Sveiciens 2017. gada balsu skaitīšanas naktī!

Pulkstenis ir 23:30, sestdienā, 2017. gada 3. jūnijā. Ir beigusies balsošana Latvijas pašvaldību vēlēšanās. Vēlētāji var mierīgi gulēt, vēlēšanu komisijas skaita, novērotāji vēro. Lai viss notiek bez kļūdām un bez noguruma stresa!

Ikšķiles novadā šogad nobalsojuši 4.015 (57,11%) vēlētāji, pirms četriem gadiem 3.443 (51,54%). Tātad Ikšķiles novadā aktivitāte ir būtiski pieaugusi.

Latvijā kopā šogad nobalsojuši 730.100 (50.57%), pirms četriem gadiem 685.890 (45,99%). Tātad arī Latvijā kopumā aktivitāte ir pieaugusi.

Reģistrēto balsstiesīgo skaits Ikšķiles novadā pieaudzis no 6.765 uz 7.030. Reģistrēto balsstiesīgo skaits Latvijā samazinājies no 1.491.526 uz 1.443.801. Izmiruši un aizbraukuši 48 tūkstoši!

Statistiskās atskaites var sapiņķerēt un kavēt to publicēšanu gadiem ilgi. Var pat tautas skaitīšanu mēģināt nosaukt par nevajadzīgu, bet nākas tomēr ātri noorganizēt, kad Briseles kungi grib noskaidrot atlikušā balto cilvēku darbaspēka resursu. Tomēr ir gandrīz nav iespējams noslēpt tautas attīstības dinamiku vēlēšanu naktī, jo skaitļi šajā reizē ir vajadzīgi katrai konkurējošai partijai, lai pārliecinātos, ka citas nekrāpjas cīņā par krēsliem.

Dinamika ir acīmredzama, turklāt pat nedaudz uzlabota, jo šajās vēlēšanās kā Latvijas balsstiesīgos skaita arī citu ES valstu pilsoņus.

Es ticu, ka mans priekšvēlēšanu vēstījums sasniedzis cilvēku prātus un sirdis. Es zinu, ka Dievs ir vadījis cilvēku balsojumu tā, kā tas ir vislabāk mums visiem.

Lai mums visiem ir gudrība saprast rezultātu!

Lai mēs katrs atrodam sevī spēku un drosmi darīt nolemto!

Lai mēs visi rodam apvienību tautas labā!

Dievs, svētī Latviju!

Par latviešiem Latvijā!

Katrai tautai Dievs misiju devis.
Kādai jāt pa stepi zirgā,
kādai džungļos medīt ģērbā plikā.
Kādai klīst pa pasauli bez savas zemes.
Dažām tautām uzdots impērijas celt,
citām – gāzt un tās no kartes velt.

Kad Dieva plāns ir piepildīts,
tad tautai cits mērķis tiek parādīts.
Var tauta to saprast, var ieraudzīt,
un jaunu ceļu sev priekša likt.
Var nesaprast, tad pamazām
kā sniegs tā izkusīs.
Ja tauta pret savu misiju iet,
tai nāksies pār laikiem vai ātri
līdz nāvei ciest.
Smejies vai raudi, tas nemainīsies!

Latviešiem nav likta impērijas nasta.
Latviešiem ir vieglāks liktenis lemts –
ne citus pakļaut, ne sargāt,
ne barot vai komandēt.
Tādēļ starp latviešiem
nav ciešama kungu kasta –
“tas kungs” lai iet,
mums tik ar Dieva notīm diet!

Latviešiem ir sava zeme dota.
Te gaisma, tumsa, miers un vētra.
Te katra pēda sviedriem, asnīm sēta.
To art un kopt, un augļus vākt,
un vairoties, lai esam zemes rota.

Ne naidu celt, bet mieru.
Ar pateicību turēt Dieva doto,
un savu piedošanu citiem dot.

Tik savā tautā slēpto jēgu rast,
kā ziedu skaistu izaudzēt.
Lai visi kopā, lai katrs sevī
labo spējam uzmeklēt.

Tad Dievs kā padomdevējs būs ar mums,
mūs svētīs, baros, izauklēs.

Andris Doveiks. Ikšķile. 2017

Andris Doveiks. Mana vīzija. Latvija. Ikšķile. Nacionālā apvienība. Nr.18

 

Sveicināts, Ikšķiles novada iedzīvotāj! Sveicināti visā Latvijā!

Latvijā vēlēšanās partijas startē ar programmām. Ikšķiles novada Nacionālās apvienības sarakstam ir programma. Katras programmas izpildei un dzīves diktētu izmaiņu ieviešanai ir svarīgi, kādi ir cilvēki, kuri to dara. Ir pierasts vērtēt pēc foto, pēc publiskām runām (amatos esošo priekšrocība), pēc darbiem (par sabiedrības naudu paveiktiem vai savai peļņai darītiem). Tomēr tie ir salīdzinoši īsa termiņa rādītāji.

Es piedāvāju jūsu vērtējumam savu ilgāka termiņa vīziju, kas ir mans mērinstruments visu sabiedrisko procesu vērtēšanai. Kas labs vai ne labs, kas atbalstāms vai aizliedzams. Kas steidzams, kas ieplānojams, kas droši atliekams uz vēlāku laiku.

Andra Doveika vīzija, par kuru vari nobalsot šajās pašvaldību vēlēšanās:

Ikšķile kļūst par novadu un Latvija kļūst par zemi, kuru piepilda un uztur kārtībā paši latvieši.

Latvieši tādā skaitā, ka ne pašu kārklu briselieši, ne bijušie kārklu maskavieši, ne sveši mācītāji nevar rast aizbildinājumu kārtējai bezjēdzīgai vai pat kaitīgai reformai. Lai latviešu pietiek Latvijas Armijas rindu piepildīšanai gan ar miesu, gan ar garu, un nav jāuztur sveši zābaki uz savas zemes. Lai latviešiem vajag Dziesmusvētku estrādi katrā no 4 novadiem, jo dziedam tik daudz un bieži, ka Rīga vienu reizi piecos gados mums ir par maz.

Andris Doveiks nosauc skaidrus un izmērāmus mērķus vīzijas realizēšanai:

– pašvaldība plāno, dara un sasniedz mērķi, lai 2040. gadā Ikšķiles novadā var saskaitīt 20.000 latviešu un latviski domājošu cittautiešu.
– pašvaldība piedalās, kad valsts plāno, dara un sasniedz mērķi, lai 2040. gadā Latvijā varēs saskaitīt 2.000.000 latviešu un latviski domājošu cittautiešu. Saskaitīt, nevis sameklēt reģistros!!!


Andris Doveiks redz ceļu uz mērķi:

personas kā Cilvēka un tautas daļas izaugsme, ģimenes un dzimtas saites, vietējās kopienas, pašvaldības kā patiesas tautas pašpārvaldes, valsts pārvalde, kas vienmēr vispirms gādā par tautas dzīvā spēka audzēšanu.

Vīzija, savas tautas vīzija ir tas, kas mums šodien pietrūkst vairāk par eiro, rubļiem vai dolāriem valsts budžetā. Nav summa, kuru nespētu izsaimniekot muļķi un gudri ļaudis bez sirdsapziņas, ja tautai un viņiem pašiem nav skaidra redzējuma, ko vēlamies sasniegt un kā to izdarīt.
Jums lemt, vai šo vēlēšanu pēdējā numura vīzija arī Jums ir tik svarīga, lai tai pievērstu visu Ikšķiles cilvēku uzmanību. Un tā kļūs par apspriešanas objektu visā Latvijā, ja tās nesējs iegūs ievērojamu balsu un krustiņu skaitu! Bet par Ikšķiles ceļiem tādēļ baidīties nevajag – būvnieku darbu arī turpmāk veiks būvnieki. Darītājiem lai tiek darīšanas prieks un gods par padarīto. Mums kā tautai jāpasaka, kurp ceļam vest – uz klusiem kapiem vai zaigojošu nākotni!

