Jānis Kučinskis: Latvijas patriots mūsdienās var būt tikai partizāns

Draugiem.lv

Kad senos laikos kāda impēriska valsts iekaroja un pakļāva kādu teritoriju un piespieda to maksāt meslus (ar teritoriju, vergiem, resursiem, nodevām), tad iekarotās tautas pretestību sauca par partizānu kustību. Partizāni bija gan tie, kas pretojās ar ieročiem rokās, gan tie, kas viņus atbalstīja (deva patvērumu, pārtiku, apģērbu), gan tie, kas pret iekarotājiem cīnījās ar citiem līdzekļiem (apgaismības, diplomātiskiem, ekonomiskiem, kulturāliem).

Arī mūsdienās varam vērot atsevišķu valstu militāru iekarošanu, nepakļāvīgo valstu iebombardēšanu „akmens laikmetā”, ārvalstu inspirētus apvērsumus, krāsainās revolūcijas, valstu destabilizāciju un citus pakļaušanas instrumentus. Taču visbiežāk valstis tiek pakļautas ar ideoloģiskas apstrādes, vietējās elites uzpirkšanas, ekonomiskiem un finansiāliem līdzekļiem. Rezultātā tiek saglabāta formāla iekaroto valstu neatkarība (karogs, himna, nacionālie simboli, pat formāls parlaments, prezidents un diplomātiskais korpuss), bet šie pārstāvniecības orgāni vairs nepārstāv savu iedzīvotāju intereses, bet apkalpo iekarotāju intereses.

Būtībā tas ir tāds pats karš ar tādiem pašiem rezultātiem, tikai šis ir karš ar citiem līdzekļiem. Ja agrāk iekarotās tautas varēja viegli atpazīt savus iekarotājus, viņu brutālo varu un asiņainās represijas, tad tagad šis process tiek piesegts ar vietvalžu organizētu „demokrātijas teātri”. Iekarotās valstis ar saviem pakļāvējiem slēdz nevienlīdzīgus, diskriminējošus līgumus, kuru mērķis ir pakļautās valsts izlaupīšanu padarīt juridiski likumīgu. Bez tam patiesie labuma guvēji paliek anonīmi. Ja, piemēram, vācu baronu varas laikos latviešu zemnieki labi zināja, kāda kunga interesēm viņi vergo, tad tagad šie labuma guvēji dzīvo ārzemēs un mēs viņus nepazīstam. Tagad šos labuma guvējus sauc par ārvalstu investoriem, bet viņu intereses uz vietas pārstāv vietējās izcelsmes izpilddirektori un visa vietvalžu vara.

Šādu kārtību citiem vārdiem sauc par neokoloniālismu. Tieši tāda pēc PSRS sabrukuma bija Austrumeiropas valstu pakļaušana. Ar Rietumu „brīvās pasaules” kapitālistiskās labklājības ilūzijām sakārdināja ne tikai tā laika valdošo kārtu, bet arī parastos cilvēkus. Tāpēc gandrīz visi nekritiski nostājās iekarotāju pusē, ar gavilēm apsveica Rietumu pieprasītās „tirgus reformas”, un šis process līdz šai dienai turpinās bez vērā ņemamas pretestības. Vien solītās labklājības vietā esam saņēmuši sociālu polarizāciju, deindustrializāciju, nabadzību, bezdarbu, izmiršanu, mūsu resursu nonākšanu ārvalstu investoru īpašumā, aizvien augošu parādu nastu, masveida iedzīvotāju izbraukšanu un aizvien lielāku atkarību no „ārvalstu investoriem”.

Līdz ar to cilvēkiem, kas nav iedziļinājies šajos procesos, ir grūti tajos orientēties. Lai arī pat niecīgākās neatkarības pazīmes mūsdienu Latvijā grūti atrast (izņemot jau minētos simbolus), gan vietvalži ar savu galmu, gan parastā tauta turpina spēlēt „neatkarīgas valsts” un „demokrātijas” teātri.

Tas, ko vietvalži, žurnālisti un režīma eksperti sauc par Latvijas ekonomiku, patiesībā ir koloniālā ekonomika. Tā pieder lielākoties ārvalstu investoriem un no tās labumu uz mūsu rēķina gūst šie anonīmie ārvalstu investori. Ja vēl ir palikuši kādi uzņēmumi, kas formāli pieder vietējiem, tie lielākoties ir ārvalstu biznesa apakškontraktori. Mūsu pašu ekonomika (kas no tās palicis) jau sen iedzīta pagrīdē, režīma propagandisti to sauc par „pelēko ekonomiku”. Lai arī tā daudziem ļauj izdzīvot un palikt Latvijā, režīms tai pieteicis īstu karu. „Pelēkās ekonomikas apkarošana” ir viena no galvenajām „valdības” prioritātēm.

Aplami runā tie, kas visās nelaimēs vaino tikai „valdību, partijas un parlamentu”. Ārvalstu investoriem šāda muļķīga vārīšanās savā sulā nekait, jo politiķi ir tikai viņu gribas izpildītāji – savstarpēji nomaināmi aktieri, kas pareizi spaida pogas. Dusmas uz politiķiem ir visneauglīgākais tvaika nolaišanas (emocionālas izlādēšanās) veids. Tas gan tiesa, ka t.s. politiķi nobalsoja par visiem koloniālās atkarības līgumiem un juridiski atvēra Latviju ārvalstu investoru izlaupīšanai. Taču tā bija tikai formālā veikuma puse. Lai ārvalstu investori te patiešām iesakņotos, diktētu savus noteikumus un uz mūsu rēķina nosmeltu peļņu no katras mūsu darbības, bija nepieciešama visplašāko tautas masu aktīva sadarbība ar šiem „investoriem”. Bija nepieciešams, lai mēs pagrieztu muguru savējiem un ar entuziasmu apskautu „ārvalstu investoru” iestādījumus: visus šos ārvalstu banku, lielveikalu, aptieku, benzīna tanku u.c. tīklus, kas pa šiem gadiem okupējuši Latviju. Mēs ne tikai uzturam šos koloniālos iestādījumus, bet pat dēvējam tos par „saviem” un aizstāvam pret līdzpilsoņu sašutuma izpausmēm. Tāpēc pašas tautas loma šajos procesos bija un paliek tā noteicošā. Bez mūsu aktīvas sadarbības nekādi koloniālie iestādījumi Latvijā nespētu darboties, mēs paši tos visos veidos, turklāt brīvprātīgi balstām un uzturam. Muļķīgi taču savu naudu atdot ārzonās reģistrētiem ārvalstniekiem un pēc tam brīnīties, ka mūsu pašu vajadzībām „nav naudas”. Kurš vēl nav sapratis šo laupīšanas mehānismu, tos aicinu pārlasīt manu rakstu „Kāpēc mums nav savas ekonomikas un cilvēki atstāj Latviju”.

Uzskatu, ka mūsu stāvokļa pareiza izprašana ir vissvarīgākais priekšnoteikums jebkādai tālākai sabiedriskai rīcībai, jo bez šādas izpratnes mēs nespējam noteikt savu nelaimju patiesos cēloņus un atrast tiem pareizos risinājumus. Jāizbeidz šīs muļķīgās spēlītes, kurās mēs tēlojam „neatkarīgu Latviju” un „demokrātiju”, jo tā ir realitātes noliegšana. Vēl perversāk ir, ja šīs koloniālās sistēmas aizstāvība tiek pasniegta patriotisma mērcē. Tā vietā jāapgūst savas zemes un tautas partizāna domāšana un taktika. „Partizāns”, ja šo latīniskās izcelsmes svešvārdu izskaidro vienkāršā valodā, ir karsts savējo aizstāvis pret svešinieku tīkojumiem. Jāiemācās atpazīt visas koloniālisma izpausmes Latvijā un tās pēc iespējas jāboikotē. Toties aktīvi atbalstāmas visas patstāvības izpausmes savējo vidū. Sadarbībā un solidaritātē atbalstot savējos, pakāpeniski atjaunojot un pilnveidojot savas struktūras, mēs pakāpeniski atgūsim arī savu rīcības spēju un ietekmi, lai izšķirīgā brīdī no ārvalstu investoru jūga atbrīvotos pavisam. Tāds brīdis patiešām var pienākt jau paredzamā nākotnē, jo esošā globālā kapitālisma sistēma nav spējīga pārvarēt to sistēmisko krīzi, kurā tā ar mūsu līdzdalību sevi iedzinusi.



KategorijasCiti jau uzrakstījuši, Krīze?

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: