Es par šo kādu gadu atpakaļ arī sašūmējos. Tieši strādājošo pabalstu saņēmēju prasībām nepievienojos, tomēr ST atzinums laikam ir gala slēdziens šai tēmai. Tad nu palasiet, kam interesē. Un papētiet statistikā, vai šis troksnis ir uzlabojis dzimstību – tagad tajā laikā ieņemtiem bērniem būtu jādzimst…
2009.05.19 Progress māmiņu algu lietā
2009.05.24 “Māmiņu algām” griestu nebūs, taču tās saņems tikai nestrādājoši vecāki
Rīga, 15.marts, LETA. Satversmes tiesa (ST) par atbilstošu Satversmei atzinusi strādājošo vecāku pabalstu samazināšanu.
Kā aģentūru LETA informēja Satversmes tiesas priekšsēdētāja palīdze Līna Kovalevska, tiesa atzina, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1.pantam, 91.pantam un 110.pantam.
Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.
LETA jau ziņoja, ka ST pērn jūlijā ierosināja lietu par likuma “Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009.gada līdz 2012.gadam” 5.panta pirmās daļas atbilstību Satversmes 1., 91. un 110.pantam, kuri noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā, cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas, kā arī to, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības.
Apstrīdētā norma noteic, ka laika periodā no 2009.gada 1.jūlija līdz 2010.gada 2.maijam personai, kura ir obligāti sociāli apdrošinātā persona – darba ņēmējs vai pašnodarbinātais -, noteikto vecāku pabalstu izmaksā 50% apmērā no piešķirtā pabalsta apmēra.
Savā spriedumā ST norāda, ka vecāku pabalsta mērķis ir kompensēt personai darbā gūstamos ienākumus, kurus tā zaudē bērna kopšanas dēļ, un sniegt atbalstu ģimenei, kurā ir bērns. Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību vienlīdzības principam, tiesa secināja, ka nestrādājošie vecāki un strādājošie vecāki neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Personas, karas vienlaikus saņem darba algu un vecāku pabalstu, ir labākā situācijā nekā tās personas, kuras ir bērna kopšanas atvaļinājumā un saņem tikai vecāku pabalstu. Pirmajā gadījumā pēc vecāku pabalsta saņemšanas ģimenes labklājības līmenis palielinās, bet otrajā – paliek iepriekšējā līmenī.
Tādēļ tiesa secināja, ka no vienlīdzības viedokļa ir pieļaujams dažāds pabalsta apmērs strādājošajiem un nestrādājošajiem vecākiem.
Kovalevska informē, ka tiesa arī secinājusi – apstrīdētā norma šobrīd neliedz personai, kura strādā un kurai ir bērns līdz viena gada vecumam, saņemt vecāku pabalstu kā tādu. Tātad likumdevējs ir saglabājis iespēju visām personām, kuru ģimenē ir bērns līdz viena gada vecumam, saņemt valsts atbalstu – vecāku pabalstu vai bērna kopšanas pabalstu. Tādēļ ir izpildīts Satversmes 110.pantā noteiktais pienākums sniegt atbalstu ģimenēm un bērniem.
Tiesa norādīja, ka tiesiskās paļāvības ierobežošana ir pieļaujama, ja tā kalpo sabiedrības kopējam labumam.
Ieviešot vecāku pabalstu, izveidojās tāda situācija, ka ģimenes varēja izvēlēties vecāku pabalstu noformēt uz viena vecāka, proti, tā vecāka vārda, kurš pirms bērna piedzimšanas bija saņēmis lielāku atalgojumu. Piemēram, ģimenē, kurā līdz bērna piedzimšanai viens no vecākiem nestrādāja, bet otrs strādāja, pabalstu saņēma nevis tas no vecākiem, kurš nestrādāja un atradās kopā ar bērnu, bet gan tas, kurš strādāja un saņēma algu. Savukārt gadījumos, kad abi vecāki pirms bērna piedzimšanas bija strādājuši, viņi vecāku pabalstu lūdza piešķirt tam, kuram ir lielāka alga, lai gan mājās ar bērnu palika otrs vecāks, kuram vecāku pabalsts būtu jāsaņem 70% apmērā no savas vidējās algas.
