Ikšķiles ielas ir izturējušas gadiem ilgu atturību – tikai bedrīšu remonti un komunikāciju ielāpi. Tomēr pēdējo piecu gadu laikā ir realizēti vairāki Ikšķiles auto ceļu būves projekti. Tie gan var apmulsināt jebkuru, kurš mēģinās saprast, kura iela ir būvēta auto braucēju vajadzībām (maģistrālā), kura – gājēju un velo braucēju interesēs (mikrorajoni, dzīvojamās zonas). Apskatīsim divas ielas, kas izbūvētas kā patstāvīgi projekti – pēc kanalizācijas ierakšanas, bet ne kanalizācijas projekta ietvaros (kā var noprast no ne-pieejamās informācijas)

Lejas iela it kā ir vienkāršs mikrorajona ielas projekts.

Neliels iedzīvotāju blīvums, jauns gājēju celiņš ielas augstākajā pusē, samērā laba redzamība pēc krūmu un veco koku izciršanas vairākos atsevišķos ielas posmos.  Saprātīgam autovadītājam kvartāla iekšienē tomēr gribas zināt, kur ir potenciāli augstākā riska zonas – krustojumi ar gājēju un braucēju plūsmām, kuras šeit, tuvu pilsētas centram, noteikti ir.

Neuzmanīgos gājējus var sagaidīt no Skolas ielas trepēm, kur gājēju celiņš izved tieši uz Lejas ielas brautuves. Arī kartē bez nosaukuma atzīmētais gājēju celiņš no pašvaldības ēkas. Tomēr ne pārejas, ne brīdinājuma šeit nav.

Strēlnieku ielas (vienvirziena, no pašvaldības ēkas puses) krustojums ar Lejas ielu ir īpaši riskants ar Lejas ielu tādēļ, ka izbraucot no Strēlnieku ielas ierobežota redzamība un apšaubāmi droša manevra iespēja ir gan autobraucējiem, gan velo braucējiem un gājējiem. Šeit Lejas ielas braucēju risku ierobežo tikai tas, ka tie (cerams) zīmi “Galvenais ceļš” uztvers kā brīdinājumu, nevis priekšrocību.

Viena lieta ir kvartāla iela, cita – pilsētas maģistrāle.

Rīgas ielā pirms “kanalizācijas projekta” bija parastais Ikšķiles ielāpu asfalts, kura pamats gan bija vecā Rīgas-Daugavpils šoseja. Šobrīd ir jauns asfalts – divas kārtas! Diemžēl asfalts ir nelīdzens gan pie kanalizācijas akām, gan vietās, kur aku nav. Šo defektu ielas garumā uzraugi varēja konstatēt jau pēc pirmās kārtas uzklāšanas, jo tas bija pamanāms gan parastiem auto, gan velo braucējiem…

Ielai nebija nekāda gājēju ceļa, tagad ir. Raugoties no centra puses, visa Rīgas ielas kreisā puse ir brīva gājēju ceļa izbūvei, tomēr gājēju ceļš izbūvēts labajā pusē, bet tālāk tik un tā nonāk kreisajā. Rīgas ielā varēja uzbūvēt taisnu, bet tagad gājēju-velo ceļš ir izvietots uz trijām asīm un divas reizes šķērso ielu.

Gājēju un tieši pie ielas uzbūvēto māju iedzīvotāju drošībai izveidoti 3 ātruma ierobežotāji – “guļošie policisti”. Tagad jau mēs varam runāt par sistēmu – Ikšķilē “guļošie” laikam būs uz visām maģistrālajām ielām. Šajā gadījumā gan ātruma ierobežošana ir pamatotāka nekā Līvciema ielas galā, jo šeit pašvaldība vēl pirms dažiem gadiem atļāvusi uzbūvēt mājas tieši pie ielas.

Rīgas ielas un HES dambja krustojums. Kā jau Ikšķilē – atjautības un piesardzības uzdevumu virkne. Pirmkārt, redzamība braucot no centra rekonstrukcijas laikā nav uzlabota. Lai varētu redzēt, kas notiek aiz šķersojamā dambja, bija nepieciešams paaugstināt ielas garenprofilu par ~0,5-0,7 m 20-30 metru garā posmā pirms dambaja. Tik daudz varētu saprast sekmīgs ģeometrijas skolnieks. Tikai ne Ikšķiles projektētāji! Tie pa vecam uzlika ceļa zīmi “Bīstami” un aizgāja nomazgāt rociņas. Lai nerastos šaubas par ceļa zīmes nepieciešamību, ceļa malā tieši pie dambja atstāts krietns krūms, kas ierobežo redzamību. Tieši no šejienes var sagaidīt bērnus un arī pieaugušos, kuri pēc atvadīšanās no pastaigas biedra gājēju ceļa galā var neapdomīgi spert 2 soļus ceļa virzienā.

Otrkārt, dambis ir apzīmēts kā gājēju ceļš, taču pilnīgi legāli gājējs uz to nokļūt nemaz nevar. Ar to “legāli” es domāju vietu, kuru vecāki varētu perādīt bērniem: “Lūk šeit nostājies un pagaidi, mašīnas apstāsies, un tu droši tiksi otrā pusē.” Nu, nav pārejas uz Ikšķiles galveno promenādi un potenciālo tūrisma resursu.

Rīgas ielā pie pludmales stāvvietas nebija, mašīnas tika novietotas ceļa malā, kuru pilsētā pēc vajadzības mēdz saukt arī par zaļo zonu. Izbūvējot ielu, stāvvietas ir uzbūvētas, bet kādas?! Kā atsevišķi laukumi ar ierobežotām manevra iespējām.

Pie Meidropa stāvvietas ir tieši pie ielas – privātie prot skaitīt gan naudu, gan kvadrātmetrus. Pašvaldība vienas stāvvietas izveidošanai iztērē 3 reizes vairāk, bet autobraucēji faktiski iegūst vēl mazāk, jo manevri grūtāki. Par drošības riskiem šeit nav pamata runāt, jo 100 metru attālumā stāvvietas tieši pie ielas ir! Turklāt pie pludmales stāvvietām ir divi “guļošie”. Tādēļ izvēlētais risinājums šķiet vismaz nesaimniecisks. Var teikt arī skarbāk…

Arī pēc rekonstrukcijas Peldu – Rīgas – Līvciema ielas krustojums ir organizēts kā laikos, kad Līvciema ielas pusē bija tikai darbnīcas un “burkānu lauki” ar niecīgu transporta plūsmu. Pašvaldības būvniecības entuziasti atļauj izbūvēt veselu privātmāju rajonu, “ar pirkstu ūdenī” ieskicē Saulkalnes – Elkšņu maģistrāli, bet tam pusceļa atstāj krustojumu ar STOP zīmi uz šīs “maģistrāles”. Kāpēc? Šeit “apļa” nepieciešamība acīmredzama! Tā kā šī nu tiešām nav nekāda Eiropas naudas uzpūsta būve, tad paraugu aplim noteikti var paņemt no Ādažiem. Tur uz Rīgas (!) ielas ir veseli divi saprātīga izmēra krustojumi ar lokveida kustību.

Ar šo gribēju noslēgt Ceļu būves 2010. gada sezonas publikācijas, bet mūsu ceļdari to neļauj. Viņi turpina radīt!

Publikācija Ikskile.com

Un tagad par (potenciāli) priecīgo. Šonedēļ jau sākusies novada attīstības stratēģijas apspriešana. Nu, skatīsimies, vai būs ko apspriest, lai atkal nepārmet ar jautājumu un pirksta rādīšanu: “KO TU ESI DARĪJIS IKSĶILES LABĀ?!”

Neslinko – izlasi, uzraksti un iesniedz pašvaldībai!

http://www.ikskile.lv/lv/novads/aktualitates/?view=article&aid=13213

Un iesūti arī Ikskile.com, varbūt šie sadaļu izveidos un tavs viedoklis nepazudīs 🙂