Jā­nis Mie­zī­tis: Skolā, skolā iesim skolā…

Biedrība Latvietis 2007.12.25

Draugiem.lv dienasgrāmatās ar komentāriem 2014.01.04

Pē­dē­jā lai­kā dau­dzi bēr­nu ve­cā­ki un sko­lo­tā­ji ar­vien ska­ļāk sāk pro­tes­tēt pret tiem jaun­ie­ve­du­miem Lat­vi­jas sko­lās, ko mū­su val­dī­ba ir lep­ni no­sau­ku­si par iz­glī­tī­bas re­for­mu. Vis­lie­lā­kā ne­ap­mie­ri­nā­tī­ba par jaun­ie­ve­du­miem sek­mju vēr­tē­ša­nā. Tiek iz­teik­tas pat tā­das do­mas, ka Iz­glī­tī­bas mi­nis­tri­jā strā­dā ga­lī­gi muļ­ķi, kas, sa­klau­sī­ju­šies da­žā­das pseido­zi­nāt­nis­kas psiho­lo­ģi­jas te­ori­jas, aiz­mir­su­ši nor­mā­las pe­da­go­ģi­jas prin­ci­pus. Te nu es gri­bē­tu ļo­ti ka­te­go­ris­ki ie­bilst. Mū­su iz­glī­tī­bas re­for­ma­to­ri ir ļo­ti gud­ri. Ti­kai, lai to gud­rī­bu spē­tu no­vēr­tēt, mums jā­pa­ce­ļas pār­i šau­ru in­ter­ešu dik­tē­tiem uz­ska­tiem un jā­pa­lū­ko­jas uz vi­su ar la­bi si­tu­ēto valsts ie­rēd­ņu acīm. Man to iz­da­rīt pa­lī­dzē­ja kā­da krie­vu ar­mi­jā dzir­dē­ta as­prā­tī­ba: «Vai jūs zi­nāt kā­dēļ pul­kve­žu dē­li ne­kad ne­kļūst par ģe­ne­rā­ļiem? Tā­dēļ, ka ģe­ne­rā­ļiem pie­tiek sa­vu dē­lu.»

Tad nu ie­do­mā­si­mies, ka mēs esam tie «ģe­ne­rā­ļi», kas ne­grib pie­ļaut, ka pulk­ve­žu un zem­ākam ran­gam pie­de­rī­go dē­li ie­gūst vē­rā ņe­ma­mu iz­glī­tī­bu. Pro­tams, mums jā­rē­ķi­nās, ka ne­drīk­stam vien­kār­ši ar li­ku­mu aiz­liegt vien­kār­ša­jai tau­tai ie­gūt iz­glī­tī­bu, jo jā­tē­lo hu­mā­nisms un de­mo­krā­ti­ja. Tie­ši ot­rā­di – mums jā­ra­da ie­spaids, ka valsts visiem spē­kiem cen­šas no­dro­ši­nāt jau­nat­nei iz­glī­tī­bu un ne­pār­trauk­ti ceļ šīs iz­glī­tī­bas kva­li­tā­ti. Tā­tad – ar ko sāk­sim?

Sāk­sim ar pirms­sko­las ve­cu­ma bēr­niem. Lik­sim, lai sa­ra­žo la­bi daudz tā­du mul­ti­pli­kā­ci­jas fil­mu, kur no­tiek bez­jē­dzī­ga skrie­ša­na, ķer­ša­na, bļau­ša­na, kau­ša­nās, bēg­ša­na, kur viss krīt, jūk, gā­žas, plīst un šķīst. Nav sva­rī­gi, vai pa tele­vi­zo­ra ek­rā­nu lē­kā un vi­su to da­ra uz­zī­mē­ti su­ņi, ka­ķi, pe­les vai ro­zā pan­te­ras. Sva­rī­gi, lai tas iz­ska­tī­tos efek­tī­gi un lai tam vi­sam ne­bū­tu ne­kā­das jē­gas vai sa­tu­ra. Ma­zie cil­vē­ci­ņi il­gi va­ļē­jām mu­tēm blen­zīs uz šīm muļ­ķī­bām, un no vi­ņu gal­vi­ņām kā ar slo­tu būs aiz­slau­cī­tas vi­sas do­mas. Tas ļo­ti la­bi ik­die­nā brem­zēs bēr­nu tiek­smi kaut ko sa­prast, pē­tīt, iz­zi­nāt, bū­vēt, vei­dot. Kad šā­dam no «muļ­ķi­ku» ska­tī­ša­nās at­rau­tam bēr­nam kāds liks mā­cī­ties bur­tus vai ci­pa­rus, tas ne­būs tik vieg­li. Jau no pa­ša pirm­sā­ku­ma bērns sa­pra­tīs, ka mā­cī­bas ir kaut kas ļo­ti gar­lai­cīgs, ne­pa­tī­kams, no­gur­di­nošs un vi­si, kas spiež to da­rīt, ir slik­ti cil­vē­ki. Sa­viem, «ģe­ne­rā­ļu», bēr­niem gan šā­du fil­mu ska­tī­ša­nos mēs stin­gri ie­ro­be­žo­sim. Mēs al­go­sim vi­ņiem audzi­nā­tā­jus, kas ik­die­nā ar da­žā­du ro­ta­ļu un no­dar­bī­bu pa­lī­dzī­bu iz­kops un at­tīs­tīs vi­ņu spē­jas, pa­ma­zām ra­di­not kon­cen­trē­ties mā­cī­bu dar­bam.

Arī sko­las ve­cu­ma bēr­nus ne­drīkst at­stāt bez ie­vē­rī­bas. «Ģe­ne­rā­ļu» bēr­ni, pro­tams, mā­cī­sies eli­tā­rās sko­lās, kur mā­cī­bu pro­cess būs ļo­ti kva­li­ta­tīvs. Bet pā­rē­jās sko­lās jā­pa­nāk, lai bēr­ni mā­cī­ša­nos ne­ņem­tu pā­rāk no­piet­ni. Ne­drīkst būt tā, ka bērns, kurš sek­mī­gi mā­cās, ar kaut ko jus­tos pā­rāks par tiem, kas to ne­spēj vai ne­grib da­rīt. Tie­ši ot­rā­di – bēr­nam jau no pirm­ās kla­ses jā­jūt, ka arī bez mā­cī­ša­nās var tī­ri la­bi būt par skol­nie­ku. Tā­dēļ mēs vis­maz pir­ma­jās tri­jās kla­sēs aiz­lieg­sim sko­lo­tā­jiem bēr­na sek­mes vēr­tēt ar at­zī­mi. At­zī­me ta­ču ir kaut kas tāds, ar ko bēr­ni le­po­jas, bet tas var iz­rai­sīt sav­star­pē­jas sa­cen­sī­bas ga­ru un sti­mu­lēt mā­cī­ša­nos. Bēr­nu ve­cā­kiem mēs ie­gal­vo­sim, ka bēr­nam jā­mā­cās ne­vis at­zīm­ju dēļ, bet gan jā­prot no­vēr­tēt zi­nā­ša­nu ne­pie­cie­ša­mī­ba un no­zī­mī­ba vi­ņa dzī­vē. Tas vien­lai­kus būs tāds smalks mā­jiens, ka, lūk, mēs, «ģe­ne­rā­ļi», sa­vu­laik dze­jo­lī­šus pir­ma­jā kla­sē mā­cī­jā­mies ne jau at­zīm­ju dēļ, bet gan tā­dēļ, ka līdz sirds dzi­ļu­miem iz­pra­tām, cik no­zī­mī­gi un va­ja­dzī­gi šie dze­jo­lī­ši būs mū­su turp­mā­ka­jā dzī­vē.

Vēl jā­pa­nāk, lai sko­lās bū­tu pēc ie­spē­jas vā­jā­ka dis­cip­lī­na. Tas ie­vē­ro­ja­mi grauj kla­šu sek­mju lī­me­ni un dez­or­ga­ni­zē mā­cī­bu dar­bu. Pa­nākt to var. No vie­nas pus­es – pe­da­go­giem jā­liek strā­dāt pēc prin­ci­pa, ka ne­kā­dus so­dus pret bēr­niem lie­tot ne­drīkst un jā­gai­da, ka sko­lē­nam pa­šam ro­das ap­skaid­rī­ba, iz­jū­tot sa­vas rī­cī­bas ne­ga­tī­vās se­kas. Bet no ot­ras pus­es, ma­ni­pu­lē­jot ar cil­vēk­tie­sī­bām un bēr­nu aiz­sar­dzī­bas li­ku­mu, jā­uz­liek sko­lo­tā­jiem tā­das pra­sī­bas un at­bil­dī­ba, lai ne­kā­das ne­ga­tī­vas se­kas, kas bēr­nam sa­vas slik­tās uz­ve­dī­bas dēļ bū­tu jā­iz­jūt, vis­pār ne­va­rē­tu ie­stā­ties. Pie­mē­ram, bēr­nu ne­drīkst iz­rai­dīt no kla­ses, likt strā­dāt pēc stun­dām, ne­sek­mī­bas dēļ at­stāt uz ot­ru ga­du ta­jā pa­šā kla­sē, at­skai­tīt no sko­las bez tie­sas lē­mu­ma utt. Maz­ga­dī­gie hu­li­gā­ni un sliņ­ķi ātr­i vien at­klās sko­lo­tā­ju bez­spē­cī­bu un slai­di uz­spļaus vi­sām la­ba­jām pa­mā­cī­bām, aiz­rā­dī­ju­miem un mo­rā­les spre­di­ķiem. Tā da­ži muļ­ķi ar sa­vu ālē­ša­nos trau­cēs vi­su mā­cī­bu dar­bu kla­sē un arī ci­tus pa­da­rīs par muļ­ķiem.

Se­viš­ķi la­bus re­zul­tā­tus sko­lē­nu at­pa­li­cī­bas vei­ci­nā­ša­nā mēs pa­nāk­sim, pār­ce­ļot nā­ka­ma­jā kla­sē arī ne­sek­mī­gus sko­lē­nus. Ar lai­ku šie ne­zi­nī­ši vis­pār vairs ne­spēs sa­prast, par ko ir ru­na at­tie­cī­gā priekš­me­ta mā­cī­bu stun­dā un, lai kaut kā īsi­nā­tu lai­ku, mek­lēs sev ci­tas no­dar­bes. Tā kla­sēs vai­ro­sies sko­lē­nu skaits, kas ne­se­ko līdz­i stun­dai. Lai sko­lē­ni, kas ne­grib vai arī ne­spēj nor­mā­li mā­cī­ties jau pa­mat­sko­lā, pēc ele­men­tā­ras la­sīt un rak­stīt pras­mes ap­gū­ša­nas ne­va­rē­tu iz­stā­ties, val­stī jā­pie­ņem li­kums par ob­li­gā­tu de­vi­ņu kla­šu iz­glī­tī­bu līdz 18 ga­du ve­cu­mam. Par kat­ru priekš­lai­kus no sko­las at­skai­tī­tu bēr­nu, sko­las va­dī­bai jā­uz­liek nau­das sods. Tas pie­spie­dīs līdz pat de­vī­ta­jai kla­sei šos ne­gri­bī­šus un ne­va­rī­šus gar­lai­ko­ties sko­las so­los bla­kus nor­mā­liem bēr­niem un trau­cēt vi­ņus mā­cī­bās. Pro­tams, līdz mi­ni­mu­mam val­stī jā­sa­ma­zi­na spe­ci­ālo, ga­rī­gi at­pa­li­ku­ša­jiem bēr­niem do­mā­to mā­cī­bu ie­stā­žu skaits. Aiz­bil­di­no­ties ar in­va­lī­du in­teg­rā­ci­ju sa­bied­rī­bā, jā­spiež vi­ņi ap­mek­lēt pa­ras­tās vis­pār­iz­glī­to­jo­šās sko­las. Šo bēr­nu klāt­būt­ne pa­ras­tā sko­lā ie­vē­ro­ja­mi ap­grū­ti­nās sko­lo­tā­ju dar­bu un vi­ņi būs spies­ti pa­lē­ni­nāt ap­gūs­ta­mās vie­las iz­klās­tu. Sa­vu­kārt pā­rē­jiem sko­lē­niem tad at­liks ti­kai gar­lai­ko­ties.

Lai pe­da­go­gu dar­bu pa­da­rī­tu īpa­ši pro­ble­mā­tis­ku, mā­cī­bu prog­ram­mas jā­izs­trā­dā tā, lai ap­gūs­ta­mās vie­las ap­joms bū­tu pie­tie­ka­mi liels un sko­lē­ni bez no­piet­nām pa­pil­dus no­dar­bī­bām ta­jā vis­pār ne­spē­tu ie­dzi­ļi­nā­ties. Sa­vu­kārt, mā­cī­bu li­te­ra­tū­ra un uz­ska­tes lī­dzek­ļi, kas at­vieg­lo mā­cī­bu vie­las ap­gū­ša­nu, jā­ra­žo ie­ro­be­žo­tā dau­dzu­mā un tiem jā­būt dār­giem. Vēl la­bāk ir pa­nākt, lai sko­lās ne­bū­tu vie­no­tas at­tie­cī­gā priekš­me­ta mā­cī­bu me­to­di­kas. Pa­zi­ņo­jot, ka gal­ve­nais nav vis mā­cī­bu pro­cess, bet ga­la re­zul­tāts, tir­gū var ie­plu­di­nāt da­žā­das vie­na un tā pa­ša mā­cī­bu priekš­me­ta ap­gū­ša­nai pa­re­dzē­tas mā­cī­bu grā­ma­tas un spe­ci­ālās bur­tnī­cas. Tas ra­dīs ju­cek­li pe­da­go­gu dar­bā, tuk­šos jau tā jū­ta­mi plā­nos bēr­nu ve­cā­ku nau­das ma­kus un ra­dīs pa­pil­du grū­tī­bas bēr­niem, kas la­bā­kas iz­glī­tī­bas mek­lē­ju­mos vai sa­dzī­ves ap­stāk­ļu dēļ būs spies­ti mā­cī­bu ga­da lai­kā mai­nīt sko­lu. Vis­bei­dzot spe­ci­ālas bur­tnī­cas var iz­ga­ta­vot tik «spe­ci­ālas», ka tās ne­būt ne­vei­ci­na bēr­nu sek­mes at­tie­cī­ga­jā mā­cī­bu priekš­me­tā. Pie­mē­ram, no­mai­not glīt­rak­stī­ša­nai do­mā­tās bur­tnī­cas, kur tre­ni­ņa no­lū­kos bēr­ni ar bur­tiem, vār­diem un tei­ku­miem pie­rak­stī­ja pil­nas ve­se­las lap­pu­ses, un to vie­tā ie­vie­šot spe­ci­ālās bur­tnī­cas, kur jā­rak­sta ti­kai da­žas rin­di­ņas, var ne­pie­ļaut bēr­na rak­stīt pras­mes iz­kop­ša­nu. Tas ir sva­rī­gi, jo šiem bēr­niem augst­sko­lā būs no­piet­nas grū­tī­bas gan kon­spek­tu un pie­zīm­ju rak­stī­ša­nā, gan vē­lā­kā to iz­la­sī­ša­nā.

Vēl sko­lās jā­rī­ko la­bi daudz da­žā­du iz­klai­des pa­sā­ku­mu. Tās va­rē­tu būt dis­ko­tē­kas, sko­lē­nu mo­des ska­tes, fan­klu­bu sa­nāk­smes, da­žā­di ne­no­piet­ni kon­kur­si vai ro­ta­ļī­gas sa­cen­sī­bas. Gal­ve­nais, lai pa­sā­ku­miem bū­tu pēc ie­spē­jas ma­zāk sa­ka­ra ar mā­cī­bu vie­lu un sko­lā ap­gūs­ta­ma­jām zi­nā­ša­nām. (Bēr­niem no tā vi­sa ir jā­at­pū­šas.) Ar lai­ku šā­da «sa­bied­ris­kā dzī­ve» bēr­nu ap­zi­ņā ie­ņems gal­ve­no vie­tu un mā­cī­bas sko­lā vi­ņiem lik­sies kaut kas maz­sva­rīgs un otr­šķi­rīgs, pat trau­cē­jošs. Lai pas­tip­ri­nā­tu šo efek­tu, vē­lams lik­vi­dēt arī tā­dus bēr­nus dis­cip­li­nē­jo­šus fak­to­rus kā sko­lē­nu for­mas tērps. Sko­lē­ni tad arī ik­die­nā va­rēs sa­cen­sties par fir­mī­gā­ko un ši­kā­ko ģēr­bša­nās sti­lu un vi­ņiem ma­zāk lai­ka pa­liks do­māt par mā­cī­bām. Bet bēr­nu ve­cā­kiem mēs ie­stās­tī­sim, ka šā­di tiek sti­mu­lē­ta bēr­nu sa­bied­ris­kā ak­ti­vi­tā­te, ra­do­šās spē­jas, iz­do­ma un mā­ka kon­tak­tē­ties.