Sveicināts, Ikšķiles novada iedzīvotāj! Sveicināts, tautieti! Sveicināts, cittautieti!

Īsi un konkrēti – latviešu Latvija ir demogrāfiska bezdibeņa priekšā. 

Lai cik optimistiska ir Iksķiles novada statistika, lai kā melo lielā statistika, tomēr mēs katrs zinām, kas notiek pārējā Latvijā. 30 km no Rīgas pa mazajiem ceļiem un 50 km no Rīgas ap maģistrālēm un dzelzceļu. Tālāk ir tikai rūpnieciskās lauksaimniecības platības un izcirtumi… Vēl desmits gadu, un latviskas Latvijas vairs nebūs. Tad arī mūsu latviskās Ikšķiles vēsture būs beigusies. Pat tad, ja latvieši uzvarēs Rīgā, par ko nu ir lielā “Kauja pie Knipskas”, situācija neuzlabosies, jo lielpilsētas pēc savas būtības ir demogrāfiski degradējošas un nespēj sevi atražot. Tās vienmēr un visur izsūc dzīvo spēku no apkārtnes mazpilsētām un laukiem.

Latviešu tautai šodien ir iespējams tikai viens mērķis – vairoties, lai izdzīvotu! Pārdzīvot jaunības trakumu, dzemdēt un audzināt bērnus par Cilvēkiem, kuri būs spējīgi dzemdēt un audzināt par Cilvēkiem savus bērnus. Kopā un bez skaudības atbalstīt tos, kuri to dara. Ražīgi strādāt, radoši pilnveidoties, dzīvot līdz sirmam vecumam dzimtas un visas tautas lokā. Šeit, Latvijā!
Lai izdzīvotu, latviešiem vajadzīga tāda Latvijas valsts suverenitāte globalizētā pasaulē, kas nodrošina latviešu kā tautas izdzīvošanu un pieaugumu līdzvērtīgi pasaules vidējiem rādītājiem. Tukša Latvija to nespēj.

Organizācijai Latvijas valsts var būt tikai viena augstākā prioritāte – pamatnācijas pieaugums. Tikai tas attaisno par šo valsti lietās asinis, sviedrus un asaras. Viss pārējais ir pakārtojams šai augstākajai prioritātei.

Tuvojas pašvaldību vēlēšanas. Pierīgas pašvaldību esošie vadītāji sola bērnudārzus, skolas, veloceliņus un arvien pieaugošu labiekārtojumu. Opozicionāri sola to pašu, tikai vēl labāk un bez zagšanas. Ikšķilē visi sola aizstāvēt Ikšķiles suverenitāti līdz pēdējai…

Ikšķiles novads ir izveidojies par tādu kopienu, kas izjūt savu atšķirību no kaimiņiem ziemeļos, rietumos un austrumos, tādēļ jau divus gadu desmitus kā savu galveno vērtību uztur savu patstāvību. Ikšķiles novada patstāvība šodien atkal ir apdraudēta, jo mūsu esot par maz! Tikai runa nav tikai par Ikšķiles novadu, bet Ikšķiles novads, cīnoties par sevi, var palīdzēt uzvarēt arī citiem. Ja latviešu birokrātijai zem Briseles spiediena ļaus nokaut iekšējo suverenitāti, tā būs atbalstījusi procesu, kas beigās pilnīgi iznīcinās Latvijas valsts suverenitāti. Cik tur vairs palicis… Ja mēs nespēsim aizstāvēt novadu, tad kas aizstāvēs valsti?

Tātad, patstāvīgas Ikšķiles un latviskas Latvijas mērķis ir viens – liels latviešu un latvisku cittautiešu skaits Ikšķiles novadā un Latvijā kopumā.

