ģimene

Demogrāfija un darba devēji

/ Andris / Komentēt

Dzimstības veicināšanas svarīgs faktors ir vecāku ilgtermiņa drošības sajūta. Viens no aspektiem ir iespēja bērnu kopušajam vecākam, un parasti tā ir māte, atgriezties iepriekšējā darba vietā vai pat jebkurā darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma. Pat vislabvēlīgākajos darba kolektīvos gada laikā iedibinās jauna iekšējā kārtība, un darbinieka atgriešanās rada lielāku vai mazāku stresu.

Laikā, kad Latvijā par vēlamu bērnu skaitu uzskata vismaz trīs bērnus, manuprāt, cinisks ir valdošo uzstādījums, ka mātei par katru cenu pēc iespējas ātrāk ir jāatgriežas darbā, jāatgūst profesionālajā laukā iekavētais, jāsapelna liela alga un tad jādzemdē nākamais bērns. Tas tiek pasniegts arī kā sievietes tiesības uz vīrietim līdzvērtīgu karjeru. Patiesība gan šķiet savādāka. Patiesībā sievietei, kura izvēlējusies radīt vienu un vairākus bērnus, valsts uzspiež divas karjeras vienlaicīgi. Būt pašai par nodokļu maksātāju un būt par nākamo nodokļu maksātāju audzinātāju. Salīdzinājumam varam labklājības ministram piedāvāt apvienot ministra darbu ar pilnas slodzes audzinātāja darbu kādā bērnu namā.

Tomēr, pašlaik vēl ir tāda sistēma, ka vecākiem 1 gadu (nu jau drīz 1,5 gadus) pēc bērna piedzimšanas ienākumi strauji samazinās, un darbs ir jāmeklē! Ir dažādas normas, kas darba devējam nosaka pienākumu darbinieku atjaunot darbā un amatā, turklāt darba devējam jārēķinās ar lielu iespēju, ka darbiniekam būs daudz attaisnotu un neplānotu kavējumu. Vai ir pareizi pārmest, ka šajā situācijā darba devēji bieži vien izvairās pieņemt darbā jaunas sievietes?

Lai radītu pozitīvu tendenci, nepieciešams darba devēju pozitīvi motivējošs piedāvājums. Tāds stimuls varētu būt atlaide darba devēja maksātajam sociālajam nodoklim (VSAOI). Konkrētie skaitļi varētu būt sekojoši. Darba devēja maksātā VSAOI likme ir 24,09%. Atjaunojoties darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, darbinieka algai tiek piemērota par 10% mazāka likme, t.i. 14,09% viena gada garumā. Ir pamats ierobežot algas apjomu, kurai šāda likme piemērojama. Pašlaik tā varētu būt minimālā alga. Tad jebkurš atjaunots darbinieks, kas saņem vismaz minimālo algu, darba devējam gada laikā būs par Ls 240 izdevīgāks par citu darbinieku. Domāju, ka tā ir pietiekama summa, lai darba devēja iespējamie zaudējumi no atjaunotā darbinieka būtu uzskatami par apdrošinātiem. Domāju, ka tā ir arī valstij pieņemama summa, lai darbiniekam būtu drošība par iespēju atjaunoties iepriekšējā darbā pēc bērna piedzimšanas.

Šo pašu nodokļu atlaidi vēlams piemērot visiem Latvijā darba gaitas uzsākošiem cilvēkiem, kā arī tiem, kuri bijuši ilgstoši bezdarbnieki, piemēram, 3 gadus. Iespējams, šādu pieeju var lietot arī gadījumos, kad uzņēmumi paplašinās un palielina darba vietu skaitu. Tiesa, visos gadījumos jāseko, lai tā nekļūst par nodokļu optimizācijas shēmu.

Kādēļ piešķirt atlaidi darba devēja maksātajām VSAOI? Tādēļ, ka tieši darba devējam rodas zaudējumi no darbinieka reintegrācijas darba vidē un tieši darba devējam pašlaik nav pozitīvu stimulu pieņemt vai atjaunot darbā jaunus cilvēkus ar bērnu radīšanas potenciālu. Tādēļ, ka šis atbalsts pēc būtības atbilst sociālā nodokļa un valsts speciālā budžeta domai. Varētu domāt, ka teorētiskās izmaksas uz 20 tūkstošiem vecāku ir 4,8 miljoni latu gadā. Tā nav taisnība. Taisnība ir tā, ka 20 tūkstoši strādājošo vecāku pat ar nodokļa atlaidi nopelnīs sociālam budžetam vismaz 11 miljonus latu!

Students Mārtiņš Pavasaris: Kurš pazaudēja zudušo paaudzi?

