vēl citi testi. Lēšam, ka vismaz 3000 cilvēku gadā dodas studēt uz anglosakšu valstīm, viņi ir gatavi uzņemties parādsaistības un studēt ārvalstīs. Pieskaitām arī tos cilvēkus, kuri arī Latvijā gatavi ņemt kredītus studijām, un uzzinām gatavību to darīt, ja ir kvalitatīvs piedāvājums. Vienmēr gan būs cilvēki, kas grib doties studēt ārpus Latvijas, neatkarīgi no tā, vai studijas te ir par brīvu vai ne.

– Vai pāreja uz pilnībā kreditētām studijām automātiski cels kvalitāti? Tam vēl ir virkne citu šķēršļu. Turklāt, vai ir garantija, ka tā nauda, ko tagad valsts izmanto budžeta vietām, paliks izglītības sistēmā?

– Tiktu veidots ārpusbudžeta studiju kreditēšanas fonds, apmēram 400 miljoni latu, ko finansēs, izlaižot ārējās parādzīmes, to var izdarīt. Nauda ietu nevis valsts kasē, bet studiju kreditēšanas fondā. Papildus būtu arī budžeta nauda. Augstskolām, kas vēlas šādā sistēmā strādāt, jāsaņem noteikts kvalitātes vērtējums, izziņas par savu izpētes potenciālu, ko dara beidzēji, cik viņi nodarbināti, kāda vidējā alga u.tml. Jāievieš kvalitātes vadības sistēmas.

Jau kopš 2009. gada runājam, ka nepieciešamas izmaiņas augstākajā izglītībā, sistēmai noteikti ir jāmainās, un tā jāsaista ar kvalitātes prasībām. Ja ne šis, manis piedāvātais modelis, tad kāds cits vai kombinētais, bet mums ir jāspēlē pēc kvalitātes standartiem. Ar ārēju dekrētu kvalitāti dabūt nevar, jāpanāk augstākās izglītības iestāžu motivācija.

– Jau tad, kad izskanēja Pasaules bankas ieteikumi atteikties no budžeta vietām sociālajās zinātnēs, tika prognozēts, ka sāksies kārtējā dempingošana, kur kvalitāte būs labi ja otršķirīga. Ja tagad atņems budžeta vietas visiem, vai vēl vairāk nepastiprināsies tendence augstskolām ražot studentus lētākās studiju programmās, kas ir sociālās zinības, bet dārgās, tehniskās, dabaszinātņu programmas īsti neviens negribēs uzturēt?

– Studiju programmu izmaksas ir atšķirīgas. Jo zemākas izmaksas, jo vieglāk augstskolām konkurēt. Ja izmaksas ir augstākas, nevar konkurēt ar cenu. Programmas cenai būtu jāatspoguļo iegūto zināšanu vērtība. Ir jomas, kurās var pārliecinoši argumentēt, ka izmaksas ir tik lielas, bet individuālais ieguvums nav tik liels, tāpēc cilvēki neizvēlētos šīs jomas, saprotot, ka ienākumi nākotnē nebūs tik lieli. To saprotot, viņi šādas saistības un studijas neizvēlēsies. Tāpēc ir skaidrs un akceptējams, ka būs izmaksas, kas jāsedz publiski, nevis no studiju maksām. To var darīt, piemēram, tieši subsidējot noteiktas jomas, dzēšot studiju kredītu, pieliekot klāt budžeta naudu šo studiju programmu īstenotājiem no tās budžeta naudas, kas ir atbrīvojusies pēc atteikšanās no vispārējām budžeta vietām.

– Karsts kartupelis, ko visi spļāvuši ārā, bijis studiju programmu dublēšanās novēršana, augstskolu apvienošana. Esat minējis, ka optimāli būtu apmēram 10 augstskolas un konsorcija veidošana reģionālajām augstskolām. Pēc kādiem principiem, kritērijiem tās apvienos?

– Sadarbības vai alianšu veidošana ir pilnīgi neizbēgama, līdzīgi kā citās valstīs, kur ir universitāšu alianses un students, iestājoties vienā augstskolā, vēlāk brauc mācīties uz kādu citu, vēl kādu alianses augstskolu, un pēc tam atgriežas tajā, kur sāka. Ir noteikts tīklojums. Latvijā arī būs jāveido tīklojums. Ir vēl viens arguments. Valsts dibinātajās augstskolās akadēmiskais personāls ir mazāks nekā administratīvais – to, kas māca, ir mazāk nekā to, kas atbalsta! Jau tagad ir apvienots iestāšanās reģistrs augstskolām, var apvienot arī arhīvus, kopmītņu menedžmentu, IT jomas un virkni citu servisu, veikt lētāk vairākas funkcijas. Tā nav augstskolu kā juridisku vienību apvienošana, bet tā ir funkciju apvienošana.

– Bet tas nenozīmētu kādu augstskolu slēgšanu?

– Nē! Ar slēgšanu ir tāpat kā ar negatīvo attieksmi pret kredītiem. Nedomāju, ka iestāžu slēgšana vispār ir risinājums. Jāliek kvalitātes standarti, un augstskolām pašām jāizdomā, vai tās iespringst uz to pildīšanu vai ne. Latvijā apmēram 25 vietās var dabūt doktora grādu, Šveicē – tikai 12, bet tur ir augstskolas, kas ir pasaules Top 10!

– Varat minēt kādus piemērus, kura augstskola ar kuru saderētu kopā?

– Piemēram, ir reģionālo augstskolu alianse. Ir, piemēram, Latvijas Universitāte, Rīgas Tehniskā universitāte, Rīgas Stradiņa universitāte, kas kā atsevišķas autonomas vienības apvieno resursus inovāciju virzienā, veidojot kopēju inovācijas platformu. Augstskolas paliek autonomas, bet tās kopdarbojas nozīmīgos projektos. Līdzīgi kā Lielbritānijā vairākas augstskolas kopā var lemt par stipendiju grantu piešķiršanu doktorantūras studijām. Nedomāju, ka jāsaplūst juridiskām vienībām, tās 10 augstskolas drīzāk apvienojas šādā nozīmē.

– 10 no 17 valsts augstskolām vai arī privātajām?

– No valsts augstskolām.

Zinu, ir cilvēki domājuši, ka jānopērk augstskola Rīgā un tad jāmēģina radīt tādu mācību vietu turīgiem, emigrācijā esošiem krieviem, kas sūtītu savus bērnus uz Rīgu mācīties. Un viņi ir gatavi maksāt lielas naudas. Ko mēs tur regulēsim! Tā ir privāta padarīšana, lai viņi ņemas!

– Esat gatavs šo augstākās izglītības eksportu atstāt pamatā kā privāto augstskolu priekšrocību? Vai arī liberalizēt nosacījumus, tostarp valsts valodas, valsts augstskolās, lai tās arī spētu piedāvāt konkurētspējīgas programmas ārzemniekiem un vieglāk piesaistītu starptautiskos profesorus, kam tagad vajadzīgas valsts valodas zināšanas?

– Tas viss jāceļ nost, tas ir skaidrs!

– Ko par to teiks koalīcijas partneris Nacionālā apvienība?

– Iebildīs, bet ko darīt!

Latvijā kopumā ir 3882 pētnieki, Lietuvā – 8490. Mums fiziski nav cilvēku, turklāt daļa no esošajiem ir novecojuši. Mums jaunus cilvēkus, pasniedzējus vajag kā ēst! Simtiem! Protams, var iebilst pret valodu, bet, ja nav citas alternatīvas, ko darīsim?

– Valsts augstskolās varētu būt arī vairāk studiju kursu, kas tiek apgūti, piemēram, angļu valodā?

– Jā, un doktorantūrā vispār pārsvarā viss angļu valodā, izņemot atsevišķus gadījumus, kas saistīts ar noteiktām valodas lietām!

– Kāds atbalsts šai un finansēšanas sistēmas maiņai ir koalīcijā? Vienotība iepriekš iestājās par tieši pretējo – budžeta vietu nodrošināšanu visiem klātienes studentiem. Arī deklarācijā nav skaidra atbalsta tieši jūsu piedāvātajam modelim, vien apņemšanās «izstrādāt un sagatavot ieviešanai no 2014. gada principiāli jaunu augstākās izglītības finansēšanas modeli, kas veicinātu maksimālu augstākās izglītības pieejamību, tās starptautiskās konkurētspējas objektīvi novērtējamu kāpumu un taisnīgumu».

– Šajā jautājumā pastāv domstarpības, tas nav noslēpums. Ir panākta vienošanās, ka esošā situācija nav apmierinoša un ir būtiski jāmaina finansēšanas principi, jāizstrādā aprēķini, riska analīze, un tad jāizvēlas pareizākais. Bet ir jābūt jaunam modelim. Tas, piemēram, var izrādīties ārpusbudžeta fonds, no kura visiem klātienes studentiem maksā, viņiem pašiem neuzņemoties saistības. Vai pēkšņi izdomās, ka var taisīt valsts kopīgu fondu ar darba devējiem.