It kā ne­jau­ši jā­iero­be­žo arī jau­nat­nei do­mā­tie uz aug­lī­gu at­tīs­tī­bu mu­di­no­ši māk­slas dar­bi. Priekš­plā­nā jā­iz­vir­za pri­mi­tī­visms, jo tas vai­rāk kai­ri­na. Jā­pa­nāk, lai, pie­mē­ram, es­trā­des dzie­dā­tā­ji vairs ne­dzied, bet brēc, lē­kā un da­žā­di ālē­jas, ar sa­vām iz­da­rī­bām cen­šo­ties iz­rai­sīt ska­tī­tā­jos pār­stei­gu­ma efek­tu. Jā­kul­ti­vē uz­skats, ka jaun­iešiem do­mā­tā māk­sla jā­vei­do pēc prin­ci­pa «jo tra­kāk, jo la­bāk». Sprā­dzie­ni, bļā­vie­ni, daudz­krā­sai­nu ugu­ņu zib­šņi, ķē­mī­gas po­zas, naid­pil­nas gri­ma­ses, ag­re­sī­vi žes­ti – lūk, ti­kai da­ži no iz­teik­smes lī­dzek­ļiem, ko vē­lams iz­man­tot. Tas viss ie­vē­ro­ja­mi ma­zi­nās jaun­iešu tiek­smi pēc iz­glī­tī­bas un augst­āku ide­ālu mek­lē­ša­nas, sti­mu­lēs vi­ņus pie­vēr­sties nar­ko­ti­kām un ci­tiem ap­rei­bi­no­šiem lī­dzek­ļiem.

Vis­bei­dzot jā­iz­da­ra tā, lai pe­da­go­gi no vien­kār­šās tau­tas nā­ku­šo bēr­nu ap­mā­cī­bām do­mā­ta­jās sko­lās bū­tu ar ie­spē­ja­mi zem­āku kva­li­fi­kā­ci­ju. To pa­nākt ir ļo­ti vien­kār­ši. At­liek ti­kai sko­lo­tā­ju dar­ba al­gas no­teikt la­bi zem­as, un vi­si pe­da­go­gi, ku­ru kva­li­fi­kā­ci­ja dod ie­spē­ju at­rast ci­tu, la­bāk ap­mak­sā­tu dar­bavie­tu, no sko­lām aizies. Lai par to ne­vai­no­tu val­sti, sko­lu fi­nan­sē­ša­na jā­uz­krauj paš­val­dī­bām, ku­ru bu­džets ir pie­tie­ka­mi trū­cīgs, lai ne­vien tu­rē­tu sko­lo­tā­jus ba­da mai­zē, bet arī lik­vi­dē­tu lie­lā­ko da­ļu no lau­ku sko­lām.

Tas tad nu arī īsu­mā bū­tu viss. Un nu man bei­dzot jā­at­zīst, ka šeit uz­rak­stī­to es ne­es­mu iz­do­mā­jis. Es vien­kār­ši uz­skai­tī­ju ti­kai da­ļu no pa­sā­ku­miem, ko mū­su val­dī­ba ir cen­tu­sies ie­viest un ir ie­vie­su­si Lat­vi­jā pē­dē­jā des­mit­ga­dē pēc for­mā­lās Lat­vi­jas ne­at­ka­rī­bas pa­slu­di­nā­ša­nas. Vai Jūs spē­jat iz­do­māt vēl kaut ko, kas, at­klā­ti ne­pār­kāp­jot de­mo­krā­ti­jas un hu­mā­nis­ma prin­ci­pus, de­gra­dē­tu mū­su jau­nat­ni? Es – nē.

Tā­dēļ ne­sauk­sim par muļ­ķiem mū­su iz­glī­tī­bas re­for­ma­to­rus! Viss tiek da­rīts ļo­ti gud­ri.

Jā­nis Mie­zī­tis

Daina Kājiņa: Pēdējais brīdis sakārtot pirmsskolas izglītības iestāžu finansēšanas sistēmu

Delfi.lv 28. oktobris 2011. Daina Kājiņa, biedrības „Latvijas privāto pirmsskolu biedrība” valdes priekšsēdētāja
Vēl salīdzinoši nesen, 1.jūlijā, esošie un topošie vecāki uzgavilēja Saeimai, par tās pieņemtajiem grozījumiem “Vispārējā izglītības likuma” 21.pantā, kas noteica, citēju: “vietējās pašvaldības savā administratīvajā teritorijā nodrošina vienlīdzīgu pieeju pirmsskolas izglītības iestādēm bērniem no pusotra gada vecuma”. Reāli izmaiņas likumdošanā nozīmēja to, ka ir nepieciešams izveidot visiem saprotamu un caurspīdīgu kārtību pašvaldību pirmsskolas izglītības iestāžu rindām, un pašvaldības atvēlētajam finansējumam jāseko bērnam arī tad, ja viņš apmeklē privāto pirmsskolas izglītības iestādi. Tādējādi likumdevējs bija iecerējis risināt rindu problēmu caur vienlīdzīgu attieksmi pret bērnudārziem (pašvaldības un privātajiem), caur nepieciešamību pašvaldībām, kurām ir rindu problēmas, ieviest “nauda seko bērnam” principu, lai padarītu vecākiem finansiāli pieejamākus privātos bērnudārzus.

Vienu brīdi pat šķita, ka tauta beidzot ir sadzirdēta, ir panākts reāls, nevis runu, bet šoreiz arī darbu līmenī, risinājums, kas nu vien ir jāīsteno dzīvē. Mammas un tēti burtiski lēkāja aiz priekiem sociālajos tīklos, nebeidzot slavēt pieņemto lēmumu. Bet še tev! 17.augustā Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) nāca klajā ar jaunu grozījumu skaidrojumu – ka pašvaldībām no pusotra gada vecuma ir jānodrošina tikai iespēja pieteikties uz rindu pašvaldības bērnudārzā, kas ir klajā pretrunā ar iepriekš pausto un padara minētos likuma grozījumus bezjēdzīgus.

