Strēlnieku cīņas Mazās Juglas krastos 1917. gadā

Kauja, kura varēja nenotikt

Pieminot strēlnieku cīņas Mazās Juglas krastos 1917. gadā

 Jānis Hartmanis, pulkvedis

 Latvijas Kara Muzeja publikācijas

Dienu un nakti,

Pie Juglas,

Traki un melni

Kā čugunā lieti,

Cieti

Jūs

Vācu lepnumam gvardiem

Un viņu pārspēkam

Stāvējāt pretī.

Un, ko vairs neņēma lodes,

Nobeidza mieti.

(A. Čaks „Mūžības skartie”)

         Pirmajā pasaules karā 1917. gada 1. un 2. septembra cīņas Rīgas frontē pie Mazās Juglas ieņem ļoti nozīmīgu vietu mūsu vēsturē, jo tā ir pēdējā un otra lielākā latviešu strēlnieku kauja. Pēc Smārdes kampaņas 1916. gada augustā un lielajiem zaudējumiem Tīreļpurvā 1916. gada Ziemassvētkos un 1917. gada janvārī, strēlniekiem radās iespēja atriebt savus kritušos biedrus. Cīņas notika plašā, 14 km garā frontē ar epicentru Ikšķiles novada teritorijā. Mūsu 6000 karavīri tikai ar dažiem lielgabaliem stājās pretim tikko Daugavu forsējušajai Vācijas armijai (vairāk nekā 60 000 cīnītāju ar ļoti spēcīgu artilērijas atbalstu). Krievijas armijas otrajā aizsardzības līnijā Mazās Juglas upes labajā krastā latviešu karavīri pret skaitlisko un tehnisko ienaidnieka pārspēku (vācieši plaši izmantoja arī aviāciju, ugunsmetējus un ar indi pildītas lielgabalu granātas) varonīgi aizstāvējās visu 2. septembri. Strēlniekus vadīja 2. latviešu strēlnieku brigādes komandieris Ansis Lielgalvis, viņa štāba priekšnieks Aleksandrs Zahariadze un pulku komandieri Jukums Vācietis, Andrejs Krustiņš, Gustavs Mangulis un Pēteris Avens.

         Tā laika cilvēku noskaņojumu un notikumu uztveri savās atmiņās apraksta latviešu gleznotājs Kārlis Baltgailis, tobrīd 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka jātnieku–izlūku komandas strēlnieks:

         1. septembra agrā rītā mūs uzmodināja nikna un nepārtraukta artilērijas viesuļuguns dunoņa Daugavas pusē. Nebija šaubu – tur sākusies kauja. Steidzīgi seglojam zirgus un dodamies uz Ropažu muižu. Pie atsevišķām lauku mājām pulcējas strēlnieki. Satraukums. Štābā no armijas vadības pienākusi ziņa, ka vācieši mēģinājuši forsēt Daugavu, bet atsisti. Šai ziņai tomēr nevar ticēt. Laiks iet, un dobjā dunoņa pamalē nemazinās. Uz ceļiem parādījušies bēgļi, kuri stāsta, ka vācieši jau esot Daugavai šinī pusē. Nāk ievainotie karavīri un bēgoši krievu zaldāti bez ieročiem un daži pat bez cepures. Mums rīkojums – aizturēt dezertierus un griezt atpakaļ. Veltīgas pūles. Pa katru stundu bēgošo skaits vairojas, tāpat ievainoto un no gāzes saindēto.

         Strēlniekos uztraukums – kamdēļ mūs nesūta uz fronti, jo tur vārās kā raganu katlā. Ievainotie stāsta, ka pēc ārkārtīgi niknas apšaudes, arī ar gāzu lādiņiem, vācieši pārcēlušies pāri Daugavai un piespieduši krievu karaspēku atkāpties. Bet armijas štābs vēl arvien ziņo par vācu uzbrukumu sekmīgu atvairīšanu.

         Nav vairāk ko gaidīt. Uz ceļa pulcējas Zemgaliešu rotas. Piebrauc munīcijas divriči. Strēlnieki steidzīgi ņem no tiem patronas un rokas granātas. Neparasts skats no Ikšķiles puses – nāk izklaidus krievu sakautās armijas cīnītāji, brauc armijas vezumos saklupuši karavīri. Visi steidzas tikai projām, bet šeit stingrās rindās stājas strēlnieki un gaida pavēli, lai dotos uz priekšu. Pie kroga gala sastājušās dažas bēgļu sievas, skatās nopietni un skumji uz mums – latviešu karavīriem, kāda jauna meitene saplūkusi dāliju ziedus, pienāk un sāk tos izdalīt tuvāk esošajiem strēlniekiem.

         Uzbrukumam Rīgas frontē vācu ģenerāļi sāka gatavoties jau 1916. gada decembrī. Tika nolemts forsēt Daugavu pie Ikšķiles un strauji doties ziemeļu, kā arī ziemeļrietumu virzienā. Tādējādi būtu panākti divi pamatmērķi: gūstā kristu Krievijas 12. armija un tiktu ieņemta Rīga. Frontes līnija iztaisnotos, un vairākas divīzijas varētu sūtīt uz Franciju, kur izšķīrās kara liktenis.[1]

         Kā mēs redzam pēc notikumu tālākās gaitas, vācieši sekmīgi realizēja gan tikai savu otro ieceri. Lai labāk izprastu 1917. gada 1. un 2. septembra cīņu norisi, īsumā jāieskicē situācija abās karojošajās pusēs. Rīgas fronti jau trešo gadu aizstāvēja Krievijas 12. armija (pozīcijas: Braņķuciems pie Slokas – Tīreļpurvs – Olaine – Bērzmente – Ogre –Daugavas labais krasts – Aizkraukles muiža). Vasaras laikā, ar nolūku saīsināt fronti, krievu vienības bez kaujas atstāja Rīgas jūras līča piekrastē Klapkalnciema rajonu un Nāves salas placdarmu iepretim Ikšķilei. Protams, ka tas negatīvi ietekmēja kopējo situāciju. Tomēr ļaunākais bija karaspēka zemās kaujas spējas un, ar retiem izņēmumiem, nevēlēšanās cīnīties. Jau pirms diviem gadiem Lielbritānijas militārais atašejs Krievijā ģenerālis Nokss sarunā ar krievu kareivi noskaidroja lielākās daļas impērijas armijas karavīru nostāju attiecībā pret turpmāko kara gaitu: „Mēs atkāpsimies līdz Urāliem, sekotāju armijā paliks viens vācietis un viens austrietis. Austrieti, kā parasti, mēs sagūstīsim, bet vācieti – nogalināsim.”[2] Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas situācija vēl vairāk pasliktinājās – krievu ģenerāļu vērtējumā karaspēks pārvērtās par tautas miliciju. Tam ir jāpiekrīt, jo virsniekiem ar Krievijas pagaidu valdības rīkojumiem bija atņemta reālā vara. 12. armijas vienībās noteicēji atradās kareivju komitejās, kuras savukārt vadīja lielinieki vai arī to atbalstītāji. Kopā Rīgas frontes kaujas sastāvs uz šo brīdi – 192 000 karavīru, 1102 lielgabalu un 1900 ložmetēju, tajā skaitā: latviešu strēlnieku astoņos pulkos – 18 500 karavīru un 102 ložmetēji.[3] Lielinieku aģitācija visvairāk bija skārusi 2. latviešu strēlnieku brigādes četrus pulkus, kuri atradās armijas rezervē Lielkangaru – Ropažu tuvumā. 1. latviešu strēlnieku brigādes vienības stāvēja Olaines pozīcijās pie Rīgas – Jelgavas šosejas.[4] Kerenska valdības laikā latviešu pilsoniskās sabiedrības līderi darbu ar latviešu strēlniekiem atstāja novārtā. Tika risinātas citas problēmas – Latvijas autonomija, bēgļu jautājums, Latgales nākotne, skolotāju kongress, agrārā reforma u. c. Lielie zaudējumi iepriekšējās kaujās, sliktā pārtika, daudzsološie lielinieku solījumi: nost karu, zemi zemniekiem, tautu pašnoteikšanās, maizi darbaļaudīm, kā arī vācu labi organizētā brāļošanās noveda pie tā, ka no 1917. gada maija latviešu vienības nostājās zem sarkanajiem karogiem. Jāņem vērā, ka daudziem strēlniekiem bija labā atmiņā 1905.–1906. gada notikumi. Tomēr salīdzinājumā ar krievu pulkiem latviešu strēlnieku vienībās kaujas gars, īpaši aizsardzības cīņām, vēl turējās līmenī. Viņi tomēr atradās savā Tēvzemē, daudziem agrākajās kaujās bija krituši draugi un radinieki. Īpaši jau neviens uz vāciešu žēlsirdību un līdzjūtību necerēja.