Tikai neviena partija nav publiski formulējusi latviešu skaitu kā mērķi, kas dotu skaidru kritēriju katras naudas vienības ieguldījumam, katram pārvaldes lēmumam, katras rīcības nepieciešamības un savlaicīguma novērtējumam. Ne Ikšķilē, ne Latvijā.

Ikšķiles valdošā partija par iedzīvotāju skaita dabisko pieaugumu runā it kā ar prieku, bet bieži arī kā par problēmu, kas prasa papildus ieguldījumus un rūpes. Pašvaldība par novada patstāvību karošot birokrātu kabinetos, bet kas var dot garantiju, ka mūsu valdošie nesaņems vai jau nav saņēmuši Dombrovska cienīgu piedāvājumu par īsu vājuma brīdi, kad piekritīs kādam apvienošanās risinājumam vai netīšam nogulēs kāda protesta pēdējo termiņu?

Valsts mērogā ir saprotams, kādēļ tāda mērķa nav liberpartijām, kuru spicē sēž cilvēki, kuri strādā tikai tam, lai saņemtu uzaicinājumu uz birokrāta leiputriju Briselē. Tā ir kalpošana izmireļu ideoloģijai. Atliek minēt, kāpēc skaidru publisku mērķu nav nacionālajām partijām.

Tomēr kādam kautrīgās vai bailīgās klusēšanas ledus jālauž, jo paliekot, kur esam, esam lemti vēsturei, kuru nebūs kam lasīt. Kā ledu iekustināt, kā pacelt balsi kurlumā, ko rada masu mēdiju tukšo sensāciju, melu ziņu un degradējošās izklaides troksnis?

Publicēta doma, kas ir saskaņā ar Dieva nodomu, izplatoties cilvēkos, iegūst spēku, kas ir pārāks par jebkuru varu un spaidiem. Tā mēs ieguvām savu valsti vienreiz, tā mēs sagaidījām atbrīvošanos otreiz. Dievs mums deva valsti otreiz! Ne tādēļ, lai mēs izmirtu, bet tādēļ, lai mēs pieaugtu! Tātad latviešu izdzīvošana ir saskaņā ar Dieva nodomu, tikai mums pašiem šis nodoms jāpiepilda. Un atbalsts būs!

Ko mēs darām tagad? Mēs 25 gadus ar svešām domām galvās esam gājuši no atgūtās brīvības bērnības uz pāragru iznīcību! Bet vēl mums ir vēstures mirklis, lai uzburtu savu vīziju par sevi, nospraustu savu mērķi un izvēlētos savu ceļu, kā mērķi sasniegt.

Ikšķile ir Latvijas rakstītās vēstures centrs. Ikšķile ir Latvijas ģeogrāfiskajā centrā. Ikšķilē dzīvojošie paši sevi labprāt uzskata par ļoti svarīgu Latvijas daļu! Tādēļ Ikšķiles latviešiem ir jāuzņemas misija un ar savu balsi skaļi jāpasaka mērķis latviešu tautai. Latviešiem ir pienākums izdzīvot, apzināties sevi kā savu galveno vērtību un vairot to!

Ikšķilei ir jāpasaka, ko latvieši grib redzēt Saeimas vēlēšanu programmās. Ja neprasīsim tagad, nāksies ņemt no tā, kas “lielveikala Saeimas Vēlēšanas plauktos būs ievests no rietumu vērtību bāzes”. Mums nevajag solījumu vēl ātrāk un vispārīgāk ieviest “rietumu vērtības”. Mums nevajag vēl ērtāku transportu, kas aizvedīs tautiešus svešumā un viņu vietā atvedīs Merķeles dēlus. Mums vajag skaidru plānu, kā latviešiem izdzīvot “rietumu vērtību” un “krievi nāk!” ielenkumā! Lai tāds piedāvājums “lielveikala Saeimas Vēlēšanas plauktos” rastos, mums, Ikšķiles novada iedzīvotājiem jāpasaka, ka mēs esam gatavi tādu ar savu balsi pirkt!

