Katrai tautai Dievs misiju devis.
Kādai jāt pa stepi zirgā,
kādai džungļos medīt ģērbā plikā.
Kādai klīst pa pasauli bez savas zemes.
Dažām tautām uzdots impērijas celt,
citām – gāzt un tās no kartes velt.

Kad Dieva plāns ir piepildīts,
tad tautai cits mērķis tiek parādīts.
Var tauta to saprast, var ieraudzīt,
un jaunu ceļu sev priekša likt.
Var nesaprast, tad pamazām
kā sniegs tā izkusīs.
Ja tauta pret savu misiju iet,
tai nāksies pār laikiem vai ātri
līdz nāvei ciest.
Smejies vai raudi, tas nemainīsies!

Latviešiem nav likta impērijas nasta.
Latviešiem ir vieglāks liktenis lemts –
ne citus pakļaut, ne sargāt,
ne barot vai komandēt.
Tādēļ starp latviešiem
nav ciešama kungu kasta –
“tas kungs” lai iet,
mums tik ar Dieva notīm diet!

Latviešiem ir sava zeme dota.
Te gaisma, tumsa, miers un vētra.
Te katra pēda sviedriem, asnīm sēta.
To art un kopt, un augļus vākt,
un vairoties, lai esam zemes rota.

Ne naidu celt, bet mieru.
Ar pateicību turēt Dieva doto,
un savu piedošanu citiem dot.

Tik savā tautā slēpto jēgu rast,
kā ziedu skaistu izaudzēt.
Lai visi kopā, lai katrs sevī
labo spējam uzmeklēt.

Tad Dievs kā padomdevējs būs ar mums,
mūs svētīs, baros, izauklēs.

Andris Doveiks. Ikšķile. 2017