         Savukārt ķeizara Vilhelma II karavīri strikti pildīja savu virsnieku pavēles. Vācijā valdīja vecā un stingrā prūšu kārtība. Revolūcija un pārmaiņas sākās pēc gada un pāris mēnešiem. Vāciešiem uzvara pie Rīgas bija ļoti nepieciešama, jo pie Ikšķiles viņi gribēja praktiski pārbaudīt jaunas karošanas metodes – pēc vairāku stundu ļoti koncentrētas un kombinētas artilērijas uguns nevis pa konkrētiem objektiem, bet pa 500 x 400 m lieliem taisnstūriem seko tūlītējs kājnieku uzbrukums.[5] Lielgabalu piešaude iepriekš netika veikta, šādi efektīvi tika nodrošināts pārsteiguma efekts. Uzbrucēju vienības iepriekš bija karojušas citās frontēs, tās Latvijā ieradās tikai dažas dienas pirms operācijas sākuma. Šiem karotājiem jēdzieni par brāļošanos neko neizteica. Izmantojot šo artilērijas koncentrētās uguns metodi, 1918. gadā Vācijas armija cerēja Rietumu frontē sagraut angļu un franču karaspēku. Bez tam, gūstot uzvaru pār Krievijas 12. armiju un ieņemot Rīgu, Vilhelms II plānoja turpināt Krievijas valsts tālāku iznīcināšanu un savu vienību pārsviešanu uz Francijas kaujas laukiem.

            Ko pretinieki viens par otru zināja? Šajā ziņā situācija izveidojās ļoti interesanta – Krievijas 12. armijas vadībai ziņas par gaidāmo vācu ofensīvu bija pietiekamas un apjomīgas. Jau divas nedēļas pirms upes forsēšanas izlūklidmašīnas ziņoja par lieliem pretinieka karaspēka grupējumiem Daugavas kreisā krasta mežos, kuri tiek regulāri papildināti.[6] Apmēram sešas stundas pirms vācu operācijas sākuma krievu ierakumos ieradās pārbēdzējs, elzasietis Pauls Viters, kurš informēja par plānoto Daugavas šķērsošanu.[7] Šī ziņa ļoti palīdzēja ātri sagatavot prettriecienam rezervē esošo 130. Hersonas kājnieku pulku. Diemžēl 2. latviešu strēlnieku brigādi uzbrukumam nesagatavoja, arī šīs svarīgās ziņas latviešu karavīri nezināja. Kopumā vērtējot, krievu karaspēka vadība iegūto izlūkinformāciju izmantoja nepietiekami, jo armija divvaldības laikā bija pārvērtusies par tautas miliciju.

            Savukārt vācu ģenerāļiem par Krievijas 12. armijas vienībām nebija noteiktu ziņu. Par sevišķi bīstamiem tika uzskatīti sibīrieši. Latviešu strēlnieki pēc smagajiem zaudējumiem iepriekšējās cīņās savas kaujas spējas pilnībā nebija atguvuši, 2. latviešu strēlnieku brigādē dominēja lielinieciskās zaldātu komitejas. Dažas krievu vienības labprāt brāļojās un ieturēja pamieru, taču pēc to nomaiņas jebkura kustība vācu pusē tika apšaudīta.[8]

         Vācu armijas 1. septembra uzbrukuma mērķa sasniegšanā svarīgākais bija laika faktors. Pamatjautājums bija ļoti vienkāršs – kurš pirmais ieņems krievu iepriekšizbūvētās aizsardzības pozīcijas Mazās Juglas krastos apmēram 7–8 kilometru attālumā uz ziemeļiem no Daugavas.

         Pēc uzvaras trīs stundu ilgajā artilērijas kaujā sestdienas rītā, 1. septembrī pie Ikšķiles vācieši uzsāka trīs koka pontonu tiltu būvi. Šeit bija koncentrēta 1/10 daļa visas vācu armijas artilērijas – 1159 lielgabali, mīnmetēji, bumbmetēji, izšaujot 560 000 granātas, nomāca 66 krievu lielgabalus un piespieda atkāpties Daugavas labā krastā novietotos kājniekus. Jau pulksten desmitos no rīta pēc upes forsēšanas priekšējo vienību izlūki pārgāja Rīgas – Daugavpils dzelzceļa līniju.[9] Tomēr tālāk uzbrucēju (grupējuma karavīru kopējais skaits pārsniedza 100 000) virzība uz priekšu notika lēni, rezultātā tik ļoti kārotās Mazās Juglas upes labo krastu pie „Vilīškalniem” pirmie ap pulksten četriem pēcpusdienā sasniedza 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka pamatspēki, kuri īsā cīņā iztrieca no ierakumiem nelielās vācu vienības.[10] Uzbrucējiem ātrās un pārliecinošās uzvaras vietā nākamajā dienā nācās iesaistīties ilgā un asiņainā kaujā.

            Rodas jautājums, kāpēc vācu vienības 1. septembrī līdz otrajai krievu aizsardzības līnijai pie Mazās Juglas upes uz priekšu virzījās pārāk lēni. Iemesli ir vairāki.

  • Vācu ģenerāļi operācijas plāna izstrādē neievēroja vienu no uzbrukuma pamatprincipiem – spēka koncentrācija galvenajā virzienā. Tā rezultātā trīs divīzijas pēc Daugavas forsēšanas pagriezās pa kreisi un devās tieši uz Rīgu. Kopumā tā bija apmēram trešdaļa no visa uzbrucēja karaspēka. Šīs divīzijas sprosta pozīcijā pie Stopiņiem jau gaidīja 110. krievu kājnieku divīzija, un šeit sākās ilgstoša kauja.[11]
  • Vācu armijas labi atstrādātais mehānisms sāka buksēt: trīs pirmo divīziju karaspēks (apmēram 30 000 karotāji), kas šķērsoja Daugavu pa trim tiltiem, pretēji pavēlē noteiktajai kārtībai, savās kolonnās iekļāva vezumniekus. Tādējādi arī virzība uz priekšu strauji palēninājās un tika zaudētas vairākas tik dārgās stundas. Protams, ka arī ceļu tīkls starp Ikšķili un Tīnūžiem un Mazās Juglas upi bija slikts, šī teritorija – mežaina un purvaina, tās centrālajā daļā atradās plašais Kaparāmura ezers. Krietna daļa uzbrucēju kavalērijas šādos apstākļos apmaldījās, daudzi zirgi krita un savainoja kājas pret šaursliežu dzelzceļa sliedēm, kuras speciāli bija izmētātas uz meža ceļiem.[12]
  • 130. Hersonas kājnieku pulka pretuzbrukumā, kurš atspieda vācu vienības no pašreizējās šosejas Rīga – Ulbroka – Tīnūži – Ogre līnijas līdz Rīgas – Daugavpils dzelzceļam, tika iegūtas tik nepieciešamās dažas stundas laika. Šīs kaujasspējīgās vienības izvietojums Mazās Juglas kreisā krasta tuvumā apstiprina to, ka Krievijas 12. armijas vadība gaidīja pretinieka lielo uzbrukumu pie Ikšķiles.[13]

            Latviešu strēlnieki izvirzīties cīņai pret Daugavu šķērsojošajiem vāciešiem uzsāka pēc pavēles 1. septembra pēcpusdienā. 2. latviešu strēlnieku brigādes aizsardzības centrā, galvenajā sektorā, tika novietots 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulks, jo šajā vienībā bija divas reizes vairāk ložmetēju nekā citos brigādes pulkos. Pa labi no Jukuma Vācieša komandētajiem karavīriem nostājās 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulks, bet pa kreisi – 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks. Brigādes rezervē atradās 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulks, kura sastāvā esošo rotu lielākā daļa nākamās dienas kaujas laikā pakāpeniski tika nodotas 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkam – lai aizvietotu no ierindas izsistos cīnītājus. Visi brigādes karavīri pirms lielās kaujas rezervē bija atpūtušies vairāk nekā nedēļu.[14]

1. septembra vakarā 2. latviešu strēlnieku brigāde ieņēma savas norādītās pozīcijas un sāka gatavoties aizsardzības kaujai, kā arī izsūtīja izlūkus. Daži no viņiem krita, kā arī tika saņemti gūstā. Tā vācieši uzzināja, kas ir viņu pretinieki ziemeļos. Analizējot radušos situāciju, tika nolemts latviešus apiet no austrumiem. Naktī uz 2. septembri plkst. 3:00 vācieši pēc artilērijas sagatavošanas uguns uzbruka 129. Besarābijas kājnieku pulka pozīcijām pie „Misiņiem” (2 km attālumā no 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulka kreisā flanga, t. i. – Tīnūžu muižas). Krievu karavīri šo triecienu atsita, pretējā gadījumā 2. septembra dienas kauja pie Mazās Juglas upes nenotiktu.[15] Latviešu spēkiem būtu steidzīgi jāatkāpjas. Vācu vienības pēc neveiksmes pie „Misiņiem” uzsāka gatavoties uzbrukumiem 2. latviešu strēlnieku brigādes centram. Pretinieka artilērija strēlnieku ierakumus apšaudīja jau no paša rīta, kājnieku triecieni sākās dienas vidū.[16] Par tālākiem notikumiem lai liecina kaujas dalībnieks, 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka 1. rotas jefreitors Julians Balodis:

…Un tad sākās. Īsta elle zemes virsū. Pirmais uzbrukums nāca uz mūsu pulku, 2. latviešu strēlnieku brigādes centrā. Sprakšķēja šautenes, tarkšķēja ložmetēji, sanēja lodes, griezīgi kauca lādiņi, plīsa šrapneļi, sprāga granātas, mīnas, gaisā lidoja šķembas un zemes pikas. Viss tas vilkās ilgi – likās, ka veselu mūžību. Tad kaujas troksnis pamazām norima un apklusa. Iestājās atelpa. Vācu uzbrukumu atsitām ar ložmetējiem, rokas granātām un šautenēm. Mūsu artilērija izšāva 5-6 granātas un apklusa visu cīņas laiku, pametot mūs kaujas laukā vienus.

