Andris: Nora, kādēļ pēc vēlēšanām tik viegli un ātri pieshēmojāties visu iepriekšējo gadu nelaimju vaininiekiem – Zemnieku Savienībai?

Sabiedrība Citai Politikai

Kad pie manis brauc draugi vai žurnālisti no tuvām un tālām zemēm, es vienmēr saku – Ikšķilē ir īpašs apvārsnis. Un stāstu stāstus par vēsturisko Meinarda salu, par strēlniekiem, kurus te atveda apglabāt no Nāvessalas, par pirmās brīvvalsts laika Daugavas svētkiem, par mākslinieku plenēriem, par Kugas māju, par Margas Teteres leģendāro tautas teātri padomju laikos, par neaizmirstamajām Jāņu svinībām ar pārpildītu estrādi un raudošiem klaida tautiešiem, kuriem stingrā uzraudzībā te ļāva atbraukt no Rīgas, par atmodas un Tautas frontes laika emocionālajām demonstrācijām.
Es vienmēr esmu lepojusies ar Ikšķiles apvārsni. Ar to īpašo auru, kas vēsturiski piemīt šai skaistajai vietai Daugavas krastā. Un jo īpaši ar Ikšķiles sirdi – veco kultūras namu, estrādi un skaisto pakalnu, kas sevī glabā maģisku spēku un no kura var redzēt ne tikai Daugavu, bet debesu apvārsni.
Stāsts par mūsu cīņu, aizsargājot Ikšķiles estrādi ir pilsoniskās drosmes un atbildības stāsts. Divu gadu cīņa ar koruptīvu vairāku miljonu pašvaldības pasūtījumu ar segvārdu ‘’Kultūras kalns’’ noslēdzās ar aizsargājama kultūras pieminekļa statusa piešķiršanu Ikšķiles vecajai estrādei.
Tagad būs iespēja to atjaunot saglabājot. Veicot tā restaurāciju, vecā kultūras nama vietā izveidot kultūras telpu lieliem un maziem ikšķiliešiem.
Cīņa par Ikšķiles estrādi un veco kultūras namu tagad ir vesels dokumentu un pierādījumu sējums. Daudzu Ikšķiles patriotu ziedotas no darba brīvas stundas, arī iebiedēšanas mēģinājumi. Brīži, kad likās, ka tumsonība un darījumi uzvarēs. Ka taisnības nav un nebūs.
Šī cīņa vedināja uz pārdomām, ko tad īsti nozīmē patiesa savas zemes mīlestība un atbildības sajūta par to.
Visdrīzāk tāpat kā cilvēku attiecībās – nedari gauži, nemelo, nekrāp, esi uzticīgs, nemeklē sava labuma, dod un nepaģēri pateicību. Neesi vienaldzīgs.
It kā vienkāršas, pašsaprotamas lietas, bet cik bieži dzīvē noiet greizi – mīlot tuvāko un mīlot savu zemi.
Mēs cīnījāmies, ziedojām savu laiku, lai greizi nenoietu. Jā, tas ir tikai mazs dzimtās zemes stūrītis, ko nosargājām, maza patriotisma doniņa, tomēr tieši tā, pamazām, palēnām, pacietīgi veidojas lielās apjausmas.
Ikšķilē gadiem ir valdījusi nevis tālredzīga pilsētas attīstības vīzija, bet savstarpēji izdevīgi darījumi, neprofesionalitāte, kaitniecība izsaimniekojot pilsētas zemes un dabas bagātības. Un šie, diemžēl, nav tikai tukši vārdi, bet dokumentāli pierādījumi, kas nosūtīti valsts pārraudzības un tiesībsargājošām instancēm.
Mēs taču neesam pelnījuši tādu Ikšķili. Mēs esam pelnījuši skaistu, sakoptu, ļaudīm un videi draudzīgu Ikšķili. Un saprātīgi, mērķtiecīgi un gudri saimniekojot, tas iespējams pat krīzes apstākļos.
Kāpēc neatbrīvoties no neredzamajiem pinekļiem un neievilkt plaušās brīvības un atbildības svaigā gaisa malku? Kāpēc neiztīstīties no labumu un vajadzību kūniņas un nepamēģināt drosmīgo un riskanto pilsoniskās atbildības soli?
Ikšķilē, tāpat kā mūsu valstī kopumā ir pēdējais brīdis kardinālām izmaiņām. Ikšķilei beidzot vajadzīga vīzija. Bet šādu vīziju, diemžēl, nevar radīt pašreizējie varas spēki, kas savā starpā sashēmojušies līdz Ikšķiles aptumsumam. Ja mums nav spēka un potenciāla uzticēties jauniem politiskiem spēkiem, tad, visticamāk, aptumsums būs ilgstošs un sekas smagas. Vajadzīgs, kā skābeklis nepieciešams šis atjaunināšanās efekts, satricinājums, grūdiens, uzrāviens. Jo par spīti visam, mums vēl joprojām ir lieli cilvēku resursi un milzīgs radošais potenciāls, kas diez vai vēlas lēni iznīkt ieilgušajā sastingumā.
Ikšķiles gaisā kārtīgi sajūtams šis atjaunotnes gars, un ir jēga par to cīnīties un tam uzticēties. Jo Ikšķile patlaban ir aizslēgta, bet atslēga vēl nav nolauzta. Un atslēga ir mūsu pašu rokās.