Ievērojot iepriekš minēto, izveidojās tādu personu grupa, kuras bērna kopšanas laikā nebija sociāli apdrošinātas.
Līdz 2008.gada 1.janvārim bērna kopšanas pabalsts bija viens no sociālā pabalsta veidiem un tika maksāts no valsts pamatbudžeta. Vecāku pabalsts, pieņemot politisku lēmumu, tika ieviests kā viens no sociālās apdrošināšanas veidiem. Taču sociālās apdrošināšanas iemaksu likme netika mainīta.
Vecāku pabalsts, likumdevējam neparedzot papildu sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi, ievērojami pasliktināja valsts sociālā budžeta stāvokli. Viens no iemesliem, kādēļ sociālās apdrošināšanas budžetā izveidojās tik liels deficīts, bija tas, ka vecāku pabalsts tika nepārdomāti noteikts par sociālās apdrošināšanas veidu. Vecāku pabalstu izmaksāšanai 2008.gadā tika izlietoti aptuveni 66,7 miljoni latu (plānoto 26 miljonu vietā), bet 2009.gada pirmajā pusgadā – aptuveni 43 miljoni latu.
Tas, ka vecāku pabalstu bez jebkādiem ierobežojumiem maksā arī nodarbinātajām personām, gan neatbilst sociālās apdrošināšanas būtībai, gan rada būtiskus izdevumus sociālajā budžetā. Tādēļ tika pieņemts lēmums atteikties no strādājošo vecāku pabalsta izmaksas, tomēr jaunā kārtībā netika ieviesta uzreiz, proti, tika paredzēts 306 dienu pārejas periods.
Pārejas periodā valsts turpina sniegt atbalstu arī strādājošajiem vecākiem, tomēr ierobežotu finanšu resursu dēļ pabalsta apmērs ir samazināts par 50%. Tomēr arī pārejas periodā valsts nodrošina tādu pabalstu, lai tas pildītu savu funkciju – atbalstīt ģimeni, kurā ir bērns.
Tādēļ tiesa secināja, ka apstrīdētā norma saglabā līdzsvaru starp konkrētās personas tiesisko paļāvību un sabiedrības tiesībām uz ilgtspējīgu valsts sociālās apdrošināšanas sistēmu un sabalansētu valsts budžetu.
LETA
Tā dzīvojam. Latvijā. Pasaulē 
Tiesas argumenti saprotami. Vai tas ietekmēs dzimstību? Diez vai. Katrā gadījumā – tās, kuras peidzemdē kārtējā pabalsta saņēmšanai, manā tiesiskajā un sociālajā gaumē neierakstās un nejūtu dziļu nožēlu par tiesas spriedumu. Savukārt, tie kas sitās un plēšās pa dzīvi, negaidot valdības dāvanas, tāpat piedzemdēs, cik ieplānojuši. Izņēmumi vienā un otrā frontē vienmēr būs.
Šim tiesas spriedumam es arī neiebilstu. Ir vēl citi argumenti (vairāk ekonomiski nekā juridiski), kurus varētu ņemt vērā, tomēr kopumā spriedums atbilst mūsdienu situācijai.
Kase, varbūt izskatīsim vēl vienu situāciju. Vai pensiju samazināšana ietekmē nodokļu maksāšanu un galu galā arī mirstību? Tie, “kas sitās un plēšās pa dzīvi, negaidot valdības dāvanas, tāpat” … izdzīvos arī pensijas vecumā. Ja būs audzinājuši bērnus, tie viņus atbalstīs, ja bērni cietumos vai nonarkojušies, tad vecākiem jāuzņemas atbildība arī par to.
Manuprāt, kamēr pastāv pensiju sistēma visiem, tikmēr arī nākošo nodokļu maksātāju audzināšanas izdevumu segšanā jāpiedalās visiem. Arī tiem, kuri veselības vai egosima dēļ savus bērnus neaudzina.
Par sociālo sistēmu lietderību tāpat kā par jautājumu – kā rodas mīlestība – ir jādomā katrā konkrtētajā gadījumā atsevišķi. Nekādi vispārinājumi te neder. Savu viedokli par bērnu pabalstiem neattiecinu uz pensijām vai vēl kādām citām soc.sistēmām. Trenējamies turēties tēmā! 😉
Sociālos jautājumus likumdošanas līmenī vispār nedrīkst izskatīt konkrēti, tikai vispārīgi! Izskatot konkrēti, viss Saeimas darbs būtu tikai diagnožu uzskaitīšan un balsošana par tām.
Bērnu pabalstus, tāpat kā pensijas, slimības naudas un bezdarbnieku pabalstus maksā no darbinieku sociālajām iemaksām. Ja pensijas ir samaksa par kaut kādu mistisku mūža ieguldījumu, tad bērnu pabalsti ir tādi paši sākotnējie ieguldījumi nākošajos mūža darba ieguldītājos. Šis varbūt ir vienīgais pabalsts, uz kuru var cerēt izglītots, heteroseksuāls un bērnus audzinošs, strādājošs un nodokļus maksājošs baltais vīrietis – vismazāk aizsargātais cilvēks Rietumu civilizācijā 🙂
Problēma rodas apstāklī, ka cilvēki ir paši orientēti uz tuvredzīgu lūkošanos citu kabatās (es šeit nerunāju par valsts aparāta algām), bet sensāciju atkarīgie mediji šo skaudību tikai uzkurina.
Ja kāds ir pret normāliem bērnu pabalstiem, tad iesaku viņiem pacīnīties PRET bērnudārziem, skolām un bezmaksas medicīnu – tur ietaupīs vēl vairāk. Tikai daži slimi pamuļķi viņiem pēc 20 gadiem pensiju nenopelnīs.
P.S. Man jaunākajam jau 7 gadi. Cīnos tikai par taisnību 🙂
Piedodiet, bet es necīnos ne pret, ne par pabalstiem, nedz citos cilvēkos saskatītām problēmām. Sniedzu vienīgi savu vērtējumu par tiesas spriedumu un atbilstību manai tiesiskaijai apziņai un gaumei.
Jā, tēma tiešām nav vienkārša un viegli aizskar. Grūti rakstīt neitrāli, tādēļ lūdzu neuztvert personīgi.
Es redzu divas daļas. Ekonomiskā – bērni ir nākotnes nodokļu maksātāji. Tātad ieinteresētie ir ne tikai vecāki, bet arī (un pat vairāk) tā sauktā valsts jeb sabiedrība. Vecākiem pietiek ar vienu vai diviem bērniem, bet SKOPAJAI SABIEDRĪBAI tikai izdzīvošanai VAJAG 2,1 bērnu vidēji uz KATRU SIEVIETI! Tās ir investīcijas tautas izdzīvošanas un uzplaukuma “biznesā”! Kāpēc tās jāapmaksā tikai tiem, kuriem pietiek drosmes bērnus radīt vai pieņemt audzināšanā?
Sociālā puse. Ja ir daži simti vai pat tūkstoši, kas firmās vai ierēdņu amatos “uzskrūvē” algas bērnu, arī bezdarbnieku pabalstu un pensiju saņemšanai, tad problēma ir jārisina kaut vai ar izmaksu griestu noteikšanu, tomēr tiem jābūt reāliem cipariem un izmaiņas ieviešamas saprātīgos termiņos. Uz bērnu pabalstiem nevar skatīties tikai kā uz rūtiņu ar negatīvu ciparu viena gada budžetā. Tās ir investīcijas 20 gadu garumā, tikai pēc tam nāk atdeve.
Ja ir ģimenes, kur vienīgais iztikas avots ir pabalsti, tad jārisina nodarbinātības jautājumi. Jebkurā gadījumā nav normāli, ja vidējais vientuļa pensionāra budžets ir lielāks par 3 bērnu ģimenes ienākumiem. Ja pabalstus nodzer, tad tos var rokās nedot – bāriņtiesas uzraudzība, pārtikas taloni utt.
Jā, šie risinājumi galu galā ir individuāli, tomēr vispārīgi pieņemto likumu ietvaros. Latvijā par pieņemtiem likumiem ļoti bieži diemžēl var pateikt, kuram konkrētam cilvēkam par godu tie ir pieņemti. Tādēļ esam tur, kur esam.