Šis skaidrojums bija absolūti šokējošs, un visticamāk IZM, sajūtot spiedienu no pašvaldībām par nespēju šo prasību izpildīt, nāca klajā ar jaunu grozījumu skaidrojuma versiju. Savukārt, kā noskaidroja vecāku iniciatīvas grupa “Nauda seko bērnam”, tad atšķirīgā likuma normas traktējumā vainojama nepilnvērtīgā komunikācija starp IZM darbiniekiem jeb ministrijas juristu neprecīzais skaidrojums saviem speciālistiem.

Interesanti, kāpēc IZM nevarētu rīkoties atbilstoši labas pārvaldības principam un, ja ne publiski atzīt savu kļūdu, tad vismaz korekti to izlabot. Galu galā arī Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija, vērtējot IZM grozījumu interpretāciju, atzinusi, ka ministrijas izpratne par grozījumiem ir sašaurināts un nepamatots likumdevēja gribas iztulkojums. Bet nē – IZM spītīgi turas pie sava, neskatoties uz to, ka šis nav kādas noteiktas interešu grupas jautājums, bet gan – dzimstības veicināšanas un kopējās demogrāfijas situācijas valstī uzlabošanas jautājums.

Kā zināms, ceturtajai daļai pirmsskolas vecuma bērnu Latvijā nav iespējams apmeklēt pašvaldības bērnu dārzus, lai gan vecāki maksā nodokļus tāpat kā to bērnu vecāki, kuri apmeklē bērnudārzus. Tieši tāpēc ir nepieciešama taisnīgāka un efektīvāka bērnudārzu vietu sadale un pārvaldība, kas raidītu pozitīvus signālus topošajiem vecākiem. Jaunie grozījumi bija pirmie pareizi soļi šīs problēmas risināšanā, bet atkal – nezināmu iemeslu dēļ, viss ir apstājies.

Finansēšanas sistēmas problēmas nav vērojamas tikai pirmsskolas izglītības jomā, – līdzīga situācija ir redzama arī vispārizglītojošo skolu finansēšanas modelī, kur no valsts budžeta atbilstoši finansēšanas modelim “nauda seko skolēnam” tiek apmaksāts tikai pedagogu darbs, bet izglītības iestāžu uzturēšanas izdevumus nodrošina pašvaldības. Taču, ņemot vērā, ka pašvaldībās turības līmenis ir ļoti atšķirīgs, arī finansējums, ko lokālā vara iegulda izglītības attīstībā ir atšķirīgs. Tā rezultātā pašlaik izglītības iestādes ir ļoti dažādas tieši materiāltehniskās bāzes nodrošinājuma ziņā.

Atgriežoties pie pirmsskolu jautājuma, ir būtiski panākt, lai pašvaldības finansējums tiktu sadalīts visiem pirmsskolas izglītības iestāžu audzēkņiem vienlīdzīgi jeb atbilstoši izmaiņām Vispārējās izglītības likumā. Piemēram, Rīgas pašvaldībā tas nozīmētu to, ka pašreizējie Rīgas domes noteikumi (nr.123 “Kārtība, kādā Rīgas pilsētas pašvaldība īsteno pirmsskolas izglītības nodrošināšanas funkciju”), kas paredz atšķirīga apmēra pašvaldības finansiālo atbalstu bērnudārzu audzēkņiem, iespējami ātrāk ir jāpielāgo atbilstoši Vispārējā izglītības likuma normām.

Svarīgi ir arī atzīmēt, ka pirmsskolas izglītības finansējumam jābūt pieejamam neatkarīgi no pirmsskolas izglītības dibinātāja – pašvaldības vai privātā sektora, tādā veidā mazinot pašvaldību monopoltiesības uz pirmsskolas pakalpojuma nodrošināšanu.

Latvijā jau par klasiku ir kļuvusi tendence, ka katra institūcija darbojas diez gan autonomi, nereti ignorējot starpnozaru un starpinstitūciju sadarbības principu, tādā veidā skatot lietas ļoti sašaurināti, gluži kā apgūstot mācību vielu kādā konkrētā priekšmetā skolā. Taču sekmīga valsts pārvalde nevar tikt īstenota bez diskusijas un lēmumu saskaņošanas starp vairākām pusēm, kā arī bez kļūdu atzīšanas vai labošanas. Šajā sakarā runa ir par cilvēkkapitālu, kas Latvijā jau iet straujā mazumā, tāpēc ignorēt tik vitālus jautājumus kā izglītības sistēmas finansēšana, būtu liels solis atpakaļ valsts attīstībā, varbūt pat solis uz priekšu nebūtībā. Tāpēc aicinājums jaunajai valdībai, īpaši Izglītības un zinātnes ministram, kā arī pašvaldībām neatstāt novārtā pirmsskolas izglītības finansēšanas jautājumus, un beidzot ieviest skaidrību, ar ko vecāki pārskatāmā nākotnē var un ar ko nevar rēķināties.

Gājēja pastaiga Ikšķilē

“Bezmērķīga” staigāšana pa Ikšķiles ielām ir mazu bērnu un viņu vecāku, vecāku cilvēku un daudzdzīvokļu māju iemītnieku “netikums”. Viņiem (arī man) droši vien ieteikts izvēlēties maršrutus, kas atbilst fiziskajām spējām un saprašanai. Tādēļ apskatīsim Ikšķiles lietderīgo gājienu maršrutus – uz skolu, bērnudārzu, sabiedriskā transporta pieturām, veikaliem. Un atpakaļ.

Tunelis taisns, bet zīme sola pazemi

Stacijas iela aiz Maximas, gājēju tunelis zem šosejas. Pie tuneļa uzstādītā it kā pareizā zīme tomēr ir maldinoša – Stacijas iela turpinās bez neviena pakāpiena.  Ja to nezina gājējs ar kustību traucējumiem, tad pa gabalu ieraugot šādu zīmi, viņš noteikti meklē citu ceļu. Tas būtu pareizi darīts pie tuneļa Daugava prospektā, bet liekas rūpes šeit.

Vienkārši - gājēju ceļš

Domāju, ka precīzāka šeit būtu zīme “Gājēju ceļš”, kā posma otrā galā. Informāciju par iespēju nokļūt uz autobusa pieturām var sniegt ar papildus plāksnītēm, jo šobrīd esošais “cilvēciņš, kas kāpj lejā pa trepēm” tāpat neko par to nesaka. Šī ir tā vieta, kur “zinošākie” var beigt lasīt un pierakstīt komentāru par autoru. Paldies par Jūsu uzmanību!

Ja staigā, tad atceries, ka esi uz ceļa vājākais. Dod visiem ceļu un būs labi!

Līvciema un Rīgas ielas visā garumā gājējiem ir normāla platuma un kvalitātes ceļš. Staigā, dod visiem ceļu (neatslābini uzmanību!) un būsi labi! Nav par ko sūdzēties, kamēr gājējs nemēģina nogriezties no šī ceļa.

Rīgas un Peldu ielas krustojums. Gājēji? Kādi gājēji? Nevajag gājējus!

Gājēju pārejas jaunākajā Rīgas ielas rekonstrukcijas projektā nav pie krustojošās Peldu un Ozolu ielas, arī Daugavas prospekta.

No Rīgas ielas gājēju celiņa uz Ķiršu ielu netikt...

Pārejas nav arī pie Parka, Plūmju, Ķiršu, Ābolu, J.Kugas, Robežu ielām. Gājējs uz šīm ielām no jaunā gājēju celiņa vispār nevar nokļūt! Ne tikai noteikumu, bet zaļo zonu ierobežots.

Nākas  secināt, ka Rīgas ielas Daugavas pusē dzīvojošie pārvietojas tikai ar autotransportu un tur nav skolnieku, kuriem ar savām kājām varētu gadīties vismaz nāk mājās no skolas. “Bezmērķīgi” staigājošos vērā vispār neņemam.

Līvciema un Rīgas iela - svarīga robeža cīņā pret gājējiem

Tātad, kājām gājēji no Ikšķiles puses Rīgas ielā nav gaidīti, bet Daugavas malā dzīvojošie uz skolu, bērnudārzu, veikaliem un sabiedrisko transportu (!) it kā dodas tikai ar auto. Kam tad tas celiņš te vispār uzbūvēts?!

Cilvēkiem draudzīgais Zaļo salu rajons. Varbūt mazliet par daudz draudzīgais?

Zaļo salu rajonā situācija uz Līvciema ielas atšķiras ar to, ka šeit ne tikai ielai blakus esošie kvartāli, bet pati maģistrālā Līvciema iela ir “dzīvojamā zona” , tādēļ šeit acīmredzot nekādas pārejas nav nepieciešamas – auto 20 km/h un visiem nemotorizētajiem priekšroka. Kaut futbolu uz ielas spēlē!

Jaunās pārejas Ikšķilē

Pēdējā laikā pilsētā ir atjaunotas un izveidotas dažas jaunas pārejas. 4 Skolas ielā, 1 Daugavas prospektā, 1 Birzes ielā 1 Pārbrauktuves ielā, 2 lībiešu ielā, 2 Līvciema ielā, 2 saistībā ar gājēju un velo celiņu Rīgas ielā. Tas arī viss! 13 pārejas pilsētā ar 5000 iedzīvotājiem!

Kāds ir stāvoklis pie sabiedriskajiem objektiem? Skolas kvartāls – 1 pāreja pretī galvenajai ieejai. Bērnudārzs – neviena. Maxima – 1 attālināta. Superneto – 1 mazāk aktīvajā virzienā. Stacija – 1 attālināta. Kultūras nams un estrāde – neviena. Meidropa komplekss – 1 attālināta tālākajā pusē.

Ikšķiles pašvaldībai jauns ģerbonis un logotipa konkursa nolikums: “…. Ikšķiles novada logo jāasociējas ar vietu, kura izraisa vēlmi atpūsties, rada priekšstatu par viesmīlīgu, aicinošu, harmonisku, drošu, pievilcīgu, plaukstošu un aktīvu vietu. …”

Manuprāt, tādā vietā uz ielām vajadzētu redzēt ne tikai automašīnas, bet arī aktīvus cilvēkus…

Publikācija Ikskile.com

Skolas ielas atpūtas laukumi 2

Ikskile.com 2010. gada 7. martā publicēts raksts “Skolas ielas atpūtas laukumi” jeb Ikšķiles Domes lēmums par detālplānojum izstrādes uzsākšanu Skolas ielas atpūtas laukumiem un centra apbūves piebrauktuvēm. Publicētajā lēmumā minēti pielikumi – grafiskais (attēls pie raksta) un otrais – apstiprinātais darba uzdevums. Par darba uzdevumu šis stāsts.

Domes 24. februāra sēdes darba kārtība

24. Par detālplānojuma izstrādes uzsākšanu zemes īpašuma „Skolas ielas atpūtas laukumi” (kadastra Nr. 74050020313) teritorijai un nekustamā īpašuma „Centra apbūves piebrauktuves” (kadastra Nr. 74050020521) teritorijas daļai.

“Ikšķiles Vēstis” martā:

“Domes sēdē deputāti izskatīja 45 darba kārtības jautājumus:
nolēma uzsākt:
–    detālplānojuma izstrādi nekustamā īpašuma „Skolas ielas atpūtas laukumi” teritorijai un nekustamā īpašuma „Centra apbūves piebrauktuves” teritorijas daļai un apstiprināt darba uzdevumu.”

Ielu tirdzniecības vieta

Visiem Ikšķiles novada iedzīvotājiem ir tiesības zināt, kādēļ novada budžeta nauda tiek ieguldīta detālplāna izstrādē. Lieki teikt, ka Skolas ielas māju iedzīvotāji noteikti vēlas zināt ne tikai pamatojumu, bet arī plāna detaļas.

Tā kā manās rokās ir nonācis deputātu lemšanai izsniegtais lēmuma projekts, tajā atrodams arī DARBA UZDEVUMS detālplānojuma izstrādāšanai (2. pielikums). Jādomā, ka šis ir oficiālais dokuments, kas ir pamats līguma slēgšanai ar izpildītāju. Izlaižot visu tehnisko informāciju, atsauces uz normatīvajiem aktiem un kopēšanas kļūdu 3. punktā, stāv rakstīts, ka detālplānojuma izstrādes uzdevums ir ielu tirdzniecības vietas, autostāvvietas, labiekārtojumu un inženierkomunikācijas tīklu plānot atbilstoši normatīvo aktu prasībām.

Lasot visus šos formulējumus, es netieku gudrs. Visi minēti objekti dabā šeit jau ir – gan tirdzniecības vietas, gan autostāvvietas, inženierkomunikācijas un pat labiekārtojums (plānā ietvertajā teritorijā ir viens soliņš). Vēl šajā teritorijā šodien dabā eksistē 2 sporta būves – vasarā labi, bet ne pilnīgi noslogots atklātais tenisa korts un lielais sporta laukums, kuram pirms dažiem gadiem demontēts žogs un uzstādīts viens basketbola grozs. Kāds būs šo sporta būvju liktenis, ja tās nav minētas darba uzdevumā?

Lielais sporta laukums bez žoga

Domes lēmuma projektā ir atsauce uz izpilddirektora G.Kurmja iesniegumu par detālplānojuma izstrādes ierosināšanu ielu tirdzniecības vietas un autostāvvietas ierīkošanai.

Viss šis garais ievads nav piekasīšanās. Es centos sameklēt atbildi uz savu jautājumu, bet diemžēl neizdevās. Aicinājums ir pavisam konkrēts:

Kurmja kungs! Lūdzu, publicējiet savu iesniegumu Domei un/vai plašāku plānoto vides sakārtošanas ideju aprakstu.

Mēs, vietējie iedzīvotāji, to ļoti atbildīgi izpētīsim un iesniegsim savus priekšlikumus, ja tādi radīsies.  Ja priekšlikumi izrādīsies pieņemami, tos būs vieglāk iekļaut vēl nepabeigtā projektā – gatavos mainīt parasti nav ne laika, ne arī motivācijas. Par neiekļautajiem varēsim diskutēt sabiedriskās apspriešanas ietvaros, un jums jau iepriekš būs iespēja sagatavot atteikuma pamatojumu.

Tenisa korts, soliņš, paklāju stends

Nav šaubu, ka labiekārtošana šajā teritorijā ir vajadzīga un iedzīvotāji to atbalsta. Ja sadarbība tiks uzsākta projekta sākumā, tad beigās nebūs nekādas vajadzības runāt par “dāvināta zirga zobu neskatīšanos”.

Pārejas – viens vienkāršs priekšlikums

Parejas projekts 2.1Jaunā (!) pašvaldības vadība būvniecībā vēl pabeidz vecās (?) iepirktos projektus. Labprāt gribas ticēt, ka tomēr būs ne tikai tā, kā ir, bet būs labāk. Tādēļ piedalīšos ar vienu vienkāršu priekšlikumu gājēju pārejas izveidošanai.

Stacijas un Pārbrauktuves ielas krustojums katru darba dienas rītu un vakaru ir tikšanās vieta simtiem Ikšķiles iedzīvotājiem un dažiem desmitiem automašīnu. Šīs tikšanās notiek pirms un pēc vilcienu pienākšanas – vairākos īsos laika sprīžos, kad satiekas Ikšķiles mērogiem intensīva gājēju un braucēju plūsma. Minētajā krustojumā galvenā problēma ir tas, ka gājēju un braucēju “tikšanās” notiek vietā, kur pēc noteikumiem gājējiem nemaz nevajadzētu atrasties.

Parejas projekts 1Lai atrisinātu problēmu, nepieciešami kādi 100 kv.m gājēju celiņa, viena krāsa bundža, viens ceļazīmes stabs un divas ceļazīmes. Lampa šeit jau ir. Projekta sagatvošana arī nevarētu būt nepārvarama problēma – nav jau “kalns”.

Lejas iela pabeigta

P6130152Laikraksts Ikšķiles vēstis ziņo, ka 2. novembrī ekspluatācijā tiek nodota Lejas iela. Projekts tika uzsākts ar palielu troksni – tika zāģēti krūmi ielas malās, bet iedzīvotāji protestēja.

Tagad ir nozāģēti ne tikai krūmi, bet arī lielais koks ceļa vidū. Acīmredzot vienošanās tika panākta. Sakārtotas arī dažas sētas, kuras aiz krūmu rindas bija nedaudz nolaistas, domājot, ka no ielas to neredz.

Cerams, ka Domē jaunā juriste lemšanai jau gatavota pašvaldības saistošos noteikumus par pašvaldības un privāto zemju, kā arī visādu aizsargjoslu pienācīgu uzturēšanu. Lai zemes, grāvji un ceļu nomales neaizaug ar krūmiem, kuri pēc tam kļūst par “te tie bijuši vienmēr” objektu. Tas aiztaupīs nervus vēl daudzu ielu iedzīvotājiem un būvniekiem…

Lejas ielas trubas pieņemLai nu kā tur bija, šobrīd tas viss ir aiz muguras un ielā un mikrorajonā dzīvojošiem ir vairāki simti metru taisna melnā seguma braukšanai, bet sarkanai bruģis – iešanai. Turklāt darbi pabeigti, pirms ziema pienākusi.

Par Lejas ielas tehnisko izpildījumu sākumā teikšu labus vārdus. Ir gājēju celiņš (!) un tas atrodas pareizajā pusē – augstākajā. Ielai ir slīpums ūdeņu notecēšanai, to neaizkavēs lieka apmale zemākajā pusē. Līdz ar to arī sniega tīrīšana paredzama ērta un kvalitatīva. Tātad, ļoti labi, ka darbs ir pabeigts un iela kļuvusi lietojama un labāka kā iepriekš.

