Iepriekš rakstīju, ka ņēmām lāpstu un sakārtojām Ikšķiles pašvaldības algoto būvnieku izpostīto celiņu, kas nepieciešams mūsu mājas iedzīvotājiem. Pēc nedēļas neplānoti iegadījās brīva sestdiena (12. novembris) un nepabeigtais objekts izaicināja…

Šī bedre bija šķērslis ierastajā maršrutā daudziem desmitiem vai pat simtiem Skolas ielas daudzdzīvokļu māju kvartāla iedzīvotāju.

Celiņš nav ideāls, bet pa to var iet ar tīrām kājām 🙂

Pēc divu nedēļu pašdarbības un laikam jau raksta publikācijas internetā, objektā ir bijuši arī čaklie un ar tehniku apgādātie pašvaldības darbinieki.

Ir aizvesta šī būvgružu čupiņa. Tā gan nav nekāda nevainīgā čupiņa – tās sastāvā ir betona bloki ar gandrīz metru gariem armatūras stieņiem. Tāda čupiņa zem kokiem, kuros rāpjas visi kvartāla bērni, ir bīstamāka par aizbērto bedri! Tomēr atkal it kā sīkumiņš – to zemes valni ap akmeni varēja paņemt līdzi, ja jau ar tehniku strādāja, nav jau ar lāpstu kā pašdarbniekiem jāmokās!

Ir aizvākts arī metāla rāmis, kas sākotnēji laikam domāts paklāju izdauzīšanai. Pēdējo 10 gadu laikā tas arvien biežāk tika izmantots kā kvartāla bērnu pašdarbības vingrošanas aprīkojums un kā futbola vārti “vārtu karaļu” spēlei. Palicis tikai soliņš – čipšiem, semuškām, limonādei… Tiesa, vēl arī tenisa korts, kuram jau arī apsolīts buldozers. Es nevēlos apgalvot, ka šis vides objekts bija saglabāšanas vērts, es tikai vēršu uzmanību, ka vietā nekas nav piedāvāts. Ikšķiles centrs jau vairākus gadus sistemātiski tiek “atbrīvots” no bērniem un sportiski aktīviem cilvēkiem nepieciešamā aprīkojuma – paliek tikai autostāvvietas.

Kādreiz šeit bija bērnu smilšu kaste, kurā patiešām vajadzēja apmainīt vai papildināt smiltis. Risinājums – smilšu kaste ir aprakta zem milzīgas smilšu kravas. Smiltis pamazām pārņem zālāju. Kas par daudz, tas par skādi!

Jautāsiet, kādēļ rakstu tikai tagad, pēc 10 dienām? Biju slimnīcā uz plānotu mugurkaula remontiņu, kas noritēja veiksmīgi. Tomēr narkozes, operācijas darba galda un slimnīcas ventilācijas (ne)sistēmas ietekmēts, es šīs 10 dienas nespēju atrasties vertikālā stāvoklī un kaut ko uzrakstīt. Mani nolika guļus tie it kā slimnīcas ikdienas sīkumiņi, kā rakstā minētā bedrīte lielā miljona objekta tuvumā…