Lai pateiktu Ikšķiles novadam un Latvijai,
ka vēlamies LATVIEŠU SKAITA PIEAUGUMU LATVIJĀ REDZĒT KĀ PIRMO UN GALVENO UZDEVUMU TURPMĀKO VĒLĒŠANU PROGRAMMĀS
un arī visās turpmākajās vēlēšanās vērtēsim politiķus pēc LATVIEŠU UN LATVISKI DOMĀJOŠO CITTAUTIEŠU SKAITA PIEAUGUMA viņu darbības laikā,

jābalso par cilvēkiem, kas tā domā un nebaidās ar tiešu runu vērsties pret valdošo izmireļu ideoloģiju un kolaborantu praksi. Neļausimies, ka mūsu pašu tautieši mūs klusiņām aizved nebūtībā. Tad labāk lai ir atklāta cīņa uz dzīvību vai nāvi, jo šādā cīņā vārds dzīvība tomēr vēl ir variants!

Andrejs Lucāns: Latvju zeme vaļā stāv…

A. Doveiks: Pareizs situācijas novērtējums. Nav pareiza norādītā izeja – kļūdu labošana uzdota tiem, kuri kļūdas rada un uz to rēķina labi dzīvo. Katram atsevišķi un visiem kopā jāstrādā, lai informētu līdzcilvēkus, kuri ir dažādu panorāmu un citu “sabiedrības interesēs” strādājošo mēdiju un politiķu nohipnotizēti. Tikai tad, kad pietiekami liels skaits cilvēku paši spēs aptvert situācijas būtību un nopietnību, politikas spicē varēs nonākt cilvēki (citi!), kuri varēs sistēmu labot.

LA.lv 2017.gada 27. aprīlis

Kā lauksaimnieks vēlos pievērst uzmanību latviešu tautas un Latvijas valsts pastāvēšanu un attīstību nodrošinošajam, izšķirošajam nosacījumam – agrārajai politikai. Ar to nav jāsaprot iespējās vienlīdzīgas rūpnieciskās ražošanas, tirgus un kapitāla plūsmas attīstības lomas mazināšana. Tām visām jāaug un jāattīstās atbilstoši cilvēces pastāvēšanas misijai. Bet, kā rāda pasaules notikumi, daudz kas iet ne tā.

Tātad kādas mācības sniedz agrārā politika vēsturiskā skatījumā – Latvijas pieredzē? 1905. gads 1410 (1,6%) muižniekiem ar platību lielāku par 100 ha, pieder 57,2% visas zemes (katram vidēji 2094 ha); 81 707 (98,4%) zemniekiem pieder 42,8% zemes (vidēji 27 ha).

Sekas: politiskā, kapitāla un sociālā nevienlīdzība – revolucionārā spiediena pieaugums. 1905. gada revolūcija. Krievijas impērijas sabrukums. Nacionālas Latvijas valsts izcīnīšana, muižu lielsaimniecību zemes atsavināšana un sadalīšana 70 000 nelielām zemnieku ģimenes saimniecībām. 1935. gads. 1071 (0,39%) zemnieku saimniecībai ar platību lielāku par 100 ha pieder 2% zemes (vidēji 138 ha); 274 627 (99,61%) zemnieku saimniecībām ar platību mazāku par 100 ha pieder 98% zemes (vidēji 15,8 ha).

Sekas: iedibinātas politiskās, kapitāla un sociālās vienlīdzības iespējas. Nostiprinās savas zemes mīlestība, saimnieka apziņa, darba prieks un ticība savas ģimenes un valsts nākotnei: veidojas tautas dvēsele – nacionālā pašapziņa. Desmit gadus pēc kara mazās zemnieku ģimenes saimniecības apsteidz 1913. gada ražošanas līmeni un trīsdesmito gadu beigās lauksaimniecībā, rūpniecībā, kultūras un labklājības ziņā Latvija izvirzās Eiropas valstu pirmajā četriniekā. Iedzīvotāju dabīgais pieaugums divdesmit gados – 47 365 cilvēki. 2016. gads Privāto mežu (M) un lauksaimniecībā izmantojamās zemes (Lz) kopplatība ha: 1 771 000 M + 2 423 231 Lz = 4 194 231 ha. Īpašnieki: 1983 (2,4%) ārzemnieki – 
1 048 510* (23,1%) ha, t. sk. – 
489 631 (20,2%) Lz + 480 161 (27,1%) M; 2895 (3,5%) industriālie lielražotāji – 1 553 989 (37,1%) 
ha, t. sk. – 1 052 200 (43,4%) Lz + 501 789 (28,3%) M); 78 905 (94,1%) zemnieki – 1 670 450 (39,8%) ha, t. sk. – 881400 (36,4%) Lz + 789 050 (44,6%) M.

Sekas: atjaunojusies 1905. gada zemes īpašumtiesiskā struktūra ar to pavadošo politisko, kapitāla un sociālo nevienlīdzību – pieaugošais revolucionārais spiediens tiek novadīts caur latvju zemes atvērtajām durvīm. No 1995. līdz 2014. gadam iedzīvotāju dabīgais samazinājums 262 577 cilvēki. Emigrējuši 236 000 darba spējīgo, lielākoties no laukiem. Par 137 814 samazinājies skolēnu skaits, slēgtas 313 skolas, galvenokārt laukos. No saimniekiem esam pārtapuši par algādžiem ne savā, bet svešās zemēs.

Latvijas lauksaimniecība 2015. gadā ražo 70% no 1938. gadā ražotās lauksaimniecības produkcijas. No 27 ES dalībvalstīm Latvija ierindojas pēdējā četriniekā. Notiek latviešu nācijas un Latvijas valsts degradācija. Desmiti tūkstoši pamestu lauku sētu un krāsmatu gaida savus pasaulē kalpu gaitās aizklīdušos mantiniekus, bet visu līmeņu deputāti un valstsvīri neliekas to manām. Latvija gatavojas pompozai simtgades sagaidīšanai. Tas skan lepni un reizē ciniski. Kā varam secināt, mēs tā pa īstam negribam neko – ne vēsturē ieklausīties, ne nopietni analizēt sastrādāto. Mums nav nākotnes garīgās vīzijas vai, citiem vārdiem sakot, dvēseles – nacionālās pašapziņas un no tās izrietošā atbildības pienākuma, kas var dzimt, tikai esot sasaistē ar savu zemi.

Starpkaru Latvijā nākotnes vīzija īstenojās, balstoties Kārļa Ulmaņa uzsvērtajos un tautas pieņemtajos panākumu pamatprincipos: “Darbs, Mīlestība un Ticība”. Par paveikto vēsturnieks Edgars Andersons varēja nešauboties teikt: “Latvija plauka un ziedēja, un latviešu tauta brīvos apstākļos bija sasniegusi vēl gadsimtos nepiedzīvotu garīgās un saimnieciskās labklājības līmeni.” Par mūsdienām tā teikt nevaram.

Ko darīt? Pirmkārt, Saeimai pieņemt mažoritāro vēlēšanu likumu, kas, starp citu, solījumu nepildīšanas gadījumā paredz deputāta atsaukšanas iespējas. Otrkārt, Saeimai steidzamības kārtā jāpārskata “Kapitāla brīvās kustības” līgums, no tā izslēdzot lauksaimniecības zemes resursus: lauksaimniecībā izmantojamo zemi, mežus, purvus un ūdeņus kā brīvai kustībai nepakļaujamu nacionālas valsts kapitālu. Treškārt, Lauku bezcerību pārvērst iespējā: mājvietas, darba un demogrāfiskās problēmas risināšanas cerībā.