Kas noteikti pietrūkst Lejas ielā? Pirmkārt atzīmēšu, ka visā ielas garumā nav nevienas pārejas! Pārejas nav ne pie jaunuzbūvētajām kāpnēm, kas kājāmgājējus ved no Skolas ielas, nav arī Strēlnieku ielas galā.  Neskatoties uz atkārtoti publiskajā telpā izteiktiem viedokļiem, amatpersonas ļoti lēni apgūst to lietu kopumu, kas ielas padara draudzīgākas  skolniekiem, vecākiem cilvēkiem, ģimenēm ar maziem bērniem.

PB060001Līvciema ielā, kas pēc savas būtības tomēr ir tranzīta iela, ir uzstādīti laikam veseli trīs ātruma ierobežotāji – “guļošie policisti”. Tas mikrorajona bērnu drošībai. Loģiski. Bet tie paši bērni, ejot uz skolu, šķērso arī šo jauno Lejas ielu!  Ja nav tik atklāta vieta, tad lai notiek vienalga kas? Lejas iela pie Skolas ielas kāpnēm met līkumu, turklāt tur vēl ir neliels uzkalniņš. Tā ir paaugstināta riska zona, kurā vienīgās zīmes ir “Galvenais ceļš”! Līkums ir arī pirms Strēlnieku ielas.

Otrs risinājums, kas piesaistīja uzmanību, ir krustojums ar Peldu ielu. Kārtējo reizi pārliecināmies, ka pie mums ir nopietna attieksme pret braucēju uzmanības trenēšanu. Šāds līniju krāsojums radīs problēmas visiem, kas … Lejas ielā iebrauks no galvenās, no Peldu ielas.  Pamēģiniet to izdarīt no Daugavas puses tā, lai neiebrauktu ar līniju apzīmētajā pretējā joslā! Katra kļūda potenciāli ir sadursme, kurā braucējs no galvenās ielas būs vainīgais.

PB060009Braucot no pa Peldu ielu no estrādes puses šī it kā slīpā joslas līnija var radīt ilūziju, ka krustojums ir izbraucams ātrāk. Ko tāda ilūzija nozīmē dzīvē, vismaz reizi gadā var novērot šosejas nobrauktuvē no Ogres puses – salauztas barjeras un sadauzītas mašīnas. Lejas ielā gan pretī nestāvēs vientulīgas barjeras. Vai tiešām šīs “neērtības” ir obligāta piedeva katram projektam Ikšķilē?

Telpas Ikšķiles bērniem ir!

Vēl nesen – “treknajos gados” – Ikšķiles vadoņi bija atvēzējušies Kultūras kalnam, bez jebkāda plāna tā racionālai izmantošanai.  Šodien Ikšķilē jau apritē ir saprātīgāki risinājumi – tiek meklētas konkrētiem projektiem piemērotas telpas. Un jāsaka, ka iespējas pilsētas vajadzību apmierināšanai ir ļoti labas.

Vecais tirdzniecības centrs - jauna iespēja

Vecais tirdzniecības centrs - jauna iespēja

Vēl tikai gadu atpakaļ Ikšķilē bija liela rosība dažādās vecās, jaunās un pavisam jaunās komerctelpās. Pašlaik vecais tirdzniecības centrs ir tukšs – “IKI” izplešanās plāni apturēti, konkurences cīņu ar “Maximu” nav izturējis “Stūra veikals”, arī daudzdzīvokļu māju kvartāla modernizētais kiosks “Ilma” pārtraucis darbību.

Kas Ikšķiles pilsētai un novadam šodien vajadzīgs? Bērnudārzs, jauniešu centrs, mākslas studija, pieejamāka un daudzfunkcionālāka bibliotēka un doktorāts. Esmu pārliecināts, ka šobrīd ar aktīvu un mērķtiecīgu rīcību par saprātīgu cenu var iegūt nomā piemērotas platības visām šīm vajadzībām. Domāju, ka visi brīvo telpu īpašnieki šodien būtu priecīgi par 5 gadu nomas līgumiem ar fiksētu nomas maksu.

Mans priekšlikums pārdomām būtu sekojošs.

1. Bērnudārzs domes ēkā – vecajā bērnudārza ēkā.

2. Dome un doktorāts uz veco tirdzniecības centru.

3. Bibliotēka,  jauniešu centrs un municipālā policija – Stūra veikala ēkā.

4. Mākslas projekti vairāk saistīti ar šo projektu virzītājiem, jo viņi ar domi nav saistīti ar darba līgumiem. Ja piemērotākās ir telpas Zaļajās pļavās, tad arī tās var nomāt.

Stūra veikals gaida nomnieku

Stūra veikals gaida nomnieku

Es apzināti nepieminu Ikšķiles Kultūras biedrības namu. Tā turpmākā attīstība kopā ar estrādi ir plašāks jautājums, kur pirmkārt jāvienojas īpašniekiem un pašvaldībai. Mans personīgais viedoklis – šīs ēkas renovēšana nav lietderīga, jo ar atjaunošanu nav iespējams efektīvi izmanot zemes gabalu un radīt organisku sasaisti ar estrādi.

Esmu pārliecināts, ka pašvaldībai ir visu objektu īpašnieku kontaktinformācija.

Ja šo lasa objektu īpašnieki, tad publicējiet savu piedāvājumu (vismaz ielieciet logā paziņojumu!), lai pašvaldībai “informācijas trūkuma dēļ” nebūtu jātērē laiks un resursi izpētei un nereālai celtniecībai dažādos attālos novada centros.

Veiksmīgu nedēļu, Ikšķile!

P.S. Tīnūžu Tautas namā un apkārtējās ēkās vietām vajadzētu pietikt visām nodarbībām. Protams, tās vajag arī finansēt, bet tas jau cits stāsts.

Vairāk attēlu šeit

Publikācija Ikskile.com šeit