Aktuāli

Raivis Dzintars: Kālab stutēt pretlatvisku valdību?

/ Andris / Komentēt
Raivis Dzintars, Nacionālās apvienības „Visu Latvijai!”-TB/LNNK līdzpriekšsēdētājs | 05. oktobris 2011 01:43 DELFI.LV
Parlamentārā demokrātijā valdošās koalīcijas veido vērtību un mērķu ziņā līdzīgākās partijas. Tas nodrošina zināmu stabilitāti un spēju saliedēti pildīt sarežģīto sabiedrības pārvaldīšanas darbu. Līdz ar to idejas par “varavīksnes valdībām” brīdī, kad, spriežot vismaz pēc ārējām pazīmēm, ir iespējams izveidot stabilu, latvisku un tiesisku valdību, šķiet dīvainas. Taču tas ir tikai uz pirmo mirkli.

Šobrīd visciešākā priekšvēlēšanu savienība izveidota Zatlera reformu partijas (ZRP) un “Saskaņas centra” (SC) starpā, no kā izriet, ka šo partiju vērtības un mērķi ir vislīdzīgākie. Abas partijas kopā ieguvušas 53 balsis, tātad valdību teorētiski varētu izveidot divatā. Kāpēc tikai teorētiski? Jo ZRP lieliski saprot, ka ne partijas atbalstītāji, biedri un pat ievēlētie deputāti nebūt nebauda dziļu piekrišanu šai vērtību saderībai ar SC.

Daudzi uzdod jautājumu, kāpēc “tanku koalīcija” zatleriešiem jāveido ar politiķiem, kas slavinājuši divvalodības rosinātājus; kas svin okupācijas varas ienākšanu; kas balso pret valsts valodas stiprināšanu; kas aizstāv Krievijas militāro iebrukumu Gruzijā; kas vēlējušies krieviskos augstākās izglītības sistēmu; kas sapņo par pilsonības “nulles variantu”, kas balsojuši pret ZRP kultivētajiem tiesiskuma principiem… un šādi “kāpēc” ir bez gala.

Kāpēc ZRP vajadzīga “Vienotība”?

Atbilde vienkārša. Kolektīvā bezatbildība mēdz būt labs aizsegs netīriem darbiem. Ja kādā nekrietnā solī piedalījušies visi (vai gandrīz visi), tad visi arī brālīgi sadala atbildības nastu. Turklāt ZRP vadība biedrus un atbalstītājus var mierināt, ka, ja jau pat “Vienotība” piedalās, tad jau nu bažām par SC draudiem nav pamata.

Kaut kādā ziņā līdzīgi rīkojas arī “Vienotība” (V). Nacionālās apvienības aicināšana koalīcijā, kurā būtu arī SC, ZRP un V, nozīmētu mierinājumu nacionāli orientētajiem “Vienotības” atbalstītājiem un biedriem: “Ja jau pat nacionālisti piedalās, tad jau nu par pretlatviskiem draudiem nav jāraizējas!”

Kā rīkoties Nacionālai apvienībai?

Ņemot vērā iepriekš rakstīto, izveidojusies tāda kā kopsakarību ķēde, kas noslēdzas ar Nacionālās apvienības (NA) lēmumu. Ja NA piekrīt, tad piekrīt arī “Vienotība” un tad vairs nav šķēršļu, lai SC ar ZRP veidotu valdošo kodolu. Faktiski tas, kas šobrīd no NA tiek prasīts, ir ar savu dalību palīdzēt nostiprināties SC un ZRP kā valdošajam kodolam.

Pretī NA iegūtu vienu vai pāris ministru portfeļus, kuriem visticamāk valdošais kodols apzināti traucētu strādāt, bet īstenot jebkādus latviskas Latvijas centienus šādā valdībā būtu vienkārši neiespējami.

Secinājumi

Ja Zatlera Reformu partija un “Saskaņas centrs” ir jau vienojušies, ka koalīciju jebkurā gadījumā veidos kopā, tad stiprināt to nav nekādas nozīmes. Tieši pretēji. Tad vienīgā pareizā taktika ir stipra un plaša opozīcija, iespējams, pat ar spēcīgu ēnu kabinetu, kas jebkurā brīdī, mainoties Zatlera partijas ievēlēto deputātu noskaņojumam, gatava veidot jaunu valdību.

Taču, ja ZRP un SC tomēr neriskēs veidot valdību divatā, varēsim būt droši, ka tieši principiāla NA pozīcija ir tā, kas šos nekrietnos plānus izjaukusi.

Bojārs: piekāpšanās SC varētu novest pie nelabojamām negatīvām sekām

/ Andris / Komentēt

Apollo.lv Otrdiena, 4. oktobris (2011)

Nav pamatojuma «Saskaņas centra» iekļaušanai valdības koalīcijā, uzskata Kādreizējais Latvijas Sociāldemokrātiskās partijas līderis Juris Bojārs.

Šodien «Latvijas Avīzē» publicētajā viedoklī Bojārs skaidro, ka nav nekāda saprātīga pamatojuma tam, kāpēc šo valsti dibinājušajai latviešu tautai, ja tā ir ieguvusi komfortablu vairākumu kārtējās vēlēšanās, nevajadzētu pašai pārvaldīt savu valsti. Nav tādu ne starptautisko, ne valsts tiesību normu, kas to liktu.

Viņaprāt, piekāpšanās varētu novest pie grūti labojamām vai pat nelabojamām negatīvām sekām, proti, ka Latvija kļūst par pirmo Krievijas instrumentu Eiropas Savienībā un NATO.

Bojārs atzīmē, ka «”Saskaņas» pretenzijas uz varu izsveramas tikai kopsakarībā ar vienlaicīgu Krievijas, kuras etnosu pārstāv «Saskaņa», iekšējās, ārējās politikas un tur patlaban pastāvošās valsts iekārtas vērtēšanu».

Piekāpjoties SC pretenzijām uz varu Latvijā, tiktu ignorēta divu pretimstāvošu vērtību sistēmu, politiskas attieksmes pret demokrātiju un cilvēka tiesībām pastāvēšana, kā arī tiktu aizmirsta šī reģiona vēsture un atšķirīgā mentalitāte. Bojārs uzskata, ka krieviski runājošie Latvijā praktiski joprojām dzīvo Krievijas informācijas telpas, mentalitātes un politikas dominēšanas apstākļos bez jebkāda objektīva pamata latviešu cerībām uz situācijas radikālu uzlabošanos tuvākajā nākotnē.

Viņš norāda, ka 11. Saeimas vēlēšanu rezultāts ir Latvijas vairākkārtējas okupācijas tiešas sekas. Deokupācija ne pēc viena kara nav notikusi. Pēc neatkarīgās Latvijas dibināšanas Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji, ieskaitot vāciešus un krievus, ieguva Latvijas pilsonību, izņemot tos, kas cīnījās pret Latvijas neatkarību. Pēdējais kritērijs pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas netika ne stingri pārbaudīts, ne īstenots.

Bojārs arī atgādina, ka SC, lai tiktu valdībā ir piekritusi, ka okupācija ir bijusi, taču pašu okupantu nav. «Tad jau arī padomju laikā represijas organizējušo vairs nav. Arī 1991.gada militārā puča laikā cilvēkus šāvušo tad nav.» PSRS laikā Latvijai bija triju mēnešu laikā jāpiešķir dzīvokļi jebkur demobilizētajiem padomju virsniekiem, ko viņi arī masveidā izmantoja. Rietumu lielvalstis faktiski piespieda Latviju pēc līguma atstāt savā teritorijā vairākus desmitus tūkstošu bijušo Krievijas armijas virsnieku un to ģimeņu locekļu. Ir naivi domāt, ka pagājušo 20 gadu laikā viņi ir kļuvuši par kvēliem neatkarīgās Latvijas patriotiem, uzskata Bojārs.

Demogrāfijas pētnieks: emigrācija pašreizējā apjomā turpināsies vēl septiņus gadus

/ Andris / Komentēt

NRA.LV Otrdiena, 4.oktobris (2011), plkst.10:10 | Ziņu aģentūra BNS
Patlaban gadā no Latvijas izbrauc 40 tūkstoši cilvēki, šis process turpināsies vēl septiņus gadus, un tikai 10% aizbraucēju gatavojas atgriezties, otrdien publicētā intervijā žurnālā “Lietišķā Diena” brīdina demogrāfijas pētnieks, Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes profesors Mihails Hazans.

Galvenie iemesli, kuru dēļ iedzīvotāju skaits samazinās ir domāšanas maiņa attiecībā uz emigrāciju, dzimstības sarukums un salīdzinoši zemā veselības aprūpes kvalitāte, min pētnieks, vienlaikus atzīstot, ka vismaz pagaidām neredz nekādus spēkus, kas varētu to visu mainīt.

Viņš norāda, ka emigrācijas pārsvars īpaši liels bijis pēdējo pāris gadu laikā, kas skaidrojams ar vairākiem iemesliem – ne tikai ekonomiskiem, bet arī noskaņojuma maiņu cilvēkos.

“Notika cilvēku uzskatu maiņa par savām perspektīvām, paliekot šeit – Latvijā. Pēdējās aptaujas, kas tika veiktas šā gada sākumā, tagad ir izanalizētas un liecina par to, ka valstī ir diezgan liels iedzīvotāju segments, kas plāno aizbraukt ne tāpēc, ka šiem cilvēkiem te būtu zema alga vai vispār nebūtu darba. Starp iemesliem, kurus viņi nosauc, nav neviena ekonomiska. Tā vietā cilvēki atbildējuši, ka viņus neapmierina tas, kas notiek Latvijā, ka viņi neredz šeit perspektīvas saviem bērniem, un tamlīdzīgas lietas,” norāda pētnieks.

Vienlaikus tomēr joprojām ļoti aktuāls – divreiz lielākam emigrantu skaitam – aizbraukšanas iemesls ir arī ekonomiskās problēmas. “Tātad diemžēl nu jau mēs varam runāt par ekonomisko iemeslu un attieksmes maiņas kombināciju. Pirmskrīzes gados, kad tika uztverts, ka šeit daudz kas ir labi, ka algas aug un turpinās augt, un tiem, kam bija labas algas, labas karjeras perspektīvas, nebija domas par aizbraukšanu – tagad šī domāšana ir mainījusies,” skaidro Hazans.

Pētnieka vērojumi liecina, ka šīs izmaiņas notikušas apmēram 2009.gada sākumā. Turklāt starp potenciālajiem aizbraucējiem pieaug labi izglītotu cilvēku skaits. Pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) aizbraucēju vidū augsti izglītoto cilvēku īpatsvars bija lielāks nekā palicēju vidū. Tas skaidrojams ar to, ka toreiz vēl nebija brīvās darbaspēka kustības, un, lai aizbrauktu, cilvēkam pašam visu vajadzēja atrast, tas bija saistīts ar zināmu risku. Līdz ar to var teikt, ka tad aizbrauca tikai uzņēmīgākie, norāda Hazans.

“Tagad izglītoto aizbraucēju īpatsvars atkal ir palielinājies. Notika ideoloģijas maiņa,” atzīst pētnieks.

Viņaprāt, jau labu laiku Latvijā emigrācija ir vēl svarīgāka problēma nekā dabīgā iedzīvotāju pieauguma neesamība, kas gan arī pastāv jau sen. “Patiesībā jau kopš 2000.gada mēs zaudējām ap 120 tūkstošus cilvēku dabiskā pieauguma trūkuma dēļ un vismaz 200 tūkstošus – emigrācijas rezultātā. Praktiski dabiskais pieaugums ir bijis vēl negatīvāks – daļa Iedzīvotāju reģistra “piedzimušo” bērnu faktiski ir dzimuši ārzemēs,” norāda Hazans.

Arī tas saistīts ar to, kā cilvēki uztver savas perspektīvas. “Lai atļautos divus vai trīs bērnus, cilvēkam ir jābūt ļoti pārliecinātam par savām perspektīvām. Te runa ir gan par finansiāliem ienākumiem, gan arī par kaut kādu stabilitātes garantiju,” uzsver pētnieks, vienlaikus gan atzīstot, ka šis aspekts nav vienīgais un varbūt pat nav galvenais attiecībā uz dzimstības samazināšanos, jo novecošanās patlaban vērojama visās Eiropas valstīs.

“Un tas vairāk ir kultūras fenomens. Cilvēki vienkārši izvēlas – veltīt laiku un resursus vairākiem bērniem vai dzīvespriekam. Arī Latvijas iedzīvotājiem šobrīd ir pieejams vairāk dažādu prieku nekā agrāk, un tas tiek izmantots,” norāda pētnieks. Tomēr, lai gan šis fenomens skāris visas Eiropas valstis, Latvijā šajā jomā ir dzimstības reitinga apakšgalā. Tāpat reitingu apakšgalā Eiropas valstu vidū Latvija atrodas arī veselības aprūpes sistēmas kvalitātes ziņā, no kā lielā mērā ir atkarīga cilvēku mirstība.

“Tātad te arī nonākam pie galvenajiem pīlāriem, kuru dēļ iedzīvotāju skaits samazinās – domāšanas maiņa attiecībā uz emigrāciju, dzimstības sarukums un salīdzinoši zemā veselības aprūpes kvalitāte. Vismaz pagaidām es neredzu nekādus spēkus, kas varētu to visu mainīt, turklāt ātri,” atzīst Hazans.

Ivars Silārs: Vēstījums Saskaņas Centra latviešu faniem

/ Andris / Komentēt

Ivars Silārs  – viens no tiem 138, kuri 1990. gada 4. maijā balsoja par Latvijas neatkarību

Tas, ka ir jau izaugušas trīs latviešu paaudzes, kas 1940. gadā notikušo Latvijas okupāciju ar tai sekojošo inkorporāciju Padomju Savienībā un masveida Latvijas pilsoņu represijām pašas nav piedzīvojušas, ir pilnīgi saprotams. Taču tas, ka daudzi šīm paaudzēm piederīgie vēl pat 20 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas nav izrādījuši ne mazāko vēlmi uzzināt un saprast, kā tas notika un kāpēc tas varēja notikt, nepavisam nav saprotams. Tiem, kuri nezina, lai kaut nedaudz palīdz uzzināt kāda vēsts no pieminētā 1940. gada.

Ir 1940. gada 13. oktobris. Valsts tehnikuma 4. kursa audzēknis Iļģuciema stikla pūtēja dēls 18 gadu vecais Eduards Hanemanis pavada uz mājām savu draugu, kurš pie viņa ciemojies Zaļā ielā, kur Eduards pa mācību laiku dzīvo aktiera Jāņa Oša ģimenē, jo pēdējā dzīvesbiedre ir Eduarda mātes māsa un krustmāte. Nogriežoties no Dzirnavu ielas Elizabetes ielā un tuvojoties Brīvības ielai, viņi pamana līksmi noskaņotus cilvēkus, kuri aplaudē pa ielu soļojošiem un latviešu dziesmas dziedošiem latvju kareivjiem. Starp aplaudējošajiem viņi pamana arī dažus pazīstamus puišus no 1. ģimnāzijas, kuri viņiem pievienojas. Vēl mirklis, un visi jaunieši tiek aizturēti, aizvesti uz milicijas iecirkni un izkratīti. Eduarda kabatā atrod zīmīti ar mašīnrakstā drukātu šādu tekstu:

Moto:

Kas ir piedzimis par vergu,

Tas allaž meklēs kunga pātagu,

Kaut arī būtu jānostaigā

No Rīgas līdz Maskavai.

Priecājies, latvieti, lēkā un deji –

Laikmetam jaunam pretī tu eji.

Kā smagu slogu tu brīvību nesi,

Priecājies – vergu kārtā nu esi.

Atkal tu muguru saliekt drīksti,

Izbaudīt sarkanā vagara rīksti.

Gavilē, lieni, glaimo un klanies,

Pabučot žīdiņam roku tik manies.

Paslavē Staļinu, paslavē Spuri [1] –

Gan jau būs labi, tik muti turi.

Ievēro – nodevējus pie valga nekar vairs sen –

Tiem tiek maksāta alga…

Ka Maskavas tētiņš samaksā labi,

To sen jau es zinu un Lāči [2] abi.

Gan jau tev nobirs kāds liekāks latiņš,

Kāds kulaku teliņš, kāds rudzu statiņš.

Vienu gan teikšu, ka tevīm ar laiku

Būs mācīties spēlēt balalaiku,

Lēkt kazačoku, garmošku vīlēt

Un Kremļa sarkano tētiņu mīlēt.

Es domāju – par labu tas būtu,

Ja garu sarkanu kreklu tu šūtu

Un pirmo dēlu tu sauktu par Vaņku.

Ja sieviešu kārtas – tad tikai par Maņku.

Bāz visās kabatās lupatas sārtas

Un aizmirsti, ka esi no latviešu kārtas…

Kam līšanā kādi kavēkļi rodas,

Pie Kirhenšteina [3] lai steidzīgi dodas

Un mācās, kā, vairojot matuškas slavu,

Var latvietis aizmirst lepnumu savu.

/Latvijas Vēstures arhīva 1986. fonda 2. apraksta P-6333. lietas 2. sējuma 88. lapa/

1942. gada 22. jūlijā Eduards Hanemanis, apsūdzēts par pretpadomju dziesmu un skrejlapu izplatīšanu, mirst PSRS NKVD Omskas labošanas darbu nometnē.

Lai šis vēstījums kalpo kā Eduarda un daudzu jo daudzu priekšlaicīgi mocekļu nāvē mirušo viņa sāpju ceļa līdzgaitnieku – Latvijas patriotu brīdinošs atgādinājums. Lai tas, pirmkārt, rosina domāt tos visu tautību Latvijas pilsoņus, kuri savu Satversmes 2. pantā garantēto varu deleģē Saskaņas Centram – politisko partiju apvienībai, kuras viens no ideologiem ir cilvēks, kurš 1990. gadā atklāti iestājās pret Latvijas neatkarības un brīvības atgūšanu, apvienībai, kura par savu sadarbības partneri izraudzījusies tās valsts valdošo politisko partiju, kas sevi pasludinājusi par Latviju okupējušās PSRS tiesību pārmantotāju, ignorējot to, ka nav tiesību bez pienākumiem. Otrkārt, lai vēstījums palīdz pieņemt vienīgo pareizo lēmumu latviešu jaunās paaudzes Saeimas deputātiem, lemjot par topošo koalīciju, par savas tautas un Latvijas nākotni.

Trīsdesmit sudraba graši laimi nenesīs…

[1]  LKP CK 2. sekretārs 1940. VI-XII Žanis Spure

[2] Domāti neatkarīgajā Latvijā populārie rakstnieki Vilis Lācis un Jūlijs Lācis. Pirmais 1940. gadā kļuva par okupantu izveidotās Tautas komisāru padomes priekšsēdētāju, otrais – izglītības komisāru.

[3] Mikrobiologs Augusts Kirhenšteins – 1940. gadā okupantu sastādītās marionešu valdības Ministru prezidents. 1940. 5.VIII vadīja LPSR delegāciju Maskavā, kas lūdza Latviju uzņemt PSRS.

Imants Vīksne: Sasniegts emigrācijas rekords

/ Andris / Komentēt

NRA.LV Pirmdiena, 3.oktobris (2011), plkst.07:24 | Imants Vīksne

Latvijas iedzīvotāji vidēji vēlētos ģimenē 2,5 bērnus, taču reāli ir nepilni 1,2. Valsts palīdzība viņu vēlmju piepildīšanā būtu teju vienīgais līdzeklis, kā nobremzēt nāves un emigrācijas izraisīto demogrāfijas kritienu, kas latviešus simt gadu laikā var padarīt par sarkanajā grāmatā ierakstāmu minoritāti.

Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati liecina, ka šā gada augustā uz dzīvi ārzemēs pārcēlušies 2300 Latvijas iedzīvotāju, kas kopš migrācijas uzskaites sākšanas ir absolūts rekords. Kopā gada pirmajos astoņos mēnešos emigrējuši 13 942 iedzīvotāji, un tas ir uz pusi vairāk nekā pērn šajā pašā periodā.

Oficiālie dati atspoguļo tikai tos aizbraukšanas gadījumus, par ko cilvēki paši paziņo Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei. Reālie dati ir vēl krietni satraucošāki – daudzi aizbrauc, valstij par to nepaziņojot, jo nevēlas sevi apgrūtināt ar šādu formalitāti vai strādā nelegāli.

Alternatīvu pētījumu ir veicis Latvijas Universitātes ekonometrijas profesors Mihails Hazans, Latvijas Iedzīvotāju reģistra datus korelējot ar citu valstu reģistros atrodamo informāciju. Pēc viņa aplēsēm, pēdējo vienpadsmit gadu laikā no Latvijas aizbraukuši vismaz 140 000 cilvēku. CSP uzrāda četras reizes pieticīgāku skaitli. Grandiozo atšķirību pētnieks Neatkarīgajai skaidro ar statistiķu slinkumu, nevis kādu komplicētāku iemeslu, piemēram, valsts vēlmi labāk izskatīties savu iedzīvotāju acīs. «Tā ir konkrētu cilvēku neizdarība!» M. Hazana aprēķinos pesimistiskākajā versijā figurē vēl lielāks skaitlis – ceturtdaļmiljons, un to par ļoti ticamu uzskata arī Nākotnes fonda valdes priekšsēdētājs demogrāfs Ilmārs Mežs. Pēc šogad notikušās tautas skaitīšanas pirmais neoficiāli publiskotais skaitlis bija 1,9 miljoni, ko CSP nekavējoties pasludināja par nepilnīgu darba versiju. «Tagad viņi cenšas pieaudzēt šo ciparu ar tiem, kas nedzīvo Latvijā. Nevienam taču nepatīk slikti cipari. Un, pēc Statistikas pārvaldes domām, ja cilvēks desmit gadu dzīvo Anglijā, bet reizi gadā atbrauc uz Latviju nosvinēt Jāņus, viņš vienalga ir Latvijas iedzīvotājs,» komentē I. Mežs.

Neatkarīgi no statistikas objektivitātes pakāpes, to, ka situācija ir satraucoša, ka nomirst un aizbrauc vairāk, nekā piedzimst, nenoliedz neviens.

Taču līdz konkrētai rīcībai tās labošanā valsts vēl nav tikusi. Demogrāfs secina: «Pašlaik mēs esam apstākļu noskaidrošanas un spriešanas fāzē.» Un te jautājums ir par sabiedrības prioritātēm.

Tādu pašu naudu, ko Latvija ieguldījusi Dienvidu tilta būvniecībā, Igaunija likusi dažādās demogrāfijas programmās, un šobrīd viņi spējuši mirstību salāgot ar dzimstību, kaut gan pēc Padomju Savienības sabrukuma atradās tādā pašā demogrāfijas bedrē kā mēs. Viņu ģimenēs piedzimst 1,7 bērni, mūsējās mazāk nekā 1,2.

I. Mežs atzīst, ka piespiest tautu vairoties nav iespējams, taču valsts var atbalstīt tos cilvēkus, kas vēlas vēl vienu bērnu – dot pabalstus, sniegt nodokļu atvieglojumus, nodrošināt bērnudārzu, brīvpusdienas, ārstēt neauglīgās ģimenes utt.

Protams, demogrāfijas līkņu kritumi nav tikai Latvijas problēma. Globalizācija radījusi apstākļus, kuros aizbraukt projām labākas dzīves meklējumos ir vienkāršāk nekā jebkad agrāk. Turklāt modernajā sabiedrībā arī lielu ģimeņu veidošana un bērnu audzināšana iziet no modes. «Tas ir šīs civilizācijas beigu sākums,» pesimistiski secina demogrāfs. Tāpēc citas Eiropas valstis tik izmisīgi iegulda līdzekļus demogrāfijas uzlabošanā. Arī Latvijai jārīkojas līdzīgi. Kas notiks, atstājot situāciju pašplūsmā, Nākotnes fonds jau pirms gada ieskicēja atklātā vēstulē Saeimai, valdībai, prezidentam un latviešu tautai:

«Kopš neatkarības atjaunošanas 20 gadu laikā 500 000 Latvijas iedzīvo-tāju auglīgajā vecumā ir radījuši tikai 300 000 pēcnācēju. Nākamā paaudze, šie 300 000, pie pašreizē- jā dzimstības līmeņa ra-dīs, augstākais, tikai 180 000 pēcnācēju. Ja stāvoklis kardināli nemainīsies, zemās dzimstības dēļ no pašreizējiem 1,3 miljoniem latviešu līdz 2050. gadam būs palikuši tikai aptuveni puse. 2100. gadā mēs būsim vairs tikai 0,2–0,3 miljoni un līdz ar to mūsu pēcnācēji pēc 100 gadiem veidos vien nelielu minoritāti no nākotnes Latvijas iedzīvotājiem. Šajos aprēķinos nav ņemtas vērā emigrācijas tendences.

Ušakovs: SC gatava iet koalīcijā arī bez sociālistu partijas pārstāvjiem

/ Andris / Komentēt

Rīga, 1.okt., LETA. Ja nesakritīs apvienībā ”Saskaņas centrs” (SC) ietilpstošo politisko spēku – Jāņa Urbanoviča vadītās partijas ”Saskaņa” un Alfrēda Rubika vadītās Latvijas Sociālistiskās partijas (LSP) – viedokļi par koalīcijas veidošanas principiem, tad koalīcijā būtu gatava darboties arī tikai partija ”Saskaņa” bez LSP, šādu SC līdera Nila Ušakova viedokli aģentūrai LETA pauda viņa preses sekretāre Anna Kononova.

”SC sastāv no divām partijām – ”Saskaņas” un LSP. Dažreiz mums starp divām partijām viedokļi nesakrīt. Bet, ja mums viedokļi nesakritīs tik svarīgā jautājumā kā koalīcijas veidošanas principi, tad iespējamo koalīcijas deklarāciju būs gatava parakstīt tikai partija ”Saskaņa”, kas ir gatava uzņemties tādu atbildību,” norādīja Ušakovs.

Jau vēstīts, ka Zatlera reformu partijas (ZRP) valde naktī no piektdienas uz sestdienu pēc daudzu stundu garas sēdes nolēmusi, ka jāveido plaša koalīcija no ZRP, “Vienotības” un SC un aicinājusi šīs koalīcijas vadīšanu uzņemties pašreizējam premjeram Valdim Dombrovskim.

”Vienotība” par šādu lēmumu esot “nepatīkami pārsteigta”, jo koalīcijā labāk vēlētos redzēt nacionālo apvienību, savukārt SC to vērtē pozitīvi un jau nodēvējusi par ”vēsturisku soli”.

ZRP valde savā šīs nakts paziņojumā arī norādījusi uz priekšnosacījumiem sadarbībai ar SC: Latvijas okupācijas fakta un valstiskuma nepārtrauktības atzīšana, tiesiskuma principu ievērošana un atbildīga ekonomiskā politika. “Mēs sagaidām neatgriezeniskus soļus no SC, kas skaidri apliecinās lojalitāti Latvijas valstij. Aizstāvot šīs pozīcijas sarunās ar SC, konstatējām šī politiskā spēka pausto gatavību konstruktīvi atbildēt uz šiem jautājumiem. SC jāatbrīvojas no interfrontes un komunistiskās partijas rēgiem, tāpat kā citām partijām jāatbrīvojas no iekšējā ienaidnieka meklēšanas,” teikts ZRP paziņojumā.

Kā lielākie pretinieki SC rindās okupācijas fakta atzīšanai tiek minēti tieši tajā ietilpstošā politiskā spēka LSP pārstāvji, kurus vada kādreizējais Interfrontes līderis Rubiks.

SC parlamenta ārkārtas vēlēšanās ieguva visvairāk jeb 31 mandātu. ZRP ieguvusi 22 mandātus, “Vienotība” – 20 mandātus, VL-TB/LNNK – 14 mandātus, bet ZZS – 13 mandātus.

Jaunajā Saeimā no SC saraksta ievēlētā 31 deputāta tikai trīs ir LSP pārstāvji, bet pārējie 28 deputāti ir no partijas “Saskaņa”. LSP parlamentā pārstāvēs Artūrs Rubiks, Raimonds Rubiks un Igors Zujevs. 10.Saeimā SC frakcijā bija 29 mandāti un tajā bija par vienu LSP deputātu vairāk, bet jaunajā Saeimā nav iekļuvis Sergejs Fjodorovs.

Politisko organizāciju (partiju) apvienība “Saskaņas centrs” tika nodibināta 2005.gadā un tā ietvēra sevī piecas kreisas, kreisi centriskas un centriskas partijas – Daugavpils pilsētas partiju, Tautas saskaņas partiju, partiju “Jaunais centrs”, Latvijas Sociālistisko partiju un Sociāldemokrātisko partiju.

Četras no tām – Tautas saskaņas partija, politiskā partija “Jaunais centrs”, Sociāldemokrātiskā partija un Daugavpils pilsētas partiju – vienojās par apvienotas Sociāldemokrātiskās partijas “Saskaņa” izveidošanu. Visas šīs partijas likvidējušās.

Patlaban apvienība “Saskaņas centrs” sastāv no sociāldemokrātiskās partijas “Saskaņa” un Latvijas Sociālistiskās partijas. SC valdes priekšsēdētājs ir Ušakovs, “Saskaņu” vada Urbanovičs, bet LSP – Rubiks.

ZRP nolemj koalīciju veidot ar “Vienotību” un SC; par premjeru aicina Dombrovski

/ Andris / Komentēt

Rīga, 1.okt., LETA. Zatlera reformu partijas (ZRP) valde šonakt pēc daudzu stundu garas sēdes nolēmusi, ka jāveido plaša koalīcija no ZRP, “Vienotības” un “Saskaņas centra” (SC) un aicinājusi šīs koalīcijas vadīšanu uzņemties pašreizējam premjeram, “Vienotības” pārstāvim Valdim Dombrovskim.

Kā aģentūru LETA informēja ZRP pārstāve Daiga Holma, ZRP uzskata, ka Latvijai šobrīd ir nepieciešams lēmums par SC aicināšanu valdībā un šī plašā koalīcija nodrošinās iespēju vislabāk īstenot Latvijas vēlētāju vairākuma gribu.

SC ir gatavs runāt par sava atbalsta sniegšanu Dombrovskim kā premjeram, ja “Vienotība” piekritīs strādāt lielajā koalīcijā, šādu SC līdera Nila Ušakova viedokli aģentūrai LETA pauda viņa preses sekretāre Anna Kononova.

“Valdis Zatlers jau otro reizi šogad pieņēmis vēsturisku lēmumu. SC augsti vērtē ZRP valdes lēmumu, kas ir pieņemts rūpējoties pirmkārt par valsts interesēm. Mēs esam pārliecināti, ka arī “Vienotība” būs gatava uzņemties atbildību un kopā veidot plašu un stabilu koalīciju, kas būs spējīga nostrādāt Latvijas labā trīs gadus,” norāda Ušakovs.

ZRP valdes savā paziņojumā norāda, ka Latvijas valsts ir tik stipra, cik saliedēta ir Latvijas tauta. “Spēcīga Latvijas valsts ir mūsu pamatvērtība. Jau ilgu laiku to vājina etniskā sašķeltība un neuzticēšanās. Mēs ilgstoši tērējam enerģiju, meklējot iekšējus ienaidniekus, kamēr mūsu kaimiņi savā attīstībā virzās uz priekšu. Viens no Zatlera reformu partijas pamatprincipiem ir nepārprotams uzstādījums – pārtraukt sabiedrības naida un nesaskaņu vairošanu un pārnest fokusu uz diskusiju par Latvijas nākotni un to, kā pārveidot valsti par tādu, kurā cilvēki grib dzīvot un audzināt bērnus.”

Piedaloties Saeimas ārkārtas vēlēšanās, ZRP apsolījusi aizstāvēt un īstenot reformas un veidot tiesisku valsti un saliedētu sabiedrību. Vēlēšanās ZRP guvusi nepārprotamu mandātu rīcībai valdībā, lai īstenotu nospraustos mērķus. “Mēs apzināmies, ka izšķiršanās par valdības koalīcijas sastāvu ir liela atbildība, un jebkurš šāds lēmums nav nedz viegls, nedz vienkāršs,” atzīst ZRP valde.

ZRP neapšaubāmi atzīst, ka “Vienotība” ir tuvākais ideoloģiskais partneris ar pieredzi valsts pārvaldē un daudziem saskarsmes punktiem mūsu programmās. Vienlaikus ZRP apzinās, ka izvirzītie reformu plāni ekonomikas, politiskās sistēmas, izglītības un citās jomās ir īstenojami tikai ar plaša vairākuma atbalstu Saeimā.

Sarunu rezultātā ZRP secinājusi, ka daļu programmatisko uzstādījumu ir iespējams vienlīdz labi īstenot koalīcijā ar nacionālo apvienību VL-TB/LNNK un SC. Vienlaikus vairākos nozīmīgos jautājumos pastāvot atšķirīgas iespējas. ZRP ekonomikas un izglītības programmas sadaļas ir daļēji iespējams īstenot koalīcijā ar “Vienotību” un nacionālo apvienību, taču pilnvērtīgas reformas ir iespējamas plašākā koalīcijā. Savukārt vienas no prioritārajām ZRP programmas sadaļām – politiskās sistēmas reformas un sabiedrības saliedētības principus būs iespējams īstenot tieši koalīcijā ar SC, uzsver ZRP valde.

“ZRP vienmēr ir paudusi, ka mūsu mērķis ir Latvija kā stipra un tiesiska nacionāla valsts. Tāpēc sarunu gaitā esam ievērojuši jau iepriekš pasludinātos priekšnosacījumus sadarbībai ar SC: Latvijas okupācijas fakta un valstiskuma nepārtrauktības atzīšana, tiesiskuma principu ievērošana un atbildīga ekonomiskā politika. Mēs sagaidām neatgriezeniskus soļus no SC, kas skaidri apliecinās lojalitāti Latvijas valstij. Aizstāvot šīs pozīcijas sarunās ar SC, konstatējām šī politiskā spēka pausto gatavību konstruktīvi atbildēt uz šiem jautājumiem. SC jāatbrīvojas no interfrontes un komunistiskās partijas rēgiem, tāpat kā citām partijām jāatbrīvojas no iekšējā ienaidnieka meklēšanas,” teikts ZRP paziņojumā.

“Atcerēsimies, ka tieši etniskā sašķeltība ir kalpojusi par ideālu vidi oligarhiskajiem grupējumiem, izzogot valsti. Tiesiskums, caurspīdīga politika un taisnīgums ir sasniedzami tikai saliedētā sabiedrībā, kurā cilvēki spēj apvienoties kopīgo interešu īstenošanā. Šobrīd mums ir unikāla iespēja nojaukt etniskās neuzticēšanās mūri, lai veidotu vienotu tautu, kura īsteno varu neatkarīgajā Latvijas valstī. Plašai koalīcijai būs iespēja parādīt, ka visiem Latvijas pilsoņiem ir gan vienādas tiesības piedalīties valsts pārvaldīšanā, gan vienāda atbildība par Latvijas nākotni. Tāpēc mēs uzskatām, ka SC ir jāstrādā valdībā,” norāda ZRP.

ZRP piedalījās vēlēšanās ar solījumu par jaunu sākumu. Saliedētas sabiedrības valdībā varētu un vajadzētu spēt strādāt gan nacionālajai apvienībai, gan SC. “Mēs apliecinām ZRP vēlmi un gatavību sadarboties gan ar nacionālo apvienību, gan ar SC, taču diemžēl abi politiskie spēki ir devuši pietiekoši skaidrus signālus par nepārvaramām pretrunām,” savu lēmumu skaidro ZRP.

ZRP apzinoties sabiedrības viedokļa neviennozīmīgumu jautājumā par koalīcijas veidošanu ar nacionālo apvienību vai SC. Tajā pašā laikā daudzi patiešām nozīmīgi lēmumi esot saskārušies ar lielu sākotnējo pretestību visos laikos. Tomēr tieši tie parasti esot lēmumi, kas devuši nepieciešamo impulsu sabiedrības attīstībai.

“ZRP līdz šim ir demonstrējis savu izlēmību un atšķirību no līdzšinējās politiskās kultūras. Tieši progresīvas, no aizspriedumiem brīvas domāšanas un saliedētības idejas dēļ ZRP spēj pieņemt šo Latvijas valsts pastāvēšanai tik nozīmīgo lēmumu,” norāda partijas valde.

Savukārt “Vienotības” valdes sēdē varētu tik pieņemts lēmums par nacionālās apvienības ņemšanu koalīcijā, liecina partijas biedru izteikumi.

29.septembrī partijas “Pilsoniskā savienība” valde savā sēdē izskatīja jautājumu par koalīcijas veidošanas sarunām un vienbalsīgi nolēma atbalstīt “Vienotības” iesaistīšanos valdības koalīcijas veidošanā ar ZRP un VL-TB/LNNK. “Pilsoniskās savienības” valde uzdeva partijas pārstāvjiem “Vienotības” valdē uzturēt šo pozīciju.

LETA jau ziņoja, ka Valsts prezidents Andris Bērziņš pēc pirmā sarunu raunda noslēgšanas ar visām Saeimā ievēlētajām partijām preses konferencē norādīja, ka sagaida, lai 11.Saeimā iekļuvušās partijas un apvienības vienotos par koalīcijas modeli un sadarbības principiem līdz nākamās nedēļas beigām.

SC parlamenta ārkārtas vēlēšanās ieguva visvairāk jeb 31 mandātu. ZRP ieguvusi 22 mandātus, “Vienotība” – 20 mandātus, VL-TB/LNNK – 14 mandātus, bet ZZS – 13 mandātus.