Autors: Andris

Ikšķilē saskata interešu konfliktu

/ Andris / Komentēt

Andris: Aizgājušo dienu hronikas.

Db.lv, 2007. gada 8. marts 10:36

Saskaņā ar Ikšķiles kultūras biedrību sniegto informāciju dome plāno jaunu projektu, kas paredz senā Ikšķiles Upurkalna nolīdzināšanu un autostāvvietas būvniecību. Plānotais projekts lēšams 4 miljonu latu apmērā, no kuriem vairāk nekā 200 000 lati pārskaitīti firmai SIA India, kuras arhitekte Zane Karpova ir Ikšķiles domes izpilddirektora Jāņa Karpova meita.

Atklāto vēstuli, kurā Ikšķiles iedzīvotāji pauž protestu pret Ikšķiles novada domes plāniem Ikšķiles estrādes vietā būvēt jaunu kultūras centru, kā arī pret iespējamo estrādes nojaukšanu vai pārbīdi, dažu dienu laikā parakstījuši vairāk nekā 700 ikšķiliešu. Atklātā vēstule adresēta atbildīgo valsts institūciju vadītājiem, medijiem, Ikšķiles novada domes priekšsēdētājam Jānim Rudzītim, Db.lv informēja Ikšķiles kultūras biedrības.

Ikšķiles kultūras biedrība un novada iedzīvotāji uzskata, ka Ikšķiles estrāde ir nozīmīgs sabiedrisks kultūras objekts, kuram vērtību piešķir fakts, ka tas 1981. gadā tapis sabiedriskā kārtā un ir svarīgs kā neatņemama Ikšķiles pilsētas un Daugavas senlejas ainavas sastāvdaļa.

Jaunā domes projekta īstenošana paredz senā Ikšķiles Upurkalna nolīdzināšanu un autostāvvietas būvniecību. Pēc sabiedriskās apspriešanas 2006. gada septembrī ir notikusi jaunbūvējamās ēkas novietojuma būtiska izmaiņa, kas nav apspriesta publiski. Plānotais projekts lēšams 4 miljonu latu apmērā, no kuriem vairāk nekā 200 000 lati pārskaitīti firmai SIA India, kuras arhitekte Zane Karpova ir Ikšķiles domes izpilddirektora Jāņa Karpova meita. Šeit esot saskatāms interešu konflikts.

„Pašvaldība nav noformējusi būvvietas izvēles aktu saskaņā ar pastāvošajiem būvnoteikumiem un izsniegusi projektēšanas atļauju – arhitektūras un plānošanas uzdevumu – SIA India,” informē Ikšķiles novada domes deputāts Oļģerts Tamovičs.

„Pieņemtajā darbā piedāvātās arhitektūras kvalitāte neatbilst mazpilsētas apbūves kontekstam. Ēkas funkcionālais plānojums ir haotisks, neatrisina nama pamatfunkciju un būs neracionāls ekspluatācijā. Satraucošākā ir iecere paredzētās būves dēļ nojaukt pagājuša 20. gadsimta 80. gados sabiedriskā kārtā būvēto, labi funkcionējošo brīvdabas estrādi un, ignorējot kultūrvēsturisko vidi, veikt Daugavas senkrasta reljefa pārveidojumus,” uzskata mākslinieks, profesors Valdis Villerušs.

Ņemot vērā Ikšķiles novada un pilsētas infrastruktūras nesakārtotību un katastrofālo ceļu, ietvju un apgaismojuma stāvokli, sakarā ar ierosināto krimināllietu KL. 96.p ar Lietas Nr. 11310066405 Kaparāmuru karjers-ezeri un administratīvo nespēju 2006. gadā apgūt budžeta līdzekļus LVL 1 310 274 apjomā, Ikšķiles iedzīvotāji uzskata, ka pašreizējā Ikšķiles novada domes vadība nespēs profesionāli veikt tik liela finansiāla apjoma būvniecības projektu. Ikšķiles novada dome vairāk nekā 2 gadus neesot spējusi nodrošināt bērnudārza – PII Urdaviņa – rekonstrukciju un teritorijas iekārtošanu. Rindā uz to gaidot 300 bērnu un tam bija jābūt pabeigtam 2005.g. augustā. 2006.g. tam papildus tika piešķirti LVL 65 000, bet 2007.g. plānots piešķirt vēl LVL 518 000.

Strēlnieku cīņas Mazās Juglas krastos 1917. gadā

/ Andris / 1 komentārs

Kauja, kura varēja nenotikt

Pieminot strēlnieku cīņas Mazās Juglas krastos 1917. gadā

 Jānis Hartmanis, pulkvedis

 Latvijas Kara Muzeja publikācijas

Dienu un nakti,

Pie Juglas,

Traki un melni

Kā čugunā lieti,

Cieti

Jūs

Vācu lepnumam gvardiem

Un viņu pārspēkam

Stāvējāt pretī.

Un, ko vairs neņēma lodes,

Nobeidza mieti.

(A. Čaks „Mūžības skartie”)

         Pirmajā pasaules karā 1917. gada 1. un 2. septembra cīņas Rīgas frontē pie Mazās Juglas ieņem ļoti nozīmīgu vietu mūsu vēsturē, jo tā ir pēdējā un otra lielākā latviešu strēlnieku kauja. Pēc Smārdes kampaņas 1916. gada augustā un lielajiem zaudējumiem Tīreļpurvā 1916. gada Ziemassvētkos un 1917. gada janvārī, strēlniekiem radās iespēja atriebt savus kritušos biedrus. Cīņas notika plašā, 14 km garā frontē ar epicentru Ikšķiles novada teritorijā. Mūsu 6000 karavīri tikai ar dažiem lielgabaliem stājās pretim tikko Daugavu forsējušajai Vācijas armijai (vairāk nekā 60 000 cīnītāju ar ļoti spēcīgu artilērijas atbalstu). Krievijas armijas otrajā aizsardzības līnijā Mazās Juglas upes labajā krastā latviešu karavīri pret skaitlisko un tehnisko ienaidnieka pārspēku (vācieši plaši izmantoja arī aviāciju, ugunsmetējus un ar indi pildītas lielgabalu granātas) varonīgi aizstāvējās visu 2. septembri. Strēlniekus vadīja 2. latviešu strēlnieku brigādes komandieris Ansis Lielgalvis, viņa štāba priekšnieks Aleksandrs Zahariadze un pulku komandieri Jukums Vācietis, Andrejs Krustiņš, Gustavs Mangulis un Pēteris Avens.

         Tā laika cilvēku noskaņojumu un notikumu uztveri savās atmiņās apraksta latviešu gleznotājs Kārlis Baltgailis, tobrīd 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka jātnieku–izlūku komandas strēlnieks:

         1. septembra agrā rītā mūs uzmodināja nikna un nepārtraukta artilērijas viesuļuguns dunoņa Daugavas pusē. Nebija šaubu – tur sākusies kauja. Steidzīgi seglojam zirgus un dodamies uz Ropažu muižu. Pie atsevišķām lauku mājām pulcējas strēlnieki. Satraukums. Štābā no armijas vadības pienākusi ziņa, ka vācieši mēģinājuši forsēt Daugavu, bet atsisti. Šai ziņai tomēr nevar ticēt. Laiks iet, un dobjā dunoņa pamalē nemazinās. Uz ceļiem parādījušies bēgļi, kuri stāsta, ka vācieši jau esot Daugavai šinī pusē. Nāk ievainotie karavīri un bēgoši krievu zaldāti bez ieročiem un daži pat bez cepures. Mums rīkojums – aizturēt dezertierus un griezt atpakaļ. Veltīgas pūles. Pa katru stundu bēgošo skaits vairojas, tāpat ievainoto un no gāzes saindēto.

         Strēlniekos uztraukums – kamdēļ mūs nesūta uz fronti, jo tur vārās kā raganu katlā. Ievainotie stāsta, ka pēc ārkārtīgi niknas apšaudes, arī ar gāzu lādiņiem, vācieši pārcēlušies pāri Daugavai un piespieduši krievu karaspēku atkāpties. Bet armijas štābs vēl arvien ziņo par vācu uzbrukumu sekmīgu atvairīšanu.

         Nav vairāk ko gaidīt. Uz ceļa pulcējas Zemgaliešu rotas. Piebrauc munīcijas divriči. Strēlnieki steidzīgi ņem no tiem patronas un rokas granātas. Neparasts skats no Ikšķiles puses – nāk izklaidus krievu sakautās armijas cīnītāji, brauc armijas vezumos saklupuši karavīri. Visi steidzas tikai projām, bet šeit stingrās rindās stājas strēlnieki un gaida pavēli, lai dotos uz priekšu. Pie kroga gala sastājušās dažas bēgļu sievas, skatās nopietni un skumji uz mums – latviešu karavīriem, kāda jauna meitene saplūkusi dāliju ziedus, pienāk un sāk tos izdalīt tuvāk esošajiem strēlniekiem.

         Uzbrukumam Rīgas frontē vācu ģenerāļi sāka gatavoties jau 1916. gada decembrī. Tika nolemts forsēt Daugavu pie Ikšķiles un strauji doties ziemeļu, kā arī ziemeļrietumu virzienā. Tādējādi būtu panākti divi pamatmērķi: gūstā kristu Krievijas 12. armija un tiktu ieņemta Rīga. Frontes līnija iztaisnotos, un vairākas divīzijas varētu sūtīt uz Franciju, kur izšķīrās kara liktenis.[1]

         Kā mēs redzam pēc notikumu tālākās gaitas, vācieši sekmīgi realizēja gan tikai savu otro ieceri. Lai labāk izprastu 1917. gada 1. un 2. septembra cīņu norisi, īsumā jāieskicē situācija abās karojošajās pusēs. Rīgas fronti jau trešo gadu aizstāvēja Krievijas 12. armija (pozīcijas: Braņķuciems pie Slokas – Tīreļpurvs – Olaine – Bērzmente – Ogre –Daugavas labais krasts – Aizkraukles muiža). Vasaras laikā, ar nolūku saīsināt fronti, krievu vienības bez kaujas atstāja Rīgas jūras līča piekrastē Klapkalnciema rajonu un Nāves salas placdarmu iepretim Ikšķilei. Protams, ka tas negatīvi ietekmēja kopējo situāciju. Tomēr ļaunākais bija karaspēka zemās kaujas spējas un, ar retiem izņēmumiem, nevēlēšanās cīnīties. Jau pirms diviem gadiem Lielbritānijas militārais atašejs Krievijā ģenerālis Nokss sarunā ar krievu kareivi noskaidroja lielākās daļas impērijas armijas karavīru nostāju attiecībā pret turpmāko kara gaitu: „Mēs atkāpsimies līdz Urāliem, sekotāju armijā paliks viens vācietis un viens austrietis. Austrieti, kā parasti, mēs sagūstīsim, bet vācieti – nogalināsim.”[2] Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas situācija vēl vairāk pasliktinājās – krievu ģenerāļu vērtējumā karaspēks pārvērtās par tautas miliciju. Tam ir jāpiekrīt, jo virsniekiem ar Krievijas pagaidu valdības rīkojumiem bija atņemta reālā vara. 12. armijas vienībās noteicēji atradās kareivju komitejās, kuras savukārt vadīja lielinieki vai arī to atbalstītāji. Kopā Rīgas frontes kaujas sastāvs uz šo brīdi – 192 000 karavīru, 1102 lielgabalu un 1900 ložmetēju, tajā skaitā: latviešu strēlnieku astoņos pulkos – 18 500 karavīru un 102 ložmetēji.[3] Lielinieku aģitācija visvairāk bija skārusi 2. latviešu strēlnieku brigādes četrus pulkus, kuri atradās armijas rezervē Lielkangaru – Ropažu tuvumā. 1. latviešu strēlnieku brigādes vienības stāvēja Olaines pozīcijās pie Rīgas – Jelgavas šosejas.[4] Kerenska valdības laikā latviešu pilsoniskās sabiedrības līderi darbu ar latviešu strēlniekiem atstāja novārtā. Tika risinātas citas problēmas – Latvijas autonomija, bēgļu jautājums, Latgales nākotne, skolotāju kongress, agrārā reforma u. c. Lielie zaudējumi iepriekšējās kaujās, sliktā pārtika, daudzsološie lielinieku solījumi: nost karu, zemi zemniekiem, tautu pašnoteikšanās, maizi darbaļaudīm, kā arī vācu labi organizētā brāļošanās noveda pie tā, ka no 1917. gada maija latviešu vienības nostājās zem sarkanajiem karogiem. Jāņem vērā, ka daudziem strēlniekiem bija labā atmiņā 1905.–1906. gada notikumi. Tomēr salīdzinājumā ar krievu pulkiem latviešu strēlnieku vienībās kaujas gars, īpaši aizsardzības cīņām, vēl turējās līmenī. Viņi tomēr atradās savā Tēvzemē, daudziem agrākajās kaujās bija krituši draugi un radinieki. Īpaši jau neviens uz vāciešu žēlsirdību un līdzjūtību necerēja.

         Savukārt ķeizara Vilhelma II karavīri strikti pildīja savu virsnieku pavēles. Vācijā valdīja vecā un stingrā prūšu kārtība. Revolūcija un pārmaiņas sākās pēc gada un pāris mēnešiem. Vāciešiem uzvara pie Rīgas bija ļoti nepieciešama, jo pie Ikšķiles viņi gribēja praktiski pārbaudīt jaunas karošanas metodes – pēc vairāku stundu ļoti koncentrētas un kombinētas artilērijas uguns nevis pa konkrētiem objektiem, bet pa 500 x 400 m lieliem taisnstūriem seko tūlītējs kājnieku uzbrukums.[5] Lielgabalu piešaude iepriekš netika veikta, šādi efektīvi tika nodrošināts pārsteiguma efekts. Uzbrucēju vienības iepriekš bija karojušas citās frontēs, tās Latvijā ieradās tikai dažas dienas pirms operācijas sākuma. Šiem karotājiem jēdzieni par brāļošanos neko neizteica. Izmantojot šo artilērijas koncentrētās uguns metodi, 1918. gadā Vācijas armija cerēja Rietumu frontē sagraut angļu un franču karaspēku. Bez tam, gūstot uzvaru pār Krievijas 12. armiju un ieņemot Rīgu, Vilhelms II plānoja turpināt Krievijas valsts tālāku iznīcināšanu un savu vienību pārsviešanu uz Francijas kaujas laukiem.

            Ko pretinieki viens par otru zināja? Šajā ziņā situācija izveidojās ļoti interesanta – Krievijas 12. armijas vadībai ziņas par gaidāmo vācu ofensīvu bija pietiekamas un apjomīgas. Jau divas nedēļas pirms upes forsēšanas izlūklidmašīnas ziņoja par lieliem pretinieka karaspēka grupējumiem Daugavas kreisā krasta mežos, kuri tiek regulāri papildināti.[6] Apmēram sešas stundas pirms vācu operācijas sākuma krievu ierakumos ieradās pārbēdzējs, elzasietis Pauls Viters, kurš informēja par plānoto Daugavas šķērsošanu.[7] Šī ziņa ļoti palīdzēja ātri sagatavot prettriecienam rezervē esošo 130. Hersonas kājnieku pulku. Diemžēl 2. latviešu strēlnieku brigādi uzbrukumam nesagatavoja, arī šīs svarīgās ziņas latviešu karavīri nezināja. Kopumā vērtējot, krievu karaspēka vadība iegūto izlūkinformāciju izmantoja nepietiekami, jo armija divvaldības laikā bija pārvērtusies par tautas miliciju.

            Savukārt vācu ģenerāļiem par Krievijas 12. armijas vienībām nebija noteiktu ziņu. Par sevišķi bīstamiem tika uzskatīti sibīrieši. Latviešu strēlnieki pēc smagajiem zaudējumiem iepriekšējās cīņās savas kaujas spējas pilnībā nebija atguvuši, 2. latviešu strēlnieku brigādē dominēja lielinieciskās zaldātu komitejas. Dažas krievu vienības labprāt brāļojās un ieturēja pamieru, taču pēc to nomaiņas jebkura kustība vācu pusē tika apšaudīta.[8]

         Vācu armijas 1. septembra uzbrukuma mērķa sasniegšanā svarīgākais bija laika faktors. Pamatjautājums bija ļoti vienkāršs – kurš pirmais ieņems krievu iepriekšizbūvētās aizsardzības pozīcijas Mazās Juglas krastos apmēram 7–8 kilometru attālumā uz ziemeļiem no Daugavas.

         Pēc uzvaras trīs stundu ilgajā artilērijas kaujā sestdienas rītā, 1. septembrī pie Ikšķiles vācieši uzsāka trīs koka pontonu tiltu būvi. Šeit bija koncentrēta 1/10 daļa visas vācu armijas artilērijas – 1159 lielgabali, mīnmetēji, bumbmetēji, izšaujot 560 000 granātas, nomāca 66 krievu lielgabalus un piespieda atkāpties Daugavas labā krastā novietotos kājniekus. Jau pulksten desmitos no rīta pēc upes forsēšanas priekšējo vienību izlūki pārgāja Rīgas – Daugavpils dzelzceļa līniju.[9] Tomēr tālāk uzbrucēju (grupējuma karavīru kopējais skaits pārsniedza 100 000) virzība uz priekšu notika lēni, rezultātā tik ļoti kārotās Mazās Juglas upes labo krastu pie „Vilīškalniem” pirmie ap pulksten četriem pēcpusdienā sasniedza 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka pamatspēki, kuri īsā cīņā iztrieca no ierakumiem nelielās vācu vienības.[10] Uzbrucējiem ātrās un pārliecinošās uzvaras vietā nākamajā dienā nācās iesaistīties ilgā un asiņainā kaujā.

            Rodas jautājums, kāpēc vācu vienības 1. septembrī līdz otrajai krievu aizsardzības līnijai pie Mazās Juglas upes uz priekšu virzījās pārāk lēni. Iemesli ir vairāki.

  • Vācu ģenerāļi operācijas plāna izstrādē neievēroja vienu no uzbrukuma pamatprincipiem – spēka koncentrācija galvenajā virzienā. Tā rezultātā trīs divīzijas pēc Daugavas forsēšanas pagriezās pa kreisi un devās tieši uz Rīgu. Kopumā tā bija apmēram trešdaļa no visa uzbrucēja karaspēka. Šīs divīzijas sprosta pozīcijā pie Stopiņiem jau gaidīja 110. krievu kājnieku divīzija, un šeit sākās ilgstoša kauja.[11]
  • Vācu armijas labi atstrādātais mehānisms sāka buksēt: trīs pirmo divīziju karaspēks (apmēram 30 000 karotāji), kas šķērsoja Daugavu pa trim tiltiem, pretēji pavēlē noteiktajai kārtībai, savās kolonnās iekļāva vezumniekus. Tādējādi arī virzība uz priekšu strauji palēninājās un tika zaudētas vairākas tik dārgās stundas. Protams, ka arī ceļu tīkls starp Ikšķili un Tīnūžiem un Mazās Juglas upi bija slikts, šī teritorija – mežaina un purvaina, tās centrālajā daļā atradās plašais Kaparāmura ezers. Krietna daļa uzbrucēju kavalērijas šādos apstākļos apmaldījās, daudzi zirgi krita un savainoja kājas pret šaursliežu dzelzceļa sliedēm, kuras speciāli bija izmētātas uz meža ceļiem.[12]
  • 130. Hersonas kājnieku pulka pretuzbrukumā, kurš atspieda vācu vienības no pašreizējās šosejas Rīga – Ulbroka – Tīnūži – Ogre līnijas līdz Rīgas – Daugavpils dzelzceļam, tika iegūtas tik nepieciešamās dažas stundas laika. Šīs kaujasspējīgās vienības izvietojums Mazās Juglas kreisā krasta tuvumā apstiprina to, ka Krievijas 12. armijas vadība gaidīja pretinieka lielo uzbrukumu pie Ikšķiles.[13]

            Latviešu strēlnieki izvirzīties cīņai pret Daugavu šķērsojošajiem vāciešiem uzsāka pēc pavēles 1. septembra pēcpusdienā. 2. latviešu strēlnieku brigādes aizsardzības centrā, galvenajā sektorā, tika novietots 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulks, jo šajā vienībā bija divas reizes vairāk ložmetēju nekā citos brigādes pulkos. Pa labi no Jukuma Vācieša komandētajiem karavīriem nostājās 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulks, bet pa kreisi – 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulks. Brigādes rezervē atradās 7. Bauskas latviešu strēlnieku pulks, kura sastāvā esošo rotu lielākā daļa nākamās dienas kaujas laikā pakāpeniski tika nodotas 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkam – lai aizvietotu no ierindas izsistos cīnītājus. Visi brigādes karavīri pirms lielās kaujas rezervē bija atpūtušies vairāk nekā nedēļu.[14]

1. septembra vakarā 2. latviešu strēlnieku brigāde ieņēma savas norādītās pozīcijas un sāka gatavoties aizsardzības kaujai, kā arī izsūtīja izlūkus. Daži no viņiem krita, kā arī tika saņemti gūstā. Tā vācieši uzzināja, kas ir viņu pretinieki ziemeļos. Analizējot radušos situāciju, tika nolemts latviešus apiet no austrumiem. Naktī uz 2. septembri plkst. 3:00 vācieši pēc artilērijas sagatavošanas uguns uzbruka 129. Besarābijas kājnieku pulka pozīcijām pie „Misiņiem” (2 km attālumā no 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulka kreisā flanga, t. i. – Tīnūžu muižas). Krievu karavīri šo triecienu atsita, pretējā gadījumā 2. septembra dienas kauja pie Mazās Juglas upes nenotiktu.[15] Latviešu spēkiem būtu steidzīgi jāatkāpjas. Vācu vienības pēc neveiksmes pie „Misiņiem” uzsāka gatavoties uzbrukumiem 2. latviešu strēlnieku brigādes centram. Pretinieka artilērija strēlnieku ierakumus apšaudīja jau no paša rīta, kājnieku triecieni sākās dienas vidū.[16] Par tālākiem notikumiem lai liecina kaujas dalībnieks, 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka 1. rotas jefreitors Julians Balodis:

…Un tad sākās. Īsta elle zemes virsū. Pirmais uzbrukums nāca uz mūsu pulku, 2. latviešu strēlnieku brigādes centrā. Sprakšķēja šautenes, tarkšķēja ložmetēji, sanēja lodes, griezīgi kauca lādiņi, plīsa šrapneļi, sprāga granātas, mīnas, gaisā lidoja šķembas un zemes pikas. Viss tas vilkās ilgi – likās, ka veselu mūžību. Tad kaujas troksnis pamazām norima un apklusa. Iestājās atelpa. Vācu uzbrukumu atsitām ar ložmetējiem, rokas granātām un šautenēm. Mūsu artilērija izšāva 5-6 granātas un apklusa visu cīņas laiku, pametot mūs kaujas laukā vienus.

            Īsajā atelpas brīdī ieradās rotu ķēķi ar pusdienām. Kaut arī nebija nekādas ēstgribas, tomēr pēc pusdienām aizgājām un novietojām ēdienu ierakumos priekš vakariņām. Vilis Libervirts aizgāja pie rotas komandiera informēties. Podporučiks Sebežs, citkārt kaujās īstenais lauva, šodien bija apātiski pasīvs. Artilērijas mūsu rīcībā neesot, arī rezervju nav. Rotas komandiera pavēle bija, ka jāturas līdz pēdējam vīram.

            Un tad atkal sākās – nepārtraukts un kombinēts vācu uzbrukums. Virs mūsu galvām lidoja vācu lidmašīnas, kuras meta bumbas un šāva ar ložmetējiem. Mūsu ierakumi bija tīti sprādzienu dūmos. Tā bija īsta nāves un iznīcības deja. Skanēja ievainoto strēlnieku lāsti un vaidi, plūda asinis… No rotas virsniekiem ierindā palika tikai podporučiks Sebežs, pārējos ievainoja. Vācu uzbrukums neatslāba. Zem mūsu nāvējošās  uguns, pāri kritušajiem, uzbrukumā nāca arvien svaigi ienaidnieka spēki. Vācu artilērijas uguns kļuva niknāka. Sevišķi iznīcinošu lielgabalu un mīnmetēju uguni vāci vērsa uz Cukurgalvu, kura atgādināja darbojošos vulkānu miniatūrā. Mums ziņoja, ka tur ierindā nav vairs pat neviena apakšvirsnieka.

            Kauja turpinājās – vēl negantāk, vēl niknāk. Pēkšņi redzam, ka no Cukurgalvā izvietotā vada daļa strēlnieku izlec no ierakumiem un dodas uz pakalna nogāzi. Drīz strēlnieki noguļas ķēdē un sāk šaut. Starp Cukurgalvu un 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulku ir ielauzies pretinieks. Daļa mūsu 3. vada strēlnieku pēc Viļa Libervirta komandas izlec no ierakumiem, skrien un sagulst kartupeļu laukā starp saimniekmāju un Cukurgalvas nogāzi. Kā vareni pātagas cirtieni noskan mūsu šauteņu zalves. Uzbrūkošā ienaidnieka kolonna jūk un krīt. Pārrāvuma briesmas ir likvidētas. Te virs mūsu galvām parādās vācu lidmašīna, viņa apmet loku un zemu pārlaižas mums pāri. Mēs viņu saņemam ar šauteņu un ložmetēju uguni. Bet tūlīt uz mūsu pusi šņākdamas nāk vācu smagās granātas. Līdzīgi pērkona grāvieniem noskan virs mūsu galvām to sprādzieni, mēs tiekam apbērti ar šrapneļu lodīšu krusu. Gandrīz vai pusi no mums ievaino, dažus pat ļoti smagi un vairākās vietās – starp viņiem arī strēlnieku Auguli. Tomēr vairums tiekam viegli savainoti. Sākam rāpties ārā no kartupeļu lauka, ievainotos nesam un vedam līdzi uz saviem ierakumiem.

            Sanitārus jau sen kā neredz, ievainotos pārsējam paši. Vieglāk ievainotie paši aiziet pa satiksmes eju uz pārsienamo punktu. Grūti ievainotie nu ir jānes mums. Vilis Libervirts man un kādam gados vecākam strēlniekam liek aizgādāt uz aizmuguri kājas stilbā smagi ievainotu biedru. Mani gan tas ne visai iepriecina, jo negribas šķirties no savas rotas. Satiksmes eja ir pilna ar ievainotajiem un to nesējiem. Aizmugurē paliek šauteņu un ložmetēju šāvienu troksnis.”

Daudzie vācu izlases karavīru triecieni 2. septembrī burtiski sašķīda pret latviešu strēlnieku stingro apņēmību aizsargāt savu Tēvzemi un dzimtās sētas. Nenoliedzami tā bija mūsu strēlnieku „gulbja dziesma”. Izpildījuši savu uzdevumu, dzīvi palikušie latviešu karavīri ar smagu sirdi atkāpās līdz Siguldas un Cēsu pozīcijām. Zaudējumi bija ļoti smagi – 5. Zemgales un 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulkā no ierindas izsita vairāk nekā pusi cīnītāju, 7. Bauskas un 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulks cieta mazāk. Par šo cīņu raksturu liecina arī daudzie Brāļu kapi 2. latviešu strēlnieku brigādes cīņu teritorijā – „Kaparāmuri II”, „Lejastīnūži”, „Luņģi”, „Pikkalni”, „Sili”, „Štāli” un „Auziņi”. Lielākā daļa apbedīto šajās klusajās lauku kapsētās ir uzbrucēji – vācu karavīri.

         Ko ieguva un panāca Mazās Juglas kaujas varoņi: vācu karaspēks neizpildīja savu uzdevumu pilnībā – Krievijas 12. armija netika sagūstīta un atkāpās no Rīgas priekštilta pozīcijām uz Vidzemi. Šo vienību sastāvā bija arī četri latviešu strēlnieku pulki no 1. latviešu strēlnieku brigādes. Kopumā arī visas strēlnieku daļas, gan ciešot smagus zaudējumus, pēc papildinājumu saņemšanas no Latviešu strēlnieku rezerves pulka saglabāja savus galvenos spēkus.[17] Morāles jomā strēlnieku vienības zaudēja daudz vairāk nekā militārajā ziņā. Rīga, kuru viņi sargāja divus gadus, krita nīsto vācu rokās. Pēc Mazās Juglas kaujas dažādu apstākļu ietekmē strēlnieku vienību demoralizācija kļuva vēl ātrāka, tuvākajos pāris mēnešos liela daļa veco strēlnieku – veterānu dezertēja vai arī demobilizējās. Viņu piemēram sekoja virsnieki – vienību komandieri. Tie, kas palika savā Tēvzemē, kā arī no vācu gūsta atbrīvotie bijušie strēlnieki aktīvi cīnījās par mūsu jaunās valsts brīvību Latvijas Republikas armijas rindās 1919.–1920. gada Latvijas Atbrīvošanas karā.

         Pēc vēsturiskajām cīņām Latvijas Republika, pienācīgi novērtējot Mazās Juglas cīņu nozīmi, apbalvoja ar Lāčplēša Kara ordeni septiņus šīs kaujas varoņus – Jāni Kureli, Jāni Sebežu, Kārli Sloku, Pēteri Stērsti, Pēteri Bebrišu, Kārli Jēkabsonu un Eduardu Bruži-Breži.[18]

[1] Militāro rakstu krājums. – Nr. 1 – Rīga, 1924. – 98. lpp.

[2] Утин А. Первая мировая война. – Москва, 2001, c. 197

[3] Российский Военно исторический архив (Krievijas Valsts militārās vēstures arhīvs, tupmāk – РГВИА), ф. 2031., оп. 1., д. 225., л. 163.

[4] Militāro rakstu krājums. – Nr. 1 – Rīga, 1924. – 100. lpp.

[5] Hanslian R. Der chemishe Krieg. – Berlin, 1927. –  S. 111-112; Уткин A. Первая мировая война. – Москва, 2001, c. 384

[6] Krievijas 12. armijas 1917. gada pavēle Nr. 805

[7] РГВИА, ф. 2744., оп. 2., д. 32., л. 4.

[8] Militāro rakstu krājums. – Nr. 1 – Rīga, 1924. – 100. lpp.

[9] Zabecki D. Steel Wind. – [b.v.], 1994, p. 25; РГВИА, ф. 2152., оп. 1., д. 192., л. 36/102.

[10] РГВИА, ф. 3456., оп. 2., д. 69., л. 1.

[11] Militāro rakstu krājums. – Nr. 1 – Rīga, 1924. – 115., 126., 127. lpp.; Заончковский А. Первая мировая война. – С-Петербург, 2000, c.675

[12] Militāro rakstu krājums. – Nr. 1 – Rīga, 1924. – 114. lpp.

[13] РГВИА, ф. 2744., оп. 2., д. 32., л. 1/12.

[14] Latvijas Valsts arhīvs , 45. f., 2. apr., 234. l., 108.,109.lp.; РГВИА, ф. 3459., оп. 1., д. 26., л. 14-15.; ф. 2551., оп. 1., д. 73., л. 32-33.; ф. 3461., оп. 1., д. 36., л. 88-89.

[15] РГВИА, ф. 2363., оп. 2., д. 105., л. 58.

[16] РГВИА, ф. 3456., оп. 2., д. 225.

[17] Latvijas Valsts Vēstures arhīvs, 5434. f., 1. apr., 905. l., 12-14. lp.

[18] Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. Biogrāfiska vārdnīca. / Sast.: Šēnbergs M., Bambals A., Rauzāns G., Romanovskis R., Ruņģis E., Treide U. – Rīga, 1995. – 64., 100., 213., 214., 279., 477., 489., 580. lpp.

Dzeltenā sniega ūdens 2

/ Andris / Komentēt

Šā gada februārī atļāvos izteikt neapmierinātību par ūdens kvalitāti savā Skolas ielas mājoklī. Sekojot dažādiem aicinājumiem uz konstruktīvu sadarbību, veltīju laiku sarunai arī ar atbildīgo „Līvu” darbinieku.

Diemžēl konkrētu atbildi par dzeltenā ūdens rašanās iemeslu nesaņēmu, tik vien to, ka tiek skalota sistēma. Skalošana, protams, dzen duļķes, bet tas neskaidro, kur un kādēļ tās duļķes rodas un kādēļ tās pēc tam jāizdzen caur māju un dzīvokļu skaitītājiem? Vai tiešām nevar sistēmas posmu skalot atsevišķi, netīro ūdeni no sistēmas nolejot?

Sarunas noslēgumā vienojāmies, ka sistēmas skalošana piektdien vai sestdien nav laba prakse, jo šajā laikā iedzīvotāji ir mājās un ūdeni lieto vairāk. Vienojāmies arī par to, ka gadījumos, kad sistēma patiešām jāskalo, par to tiks informēti māju iedzīvotāji – ar lapiņām pie durvīm. Tik tālu konstruktīvā sadarbība…

Ceturtdienas, 24. marta rītā ūdens atkal bija dzeltens. Fotografēšanai mazliet ietecināju vannā. Vai atceries, kā Tev garšoja ceturtdienas rīta ūdens glāze? Daudzi joprojām apgalvo, ka dzerot ūdensvada ūdeni. Vai paskatījies, ko samiegojies ielēji kafijas kannā?

Tā kā vakarā mājās ierados jau tumsā, no rīta izejot no mājas nopētīju ziņojumu dēli, ārdurvis, pagraba durvis. Nekā, nav ziņu par skalošanu. Ticot, ka „Līvu” darbinieks, turklāt – deputāts, apzināti nemelotu, jāsecina, ka ūdens kvalitāte mūsu krānos ir mainīgs un nekontrolējams lielums. Labā prakse šajā gadījumā būtu tāda, ka „Līvi” uzrakstītu, kas par lietu, parakstītos un pateiktu, kad būs kārtībā. Reālā prakse ir Ikskile.com komentāros Arnolda rakstītais: „Nevajadzēja pirkt dzīvokli Ikšķilē, ja par dārgu apkure. Latvijā taču ir arī citas pilsētas. Tevi tak ar varu uz šejieni neatvilka?” Ej, nu saproti, vai tā draudzīga pavilkšana uz zoba vai kādas amatpersonas ņirgāšanās.

Kā domājiet jūs, pašvaldības aģentūras „Līvi” klienti?

Publikācija Ikskile.com

Skolas ielas atpūtas laukumi 2

/ Andris / 1 komentārs

Ikskile.com 2010. gada 7. martā publicēts raksts “Skolas ielas atpūtas laukumi” jeb Ikšķiles Domes lēmums par detālplānojum izstrādes uzsākšanu Skolas ielas atpūtas laukumiem un centra apbūves piebrauktuvēm. Publicētajā lēmumā minēti pielikumi – grafiskais (attēls pie raksta) un otrais – apstiprinātais darba uzdevums. Par darba uzdevumu šis stāsts.

Domes 24. februāra sēdes darba kārtība

24. Par detālplānojuma izstrādes uzsākšanu zemes īpašuma „Skolas ielas atpūtas laukumi” (kadastra Nr. 74050020313) teritorijai un nekustamā īpašuma „Centra apbūves piebrauktuves” (kadastra Nr. 74050020521) teritorijas daļai.

“Ikšķiles Vēstis” martā:

“Domes sēdē deputāti izskatīja 45 darba kārtības jautājumus:
nolēma uzsākt:
–    detālplānojuma izstrādi nekustamā īpašuma „Skolas ielas atpūtas laukumi” teritorijai un nekustamā īpašuma „Centra apbūves piebrauktuves” teritorijas daļai un apstiprināt darba uzdevumu.”

Ielu tirdzniecības vieta

Visiem Ikšķiles novada iedzīvotājiem ir tiesības zināt, kādēļ novada budžeta nauda tiek ieguldīta detālplāna izstrādē. Lieki teikt, ka Skolas ielas māju iedzīvotāji noteikti vēlas zināt ne tikai pamatojumu, bet arī plāna detaļas.

Tā kā manās rokās ir nonācis deputātu lemšanai izsniegtais lēmuma projekts, tajā atrodams arī DARBA UZDEVUMS detālplānojuma izstrādāšanai (2. pielikums). Jādomā, ka šis ir oficiālais dokuments, kas ir pamats līguma slēgšanai ar izpildītāju. Izlaižot visu tehnisko informāciju, atsauces uz normatīvajiem aktiem un kopēšanas kļūdu 3. punktā, stāv rakstīts, ka detālplānojuma izstrādes uzdevums ir ielu tirdzniecības vietas, autostāvvietas, labiekārtojumu un inženierkomunikācijas tīklu plānot atbilstoši normatīvo aktu prasībām.

Lasot visus šos formulējumus, es netieku gudrs. Visi minēti objekti dabā šeit jau ir – gan tirdzniecības vietas, gan autostāvvietas, inženierkomunikācijas un pat labiekārtojums (plānā ietvertajā teritorijā ir viens soliņš). Vēl šajā teritorijā šodien dabā eksistē 2 sporta būves – vasarā labi, bet ne pilnīgi noslogots atklātais tenisa korts un lielais sporta laukums, kuram pirms dažiem gadiem demontēts žogs un uzstādīts viens basketbola grozs. Kāds būs šo sporta būvju liktenis, ja tās nav minētas darba uzdevumā?

Lielais sporta laukums bez žoga

Domes lēmuma projektā ir atsauce uz izpilddirektora G.Kurmja iesniegumu par detālplānojuma izstrādes ierosināšanu ielu tirdzniecības vietas un autostāvvietas ierīkošanai.

Viss šis garais ievads nav piekasīšanās. Es centos sameklēt atbildi uz savu jautājumu, bet diemžēl neizdevās. Aicinājums ir pavisam konkrēts:

Kurmja kungs! Lūdzu, publicējiet savu iesniegumu Domei un/vai plašāku plānoto vides sakārtošanas ideju aprakstu.

Mēs, vietējie iedzīvotāji, to ļoti atbildīgi izpētīsim un iesniegsim savus priekšlikumus, ja tādi radīsies.  Ja priekšlikumi izrādīsies pieņemami, tos būs vieglāk iekļaut vēl nepabeigtā projektā – gatavos mainīt parasti nav ne laika, ne arī motivācijas. Par neiekļautajiem varēsim diskutēt sabiedriskās apspriešanas ietvaros, un jums jau iepriekš būs iespēja sagatavot atteikuma pamatojumu.

Tenisa korts, soliņš, paklāju stends

Nav šaubu, ka labiekārtošana šajā teritorijā ir vajadzīga un iedzīvotāji to atbalsta. Ja sadarbība tiks uzsākta projekta sākumā, tad beigās nebūs nekādas vajadzības runāt par “dāvināta zirga zobu neskatīšanos”.

Latviešu leģionārus reabilitēja jau pirms 63 gadiem

/ Andris / Komentēt

Protams, katram var būt vajadzība kaut ko noklusēt vai pateikt savādāk, tomēr nebūtu taisnīgi teikt, ka karā zaudējušie latvieši leģionāri spējuši maldināt tik daudz svarīgu institūciju un atbildīgu cilvēku.

www.kasjauns.lv 16.marts 2010 07:52

Pirms 16. marta latviešiem atkal jātaisnojas, ka mūsu leģionāri nav nekādi esesieši, bet gan cīnītāji par savas valsts neatkarību. Patiesībā vajadzētu taisnoties tiem, kuri latviešu leģionārus apvaino rasismā un neģēlībās.

Jau 1947. gadā īpaša Apvienoto Nāciju izmeklēšanas komisija atzina, ka ir netaisnīgi latviešu, igauņu un lietuviešu leģionārus saistīt ar Trešā reiha SS vienībām.

Latviešiem nav par ko taisnoties, un viņi vēsturi nepārraksta. Vēsturi pārraksta tie, kuri vēlas leģionārus pieskaitīt kara noziedzniekiem. Kasjauns.lv publicē izvilkumus no vairāk nekā pirms 60 gadiem tapušiem oficiālajiem dokumentiem, kuros latviešu un igauņu leģionāri atzīti par savas zemes patriotiem.
Nav uzskatāmi par brīvprātīgajiem

Sarkanarmijas politpārvaldes komisārs atzīst, ka latviešu leģionāri nav uzskatāmi par brīvprātīgajiem SS karakalpiem, savukārt vācu armijas pavēlniecība viņus dēvē par Trešajam reiham bīstamiem vīriem, bet antihitleriskās koalīcijas valstu (ASV un Lielbritānijas) militārās amatpersonas teic, ka leģionāri nav nododami kara tribunālam. Visbeidzot – ANO izmeklēšanas komisija nolēmusi, ka latviešu leģionāri nav saistāmi ar burtu salikumu „SS”.

* „Katrā ziņā vienalga, kādā ceļā latvieši nokļuvuši 19. un 21. bataljonā, tomēr jāšaubās, ka viņi tajos iesaistījušies brīvprātīgi.”

(no Sarkanās armijas politiskās pārvaldes 7. nodaļas priekšnieka pulka komisāra M. Bigceva ziņojuma LKP CK loceklim A. Pelšem 1943. gadā)

* „Mierīgos frontes sektoros (latviešu) divīzija var kļūt politiski neuzticama ar neparedzamām sekām.”

(no vācu armijas grupējuma ziņojuma Vācijas bruņoto spēku ģenerālštābam 1945. gada 1. aprīlī)

* „Šo abu divīziju (Latviešu leģiona) locekļi paši nekad nekļuva par SS karavīriem, ja ne citu iemeslu dēļ, tad atbilstoši svarīgajiem lēmumiem tas viņiem nebija iespējams.”

(no Vācijas policijas priekšnieka, reihsfīrera ģenerālštāba priekšnieka, “Waffen-SS” ģenerālmajora Ernsta Rodes ar zvērestu apliecinātās liecības pēc Vācijas kapitulācijas 1945. gadā)

* „Mēs nevaram uzskatīt Baltijas valstu pilsoņus par kara noziedzniekiem vai nodevējiem, kad vienīgā apsūdzība pret viņiem ir tā, ka viņi cīnījušies pret padomju bruņotajiem spēkiem.”

(No Lielbritānijas Ārlietu ministrijas ziņojuma britu bruņoto spēku komandierim Vācijā (Berlīnē) 1946. gada 4. februārī)

* „…latvieši un igauņi, kurus vācieši spieduši cīnīties pret krieviem, nav uzskatāmi par piederīgiem ne pie vērmahta, ne arī pie vācu SS vienībām, lai gan viņi bija “Waffen-SS” pakļautībā. Viņi nav uzskatāmi par personām, kas automātiski būtu jāarestē.”

(no ASV 3. armijas štāba Heidelbergā (Vācija) apkārtraksta 1946. gada 2. septembrī)

* „Izmeklēšana ir atklājusi, ka baltiešu karavīru vienības ierindoja zem SS jurisdikcijas, bet tās nepadarīja par vācu SS integrālu sastāvdaļu, lai tās darbotos kā tādas, UNRRA saņēma lēmumu no Savienoto Valstu bruņotajiem spēkiem Eiropas karadarbības laukā, ka baltieši pieder pie tām vienībām, kuru karavīrus atbrīvos kā pie vērmahta (vācu armijas) piederīgos. Termins „SS”, parādoties atbrīvošanās apliecībās, būtu uzlikts cilvēkiem kā kauna traips, kas nebūtu taisnīgi.”

(no Apvienoto Nāciju palīdzības un atjaunošanas administrācijas (UNRRA) ziņojuma 1947. gada jūlijā)

* „Šīs vienības (latviešu un igauņu leģioni) nav jāuzskata par kustībām, brīvprātīgajiem vai SS.”

(no ASV augstākās amatpersonas Vācijā ģenerāļa Frenka Makloja ziņojuma ASV valsts sekretāram 1950. gada 13. aprīlī)

* „Baltijas ieroču SS vienības (Baltijas leģioni) to mērķa, ideoloģijas, darbības un sastāva kvalifikācijas ziņā ir uzskatāmas par savrupām un no vācu SS atšķirīgām vienībām, tādēļ komisija tās neuzskata par ASV valdībai naidīgu kustību.”

(no Pārvietoto personu (bēgļu) komisijas locekļa oficiālās vēstules pirmskara Latvijas pilnvarotajam lietvedim Latvijas sūtniecībā Vašingtonā)

Tiesa atzīst par atbilstošu Satversmei strādājošo vecāku pabalstu samazināšanu

/ Andris / 6 komentāri

Es par šo kādu gadu atpakaļ arī sašūmējos. Tieši strādājošo pabalstu saņēmēju prasībām nepievienojos, tomēr ST atzinums laikam ir gala slēdziens šai tēmai. Tad nu palasiet, kam interesē. Un papētiet statistikā, vai šis troksnis ir uzlabojis dzimstību – tagad tajā laikā ieņemtiem bērniem būtu jādzimst…

2009.05.19 Progress māmiņu algu lietā

2009.05.24 “Māmiņu algām” griestu nebūs, taču tās saņems tikai nestrādājoši vecāki
Rīga, 15.marts, LETA. Satversmes tiesa (ST) par atbilstošu Satversmei atzinusi strādājošo vecāku pabalstu samazināšanu.

Kā aģentūru LETA informēja Satversmes tiesas priekšsēdētāja palīdze Līna Kovalevska, tiesa atzina, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1.pantam, 91.pantam un 110.pantam.

Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

LETA jau ziņoja, ka ST pērn jūlijā ierosināja lietu par likuma “Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009.gada līdz 2012.gadam” 5.panta pirmās daļas atbilstību Satversmes 1., 91. un 110.pantam, kuri noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā, cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas, kā arī to, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības.

Apstrīdētā norma noteic, ka laika periodā no 2009.gada 1.jūlija līdz 2010.gada 2.maijam personai, kura ir obligāti sociāli apdrošinātā persona – darba ņēmējs vai pašnodarbinātais -, noteikto vecāku pabalstu izmaksā 50% apmērā no piešķirtā pabalsta apmēra.

Savā spriedumā ST norāda, ka vecāku pabalsta mērķis ir kompensēt personai darbā gūstamos ienākumus, kurus tā zaudē bērna kopšanas dēļ, un sniegt atbalstu ģimenei, kurā ir bērns. Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību vienlīdzības principam, tiesa secināja, ka nestrādājošie vecāki un strādājošie vecāki neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Personas, karas vienlaikus saņem darba algu un vecāku pabalstu, ir labākā situācijā nekā tās personas, kuras ir bērna kopšanas atvaļinājumā un saņem tikai vecāku pabalstu. Pirmajā gadījumā pēc vecāku pabalsta saņemšanas ģimenes labklājības līmenis palielinās, bet otrajā – paliek iepriekšējā līmenī.

Tādēļ tiesa secināja, ka no vienlīdzības viedokļa ir pieļaujams dažāds pabalsta apmērs strādājošajiem un nestrādājošajiem vecākiem.

Kovalevska informē, ka tiesa arī secinājusi – apstrīdētā norma šobrīd neliedz personai, kura strādā un kurai ir bērns līdz viena gada vecumam, saņemt vecāku pabalstu kā tādu. Tātad likumdevējs ir saglabājis iespēju visām personām, kuru ģimenē ir bērns līdz viena gada vecumam, saņemt valsts atbalstu – vecāku pabalstu vai bērna kopšanas pabalstu. Tādēļ ir izpildīts Satversmes 110.pantā noteiktais pienākums sniegt atbalstu ģimenēm un bērniem.

Tiesa norādīja, ka tiesiskās paļāvības ierobežošana ir pieļaujama, ja tā kalpo sabiedrības kopējam labumam.

Ieviešot vecāku pabalstu, izveidojās tāda situācija, ka ģimenes varēja izvēlēties vecāku pabalstu noformēt uz viena vecāka, proti, tā vecāka vārda, kurš pirms bērna piedzimšanas bija saņēmis lielāku atalgojumu. Piemēram, ģimenē, kurā līdz bērna piedzimšanai viens no vecākiem nestrādāja, bet otrs strādāja, pabalstu saņēma nevis tas no vecākiem, kurš nestrādāja un atradās kopā ar bērnu, bet gan tas, kurš strādāja un saņēma algu. Savukārt gadījumos, kad abi vecāki pirms bērna piedzimšanas bija strādājuši, viņi vecāku pabalstu lūdza piešķirt tam, kuram ir lielāka alga, lai gan mājās ar bērnu palika otrs vecāks, kuram vecāku pabalsts būtu jāsaņem 70% apmērā no savas vidējās algas.

Ievērojot iepriekš minēto, izveidojās tādu personu grupa, kuras bērna kopšanas laikā nebija sociāli apdrošinātas.

Līdz 2008.gada 1.janvārim bērna kopšanas pabalsts bija viens no sociālā pabalsta veidiem un tika maksāts no valsts pamatbudžeta. Vecāku pabalsts, pieņemot politisku lēmumu, tika ieviests kā viens no sociālās apdrošināšanas veidiem. Taču sociālās apdrošināšanas iemaksu likme netika mainīta.

Vecāku pabalsts, likumdevējam neparedzot papildu sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi, ievērojami pasliktināja valsts sociālā budžeta stāvokli. Viens no iemesliem, kādēļ sociālās apdrošināšanas budžetā izveidojās tik liels deficīts, bija tas, ka vecāku pabalsts tika nepārdomāti noteikts par sociālās apdrošināšanas veidu. Vecāku pabalstu izmaksāšanai 2008.gadā tika izlietoti aptuveni 66,7 miljoni latu (plānoto 26 miljonu vietā), bet 2009.gada pirmajā pusgadā – aptuveni 43 miljoni latu.

Tas, ka vecāku pabalstu bez jebkādiem ierobežojumiem maksā arī nodarbinātajām personām, gan neatbilst sociālās apdrošināšanas būtībai, gan rada būtiskus izdevumus sociālajā budžetā. Tādēļ tika pieņemts lēmums atteikties no strādājošo vecāku pabalsta izmaksas, tomēr jaunā kārtībā netika ieviesta uzreiz, proti, tika paredzēts 306 dienu pārejas periods.

Pārejas periodā valsts turpina sniegt atbalstu arī strādājošajiem vecākiem, tomēr ierobežotu finanšu resursu dēļ pabalsta apmērs ir samazināts par 50%. Tomēr arī pārejas periodā valsts nodrošina tādu pabalstu, lai tas pildītu savu funkciju – atbalstīt ģimeni, kurā ir bērns.

Tādēļ tiesa secināja, ka apstrīdētā norma saglabā līdzsvaru starp konkrētās personas tiesisko paļāvību un sabiedrības tiesībām uz ilgtspējīgu valsts sociālās apdrošināšanas sistēmu un sabalansētu valsts budžetu.
LETA

Rektors: Latvijas augstākajā izglītībā ir īsta katastrofa

/ Andris / Komentēt

www.kasjauns.lv

05.marts 2010
08:29

Latvijas augstākajā izglītībā ir vērojama katastrofa, norāda Rīgas Ekonomikas augstskolas rektors Anderss Palzovs. Te nepieciešama nopietna reforma.

“Ar augstāko izglītību Latvijā ir īsta katastrofa, jo vairāk par kvalitāti tā ir vērsta uz kvantitāti. Proti, universitātēm ir nepieciešams pēc iespējas vairāk maksājošu studentu. Viņi labāk paņem 100 studentu naudas salasīšanas vārdā, nevis 50 gudru,” intervijā žurnālam “Lietišķā Diena” uzsver REA rektors.
Pēc viņa domām, nepieciešams reformēt augstākās izglītības sistēmu, pārejot no kvantitātes uz kvalitāti, un izmaksu ziņā tas nemaz nesanāktu ļoti dārgi.

“Kad stāstu par savu pozīciju, man bieži pārmet, ka pats jau saskaros tikai ar tiem spožajiem skolniekiem. Taču es zinu, ka Latvijā daudz ir spējīgu studentu, kas nokļūst universitātē un tur netiek izaicināti. Tā nav kritika universitātēm, bet sistēmai kopumā. Universitātes ir spējīgas labi izglītot, tomēr to ir grūti izdarīt, kad tev ir 80%, kas tur atrodas tikai naudas dēļ, un tālab ir grūti strādāt ar 20 spējīgajiem procentiem,” akcentē Palzovs.

Viņš arī apstiprina, ka REA tiek ieviestas mācību maksas. Patlaban augstskolas darbību finansē Latvijas valdība, kā arī līdz šī gada jūnijam – arī Zviedrijas valdība. Šā gada vasarā Zviedrija pārtrauc finansēšanu, tāpēc REA tiek ieviesta mācību maksa. Tā aug no nulles līdz 1500, 2200 un 3500 eiro (1050, 1540 un 2450 latiem) nākamajā mācību gadā.

“Tajā pat laikā, ja paskatāmies, cik daudz izmaksā līdzīga izglītība Latvijā, Lietuvā vai Igaunijā, sanāk apmēram tas pats. Esmu tendēts uzskatīt, ka cilvēks par šo naudu saņem labu vērtību. Pirms krīzes vairāk vai mazāk ikviens iegādājās mašīnu, kas maksāja ap 10 000, 11 000 eiro (7000, 7700 latiem), un tā ir mūsu mācību maksa trim gadiem, ja cilvēks netiek pie stipendijas. Uzskatu, ka daudz labāk ir investēt savā izglītībā, nevis no Vācijas atdzītā trīs gadus vecā “Volkswagen”, kas piecos gados būs 2000 (1400 latu) vērtībā, kamēr tava izglītība pa šo laiku, visticamāk, būs jau atmaksājusies,” skaidro Palzovs.

Viņš prognozē, ka mācību maksas ieviešana nesamazinās jauniešu interesi studēt REA. Vairāk par mācību maksu augstskolu uztrauc demogrāfija, jo 90.gadu sākumā Latvija pieredzēja drastisku kritumu dzimstībā. “Lai nu kā, bet, kamēr vien mums būs 120 labu studentu, ko uzņemt, viss ir kārtībā. Nav nozīmes, vai izvēlamies viņus no 1000, 500 vai 400 cilvēkiem,” akcentē Palzovs.

LETA/foto:LETA