Andris: Elga, kādēļ tad īsti tādā steigā Ikšķiles Kultūras biedrības namu vienpersonīgi uzdāvināji pašvaldībai, kura vēl nekādi nebija apliecinājusi savu patieso apņemšanos uzlabot savu darbību kultūras jomā? Kopš šī dāvinājuma man par vienu jautājumu vairāk – agrāk par pašvaldības darbību, tagad vēl par šo dāvinājumu.

Kur ir kaut vai pazīmes par SCP Ikšķiles nodaļas darbību pēc vēlēšanām?

Sabiedrība Citai Politikai

Elga, kādēļ Tu, sekmīga uzņēmēja, prestižā žurnāla „Biznesa Psiholoģija” galvenā redaktore un augstskolu lektore, ej politikā?
Nekad neesmu bijusi malā stāvētāja, tas būtu pret manu dabu. Man nepatīk kaut ko darīt aizmuguriski un slēpties, ja man ir jautājumi, tad es tos uzdodu. Tas apkārtējiem ne vienmēr ir ērti. Uzskatu, ka man kā šis valsts pilsonei ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums – interesēties, kas notiek manā valstī, manā novadā un pilsētā. Ja varu līdzdarboties, es to daru. Mani aizrauj interesantas idejas, un progresīvas lietas, tādēļ nebaidos darīt to, kas man šķiet svarīgi. Zinu, ka varu sniegt savu ieguldījumu, konsultējot mārketinga un vadības jautājumos, ne vien citas pašvaldības un Latvijas uzņēmējus, bet arī sava novada domi.

Sabiedrībā ir priekšstats, ka politika ir netīra spēle. Vai Tev ir ilūzijas vai kāda pārliecība, ka tā nav?
Zinu, ka politika mūsu valstī līdz šim ir bijusi netīra spēle. Tomēr spēle ir atkarīga no spēlētājiem. Politikā iesaistos, lai līdzdarbotos, un lai tā kļūtu tīrāka un caurspīdīgāka. Esmu nogurusi no pastāvošās varas cinisma – gan valsts, gan pašvaldības līmenī. Arī tādēļ, ka no sirds vēlos, lai Latvija būtu plaukstoša un attīstīta valsts. Uzskatu, ka jānāk jaunai politiķu paaudzei, jaunām sejām. Esmu par to, lai jaunieši iet politikā un darbojas. Šodien daudzi jaunieši studē politikas zinātnes, viņiem ir lieliska teorētisko zināšanu bāze. Ja viņi gūs arī praksi, tad mums ir nākotnes cerība. Tādēļ arī mūsu partijas – Sabiedrība citai politikai Ikšķiles nodaļā ir salīdzinoši daudz jaunu, bet jau profesionālu un talantīgu cilvēku.

Pēdējos gadus darbojies kā Ikšķiles Kultūras biedrības vadītāja. Padalies, lūdzu, pieredzē. Es pati te kādu laiku dzīvoju, un mans priekšstats ir, ka kultūras dzīve te nemutuļo.
Ikšķilē sāku dzīvot 1994.gadā. Līdz tam 12 gadus strādāju VEF kultūras pilī par Bērnu un jauniešu daļas vadītāju, kā arī vadīju bērnu teātri „Bīne”. Man ir trīs izglītības – teātra režisore, mārketinga un vadības speciāliste, un man ir arī maģistra grāds psiholoģijā. Pārceļoties dzīvot uz Ikšķili arī man radās jautājums, kādēļ te nav kultūras dzīves. Aizgāju uz domi un uzdevu šo jautājumu Jānim Rudzītim. Viņš man parādīja kādu dokumentu, kas viņaprāt, apliecināja kultūras dzīve esamību – ailīti budžetā par T-kreklu iegādi basketbola komandai. Viņš man pastāstīja, ka kultūras dzīve nevedas tādēļ, ka Silvija Ķeze nevienu nelaižot iekšā Kultūras biedrības namā. Bet pašvaldībai kultūras nama nav. Tad es devos uz biedrības namu noskaidrot, kādēļ tas Ikšķiles sabiedrībai ir slēgts. Tur iepazinos ar Silviju, lielisku cilvēku. Viņa mani laipni uzņēma un izskaidroja situāciju, kas patiesībā diametrāli atšķīrās no domes priekšsēdētāja teiktā. Savukārt vidusskolas skolotāja Maija Marksa mani lūdza atbalstīt skolu un vadīt jauniešu teātri.
Tā kā abas manas meitas bija pusaudžu vecumā un viņām tāpat kā daudziem citiem bērniem nebija šajā pilsētā iespēju darboties mākslinieciskajā pašdarbībā, jo tādas toreiz praktiski nebija, tad uzņēmos šo darbu, un Kultūras biedrības nams mums vienmēr bija atvērts. Savukārt pašvaldības atbalsta nebija nekāda. Laikam mans paraugs bija stimulējošs, jo kā sēnes pēc lietus izauga citi pulciņi, kuri darbojās skolā. Ļoti labi! Tā kā nemitīgi domei pārmetu, ka kultūrai netiek atvēlēti līdzekļi, manis vadītajam teātrim tos nepiešķīra, bet vismaz deju kolektīvam un korim iegādājās tērpus. Tā es pavisam neviļus iesaistījos procesos un kļuvu arī par Ikšķiles Kultūras biedrības biedru, bet pirms trīs gadiem mani ievēlēja par tās priekšsēdētāju.