/ Andris / Komentēt

Diena.lv, Mārtiņš Pavasaris, LU Juridiskās fakultātes students

Ticiet vai ne, taču mūsu valstī bez Dziesmu svētkiem, folkloras vai citiem Lielvārdes jostas apaustiem fenomeniem slēpjas vēl kāds unikāls, taču diemžēl strauji izmirstošs, gluži kā lielās pandas. Tie ir Latvijas jaunieši, personas vecumā no 13 līdz 25 gadiem.

Teorija stāsta šādu stāstu – jaunieši ir valsts nākotne, nākamais stāvs izaugsmē, pieņemot, ka tā ir neapstādināma un pašsaprotama, it kā robeža būtu debesis. Neskatoties uz to, ka teorija ir tik skaidra un elementāra, darbības, attiecīgi rezultāts diemžēl ir neskaidrs kā kārtīgs, sevi cienošs kolhoznieks Darba svētkos.

Es esmu jaunietis ar 19 gadu stāžu šajā saulē, un situācija, kuru redzu, ir traģiska. Es to visu redzu un dzirdu «dzīvajā ierakstā», nevis sausos ciparos un tabulās, sēžot kādā no Izglītības un zinātnes ministrijas darba grupām vai komisijām. Šī iemesla dēļ tālāk apskatītās problēmas un ieskats situācijā būs pietuvināts dzīvei, nevis Excel pārskatu ietērpšanai teikumos.

Sāksim ar pamatu pamatiem – izglītību. Kopš šī kuģa stūri pārņēma Roberts Ķīlis, šī nozare ir saņēmusi salīdzinoši pastiprinātu uzmanību un izjustu kritiku labākajās kašķīgo latviešu tradīcijās. Minētā suga – kašķīgais latvietis vulgaris -ir sācis rosīties, dalot nicinājumu un žulti pa labi un pa kreisi. Bet kā tad tā, vai Ķīļa kungs būtu nekompetents un vāji izglītots? Kaut kā negribas tam ticēt, jo filozofijas doktors iz Kembridžas universitātes nav gluži analogs standarta vidusmēra izglītību ieguvušai personai. Novērojamā tendence ir pārmaiņu fobija, kuras simptomi viskošāk izpaužas situācijās, kad pie lietas ķeras spilgta personība, kura nekautrējas darboties attiecīgajā jomā ar vērienu un azartu, nevis blāvi čamdīt papīru čupiņas, kā līdz šim ierasts un kā to varējām redzēt Ķīla priekšteča Rolanda Broka darbībā.

Jāsaprot, ka izglītības jomā esam pamatīgi iesūnojuši, bez darba, svaigām idejām, kuras šobrīd sākušas savu krusta karu pret apātisko pašplūsmu, mēs nekur tālu netiksim. Saglabāsies situācija, kad augstākā izglītība ir regresējošs process cilvēka attīstībā un maģistrs savā lauciņā ir vienīgi palīgstrādnieks būvplacī kādā no rietumu «augstajām» civilizācijām.

Vēl viens būtisks fakts ir vājā lasītprasme un dzirdētspēja, šķiet, ka sabiedrībai un dažādām organizācijām pietiek ar virsraksta izlasīšanu, lai varētu sākt kritizēt un sākt izrādīt savas spējas konkrētajā lauciņā. Sekla spēja interpretēt un just situāciju arī rada izjūtu kopumu, ka uz vairākām reformām cilvēki skatās kā uz spāņu inkvizīcijas augšāmcelšanos.

Piemēram, mācību gada garuma maiņa. Pasaulē ļoti praktizēta izglītības sistēma, kura sevi veiksmīgi ir attaisnojusi, jo būsim atklāti un reāli, trīs mēneši pārsvarā ir tikai gara slaistīšanās no skolēnu puses, kas nereti prasa ilgu ieskriešanos atpakaļ ritmā, kā arī mācību viela netiktu tik ļoti kompresēta, kas ļautu sasniegt labākus rezultātus, kā arī atvieglotu skolotāju darbu. Vairākas no iecerēm ļautu optimizēt mācības un pat paaugstināt algas ar mērķi atjaunot skolotāju sastāvu un pacelt izglītības līmeni uz izaugsmes ceļa.

Protams, mēs nevaram prasīt, lai tagad katra diena sāktos ar jaunām reformām un uzlabojumiem katrā no izglītības līmeņiem, sākot ar bērnudārzu, tam ir nepieciešams laiks un atbalsts, atbalsts no tautas, kā arī ticība kopīgam mērķim un vienotai nākotnes vīzijai. Nereti tieši milzu negatīvā reakcija uz pārmaiņām mēdz iznīdēt plānus skaistākai nākotnei jau pašā saknē. Piemērs, kas par to liecina, ir nesen apkopotie ministru reitingi, varam redzēt, ka, jo spilgtāka, aktīvāka personība, jo zemāks reitings. Pats Ķīļa kungs izpelnījies mīnus 23,1, kas ir otrs vājākais reitings aiz Ingrīdas Circenes (veselības ministre) – mīnus 28,6.