– Tātad būtībā augstāko izglītību finansēs nevis no valsts budžeta, bet no aizņēmuma?

– Jā. Tās ir investīcijas, kurām ir kāda atdeve. Šī problēma ir briedusi, marinēta jau vairākus gadus, neko īpašu nedarot. Politiskās un sabiedriskās domas kausi visdrīzāk svērtos uz to, ka jāpalielina budžeta finansējums augstākajā izglītībā. Bet no kurienes tas pēkšņi radīsies? Pat ja domājam, ka par 3% pieaugs IKP, drusku palielināsies nodokļu iekasēšana, nez vai dabūsim divas trīs reizes vairāk augstākajai izglītībai.

– Pašlaik uz Eiropas fona mēs izskatāmies pēc plebejiem ar saviem mazāk nekā 0,5% augstākajai izglītībai, kamēr vidēji Eiropā tai tērē 1,5–2%.

– Jā. Ja nav alternatīvu, tad jāpaņem kādam citam nost.

– Vienotībai ir cits viedoklis, nacionāļiem – savi uzskati un īpašie «izpratnes skaidrojumi». Iepriekš bildāt, ka šo reformu varēs īstenot, ja ZRP vadīs gan IZM, gan Finanšu ministriju, kas arī neīstenojās. Droši vien jārēķinās arī ar pretestību no nozares…

– Bet darba devējiem, uzņēmējiem ir cita attieksme.

– …Redzat, ka tomēr varēsiet caursist reformas? Ja nē, vai iesiet prom no amata?

– Mēģināt paprasīt, vai tas būs iemesls demisionēt?

– Apmēram.

– Ja gada laikā nedabūsim skaidrību par to, kāds tas modelis būs, tā zināmā mērā būs neveiksme, par ko acīmredzot uzņemšos atbildību. Bet nevaru tagad pateikt, ka mēneša laikā tas jāizdara. Vēl nav sākts darbs pat pie elementārām riska analīzēm, variantiem, jāizrēķina tiesiskie, finanšu, ekonomiskie aspekti. To varētu varbūt četru mēnešu laikā uztaisīt.

– Kādu atbalstu jūtat ierēdniecībā, ministrijā?

– Esmu runājis ar IZM valsts sekretāru Mareku Gruškevicu, ir ok. Arī no citiem dzirdēta sapratne, ka jāveic reformas. Tas ir tas, ko saka. Nezinu, ko domā. Šis pasākums nebūs viegls. Bet jāapzinās, ka tas tiek darīts ne tikai tādēļ, lai mainītu kaut ko finansēšanā, bet lai radītu ietvaru kvalitātes izmaiņām. Bet, kamēr tas neskar naudas jautājumu, tās lietas nekustas.

– Kā ar principu nauda seko skolēnam līdz skolai spēs noturēties mazās lauku skolas?

– Tāpēc mums būs mazo lauku skolu īpašā programma, kas arī minēta deklarācijā. Mazajās skolās fiziski nav bērnu. Tas ir jautājums ne tikai par izglītību, bet arī par tās apdzīvotās vietas attīstību, tas ir ne tikai IZM jautājums, un ne no šīs ministrijas vien jānāk finansējumam. Jādomā arī par to, kā šīs skolas apaudzēt ar citām funkcijām, lai tās kļūst par attīstības centru. Man nav nekādas īpašas intereses slēgt lauku skolas. Efekts no to aizvēršanas un straujās cilvēku izmiršanas būs graujošāks, tāpēc jāmēģina izvilkt šo grūto posmu.

– Konsolidācijas apstākļos spēsiet rast tam līdzekļus?

– Tie jāsaliek kopā no vairākām ministrijām, piemēram, arī Satiksmes, Labklājības.

– Saīsināsiet vasaras brīvlaiku? Sienu vairs reti kurš vāc, bet skolotāji gan uz ārzemēm brauc piepelnīties.

– Vēl ir arī vecāki, kas nezina, ko trīs mēnešus ar to skolēnu iesākt. Turklāt pa trīs mēnešiem arī šo to aizmirst. Brīvlaiks trīs mēneši nav universāla norma pasaulē. Citur ir astoņas nedēļas. Par to ir vismaz vērts parunāt. Latvijā laikam iegājies, ka, pieņemot lēmumus, sabiedrībai viedoklis īpaši netiek prasīts, pieņem un vienkārši mauc! Šajās lietās tomēr ir jābūt sabiedriskām debatēm.