Lūdzu, pastāsti par Ikšķiles Kultūras biedrību?
Ikšķiles Kultūras biedrība ir viena no senākajām un tradīcijām bagātākajām Latvijā. Tā dibināta 1927.gadā, kad pēckara izpostītajā Latvijā jaunatne vēlējās – dziedāt, dejot, spēlēt teātri. Laikā no 1931.gada līdz 1935.gadam Kultūras biedrības biedri ziedoja līdzekļus, lai nopirktu zemi un sāktu būvēt biedrības namu. Tika rīkoti labdarības koncerti, izrādes, loterijas un bazāri. Jaunais kultūras un mākslas dzīves centrs tika būvēts pašu spēkiem un rīkojot talkas.
Biedrība aktīvi darbojās līdz 1940.gadam. Padomju okupācijas gados nams tika denacionalizēts, tomēr tas saglabāja savas sākotnējās funkcijas un kalpoja kā kultūras iestāde. Okupācijas gados cilvēki, kas bija Ikšķiles Kultūras biedrībā, turpināja kopt un uzturēt latviešu tautas tradīcijas. Šajā laikā kultūras dzīvi Ikšķilē vadīja Silvija Ķezes kundze, kuras ieguldījums latviskās identitātes saglabāšanā ir neatsverams. Toreiz Ikšķile bija viens no aktīvākajiem kultūras centriem Latvijā. Sadarbībā ar režisoriem Margu Teteri-Valdmani, Kārli Valdmani, Valdi Lūriņu, Edmundu Freibergu, Miervaldi Mozeru tika veidoti vērienīgi koncertuzvedumi, kuros piedalījās gan mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi, gan profesionāli mākslinieki.
1989.gadā Ikšķiles Kultūras biedrība tika atjaunota, bet 1991.gadā biedrība atguva savu īpašumu – biedrības namu.
Pēdējie piecpadsmit gadi Ikšķiles Kultūras biedrībai nav bijuši viegli, jo sadarbība ar Ikšķiles pašvaldību ir izrādījies neveiksmīga. Kaut arī ar cauru jumtu, tomēr Kultūras biedrības nams kā vienīgā kultūras iestāde Ikšķilē visus šos gadus ir nodrošinājusi ar telpām Ikšķiles mākslinieciskās pašdarbības kolektīvus, kaut gan tas nebūt nav bijis biedrības pienākums.
No 1991.gada līdz 2001.gadam visi Ikšķiles mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi darbojās Kultūras biedrības namā. Ikšķiles kultūras biedrība un nevis pašvaldība, kā tas pienāktos, visus šos 10 gadus maksāja par siltumu un komunālajiem pakalpojumiem, daļai kolektīvu vadītāju maksāja algu, uz sava rēķina veica telpu uzturēšanas un uzkopšanas darbus. Līdzekļi šo darbu veikšanai tika iegūti, vācot ziedojumus, izīrējot telpas un organizējot pasākumus, bet, situācijai pasliktinoties, pārdodot citus zemes īpašumus. Ļoti žēl, ka pašreizējās Ikšķiles pašvaldības darbinieki neizprot tās atšķirības, kādas ir starp pašvaldības un sabiedrisku organizāciju funkcijām. Vēlos atgādināt, ka jebkura biedrība kā sabiedriska organizācija, pirmkārt, darbojas savu biedru interesēs un veic kontroles funkcijas attiecībā uz valsts un pašvaldības institūcijām, pārstāvot sabiedrības viedokli. Atbilstoši mūsu valsts likumdošanai pašvaldībai kā mūsu – iedzīvotāju nodokļu maksājumu saņēmējai, ir jānodrošina iedzīvotājus ar sociālajiem pakalpojumiem, tai skaitā, kultūru!
Vēloties sakārtot biedrības namu, 2001.gada 3.oktobrī Ikšķiles Kultūras biedrība biedrības nama ēku iznomāja Ikšķiles novada domei. Nomas maksa par iznomāto ēku tika pielīdzināta izdevumiem, kas saistīti ar ēkas uzturēšanu, eksplutāciju, remonta un rekonstrukcijas darbu izdevumiem. Dome, parakstot šo līgumu, apņēmās rūpēties par iznomāto īpašumu, kas tika izmantots Ikšķiles pašdarbības kolektīvu mēģinājumiem un pasākumiem, tātad, Ikšķiles iedzīvotāju vajadzībām. Kopš 2008.gada 5. jūnija Ikšķiles Kultūras biedrība ir lauzusi noslēgto līgumu, jo kā jau jūs paši redziet, Ikšķiles novada dome nepildīja līguma nosacījumus. Tā septiņus gadus bezatbildīgi izturējās pret nomā paņemto īpašumu un izrādīja necieņu Ikšķiles iedzīvotājiem, kuri darbojas mākslinieciskās pašdarbības kolektīvos. Tieši viņiem visus šos gadus ir nācies darboties zem tekoša jumta un dejot uz vēl vecajiem, 1935.gadā ieklātajiem grīdas dēļiem. Pašvaldība nav uzskatījusi par vajadzīgu iegādāties gaismu un skaņu tehniku kolektīvu vajadzībām, nopirkt jaunas klavieres un izremontēt tualetes.
Bet vislielākais kuriozs bija partijas „Jaunais laiks” ziedojums biedrības nama remontam 5000 latu apjomā. Šo naudu, kas, atbilstīgi likumam, tika ieskaitīta domes kontā, mēs tā arī nesaņēmām. Rudzītis to vienkārši gada beigās aizskaitīja partijai atpakaļ, un tā jau, piedodiet, ir kārtējā tīšā kaitniecība.

Kāds ir Tavs redzējums par to, kādai būtu jābūt kultūras dzīvei Ikšķiles novadā?
Uzskatu, un visus šos piecpadsmit gadus esmu pašvaldībai atgādinājusi, ka Ikšķilē nepieciešama bērnu mūzikas un mākslas skola, – man piekritīs visi vecāki, kuru bērni braukuši uz Ogri, gaidījuši vilcienus, slīdējuši uz Ikšķiles ietvēm, gājuši pa neapgaismotajām ielām, nesot smagos instrumentus vai somas ar krāsām un zīmēšanas piederumiem. Novadā dzīvo vairāk nekā astoņi tūkstoši iedzīvotāju, tādēļ jābūt vairāk mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu, mākslas studiju. Padomju laikā Ikšķile bija ievērojams valsts nozīmes kultūras centrs, uz Jāņiem pat ārzemniekus šurp veda. Tādēļ jau arī ikšķilieši ar savām rokām uzbūvēja estrādi, jo te nemitīgi notika pasākumi. Ir nepieciešama arī izstāžu zāle, un daudz kas cits. Bet vissvarīgāk ir atjaunot senās tradīcijas un radīt jaunas, laikmetīgas. Nešaubos, ka šurp brauktu arī no Rīgas. Ja izdotos pilnveidot infrastruktūru un attīstīt uzņēmējdarbību, novads iegūtu ne tikai finanšu līdzekļus, bet arī labāku reputāciju.

Tu aktīvi piedalījies „estrādes aizsardzības grupā”. Cīņa ir vainagojusies ar Kultūras un vēsture pieminekļa statusa piešķiršanu Ikšķiles estrādei. Vai tad ikšķiliešiem jau sen nav vajadzīgs kultūras centrs?
Protams, ir vajadzīgs, un bija vajadzīgs jau pirms 15 gadiem! Diemžēl Kultūras kalna projekts nebija ne kvalitatīvs, ne funkcionāls, arī vietas izvēle – skandāls! Tagad zemes ir izpārdotas un ir nopietni jādomā par citu vietu un citu projektu. Ticu, ka šo jautājumu var atrisināt, pieaicinot profesionālus cilvēkus.

Pieņemsim, ka Tu kļūsti Ikšķiles novada domes deputāte. Kāds būs Tavs pirmais darbs?
Viennozīmīgi – Ikšķiles novada domes darbības audits. Jautājumu un neskaidrību ir ļoti daudz. Vēl viens darbs – pieņemt domē nozaru un jomu speciālistus un profesionāļus. Pilsēta var attīstīties tikai tad, ja tās labā strādā profesionāļi. Tādēļ, arī veidojot mūsu partijas sarakstu no visiem Ikšķiles nodaļas biedriem izvēlējāmies zinošākos un pieredzējušākos.

Ikšķilē ir nodibināta reģionālā politiskā partija „Apvienība Iedzīvotāji”. Kāpēc Tu neesi viņu vidū, bet esi izvēlējusies Sabiedrību Citai Politikai?
Mani ļoti interesē Ikšķiles novads, bet man rūp arī tas, kas notiek visā valstī. Es ticu profesionālai politikai. SCP ir konkrēti risinājumi, kā mainīt politiku valstī, kā palīdzēt bezdarbniekiem, pensionāriem un citām sociāli mazaizsargātajām grupām. Šos jautājumus nevar atrisināt vienas pašvaldības mērogā, jo tos regulē valsts likumdošana. SCP pulcējusi spēcīgus profesionāļus – ekonomistus, finansistus, stratēģus. Zivs pūst no galvas, spodrināt tikai tās sānus – ar to būs par maz. “Iedzīvotāji” ir jauna politiska partija, kas pagaidām atrodama tikai divos novados, viņiem nav pie kā mācīties. Viņiem vispirms jāiepazīst vienam otru, jāgūst pieredze, zināšanas un jāpierada sevi darot, lai kļūtu par nopietnu politisku spēku. Lai vadītu pašvaldību nepietiek ar entuziasmu un ambīcijām, ir jāpārzina struktūras un likumdošana. Mēs kā SCP Ikšķiles grupa nepārtraukti tiekam konsultēti, izglītoti – partijas valde organizē dažādus kursus un seminārus, lai mēs kā potenciālie deputāti uzsākot darbu domē neesam kā baltas lapas.

Kā pavadi savu brīvo laiku, kura Tev droši vien nav pārāk daudz?
Man ir skaisti iekopts dārzs, par kuru rūpējos. Man patīk adīt, daudz ceļoju, nodarbojos ar fiziskām aktivitātēm. Daudz lasu.

Kāda ir Tava vīzija par Ikšķiles novadu tuvākos desmit gados?
Mēs visi dzīvojam sakārtotā vidē un lepojamies ar savu novadu. Tas vairs nav guļamciems, bet laikmetīga, skaista vieta ar attīstītu infrastruktūru un uzņēmējdarbību. Piemēram, beidzot mums ir savs zaļais tirdziņš, kur varam nopirkt ekoloģiski audzētu pārtiku, bet tirgotājiem vairs nav jāstāv vējā un lietū. Mēs jau visi vēlamies pavisam vienkāršas, pašsaprotams lietas – kārtīgas ietves, noasfaltētas ielas, kuru te diemžēl nav.

Ko Tu novēli Ikšķiles novada iedzīvotājiem?
Neesiet vienaldzīgi – piedalieties vēlēšanās! Rūpīgi apsveriet, par kuru vēlēšanu sarakstu atdot savu balsi. No tā ir atkarīgs, kā mēs šeit dzīvosim.

Par labām pārmaiņām!