Ja izglītību mēs pieņemam kā pamatu, tad ģimeniskās vērtības un tās vide jāuzskata par materiālu tam. Tas nav nekas ģeniāls un pie baznīcas durvīm piespraužams, iespējams, tā tieši ir viena no retajām lietām, kuru esam pietaupījuši no dzīvnieku pasaules, no kuras nu tik lepni ar saviem IPad bēgam prom.

Pieminot dzīvnieku pasauli, es vēlējos atspoguļot vienkāršu salīdzinājumu ar mūsdienu ģimeni kā mazo valsti, kuras kopā veido juridisko personu – Latviju. Svēti ticu, ka dabā ir visas atbildes, kad šķiet, ka pat Wikipedia vai Google novēršas no mūsu vaiga. Daudzās intervijās un rakstos esmu centies uzsvērt tēzi, ka bez iekšējas, cilvēciskās inteliģences un disciplīnas eksistēt un sasniegt ko vairāk par amēbu vai tupelīti nav iespējams, ja, protams, pieņemam, ka esam augsti attīstītas dzīvības formas ar mērķi veicināt apkārtējās vides progresu. Tieši daba funkcionē ritmā, kuru vada disciplīna un iekšējie likumi.

Jauniešu izmiršanu, kuri teorētiski ir valsts nākotne, vislielākajā mērā ietekmē disciplīnas un iekšējās inteliģences neesamība. Vienkāršs piemērs, parasta piektdiena vai sestdiena, atverot twitter.com profilu, kurš seko aptuveni 200 cilvēkiem, kuri pārsvarā ir vienaudži, ko var redzēt? Ziņas, kurās atspoguļotas regulāri apmeklētas latviešu valodas stundas, prieks par padarīto, kāda kultūras pasākuma apmeklēšana vai ģimenes pasākums? Diemžēl nē, pārsvarā tie ir lepni izsaucieni par izdzerto alkohola apjomu, dullāko ballīti, negācijas un riebums pret dzīvi, valsti vai skolu. Šī pati attieksme diemžēl pārskalo visus sociālos portālus, kas ļauj izdarīt drošus secinājumus – ģimene savu mazo rakari ir palaidusi tukšgaitā. Un cik tālu tad mēs tā tiksim?

Ja ģimenes, sabiedriskās organizācijas un kultūras darbinieki nerādīs muskuļus, necīnīsies kopīgi par jaunu izglītības sistēmu un cilvēciskumu, tad piedodiet, draugi, bet šajos platuma grādos būs tikai akmens laikmets nr. 2.

Imants Vīksne: Izmiršanas bremzēšanā nepieciešams investēt

/ Andris / Komentēt
NRA.LV Piektdiena, 7.oktobris (2011), plkst.08:45 | Imants Vīksne

Politiķu centieni novērst Latvijas depopulāciju šobrīd ir tīri deklaratīvi, jo atbildīgo institūciju izstrādātie tautas glābšanas modeļi uz nezināmu laiku iesaldēti. Vienošanās ar Starptautisko valūtas fondu neparedz līdzekļu piešķiršanu jaunu nodokļu maksātāju dzimstības veicināšanai.

Ģimenes valsts politikas pamatnostādņu īstenošanas programma turpmākajiem diviem gadiem šobrīd apzināti netiek virzīta izskatīšanai valdībā, jo jebkam, kas prasa papildu naudu, tiks pateikts nē. Tā ir aizdevēju, Finanšu ministrijas un valdības kopīga pozīcija. Pavasarī dokuments izskatīts valsts sekretāru sanāksmē, taču par tā galīgo apstiprināšanu vai izmešanu miskastē lems jau jaunā valdība.

Vajadzīgas jaunas sievietes

Labklājības ministrija cer – naudas dalītājus tomēr izdosies pārliecināt, ka ģimeņu politika šobrīd ir prioritāte, kurai izņēmuma kārtā arī budžeta konsolidācijas apstākļos nauda ir piešķirama. Ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore Līvija Liepiņa skaidro, ka, šobrīd atliekot atbalsta sniegšanu un nepanākot dzimstības pieaugumu, demogrāfijas bedre padziļināsies. «Vienkārši nebūs to jauno sieviešu, kas var dzemdēt bērnus!» Pašlaik ar skubu sākot īstenot ģimenes valsts politikas pamatnostādnēs iekļautos pasākumus, līdz 2017. gadam bērnu skaitu uz vienu reproduktīvā vecumā esošu sievieti varētu palielināt no pašreizējiem 1,18 līdz 1,4.

