Jaunā (!) pašvaldības vadība būvniecībā vēl pabeidz vecās (?) iepirktos projektus. Labprāt gribas ticēt, ka tomēr būs ne tikai tā, kā ir, bet būs labāk. Tādēļ piedalīšos ar vienu vienkāršu priekšlikumu gājēju pārejas izveidošanai.
Stacijas un Pārbrauktuves ielas krustojums katru darba dienas rītu un vakaru ir tikšanās vieta simtiem Ikšķiles iedzīvotājiem un dažiem desmitiem automašīnu. Šīs tikšanās notiek pirms un pēc vilcienu pienākšanas – vairākos īsos laika sprīžos, kad satiekas Ikšķiles mērogiem intensīva gājēju un braucēju plūsma. Minētajā krustojumā galvenā problēma ir tas, ka gājēju un braucēju “tikšanās” notiek vietā, kur pēc noteikumiem gājējiem nemaz nevajadzētu atrasties.
Lai atrisinātu problēmu, nepieciešami kādi 100 kv.m gājēju celiņa, viena krāsa bundža, viens ceļazīmes stabs un divas ceļazīmes. Lampa šeit jau ir. Projekta sagatvošana arī nevarētu būt nepārvarama problēma – nav jau “kalns”.
Laikraksts 
Lai nu kā tur bija, šobrīd tas viss ir aiz muguras un ielā un mikrorajonā dzīvojošiem ir vairāki simti metru taisna melnā seguma braukšanai, bet sarkanai bruģis – iešanai. Turklāt darbi pabeigti, pirms ziema pienākusi.
Līvciema ielā, kas pēc savas būtības tomēr ir tranzīta iela, ir uzstādīti laikam veseli trīs ātruma ierobežotāji – “guļošie policisti”. Tas mikrorajona bērnu drošībai. Loģiski. Bet tie paši bērni, ejot uz skolu, šķērso arī šo jauno Lejas ielu! Ja nav tik atklāta vieta, tad lai notiek vienalga kas? Lejas iela pie Skolas ielas kāpnēm met līkumu, turklāt tur vēl ir neliels uzkalniņš. Tā ir paaugstināta riska zona, kurā vienīgās zīmes ir “Galvenais ceļš”! Līkums ir arī pirms Strēlnieku ielas.
Braucot no pa Peldu ielu no estrādes puses šī it kā slīpā joslas līnija var radīt ilūziju, ka krustojums ir izbraucams ātrāk. Ko tāda ilūzija nozīmē dzīvē, vismaz reizi gadā var novērot šosejas nobrauktuvē no Ogres puses – salauztas barjeras un sadauzītas mašīnas. Lejas ielā gan pretī nestāvēs vientulīgas barjeras. Vai tiešām šīs “neērtības” ir obligāta piedeva katram projektam Ikšķilē?
Vajadzētu jau rakstīt par ziemas sākuma noskaņām (kalendārs, komunālais rēķins ar treknu apkures ciparu, sniegs dažos meža nostūros), tomēr globālās sasilšanas rezultātā pareizāk laikam runāt par vēlāku rudeni (kalendārs (!), 
pirms vēlēšanām nebūtu lauzusi sadarbības līgumu ar pašvaldību, tādējādi nodrošinot strauju komunālo parādu veidošanos. Nekāda jauna kultūras attīstības stratēģija nav publiskota, darbinieki tie paši, kultūras nozari kūrējošie deputāti arī. Tad nu sanāk, ka nespēdama pārvarēt biedrības “večiņu” konservatīvismu, enerģiskā vadītāja izspēlējusi krietnu šaha partiju, kurā jau sākotnēji darbojusies uz vienu roku ar pretiniekiem – pašas pelto novada vadību.
Beigās uzrodas vecās Domes atbalstīts (tikai morāli) Sv.Meinarda piemineklis, kura novietošanā jau galveno lomu uzņemas pats kardināls Pujats: 
Rudenīga svētdienas pastaiga un daži “sadrebināti” foto. Pēcpusdienā pārskatu un rediģēju foto 
Pārdomāju visu vēlreiz un uzdevu sev jautājumu: “Par ko cepties?” Zemnieku, arī jaunlaicēnu, tēvzemiešu un citas orientācijas, piedodiet, politikas, vēlētāji taču ir apmierināti ar to, kas ir! Nedzirdu ne par protestiem pie viņu partiju birojiem Ikšķilē (kur tie ir?), ne arī banānus vēlēšanu dienā kāds dalīja – 
Labs sapnis. Ir arī pirmais mēģinājums. Pretī Maximai, tieši blakus mūsu pilsētas saulesbrāļu bāzei – soliņam, izveidota liela dobe. Skaisti. Ja pieiet klāt, patiešām var novērtēt. Diemžēl man ir aizdomas, ka to reti kurš pamanīs, jo reljefa nelielā ieliekuma dēļ dobe it kā iegrimst zālājā. Nu, ideāla nulle izdodas tikai neko nedarot.
Manuprāt gan lietderīgāk tomēr ķerties klāt pašvaldības saistošo noteikumu izstrādei ne tikai par vairāk vai mazāk koptām dobēm, bet arī par krūmiem ielu malās un arī nepļautiem zālājiem sētās. Izstrādes laikā arī vienosimies, ko mēs saprotam ar “dārzu pilsētu”, cik gara zāle sētā iedzīvotājiem ir nepieciešami zaļumam, kādi krūmāji publiskajā vidē ir vajadzīgi un netraucē, piemēram, drošas satiksmes infrastruktūras veidošanai. Pie reizes tiksim skaidrībā ar krūmos ieaugušiem apbūves gabaliem un žurku midzeņiem svētajā privātīpašumā.
Tā dzīvojam. Latvijā. Pasaulē 