Andrejs Lucāns: Latvju zeme vaļā stāv…

A. Doveiks: Pareizs situācijas novērtējums. Nav pareiza norādītā izeja – kļūdu labošana uzdota tiem, kuri kļūdas rada un uz to rēķina labi dzīvo. Katram atsevišķi un visiem kopā jāstrādā, lai informētu līdzcilvēkus, kuri ir dažādu panorāmu un citu “sabiedrības interesēs” strādājošo mēdiju un politiķu nohipnotizēti. Tikai tad, kad pietiekami liels skaits cilvēku paši spēs aptvert situācijas būtību un nopietnību, politikas spicē varēs nonākt cilvēki (citi!), kuri varēs sistēmu labot.

LA.lv 2017.gada 27. aprīlis

Kā lauksaimnieks vēlos pievērst uzmanību latviešu tautas un Latvijas valsts pastāvēšanu un attīstību nodrošinošajam, izšķirošajam nosacījumam – agrārajai politikai. Ar to nav jāsaprot iespējās vienlīdzīgas rūpnieciskās ražošanas, tirgus un kapitāla plūsmas attīstības lomas mazināšana. Tām visām jāaug un jāattīstās atbilstoši cilvēces pastāvēšanas misijai. Bet, kā rāda pasaules notikumi, daudz kas iet ne tā.

Tātad kādas mācības sniedz agrārā politika vēsturiskā skatījumā – Latvijas pieredzē? 1905. gads 1410 (1,6%) muižniekiem ar platību lielāku par 100 ha, pieder 57,2% visas zemes (katram vidēji 2094 ha); 81 707 (98,4%) zemniekiem pieder 42,8% zemes (vidēji 27 ha).

Sekas: politiskā, kapitāla un sociālā nevienlīdzība – revolucionārā spiediena pieaugums. 1905. gada revolūcija. Krievijas impērijas sabrukums. Nacionālas Latvijas valsts izcīnīšana, muižu lielsaimniecību zemes atsavināšana un sadalīšana 70 000 nelielām zemnieku ģimenes saimniecībām. 1935. gads. 1071 (0,39%) zemnieku saimniecībai ar platību lielāku par 100 ha pieder 2% zemes (vidēji 138 ha); 274 627 (99,61%) zemnieku saimniecībām ar platību mazāku par 100 ha pieder 98% zemes (vidēji 15,8 ha).

Sekas: iedibinātas politiskās, kapitāla un sociālās vienlīdzības iespējas. Nostiprinās savas zemes mīlestība, saimnieka apziņa, darba prieks un ticība savas ģimenes un valsts nākotnei: veidojas tautas dvēsele – nacionālā pašapziņa. Desmit gadus pēc kara mazās zemnieku ģimenes saimniecības apsteidz 1913. gada ražošanas līmeni un trīsdesmito gadu beigās lauksaimniecībā, rūpniecībā, kultūras un labklājības ziņā Latvija izvirzās Eiropas valstu pirmajā četriniekā. Iedzīvotāju dabīgais pieaugums divdesmit gados – 47 365 cilvēki. 2016. gads Privāto mežu (M) un lauksaimniecībā izmantojamās zemes (Lz) kopplatība ha: 1 771 000 M + 2 423 231 Lz = 4 194 231 ha. Īpašnieki: 1983 (2,4%) ārzemnieki – 
1 048 510* (23,1%) ha, t. sk. – 
489 631 (20,2%) Lz + 480 161 (27,1%) M; 2895 (3,5%) industriālie lielražotāji – 1 553 989 (37,1%) 
ha, t. sk. – 1 052 200 (43,4%) Lz + 501 789 (28,3%) M); 78 905 (94,1%) zemnieki – 1 670 450 (39,8%) ha, t. sk. – 881400 (36,4%) Lz + 789 050 (44,6%) M.

Sekas: atjaunojusies 1905. gada zemes īpašumtiesiskā struktūra ar to pavadošo politisko, kapitāla un sociālo nevienlīdzību – pieaugošais revolucionārais spiediens tiek novadīts caur latvju zemes atvērtajām durvīm. No 1995. līdz 2014. gadam iedzīvotāju dabīgais samazinājums 262 577 cilvēki. Emigrējuši 236 000 darba spējīgo, lielākoties no laukiem. Par 137 814 samazinājies skolēnu skaits, slēgtas 313 skolas, galvenokārt laukos. No saimniekiem esam pārtapuši par algādžiem ne savā, bet svešās zemēs.

Latvijas lauksaimniecība 2015. gadā ražo 70% no 1938. gadā ražotās lauksaimniecības produkcijas. No 27 ES dalībvalstīm Latvija ierindojas pēdējā četriniekā. Notiek latviešu nācijas un Latvijas valsts degradācija. Desmiti tūkstoši pamestu lauku sētu un krāsmatu gaida savus pasaulē kalpu gaitās aizklīdušos mantiniekus, bet visu līmeņu deputāti un valstsvīri neliekas to manām. Latvija gatavojas pompozai simtgades sagaidīšanai. Tas skan lepni un reizē ciniski. Kā varam secināt, mēs tā pa īstam negribam neko – ne vēsturē ieklausīties, ne nopietni analizēt sastrādāto. Mums nav nākotnes garīgās vīzijas vai, citiem vārdiem sakot, dvēseles – nacionālās pašapziņas un no tās izrietošā atbildības pienākuma, kas var dzimt, tikai esot sasaistē ar savu zemi.

Starpkaru Latvijā nākotnes vīzija īstenojās, balstoties Kārļa Ulmaņa uzsvērtajos un tautas pieņemtajos panākumu pamatprincipos: “Darbs, Mīlestība un Ticība”. Par paveikto vēsturnieks Edgars Andersons varēja nešauboties teikt: “Latvija plauka un ziedēja, un latviešu tauta brīvos apstākļos bija sasniegusi vēl gadsimtos nepiedzīvotu garīgās un saimnieciskās labklājības līmeni.” Par mūsdienām tā teikt nevaram.

Ko darīt? Pirmkārt, Saeimai pieņemt mažoritāro vēlēšanu likumu, kas, starp citu, solījumu nepildīšanas gadījumā paredz deputāta atsaukšanas iespējas. Otrkārt, Saeimai steidzamības kārtā jāpārskata “Kapitāla brīvās kustības” līgums, no tā izslēdzot lauksaimniecības zemes resursus: lauksaimniecībā izmantojamo zemi, mežus, purvus un ūdeņus kā brīvai kustībai nepakļaujamu nacionālas valsts kapitālu. Treškārt, Lauku bezcerību pārvērst iespējā: mājvietas, darba un demogrāfiskās problēmas risināšanas cerībā.



KategorijasCiti jau uzrakstījuši

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: