Demogrāfija 2011

Māmiņu algu vietā jāmaksā bērnu pabalsti

/ Andris / Komentēt

Iepriekšējā rakstā “Izvēle viena – dzimstības veicināšana!” rakstīju, ka bērnu pilnvērtīgai attīstībai nepieciešamais minimums būtu jānodrošina visās ģimenēs neatkarīgi no vecāku materiālā stāvokļa.

Ierosinu ieviest pabalstu sistēmu, kas nav “māmiņu algas” tādā izpratnē, kā tās maksā šodien. Lai saņemtu šos pabalstus, mātei vispār nebūtu jāsāk strādāt. Šie pabalsti neaizvietotu ienākumus, kā tas ir slimības gadījumā, tādēļ cilvēkiem nebūtu vajadzības atlikt bērnu radīšanu līdz brīdim, kad “būs lielākas algas”. Tomēr ir iespējams saglabāt arī mainīgo daļu, kura atkarīga no iepriekš maksātajiem nodokļiem. Tāda varētu tikt maksāta vienu gadu pēc bērna piedzimšanas 10 – 20% apmērā no iepriekš ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliktajiem ienākumiem.

Šī pabalstu sistēma arī nebūtu orientēta uz māmiņu atgriešanos darba tirgū tūlīt pēc viena vai otra bērna piedzimšanas. Tas nav nepieciešams! Pabalstu sistēmas mērķis ir veicināt četru un vairāk bērnu dzimšanu veselīgās ģimenēs desmit un vairāk gadu laikā. Šajā laikā māte patiešām zaudē darba tirgus kvalifikāciju, ja tāda pirms tam ir bijusi, bet mūsdienās desmit gados kvalifikāciju zaudē jebkurš darba tirgus dalībnieks, kurš nemācās. Lai to kompensētu, vecāku izglītības fondā par katru bērnu būtu jāieskaita noteikta naudas summa, kas vēlāk ir izmantojama mācību maksai un arī stipendijai mācību laikā. Pēc jaunāko zināšanu apguves darba tirgū ienāks nobriedusi sieviete, kura, iespējams, kavēs kādas darba dienas bērna slimības dēļ, bet darba devējam nebūs pamata raizēties, ka gada laikā apmācītā sieviete uz diviem gadiem “pazudīs” kārtējā bērna kopšanas atvaļinājumā. Tikpat labi šo priekšrocību varēs izmantot tēvs, ja viņš būs bijis ģimenes mājas cilvēks.

Dzimstību veicinošai pabalstu sistēmai ir jāpiedāvā tāda materiālā stabilitāte, kas nodrošina bērna minimālās pamatvajadzības – pārtiku, apģērbu, mājokli. Bērna pamatvajadzība ir arī mātes klātbūtne zīdīšanas periodā un pieauguša cilvēka, vēlams, arī mātes, obligāta klātbūtne līdz piecu sešu gadu vecumam, kad parasti tiek sāktas mācības pirmsskolas izglītības obligātajā programmā. Bērna dzīves pirmajā gadā šādu pabalstu kopsummai, manuprāt, jāsasniedz Ls 300 mēnesī, bet otrajā un trešajā gadā – Ls 250. Ceturtajā, piektajā un sestajā gadā līdz Ls 200 (ja neapmeklē pirmsskolas izglītības iestādes), bet skolas vecuma bērniem – Ls 50 mēnesī. Pabalstu sistēmai jābūt progresīvai, jo ar katru nākamo bērnu attālinās brīdis, kad ģimenē būs divi pelnītāji.

Kādēļ pabalstiem būtu jābūt vairākiem? Veiksmīgām un apzinīgām ģimenēm būtu jāskatās tikai uz gala skaitļiem. Finansiāli ļoti veiksmīgām ģimenēm, iespējams, vispār nevajadzētu saņemt pabalstus. Arī šāda situācija ir iespējama, piemēram, nemaksāt mājokļa pabalstus to bērnu vecākiem, kuru mājokļa vai vispār īpašumu vērtība pārsniedz noteiktu summu. Tomēr šo jautājumu var risināt tikai pēc tam, kad valstī tiktu panākta vienošanās progresīvo nodokļu jomā, kas kļūtu par pamatu arī dažādu pabalstu piešķiršanas izvērtēšanai.

Vairāku pabalstu noteikšana ļauj efektīvi risināt mazāk veiksmīgu ģimeņu problēmas. Piemēram, kārtīgai ģimenei neizdodas nopelnīt tik daudz, lai nodrošinātu piemērotu mājokli sev un trijiem bērniem. Tad pašvaldība piešķir atbilstošu mājokli un automātiski saņem bērnu mājokļa pabalsta daļu. Līdzīgi rīkojas gadījumos, ja vecāki kāda iemesla dēļ nespēj nodrošināt kādas citas bērna vajadzības.

Šāda veida lēmumus jau šodien Latvijā pieņem bāriņtiesas, un tā tas varētu notikt arī turpmāk. Tikai jāpārliecinās, ka bāriņtiesās strādājošie nav pārguruši savā darbā un spēj strādāt ne tikai ar izdzīvošanas problēmām, bet arī ar tautas atdzimšanas vīziju.

Publikācijas un komentāri internetā:

www.iedzivotaji.lv

www.la.lv

aculiecinieks.delfi.lv

www.easyget.lv

Demogrāfs: Tuvākajos gados Latvijai masveida imigrācija nedraud

/ Andris / Komentēt

Rīga, 6.jūl., LETA. Tuvākajos trīs līdz piecos gados Latvijai masveida imigrācija nedraud un arī nav nepieciešama, tomēr tuvākajos gados izšķirsies, vai tā būs nepieciešama pēc desmit gadiem, šodien diskusijā “Latvijas demogrāfiskā katastrofa: izaicinājumi un risinājumi” atzina demogrāfs Ilmārs Mežs.

Viņš skaidroja, ka likumsakarība “jo bagātāka valsts – jo mazāk bērnu” Eiropā jau kādu laiku nedarbojas, ir vērojama pretēja tendence – bagātākas valstis vairāk iegulda jaunajās ģimenēs un bērnos. Savukārt “neapzinīgas Eiropas valstis, kas skrien pakaļ kādiem makroekonomiskiem rādītājiem, to nedara un iecementē to, ka pēc desmit līdz 20 gadiem nevarēs attīstīties bez imigrantiem”.

Mežs sacīja, ka rindas bērnudārzos, brīvpusdienu neesamība, pensijas uzkrājuma sistēma veicina to, ka izšķirties par otru vai trešu bērnu ģimenē ir ļoti liela finansiāla atbildība, tāpēc iedzīvotāju skaits turpinās samazināties. Un tas būs jākompensē ar masveida imigrāciju, tā būs jāatvieglo, un to pieprasīšot paši Latvijas iedzīvotāji.

“Tie būsim mēs, kas pēc 20 gadiem prasīs atvērt imigrācijas vārtus,” sacīja demogrāfs un piebilda, ka nākotnē būs gandrīz vai vienalga, kurā valodā ar tevi runās ārsts, ja, guļot slimnīcā, visu dienu pie pacienta neviens nevarēs pienākt darba spēka trūkuma dēļ. Jau tagad strādnieku skaits ir tikai nedaudz lielāks par pensionāru skaitu, tomēr pēc vienas paaudzes tas jau būs otrādi.

Savukārt Igaunijas panākumus demogrāfijas problēmu risināšanā Mežs skaidroja ar mērķtiecīgas sociālās politikas realizāciju. “Pusi no Dienvidu tilta izmaksām – tieši tik daudz vairāk Igaunija ieguldīja bērnos un jaunajās ģimenēs,” sacīja eksperts. Viņš piebilda, ka tāpat ļoti liela atšķirība starp Latviju un Igauniju ir tajā, ka tur tiek īstenota godīga politika, “kas nerēķina, cik līdzekļu ieritināsies kādas partijas kasē, bet domā par to, kas būs pēc desmit vai 20 gadiem”.

Viņš norādīja, ka situācijas uzlabošana jāpanāk tuvākajos četros gados, jo tieši tagad ir maksimālais daudzums sieviešu auglīgajā vecumā.

Izvēle viena – dzimstības veicināšana!

/ Andris / 4 komentāri

Publicēts laikrakstā “Latvijas Avīze” 2011.06.30

Tautas skaitīšanā šogad Latvijā saskaitīti 1,9 miljoni iedzīvotāju. 20 neatkarības gados esam zaudējuši pusi miljona, no tiem pēdējos septiņos gados Eiropas Savienībā – aptuveni 250 000 Latvijas iedzīvotāju.

Demogrāfi un katrs saprātīgs valsts iedzīvotājs saprot, ka Latvijas iedzīvotāji aizbrauc, izmirst un nepiedzimst. Ir pēdējais laiks glābt Latvijas tautu un Latvijas valstiskumu. Paliekot arvien mazāk, Latvijas iedzīvotāji vairs nespēs uzturēt infrastruktūru un paliks tikai divas izvēles – pilnīgs sabrukums vai miljons imigrantu no tālām zemēm. Mūsdienu kapitālistiskā realitāte un Latvijas valsts pastāvošā pārvalde ir orientēta uz patērētāju – IKP resursu. Šodien redzam, ka tāda pārvalde izrādās vērsta pret iedzīvotāju kopuma – nācijas – interesēm.

Apzinoties latviešu tautas eksistences un tātad arī Latvijas valstiskuma apdraudējumu, šodien Latvijā var runāt tikai par vienu prioritāti – Latvijā dzīvojošo iedzīvotāju dzimstības ievērojamu un neatliekamu veicināšanu. 2011. gada ārkārtas Saeimas vēlēšanām būs paliekoša nozīme tikai tad, ja sabiedrība apzināsies šo mērķi un atbilstoši tam izdarīs savu politisko izvēli.

Bērnu dzimstība ir jāvirza kā vienīgais prioritārais mērķis Saeimas un Ministru kabineta darbībā, budžeta veidošanā un ikdienas darbā.

Ģimenes, un pirmkārt mātes, kas dzemdē, audzina un uztur bērnus, izpilda visas Latvijas tautas atjaunošanas uzdevumu, tādēļ visai sabiedrībai materiāli un morāli tās jāatbalsta, bet kompetentām iestādēm jākonsultē un jākontrolē cilvēki, kuri uzņēmušies lielo atbildību šajā grūtajā laikā.

Sabiedrībai no valsts budžeta jānodrošina grūtniecības pabalsts kopš stāšanās ārsta uzskaitē, vienreizējs bērna piedzimšanas pabalsts, vienreizējs pabalsts vecāku izglītības fondā par katru bērnu, bērnudārza finansējumam pietuvināts bērna kopšanas pabalsts līdz 6 gadu vecumam, ja bērns neapmeklē pirmsskolas izglītības iestādi, bērna mājokļa pabalsts, bērna uztura pabalsts līdz vidējās izglītības iegūšanai vai līdz balsošanas tiesību vecuma sasniegšanai (kas ātrāk).

Materiālā nodrošinājuma līmenim jānodrošina tas, lai bērnu pilnvērtīgai attīstībai nepieciešamais minimums būtu visās ģimenēs neatkarīgi no vecāku materiālā stāvokļa.

Sabiedrībai no valsts budžeta jāapmaksā centralizēta bērnu, vecāku un topošo vecāku veselības aprūpes sistēma. No valsts budžeta jāapmaksā centralizēta izglītības standartu un mācību materiālu izstrāde un iepirkums. Izglītības iestādes normatīvo aktu noteiktā apjomā jāorganizē pašvaldībām, vienlīdzīgi konkurējot ar privātajām skolām. Augstākās izglītības finansējums jānodrošina valsts un privātajiem studiju kredītu un stipendiju fondiem. Valsts piešķirtās stipendijas studenti dzēstu ar legālu darbu Latvijas nodokļu telpā, kā arī saņemot pabalstus par saviem dzimušajiem bērniem savā vecāku izglītības fondā.

Finansējuma avots būtu valsts budžets, kurā tiktu ieskaitīta lielāka vai pat lielākā daļa iedzīvotāju ienākuma nodokļa un daļa no sociālā budžeta. Politiķiem un ierēdņiem jāmeklē un jārod iespēja finansēt dzimstības, veselības un izglītības programmas no ES fondiem, pamatojot ar notikušo Latvijas darbaspēka eksportu uz vecās Eiropas valstīm.

Pieredzējuši politiķi, valsts aparāta darbinieki un valsts finanšu plānotāji šādam piedāvājumam nekavējoties uzbruks ar budžeta skaitļiem – naudas neesot. Atbilde ir tikai viena – naudu pirmkārt šai prioritātei. Lai tā sauktie speciālisti pēc tam pierāda, ka patiešām ir speciālisti, un atrod trūkstošo naudu “zelta” tiltiem un visādiem valsts pārvaldes kapacitātes paaugstināšanas semināriem.

Mums, latviešiem un visiem šodienas Latvijas iedzīvotājiem, nav vajadzīgs arī “Rail Baltica” projekts, ja tas notiek uz mūsu nedzimušo bērnu rēķina. Pamest šo zemi var jau tagad – ar “Air Baltic”!

Publikācijas un komentāri internetā:

www.iedzivotaji.lv

www.la.lv

aculiecinieks.delfi.lv

www.esmaja.lv

www.easyget.lv

Ģ. Rungainis: Līdzekļu, ko noēst pensiju sistēmai, nav un nebūs

H. Djomkins: Dzimstība vai imigrācija?

/ Andris / Komentēt

Izskatās, ka 21.gs. pasaules iedzīvotāju dzīvē būs interesants. Runa ir par apmešanās jeb mītnes vietu izvēles tradīciju maiņu. Migrācija jeb brīva darbaspēka pārvietošanās būs cieņā un tiks uzskatīta par labklājības pamatu. Vaicāsiet – kāpēc tā? Un vai Latvijā arī? Par to sīkāk tālāk rakstā.

Viss raksts Hermaņa Djomkina blogā. Spied šeit!

Publikācija arī Apollo.lv

Tiesa atzīst par atbilstošu Satversmei strādājošo vecāku pabalstu samazināšanu

/ Andris / 6 komentāri

Es par šo kādu gadu atpakaļ arī sašūmējos. Tieši strādājošo pabalstu saņēmēju prasībām nepievienojos, tomēr ST atzinums laikam ir gala slēdziens šai tēmai. Tad nu palasiet, kam interesē. Un papētiet statistikā, vai šis troksnis ir uzlabojis dzimstību – tagad tajā laikā ieņemtiem bērniem būtu jādzimst…

2009.05.19 Progress māmiņu algu lietā

2009.05.24 “Māmiņu algām” griestu nebūs, taču tās saņems tikai nestrādājoši vecāki
Rīga, 15.marts, LETA. Satversmes tiesa (ST) par atbilstošu Satversmei atzinusi strādājošo vecāku pabalstu samazināšanu.

Kā aģentūru LETA informēja Satversmes tiesas priekšsēdētāja palīdze Līna Kovalevska, tiesa atzina, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1.pantam, 91.pantam un 110.pantam.

Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

LETA jau ziņoja, ka ST pērn jūlijā ierosināja lietu par likuma “Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009.gada līdz 2012.gadam” 5.panta pirmās daļas atbilstību Satversmes 1., 91. un 110.pantam, kuri noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā, cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas, kā arī to, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības.

Apstrīdētā norma noteic, ka laika periodā no 2009.gada 1.jūlija līdz 2010.gada 2.maijam personai, kura ir obligāti sociāli apdrošinātā persona – darba ņēmējs vai pašnodarbinātais -, noteikto vecāku pabalstu izmaksā 50% apmērā no piešķirtā pabalsta apmēra.

Savā spriedumā ST norāda, ka vecāku pabalsta mērķis ir kompensēt personai darbā gūstamos ienākumus, kurus tā zaudē bērna kopšanas dēļ, un sniegt atbalstu ģimenei, kurā ir bērns. Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību vienlīdzības principam, tiesa secināja, ka nestrādājošie vecāki un strādājošie vecāki neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Personas, karas vienlaikus saņem darba algu un vecāku pabalstu, ir labākā situācijā nekā tās personas, kuras ir bērna kopšanas atvaļinājumā un saņem tikai vecāku pabalstu. Pirmajā gadījumā pēc vecāku pabalsta saņemšanas ģimenes labklājības līmenis palielinās, bet otrajā – paliek iepriekšējā līmenī.

Tādēļ tiesa secināja, ka no vienlīdzības viedokļa ir pieļaujams dažāds pabalsta apmērs strādājošajiem un nestrādājošajiem vecākiem.

Kovalevska informē, ka tiesa arī secinājusi – apstrīdētā norma šobrīd neliedz personai, kura strādā un kurai ir bērns līdz viena gada vecumam, saņemt vecāku pabalstu kā tādu. Tātad likumdevējs ir saglabājis iespēju visām personām, kuru ģimenē ir bērns līdz viena gada vecumam, saņemt valsts atbalstu – vecāku pabalstu vai bērna kopšanas pabalstu. Tādēļ ir izpildīts Satversmes 110.pantā noteiktais pienākums sniegt atbalstu ģimenēm un bērniem.

Tiesa norādīja, ka tiesiskās paļāvības ierobežošana ir pieļaujama, ja tā kalpo sabiedrības kopējam labumam.

Ieviešot vecāku pabalstu, izveidojās tāda situācija, ka ģimenes varēja izvēlēties vecāku pabalstu noformēt uz viena vecāka, proti, tā vecāka vārda, kurš pirms bērna piedzimšanas bija saņēmis lielāku atalgojumu. Piemēram, ģimenē, kurā līdz bērna piedzimšanai viens no vecākiem nestrādāja, bet otrs strādāja, pabalstu saņēma nevis tas no vecākiem, kurš nestrādāja un atradās kopā ar bērnu, bet gan tas, kurš strādāja un saņēma algu. Savukārt gadījumos, kad abi vecāki pirms bērna piedzimšanas bija strādājuši, viņi vecāku pabalstu lūdza piešķirt tam, kuram ir lielāka alga, lai gan mājās ar bērnu palika otrs vecāks, kuram vecāku pabalsts būtu jāsaņem 70% apmērā no savas vidējās algas.

Ievērojot iepriekš minēto, izveidojās tādu personu grupa, kuras bērna kopšanas laikā nebija sociāli apdrošinātas.

Līdz 2008.gada 1.janvārim bērna kopšanas pabalsts bija viens no sociālā pabalsta veidiem un tika maksāts no valsts pamatbudžeta. Vecāku pabalsts, pieņemot politisku lēmumu, tika ieviests kā viens no sociālās apdrošināšanas veidiem. Taču sociālās apdrošināšanas iemaksu likme netika mainīta.

Vecāku pabalsts, likumdevējam neparedzot papildu sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi, ievērojami pasliktināja valsts sociālā budžeta stāvokli. Viens no iemesliem, kādēļ sociālās apdrošināšanas budžetā izveidojās tik liels deficīts, bija tas, ka vecāku pabalsts tika nepārdomāti noteikts par sociālās apdrošināšanas veidu. Vecāku pabalstu izmaksāšanai 2008.gadā tika izlietoti aptuveni 66,7 miljoni latu (plānoto 26 miljonu vietā), bet 2009.gada pirmajā pusgadā – aptuveni 43 miljoni latu.

Tas, ka vecāku pabalstu bez jebkādiem ierobežojumiem maksā arī nodarbinātajām personām, gan neatbilst sociālās apdrošināšanas būtībai, gan rada būtiskus izdevumus sociālajā budžetā. Tādēļ tika pieņemts lēmums atteikties no strādājošo vecāku pabalsta izmaksas, tomēr jaunā kārtībā netika ieviesta uzreiz, proti, tika paredzēts 306 dienu pārejas periods.

Pārejas periodā valsts turpina sniegt atbalstu arī strādājošajiem vecākiem, tomēr ierobežotu finanšu resursu dēļ pabalsta apmērs ir samazināts par 50%. Tomēr arī pārejas periodā valsts nodrošina tādu pabalstu, lai tas pildītu savu funkciju – atbalstīt ģimeni, kurā ir bērns.

Tādēļ tiesa secināja, ka apstrīdētā norma saglabā līdzsvaru starp konkrētās personas tiesisko paļāvību un sabiedrības tiesībām uz ilgtspējīgu valsts sociālās apdrošināšanas sistēmu un sabalansētu valsts budžetu.
LETA