            Īsajā atelpas brīdī ieradās rotu ķēķi ar pusdienām. Kaut arī nebija nekādas ēstgribas, tomēr pēc pusdienām aizgājām un novietojām ēdienu ierakumos priekš vakariņām. Vilis Libervirts aizgāja pie rotas komandiera informēties. Podporučiks Sebežs, citkārt kaujās īstenais lauva, šodien bija apātiski pasīvs. Artilērijas mūsu rīcībā neesot, arī rezervju nav. Rotas komandiera pavēle bija, ka jāturas līdz pēdējam vīram.

            Un tad atkal sākās – nepārtraukts un kombinēts vācu uzbrukums. Virs mūsu galvām lidoja vācu lidmašīnas, kuras meta bumbas un šāva ar ložmetējiem. Mūsu ierakumi bija tīti sprādzienu dūmos. Tā bija īsta nāves un iznīcības deja. Skanēja ievainoto strēlnieku lāsti un vaidi, plūda asinis… No rotas virsniekiem ierindā palika tikai podporučiks Sebežs, pārējos ievainoja. Vācu uzbrukums neatslāba. Zem mūsu nāvējošās  uguns, pāri kritušajiem, uzbrukumā nāca arvien svaigi ienaidnieka spēki. Vācu artilērijas uguns kļuva niknāka. Sevišķi iznīcinošu lielgabalu un mīnmetēju uguni vāci vērsa uz Cukurgalvu, kura atgādināja darbojošos vulkānu miniatūrā. Mums ziņoja, ka tur ierindā nav vairs pat neviena apakšvirsnieka.

            Kauja turpinājās – vēl negantāk, vēl niknāk. Pēkšņi redzam, ka no Cukurgalvā izvietotā vada daļa strēlnieku izlec no ierakumiem un dodas uz pakalna nogāzi. Drīz strēlnieki noguļas ķēdē un sāk šaut. Starp Cukurgalvu un 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulku ir ielauzies pretinieks. Daļa mūsu 3. vada strēlnieku pēc Viļa Libervirta komandas izlec no ierakumiem, skrien un sagulst kartupeļu laukā starp saimniekmāju un Cukurgalvas nogāzi. Kā vareni pātagas cirtieni noskan mūsu šauteņu zalves. Uzbrūkošā ienaidnieka kolonna jūk un krīt. Pārrāvuma briesmas ir likvidētas. Te virs mūsu galvām parādās vācu lidmašīna, viņa apmet loku un zemu pārlaižas mums pāri. Mēs viņu saņemam ar šauteņu un ložmetēju uguni. Bet tūlīt uz mūsu pusi šņākdamas nāk vācu smagās granātas. Līdzīgi pērkona grāvieniem noskan virs mūsu galvām to sprādzieni, mēs tiekam apbērti ar šrapneļu lodīšu krusu. Gandrīz vai pusi no mums ievaino, dažus pat ļoti smagi un vairākās vietās – starp viņiem arī strēlnieku Auguli. Tomēr vairums tiekam viegli savainoti. Sākam rāpties ārā no kartupeļu lauka, ievainotos nesam un vedam līdzi uz saviem ierakumiem.

            Sanitārus jau sen kā neredz, ievainotos pārsējam paši. Vieglāk ievainotie paši aiziet pa satiksmes eju uz pārsienamo punktu. Grūti ievainotie nu ir jānes mums. Vilis Libervirts man un kādam gados vecākam strēlniekam liek aizgādāt uz aizmuguri kājas stilbā smagi ievainotu biedru. Mani gan tas ne visai iepriecina, jo negribas šķirties no savas rotas. Satiksmes eja ir pilna ar ievainotajiem un to nesējiem. Aizmugurē paliek šauteņu un ložmetēju šāvienu troksnis.”

Daudzie vācu izlases karavīru triecieni 2. septembrī burtiski sašķīda pret latviešu strēlnieku stingro apņēmību aizsargāt savu Tēvzemi un dzimtās sētas. Nenoliedzami tā bija mūsu strēlnieku „gulbja dziesma”. Izpildījuši savu uzdevumu, dzīvi palikušie latviešu karavīri ar smagu sirdi atkāpās līdz Siguldas un Cēsu pozīcijām. Zaudējumi bija ļoti smagi – 5. Zemgales un 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulkā no ierindas izsita vairāk nekā pusi cīnītāju, 7. Bauskas un 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulks cieta mazāk. Par šo cīņu raksturu liecina arī daudzie Brāļu kapi 2. latviešu strēlnieku brigādes cīņu teritorijā – „Kaparāmuri II”, „Lejastīnūži”, „Luņģi”, „Pikkalni”, „Sili”, „Štāli” un „Auziņi”. Lielākā daļa apbedīto šajās klusajās lauku kapsētās ir uzbrucēji – vācu karavīri.

         Ko ieguva un panāca Mazās Juglas kaujas varoņi: vācu karaspēks neizpildīja savu uzdevumu pilnībā – Krievijas 12. armija netika sagūstīta un atkāpās no Rīgas priekštilta pozīcijām uz Vidzemi. Šo vienību sastāvā bija arī četri latviešu strēlnieku pulki no 1. latviešu strēlnieku brigādes. Kopumā arī visas strēlnieku daļas, gan ciešot smagus zaudējumus, pēc papildinājumu saņemšanas no Latviešu strēlnieku rezerves pulka saglabāja savus galvenos spēkus.[17] Morāles jomā strēlnieku vienības zaudēja daudz vairāk nekā militārajā ziņā. Rīga, kuru viņi sargāja divus gadus, krita nīsto vācu rokās. Pēc Mazās Juglas kaujas dažādu apstākļu ietekmē strēlnieku vienību demoralizācija kļuva vēl ātrāka, tuvākajos pāris mēnešos liela daļa veco strēlnieku – veterānu dezertēja vai arī demobilizējās. Viņu piemēram sekoja virsnieki – vienību komandieri. Tie, kas palika savā Tēvzemē, kā arī no vācu gūsta atbrīvotie bijušie strēlnieki aktīvi cīnījās par mūsu jaunās valsts brīvību Latvijas Republikas armijas rindās 1919.–1920. gada Latvijas Atbrīvošanas karā.

         Pēc vēsturiskajām cīņām Latvijas Republika, pienācīgi novērtējot Mazās Juglas cīņu nozīmi, apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni septiņus šīs kaujas varoņus – Jāni Kureli, Jāni Sebežu, Kārli Sloku, Pēteri Stērsti, Pēteri Bebrišu, Kārli Jēkabsonu un Eduardu Bruži-Breži.[18]


[1] Militāro rakstu krājums. – Nr. 1 – Rīga, 1924. – 98. lpp.

[2] Утин А. Первая мировая война. – Москва, 2001, c. 197

[3] Российский Военно исторический архив (Krievijas Valsts militārās vēstures arhīvs, tupmāk – РГВИА), ф. 2031., оп. 1., д. 225., л. 163.

[4] Militāro rakstu krājums. – Nr. 1 – Rīga, 1924. – 100. lpp.

[5] Hanslian R. Der chemishe Krieg. – Berlin, 1927. –  S. 111-112; Уткин A. Первая мировая война. – Москва, 2001, c. 384

[6] Krievijas 12. armijas 1917. gada pavēle Nr. 805

[7] РГВИА, ф. 2744., оп. 2., д. 32., л. 4.

[8] Militāro rakstu krājums. – Nr. 1 – Rīga, 1924. – 100. lpp.

[9] Zabecki D. Steel Wind. – [b.v.], 1994, p. 25; РГВИА, ф. 2152., оп. 1., д. 192., л. 36/102.

[10] РГВИА, ф. 3456., оп. 2., д. 69., л. 1.

[11] Militāro rakstu krājums. – Nr. 1 – Rīga, 1924. – 115., 126., 127. lpp.; Заончковский А. Первая мировая война. – С-Петербург, 2000, c.675

[12] Militāro rakstu krājums. – Nr. 1 – Rīga, 1924. – 114. lpp.

[13] РГВИА, ф. 2744., оп. 2., д. 32., л. 1/12.

[14] Latvijas Valsts arhīvs , 45. f., 2. apr., 234. l., 108.,109.lp.; РГВИА, ф. 3459., оп. 1., д. 26., л. 14-15.; ф. 2551., оп. 1., д. 73., л. 32-33.; ф. 3461., оп. 1., д. 36., л. 88-89.

[15] РГВИА, ф. 2363., оп. 2., д. 105., л. 58.

[16] РГВИА, ф. 3456., оп. 2., д. 225.

[17] Latvijas Valsts Vēstures arhīvs, 5434. f., 1. apr., 905. l., 12-14. lp.

[18] Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. Biogrāfiska vārdnīca. / Sast.: Šēnbergs M., Bambals A., Rauzāns G., Romanovskis R., Ruņģis E., Treide U. – Rīga, 1995. – 64., 100., 213., 214., 279., 477., 489., 580. lpp.

Latviešu leģionārus reabilitēja jau pirms 63 gadiem

Protams, katram var būt vajadzība kaut ko noklusēt vai pateikt savādāk, tomēr nebūtu taisnīgi teikt, ka karā zaudējušie latvieši leģionāri spējuši maldināt tik daudz svarīgu institūciju un atbildīgu cilvēku.

www.kasjauns.lv 16.marts 2010 07:52

Pirms 16. marta latviešiem atkal jātaisnojas, ka mūsu leģionāri nav nekādi esesieši, bet gan cīnītāji par savas valsts neatkarību. Patiesībā vajadzētu taisnoties tiem, kuri latviešu leģionārus apvaino rasismā un neģēlībās.

Jau 1947. gadā īpaša Apvienoto Nāciju izmeklēšanas komisija atzina, ka ir netaisnīgi latviešu, igauņu un lietuviešu leģionārus saistīt ar Trešā reiha SS vienībām.

Latviešiem nav par ko taisnoties, un viņi vēsturi nepārraksta. Vēsturi pārraksta tie, kuri vēlas leģionārus pieskaitīt kara noziedzniekiem. Kasjauns.lv publicē izvilkumus no vairāk nekā pirms 60 gadiem tapušiem oficiālajiem dokumentiem, kuros latviešu un igauņu leģionāri atzīti par savas zemes patriotiem.
Nav uzskatāmi par brīvprātīgajiem

Sarkanarmijas politpārvaldes komisārs atzīst, ka latviešu leģionāri nav uzskatāmi par brīvprātīgajiem SS karakalpiem, savukārt vācu armijas pavēlniecība viņus dēvē par Trešajam reiham bīstamiem vīriem, bet antihitleriskās koalīcijas valstu (ASV un Lielbritānijas) militārās amatpersonas teic, ka leģionāri nav nododami kara tribunālam. Visbeidzot – ANO izmeklēšanas komisija nolēmusi, ka latviešu leģionāri nav saistāmi ar burtu salikumu „SS”.

* „Katrā ziņā vienalga, kādā ceļā latvieši nokļuvuši 19. un 21. bataljonā, tomēr jāšaubās, ka viņi tajos iesaistījušies brīvprātīgi.”

(no Sarkanās armijas politiskās pārvaldes 7. nodaļas priekšnieka pulka komisāra M. Bigceva ziņojuma LKP CK loceklim A. Pelšem 1943. gadā)

* „Mierīgos frontes sektoros (latviešu) divīzija var kļūt politiski neuzticama ar neparedzamām sekām.”

(no vācu armijas grupējuma ziņojuma Vācijas bruņoto spēku ģenerālštābam 1945. gada 1. aprīlī)

* „Šo abu divīziju (Latviešu leģiona) locekļi paši nekad nekļuva par SS karavīriem, ja ne citu iemeslu dēļ, tad atbilstoši svarīgajiem lēmumiem tas viņiem nebija iespējams.”

(no Vācijas policijas priekšnieka, reihsfīrera ģenerālštāba priekšnieka, “Waffen-SS” ģenerālmajora Ernsta Rodes ar zvērestu apliecinātās liecības pēc Vācijas kapitulācijas 1945. gadā)

* „Mēs nevaram uzskatīt Baltijas valstu pilsoņus par kara noziedzniekiem vai nodevējiem, kad vienīgā apsūdzība pret viņiem ir tā, ka viņi cīnījušies pret padomju bruņotajiem spēkiem.”

(No Lielbritānijas Ārlietu ministrijas ziņojuma britu bruņoto spēku komandierim Vācijā (Berlīnē) 1946. gada 4. februārī)

* „…latvieši un igauņi, kurus vācieši spieduši cīnīties pret krieviem, nav uzskatāmi par piederīgiem ne pie vērmahta, ne arī pie vācu SS vienībām, lai gan viņi bija “Waffen-SS” pakļautībā. Viņi nav uzskatāmi par personām, kas automātiski būtu jāarestē.”

(no ASV 3. armijas štāba Heidelbergā (Vācija) apkārtraksta 1946. gada 2. septembrī)

* „Izmeklēšana ir atklājusi, ka baltiešu karavīru vienības ierindoja zem SS jurisdikcijas, bet tās nepadarīja par vācu SS integrālu sastāvdaļu, lai tās darbotos kā tādas, UNRRA saņēma lēmumu no Savienoto Valstu bruņotajiem spēkiem Eiropas karadarbības laukā, ka baltieši pieder pie tām vienībām, kuru karavīrus atbrīvos kā pie vērmahta (vācu armijas) piederīgos. Termins „SS”, parādoties atbrīvošanās apliecībās, būtu uzlikts cilvēkiem kā kauna traips, kas nebūtu taisnīgi.”

(no Apvienoto Nāciju palīdzības un atjaunošanas administrācijas (UNRRA) ziņojuma 1947. gada jūlijā)

* „Šīs vienības (latviešu un igauņu leģioni) nav jāuzskata par kustībām, brīvprātīgajiem vai SS.”

(no ASV augstākās amatpersonas Vācijā ģenerāļa Frenka Makloja ziņojuma ASV valsts sekretāram 1950. gada 13. aprīlī)

* „Baltijas ieroču SS vienības (Baltijas leģioni) to mērķa, ideoloģijas, darbības un sastāva kvalifikācijas ziņā ir uzskatāmas par savrupām un no vācu SS atšķirīgām vienībām, tādēļ komisija tās neuzskata par ASV valdībai naidīgu kustību.”

(no Pārvietoto personu (bēgļu) komisijas locekļa oficiālās vēstules pirmskara Latvijas pilnvarotajam lietvedim Latvijas sūtniecībā Vašingtonā)

Rektors: Latvijas augstākajā izglītībā ir īsta katastrofa

www.kasjauns.lv

05.marts 2010
08:29

Latvijas augstākajā izglītībā ir vērojama katastrofa, norāda Rīgas Ekonomikas augstskolas rektors Anderss Palzovs. Te nepieciešama nopietna reforma.

“Ar augstāko izglītību Latvijā ir īsta katastrofa, jo vairāk par kvalitāti tā ir vērsta uz kvantitāti. Proti, universitātēm ir nepieciešams pēc iespējas vairāk maksājošu studentu. Viņi labāk paņem 100 studentu naudas salasīšanas vārdā, nevis 50 gudru,” intervijā žurnālam “Lietišķā Diena” uzsver REA rektors.
Pēc viņa domām, nepieciešams reformēt augstākās izglītības sistēmu, pārejot no kvantitātes uz kvalitāti, un izmaksu ziņā tas nemaz nesanāktu ļoti dārgi.

“Kad stāstu par savu pozīciju, man bieži pārmet, ka pats jau saskaros tikai ar tiem spožajiem skolniekiem. Taču es zinu, ka Latvijā daudz ir spējīgu studentu, kas nokļūst universitātē un tur netiek izaicināti. Tā nav kritika universitātēm, bet sistēmai kopumā. Universitātes ir spējīgas labi izglītot, tomēr to ir grūti izdarīt, kad tev ir 80%, kas tur atrodas tikai naudas dēļ, un tālab ir grūti strādāt ar 20 spējīgajiem procentiem,” akcentē Palzovs.

Viņš arī apstiprina, ka REA tiek ieviestas mācību maksas. Patlaban augstskolas darbību finansē Latvijas valdība, kā arī līdz šī gada jūnijam – arī Zviedrijas valdība. Šā gada vasarā Zviedrija pārtrauc finansēšanu, tāpēc REA tiek ieviesta mācību maksa. Tā aug no nulles līdz 1500, 2200 un 3500 eiro (1050, 1540 un 2450 latiem) nākamajā mācību gadā.

“Tajā pat laikā, ja paskatāmies, cik daudz izmaksā līdzīga izglītība Latvijā, Lietuvā vai Igaunijā, sanāk apmēram tas pats. Esmu tendēts uzskatīt, ka cilvēks par šo naudu saņem labu vērtību. Pirms krīzes vairāk vai mazāk ikviens iegādājās mašīnu, kas maksāja ap 10 000, 11 000 eiro (7000, 7700 latiem), un tā ir mūsu mācību maksa trim gadiem, ja cilvēks netiek pie stipendijas. Uzskatu, ka daudz labāk ir investēt savā izglītībā, nevis no Vācijas atdzītā trīs gadus vecā “Volkswagen”, kas piecos gados būs 2000 (1400 latu) vērtībā, kamēr tava izglītība pa šo laiku, visticamāk, būs jau atmaksājusies,” skaidro Palzovs.

Viņš prognozē, ka mācību maksas ieviešana nesamazinās jauniešu interesi studēt REA. Vairāk par mācību maksu augstskolu uztrauc demogrāfija, jo 90.gadu sākumā Latvija pieredzēja drastisku kritumu dzimstībā. “Lai nu kā, bet, kamēr vien mums būs 120 labu studentu, ko uzņemt, viss ir kārtībā. Nav nozīmes, vai izvēlamies viņus no 1000, 500 vai 400 cilvēkiem,” akcentē Palzovs.

LETA/foto:LETA

Diena.lv. Džons Braients: Alkatības izgāšanās

Andris: Man šis teksts un pieeja patīk 🙂

Filantrops, uzņēmējs, pēdējo triju ASV prezidentu padomnieks Džons Houps Braients intervijā komentētājam Didzim Meļķim

Kad cilvēki, kas ikdienā cīnās ar krīzes sekām, dzird prātojumus, ka «krīze ir galvā» u.tml., viņi kļūst nikni. Kad jūs sakāt, ka «pašreizējā ekonomiskā krīze nav recesija, bet jauns sākums», vai saklausāt fonā dusmīgu balsu murdoņu?

Nav būtiski, vai es šai sakarā dzirdu dusmīgu murdoņu. Dusmas nekad nav piemērota reakcija un faktu. Kad vien esmu uz kaut ko reaģējis dusmīgi, tas ir izrādījies nepareizi. Ar pašām dusmām viss ir kārtībā. Tā ir leģitīma reakcija un emocija uz kaut ko kaitinošu, tikai tā neko labu nedod. Patiesība ir tāda, ka pasaule ir nepareizi izmantojusi tai doto iespēju. Mēs esam zaudējuši sava stāsta pavedienu, attieksmi un optimismu un fokusēšanos uz kalpošanu visiem Dieva bērniem. Ir jāfokusējas uz «mēs», ne tikai uz «es». Saku, ka šis ir jauns sākums, jo šī nav vienkārši ekonomiska krīze. Un ne tādēļ, lai noniecinātu kāda sāpes, bet tieši pretēji. Ir jāatzīst, ka šīs sāpes ir ļoti patiesas, un tās ir sistēmiskas.

Nepieciešamas strukturālas izmaiņas tajā, kā tiek īstenots kapitālisms un brīvā uzņēmējdarbība. Šī nav kapitālisma un brīvā tirgus, bet gan alkatības izgāšanās. Šī nav ekonomikas, bet gan tikumu un vērtību krīze. Pēdējos 10 gados esam radījuši naudas kultūru. Viss griežas ap naudu. Kapitālisms reducējās līdz jautājumam: kā es nopelnīšu? Vai tu biji uzņēmējs, ārsts vai jurists, vai koledžas students, un diemžēl pat valdībā cilvēkiem vienīgais jautājums bija: cik man par to maksās? Tas bija pretēji jautājumam: kā es kalpošu sabiedrībai? Kā radīšu pievienotu vērtību? Šādā kalpojošajā sabiedrībā darbojas idejas spēks. Latvija ir ideja. Kā valsts, republika, tauta jūs esat cīnījušies par neatkarības ideju vismaz 100 gadus, un nu pēdējos 20 gados tā ir sasniegts. Mums ir jāatgriežas pie idejas spēka, un tāpēc es runāju par jaunu sākumu. Mums ir jāatgūst sava stāsta pavedienu. Un tas ir ļoti nopietns pasākums. Tā nav jūtu padarīšana; tas ir jautājums par fokusēšanos.
Runāsim tieši par Latviju. Jums nav lielas vidusšķiras. Jums ir strādnieki un elite. Jūs ir vadījuši vācieši, zviedri, krievi, poļi. Nu latviešiem pašiem sevi ir jāvada ar sava rakstura un savas vietas pasaulē apziņu. Jums ir jārada savu vidusšķiru. Tas var notikt ar uzņēmējdarbību, ar mazajiem uzņēmumiem. Arī lielajiem uzņēmumiem svarīga ir mazo pastāvēšana. Esmu saticis latviešus gan šeit, gan Amerikā. Jūs esat ļoti atjautīga un aizrautīga tauta. Jums nav neviena iemesla nekļūt par dižu tautu. Par pašreizējām nepatikšanām saku, ka nav varavīksnes bez negaisa.

Jūsu prezidentam ir nākotnes redzējums. Varbūt nav slikta metafora, ka viņš bijis ārsts, jo šai vietai vajadzīga dziedināšana. Kultūra kopā ar apņēmību un vienkāršajai tautai dotām iespējām, kas rada pārliecību par viņu nozīmību sabiedrībā, ir Latvijas iespēja apmēram 20 nākamajos gados uzplaukt. Esmu optimists. Esmu šeit, jo ticu šai valstij un tautai. Kad jūsu prezidents mani uzaicināja, nešaubījos ne mirkli.

Paskaidrojiet dažos vārdos, kas ir jūsu radītā bezpeļņas sociālo investīciju banka Operation HOPE?

Daudzējādā ziņā Operation HOPE (OH) ir tieši tas, par ko runājam. Tā ir mana ideja, ko sākām iemiesot tai pašā dienā, kad jūs pasludinājāt neatkarības deklarāciju ― 4. maijā, tikai divus gadu vēlāk – 1992. gadā. Arī mēs bijām neatkarības kustība ― ar mērķi dot varu atsevišķajam cilvēkam: pārvērst cilvēkus no skaidras naudas klientiem par banku klientiem, no īrniekiem par īpašniekiem, no sapņotājiem par mazajiem uzņēmējiem, izvest viņus no nabadzības un iemācīt to, ko es saucu par naudas valodu, par finansiālo izglītotību. Dot viņiem teikšanu sabiedrībā, pieeju kapitālam, banku aizdevumiem, radīt sabiedrību, kur cilvēki no sociālo pabalstu saņēmējiem tiek pārcelti pie algu saņēmējiem. Šai laikā esam aptvēruši ļoti lielu kredīta prasību skaitu un esam palīdzējuši izveidot Valsts finansiālās izglītotības programmu.

Es uzsveru, ka finansiālā izglītotība ir jaunās pilsoniskās tiesības. Ar pasaules ekonomikas krīzi fonā, cilvēkam ir jāsaprot naudas valodu, citādi tu esi ekonomikas vergs. Un daudzi grib kļūt brīvi. To var paveikt šī filozofija ― mīlestības motivēta vadība, finansiālā izglītotība un jauns sākums tavai dzīvei, taviem sapņiem, tavām iespējām, kam OH ir simbols.

Ko praktiski tas nozīmē? Kāda ir atšķirība no komercbankas?

Liela atšķirība. Amerikā likums nosaka, ka komercbankai tavu pieteikumu ir jāpieņem vai jānoraida. Vidusceļa nav. Kad ieej OH bankā jeb finansiālās izglītotības centrā, tur ir uzraksts: «Neviens aizdevums netiek liegts.» Kopš pirmās dienas mēs tavu pieteikumu apstiprinām. Un tad līdzīgi kā ārsts, kas nosaka diagnozi, mēs pamazām pētām, kāpēc tam cilvēkam ir liegts kredīts komercbankā, un dodam norādes, ko darīt situācijas uzlabošanai. Tas var prasīt pusgadu, bet beigu beigās viņš pie kārotā kredīta vai priekšapmaksas naudas, vai katrā ziņā pie sapratnes, kā darbojas bizness, tiek. Ar klientu esam strādājuši roku rokā līdz pat 36 mēnešiem, un ja galu galā viņš nedabū kredītu komercbankā, mēs apsolām to iedot. 18 gadu laikā mums no banku puses gan nav neviena atraidīta kredīta pieteikuma.

Tā mēs ņemam kādu, kurš nekvalicifējas par bankas klientu, un padarām par klientu, ņemam sapņotāju, dodam tam plānu, prasmes un galu galā arī kapitālu, lai īstenotu šos sapņus. Lekciju Latvijas Universitātē es lasīšu uzvalkā, ko šuvis mūsu klienta uzņēmums. Viņš atnāca ar sapni, mēs nokārtojām viņam nelielu kredītu ― kādus 18 tūkstošus latu. Tagad viņi pelna 800 tūkstošus dolāru gadā. Viņi maksā nodokļus, audzina savus bērnus, darbinieku skaits ir seškāršojies, bet sākumā bija sapnis. Viņš nespēja atrast darbu, nevienam šis dizainers nebija vajadzīgs. Tagad viņš šuj uzvalkus pat valstu vadītājiem.

Arī bezpeļņas bankai kaut ko ir jāpelna.

18 gados galvenokārt no privātuzņēmējiem esmu savācis 500 miljonus dolāru. Eiropā to sauc par korporatīvo sociālo atbildīgumu, ASV to dēvējam par reinvestīcijām sabiedrībā. Šobrīd esam nonākuši līdz punktam, kad arī lielās kompānijas to uzskata par labu biznesu. Mēs vācam naudu nekomerciālam mērķim ― sniegt iedzīvotājiem no bērnu vecuma līdz pieaugušajiem gados finansiālo izglītotību. Kontrolēt naudas plūsmu, veikt uzkrājumus, ieguldījumus, saprast kreditēšanu, banku vēsturi, zināt uzņēmējdarbību, prast īpašumu apsaimniekošanu ― tas galu galā ir labi arī lielajam biznesam, jo tas rada un kultivē tiem tirgu, audzina viņu nākotnes klientus. Tas ir līdzīgi «pētniecība un attīstība» principam.

Mēs esam bezpeļņas organizācija, bet mūsu ikgada budžets ir 20 miljoni dolāru. Mēs apkalpojam 1,2 miljonus cilvēku. Lai gan tā ir bezpeļņas organizācija, tā tiek vadīta pēc biznesa principiem: viss ir ļoti detalizēti un vērsts uz konkrētiem sasniegumiem, par kuriem ir jāatskaitās. Mums ir 140 algoti darbinieki, 10 tūkstoši brīvprātīgo darbinieku, 5 tūkstoši sadarbības partneru visā pasaulē. Mēs sadarbojamies ar 200 valdībām un valdību aģentūrām pasaulē. Šis ir unikāls valdības, sabiedrības un privātā sektora sadarbības modelis. Bet pamats ir bezpeļņas, lai nekompromitētu savu misiju un ideju, kas notiktu komercializējoties un radot manipulācijas risku. Kā dibinātājam man ir uzdevums to uzturēt tīru un skaidru.

Labs analogs šim darbam varētu būt Dr. Martins Luters Kings Juniors. Viņš izcēla cilvēktiesības. 20. gadsimta lielā tēma bija demokrātija – tā bija Latvijā, Indijā, Dienvidāfrikā un arī ASV, kur darbojās Martins Luters Kings un arī mans mentors Endrjū Jangs, kas bija Lutera Kinga vecākais palīgs. Mūsdienās sevišķi pasaules ekonomiskās krīzes vidū sākotnējās pilsoniskās tiesības ir jāpaplašina, lai brīvā uzņēmējdarbība un kapitālisms darbotos nabadzīgo interesēs, lai tad dotu varu trūcīgajiem, padotu tiem roku, nevis nospiestu. Finanšu izglītotība, naudas valoda manā izpratnē ir Dr. Lutera Kinga darba turpinājums, kaut arī atšķirīgs.

Līdzīgi kā jūsu mammai un tētim, piemēram, demokrātija un vēlēšanu tiesības bija kaut kas pārāk tāls un augsts, lai būtu patiess.

Balss tiesības jau bija, tam nebija tikai jēgas.

Jo nebija patiesas demokrātijas. Tas mainījās brīdī, kad jūs redzējāt: manai balsij ir nozīme, tā izmaina situāciju. Tas nozīmē, ka cilvēkam ir vara. Finansiālā izglītotība ir veids, kā globālo ekonomikas sistēmu novadīt līdz parastajam cilvēkam uz ielas un ielikt viņam rokās. Tu vari savu dzīvi ņemt savās rokās. Tev vairs nevajag gaidīt pabalstu no valdības, vai darbu no lielajiem uzņēmumiem, tu pats vari kļūt par savu nodarbinātības projektu, pats sev par uzņēmēju, beigt runāt par saviem sapņiem un beidzot tos īstenot. Tas ir jauns sākums.

Starp citu, es dzīvē 6 mēnešus esmu bijis bezpajumtnieks. Tā kā manas runas par sapņiem nav tukšas. 18 gadu vecumā es pusgadu nodzīvoju sava mašīnā, tā kā es zinu, ko nozīmē cīnīties par savu dzīvi. Es neesmu beidzis koledžu. Tagad man ir Hārvarda universitātes un citi goda doktora grādi, es lasu lekcijas koledžās visā pasaulē, bet pats tādu beidzis neesmu. Runājot par un ar vienkāršajiem cilvēkiem to ikdienas grūtībās, es viņus saprotu, es jūtu tās sāpes, es zinu, kā tas ir, man pašam tā ir bijis. Tāpēc es varu viņus uzrunāt ticami. Un šo darbu daru tādēļ, ka es dedzīgi vēlos dot viņiem balsi. Kuriem nav balss, ir vajadzīgs kāds, kas runā to vietā. Es šo spēju gribu dot viņiem pašiem.

Es pilnīgi saprotu, kā šīs skaistās un saprātīgās idejas darbojas salīdzinoši ideālistiskajā Amerikā, tomēr šeit būtu daudz grūtāk paskaidrot pat jūsu lietotos vārdus vien. Šeit cilvēki ir aizdomīgāki.

Viens no maniem mentoriem ir mūziķis Kvinsijs Džounss, un viņš saka, ka kultūras pārmaiņām vajadzīgi 20 gadi.

Mums te vieni 20 gadi tieši kā ir pagājuši, tikai neesmu pilnīgi pozitīvi pārliecināts par notikušo pārmaiņu virzienu. Protams, zināmā līmenī pārmaiņas ir bijušas ļoti pozitīvas.

Pat ļoti. Pirms 20 gadiem starp mums diez vai varētu notikt šāda saruna. Latvija ir izgājusi cauri lieliem ekonomiskiem izaicinājumiem un kļuvusi par nopietnu ekonomisko spēlētāju. Tā ir kļuvusi par tūristiem pievilcīgu vietu ar zināmu ekonomisko stabilitāti un pilsoniskajām brīvībām, kas pirms tam nebija Latvijas stāsta daļa. Cilvēki viscaur pasaulē zina, kur Latvija atrodas.

Reizēm gan mūs jauc ar Lietuvu un saka, ka esam Balkānos.

Es sarunājos ar ļoti daudziem, un esmu izbrīnīts, cik daudzi zina ne tikai, kur Latvija ir, bet arī jūsu stāstu. Pirms 20 gadiem tā nebija. Tā kā pozitīvs progress noteikti ir bijis. Tikai ceļš uz veiksmi nemitīgi tiek būvēts. Tam nav gala. Jā, Latvijai ir dažs izaicinājums un problēmas, bet tādas būtu arī tad, ja jums būtu nepārtraukta ekonomiskā izaugsme un bagātie kļūtu vēl bagātāki. Tikai vai tad kāds ieklausītos trūcīgajos? Nē. Vai es būtu šeit un runātu par varas došanu trūcīgajiem? Nē. Tieši izaicinājumu un grūtību dēļ mēs esam atvērti citām idejām. Dažkārt, lai radītu iespējas, ir vajadzīgas problēmas.

Ruandā pirms 15 gadiem genocīdā tika nogalināts vairāk par miljonu cilvēku. Tagad tā ir viena no liberālākajām konstitucionālajām valstīm pasaulē, kuras parlamentā 55% ir sievietes. Pirms 15 gadiem tas nevienam nebūt nācis ne prātā. Dienvidāfrika ar savu aparteīdu ― kurš pirms 15 gadiem varēja iztēloties, kā būs mūsdienās? Tas prasa redzējumu, raksturu un drosmi.

Mēs bijām kādā darba grupā Ķīnā, kad mani uzrunāja jūsu prezidents. Viņš radīja labu iespaidu, un es viņam uzdāvināju savu grāmatu «Mīlestības motivēta vadība». Viņš saņem diezgan daudzas grāmatas, bet viņš to bija izlasījis. Davosā mēs satikāmies atkal, un viņš sacīja: jūsu filozofija Latvijā varētu labi darboties, cilvēkiem to vajadzētu dzirdēt. Vai atbrauksit? Sacīju, ka būtu pagodināts. Varbūt pēc dažiem mēnešiem. Vai nākamgad. Viņš jautā: kad nākamreiz būsit Eiropā? Man Eiropā bija jābūt pēc nedēļas, lai tiktos ar Norvēģijas kroņprinci. Viņš jautā: kad? ― Otrdien. ― Un kā ar pirmdienu? ― Nezinu. Sestdien man ir dzimšanas diena. ― Vai neiebilstat, ja uzdāvināšu jums lidmašīnas biļeti? ― Labs ir. Un nākamajā brīdī viņa asistente jau saskaņo manas viesošanās detaļas. Lūk, šāda drosme, redzējums un ideja, kas ļāvusi man būt šeit, ir tieši tas, kas šai valstij nepieciešams.

Es nesaku, ka nebūs grūti. Bet saki, kas labs tavā dzīvē ir nācis bez grūtībām?

Gandrīz nekas.

Labas lietas viegli nenāk.

Jūs izklausāties ļoti evaņģēlisks.

Es teiktu, ka esmu dedzīgs. Bībele iesaka būt aukstam vai karstam. Remdenie tiek izspļauti. Tas var tikt tulkots: pat Dievam nepatīk viduvējība. Cilvēkiem ir jāsaprot, kas ir viņu kaislība. Mana kaislība ir dot varu cilvēkiem. Iznākumā es varu izklausīties evaņģēlisks, bet es vienkārši esmu es pats. Un kad Latvijas cilvēki noskaidros, kas viņi tādi ir, kad viņi atklās savu kaislību, šī vieta atmirdzēs kā Ziemassvētku eglīte.

Nesaku, ka tas būs viegli, bet esmu redzējis arī smagākas situācijas. Mēs tagad sākam darbu arī Haiti. Viņiem ir reizes 1000 ļaunāka situācija par jūsējo. Pirms pāris gadsimtiem Haiti bija vadošā dažādu resursu piegādātāja Francijai. Bet pēc uzvaras pār Napoleonu Eiropa pret to kļuva sarūgtināta, kas izvērtās gandrīz divos ekonomisko vajāšanu gadsimtos. Tagad es ļoti ceru, ka nesenās zemestrīces, kas diemžēl gan ir nogalinājušas 200 tūkstošus iedzīvotāju, varētu izrādīties iespēja jaunam sākumam. Pašreizējā starptautiskā uzmanība var kalpot par atspērienu Haiti cilvēku sapnim, ja vien viņi no tā neatrausies.

Martins Luters Kings Jun. pirms slavenās «Man ir sapnis» runas Vašingtonā citām auditorijām to bija teicis jau simts reizes. Nebija tā, ka vienudien viņš ņēma un pateica spīdošu runu. Nē, tas notika dienu no dienas desmit gadus, un daudzkārt viņš netika pat uzklausīts. Bet viņš nepadevās. Latvijas tauta nav padevusies. Esmu bijis 70 pasaules valstīs. Es esmu redzējis bezcerību. Šī te nav bezcerība. Es esmu redzējis, kas ir disfunkcija. Šī te tāda nav.

Protams, šī ir iespējamā misija.

Venecuēlā pie varas ir harizmātisks psihopāts, kas apšauba indivīdu tiesības, taisnīgumu un nacionalizē privātīpašumu iegribas pēc. Tur cilvēki mēdz vienkārši pazust. Vai Meksikā ― tur nevar droši staigāt pa ielām. Tā ir lieliska zeme ar jaukiem cilvēkiem, bet es vienkārši gribu teikt, ka pasaulē ir vietas ar milzīgām strukturālām problēmām. Jūsu problēmas nav strukturālas.

Dažas ir.

Bet ne tādas, ka tevi nesodīti uz ielas var aplaupīt.

Par mīlestības motivētu vadību: vai mīlestība nav pārāk augsta prasība?

Nedomāju gan. Iemesls, kādēļ jūsu prezidents centās mani pierunāt, droši vien bija mīlestība pret Latviju. Iemesls neatkarības alkām 1990. gadā un vēlāk bija jūsu cilvēku mīlestība pret šo zemi un neatkarību. Daudzi no viņiem to mīlēja vairāk par savu dzīvību, daži šo cenu arī samaksāja. Kāds ir pietiekami mīlējis tevi, lai mācītu un dotu iespēju.

Es nerunāju par romantisko mīlestību, arī ne par We Are The World veida mīlestību, bet par smagu, grūtu mīlestību kā darbu, kas rūpējas par kādu tik ļoti, lai spētu riskēt pats ar sevi. Darīt citam to, ko tu gribētu, lai dara tev, patiesībā ir veiksmes pamatā. Paskatieties uz kompānijām kas ir tiešām veiksmīgas? Tās ir veidotas pēc mīlestības motivētas vadības principa. Elementārs piemērs ir attieksme pret darbiniekiem. Ja tas būs varas diktāts, atdeve būs, bet minimāla. Bet ja darba devējs būs tiešām ieinteresēts, kā šie cilvēki jūtas un ko viņi domā, veidosies ilgtspējīgas attiecības. Vai tādā gadījumā tu manā labā strādātu labāk, vai slinkotu?

«Labāk» nav īstais vārds. Man vienkārši tāds darbs sagādātu lielāku baudu.

Gana labi. Un tā arī ir atšķirība. Kad es runāju par mīlestību, es ar to nedomāju emocijas, bet gan mūsu, cilvēku, būtību, kā mēs esam veidoti. Arī šīs krīzes sakarā jāsaka: ja mēs ar klientiem būtu veidojuši attiecības, nevis tikai transakcijas, krīzes nebūtu. Nebūtu sliktu aizdevumu. Būtu uz saprātīgu peļņu orientēti ilgtermiņa aizdevumi ilgtspējīgai ekonomikai.

Savā grāmatā es rakstu par divu veidu pasaulēm: tās ir mīlestības vai baiļu motivētas. Pasaule ir sačakarēta tāpēc, ka liels vairums mūsu vadoņu bijuši baiļu vadīti. Hitlers, Staļins un tamlīdzīgi. Citi vadītāji lādējas uz tumsu, bet neiededz sveci. Baiļu vadīti vadītāji ir vien zemsvītras piezīmes vēstures mēslainē. Mīlestības motivēti vadītāji ― no Jēzus Kristus līdz Nelsonam Mandelam ― ar laiku kļūst tikai vēl ietekmīgāki. Pat pēc savas dzīves. Cilvēki viņiem neseko piespiedu kārtā, bet gan viņu iedvesmoti. Bailes ir īstermiņa stratēģija, kas izvēršas savtīgumā, alkatībā un slinkumā. Mīlestība ir vērsta uz nākotni, tā vairo sabiedrības vērtību, tai labi klājas un tā dara labu. Man ir ļoti daudzu uzņēmēju piemēri, kas kļuvuši gana bagāti, un tomēr godājami. Bagātība un vara ir tikai viņu darba, ideju un kaislības blakusprodukts.

Aprit 70 gadi kopš Otrā pasaules kara sākuma

Publicēta: 08:19 01.09.2009. Varšava, 1.sept., LETA–AFP.

Pirms 70 gadiem 1.septembrī plkst. 4.45 nacistiskās Vācijas līnijkuģis “Schleswig-Holstein”, kas bija ieradies labas gribas vizītē, atklāja uguni uz vienu no Polijas militārajām bāzēm Baltijas jūras krastā.

Karakuģa lielgabalu dārdi toreizējā brīvpilsētā Dancigā (tagad Gdaņskā) aizsāka sešus gadus ilgo karu, par kura izcelšanos, nozīmi un sekām strīdi turpinās vēl šobaltdien.

Otrais pasaules karš bija kulminācija pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu konfliktiem – sākot ar Japānas iebrukumu Ķīnā līdz pilsoņkaram Spānijā – un prasīja 50 miljonu cilvēku dzīvības.

Polija vēlas, lai 1939.gada 1.septembris paliktu pasaules atmiņā kā sākums XX gadsimta lielākajai traģēdijai, kas bija saistīta ar Vācijas un pēc tam Padomju Krievijas agresiju,” gadadienas priekšvakarā izteicies Polijas premjerministrs Donalds Tusks.

Otrdien vairāk nekā desmit valstu līderi pulcēsies Vesterplates forta drupās. Šie nocietinājumi izpelnījās ievērību ar to, ka 180 poļu karavīri tos noturēja septiņas dienas, pretojoties 3500 vīru lielajiem vācu spēkiem.

Augsto amatpersonu vidū būs Vācijas kanclere Angela Merkele, Krievijas premjerministrs Vladimirs Putins, viņa Francijas, Itālijas un Ukrainas kolēģi Fransuā Fijons, Silvio Berluskoni un Jūlija Timošenko, kā arī Zviedrijas valdības vadītājs Fredriks Reinfelds, kurš šobrīd pārstāv Eiropas Savienības (ES) prezidentūru. Piemiņas pasākumos paredzējis piedalīties arī Latvijas premjerministrs Valdis Dombrovskis (JL).

Tikmēr ASV uz šo pasākumu sūta pensionēto aizsardzības ministru Viljamu Periju un prezidenta Baraka Obamas padomnieku nacionālās drošības jautājumos Džeimsu Džonsu. Augstāka ranga amatpersonu neierašanos asi komentē Polijas mediji, uzskatot, ka tas ir apvainojums valstij, kura ir uzticama ASV sabiedrotā kopš komunistiskā režīma sabrukuma 1989.gadā. Tomēr Polijas amatpersonas cenšas mazināt šī apstākļa nozīmi.

Merkele un Putins tiks cieši vēroti, jo vācieši, krievi un poļi dažādi interpretē pagātni. 1939.gadā Ādolfa Hitlera Vācija un Josifa Staļina Padomju Savienība atlika malā savas domstarpības, lai sadalītu Poliju. Tomēr 1941.gadā nacisti vērsās pret saviem kādreizējiem sabiedrotajiem, sākot asiņainu iebrukumu, – pēc Krievijas varas iestāžu informācijas, konfliktā gāja bojā 8,6 miljoni padomju karavīru un 27 līdz 28 miljoni civiliedzīvotāju.

Pēc pavērsiena karā, kuru nesa Vācijas karaspēka sagrāve pie Staļingradas 1943.gada sākumā, Sarkanā armija sāka pakāpeniski nacistus atspiest. Tomēr Austrumeiropai padomju karaspēka ienākšana nenesa brīvību – viens teroristisks okupācijas režīms tika nomainīts ar otru tikpat nežēlīgu okupāciju. Nekomunistiskās antinacistiskās pretošanās grupas bija spiestas palikt pagrīdē un turpināt nevienlīdzīgu bruņotu cīņu arī pret jaunajiem iebrucējiem. Beidzoties karam, teritorijās, kuras PSRS anektēja jau pašā kara sākumā, pamatojoties uz vienošanos ar nacistiem, Maskava saglabāja savu tiešo pārvaldi, bet gandrīz visā pārējā Austrumeiropā un Centrāleiropā tika iedibināti komunistiski satelītrežīmi, kuru jūgā austrumeiropieši bija spiesti pavadīt vēl 50 gadus.

Tikmēr Kremlis joprojām cenšas saglabāt komunistiskā režīma mītu par Austrumeiropas “atbrīvošanu” un asi nosoda “mēģinājumus revidēt” Otrā pasaules kara vēsturi. Poļi kategoriski iebilst pret Krievijas vēsturnieku apgalvojumiem, ka trīsdesmitajos gados Polija esot spēlējusi dubultu spēli ar Vāciju un ka Varšava esot daļēji vainīga kara sākšanā. Sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka trīs ceturtdaļas poļu vēlas, lai Putins atvainotos par padomju karaspēka iebrukumu 1939.gada 17.septembrī.

1938.gadā Rietumi pakļāvās Hitlera prasībai atdot Vācijai daļu Čehoslovākijas teritorijas – Sudetiju, kur dzīvoja lielākoties vācieši. Tomēr 1939.gadā Rietumi atteicās turpināt tā saukto nomierināšanas politiku, apmierinot Hitlera prasības pēc Polijas teritorijas daļas, kuras Varšava bija noraidījusi. Tādējādi Berlīne izšķīrās noslēgt vienošanos ar Maskavu par Polijas un citu Austrumeiropas valstu sadalīšanu.

Lai gan šodienas Vācija aktīvi izrāda savas “vēsturiskās vainas” nožēlošanu, poļos satraukumu izsaukusi iecere Berlīnē izveidot memoriālo centru to miljonu vāciešu piemiņai, kuri pēc Otrā pasaules kara tika padzīti no Austrumeiropas. Piemēram, Polijas teritorija pēc kara tika paplašināta rietumu virzienā uz Vācijas austrumu teritoriju rēķina, tādējādi kompensējot Padomju Savienības sagrābto poļu zemju zaudēšanu. Vācieši, kas Polijas jauniegūtās teritorijas vēl nebija pametuši kara laikā, bēgot no uzbrūkošās Sarkanās armijas, tika padzīti. Varšava pauž bažas, ka memoriāls, izceļot izraidīto vāciešu ciešanas, varētu aizēnot nacistiskās Vācijas upuru, tostarp holokaustā nogalināto sešu miljonu ebreju, ciešanas.

Polijas un Vācijas katoļu bīskapi savā kopīgajā paziņojumā pagājušajā nedēļā nosodīja gan izraidīšanu, gan nacistu noziegumus. Viņi brīdināja “necensties izmantot pagātnes rētas un atmodināt aizvainojumu, neobjektīvi interpretējot vēsturi”. Tomēr Polijā atmiņas par karu joprojām ir dzīvas. Pat vismazākajās apdzīvotajās vietās redzamas noslepkavoto vietējo iedzīvotāju piemiņas plāksnes. Poļu pētnieki lēš, ka Polijas upuru skaits bija no 5,62 līdz 5,82 miljoniem cilvēku, ieskaitot trīs miljonus ebreju, kuri gāja bojā Polijā ierīkotajās nacistu nāves nometnēs.

“Māmiņu algām” griestu nebūs, taču tās saņems tikai nestrādājoši vecāki

Rīga, 25.maijs, LETA. Tā sauktajām māmiņu algām griesti tomēr netiks noteikti, taču tās varēs saņemt tikai nestrādājoši vecāki, vienojušies valdošās koalīcijas partneri.

Kā pēc valdību veidojošo partiju sadarbības padomes sēdes apliecināja premjers Valdis Dombrovskis (JL) un labklājības ministrs Uldis Augulis (ZZS), izmaiņām “māmiņu algu” izmaksā turklāt iecerēts paredzēt pārejas periodu līdz 2010.gada 3.maijam.

“Jautājumā par māmiņu algām valdība rīkosies atbilstoši tiesiskās paļāvības principam,” informēja Dombrovskis, apliecinot, ka papildu finansējums, pārdalot līdzekļus, pārejas periodam tiks atrasts.

Augulis informēja, ka pēc pārejas perioda “māmiņu algām” netiks noteikti griesti, kā sākotnēji bija paredzēts, bet pabalstu nesaņems strādājoši vecāki. “Sasniegsim to, kāds bija sākotnējais mērķis, – tas vecāks, kas ir mājās un kopj bērnu, saņem atvietojumu darba algas vietā,” paskaidroja Augulis.

Jau rīt valdībā plānots skatīt izmaiņas pabalstu sistēmā, kas attiecas uz budžeta grozījumiem, bet visa grozījumu pakete ar pavadošajiem likumprojektiem Ministru kabinetā tiks skatīta trešdien, 27.maijā, un piektdien, 29.maijā.

Kā ziņots, 12.maijā pēc vairāku stundu ilgām diskusijām valdība panāca vienošanos par vecāku pabalstu samazināšanu, paredzot, ka maksimālie vecāku pabalsta griesti tiem nestrādājošiem vecākiem, kuriem bērni piedzims pēc 1.jūlija, būs 500 lati, savukārt strādājošiem vecākiem, kuriem bērni piedzims pēc 1.jūlija, būs ne vairāk kā 250 lati mēnesī jeb 50% samazinājums no aprēķinātā pabalsta. Līdz 1.jūlijam dzimušajiem bērniem piešķirtie pabalsti gan strādājošiem, gan nestrādājošiem vecākiem tiktu izmaksāti līdzšinējā apmērā.

Valdība tomēr nolēma šīs ieceres pārskatīt, lai netiktu veikta vecāku pabalstu jeb tā dēvēto māmiņu algu samazināšana līdz 50% ar atpakaļejošu datumu. 14.maijā premjers Valdis Dombrovskis (JL) izdeva rezolūciju, kurā uzdeva finanšu ministram un labklājības ministram meklēt citus risinājumus budžeta izdevumu samazināšanai, neveicot vecāku pabalstu samazināšanu līdz 50% ar atpakaļejošu spēku visiem strādājošiem vecākiem, neskatoties uz bērna dzimšanas laiku.

Apskati komentārus
Diena: Vecāku pabalstiem griestu nebūs, taču tās saņems tikai nestrādājoši vecāki

Endziņš: nemaksāt vecāku pabalstu strādājošajiem būtu diskriminējoši
vēlāk ar mainītu virsrakstu un papildinātu sākumu
Segliņš: vecāku pabalsta jautājumā atrasts iespējami tiesiskākais risinājums

2009.05.26
Vecāku pabalstu no 2010.gada 3.maija nesaņems strādājošie vecāki

2009.05.27
“Māmiņu klubs” aicina valdību izvērtēt vientuļo vecāku situāciju

2009.06.01
Juristi gatavi iestāties par māmiņām

Progress māmiņu algu lietā

Šodien parādījusies ziņa, ka māmiņu pabalstus neatņems tūlīt. Nu, vismaz tik daudz prātiņa atradās pirms vēlēšanām. Nevar saprast – ar kuru galu šie politikas ampelmaņi domājuši pēdējās divas nedēļas. Par Einaru R. es to nejautāju, bet par rūdītajiem ZZS-istiem, kas ielaidās uz tādu muļļāšanos. Lai gan katrs jau varbūt savu politisko kombināciju bija ieplānojis – kaut ko līdzīgu LC lapiņām par TP komandu – bandu.

Atļaušos šeit nocitēt kādu komentāru pie māmiņu algu jaunākās ziņas
Valdība atrod 22 miljonus vecāku pabalstiem

“Pirmais. Kāpēc sociālajā budžetā vienīgā sadaļa, kurā trūkst 22mil ir tieši bērnu pabalsti? Ja skaita proporcionāli saņēmējiem, tad pensiju budžetā tagad ir iztrūkums 600mil. Vai arī visā soc budžetā trūkst 22mil, bet tos ietaupīt bija nolemts tieši uz bērnu rēķina. Auguli, gatavo atbildi ceturtdienas vakaram!

Otrais. 70% līdz 500 un 50% tālāk. Zināmā mērā šeit ir ietverts manis iepriekš ieteiktais fiksēts+procenti no algas. Iesaku to turpināt! Iztikas minimums 180+50% no algas (neierobežoti). Ja sieviete ir bērnus audzinoša mājsaimniece, viņai ir tiesības šajā gadā saņemt iztikas minimumu. Es kā nodokļu maksātājs un nākotnes pensionārs to pieprasu!

Par strādāšanu/nestrādāšanu man grūti pateikt. Ja ir manis piedāvātā pabalsta shēma, strādāšanas gadījumā varētu ņemt nost to iztikas minimumu 180. Papildus – bērnu audzinošajai mātei (tēvam?) bērna kopšanas gads jāieskaita darba stāžā ar tautsaimniecības vidējo algu vai pašas pelnīto vidējo algu, ja tā lielāka. To var darīt arī bez reāla naudas ieskaitījuma budžetā. Var, ja grib!

Tad būtu OK – nodokļu maksāšana tiek atbalstīta visā diapazonā, sociālais taisnīgums arī – lielāka atbalsta daļa nepieciešama tieši mazāk turīgajiem. Idejiski tas ir tas pats neapliekamais minimums