Pirmais sniegs vienmēr ir svētki. Tas izgaismo tumšo rudens ainavu, iepriecina lielus un mazus. Otrais sniegs iepriecina  tikai bērnus un slēpotājus. Bet pēdējais sniegs vairs nepatīk nevienam, jo tas pilsētā bieži ir ļoti dzeltens. Dzeltenais sniegs nav labs, tādēļ gādīgi vecāki bērniem māca: “Neēd sniegu! Nekad neēd dzelteno sniegu!!”

Pienāk pavasaris un dzeltenais sniegs pazūd. Man nekad nav bijusi liela interese par to, kur paliek pērnais sniegs. Arī dzeltenais sniegs. Tomēr noteiktas asociācijas nevilšus rodas, kad jāmeklē vienkārša atbilde uz bērnudārznieka jautājumu: “Kāpēc vannā šodien ūdens čuru krāsā?”

Kā jau cītīgākie lasītāji pamanījuši, es mēdzu fotografēt visu, ko redzu. Dažreiz skaisti, dažreiz interesanti, dažreiz … tikai faktu fiksēšana.  Dzeltenais ūdens manā foto arhīvā ir 2008. gada decembrī, 2009. gada decembrī, 2010. gada februārī. Tās visas ir brīvdienas – veļas un vannas dienas! No ilggadīgiem Ikšķiles iedzīvotājiem esmu dzirdējis, ka šis ūdens tiek lietots arī dzeršanai – bez filtrēšanas un vārīšanas. Pats gan tā nedaru, tādēļ par garšas īpašību izmaiņām komentārus sniegt nevaru.

Ko gan cenšas panākt Ikšķiles pašvaldības aģentūra “Līvi”? Vai tautu sagatavo svinīgai eiroprojekta palaišanai, lūk, mēs jums tīru ūdeni sagādājām?

Vai ūdens saimniecības vadītājs un deputāts Viļuma kungs varētu sniegt kādu racionālu skaidrojumu regulārai sistēmas pieskalošanai ar pērnā gada dzeltenā sniega ūdeņiem, kas šogad sākuši arī smirdēt?