Neatkarīgā jau rakstīja par satraucošajām tendencēm Latvijas demogrāfiskajā portretā. Arvien vairāk cilvēku izlemj emigrēt, bērnu dzimst mazāk. Trekno gadu laikā gandrīz sasniedzot 25 tūkstošus jaundzimušo, 2009. gadā atsākās dzimstības lejupslīde, un pašlaik tā nokritusi krietni zem 20 tūkstošiem. Iedzīvotāji noveco. Valsts iztukšošanos var novērst, piesaistot imigrantus, – Iekšlietu ministrija nākamgad pat plāno izstrādāt imigrācijas politikas pamatnostādnes. Tomēr līdzšinējais politiskais uzstādījums vedina domāt, ka Latvijas iedzīvotājiem Latvija jāapdzīvo pašiem un pašiem jāvairojas. «Tas nav valsts mērķis, ka kāds no malas atnāk un aizpilda tukšās vietas,» spriež L. Liepiņa.

Jāpiedāvā argumenti

Teorētiski Latvijas ģimenes vēlas lielāku bērnu skaitu, nekā tām ir, taču ekonomiskās nedrošības apstākļos no šīs vēlmes atsakās. Tas nozīmē, ka valstij viņiem jāsniedz papildu argumenti bērnu radīšanai. Divu gadu rīcības programma satur vairākus – nodokļu atvieglojumus, garantētas vietas bērnudārzos, kas daudzviet Latvijā joprojām ir problēma, brīvpusdienas skolās, bezmaksas ārstēšanu neauglīgajiem pāriem. Arī konsultācijas sievietēm, kas vēlas veikt abortu. Ja viņas varētu no šā nodoma atturēt, ik gadu Latvija iegūtu vēl 8000 jaundzimušo.

Paredzams, ka lielākā cīņa gaidāma par iedzīvotāju ienākuma nodokļa atlaidi, kas par apgādībā esošu personu būtu līdz 50% no minimālās algas. Pēc Finanšu ministrijas aprēķiniem, valstij tas izmaksātu ap 30 miljonu latu. Šis priekšlikums vērsts tieši uz ekonomiski aktīvajām ģimenēm – ja strādā un radi bērnus, valsts no tevis ņem mazāk. Taču šis priekšlikums, tāpat kā rosinājums par garantētajiem bērnudārziem vai nepieciešamības gadījumā aukļu dienestu veidošanu, tieši skar pašvaldības. Tām nevar atņemt ienākumus vai uzlikt jaunus pienākumus, to attiecīgi nekompensējot. Labklājības ministrija cer, ka risinājumus izdosies atrast nākamajā Demogrāfisko un ģimenes lietu padomes sēdē novembrī. Šī institūcija nodibināta jau 2003. gadā, lai cīnītos ar valsts depopulāciju. Kā liecina demogrāfijas statistika, pašlaik darbi galīgi nesokas, un to apstiprina arī dalībnieki. Šogad padomes nolikums mainīts – piesaistītas sabiedriskās organizācijas, bet par priekšsēdētāju lielākam respektam iecelts premjers. Divas sēdes ir notikušas, tajās panākta vienošanās, ka ģimenes politikā prioritāte ir bērnudārzu nodrošinājums, esošo pabalstu apjoma saglabāšana.

Jāstiprina ģimenes

Tagad jāgaida, kad tiks izveidota jaunā valdība, un tad cīņu par ģimeņu interesēm varēs sākt no gala. Asociācijas Ģimene valdes priekšsēdētāja Ilona Bremze stāsta, ka gaisā palika jautājums par bezmaksas ēdināšanu sākumskolās. Taču jāapzinās arī, ka daži pasākumi radikālu demogrāfisku uzlabojumu nenodrošinās. «Situācija valstī ir ļoti skumja, un, manuprāt, vienīgais risinājums ir tradicionālā ģimenes modeļa maksimāla stiprināšana. Jāpopularizē nevis kontracepcija, bet normāls dzīvesveids. Labāk ļaut bērniņam piedzimt un atdot viņu adopcijai nekā veikt abortu.» Nevalstiskās organizācijas gan apzinās, ka šīm runām un plāniem nebūs rezultāta, ja netiks piešķirts finansiāls segums. Tāpēc ir svarīgi, lai ģimenes politika parādītos kā prioritāte jaunās valdības deklarācijā. Arī Nākotnes fonda valdes priekšsēdētājs, demogrāfs Ilmārs Mežs atgādina, ka, turpinoties pašreizējām tendencēm, pāris paaudžu laikā Latvijas iedzīvotāji savā zemē var kļūt par minoritāti.

Dzimstībai – pabalsti vai nodokļu atlaides?

/ Andris / Komentēt

Demogrāfiskā problēma Latvijā vairs nav diskusiju objekts. Diskusijas ir par to, kā šo problēmu risināt. Iepriekš esmu izteicis viedokli, ka šodien Latvijā vienīgais problēmas risinājums ir efektīva bērnu pabalstu sistēma. Vienlaikus atzīstu arī oponentu bažas, ka ilgāka dzīvošana uz pabalstiem ir risks pašiem pabalstu saņēmējiem. Risks zaudēt iemaņas izcīnīt savu vietu dzīvē, risks zaudēt spēju nodrošināt sevi. Tomēr šodien Latvijā ir apstākļi, kuri spiež uzņemties šo risku vismaz uz noteiktu termiņu. Uz gadiem divdesmit.

Pirmkārt, šodien Latvijā kā nodokļu atlaide par apgādājamiem tiek izmantota tikai iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) atlaide. Tomēr IIN atlaide nespēj nodrošināt bērna uzturēšanai nepieciešamo ienākumu palielinājumu. Iztikas minimums šodien tiek lēsts ap 170 latiem. Lai nodrošinātu kaut pusi no šīs summas, neapliekamajai summai par apgādājamo būtu jābūt 350 latiem. Aptuveni tāda pašlaik ir vidējā alga… Cik lielai jābūt algai, ja ir apgādājami divi vai četri bērni?! Kamēr Latvijā ienākumu līmenis ir tik zems, IIN atlaidei ir tikai simboliska nozīme.

Otrkārt, ļoti liela daļa Latvijas iedzīvotāju reproduktīvajā vecumā ir zemu atalgoti vai pat bezdarbnieki. Daudzi desmiti tūkstoši jauno cilvēku ir izbraukuši vai gatavojas to darīt, neskatoties uz valdības apgalvojumiem, ka krīze ir beigusies. IIN atlaide šos cilvēkus nekādi nestimulēs pievērsties Latvijas tautas vairošanai.

Treškārt, Latvijas darba tirgū šodien vietu nevar atrast vairāk nekā 100 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Latvijas ekonomikai šobrīd nav nepieciešams, lai jaunās māmiņas pēc iespējas ātrāk atgrieztos darba tirgū. Ja viņas mājās bērnus audzinās 3 – 5 gadus, tad citiem nebūs jāmaksā bezdarbnieku pabalsts.

Tātad esošās nodokļu atlaides vai to palielinātas summas šodienas ekonomiskajā situācijā nesasniegs mērķi – būtisku dzimstības pieaugumu, otrā, trešā un ceturtā bērna dzimšanu. Šodien ir jāmaksā pabalsti. Un katru dienu jāatceras – lielas ģimenes šodien mums kā tautai ir vajadzīgas vairāk nekā pašām ģimenēm. Tādēļ par to ir jāmaksā arī no tautas kases – valsts budžeta. Turklāt jāsniedz ilgtermiņa garantija, ka šī budžeta sadaļa nekādā gadījumā netiks konsolidēta.

Tomēr nodokļu atlaidēm ir iespēja veicināt ģimeņu labklājību. Ātrāk vai vēlāk ir sagaidāma nekustamā īpašuma nodokļa paaugstināšana mājokļiem, un tas ir pareizi. Kopā ar nodokļa paaugstināšanu ir jāievieš neapliekamais minimums par katru mājoklī deklarēto iedzīvotāju. Tas veicinās arī īres tirgu, kas ir būtisks tieši jaunajām ģimenēm, jo īpašniekam būs izdevīgāk izmitināt kādu par komunālo maksājumu cenu, nevis turēt tukšu dzīvokli.

Otrs virziens varētu būt darba devēja maksātā sociālā nodokļa samazināšana par katru darbinieka apgādājamo bērnu. Tādējādi darbinieks ar bērniem, kuriem mēdz būt nepieciešama vecāku klātbūtne darba laikā, varētu līdzvērtīgi konkurēt ar darbinieku, kura vienīgais rūpju objekts ir tikai viņš pats.

Demogrāfs: politika Latvijā nav labvēlīga ģimenēm ar vairākiem bērniem

/ Andris / Komentēt

Delfi.lv

Bērnu politika Latvijā nav labvēlīga tiem patriotiskajiem latviešiem, kuri grib trešo un ceturto bērnu – puse no tiem automātiski nonāk nabadzības līmenī, intervijā žurnālam “Klubs” norādīja demogrāfs Ilmārs Mežs.

“Biju šokēts, kad, izpētot statistiku, atklāju – Latvija ir pirmajā vietā starp Eiropas Savienības valstīm, kurā ģimenēm ar trim un vairāk bērniem ir vislielākais risks nonākt uz nabadzības sliekšņa. Eiropā šāds risks tik ļoti nav atkarīgs no bērnu skaita ģimenē,” sacīja Mežs.

Turklāt sievietei, kurai vēlas atgriezties darba tirgū, nav kur atstāt bērnu, jo rindas bērnudārzos daudziem ir neizstāvamas, piebilst eksperts. “Demogrāfijā pirmā un galvenā problēma ir bērnudārzu trūkums. Tās risināšanai būtu nepieciešama tikai desmitā daļa no tā ārprāta, ko Rīgas dome iztērēja Dienvidu tilta celtniecībai,” uzskata Mežs.

Demogrāfs arī uzskata, ka Eiropā ir divas nometnes – apzinīgā Eiropa, kas sākas no Igaunijas, iet pāri Skandināvijai, Lielbritānijai, Īrijai un beidzas pie Francijas. Šajās valstīs par dzimstības problēmām tiek domāts – no nacionālā kopprodukta jaunajām ģimenēm ar bērniem tiek novirzīts divreiz vairāk līdzekļu.

“Igauņi, piemēram, nesaprot, ko nozīmē rindas bērnudārzos. Viņiem šķiet, ka mums problēmas ir tādā līmenī – mani neapmierina dārziņš Purvciemā un es gribu, lai bērns to apmeklē centrā. Igauņi ir izdarījuši neticamo – krīzes gados dzimstība pārsniegusi mirstību,” sacīja Mežs, piebilstot, ka Latvija un Igaunija ir labs piemērs, ko nozīmē slikta un laba demogrāfijas politika.

Tomēr viņš norāda, ka problēma ir ne tikai naudā, bet arī attieksmē. Piemēram, divām trešdaļām Latvijas sieviešu auglīgā vecumā nav bērnu un divas trešdaļas vīriešu nav pat precējušies. “Latviešos ir par daudz perfekcionisma – ja es nevaru nodrošināt bērnam visu to labāko, lai nav nemaz. Par to esmu strīdējies līdz asarām. Ja bērnam pajautātu – vai viņš izvēlētos piedzimt un dzīvot nabadzīgi vai nepiedzimt, domāju, ka bērns izvēlētos dzimt un būt,” šādu situāciju komentē Mežs.

Māmiņu algu vietā jāmaksā bērnu pabalsti

/ Andris / Komentēt

Iepriekšējā rakstā “Izvēle viena – dzimstības veicināšana!” rakstīju, ka bērnu pilnvērtīgai attīstībai nepieciešamais minimums būtu jānodrošina visās ģimenēs neatkarīgi no vecāku materiālā stāvokļa.

Ierosinu ieviest pabalstu sistēmu, kas nav “māmiņu algas” tādā izpratnē, kā tās maksā šodien. Lai saņemtu šos pabalstus, mātei vispār nebūtu jāsāk strādāt. Šie pabalsti neaizvietotu ienākumus, kā tas ir slimības gadījumā, tādēļ cilvēkiem nebūtu vajadzības atlikt bērnu radīšanu līdz brīdim, kad “būs lielākas algas”. Tomēr ir iespējams saglabāt arī mainīgo daļu, kura atkarīga no iepriekš maksātajiem nodokļiem. Tāda varētu tikt maksāta vienu gadu pēc bērna piedzimšanas 10 – 20% apmērā no iepriekš ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliktajiem ienākumiem.

Šī pabalstu sistēma arī nebūtu orientēta uz māmiņu atgriešanos darba tirgū tūlīt pēc viena vai otra bērna piedzimšanas. Tas nav nepieciešams! Pabalstu sistēmas mērķis ir veicināt četru un vairāk bērnu dzimšanu veselīgās ģimenēs desmit un vairāk gadu laikā. Šajā laikā māte patiešām zaudē darba tirgus kvalifikāciju, ja tāda pirms tam ir bijusi, bet mūsdienās desmit gados kvalifikāciju zaudē jebkurš darba tirgus dalībnieks, kurš nemācās. Lai to kompensētu, vecāku izglītības fondā par katru bērnu būtu jāieskaita noteikta naudas summa, kas vēlāk ir izmantojama mācību maksai un arī stipendijai mācību laikā. Pēc jaunāko zināšanu apguves darba tirgū ienāks nobriedusi sieviete, kura, iespējams, kavēs kādas darba dienas bērna slimības dēļ, bet darba devējam nebūs pamata raizēties, ka gada laikā apmācītā sieviete uz diviem gadiem “pazudīs” kārtējā bērna kopšanas atvaļinājumā. Tikpat labi šo priekšrocību varēs izmantot tēvs, ja viņš būs bijis ģimenes mājas cilvēks.

Dzimstību veicinošai pabalstu sistēmai ir jāpiedāvā tāda materiālā stabilitāte, kas nodrošina bērna minimālās pamatvajadzības – pārtiku, apģērbu, mājokli. Bērna pamatvajadzība ir arī mātes klātbūtne zīdīšanas periodā un pieauguša cilvēka, vēlams, arī mātes, obligāta klātbūtne līdz piecu sešu gadu vecumam, kad parasti tiek sāktas mācības pirmsskolas izglītības obligātajā programmā. Bērna dzīves pirmajā gadā šādu pabalstu kopsummai, manuprāt, jāsasniedz Ls 300 mēnesī, bet otrajā un trešajā gadā – Ls 250. Ceturtajā, piektajā un sestajā gadā līdz Ls 200 (ja neapmeklē pirmsskolas izglītības iestādes), bet skolas vecuma bērniem – Ls 50 mēnesī. Pabalstu sistēmai jābūt progresīvai, jo ar katru nākamo bērnu attālinās brīdis, kad ģimenē būs divi pelnītāji.

Kādēļ pabalstiem būtu jābūt vairākiem? Veiksmīgām un apzinīgām ģimenēm būtu jāskatās tikai uz gala skaitļiem. Finansiāli ļoti veiksmīgām ģimenēm, iespējams, vispār nevajadzētu saņemt pabalstus. Arī šāda situācija ir iespējama, piemēram, nemaksāt mājokļa pabalstus to bērnu vecākiem, kuru mājokļa vai vispār īpašumu vērtība pārsniedz noteiktu summu. Tomēr šo jautājumu var risināt tikai pēc tam, kad valstī tiktu panākta vienošanās progresīvo nodokļu jomā, kas kļūtu par pamatu arī dažādu pabalstu piešķiršanas izvērtēšanai.

Vairāku pabalstu noteikšana ļauj efektīvi risināt mazāk veiksmīgu ģimeņu problēmas. Piemēram, kārtīgai ģimenei neizdodas nopelnīt tik daudz, lai nodrošinātu piemērotu mājokli sev un trijiem bērniem. Tad pašvaldība piešķir atbilstošu mājokli un automātiski saņem bērnu mājokļa pabalsta daļu. Līdzīgi rīkojas gadījumos, ja vecāki kāda iemesla dēļ nespēj nodrošināt kādas citas bērna vajadzības.

Šāda veida lēmumus jau šodien Latvijā pieņem bāriņtiesas, un tā tas varētu notikt arī turpmāk. Tikai jāpārliecinās, ka bāriņtiesās strādājošie nav pārguruši savā darbā un spēj strādāt ne tikai ar izdzīvošanas problēmām, bet arī ar tautas atdzimšanas vīziju.

Publikācijas un komentāri internetā:

www.iedzivotaji.lv

www.la.lv

aculiecinieks.delfi.lv

www.easyget.lv

Tiesa atzīst par atbilstošu Satversmei strādājošo vecāku pabalstu samazināšanu

/ Andris / 6 komentāri

Es par šo kādu gadu atpakaļ arī sašūmējos. Tieši strādājošo pabalstu saņēmēju prasībām nepievienojos, tomēr ST atzinums laikam ir gala slēdziens šai tēmai. Tad nu palasiet, kam interesē. Un papētiet statistikā, vai šis troksnis ir uzlabojis dzimstību – tagad tajā laikā ieņemtiem bērniem būtu jādzimst…

2009.05.19 Progress māmiņu algu lietā

2009.05.24 “Māmiņu algām” griestu nebūs, taču tās saņems tikai nestrādājoši vecāki
Rīga, 15.marts, LETA. Satversmes tiesa (ST) par atbilstošu Satversmei atzinusi strādājošo vecāku pabalstu samazināšanu.

Kā aģentūru LETA informēja Satversmes tiesas priekšsēdētāja palīdze Līna Kovalevska, tiesa atzina, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1.pantam, 91.pantam un 110.pantam.

Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

LETA jau ziņoja, ka ST pērn jūlijā ierosināja lietu par likuma “Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009.gada līdz 2012.gadam” 5.panta pirmās daļas atbilstību Satversmes 1., 91. un 110.pantam, kuri noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā, cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas, kā arī to, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības.

Apstrīdētā norma noteic, ka laika periodā no 2009.gada 1.jūlija līdz 2010.gada 2.maijam personai, kura ir obligāti sociāli apdrošinātā persona – darba ņēmējs vai pašnodarbinātais -, noteikto vecāku pabalstu izmaksā 50% apmērā no piešķirtā pabalsta apmēra.

Savā spriedumā ST norāda, ka vecāku pabalsta mērķis ir kompensēt personai darbā gūstamos ienākumus, kurus tā zaudē bērna kopšanas dēļ, un sniegt atbalstu ģimenei, kurā ir bērns. Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību vienlīdzības principam, tiesa secināja, ka nestrādājošie vecāki un strādājošie vecāki neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Personas, karas vienlaikus saņem darba algu un vecāku pabalstu, ir labākā situācijā nekā tās personas, kuras ir bērna kopšanas atvaļinājumā un saņem tikai vecāku pabalstu. Pirmajā gadījumā pēc vecāku pabalsta saņemšanas ģimenes labklājības līmenis palielinās, bet otrajā – paliek iepriekšējā līmenī.

Tādēļ tiesa secināja, ka no vienlīdzības viedokļa ir pieļaujams dažāds pabalsta apmērs strādājošajiem un nestrādājošajiem vecākiem.

Kovalevska informē, ka tiesa arī secinājusi – apstrīdētā norma šobrīd neliedz personai, kura strādā un kurai ir bērns līdz viena gada vecumam, saņemt vecāku pabalstu kā tādu. Tātad likumdevējs ir saglabājis iespēju visām personām, kuru ģimenē ir bērns līdz viena gada vecumam, saņemt valsts atbalstu – vecāku pabalstu vai bērna kopšanas pabalstu. Tādēļ ir izpildīts Satversmes 110.pantā noteiktais pienākums sniegt atbalstu ģimenēm un bērniem.

Tiesa norādīja, ka tiesiskās paļāvības ierobežošana ir pieļaujama, ja tā kalpo sabiedrības kopējam labumam.

Ieviešot vecāku pabalstu, izveidojās tāda situācija, ka ģimenes varēja izvēlēties vecāku pabalstu noformēt uz viena vecāka, proti, tā vecāka vārda, kurš pirms bērna piedzimšanas bija saņēmis lielāku atalgojumu. Piemēram, ģimenē, kurā līdz bērna piedzimšanai viens no vecākiem nestrādāja, bet otrs strādāja, pabalstu saņēma nevis tas no vecākiem, kurš nestrādāja un atradās kopā ar bērnu, bet gan tas, kurš strādāja un saņēma algu. Savukārt gadījumos, kad abi vecāki pirms bērna piedzimšanas bija strādājuši, viņi vecāku pabalstu lūdza piešķirt tam, kuram ir lielāka alga, lai gan mājās ar bērnu palika otrs vecāks, kuram vecāku pabalsts būtu jāsaņem 70% apmērā no savas vidējās algas.

Ievērojot iepriekš minēto, izveidojās tādu personu grupa, kuras bērna kopšanas laikā nebija sociāli apdrošinātas.

Līdz 2008.gada 1.janvārim bērna kopšanas pabalsts bija viens no sociālā pabalsta veidiem un tika maksāts no valsts pamatbudžeta. Vecāku pabalsts, pieņemot politisku lēmumu, tika ieviests kā viens no sociālās apdrošināšanas veidiem. Taču sociālās apdrošināšanas iemaksu likme netika mainīta.

Vecāku pabalsts, likumdevējam neparedzot papildu sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi, ievērojami pasliktināja valsts sociālā budžeta stāvokli. Viens no iemesliem, kādēļ sociālās apdrošināšanas budžetā izveidojās tik liels deficīts, bija tas, ka vecāku pabalsts tika nepārdomāti noteikts par sociālās apdrošināšanas veidu. Vecāku pabalstu izmaksāšanai 2008.gadā tika izlietoti aptuveni 66,7 miljoni latu (plānoto 26 miljonu vietā), bet 2009.gada pirmajā pusgadā – aptuveni 43 miljoni latu.

Tas, ka vecāku pabalstu bez jebkādiem ierobežojumiem maksā arī nodarbinātajām personām, gan neatbilst sociālās apdrošināšanas būtībai, gan rada būtiskus izdevumus sociālajā budžetā. Tādēļ tika pieņemts lēmums atteikties no strādājošo vecāku pabalsta izmaksas, tomēr jaunā kārtībā netika ieviesta uzreiz, proti, tika paredzēts 306 dienu pārejas periods.

Pārejas periodā valsts turpina sniegt atbalstu arī strādājošajiem vecākiem, tomēr ierobežotu finanšu resursu dēļ pabalsta apmērs ir samazināts par 50%. Tomēr arī pārejas periodā valsts nodrošina tādu pabalstu, lai tas pildītu savu funkciju – atbalstīt ģimeni, kurā ir bērns.

Tādēļ tiesa secināja, ka apstrīdētā norma saglabā līdzsvaru starp konkrētās personas tiesisko paļāvību un sabiedrības tiesībām uz ilgtspējīgu valsts sociālās apdrošināšanas sistēmu un sabalansētu valsts budžetu.
LETA