Aprit 70 gadi kopš Otrā pasaules kara sākuma

Publicēta: 08:19 01.09.2009. Varšava, 1.sept., LETA–AFP.

Pirms 70 gadiem 1.septembrī plkst. 4.45 nacistiskās Vācijas līnijkuģis “Schleswig-Holstein”, kas bija ieradies labas gribas vizītē, atklāja uguni uz vienu no Polijas militārajām bāzēm Baltijas jūras krastā.

Karakuģa lielgabalu dārdi toreizējā brīvpilsētā Dancigā (tagad Gdaņskā) aizsāka sešus gadus ilgo karu, par kura izcelšanos, nozīmi un sekām strīdi turpinās vēl šobaltdien.

Otrais pasaules karš bija kulminācija pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu konfliktiem – sākot ar Japānas iebrukumu Ķīnā līdz pilsoņkaram Spānijā – un prasīja 50 miljonu cilvēku dzīvības.

Polija vēlas, lai 1939.gada 1.septembris paliktu pasaules atmiņā kā sākums XX gadsimta lielākajai traģēdijai, kas bija saistīta ar Vācijas un pēc tam Padomju Krievijas agresiju,” gadadienas priekšvakarā izteicies Polijas premjerministrs Donalds Tusks.

Otrdien vairāk nekā desmit valstu līderi pulcēsies Vesterplates forta drupās. Šie nocietinājumi izpelnījās ievērību ar to, ka 180 poļu karavīri tos noturēja septiņas dienas, pretojoties 3500 vīru lielajiem vācu spēkiem.

Augsto amatpersonu vidū būs Vācijas kanclere Angela Merkele, Krievijas premjerministrs Vladimirs Putins, viņa Francijas, Itālijas un Ukrainas kolēģi Fransuā Fijons, Silvio Berluskoni un Jūlija Timošenko, kā arī Zviedrijas valdības vadītājs Fredriks Reinfelds, kurš šobrīd pārstāv Eiropas Savienības (ES) prezidentūru. Piemiņas pasākumos paredzējis piedalīties arī Latvijas premjerministrs Valdis Dombrovskis (JL).

Tikmēr ASV uz šo pasākumu sūta pensionēto aizsardzības ministru Viljamu Periju un prezidenta Baraka Obamas padomnieku nacionālās drošības jautājumos Džeimsu Džonsu. Augstāka ranga amatpersonu neierašanos asi komentē Polijas mediji, uzskatot, ka tas ir apvainojums valstij, kura ir uzticama ASV sabiedrotā kopš komunistiskā režīma sabrukuma 1989.gadā. Tomēr Polijas amatpersonas cenšas mazināt šī apstākļa nozīmi.

Merkele un Putins tiks cieši vēroti, jo vācieši, krievi un poļi dažādi interpretē pagātni. 1939.gadā Ādolfa Hitlera Vācija un Josifa Staļina Padomju Savienība atlika malā savas domstarpības, lai sadalītu Poliju. Tomēr 1941.gadā nacisti vērsās pret saviem kādreizējiem sabiedrotajiem, sākot asiņainu iebrukumu, – pēc Krievijas varas iestāžu informācijas, konfliktā gāja bojā 8,6 miljoni padomju karavīru un 27 līdz 28 miljoni civiliedzīvotāju.

Pēc pavērsiena karā, kuru nesa Vācijas karaspēka sagrāve pie Staļingradas 1943.gada sākumā, Sarkanā armija sāka pakāpeniski nacistus atspiest. Tomēr Austrumeiropai padomju karaspēka ienākšana nenesa brīvību – viens teroristisks okupācijas režīms tika nomainīts ar otru tikpat nežēlīgu okupāciju. Nekomunistiskās antinacistiskās pretošanās grupas bija spiestas palikt pagrīdē un turpināt nevienlīdzīgu bruņotu cīņu arī pret jaunajiem iebrucējiem. Beidzoties karam, teritorijās, kuras PSRS anektēja jau pašā kara sākumā, pamatojoties uz vienošanos ar nacistiem, Maskava saglabāja savu tiešo pārvaldi, bet gandrīz visā pārējā Austrumeiropā un Centrāleiropā tika iedibināti komunistiski satelītrežīmi, kuru jūgā austrumeiropieši bija spiesti pavadīt vēl 50 gadus.

Tikmēr Kremlis joprojām cenšas saglabāt komunistiskā režīma mītu par Austrumeiropas “atbrīvošanu” un asi nosoda “mēģinājumus revidēt” Otrā pasaules kara vēsturi. Poļi kategoriski iebilst pret Krievijas vēsturnieku apgalvojumiem, ka trīsdesmitajos gados Polija esot spēlējusi dubultu spēli ar Vāciju un ka Varšava esot daļēji vainīga kara sākšanā. Sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka trīs ceturtdaļas poļu vēlas, lai Putins atvainotos par padomju karaspēka iebrukumu 1939.gada 17.septembrī.

1938.gadā Rietumi pakļāvās Hitlera prasībai atdot Vācijai daļu Čehoslovākijas teritorijas – Sudetiju, kur dzīvoja lielākoties vācieši. Tomēr 1939.gadā Rietumi atteicās turpināt tā saukto nomierināšanas politiku, apmierinot Hitlera prasības pēc Polijas teritorijas daļas, kuras Varšava bija noraidījusi. Tādējādi Berlīne izšķīrās noslēgt vienošanos ar Maskavu par Polijas un citu Austrumeiropas valstu sadalīšanu.

Lai gan šodienas Vācija aktīvi izrāda savas “vēsturiskās vainas” nožēlošanu, poļos satraukumu izsaukusi iecere Berlīnē izveidot memoriālo centru to miljonu vāciešu piemiņai, kuri pēc Otrā pasaules kara tika padzīti no Austrumeiropas. Piemēram, Polijas teritorija pēc kara tika paplašināta rietumu virzienā uz Vācijas austrumu teritoriju rēķina, tādējādi kompensējot Padomju Savienības sagrābto poļu zemju zaudēšanu. Vācieši, kas Polijas jauniegūtās teritorijas vēl nebija pametuši kara laikā, bēgot no uzbrūkošās Sarkanās armijas, tika padzīti. Varšava pauž bažas, ka memoriāls, izceļot izraidīto vāciešu ciešanas, varētu aizēnot nacistiskās Vācijas upuru, tostarp holokaustā nogalināto sešu miljonu ebreju, ciešanas.

Polijas un Vācijas katoļu bīskapi savā kopīgajā paziņojumā pagājušajā nedēļā nosodīja gan izraidīšanu, gan nacistu noziegumus. Viņi brīdināja “necensties izmantot pagātnes rētas un atmodināt aizvainojumu, neobjektīvi interpretējot vēsturi”. Tomēr Polijā atmiņas par karu joprojām ir dzīvas. Pat vismazākajās apdzīvotajās vietās redzamas noslepkavoto vietējo iedzīvotāju piemiņas plāksnes. Poļu pētnieki lēš, ka Polijas upuru skaits bija no 5,62 līdz 5,82 miljoniem cilvēku, ieskaitot trīs miljonus ebreju, kuri gāja bojā Polijā ierīkotajās nacistu nāves nometnēs.



KategorijasCiti jau uzrakstījuši

Birkas:

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: