Kauja, kura varēja nenotikt

Pieminot strēlnieku cīņas Mazās Juglas krastos 1917. gadā

 Jānis Hartmanis, pulkvedis

 Latvijas Kara Muzeja publikācijas

Dienu un nakti,

Pie Juglas,

Traki un melni

Kā čugunā lieti,

Cieti

Jūs

Vācu lepnumam gvardiem

Un viņu pārspēkam

Stāvējāt pretī.

Un, ko vairs neņēma lodes,

Nobeidza mieti.

(A. Čaks „Mūžības skartie”)

         Pirmajā pasaules karā 1917. gada 1. un 2. septembra cīņas Rīgas frontē pie Mazās Juglas ieņem ļoti nozīmīgu vietu mūsu vēsturē, jo tā ir pēdējā un otra lielākā latviešu strēlnieku kauja. Pēc Smārdes kampaņas 1916. gada augustā un lielajiem zaudējumiem Tīreļpurvā 1916. gada Ziemassvētkos un 1917. gada janvārī, strēlniekiem radās iespēja atriebt savus kritušos biedrus. Cīņas notika plašā, 14 km garā frontē ar epicentru Ikšķiles novada teritorijā. Mūsu 6000 karavīri tikai ar dažiem lielgabaliem stājās pretim tikko Daugavu forsējušajai Vācijas armijai (vairāk nekā 60 000 cīnītāju ar ļoti spēcīgu artilērijas atbalstu). Krievijas armijas otrajā aizsardzības līnijā Mazās Juglas upes labajā krastā latviešu karavīri pret skaitlisko un tehnisko ienaidnieka pārspēku (vācieši plaši izmantoja arī aviāciju, ugunsmetējus un ar indi pildītas lielgabalu granātas) varonīgi aizstāvējās visu 2. septembri. Strēlniekus vadīja 2. latviešu strēlnieku brigādes komandieris Ansis Lielgalvis, viņa štāba priekšnieks Aleksandrs Zahariadze un pulku komandieri Jukums Vācietis, Andrejs Krustiņš, Gustavs Mangulis un Pēteris Avens.

         Tā laika cilvēku noskaņojumu un notikumu uztveri savās atmiņās apraksta latviešu gleznotājs Kārlis Baltgailis, tobrīd 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka jātnieku–izlūku komandas strēlnieks:

         1. septembra agrā rītā mūs uzmodināja nikna un nepārtraukta artilērijas viesuļuguns dunoņa Daugavas pusē. Nebija šaubu – tur sākusies kauja. Steidzīgi seglojam zirgus un dodamies uz Ropažu muižu. Pie atsevišķām lauku mājām pulcējas strēlnieki. Satraukums. Štābā no armijas vadības pienākusi ziņa, ka vācieši mēģinājuši forsēt Daugavu, bet atsisti. Šai ziņai tomēr nevar ticēt. Laiks iet, un dobjā dunoņa pamalē nemazinās. Uz ceļiem parādījušies bēgļi, kuri stāsta, ka vācieši jau esot Daugavai šinī pusē. Nāk ievainotie karavīri un bēgoši krievu zaldāti bez ieročiem un daži pat bez cepures. Mums rīkojums – aizturēt dezertierus un griezt atpakaļ. Veltīgas pūles. Pa katru stundu bēgošo skaits vairojas, tāpat ievainoto un no gāzes saindēto.

         Strēlniekos uztraukums – kamdēļ mūs nesūta uz fronti, jo tur vārās kā raganu katlā. Ievainotie stāsta, ka pēc ārkārtīgi niknas apšaudes, arī ar gāzu lādiņiem, vācieši pārcēlušies pāri Daugavai un piespieduši krievu karaspēku atkāpties. Bet armijas štābs vēl arvien ziņo par vācu uzbrukumu sekmīgu atvairīšanu.

         Nav vairāk ko gaidīt. Uz ceļa pulcējas Zemgaliešu rotas. Piebrauc munīcijas divriči. Strēlnieki steidzīgi ņem no tiem patronas un rokas granātas. Neparasts skats no Ikšķiles puses – nāk izklaidus krievu sakautās armijas cīnītāji, brauc armijas vezumos saklupuši karavīri. Visi steidzas tikai projām, bet šeit stingrās rindās stājas strēlnieki un gaida pavēli, lai dotos uz priekšu. Pie kroga gala sastājušās dažas bēgļu sievas, skatās nopietni un skumji uz mums – latviešu karavīriem, kāda jauna meitene saplūkusi dāliju ziedus, pienāk un sāk tos izdalīt tuvāk esošajiem strēlniekiem.

         Uzbrukumam Rīgas frontē vācu ģenerāļi sāka gatavoties jau 1916. gada decembrī. Tika nolemts forsēt Daugavu pie Ikšķiles un strauji doties ziemeļu, kā arī ziemeļrietumu virzienā. Tādējādi būtu panākti divi pamatmērķi: gūstā kristu Krievijas 12. armija un tiktu ieņemta Rīga. Frontes līnija iztaisnotos, un vairākas divīzijas varētu sūtīt uz Franciju, kur izšķīrās kara liktenis.[1]

         Kā mēs redzam pēc notikumu tālākās gaitas, vācieši sekmīgi realizēja gan tikai savu otro ieceri. Lai labāk izprastu 1917. gada 1. un 2. septembra cīņu norisi, īsumā jāieskicē situācija abās karojošajās pusēs. Rīgas fronti jau trešo gadu aizstāvēja Krievijas 12. armija (pozīcijas: Braņķuciems pie Slokas – Tīreļpurvs – Olaine – Bērzmente – Ogre –Daugavas labais krasts – Aizkraukles muiža). Vasaras laikā, ar nolūku saīsināt fronti, krievu vienības bez kaujas atstāja Rīgas jūras līča piekrastē Klapkalnciema rajonu un Nāves salas placdarmu iepretim Ikšķilei. Protams, ka tas negatīvi ietekmēja kopējo situāciju. Tomēr ļaunākais bija karaspēka zemās kaujas spējas un, ar retiem izņēmumiem, nevēlēšanās cīnīties. Jau pirms diviem gadiem Lielbritānijas militārais atašejs Krievijā ģenerālis Nokss sarunā ar krievu kareivi noskaidroja lielākās daļas impērijas armijas karavīru nostāju attiecībā pret turpmāko kara gaitu: „Mēs atkāpsimies līdz Urāliem, sekotāju armijā paliks viens vācietis un viens austrietis. Austrieti, kā parasti, mēs sagūstīsim, bet vācieti – nogalināsim.”[2] Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas situācija vēl vairāk pasliktinājās – krievu ģenerāļu vērtējumā karaspēks pārvērtās par tautas miliciju. Tam ir jāpiekrīt, jo virsniekiem ar Krievijas pagaidu valdības rīkojumiem bija atņemta reālā vara. 12. armijas vienībās noteicēji atradās kareivju komitejās, kuras savukārt vadīja lielinieki vai arī to atbalstītāji. Kopā Rīgas frontes kaujas sastāvs uz šo brīdi – 192 000 karavīru, 1102 lielgabalu un 1900 ložmetēju, tajā skaitā: latviešu strēlnieku astoņos pulkos – 18 500 karavīru un 102 ložmetēji.[3] Lielinieku aģitācija visvairāk bija skārusi 2. latviešu strēlnieku brigādes četrus pulkus, kuri atradās armijas rezervē Lielkangaru – Ropažu tuvumā. 1. latviešu strēlnieku brigādes vienības stāvēja Olaines pozīcijās pie Rīgas – Jelgavas šosejas.[4] Kerenska valdības laikā latviešu pilsoniskās sabiedrības līderi darbu ar latviešu strēlniekiem atstāja novārtā. Tika risinātas citas problēmas – Latvijas autonomija, bēgļu jautājums, Latgales nākotne, skolotāju kongress, agrārā reforma u. c. Lielie zaudējumi iepriekšējās kaujās, sliktā pārtika, daudzsološie lielinieku solījumi: nost karu, zemi zemniekiem, tautu pašnoteikšanās, maizi darbaļaudīm, kā arī vācu labi organizētā brāļošanās noveda pie tā, ka no 1917. gada maija latviešu vienības nostājās zem sarkanajiem karogiem. Jāņem vērā, ka daudziem strēlniekiem bija labā atmiņā 1905.–1906. gada notikumi. Tomēr salīdzinājumā ar krievu pulkiem latviešu strēlnieku vienībās kaujas gars, īpaši aizsardzības cīņām, vēl turējās līmenī. Viņi tomēr atradās savā Tēvzemē, daudziem agrākajās kaujās bija krituši draugi un radinieki. Īpaši jau neviens uz vāciešu žēlsirdību un līdzjūtību necerēja.

         Savukārt ķeizara Vilhelma II karavīri strikti pildīja savu virsnieku pavēles. Vācijā valdīja vecā un stingrā prūšu kārtība. Revolūcija un pārmaiņas sākās pēc gada un pāris mēnešiem. Vāciešiem uzvara pie Rīgas bija ļoti nepieciešama, jo pie Ikšķiles viņi gribēja praktiski pārbaudīt jaunas karošanas metodes – pēc vairāku stundu ļoti koncentrētas un kombinētas artilērijas uguns nevis pa konkrētiem objektiem, bet pa 500 x 400 m lieliem taisnstūriem seko tūlītējs kājnieku uzbrukums.[5] Lielgabalu piešaude iepriekš netika veikta, šādi efektīvi tika nodrošināts pārsteiguma efekts. Uzbrucēju vienības iepriekš bija karojušas citās frontēs, tās Latvijā ieradās tikai dažas dienas pirms operācijas sākuma. Šiem karotājiem jēdzieni par brāļošanos neko neizteica. Izmantojot šo artilērijas koncentrētās uguns metodi, 1918. gadā Vācijas armija cerēja Rietumu frontē sagraut angļu un franču karaspēku. Bez tam, gūstot uzvaru pār Krievijas 12. armiju un ieņemot Rīgu, Vilhelms II plānoja turpināt Krievijas valsts tālāku iznīcināšanu un savu vienību pārsviešanu uz Francijas kaujas laukiem.

            Ko pretinieki viens par otru zināja? Šajā ziņā situācija izveidojās ļoti interesanta – Krievijas 12. armijas vadībai ziņas par gaidāmo vācu ofensīvu bija pietiekamas un apjomīgas. Jau divas nedēļas pirms upes forsēšanas izlūklidmašīnas ziņoja par lieliem pretinieka karaspēka grupējumiem Daugavas kreisā krasta mežos, kuri tiek regulāri papildināti.[6] Apmēram sešas stundas pirms vācu operācijas sākuma krievu ierakumos ieradās pārbēdzējs, elzasietis Pauls Viters, kurš informēja par plānoto Daugavas šķērsošanu.[7] Šī ziņa ļoti palīdzēja ātri sagatavot prettriecienam rezervē esošo 130. Hersonas kājnieku pulku. Diemžēl 2. latviešu strēlnieku brigādi uzbrukumam nesagatavoja, arī šīs svarīgās ziņas latviešu karavīri nezināja. Kopumā vērtējot, krievu karaspēka vadība iegūto izlūkinformāciju izmantoja nepietiekami, jo armija divvaldības laikā bija pārvērtusies par tautas miliciju.

            Savukārt vācu ģenerāļiem par Krievijas 12. armijas vienībām nebija noteiktu ziņu. Par sevišķi bīstamiem tika uzskatīti sibīrieši. Latviešu strēlnieki pēc smagajiem zaudējumiem iepriekšējās cīņās savas kaujas spējas pilnībā nebija atguvuši, 2. latviešu strēlnieku brigādē dominēja lielinieciskās zaldātu komitejas. Dažas krievu vienības labprāt brāļojās un ieturēja pamieru, taču pēc to nomaiņas jebkura kustība vācu pusē tika apšaudīta.[8]

         Vācu armijas 1. septembra uzbrukuma mērķa sasniegšanā svarīgākais bija laika faktors. Pamatjautājums bija ļoti vienkāršs – kurš pirmais ieņems krievu iepriekšizbūvētās aizsardzības pozīcijas Mazās Juglas krastos apmēram 7–8 kilometru attālumā uz ziemeļiem no Daugavas.

         Pēc uzvaras trīs stundu ilgajā artilērijas kaujā sestdienas rītā, 1. septembrī pie Ikšķiles vācieši uzsāka trīs koka pontonu tiltu būvi. Šeit bija koncentrēta 1/10 daļa visas vācu armijas artilērijas – 1159 lielgabali, mīnmetēji, bumbmetēji, izšaujot 560 000 granātas, nomāca 66 krievu lielgabalus un piespieda atkāpties Daugavas labā krastā novietotos kājniekus. Jau pulksten desmitos no rīta pēc upes forsēšanas priekšējo vienību izlūki pārgāja Rīgas – Daugavpils dzelzceļa līniju.[9] Tomēr tālāk uzbrucēju (grupējuma karavīru kopējais skaits pārsniedza 100 000) virzība uz priekšu notika lēni, rezultātā tik ļoti kārotās Mazās Juglas upes labo krastu pie „Vilīškalniem” pirmie ap pulksten četriem pēcpusdienā sasniedza 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka pamatspēki, kuri īsā cīņā iztrieca no ierakumiem nelielās vācu vienības.[10] Uzbrucējiem ātrās un pārliecinošās uzvaras vietā nākamajā dienā nācās iesaistīties ilgā un asiņainā kaujā.

            Rodas jautājums, kāpēc vācu vienības 1. septembrī līdz otrajai krievu aizsardzības līnijai pie Mazās Juglas upes uz priekšu virzījās pārāk lēni. Iemesli ir vairāki.

• Vācu ģenerāļi operācijas plāna izstrādē neievēroja vienu no uzbrukuma pamatprincipiem – spēka koncentrācija galvenajā virzienā. Tā rezultātā trīs divīzijas pēc Daugavas forsēšanas pagriezās pa kreisi un devās tieši uz Rīgu. Kopumā tā bija apmēram trešdaļa no visa uzbrucēja karaspēka. Šīs divīzijas sprosta pozīcijā pie Stopiņiem jau gaidīja 110. krievu kājnieku divīzija, un šeit sākās ilgstoša kauja.[11]

• Vācu armijas labi atstrādātais mehānisms sāka buksēt: trīs pirmo divīziju karaspēks (apmēram 30 000 karotāji), kas šķērsoja Daugavu pa trim tiltiem, pretēji pavēlē noteiktajai kārtībai, savās kolonnās iekļāva vezumniekus. Tādējādi arī virzība uz priekšu strauji palēninājās un tika zaudētas vairākas tik dārgās stundas. Protams, ka arī ceļu tīkls starp Ikšķili un Tīnūžiem un Mazās Juglas upi bija slikts, šī teritorija – mežaina un purvaina, tās centrālajā daļā atradās plašais Kaparāmura ezers. Krietna daļa uzbrucēju kavalērijas šādos apstākļos apmaldījās, daudzi zirgi krita un savainoja kājas pret šaursliežu dzelzceļa sliedēm, kuras speciāli bija izmētātas uz meža ceļiem.[12]
• 130. Hersonas kājnieku pulka pretuzbrukumā, kurš atspieda vācu vienības no pašreizējās šosejas Rīga – Ulbroka – Tīnūži – Ogre līnijas līdz Rīgas – Daugavpils dzelzceļam, tika iegūtas tik nepieciešamās dažas stundas laika. Šīs kaujasspējīgās vienības izvietojums Mazās Juglas kreisā krasta tuvumā apstiprina to, ka Krievijas 12. armijas vadība gaidīja pretinieka lielo uzbrukumu pie Ikšķiles.[13]

            Latviešu strēlnieki izvirzīties cīņai pret Daugavu šķērsojošajiem vāciešiem uzsāka pēc pavēles 1. septembra pēcpusdienā. 2. latviešu strēlnieku brigādes aizsardzības centrā, galvenajā sektorā, tika novietots 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulks, jo šajā vienībā bija divas reizes vairāk ložmetēju nekā citos brigādes pulkos. Pa labi no Jukuma Vācieša komandētajiem karavīriem nostājās 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulks, bet pa kreisi – 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks. Brigādes rezervē atradās 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulks, kura sastāvā esošo rotu lielākā daļa nākamās dienas kaujas laikā pakāpeniski tika nodotas 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkam – lai aizvietotu no ierindas izsistos cīnītājus. Visi brigādes karavīri pirms lielās kaujas rezervē bija atpūtušies vairāk nekā nedēļu.[14]

1. septembra vakarā 2. latviešu strēlnieku brigāde ieņēma savas norādītās pozīcijas un sāka gatavoties aizsardzības kaujai, kā arī izsūtīja izlūkus. Daži no viņiem krita, kā arī tika saņemti gūstā. Tā vācieši uzzināja, kas ir viņu pretinieki ziemeļos. Analizējot radušos situāciju, tika nolemts latviešus apiet no austrumiem. Naktī uz 2. septembri plkst. 3:00 vācieši pēc artilērijas sagatavošanas uguns uzbruka 129. Besarābijas kājnieku pulka pozīcijām pie „Misiņiem” (2 km attālumā no 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulka kreisā flanga, t. i. – Tīnūžu muižas). Krievu karavīri šo triecienu atsita, pretējā gadījumā 2. septembra dienas kauja pie Mazās Juglas upes nenotiktu.[15] Latviešu spēkiem būtu steidzīgi jāatkāpjas. Vācu vienības pēc neveiksmes pie „Misiņiem” uzsāka gatavoties uzbrukumiem 2. latviešu strēlnieku brigādes centram. Pretinieka artilērija strēlnieku ierakumus apšaudīja jau no paša rīta, kājnieku triecieni sākās dienas vidū.[16] Par tālākiem notikumiem lai liecina kaujas dalībnieks, 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka 1. rotas jefreitors Julians Balodis:

…Un tad sākās. Īsta elle zemes virsū. Pirmais uzbrukums nāca uz mūsu pulku, 2. latviešu strēlnieku brigādes centrā. Sprakšķēja šautenes, tarkšķēja ložmetēji, sanēja lodes, griezīgi kauca lādiņi, plīsa šrapneļi, sprāga granātas, mīnas, gaisā lidoja šķembas un zemes pikas. Viss tas vilkās ilgi – likās, ka veselu mūžību. Tad kaujas troksnis pamazām norima un apklusa. Iestājās atelpa. Vācu uzbrukumu atsitām ar ložmetējiem, rokas granātām un šautenēm. Mūsu artilērija izšāva 5-6 granātas un apklusa visu cīņas laiku, pametot mūs kaujas laukā vienus.

            Īsajā atelpas brīdī ieradās rotu ķēķi ar pusdienām. Kaut arī nebija nekādas ēstgribas, tomēr pēc pusdienām aizgājām un novietojām ēdienu ierakumos priekš vakariņām. Vilis Libervirts aizgāja pie rotas komandiera informēties. Podporučiks Sebežs, citkārt kaujās īstenais lauva, šodien bija apātiski pasīvs. Artilērijas mūsu rīcībā neesot, arī rezervju nav. Rotas komandiera pavēle bija, ka jāturas līdz pēdējam vīram.

            Un tad atkal sākās – nepārtraukts un kombinēts vācu uzbrukums. Virs mūsu galvām lidoja vācu lidmašīnas, kuras meta bumbas un šāva ar ložmetējiem. Mūsu ierakumi bija tīti sprādzienu dūmos. Tā bija īsta nāves un iznīcības deja. Skanēja ievainoto strēlnieku lāsti un vaidi, plūda asinis… No rotas virsniekiem ierindā palika tikai podporučiks Sebežs, pārējos ievainoja. Vācu uzbrukums neatslāba. Zem mūsu nāvējošās  uguns, pāri kritušajiem, uzbrukumā nāca arvien svaigi ienaidnieka spēki. Vācu artilērijas uguns kļuva niknāka. Sevišķi iznīcinošu lielgabalu un mīnmetēju uguni vāci vērsa uz Cukurgalvu, kura atgādināja darbojošos vulkānu miniatūrā. Mums ziņoja, ka tur ierindā nav vairs pat neviena apakšvirsnieka.

            Kauja turpinājās – vēl negantāk, vēl niknāk. Pēkšņi redzam, ka no Cukurgalvā izvietotā vada daļa strēlnieku izlec no ierakumiem un dodas uz pakalna nogāzi. Drīz strēlnieki noguļas ķēdē un sāk šaut. Starp Cukurgalvu un 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulku ir ielauzies pretinieks. Daļa mūsu 3. vada strēlnieku pēc Viļa Libervirta komandas izlec no ierakumiem, skrien un sagulst kartupeļu laukā starp saimniekmāju un Cukurgalvas nogāzi. Kā vareni pātagas cirtieni noskan mūsu šauteņu zalves. Uzbrūkošā ienaidnieka kolonna jūk un krīt. Pārrāvuma briesmas ir likvidētas. Te virs mūsu galvām parādās vācu lidmašīna, viņa apmet loku un zemu pārlaižas mums pāri. Mēs viņu saņemam ar šauteņu un ložmetēju uguni. Bet tūlīt uz mūsu pusi šņākdamas nāk vācu smagās granātas. Līdzīgi pērkona grāvieniem noskan virs mūsu galvām to sprādzieni, mēs tiekam apbērti ar šrapneļu lodīšu krusu. Gandrīz vai pusi no mums ievaino, dažus pat ļoti smagi un vairākās vietās – starp viņiem arī strēlnieku Auguli. Tomēr vairums tiekam viegli savainoti. Sākam rāpties ārā no kartupeļu lauka, ievainotos nesam un vedam līdzi uz saviem ierakumiem.

            Sanitārus jau sen kā neredz, ievainotos pārsējam paši. Vieglāk ievainotie paši aiziet pa satiksmes eju uz pārsienamo punktu. Grūti ievainotie nu ir jānes mums. Vilis Libervirts man un kādam gados vecākam strēlniekam liek aizgādāt uz aizmuguri kājas stilbā smagi ievainotu biedru. Mani gan tas ne visai iepriecina, jo negribas šķirties no savas rotas. Satiksmes eja ir pilna ar ievainotajiem un to nesējiem. Aizmugurē paliek šauteņu un ložmetēju šāvienu troksnis.”

Daudzie vācu izlases karavīru triecieni 2. septembrī burtiski sašķīda pret latviešu strēlnieku stingro apņēmību aizsargāt savu Tēvzemi un dzimtās sētas. Nenoliedzami tā bija mūsu strēlnieku „gulbja dziesma”. Izpildījuši savu uzdevumu, dzīvi palikušie latviešu karavīri ar smagu sirdi atkāpās līdz Siguldas un Cēsu pozīcijām. Zaudējumi bija ļoti smagi – 5. Zemgales un 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulkā no ierindas izsita vairāk nekā pusi cīnītāju, 7. Bauskas un 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulks cieta mazāk. Par šo cīņu raksturu liecina arī daudzie Brāļu kapi 2. latviešu strēlnieku brigādes cīņu teritorijā – „Kaparāmuri II”, „Lejastīnūži”, „Luņģi”, „Pikkalni”, „Sili”, „Štāli” un „Auziņi”. Lielākā daļa apbedīto šajās klusajās lauku kapsētās ir uzbrucēji – vācu karavīri.

         Ko ieguva un panāca Mazās Juglas kaujas varoņi: vācu karaspēks neizpildīja savu uzdevumu pilnībā – Krievijas 12. armija netika sagūstīta un atkāpās no Rīgas priekštilta pozīcijām uz Vidzemi. Šo vienību sastāvā bija arī četri latviešu strēlnieku pulki no 1. latviešu strēlnieku brigādes. Kopumā arī visas strēlnieku daļas, gan ciešot smagus zaudējumus, pēc papildinājumu saņemšanas no Latviešu strēlnieku rezerves pulka saglabāja savus galvenos spēkus.[17] Morāles jomā strēlnieku vienības zaudēja daudz vairāk nekā militārajā ziņā. Rīga, kuru viņi sargāja divus gadus, krita nīsto vācu rokās. Pēc Mazās Juglas kaujas dažādu apstākļu ietekmē strēlnieku vienību demoralizācija kļuva vēl ātrāka, tuvākajos pāris mēnešos liela daļa veco strēlnieku – veterānu dezertēja vai arī demobilizējās. Viņu piemēram sekoja virsnieki – vienību komandieri. Tie, kas palika savā Tēvzemē, kā arī no vācu gūsta atbrīvotie bijušie strēlnieki aktīvi cīnījās par mūsu jaunās valsts brīvību Latvijas Republikas armijas rindās 1919.–1920. gada Latvijas Atbrīvošanas karā.

         Pēc vēsturiskajām cīņām Latvijas Republika, pienācīgi novērtējot Mazās Juglas cīņu nozīmi, apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni septiņus šīs kaujas varoņus – Jāni Kureli, Jāni Sebežu, Kārli Sloku, Pēteri Stērsti, Pēteri Bebrišu, Kārli Jēkabsonu un Eduardu Bruži-Breži.[18]

---

[1] Militāro rakstu krājums. – Nr. 1 – Rīga, 1924. – 98. lpp.

[2] Утин А. Первая мировая война. – Москва, 2001, c. 197

[3] Российский Военно исторический архив (Krievijas Valsts militārās vēstures arhīvs, tupmāk – РГВИА), ф. 2031., оп. 1., д. 225., л. 163.

[4] Militāro rakstu krājums. – Nr. 1 – Rīga, 1924. – 100. lpp.

[5] Hanslian R. Der chemishe Krieg. – Berlin, 1927. –  S. 111-112; Уткин A. Первая мировая война. – Москва, 2001, c. 384

[6] Krievijas 12. armijas 1917. gada pavēle Nr. 805

[7] РГВИА, ф. 2744., оп. 2., д. 32., л. 4.

[8] Militāro rakstu krājums. – Nr. 1 – Rīga, 1924. – 100. lpp.

[9] Zabecki D. Steel Wind. – [b.v.], 1994, p. 25; РГВИА, ф. 2152., оп. 1., д. 192., л. 36/102.

[10] РГВИА, ф. 3456., оп. 2., д. 69., л. 1.

[11] Militāro rakstu krājums. – Nr. 1 – Rīga, 1924. – 115., 126., 127. lpp.; Заончковский А. Первая мировая война. – С-Петербург, 2000, c.675

[12] Militāro rakstu krājums. – Nr. 1 – Rīga, 1924. – 114. lpp.

[13] РГВИА, ф. 2744., оп. 2., д. 32., л. 1/12.

[14] Latvijas Valsts arhīvs , 45. f., 2. apr., 234. l., 108.,109.lp.; РГВИА, ф. 3459., оп. 1., д. 26., л. 14-15.; ф. 2551., оп. 1., д. 73., л. 32-33.; ф. 3461., оп. 1., д. 36., л. 88-89.

[15] РГВИА, ф. 2363., оп. 2., д. 105., л. 58.

[16] РГВИА, ф. 3456., оп. 2., д. 225.

[17] Latvijas Valsts Vēstures arhīvs, 5434. f., 1. apr., 905. l., 12-14. lp.

[18] Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. Biogrāfiska vārdnīca. / Sast.: Šēnbergs M., Bambals A., Rauzāns G., Romanovskis R., Ruņģis E., Treide U. – Rīga, 1995. – 64., 100., 213., 214., 279., 477., 489., 580. lpp.