Demogrāfija un darba devēji

Dzimstības veicināšanas svarīgs faktors ir vecāku ilgtermiņa drošības sajūta. Viens no aspektiem ir iespēja bērnu kopušajam vecākam, un parasti tā ir māte, atgriezties iepriekšējā darba vietā vai pat jebkurā darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma. Pat vislabvēlīgākajos darba kolektīvos gada laikā iedibinās jauna iekšējā kārtība, un darbinieka atgriešanās rada lielāku vai mazāku stresu.

Laikā, kad Latvijā par vēlamu bērnu skaitu uzskata vismaz trīs bērnus, manuprāt, cinisks ir valdošo uzstādījums, ka mātei par katru cenu pēc iespējas ātrāk ir jāatgriežas darbā, jāatgūst profesionālajā laukā iekavētais, jāsapelna liela alga un tad jādzemdē nākamais bērns. Tas tiek pasniegts arī kā sievietes tiesības uz vīrietim līdzvērtīgu karjeru. Patiesība gan šķiet savādāka. Patiesībā sievietei, kura izvēlējusies radīt vienu un vairākus bērnus, valsts uzspiež divas karjeras vienlaicīgi. Būt pašai par nodokļu maksātāju un būt par nākamo nodokļu maksātāju audzinātāju. Salīdzinājumam varam labklājības ministram piedāvāt apvienot ministra darbu ar pilnas slodzes audzinātāja darbu kādā bērnu namā.

Tomēr, pašlaik vēl ir tāda sistēma, ka vecākiem 1 gadu (nu jau drīz 1,5 gadus) pēc bērna piedzimšanas ienākumi strauji samazinās, un darbs ir jāmeklē! Ir dažādas normas, kas darba devējam nosaka pienākumu darbinieku atjaunot darbā un amatā, turklāt darba devējam jārēķinās ar lielu iespēju, ka darbiniekam būs daudz attaisnotu un neplānotu kavējumu. Vai ir pareizi pārmest, ka šajā situācijā darba devēji bieži vien izvairās pieņemt darbā jaunas sievietes?

Lai radītu pozitīvu tendenci, nepieciešams darba devēju pozitīvi motivējošs piedāvājums. Tāds stimuls varētu būt atlaide darba devēja maksātajam sociālajam nodoklim (VSAOI). Konkrētie skaitļi varētu būt sekojoši. Darba devēja maksātā VSAOI likme ir 24,09%. Atjaunojoties darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, darbinieka algai tiek piemērota par 10% mazāka likme, t.i. 14,09% viena gada garumā. Ir pamats ierobežot algas apjomu, kurai šāda likme piemērojama. Pašlaik tā varētu būt minimālā alga. Tad jebkurš atjaunots darbinieks, kas saņem vismaz minimālo algu, darba devējam gada laikā būs par Ls 240 izdevīgāks par citu darbinieku. Domāju, ka tā ir pietiekama summa, lai darba devēja iespējamie zaudējumi no atjaunotā darbinieka būtu uzskatami par apdrošinātiem. Domāju, ka tā ir arī valstij pieņemama summa, lai darbiniekam būtu drošība par iespēju atjaunoties iepriekšējā darbā pēc bērna piedzimšanas.

Šo pašu nodokļu atlaidi vēlams piemērot visiem Latvijā darba gaitas uzsākošiem cilvēkiem, kā arī tiem, kuri bijuši ilgstoši bezdarbnieki, piemēram, 3 gadus. Iespējams, šādu pieeju var lietot arī gadījumos, kad uzņēmumi paplašinās un palielina darba vietu skaitu. Tiesa, visos gadījumos jāseko, lai tā nekļūst par nodokļu optimizācijas shēmu.

Kādēļ piešķirt atlaidi darba devēja maksātajām VSAOI? Tādēļ, ka tieši darba devējam rodas zaudējumi no darbinieka reintegrācijas darba vidē un tieši darba devējam pašlaik nav pozitīvu stimulu pieņemt vai atjaunot darbā jaunus cilvēkus ar bērnu radīšanas potenciālu. Tādēļ, ka šis atbalsts pēc būtības atbilst sociālā nodokļa un valsts speciālā budžeta domai. Varētu domāt, ka teorētiskās izmaksas uz 20 tūkstošiem vecāku ir 4,8 miljoni latu gadā. Tā nav taisnība. Taisnība ir tā, ka 20 tūkstoši strādājošo vecāku pat ar nodokļa atlaidi nopelnīs sociālam budžetam vismaz 11 miljonus latu!

Nauda demogrāfijai ieslodzīta iedzīvotāju banku kontos!

Latvijas Bankas statistikas datu bāze liecina, ka valdības kopējais parāds 2012. gada 2. ceturkšņa noslēgumā ir 5 miljardi latu. Šī parāda apkalpošanas izmaksas ir aptuveni 4,5% gadā. Lai panāktu sabiedrības atbalstu eiro ieviešanai Latvijas Bankas vadītājs baida ar 800 miljonu papildus izmaksām 10 gados, kuras iespējams rastos parāda apkalpošanas izmaksu pieauguma gadījumā. Tātad, tiek pieļauti 6 līdz 7% gadā.

Rēķinot pēc zemākās likmes 4,5%, valsts parāda apkalpošanas izmaksas pašlaik ir ap 225 miljoniem latu gadā. Vai ir iespējams valsts parāda procentu likmes samazināt? Jā, procentu likmes var samazināt!

Drošākais procentu izmaksu samazināšanas veids ir atdod parāda pamatsummu. Diemžēl budžeta deficīta apstākļos tas nav reāli, jo parāda kopējais apjoms ir Latvijas valsts budžeta apjomā.

Reālāks procentu izmaksu samazināšanas veids ir aizņemties izdevīgāk! Valdība un Latvijas Banka skaidro, ka to nevar izdarīt, jo pasaules finanšu tirgos esot konjuktūra un reitingi, kas Latvijai nav izdevīgi. Ja pasaules finanšu spekulanti neaizdot Latvijai lētāk, tad atliek meklēt resursus Latvijas iekšienē. Pēc Latvijas Bankas informācijas šādi resursi ir!

Latvijas komercbankās 2012. gada septembra beigās mājsaimniecību noguldījumi ir aptuveni Ls 3,6 miljardi. To vidējā svērtā procentu likme ir tikai 0,1-0,2%. Vēl vakar mana krājkonta likme kādā ārvalstu kapitāla bankā bija 0,05%!

Esmu gatavs saderēt, ka vismaz 1 miljardu latu šādā finanšu tirgū Latvijas iedzīvotāji valstij bez kavēšanās aizdotu par 2%, bet par 3% var rēķināties arī ar 3 miljardiem. Tas nodrošinātu 25 līdz 45 miljonu latu ekonomiju katru gadu jeb 250 līdz 450 miljonus 10 gados! Tā tiktu veicināta zemāka procentu likme arī pārējai valsts parāda daļai, jo lielajiem finanšu tirgus dalībniekiem paliktu mazāka “pīrāga daļa”.

Iedzīvotāju noguldījumu pārceļošana no bankām uz Valsts kasi it kā varētu samazināt banku iespēju kreditēt tautsaimniecību. Varbūt jā, varbūt nē. Bankas kredītus bez maksas nedod ne komercsabiedrībām, ne iedzīvotājiem, ne valstij, tādēļ tām pašām jārūpējas par līdzekļu piesaisti, lai pelnītu kārtējos desmitus un simtus miljonu. Starptautiskais starpbanku tirgus Latvijas lielajām bankām ir pieejams tikpat labi kā valstij.

Ilgtermiņā Latvijas pret saviem klientiem un valsti lojālām bankām būs izdevīga klientu skaita stabilitāte un pat pieaugums nākotnē. Par bankām, kurām vienaldzīga Latvijas tauta, mums nav jāuztraucas.

Tātad, ir atrasta nauda dzimstības veicināšanai Latvijā vismaz 25 miljonu latu gadā. Aicinu valdību izveidot atbilstošu mūsdienīgu risinājumu un šo naudu paņemt. Aicinu Saeimu šo naudu novirzīt dzimstības veicināšanas ilgtermiņa pasākumiem.

P.S. Kādēļ Latvijas iedzīvotāji izvēlas tik neizdevīgu naudas noguldīšanas veidu – noguldīt naudu bankās par 0,1-0,2% gadā? Iespējams tādēļ, ka svešzemju banku lobijs Latvijā ir tik spēcīgs, ka nogriezis iedzīvotāju naudai ceļu pie izdevīgākiem ieguldījumiem. Iespējams tādēļ, ka vietējo politiķu un ierēdņu veidotā uzņēmējdarbības vide ir tik nelabvēlīga, ka pat cilvēki ar spēju nopelnīt naudu, ko ielikt bankas kontā, neatrod iespēju šo naudu ieguldīt uzņēmējdarbībā.

Ilmārs Mežs: Bezbērnu politika – Latvijas valdības prioritāte?

www.ir.lv 2012.08.15

Krīze Latvijā būs pārvarēta, kad mazināsies emigrācija, pieaugs dzimstība un vairums neseno aizbraucēju atgriezīsies

Latvieši pēdējā gadsimtā ir izcēlušies ar savu ļoti zemo dzimstību, kas turpina samazināties. Eiropas valstu vidū Latvijas dzimstības līmenis pēdējos gados ir pats zemākais, sasniedzot tikai 50-60% no Skandināvijas valstu dzimstības, ievērojami atpaliekot arī no Igaunijas.

Pēdējos 20 gados mums dzimstības līmenis vienmēr ir bijis krietni zem mirstības līmeņa. Latviešu bērnu kopskaits patlaban ir tikai nedaudz virs puses no viņu vecāku skaita. Tā turpinoties, latviešu skaits ar katru paaudzi būs uz pusi mazāks un nostādīs mūsu bērnus un mazbērnus nelielas minoritātes statusā savā dzimtenē – Latvijā.

Šādus faktus mēs esam dzirdējuši gana daudz, bet vai mēģinām kaut ko darīt lietas labā? Latvijā valda izteikta bezbērnu politika, kurā bērni un ar viņiem saistītie izdevumi tikpat kā netiek kompensēti. Proti, ģimenes ar bērniem tiek automātiski nostādītas visneizdevīgākajā situācijā, bet citas valstis tos tomēr vairāk vai mazāk efektīvi cenšas kompensēt – gan pabalsti, bērnudārzi, bezmaksas izglītība un ārstēšana, nodokļu atlaides utt. Latvijas valdība, nevēloties kardināli mainīt valsts demogrāfisko politiku uz jauno ģimeņu un bērnu atbalsta politiku, būtībā ved mūsu tautu uz iznīcību.

Kāda jēga no Latvijas „ekonomiskā izrāviena”, ja mūsu bērni šeit dzīvos minoritātes statusā?

Var piekrist Igaunijas prezidentam Ilvesam, kurš, komentējot latviešu politiķu dižošanos par visstraujāk augošo ekonomiku Eiropā, vaicā: „Jā? Nu un tad?”. Jo patiesi – kāds gan labums no šā pieauguma, ja tas netiek ieguldīts tautai tik kritiskajā demogrāfijā?

Uzklausot vēlētāju viedokli, visas Saeimā iekļuvušās partijas pirms ārkārtas vēlēšanām pasludināja demogrāfiju par vienu no savām prioritātēm. Valdības deklarācijā demogrāfija ir noteikta kā prioritāte, apņemoties radīt atbalsta veidus otrā, trešā un nākamā bērna piedzimšanai. Ir izveidotas Demogrāfisko lietu padome valdībā un Demogrāfijas apakškomisija Saeimā. Premjers Dombrovskis atkārto: „Valsts ilgtermiņa attīstības prioritātes ir demogrāfiskās situācijas uzlabošana un ekonomiskais izrāviens.” Tiek radīts iespaids, ka it kā tiek darīts maksimālais.

Taču rīcība ir pilnīgi pretēja – nesenie 70 miljonu latu budžeta grozījumi ir spilgts piemērs, cik nozīmīga prioritāte ir demogrāfija. No visiem grozījumiem demogrāfijas situācijas uzlabošanai ir atvēlēti 96 tūkstoši. Jā, nevis miljoni, bet tikai tūkstoši! Tie veido tieši 0,13% no visas papildus naudas – grūti teikt, vai ir kāda problēma, ko mēģina uzlabot, piešķirot vēl mazāk naudas, kā demogrāfijai. Ja mēs simts reizes atkārtotu vārdu „salds”, vai no tā sajutīsim mutē salduma garšu?

Tieši no šādas pareizu apgalvojumu atkārtošanas fāzes, kurai neseko atbilstoša rīcība, mūsu politiķi netiek ārā. Ja vien vēlētāji viņiem nepalīdzēs, viņi arī netiks ārā – turpmākos gadus var mierīgi atkārtot frāzes par demogrāfijas prioritāti, bet praktiski neko būtībā nemainot. Jau tagad Ekonomikas ministrija uzmanīgi sāk izteikt prognozes, ka pēc pieciem gadiem pieprasījums pēc darbaspēka pārsniegs iespējamo piedāvājumu – tātad imigrācija. Jaunākie statistikas dati par to, ka pērn ir trīskāršojies imigrācijas apjoms – 5024 cilvēku ir iebraukuši uz dzīvi Latvijā no ārpus ES valstīm – pierāda, ka imigrācija jau kļūst par realitāti. Un tas par spīti skeptiķiem, kuri netic, ka pasaulē daudzi miljoni cilvēki būtu priecīgi par iespēju strādāt Latvijā par mūsu minimālo algu.

Mūsu valdība ir pārlieku koncentrējusies tikai uz eiro kritērijiem – taču šie labie rādītāji tiek sasniegti uz jauno latviešu masveida aizbraukšanas un uz ļoti zemās dzimstības rēķina.

Latvijas situācijā nedrīkst priecāties par eiro kritēriju sasniegumiem, ignorējot katastrofālos emigrācijas un demogrāfijas rādītājus. Citiem vārdiem, krīze Latvijā būs pārvarēta tikai tad, kad samazināsies emigrācija, strauji pieaugs dzimstība un vairums neseno aizbraucēju atgriezīsies. Tikai tad varēs runāt par Latvijas veiksmes stāstu.

Liekas, ka vadošie politiķi īstenībā nemaz nevēlas mainīt valsts demogrāfisko politiku. Tie politiķi, kuri mēdz lasīt citu valstu politikas analīzes, laikam ietekmējas, ka citur Eiropā demogrāfijas jautājumiem reti tiek pievērsta galvenā uzmanība – līdz ar to ir tendence šo nomierinošo pieeju attiecināt arī uz Latviju – sak, ja jau Skandināvijas, Lielbritānijas vai ASV un citu valstu vadošie ekonomisti nekliedz par demogrāfiju, tad arī mums nav jāsatraucas. Taču šeit tiek aizmirsti divi nozīmīgi faktori – pirmkārt, šajās valstīs dzimstība ir gandrīz divas reizes augstāka nekā Latvijā un daudzviet dzimstība ir lielāka par mirstību. Otrkārt, šīs valstis trūkstošo darbaspēku labprāt papildina no tuvākām un tālākām valstīm. Spānijas un Portugāles valdības vispār var neuztraukties par zemo dzimstību, jo jebkurā brīdī tām ir pieejami miljoniem nabadzīgu latīņamerikāņu, kuri jau runā spāniski vai portugāliski, kuriem ir tā pati katoļu ticība un būs minimālas integrācijas problēmas.

Vai Latvijai ir šāda „Sibīrijas Latgale”, kur ekonomiskās izaugsmes gados pasmelties desmitiem tūkstošu jauno ģimeņu?

Latvijai vienīgā iespēja būs izvēlēties darbaspēku no nabadzīgākām valstīm dienvidaustrumu virzienā. Ko latviešu valodai nozīmēs tikai dažu simtu tūkstošu iebraucēju integrācija Latvijā, mēs varam iedomāties – latvieši straujāk apgūs svešvalodas.

Ja Latvijas valdībai un Saeimai patiesi rūp mūsu tautas un valsts ilgtspēja, tad nav cita ceļa, kā to jau dara Igaunijā un citas atbildīgas valdības – maksimāli jāatvieglo jauno ģimeņu situācija, kas vēlas otro, trešo un nākamo bērnu! Igaunijas budžets ir aptuveni salīdzināms ar Latvijas budžeta iespējām, tomēr jau tagad Igaunija tikai demogrāfiskajos pabalstos vien ik mēnesi iegulda par 10 miljoniem latu vairāk nekā Latvija! Gada sākumā Igaunijas parlaments kārtējo reizi nobalsoja par milzīgas naudas (200 milj. eiro) piešķiršanu valsts demogrāfiskai politikai, un, aizstāvot šo balsojumu, deputāts Tāvi Roiva teica: “Mums nav lielāka mērķa kā nodrošināt igauņu nācijas un kultūras izdzīvošanu!” Kad arī mūsu vadošie politiķi sāks domāt un rīkoties līdzīgi?

Autors ir demogrāfs, Nākotnes fonda vadītājs

Mihails Hazans: Latvijas zaudējumi no vismaz 200 000 cilvēku emigrēšanas – ap 100 miljardiem latu

www.DELFI.lv  10. novembris 2011

Pēdējos desmit gados no Latvijas aizbraukuši vismaz 200 000 cilvēku, un valsts zaudējumi no emigrācijas saskaņā ar piesardzīgu vērtējumu ir aptuveni 100 miljardi latu, neskaitot nepiedzimušus bērnus, intervijā laikrakstam “Diena” saka šā gada “Spīdolas balvas ekonomikā” ieguvējs, Latvijas Universitātes ekonometrijas profesors Mihails Hazans.

“Tas, ka desmit gados aizbraukušo skaits no Latvijas, šis skaitlis – 200 tūkstoši cilvēku – ir faktiski pierādīts. Šos cilvēkus var atrast dokumentētus citu valstu reģistros. Vairs nevajag zīlēt, vai ir aizbraukuši 100 tūkstoši vai 200 tūkstoši, nevajag fantazēt, ka varbūt puse jau ir atpakaļ un nemaz tik traki nav,” saka pētnieks.

Visvairāk Latvijas iedzīvotāji devušies uz Lielbritāniju – uz šo valsti laikā no 2000.līdz 2010.gadam aizbraukuši 76 – 87 tūkstoši cilvēku. Nākamā ir Īrija, uz kurieni saskaņā ar pētnieka aplēsēm aizdevušies 28 – 34 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Seko Ziemeļvalstis, uz kurieni aizdevušies 11–13 tūkstoši cilvēki, visvairāk – uz Norvēģiju.

Uz pārējām Eiropas Ekonomiskās zonas valstīm 2000.–2010.gadā ir aizplūduši 21–24 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, bet uz ASV, Kanādu, Austrāliju, Jaunzēlandi un Turciju – 14–18 tūkstoši, uz citām valstīm – vēl 19–24 tūkstoši, saka pētnieks.

“Latvijas zaudējumi no pēdējo desmit gadu emigrācijas šodienas cenās – pēc visai piesardzīga vērtējuma – ir ap 100 miljardiem latu, neskaitot nepiedzimušos bērnus. Cilvēks, kas ir aizbraucis 30 gadu vecumā, varētu būt strādājis Latvijā vēl 35 gadus. Ņemot vērā iekšzemes kopproduktu uz vienu strādājošo, pārrēķinot uz 35 gadiem, protams, attiecīgi diskontējot rezultātu, var lēst, kāds tas ir,” tā profesors.

Viņš intervijā saka, ka lielākais zaudējums no aizbraukušajiem “nav tikai tie miljardi latu”, ko no Latvijas aizbraukušie vairs nedos Latvijas ekonomikai, bet gan reproduktīvais zaudējums. “Šeit nedzims viņu bērni, arī tie vairs nestrādās un nemaksās nodokļus Latvijā, un viņiem arī vairs nedzims bērni šeit. Novērtēt patieso emigrācijas zaudējumu ir ļoti smagi,” atzīst Hazans.

Viņaprāt, Latvija pārskatāmā nākotnē nevarēs izvairīties no papildu darbaspēka piesaistes no ārpuses.

“Latvijā ir ļoti liels iedzīvotāju trūkums vecuma grupā no 18 līdz 34 gadiem – tā ir vecuma grupa, no kuras visvairāk aizbrauca. Gan no darba tirgus, gan iedzīvotāju reproduktīvās atjaunošanās viedokļa tā ir mērķa vecuma grupa. Redzot tik lielu skaitu aizbraukušo, es nesaskatu iespējas, kā – ne ar dzimstības palielināšanu, ne efektīvāku darba resursu izmantošanu – iespējams aizpildīt to robu, kas ir. Var mēģināt atgriezt daļu no emigrantiem, bet tas viss kopā nebūs pietiekami, lai aizpildītu to iedzīvotāju trūkumu, kas ir radies,” uzskata Hazans.

Rungainis: “maksai” par bērnu jābūt pensijas apmērā

Financenet.lv 6. novembris 2011

Nākamā gada valsts budžetā nav skaidri iezīmēti pasākumi kā tuvāko triju gadu laikā tiks pieņemti lēmumi, lai veicinātu demogrāfiju un cilvēki varētu droši pieņemt lēmumu par bērnu laišanu pasaulē. To, runājot par nākamā gada valsts budžetu, teica Finanšu konsultāciju kompānijas “Prundetia” pārstāvis Ģirts Rungainis.

iņš uzskata, ka maksājumam par vienu bērnu vajadzētu būt vidējās pensijas apmērā. “Kad būs skaidri iezīmēts konkrēts mērķis un uz to tieksies, tad es ticu, ka izdosies kaut ko izdarīt,” sacīja Rungainis.

Runājot par pašvaldību iebildumiem, samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa proporciju par labu valstij, Rungainis pauda uzskatu, ka ir jāatzīst fakts, ka lauki dzīvo uz pilsētu rēķina un pirmkārt jau uz Rīgas rēķina.

“Notiek Rīgas kā vienīgā attīstības centra, kur ir pietiekami daudz cilvēku, pietiekama ideju apmaiņa starp uzņēmējiem un dažādi sinerģijas efekti, lai mūsdienīgu ekonomiku uzbūvētu, slāpēšana, izdalot līdzekļus laukiem. Es saprotu, ka arī ārpus pilsētas dzīvo cilvēki un nav iespējams un nevēlamies panākt pilnīgu urbanizāciju, ir jānotiek pārdalei, taču manā uztverē tā nav godīga, tā ir pārāk liela, ņemot vērā to iedzīvotāju skaitu, kas laukos dzīvo. Turklāt šī pārdale notiek ilgtermiņā neuzturamā veidā. Tiek izšķiesti līdzekļi pārāk lielai medicīnas un izglītības decentralizācijā. Diemžēl latviešu tauta ir izdarījusi izvēli, nelaist pasaulē bērnus un iedzīvotāju skaits turpinās samazināsies turpmākos 20 gadus vai pat ilgāk,” sacīja Rungainis.

Kur daudz aizbraukušo, nav loģiski būvēt ceļus

Viņš uzskata, ka pašvaldībām, no kurām ir aizbraucis vairums iedzīvotāju, nevar piešķirt naudu, lai tās būvē ceļus, uztur infrastruktūru. Tā vietā ir jāmeklē cits risinājums, jo nedrīkst žņaugt to vietu, kur tiek pelnīta nauda. Ir jāracionalizē tā saimniecība, kas ir ārpus pilsētām. “Ekonomikas attīstība pēdējos simtus gadu notiek pilsētās. Tas kopprodukts, ko saražo laukos ir tikai daži procenti lauksaimniecībā un daži procenti mežsaimniecībā. Mēs nevaram nodrošināt tik daudz slimnīcu un skolu. Nevar naudu tērēt, lai uzturētu vidi, kur nav cilvēku. To nedara arī daudzas bagātās Eiropas valstis – Šveice, Austrija, Vācija. Ja cilvēki izvēlas dzīvot nomalē, tad viņiem ir jārēķinās, ka viņiem slimnīca un skola būs noteiktā attālumā un ceļi nebūs remontēti,” stāstīja finanšu eksperts.

Rungainis domā, ka nevajadzētu naudu izšķiest reģionālajai politikai, bet gan veicināt bērnu dzimstību. Nedrīkstētu uzturēt pagastus ar dažiem simtiem vai tūkstošiem iedzīvotāju. Ir jāveido tādas administratīvās vienības, kur iedzīvotāju skaits sāktos vismaz no 40 000 un vairāk.

Jācer, ka ēnu ekonomika mazināsies

Runājot par valdības ieceri no nodokļu iekasēšanas uzlabošanas un ēnu ekonomikas mazināšanas nākamgad papildus budžetā plānots iegūt 26 miljonus latu, Rungainis norādīja, ka tas ir reāls un piezemēts mērķis un valsts budžetā varētu iegūt vēl vairāk no ēnu ekonomikas. Viņš norādīja, ka valdībai ir skaidri jāieskicē, kad darbaspēka nodokļi sāks samazināties. Lai to sasniegtu ir svarīgi organizēt gan publiskās kampaņas, gan arī pilnveidojot iekasēšanas sistēmu.

Arī gadījumā, ja valstij neizdosies iekasēt 7,3 miljonus latu no fotoradaru darbības, jo cilvēki kļūs apzinīgāki un nepārkāps braukšanas ātrumu, Rungainis saskata ekonomiskos ieguvumus, proti, vajadzēs mazāk tērēt līdzekļus medicīnas pakalpojumiem, ieekonomēsies degviela, samazināsies oglekļa dioksīda (CO2) izmešu daudzums.

Fotoradarus ieviest vajadzēja valstij

Rungainis uzskata, ka valsts nav rīkojusies pareizi, fotoradaru ieviešanā piesaistot privātuzņēmējus, jo valsts ar šiem jautājumiem varēja tikt galā pati. Viņš uzskata, ka svarīgi būs tas, cik liels būs noteikts ātruma pārsniegums par kuru cilvēki saņems rēķinus. “Jau tagad cilvēki ir ievērojami mainījuši savus braukšanas ieradumus un cenšas nenonākt konfliktsituācijās,” piebilda eksperts.

Kā ziņots, valdība 4.novembra slēgtajā sēdē vienojusies par pirmajiem valsts budžeta konsolidācijas pasākumiem.

No nodokļu iekasēšanas uzlabošanas un ēnu ekonomikas mazināšanas nākamgad papildus budžetā plānots iegūt 26 miljonus latu, no Latvijas emisiju kvotu pārdošanas – 25 miljonus latu, bet no nekustamā īpašuma nodokļa bāzes palielināšanas, paredzot iespēju pašvaldībām iekasēt nodokli par palīgēkām, plānots iegūt 0,5 miljonus latu.

Ar pašvaldībām vēl notiks diskusijas par iedzīvotāju ienākuma nodokļa sadalījuma proporciju 2012.gadam un tā maiņu. Patlaban pašvaldības saņem 82% no nodokļa ieņēmumiem, bet valdības pozīcija būs šo proporciju samazināt. Rīt, 7.novembrī, ar Latvijas Pašvaldību savienības domi plānotas valdības sarunas, pēc kurām arī varētu būt skaidrs, cik lielu nodokļa daļu pašvaldības saņems nākamgad.

Pašvaldības vēlas saņemt 84%, bet valdības pozīcija varētu būt par 82%, 81%, vai 80% no nodokļu ieņēmumiem.

Ieņēmumos no fotoradaru darbības valdība nākamgad plāno iegūt 7,3 miljonus latu, bet ar to darbību saistītie izdevumi varētu sasniegt 3,9 miljonus latu.

Finanšu ministrs Andris Vilks (V) atkārtoti uzsvēra, ka budžeta konsolidācija netiks veikta uz nodokļu izmaiņu rēķina, tāpēc budžets neradīs “lielu šoku sabiedrībai”. “Galveno daļu konsolidācijai veidos izdevumu daļa, bet ieņēmumu daļā ieviesīsim reverso PVN kārtību, azartspēļu jomā gribam uzlabojumu un vēl efektīvāku kopējo nodokļu iekasēšanu,” diskusijas valdībā rezumēja ministrs.

Konsolidācijas apjoms šogad esot krietni mazāks nekā iepriekšējos gadus, jo būtiski uzlabojusies situācija ekonomikā un nav pamata domāt, ka tai nākamgad varētu būt negatīvs scenārijs, lai gan valdība jau ir ņēmusi par pamatu ļoti piesardzīgas prognozes.

Roberts Ķīlis: Izglītības iestāžu slēgšana nav risinājums

NRA.LV Otrdiena, 1.novembris (2011), plkst.15:28 | Baiba Lulle

Par pieteiktajām reformām augstākajā izglītībā, kā arī citos izglītības līmeņos Neatkarīgās intervija ar izglītības un zinātnes ministru, Rīgas Ekonomikas augstskolas profesoru Robertu Ķīli.

– Kāpēc nestājāties Zatlera Reformu partijā (ZRP) un nestartējāt vēlēšanās, ja reiz darbojaties ar partijas programmu, esat viens no nozares pīlāriem, turklāt ieteicāt V. Zatleram atlaist Saeimu?

– Strādājot aktīvi pie programmām, man nebija sajūta, ka jādarbojas rīcībpolitikā pirmajās rindās. Biju domājis, ka strādāšu domnīcas režīmā, mobilizēšu ekspertīzi dažādiem politiskajiem risinājumiem, būs ZRP biedri, kas strādās parlamentā, valdībā, un es viņiem palīdzēšu. Bet tad bija sajūta, ka nav kaut kas labi ar ZRP – sāka viņus dauzīt, un bija jāiet palīgā.

– Kā kautiņā – gribas palīdzēt vājākajam?

– Jā, kaut kādā ziņā. Bet tad nospriedu – ja visi stāvēs malā, kaut ko palīdzēs, bet paši aktīvi lietas nevirzīs, nekas arī nemainīsies. Bet tas, ka no domnīcas vadītāja novoluntierēju par izglītības un zinātnes ministra kandidātu, nenozīmē, ka man būtu liela vēlme stāties partijā.

– Nedomājat nemaz to darīt?

– Man nav tādas intereses, neesmu bijis nevienas partijas biedrs un gribētu šādu stāvokli saglabāt. Esmu apliecinājis savu lojalitāti pret ZRP ideoloģiju ļoti pārliecinoši, šad tad piedalos arī partijas pasākumos, noteikti braukāšu pa Latviju un tikšos ar nodaļu cilvēkiem, lai runātu par izglītības lietām. Man viņu atbalsts, viedoklis, redzējums par risinājumiem uz vietām būs vajadzīgs.

– Ja pārejam uz jūsu piedāvāto būtībā maksas augstāko izglītību, vai nedevalvējam nodokļu maksāšanas jēgu? Vai augstākā izglītība nav iekļauta valsts, pašvaldību pakalpojumu paketē, ko saņemam apmaiņā pret nodokļiem?

– Tāds skaidrs konsensuss par to, ka maksājam nodokļus un pieņemam, ka daļa mācās par šo nodokļu maksātāju naudu, nekad nav bijis, tas bijis varbūt tikai pieņēmumu līmenī. Ceru, ka, diskutējot par augstākās izglītības finansēšanas izmaiņām, viens no diskusijas rezultātiem būs vēl skaidrāka cilvēku izpratne par to, vai šai jomai jāvelta nodokļu maksātāju nauda.

– Bet, ja augstākā izglītība nodokļu maksājumos netiek iekļauta vai tiek iekļauta tikai maza tās daļa, būtībā nepasakāt, ka tā ir luksusa lieta?

– Augstākajai izglītībai ir lielas individuālā ieguvuma iezīmes, tā nekad nav universāls labums, kas visiem ir.

– Pilnībā tam nepiekristu. Tiem, kas ieguvuši augstāko izglītību un kaut ko rada, ražo, silda ekonomiku, maksā lielākus nodokļus, solidāri lielākā apjomā līdzfinansē lietas, kuras vienlīdz bauda arī tie, kam nav augstākās izglītības, kas kopējam labumam pienes mazāk.

– Jā, protams. Tāpēc arī augstākā izglītība kaut kādā mērā ir jāfinansē no publiskiem līdzekļu avotiem. Un beidzot ir jāvieš skaidrība par to, kā organizējam nodokļu maksātāju un augstākās izglītības saņēmēju attiecības.

Nekad neesmu apgalvojis, ka tas, ko piedāvāju, ir vienīgais iespējamais variants. Ir vairāki varianti, ko esam arī apsvēruši. Kad būs sīkāk izanalizēti aprēķini, riska analīze, būs arī modelis.

– Esat jau kritiķu iebiedēts un grasāties atkāpties no savas vīzijas?

– Tā vēl ir tikai testēšanas līmenī. Tas ir tas, kam es personiski ticu, balstoties uz salīdzinājumu ar citām versijām, kas gan vēl jāpārbauda. Man šķiet, ka racionāli šis ir labākais variants.

– Argumentējiet, kāpēc tas ir labākais variants! Mākslas augstskolu studenti, kas asi protestējuši, simboliski sola samest naudu, lai jūs aizsūtītu uz Austrāliju, kur šāds modelis strādā, ar ko paši austrālieši nemaz neesot tik apmierināti.

– Kāds no kāda kaut ko dzirdējis, bet tas nav īsti arguments. Būtu dīvaini, ja Lielbritānija, valsts, kurā ir nozīmīgs augstskolu skaits, pārietu uz tādu sliktu modeli. Briti to ieviesīs 2013. gadā.

– Eiropā kādā valstī tas jau strādā?

– Šķiet, ka ne. Tas ir anglosakšu modelis. Kaut kādi atvasinājumi ir, piemēram, Īrijā, kad par studijām maksā valsts kase, bet ir dažā-

das sākotnējās apjomīgas iemaksas.

– Šā modeļa kontekstā jūs esat minējis pieejamību, bet vai kredīts nozīmē pieejamību? Vai cilvēki pēc šīs kredītu krīzes tos tik droši ņems? Izglītība noteikti ir priekšnoteikums labākām darba un algas iespējām, bet ne simtprocentīga garantija, apmēram 12% no reģistrētajiem bezdarbniekiem ir ar augstāko izglītību.

– Protams, bet tie ir bezdarba rādītāji līdz 50 gadiem. Šis modelis ir atbilde jautājumam, kā mēs varam palielināt publisko finansējumu. Alternatīvas atbildes, kā to reāli izdarīt caur budžetu stabili, ilgākā laika posmā, nav, pagaidām tā ir vien iracionāla sapņošana, ka budžetā dabūsim vairāk naudas augstākajai izglītībai, lai sasniegtu 1% no IKP zinātnei 2015. gadā, ko esam apņēmušies, lai dubultotu vai trīskāršotu finansējumu augstākajai izglītībai.

Bet piekrītu, ka, visticamāk, pēc nepatīkamajiem pārdzīvojumiem ar kredītiem krīzes laikā daudziem ir negatīva attieksme pret būšanu parādā. Tā ir būtiska subjektīva barjera. Var jau teikt, ka tas nav kredīts,

bet saistības, bet šī nepieņemšana ir.

– Tas nav pēc būtības kredīts, vai tikai meklējat citu apzīmējumu, lai šīs subjektīvās bailes

mazinātu?

– Tas nav klasisks kredīts. Parastu kredītu jūs nevarēsiet neatdot vai atdot ar negatīvu pieaugumu, arī atdošanas grafiks būtu tāds, kāds nav nevienai kredītiestādei. Kamēr esat bezdarbnieks vai saņemat zemu algu, jūs neko nemaksājat, neuzkrājas arī nekādi soda procenti. Paši kredītprocenti būtu ļoti simboliski, visdrīzāk zemāki nekā inflācija, turklāt versija, par kuru mēs domājam, ir būtiski maigāka nekā Austrālijā, kur nosacījumi ir skarbāki, ir kredīprocents – 9%.

– SAK ziņojumā, kur jūsu ieceres jau izpaudās iepriekš, minēts, ka kredīta atmaksa sāktos un turpinātos tikai no noteikta ienākumu līmeņa un tikai par to daļu, kas pārsniedz šo līmeni. Kāda varētu būt šī latiņa?

– Vidējā alga varētu būt labs sociāli leģitīms sākums. No summas, ko saņemat virs tās, maksājat, piemēram, 5%. Ja ir vidējā alga 460 latu, saņemat 500, maksājat divus latus mēnesī.

– Tā jau to kredītu nez vai atdošu!

– Ja jūs ar tādu algu visu laiku arī strādāsiet, tad, protams, kredītu arī neatdosiet, un tas tiks norakstīts.

– Ne tikai, kā iepriekš minēts, stratēģiski svarīgajās profesijās, bet arī citās?

– Arī tajās, kurās dažādu iemeslu dēļ nesasniedzat ienākumu līmeni. Un iemesli var būt visdažādākie: bezdarbs, ilgstoša slimība, darbaspēju zaudēšana…

– Tas nemotivēs slēpt patiesos ienākumus?

– Tas ir diezgan leģitīms arguments, bet tas tieši neattiecas uz IZM. Bet, ja mēs turpinām ar nodokļu nemaksāšanu šitā dragāt arī pēc gadiem pieciem, mums būs problēmas ar pensijām, veselības aprūpi, nebūs naudas elementārām lietām, un augstākās izglītības finansēšana jau būs ārkārtīgi mazsvarīgs jautājums. Jācer, ka Valsts ieņēmumu dienests iesprings un izveidos sistēmu, kurā būs grūti slēpt ienākumus vai arī būs izdevīgi tos neslēpt. Bet, ja būs izdevīgi paslēpt zem kaut kāda līmeņa, līdzīgi kā pašlaik, tad mums jau būs fundamentālas problēmas.

– Nav risks, ka jaunieši vēl vairāk aizplūdīs studēt uz ārvalstīm, kur studijas nereti ir kvalitatīvākas, lētākas vai pat bez maksas? Jaunieši parasti tur atrod arī iespēju piestrādāt, pēc tam – pastāvīgu darbu, un lielāks risks, ka neatgriežas. Kā plānojat konkurēt?

– Jā, par to jādomā. Vienlaikus būtisks cenu pieaugums, studiju līdzmaksājums Lielbritānijā veicinās to, ka daudzi, kas līdz šim devās turp studēt, tagad dosies uz citām valstīm, ASV, citām Eiropas valstīm. Tas radīs pastiprinātu konkurenci.

– Ar to gribat teikt, ka mūsējie tik viegli citu valstu augstskolās netiks?

– Būs jārēķinās ar lielāku konkurenci. Var jau būt, ka skandināvi gatavi paplašināt akadēmisko programmu vietas, varbūt bagātas valstis to varēs atļauties. Bet jārēķinās, ka zināma daļa cilvēku, kas negribēs maksāt 15 000 mārciņu gadā par maģistrantūru vai 9000 par bakalaura studijām, meklēs tās valstis, kurās ir salīdzinoši augsta kvalitāte un ne tik augsti izdevumi.

– Ja sakāt, ka šis modelis spiedīs studentus ārā no Lielbritānijas, tad kāpēc lai tāda pati reakcija nebūtu no Latvijas studentu puses?

– Te man nav fundamentālas atbildes. Skaidrs, ka cilvēki, kuri dodas uz citām valstīm studēt, ir gatavi uzņemties parādsaistības. IZM nav datu, bet ceram dabūt skaidrību par to, cik daudz studentu no Latvijas brauc studēt ārpus valsts un uz kurieni. Angļu valodas testus, ko kārto tieši studijām Lielbritānijā, katru gadu likuši 1600 cilvēku, izsmeļot visu kvotu. Bet, iespējams, izsmeļot kvotu, šo testu Latvijas jaunieši liek arī kādā citā valstī, ir arī vēl citi testi. Lēšam, ka vismaz 3000 cilvēku gadā dodas studēt uz anglosakšu valstīm, viņi ir gatavi uzņemties parādsaistības un studēt ārvalstīs. Pieskaitām arī tos cilvēkus, kuri arī Latvijā gatavi ņemt kredītus studijām, un uzzinām gatavību to darīt, ja ir kvalitatīvs piedāvājums. Vienmēr gan būs cilvēki, kas grib doties studēt ārpus Latvijas, neatkarīgi no tā, vai studijas te ir par brīvu vai ne.

– Vai pāreja uz pilnībā kreditētām studijām automātiski cels kvalitāti? Tam vēl ir virkne citu šķēršļu. Turklāt, vai ir garantija, ka tā nauda, ko tagad valsts izmanto budžeta vietām, paliks izglītības sistēmā?

– Tiktu veidots ārpusbudžeta studiju kreditēšanas fonds, apmēram 400 miljoni latu, ko finansēs, izlaižot ārējās parādzīmes, to var izdarīt. Nauda ietu nevis valsts kasē, bet studiju kreditēšanas fondā. Papildus būtu arī budžeta nauda. Augstskolām, kas vēlas šādā sistēmā strādāt, jāsaņem noteikts kvalitātes vērtējums, izziņas par savu izpētes potenciālu, ko dara beidzēji, cik viņi nodarbināti, kāda vidējā alga u.tml. Jāievieš kvalitātes vadības sistēmas.

Jau kopš 2009. gada runājam, ka nepieciešamas izmaiņas augstākajā izglītībā, sistēmai noteikti ir jāmainās, un tā jāsaista ar kvalitātes prasībām. Ja ne šis, manis piedāvātais modelis, tad kāds cits vai kombinētais, bet mums ir jāspēlē pēc kvalitātes standartiem. Ar ārēju dekrētu kvalitāti dabūt nevar, jāpanāk augstākās izglītības iestāžu motivācija.

– Jau tad, kad izskanēja Pasaules bankas ieteikumi atteikties no budžeta vietām sociālajās zinātnēs, tika prognozēts, ka sāksies kārtējā dempingošana, kur kvalitāte būs labi ja otršķirīga. Ja tagad atņems budžeta vietas visiem, vai vēl vairāk nepastiprināsies tendence augstskolām ražot studentus lētākās studiju programmās, kas ir sociālās zinības, bet dārgās, tehniskās, dabaszinātņu programmas īsti neviens negribēs uzturēt?

– Studiju programmu izmaksas ir atšķirīgas. Jo zemākas izmaksas, jo vieglāk augstskolām konkurēt. Ja izmaksas ir augstākas, nevar konkurēt ar cenu. Programmas cenai būtu jāatspoguļo iegūto zināšanu vērtība. Ir jomas, kurās var pārliecinoši argumentēt, ka izmaksas ir tik lielas, bet individuālais ieguvums nav tik liels, tāpēc cilvēki neizvēlētos šīs jomas, saprotot, ka ienākumi nākotnē nebūs tik lieli. To saprotot, viņi šādas saistības un studijas neizvēlēsies. Tāpēc ir skaidrs un akceptējams, ka būs izmaksas, kas jāsedz publiski, nevis no studiju maksām. To var darīt, piemēram, tieši subsidējot noteiktas jomas, dzēšot studiju kredītu, pieliekot klāt budžeta naudu šo studiju programmu īstenotājiem no tās budžeta naudas, kas ir atbrīvojusies pēc atteikšanās no vispārējām budžeta vietām.

– Karsts kartupelis, ko visi spļāvuši ārā, bijis studiju programmu dublēšanās novēršana, augstskolu apvienošana. Esat minējis, ka optimāli būtu apmēram 10 augstskolas un konsorcija veidošana reģionālajām augstskolām. Pēc kādiem principiem, kritērijiem tās apvienos?

– Sadarbības vai alianšu veidošana ir pilnīgi neizbēgama, līdzīgi kā citās valstīs, kur ir universitāšu alianses un students, iestājoties vienā augstskolā, vēlāk brauc mācīties uz kādu citu, vēl kādu alianses augstskolu, un pēc tam atgriežas tajā, kur sāka. Ir noteikts tīklojums. Latvijā arī būs jāveido tīklojums. Ir vēl viens arguments. Valsts dibinātajās augstskolās akadēmiskais personāls ir mazāks nekā administratīvais – to, kas māca, ir mazāk nekā to, kas atbalsta! Jau tagad ir apvienots iestāšanās reģistrs augstskolām, var apvienot arī arhīvus, kopmītņu menedžmentu, IT jomas un virkni citu servisu, veikt lētāk vairākas funkcijas. Tā nav augstskolu kā juridisku vienību apvienošana, bet tā ir funkciju apvienošana.

– Bet tas nenozīmētu kādu augstskolu slēgšanu?

– Nē! Ar slēgšanu ir tāpat kā ar negatīvo attieksmi pret kredītiem. Nedomāju, ka iestāžu slēgšana vispār ir risinājums. Jāliek kvalitātes standarti, un augstskolām pašām jāizdomā, vai tās iespringst uz to pildīšanu vai ne. Latvijā apmēram 25 vietās var dabūt doktora grādu, Šveicē – tikai 12, bet tur ir augstskolas, kas ir pasaules Top 10!

– Varat minēt kādus piemērus, kura augstskola ar kuru saderētu kopā?

– Piemēram, ir reģionālo augstskolu alianse. Ir, piemēram, Latvijas Universitāte, Rīgas Tehniskā universitāte, Rīgas Stradiņa universitāte, kas kā atsevišķas autonomas vienības apvieno resursus inovāciju virzienā, veidojot kopēju inovācijas platformu. Augstskolas paliek autonomas, bet tās kopdarbojas nozīmīgos projektos. Līdzīgi kā Lielbritānijā vairākas augstskolas kopā var lemt par stipendiju grantu piešķiršanu doktorantūras studijām. Nedomāju, ka jāsaplūst juridiskām vienībām, tās 10 augstskolas drīzāk apvienojas šādā nozīmē.

– 10 no 17 valsts augstskolām vai arī privātajām?

– No valsts augstskolām.

Zinu, ir cilvēki domājuši, ka jānopērk augstskola Rīgā un tad jāmēģina radīt tādu mācību vietu turīgiem, emigrācijā esošiem krieviem, kas sūtītu savus bērnus uz Rīgu mācīties. Un viņi ir gatavi maksāt lielas naudas. Ko mēs tur regulēsim! Tā ir privāta padarīšana, lai viņi ņemas!

– Esat gatavs šo augstākās izglītības eksportu atstāt pamatā kā privāto augstskolu priekšrocību? Vai arī liberalizēt nosacījumus, tostarp valsts valodas, valsts augstskolās, lai tās arī spētu piedāvāt konkurētspējīgas programmas ārzemniekiem un vieglāk piesaistītu starptautiskos profesorus, kam tagad vajadzīgas valsts valodas zināšanas?

– Tas viss jāceļ nost, tas ir skaidrs!

– Ko par to teiks koalīcijas partneris Nacionālā apvienība?

– Iebildīs, bet ko darīt!

Latvijā kopumā ir 3882 pētnieki, Lietuvā – 8490. Mums fiziski nav cilvēku, turklāt daļa no esošajiem ir novecojuši. Mums jaunus cilvēkus, pasniedzējus vajag kā ēst! Simtiem! Protams, var iebilst pret valodu, bet, ja nav citas alternatīvas, ko darīsim?

– Valsts augstskolās varētu būt arī vairāk studiju kursu, kas tiek apgūti, piemēram, angļu valodā?

– Jā, un doktorantūrā vispār pārsvarā viss angļu valodā, izņemot atsevišķus gadījumus, kas saistīts ar noteiktām valodas lietām!

– Kāds atbalsts šai un finansēšanas sistēmas maiņai ir koalīcijā? Vienotība iepriekš iestājās par tieši pretējo – budžeta vietu nodrošināšanu visiem klātienes studentiem. Arī deklarācijā nav skaidra atbalsta tieši jūsu piedāvātajam modelim, vien apņemšanās «izstrādāt un sagatavot ieviešanai no 2014. gada principiāli jaunu augstākās izglītības finansēšanas modeli, kas veicinātu maksimālu augstākās izglītības pieejamību, tās starptautiskās konkurētspējas objektīvi novērtējamu kāpumu un taisnīgumu».

– Šajā jautājumā pastāv domstarpības, tas nav noslēpums. Ir panākta vienošanās, ka esošā situācija nav apmierinoša un ir būtiski jāmaina finansēšanas principi, jāizstrādā aprēķini, riska analīze, un tad jāizvēlas pareizākais. Bet ir jābūt jaunam modelim. Tas, piemēram, var izrādīties ārpusbudžeta fonds, no kura visiem klātienes studentiem maksā, viņiem pašiem neuzņemoties saistības. Vai pēkšņi izdomās, ka var taisīt valsts kopīgu fondu ar darba devējiem.

– Tātad būtībā augstāko izglītību finansēs nevis no valsts budžeta, bet no aizņēmuma?

– Jā. Tās ir investīcijas, kurām ir kāda atdeve. Šī problēma ir briedusi, marinēta jau vairākus gadus, neko īpašu nedarot. Politiskās un sabiedriskās domas kausi visdrīzāk svērtos uz to, ka jāpalielina budžeta finansējums augstākajā izglītībā. Bet no kurienes tas pēkšņi radīsies? Pat ja domājam, ka par 3% pieaugs IKP, drusku palielināsies nodokļu iekasēšana, nez vai dabūsim divas trīs reizes vairāk augstākajai izglītībai.

– Pašlaik uz Eiropas fona mēs izskatāmies pēc plebejiem ar saviem mazāk nekā 0,5% augstākajai izglītībai, kamēr vidēji Eiropā tai tērē 1,5–2%.

– Jā. Ja nav alternatīvu, tad jāpaņem kādam citam nost.

– Vienotībai ir cits viedoklis, nacionāļiem – savi uzskati un īpašie «izpratnes skaidrojumi». Iepriekš bildāt, ka šo reformu varēs īstenot, ja ZRP vadīs gan IZM, gan Finanšu ministriju, kas arī neīstenojās. Droši vien jārēķinās arī ar pretestību no nozares…

– Bet darba devējiem, uzņēmējiem ir cita attieksme.

– …Redzat, ka tomēr varēsiet caursist reformas? Ja nē, vai iesiet prom no amata?

– Mēģināt paprasīt, vai tas būs iemesls demisionēt?

– Apmēram.

– Ja gada laikā nedabūsim skaidrību par to, kāds tas modelis būs, tā zināmā mērā būs neveiksme, par ko acīmredzot uzņemšos atbildību. Bet nevaru tagad pateikt, ka mēneša laikā tas jāizdara. Vēl nav sākts darbs pat pie elementārām riska analīzēm, variantiem, jāizrēķina tiesiskie, finanšu, ekonomiskie aspekti. To varētu varbūt četru mēnešu laikā uztaisīt.

– Kādu atbalstu jūtat ierēdniecībā, ministrijā?

– Esmu runājis ar IZM valsts sekretāru Mareku Gruškevicu, ir ok. Arī no citiem dzirdēta sapratne, ka jāveic reformas. Tas ir tas, ko saka. Nezinu, ko domā. Šis pasākums nebūs viegls. Bet jāapzinās, ka tas tiek darīts ne tikai tādēļ, lai mainītu kaut ko finansēšanā, bet lai radītu ietvaru kvalitātes izmaiņām. Bet, kamēr tas neskar naudas jautājumu, tās lietas nekustas.

– Kā ar principu nauda seko skolēnam līdz skolai spēs noturēties mazās lauku skolas?

– Tāpēc mums būs mazo lauku skolu īpašā programma, kas arī minēta deklarācijā. Mazajās skolās fiziski nav bērnu. Tas ir jautājums ne tikai par izglītību, bet arī par tās apdzīvotās vietas attīstību, tas ir ne tikai IZM jautājums, un ne no šīs ministrijas vien jānāk finansējumam. Jādomā arī par to, kā šīs skolas apaudzēt ar citām funkcijām, lai tās kļūst par attīstības centru. Man nav nekādas īpašas intereses slēgt lauku skolas. Efekts no to aizvēršanas un straujās cilvēku izmiršanas būs graujošāks, tāpēc jāmēģina izvilkt šo grūto posmu.

– Konsolidācijas apstākļos spēsiet rast tam līdzekļus?

– Tie jāsaliek kopā no vairākām ministrijām, piemēram, arī Satiksmes, Labklājības.

– Saīsināsiet vasaras brīvlaiku? Sienu vairs reti kurš vāc, bet skolotāji gan uz ārzemēm brauc piepelnīties.

– Vēl ir arī vecāki, kas nezina, ko trīs mēnešus ar to skolēnu iesākt. Turklāt pa trīs mēnešiem arī šo to aizmirst. Brīvlaiks trīs mēneši nav universāla norma pasaulē. Citur ir astoņas nedēļas. Par to ir vismaz vērts parunāt. Latvijā laikam iegājies, ka, pieņemot lēmumus, sabiedrībai viedoklis īpaši netiek prasīts, pieņem un vienkārši mauc! Šajās lietās tomēr ir jābūt sabiedriskām debatēm.

Ķīlis: Izglītības sistēmas problēma – atšķirīgais finansējums skolēna izglītošanai

Andris: Atbalstu un papildinu.

Ķīļa kungam ir ideja augstāko izglītību finansēt no valsts īpašumu iztirgošanas. Tam es nepiekrītu, jo finansējumu var iegūt ar pakāpenisku pāreju – sākot no viena gada 1. kursu. Naudas avots – 1. kursa budžeta vietu un kopējais augstskolas finasējums no valsts proporcionāli pirmā un visu kursu studentu skaitam.

Arī vispārējā izglītībā “vaučeru” centralizēti un vienādi jāfinansē no IIN, samazinot pašvaldības saņemto daļu.

Ķīlis nepiemin vienu būtisku problēmu. Ir skolas un pašvaldības, kuras nemaz necenšas uzlabot izglītības kvalitāti, neskatoties uz to, ka līdzekļi nav problēma! Skolēni un vecāki ir bezspēcīgi, bet “balsošana ar kājām” uz citu skolu vai citas pašvaldības skolu palikušos gandrīz nemaz neietekmē. Ja aizejot skolēnam aizies ievērojama naudas summa, tad situāciju varētu mainīties.

Otra lieta. Ja mēs gribam apdzīvot laukus, tad ir jāpanāk, lai uz laukiem nonāk lielāks finansējums no centra. Mazai skolai pašvaldība tāpat piemaksās, bet tās bieži nespēj ģenerēt pietiekami lielu summu visam finansējumam.

 

Rīga, 20.okt., LETA. Latvijas izglītības sistēmas lielākā problēma ir desmitiem reižu atšķirīgais finansējums viena skolēna izglītošanai valsts teritorijā, intervijā aģentūrai LETA teica Ministru prezidenta Valda Dombrovska (V) jaunveidojamās valdības nominētais izglītības un zinātnes ministrs, sociālantropologs, Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētais profesors Roberts Ķīlis.

Viņš teica, ka Latvijas izglītības sistēmā ir dažāda līmeņa problēmas. Tomēr viena no būtiskākajām problēmām Latvijas teritorijas attīstībai ir tā, ka atkarībā no pašvaldību turības līmeņa ir atšķirīgs finansējums, ko tās iegulda izglītības attīstībā. Pašlaik no valsts budžeta mērķdotācijas atbilstoši finansēšanas modelim “nauda seko skolēnam” tiek apmaksāts tikai pedagogu darbs, bet izglītības iestāžu uzturēšanas izdevumus nodrošina pašvaldības.

“Ja katram skolēnam sadala pašvaldību atvēlētos uzturēšanas izdevumus, summa, kas dažādās pašvaldībās tiek tērēta, var atšķirties pat desmitiem reižu. Tas nozīmē, ka faktiski pašvaldības viena bērna izglītošanā var ieguldīt no 50 līdz 2000 latu. Šāda situācija nav pieņemama un akceptējama, taču tas nenozīmē, ka tikai izglītības dēļ būtu jāpārdala finansējums no bagātajām par labu nabagajām pašvaldībām. Latvijā ir mantiski dažādas pieejas izglītībai,” sacīja izglītības un zinātnes ministra amata pretendents.

Ķīlis uzsvēra, ka Latvijas izglītības sistēmai nav jābūt tikai mantiski atšķirīgai, bet vajadzētu būt kompensējošai, ņemot vērā ģimeņu dažādos ienākumus. Proti, tai vajadzētu būt dažādai ne tikai pēc pašvaldību turības, bet arī tādai, kas palīdz tām ģimenēm, kurām ir zemāki ienākumi. Visā valstī vajadzētu līdzīgu pieeju izglītības kvalitātei, taču Latvijā tādas nav, jo atšķirīgā pieeja finanšu resursiem neļauj to ieviest dzīvē.

“Mums ir maz cilvēku, un viņu paliek arvien mazāk, tas ir nepieņemami, ka pašā sākumā, kad veidojas cilvēkkapitāls, ir atšķirīga pieeja izglītībai,” uzskata Ķīlis.

Lai mainītu finansēšanas kārtību, Ķīlis piedāvā ieviest vaučeru jeb valsts un pašvaldības galvojumu, kurā ir apvienots izlīdzinātais finansējums. Ja valsts un pašvaldības finansējumu saliek kopā un izdala ar kopējo skolēnu skaitu, tad vidējā summa, kas pienāktos vienam skolēnam, būtu 1500 līdz 1600 lati gadā, teica Ķīlis.

“Ja skolā ir 100 skolēni, tad skolas budžets gadā būtu 150 000 latu, un skola ar šo summu rēķinās. Protams, skola var pieteikties uz dažādiem konkursiem inovāciju veidošanai vai citām aktivitātēm. Protams, ir jādiskutē par to, kā veiksmīgāk to darīt, jo pašlaik skolu līmenis ir ļoti atšķirīgs – ir ļoti labi nodrošinātas skolas un ir tādas, kas atpaliek, tādēļ būs jāmeklē risinājums, kā dažādos attīstības līmeņus līdzsvarot,” piebilda Ķīlis.

Kā ziņots, 19.oktobrī Valsts prezidents Andris Bērziņš Ministru prezidenta amatam nominēja Valdi Dombrovski (V). Balsojums Saeimā par jauno valdību varētu notikt nākamotrdien, 25.oktobrī. Zatlera reformu partija izglītības un zinātnes ministra amatam ir nominējusi Ķīli.