Jānis Kučinskis: Par „neiespējamo” Latvijas neatkarību

Draugiem.lv

Uz manu komentārā izteikto novērojumu, ka „iestājies laiks, kad runāt par Latvijas neatkarību ārpus stingri nospraustiem 18. novembra oficiālo svinību runu rāmjiem ir kļuvis nepieklājīgi, pat provokatīvi. Un Latvijas līdzpilsoņi šādu ideju paudējus sāk turēt aizdomās par kaut ko sliktu un no viņiem norobežojas”, manis ļoti cienīts NRA publicists Bens Latkovskis reaģēja tā:

„Nepieklājīgi un provokatīvi ir runāt ārpus iespējamā. Runā, ko reāli var mainīt, nevis kas varētu notikt ideālos laboratorijas apstākļos, kur zirgu skriešanas sacensībās uzvar sfērisks zirgs vakuumā.”

Savukārt manis ne mazāk cienītais ekonomists Vilnis Zakreckis manus aicinājumus orientēties uz Latvijas neatkarības atjaunošanu izprata kā manu vēlmi „atdot monetāro un fiskālo politiku Frankfurtei un uzņemties Dienvideiropas parādus”. Ja pat tādi patstāvīgi domājoši un citus orientējoši cilvēki nosprauduši sev rāmjus, par ko vajag un par ko nevajag runāt, tad ko mēs varam gaidīt no sabiedrības kopumā, kas varbūt savā vairumā par šiem jautājumiem vispār nav domājuši, tikai pasīvi reaģējuši uz globālo konjuktūru, kas izpaužas kā nemitīga Latvijas vājināšana un propagandiskais fons dažādos mēdijos.

Kā mēs vispār varam definēt „iespējamo” un „neiespējamo”? Jo daudz kas no tā, kas vēl visai nesenā pagātnē tika vispārēji uzskatīts par neiespējamu, tomēr izrādījies pat ļoti iespējams. Piemēram, vēl XIX gadsimta sākumā Rietumu zinātnes elite uzskatīja, ka pārvadāt cilvēkus dzelzceļa vilcienu vagonos nav iespējams, nemaz nerunājot par cilvēku lidojumiem kosmosā.

Ja kas tiešām nav iespējams, tad tā ir precīza nākotnes prognozēšana. Izejot no iepriekš teiktā, varam diezgan droši pieņemt, ka daudz kas no tā, kas vairākumam šodien šķiet neiespējams un par ko pat neiedrošināmies sapņot, kļūs iespējams tuvākā vai tālākā laika periodā, jo pasaule nemitīgi mainās un nekas nav mūžīgs. Idejas, kuras vēl vakar šķita marginālas vai utopiskas, rīt var iegūt pavisam citu nozīmību un ietekmi. Vai tāpēc vien, ka šodien mūsu stāvoklis vairākumam šķiet nolemts un bezcerīgs, mums jānolaiž rokas, jāatsakās no saviem ideāliem, un nav pat jāmēģina ne tiem tuvoties, ne pēc tiem tiekties?

Es labi atceros, kā vēl 1988. un 1989. gados cilvēku vairākums Latvijā neticēja iespējamam PSRS sabrukumam, bet sabruka taču. Un tad problēma bija tā, ka mēs savā neticībā nebijām gatavi šim sabrukumam, nebijām domājuši, kā pārvaldīsim savu valsti pēc tam, kad kļūsim patiešām neatkarīgi. Un varbūt tieši šīs negatavības dēļ tikām iestūrēti vēl dziļākā atkarībā. Tikai šoreiz no Rietumiem.

Brīvība un neatkarība (patstāvība) ne indivīda, ne valsts līmenī nav vienas dienas vai vienas kampaņas akts. Neatkarība jāiegūst, jāuztur, jāpilnveido, jākopj, jāsargā, jāstiprina un ik no jauna jāapliecina katru dienu! Neatkarība ir kā ārkārtīgi vērtīgs dārzs, kas nemitīgi jākopj, jākultivē, jāsargā gan no nezālēm, gan nelabvēļiem un zagļiem. Tas, ka 2003. gadā propagandas kampaņas un visādu manipulāciju rezultātā tika pasludināts, ka Latvijas pilsoņu vairākums referendumā atbalstījis Latvijas iekļaušanu ES, šodien nenozīmē absolūti neko! Jo gan Eiropas Savienība tagad cita (mainīti noteikumi, noslēgti jauni līgumi utt.), gan mēs esam kļuvuši citi. Nekas nav nolemts uz mūžīgiem laikiem – viss nemitīgi mainās! Diemžēl līdz šim šīs pārmaiņas nav bijušas mūsu labā.

Jā, Latvija nav lielvalsts, kas piedalās pasaules likteņu lemšanā, bet kurš būs tagad tas Orākuls vai drosminieks, kurš gatavs likt ķīlā savu un savu tuvinieku galvu, slēdzot derības, ka arī Eiropas Savienība nesabruks, kas ASV dominētā pasaules valūta un līdzšinējā globālā kārtība nesabruks, ka jau tuvākajā laikā nenotiks grandiozas pārmaiņas?

Vai mēs esam visām iespējamām pārmaiņām gatavi? Vai esam gatavi visus šos iespējamos izaicinājumus pārdzīvot kā patstāvīga nācija? Atvainojiet, bet mēs par to pat nedomājam. Ja notiks ģeopolitiskas pārmaiņas un vecā globālā sistēma bruks (tā jau sākusi izirt), mēs pat nespēsim sevi apgādāt ar elementārai izdzīvošanai nepieciešamo, jo, akli sekodami SVF un ES norādījumiem, esam paši sagrāvuši savu lauksaimniecību un savus resursus izlikuši izpārdošanā pasaules tirgū. Bet pasaule nav labdarības iestāde, – tā var kuru katru dienu pārtraukt mūsu uzturēšanu pie dzīvības uz parāda, kas jau sasniedzis kritisku līmeni. Un nekādu pārtikas un citu pirmās nepieciešamības preču stratēģisko rezervju Latvijai nav!

Mēs esam pārstājuši apzināti plānot un rūpēties par savu nākotni, mēs savu likteni esam pilnīgi uzticējuši starptautiskajām institūcijām (ierēdņiem, kuri varbūt uz kartes nespēj parādīt Latviju un kuriem mūsu sapņi un rūpes dziļi vienaldzīgi), mēs nemitīgi atkāpjamies un viņiem (t.s. ārvalstu investoriem) atdodam vienu pozīciju pēc otras, nesaprotot, ka kritiskā brīdī paļauties varēsim tikai uz sevi un tiem resursiem, kurus kontrolēsim un spēsim prasmīgi izmantot.

Mēs esam ārzemniekiem atdevuši ne tikai savus fiziskos resursus, valsts pārvaldīšanas stūri un savus bērnus (aizbraukušos lētos viesstrādniekus), bet arī savus sapņus! Mēs uz Latviju raugāmies ar Briseles birokrātu un ārvalstu investoru acīm, un esam sev aizlieguši pat domāt par katras tautas un cilvēka augstāko ideālu – brīvību un patstāvību!

Vai kāda tauta var krist vēl zemāk?

Atjēdzieties!

P.S. Izaicinu visus diplomētos ekonomistus, politologus, analītiķus un publicistus: uzrakstiet vai ierunājiet video savu redzējumu, kā Latvija var atjaunot savu ražošanu un attīstīties, paliekot ES sastāvā un ar tiem dalības noteikumiem (tai skaitā ES noteiktajām ražošanas un oglekļa izmešu kvotām, mākslīgi sadārdzinātajiem resursiem, Māstrihtas kritērijiem un pārējiem ierobežojumiem), kas reāli pastāv?

Es neesmu pret pakāpenisku attīstības stratēģiju ES ietvaros, bet atbildiet, ar kādiem instrumentiem un kā jūs to īstenosiet? Ja nevarat atbildēt, tad, lūdzu, vismaz netraucējiet man brīdināt un orientēt cilvēkus uz valsts patstāvību. Jo sausajā atlikumā tas būs viss, kas atkarīgs no mums pašiem un ko mēs paši varam ietekmēt.

Demogrāfs Mežs: lielākā daļa pasaules iedzīvotāju būtu laimīgi dzīvot Latvijas nabadzīgākā cilvēka situācijā

db.lv Lelde Petrāne, 2012. gada 17. augusts

«Kāpēc latvieši ir tik ļoti neapmierināti ar sevi un savu valsti? Tāpēc, ka mēs vienmēr gribam līdzināties pasaules pašiem veiksmīgākajiem – skandināviem. Pašai, pašai, pašai pasaules spicei!» intervijā izdevumam Sestdiena norādījis demogrāfs Ilmārs Mežs.

«Bet mēs nekādā gadījumā negribam salīdzināt sevi ar Ukrainu vai Baltkrieviju. Par Āfriku, Ķīnu un Indiju mums nav nekādas nojēgas un tā tālāk. Pat ar Krieviju mēs sevi negribam salīdzināt. Un tāpēc rodas visi muļķīgie mazvērtības kompleksi. Lai gan pēc taisnības jau esam tajā bagātnieku pulciņā, tikai lejasgalā. Lielākā daļa pasaules iedzīvotāju būtu laimīgi, ja varētu dzīvot Latvijas nabadzīgākā cilvēka situācijā. Tāpēc pareizi būtu teikt, ka laiki mums ir pat labi – tādi paši kā parasti,» skaidrojis I. Mežs.

«Lielais imigrācijas vilnis, kas mums draud, ja turpināsim ignorēt demogrāfisko situāciju Latvijā, būs tik masveidīgs, ka pēc divām trim paaudzēm runāt par latviešu valodas saglabāšanos nebūs vairs nozīmīgi, tas iedzīvotāju vairākumu vairs neinteresēs,» brīdina demogrāfs.

Jautāts, no kurienes Latvijā ieplūstu imigranti, viņš sacījis: «Visvairāk no bijušās PSRS, apmēram puse. Taču ir grūti pateikt, cik daudz būs no Krievijas un cik no Ukrainas vai Gruzijas un Tadžikistānas. To visu noteiks ekonomiskie rādītāji šajās valstīs un migrācijas politika. Tālāk sekos Āzija – sākot ar Turciju līdz Ķīnai, bet salīdzinoši maz būs no Āfrikas. Tas ir Latvijas ģeogrāfiskā novietojuma dēļ, jo afrikānim būs jābūt milzīgi bagātam, lai viņš maksātu par to, ka viņu nelegāli atved līdz Rīgai, nevis atstāj Maltā, Itālijā vai Spānijā.

«Iespējams, latviešu valoda skanēs parlamentā, varbūt teātrī, Līgo svētku pasākumos, droši vien būs kaut kāds televīzijas kanāls ar viszemāko reitingu, kurā runās arī latviski…,» šādu drūmu ainu iezīmē demogrāfs.

«Manuprāt, viens no iemesliem, kādēļ tādi politiķi kā Valdis Dombrovskis un Andris Vilks klūp demogrāfijas jautājumos ir tas, ka viņi neizprot situāciju, kādā ir ģimenes ar bērniem, jo viņiem pašiem bērnu nav. Un Latvijas demogrāfijas lielākais ienaidnieks, šķiet, ir Finanšu ministrija – viņi absolūti bloķē jebkādus uzlabojumus demogrāfijas atbalsta politikā,» teicis I. Mežs.

Ilmārs Mežs: Bezbērnu politika – Latvijas valdības prioritāte?

www.ir.lv 2012.08.15

Krīze Latvijā būs pārvarēta, kad mazināsies emigrācija, pieaugs dzimstība un vairums neseno aizbraucēju atgriezīsies

Latvieši pēdējā gadsimtā ir izcēlušies ar savu ļoti zemo dzimstību, kas turpina samazināties. Eiropas valstu vidū Latvijas dzimstības līmenis pēdējos gados ir pats zemākais, sasniedzot tikai 50-60% no Skandināvijas valstu dzimstības, ievērojami atpaliekot arī no Igaunijas.

Pēdējos 20 gados mums dzimstības līmenis vienmēr ir bijis krietni zem mirstības līmeņa. Latviešu bērnu kopskaits patlaban ir tikai nedaudz virs puses no viņu vecāku skaita. Tā turpinoties, latviešu skaits ar katru paaudzi būs uz pusi mazāks un nostādīs mūsu bērnus un mazbērnus nelielas minoritātes statusā savā dzimtenē – Latvijā.

Šādus faktus mēs esam dzirdējuši gana daudz, bet vai mēģinām kaut ko darīt lietas labā? Latvijā valda izteikta bezbērnu politika, kurā bērni un ar viņiem saistītie izdevumi tikpat kā netiek kompensēti. Proti, ģimenes ar bērniem tiek automātiski nostādītas visneizdevīgākajā situācijā, bet citas valstis tos tomēr vairāk vai mazāk efektīvi cenšas kompensēt – gan pabalsti, bērnudārzi, bezmaksas izglītība un ārstēšana, nodokļu atlaides utt. Latvijas valdība, nevēloties kardināli mainīt valsts demogrāfisko politiku uz jauno ģimeņu un bērnu atbalsta politiku, būtībā ved mūsu tautu uz iznīcību.

Kāda jēga no Latvijas „ekonomiskā izrāviena”, ja mūsu bērni šeit dzīvos minoritātes statusā?

Var piekrist Igaunijas prezidentam Ilvesam, kurš, komentējot latviešu politiķu dižošanos par visstraujāk augošo ekonomiku Eiropā, vaicā: „Jā? Nu un tad?”. Jo patiesi – kāds gan labums no šā pieauguma, ja tas netiek ieguldīts tautai tik kritiskajā demogrāfijā?

Uzklausot vēlētāju viedokli, visas Saeimā iekļuvušās partijas pirms ārkārtas vēlēšanām pasludināja demogrāfiju par vienu no savām prioritātēm. Valdības deklarācijā demogrāfija ir noteikta kā prioritāte, apņemoties radīt atbalsta veidus otrā, trešā un nākamā bērna piedzimšanai. Ir izveidotas Demogrāfisko lietu padome valdībā un Demogrāfijas apakškomisija Saeimā. Premjers Dombrovskis atkārto: „Valsts ilgtermiņa attīstības prioritātes ir demogrāfiskās situācijas uzlabošana un ekonomiskais izrāviens.” Tiek radīts iespaids, ka it kā tiek darīts maksimālais.

Taču rīcība ir pilnīgi pretēja – nesenie 70 miljonu latu budžeta grozījumi ir spilgts piemērs, cik nozīmīga prioritāte ir demogrāfija. No visiem grozījumiem demogrāfijas situācijas uzlabošanai ir atvēlēti 96 tūkstoši. Jā, nevis miljoni, bet tikai tūkstoši! Tie veido tieši 0,13% no visas papildus naudas – grūti teikt, vai ir kāda problēma, ko mēģina uzlabot, piešķirot vēl mazāk naudas, kā demogrāfijai. Ja mēs simts reizes atkārtotu vārdu „salds”, vai no tā sajutīsim mutē salduma garšu?

Tieši no šādas pareizu apgalvojumu atkārtošanas fāzes, kurai neseko atbilstoša rīcība, mūsu politiķi netiek ārā. Ja vien vēlētāji viņiem nepalīdzēs, viņi arī netiks ārā – turpmākos gadus var mierīgi atkārtot frāzes par demogrāfijas prioritāti, bet praktiski neko būtībā nemainot. Jau tagad Ekonomikas ministrija uzmanīgi sāk izteikt prognozes, ka pēc pieciem gadiem pieprasījums pēc darbaspēka pārsniegs iespējamo piedāvājumu – tātad imigrācija. Jaunākie statistikas dati par to, ka pērn ir trīskāršojies imigrācijas apjoms – 5024 cilvēku ir iebraukuši uz dzīvi Latvijā no ārpus ES valstīm – pierāda, ka imigrācija jau kļūst par realitāti. Un tas par spīti skeptiķiem, kuri netic, ka pasaulē daudzi miljoni cilvēki būtu priecīgi par iespēju strādāt Latvijā par mūsu minimālo algu.

Mūsu valdība ir pārlieku koncentrējusies tikai uz eiro kritērijiem – taču šie labie rādītāji tiek sasniegti uz jauno latviešu masveida aizbraukšanas un uz ļoti zemās dzimstības rēķina.

Latvijas situācijā nedrīkst priecāties par eiro kritēriju sasniegumiem, ignorējot katastrofālos emigrācijas un demogrāfijas rādītājus. Citiem vārdiem, krīze Latvijā būs pārvarēta tikai tad, kad samazināsies emigrācija, strauji pieaugs dzimstība un vairums neseno aizbraucēju atgriezīsies. Tikai tad varēs runāt par Latvijas veiksmes stāstu.

Liekas, ka vadošie politiķi īstenībā nemaz nevēlas mainīt valsts demogrāfisko politiku. Tie politiķi, kuri mēdz lasīt citu valstu politikas analīzes, laikam ietekmējas, ka citur Eiropā demogrāfijas jautājumiem reti tiek pievērsta galvenā uzmanība – līdz ar to ir tendence šo nomierinošo pieeju attiecināt arī uz Latviju – sak, ja jau Skandināvijas, Lielbritānijas vai ASV un citu valstu vadošie ekonomisti nekliedz par demogrāfiju, tad arī mums nav jāsatraucas. Taču šeit tiek aizmirsti divi nozīmīgi faktori – pirmkārt, šajās valstīs dzimstība ir gandrīz divas reizes augstāka nekā Latvijā un daudzviet dzimstība ir lielāka par mirstību. Otrkārt, šīs valstis trūkstošo darbaspēku labprāt papildina no tuvākām un tālākām valstīm. Spānijas un Portugāles valdības vispār var neuztraukties par zemo dzimstību, jo jebkurā brīdī tām ir pieejami miljoniem nabadzīgu latīņamerikāņu, kuri jau runā spāniski vai portugāliski, kuriem ir tā pati katoļu ticība un būs minimālas integrācijas problēmas.

Vai Latvijai ir šāda „Sibīrijas Latgale”, kur ekonomiskās izaugsmes gados pasmelties desmitiem tūkstošu jauno ģimeņu?

Latvijai vienīgā iespēja būs izvēlēties darbaspēku no nabadzīgākām valstīm dienvidaustrumu virzienā. Ko latviešu valodai nozīmēs tikai dažu simtu tūkstošu iebraucēju integrācija Latvijā, mēs varam iedomāties – latvieši straujāk apgūs svešvalodas.

Ja Latvijas valdībai un Saeimai patiesi rūp mūsu tautas un valsts ilgtspēja, tad nav cita ceļa, kā to jau dara Igaunijā un citas atbildīgas valdības – maksimāli jāatvieglo jauno ģimeņu situācija, kas vēlas otro, trešo un nākamo bērnu! Igaunijas budžets ir aptuveni salīdzināms ar Latvijas budžeta iespējām, tomēr jau tagad Igaunija tikai demogrāfiskajos pabalstos vien ik mēnesi iegulda par 10 miljoniem latu vairāk nekā Latvija! Gada sākumā Igaunijas parlaments kārtējo reizi nobalsoja par milzīgas naudas (200 milj. eiro) piešķiršanu valsts demogrāfiskai politikai, un, aizstāvot šo balsojumu, deputāts Tāvi Roiva teica: “Mums nav lielāka mērķa kā nodrošināt igauņu nācijas un kultūras izdzīvošanu!” Kad arī mūsu vadošie politiķi sāks domāt un rīkoties līdzīgi?

Autors ir demogrāfs, Nākotnes fonda vadītājs

NRA.LV: Valstij demogrāfijas politikā prioritāte – muldēšana

NRA.LV Imants Vīksne

Lai Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā un arī visās citās dienās pieaugušajiem būtu ko sargāt, nepieciešami bērni. Taču valsts demogrāfijas politika joprojām ir sastingusi nulles punktā, un Latvija turpina izmirt. Dažādos līmeņos notiek sanāksmes, sapulces, sēdes, runā par bērnu dzimstības veicināšanu. Valdība to pat pasludinājusi par otru prioritāti līdzās ekonomiskajam izrāvienam. Taču papildus neviens taustāms lats joprojām nav piešķirts.

Saeimas panākums – atlaižu kartīte

Nākotnes fonda vadītājs Ilmārs Mežs, komentējot valdības un Saeimas paveikto, skarbi secina: «Īstenībā demogrāfija nav nekāda prioritāte, tā ir muldēšanas prioritāte.» Premjera Valda Dombrovska vadītajā Demogrāfisko lietu padomē ekspertiem skaidri pateikts – domājiet priekšlikumus, kas neprasa naudu. Pat tos ierosinājumus, kas prasa minimālus ieguldījumus, piemēram, neapliekamā minimuma palielināšana atkarībā no bērnu skaita ģimenē vai nekustamā īpašuma nodokļa atlaides, Finanšu ministrija kategoriski noraida.

Pašlaik patiesā valdības prioritāte ir eiro ieviešana un tai pakārtotais sabalansēts budžets, nevis fakts, ka pēc desmit gadiem dzemdēt spējīgo sieviešu skaits atkal būs samazinājies uz pusi.

Šonedēļ pirmos darba augļus dzimstības veicināšanas jomā izziņoja Saeimas Demogrāfisko lietu apakškomisija. Ģimenēm, kam ir trīs un vairāk bērnu, iecerēts piešķirt Goda ģimenes statusu un iedot atlaižu kartīti dažādu pakalpojumu saņemšanai valsts, pašvaldības un privātajās iestādēs (ja vien privātie uzņēmēji vēlēsies iesaistīties šādā pasākumā). I. Mežs salīdzinājumam atgādina, ka igauņi demogrāfijas politikā ieguldījuši 600 miljonus latu un tur šobrīd dzimstība izlīdzinājusies ar mirstību. Latvieši tikmēr turpina sēdēt demogrāfijas bedrē un būvēt dažādus lielus infrastruktūras objektus: Dienvidu tilts, VID ēka, bibliotēka. «Kāda jēga no šīm ēkām, ja nebūs cilvēku?» retoriski vaicā demogrāfs. «Turpinot tādā garā, pēc desmit divdesmit gadiem no valsts pāri būs palikusi tikai čaula.»

Turpinājums Jūrkalnes iniciatīvai

Latvijas valsts ar nodokļu politikas palīdzību ģimenes soda, turklāt par katru nākamo bērnu arvien bargāk. Sociologs Arnis Kaktiņš apstiprina – jo vairāk bērnu ģimenē, jo lielāks ir tās nabadzības risks. Un arī viņš pagaidām nav pamanījis, ka politiķi no vārdiem būtu pārgājuši pie darbiem.

Kompensēt valsts piekopto dzimstības apkarošanas politiku ar praktiskiem risinājumiem cenšas pašvaldības. Savdabīgu grūdienu tam devusi neformālās Jūrkalnes draugu kopas iniciatīva. Domājot, kā vietējā līmenī aizbērt demogrāfijas bedri, dziedātājs Igo, dakteris Rauls Vēliņš, sociologs Arnis Kaktiņš, Ventspils novada mērs Aivars Mucenieks un vicemērs Māris Dadzis pirms gada ķērās pie dzimstības jautājumu pētīšanas. Profesionāli aptaujājot teju visas Jūrkalnes un Ances pagastu sievietes dzemdēt spējīgā vecumā, tika noskaidrots, kādiem līdzekļiem viņas motivēt uz vēl viena bērniņa radīšanu – ar pabalstiem, atvieglojumiem, priekšrocībām. Neatkarīgā jau rakstīja par pētījuma rezultātiem: vidēji katrai respondentei ir 1,38 bērni, savukārt vēlētos – 2,58 bērnus, un teju trešdaļa aptaujāto sieviešu ģimenes pieaugumam būtu gatavas tuvāko trīs gadu laikā. Sociologs A. Kaktiņš ir pat pārsteigts, kādu rezonansi šis pētījums izraisījis. Vēlmi ar to detalizētāk iepazīties paudusi arī pie Valsts prezidenta kancelejas nodibinātā Stratēģiskās analīzes komisija.

Vajadzīgs arī sudraba cukurtrauks

Tikmēr Ventspils novada pašvaldība jau pieņēmusi ģimenes atbalstošas izmaiņas saistošajos noteikumos un tagad jau mēnesi gaida, kad savu formālo saskaņojumu tām iedos Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. Tiek gaidītas arī atbildes uz jūrkalniešu domubiedru grupas nosūtīto vēstuli ar priekšlikumiem visām demogrāfijas problēmas risināšanā iesaistītajām valsts institūcijām. Ierosinātas gan ģimenēm labvēlīgas izmaiņas nodokļu politikā, gan dažādi atvieglojumi un ierosinājumi ģimeņu prestiža vairošanai. Piemēram, valsts dāvināts sudraba cukurtrauks dižģimenēm, lai būtu, ko nodot no paaudzes paaudzē.

Mērs A. Mucenieks cer, ka jau ar jūniju vienreizējais bērniņa piedzimšanas pabalsts novadā būs dubultots – no 50 uz 100 latiem. Savukārt ģimenēm, kurās ir trīs un vairāk atvašu, skolās būs nodrošinātas brīvpusdienas.

Arī citās Latvijas pašvaldībās šogad ir palielināti bērnu piedzimšanas pabalsti. Arī Gulbenes novadā. Tomēr, kā uzsver domes deputāts, piecu bērnu tēvs Gunārs Ciglis, nozīmīgas pozitīvas izmaiņas demogrāfijā iespējamas tikai tad, ja valsts beidzot novērtēs ģimenes.

«Šobrīd man ir grūti dēlam paskaidrot, kādēļ viņam būtu jāmaksā sociālais nodoklis, ja mātei pensija ir zemāka par minimālo algu.» Piecu bērnu mātei. Un šīs ir saistītas lietas: ģimenes plānošanā nepieciešama pārliecība par stabilitāti ilgtermiņā. Nauda rada drošību, proti, pārliecību, ka arī rīt būs jumts virs galvas, ēdiens galdā un samaksāti siltuma rēķini.

Lūdzu – dzemdējiet!

Jūrkalnē un Ancē veiktais pētījums parādīja, ka motivācija numur viens bērna radīšanai ir prāvs vienreizējais pabalsts. Tāpēc Jūrkalnes domubiedri apsver iespēju izveidot vietējo dzimstības veicināšanas fondu. Dakteris Rauls Vēliņš cer, ka potenciālās māmiņas, kas tagad atsauksies rosinājumam paplašināt ģimeni, pēc gada varētu saņemt pustūkstoti latu lielu pateicību.

1919. gadā Latvijas prezidents Jānis Čakste uzrunāja «mīļās tautietes» ar vārdiem: «Padariet mūs stiprus, dodiet mums bērnus.» Mūsdienās, kad esam nonākuši vēl smagākā demogrāfijas krīzē, neviens valsts vadītājs ar šādu aicinājumu pie sievietēm nav vērsies. Taču līdzīgi vārdi tagad rotā pie Jūrkalnes stāvkrasta novietoto vides objektu: «Mēs gribam, lai Latvijā dzimtu vairāk bērnu.

Students Mārtiņš Pavasaris: Kurš pazaudēja zudušo paaudzi?

Diena.lv, Mārtiņš Pavasaris, LU Juridiskās fakultātes students

Ticiet vai ne, taču mūsu valstī bez Dziesmu svētkiem, folkloras vai citiem Lielvārdes jostas apaustiem fenomeniem slēpjas vēl kāds unikāls, taču diemžēl strauji izmirstošs, gluži kā lielās pandas. Tie ir Latvijas jaunieši, personas vecumā no 13 līdz 25 gadiem.

Teorija stāsta šādu stāstu – jaunieši ir valsts nākotne, nākamais stāvs izaugsmē, pieņemot, ka tā ir neapstādināma un pašsaprotama, it kā robeža būtu debesis. Neskatoties uz to, ka teorija ir tik skaidra un elementāra, darbības, attiecīgi rezultāts diemžēl ir neskaidrs kā kārtīgs, sevi cienošs kolhoznieks Darba svētkos.

Es esmu jaunietis ar 19 gadu stāžu šajā saulē, un situācija, kuru redzu, ir traģiska. Es to visu redzu un dzirdu «dzīvajā ierakstā», nevis sausos ciparos un tabulās, sēžot kādā no Izglītības un zinātnes ministrijas darba grupām vai komisijām. Šī iemesla dēļ tālāk apskatītās problēmas un ieskats situācijā būs pietuvināts dzīvei, nevis Excel pārskatu ietērpšanai teikumos.

Sāksim ar pamatu pamatiem – izglītību. Kopš šī kuģa stūri pārņēma Roberts Ķīlis, šī nozare ir saņēmusi salīdzinoši pastiprinātu uzmanību un izjustu kritiku labākajās kašķīgo latviešu tradīcijās. Minētā suga – kašķīgais latvietis vulgaris -ir sācis rosīties, dalot nicinājumu un žulti pa labi un pa kreisi. Bet kā tad tā, vai Ķīļa kungs būtu nekompetents un vāji izglītots? Kaut kā negribas tam ticēt, jo filozofijas doktors iz Kembridžas universitātes nav gluži analogs standarta vidusmēra izglītību ieguvušai personai. Novērojamā tendence ir pārmaiņu fobija, kuras simptomi viskošāk izpaužas situācijās, kad pie lietas ķeras spilgta personība, kura nekautrējas darboties attiecīgajā jomā ar vērienu un azartu, nevis blāvi čamdīt papīru čupiņas, kā līdz šim ierasts un kā to varējām redzēt Ķīla priekšteča Rolanda Broka darbībā.

Jāsaprot, ka izglītības jomā esam pamatīgi iesūnojuši, bez darba, svaigām idejām, kuras šobrīd sākušas savu krusta karu pret apātisko pašplūsmu, mēs nekur tālu netiksim. Saglabāsies situācija, kad augstākā izglītība ir regresējošs process cilvēka attīstībā un maģistrs savā lauciņā ir vienīgi palīgstrādnieks būvplacī kādā no rietumu «augstajām» civilizācijām.

Vēl viens būtisks fakts ir vājā lasītprasme un dzirdētspēja, šķiet, ka sabiedrībai un dažādām organizācijām pietiek ar virsraksta izlasīšanu, lai varētu sākt kritizēt un sākt izrādīt savas spējas konkrētajā lauciņā. Sekla spēja interpretēt un just situāciju arī rada izjūtu kopumu, ka uz vairākām reformām cilvēki skatās kā uz spāņu inkvizīcijas augšāmcelšanos.

Piemēram, mācību gada garuma maiņa. Pasaulē ļoti praktizēta izglītības sistēma, kura sevi veiksmīgi ir attaisnojusi, jo būsim atklāti un reāli, trīs mēneši pārsvarā ir tikai gara slaistīšanās no skolēnu puses, kas nereti prasa ilgu ieskriešanos atpakaļ ritmā, kā arī mācību viela netiktu tik ļoti kompresēta, kas ļautu sasniegt labākus rezultātus, kā arī atvieglotu skolotāju darbu. Vairākas no iecerēm ļautu optimizēt mācības un pat paaugstināt algas ar mērķi atjaunot skolotāju sastāvu un pacelt izglītības līmeni uz izaugsmes ceļa.

Protams, mēs nevaram prasīt, lai tagad katra diena sāktos ar jaunām reformām un uzlabojumiem katrā no izglītības līmeņiem, sākot ar bērnudārzu, tam ir nepieciešams laiks un atbalsts, atbalsts no tautas, kā arī ticība kopīgam mērķim un vienotai nākotnes vīzijai. Nereti tieši milzu negatīvā reakcija uz pārmaiņām mēdz iznīdēt plānus skaistākai nākotnei jau pašā saknē. Piemērs, kas par to liecina, ir nesen apkopotie ministru reitingi, varam redzēt, ka, jo spilgtāka, aktīvāka personība, jo zemāks reitings. Pats Ķīļa kungs izpelnījies mīnus 23,1, kas ir otrs vājākais reitings aiz Ingrīdas Circenes (veselības ministre) – mīnus 28,6.

Ja izglītību mēs pieņemam kā pamatu, tad ģimeniskās vērtības un tās vide jāuzskata par materiālu tam. Tas nav nekas ģeniāls un pie baznīcas durvīm piespraužams, iespējams, tā tieši ir viena no retajām lietām, kuru esam pietaupījuši no dzīvnieku pasaules, no kuras nu tik lepni ar saviem IPad bēgam prom.

Pieminot dzīvnieku pasauli, es vēlējos atspoguļot vienkāršu salīdzinājumu ar mūsdienu ģimeni kā mazo valsti, kuras kopā veido juridisko personu – Latviju. Svēti ticu, ka dabā ir visas atbildes, kad šķiet, ka pat Wikipedia vai Google novēršas no mūsu vaiga. Daudzās intervijās un rakstos esmu centies uzsvērt tēzi, ka bez iekšējas, cilvēciskās inteliģences un disciplīnas eksistēt un sasniegt ko vairāk par amēbu vai tupelīti nav iespējams, ja, protams, pieņemam, ka esam augsti attīstītas dzīvības formas ar mērķi veicināt apkārtējās vides progresu. Tieši daba funkcionē ritmā, kuru vada disciplīna un iekšējie likumi.

Jauniešu izmiršanu, kuri teorētiski ir valsts nākotne, vislielākajā mērā ietekmē disciplīnas un iekšējās inteliģences neesamība. Vienkāršs piemērs, parasta piektdiena vai sestdiena, atverot twitter.com profilu, kurš seko aptuveni 200 cilvēkiem, kuri pārsvarā ir vienaudži, ko var redzēt? Ziņas, kurās atspoguļotas regulāri apmeklētas latviešu valodas stundas, prieks par padarīto, kāda kultūras pasākuma apmeklēšana vai ģimenes pasākums? Diemžēl nē, pārsvarā tie ir lepni izsaucieni par izdzerto alkohola apjomu, dullāko ballīti, negācijas un riebums pret dzīvi, valsti vai skolu. Šī pati attieksme diemžēl pārskalo visus sociālos portālus, kas ļauj izdarīt drošus secinājumus – ģimene savu mazo rakari ir palaidusi tukšgaitā. Un cik tālu tad mēs tā tiksim?

Ja ģimenes, sabiedriskās organizācijas un kultūras darbinieki nerādīs muskuļus, necīnīsies kopīgi par jaunu izglītības sistēmu un cilvēciskumu, tad piedodiet, draugi, bet šajos platuma grādos būs tikai akmens laikmets nr. 2.

Voldemārs Hermanis: Bez histērijas. Ar pašcieņu

NRA.LV Trešdiena, 8.februāris (2012)

Jo tuvāk 18. februāris – referenduma diena par jaunu statusu krievu valodai Latvijā –, jo vairāk vainas meklējumu, kāpēc tiktāl nonākts. Visbiežāk minēta neveiksmīgā integrācijas politika neatkarības gadu garumā. Taču paliek jautājums: vai visi vēlas nonākt arī pie kādas kopīgas valodas? Un galvenais: caur dialogu vai ultimātiem?

«Referendums par krievu valodas statusu notiks tāpēc, ka krievu kopiena Latvijas neatkarības gados guvusi «traumu» ,kāda latviešiem bija padomju gados,» raksta Rīgā iznākošā avīze Čas. Viedoklis pausts kādā diskusijā un acīmredzot plaši jo plaši tiražēts. Referendums kā konstitucionāli garantēta protesta forma. Balsošana kā neapturama pretreakcija uz visādiem pāridarījumiem. Vieni tie nesaklausītie, otri – asimilācijas politikas īstenotāji, kam prātā atspēlēšanās kāre un rokās varas monopols.

Vairāki no šajā sakarā klāstītajiem argumentiem ne reizi dzirdēti Saskaņas centra vadītāju politiskajā leksikā. Piedevām atgādinājums par «milzīgo stresu», kādu krieviski runājošajiem sagādājuši valodas inspektori 90. gados. Seko maldinošs mājiens, ka cilvēkiem nav dots nekāds pārejas periods. «Vēsturiskā trauma» gūta pēc tam, kad iedzīvotāji sadalīti pilsoņos un nepilsoņos. «Nepareizo pilsoņu» aizstāvji Saeimā (PCTLV, SC) vienmēr atstāti opozīcijā, un no tā vēl «psiholoģiskā trauma».

Patiesi, asā polemika nav tikai par krievu valodas lingvistiskajām pozīcijām. Pašreizējo līdzsvaru – vismaz konstitucionālā līme-

nī – grūtāk izjaukt nekā satracināt vai mulsināt noteiktu sava elektorāta daļu. Pie viena aizraujot brīvā kritienā tos latviešus, kas joprojām svārstās par līdzdalību referendumā, jo uztver to vienīgi kā politisku spēli. Ir tādi optimisti, kuruprāt viss tāpat nostāsies savā vietā, sak, labāk tajā dienā palasīšu Endzelīnu vai Aleksandru Čaku. Tā teikt, lai latviešu emocionālā trauma paliek pašmāju četrās sienās bez eksponēšanās balsošanas iecirkņos.

Taču šajā «sabiedrības stresa testā» svarīga kā mūsu pilsoniskā stāja, tā valsts vadošo amatpersonu nesvārstīga nostāja.

Ir vērtības, kas nevienai varai nav dotas, lai uz savu pilnvaru laiku ar tām parotaļātos. Tā ir valsts suverenitāte (teiksit, šobrīd strīdīga lieta ES rāmjos), valstsnācijas valoda, pastāvīgo iedzīvotāju tiesības, robežu un gaisa telpas drošība. Kā ierakstīts mūsu ziemeļu kaimiņvalsts konstitūcijā, tas nozīmē rūpēties par «[igauņu] valodas un [igauņu] kultūras pastāvēšanu cauri gadsimtiem». Valdošai koalīcijai var dīrāt septiņas ādas, bet neprasīsim, lai tā «izmanto gadījumu paklusēt» šajā atbildīgajā tautas nobalsojuma reizē. Latvijai ir rinda citu izaicinājumu un nacionālo prioritāšu, diemžēl šobrīd priekšplānā tieši uzdevums mobilizēties referendumam. Nevis lai sanaidotu latviešus ar krieviem, bet skaidri pateiktu savu nē iecerētajiem Satversmes grozījumiem. Nevis lai sašķirotu pilsoņus pareizajos un nepareizajos, bet skaidri novilktu Latvijas valstisko pamatu demarkācijas līniju.

Prezidents Andris Bērziņš palaboja pats sevi un pareizi vien darīja. Politiķa veiksmi nereti vairāk nosaka ne jau viņa paštaisnības spoguļattēls, bet paša spēja laikus un godīgi atzīt savas kļūdas, pārrēķinus, vēlmju domāšanas čaumalas.

Te neiztikt bez pāris vēsturiskām paralēlēm. 1991. gada janvārī ne latviešiem, ne cittautiešiem šajā planētas stūrī vēl nebija starptautiski atzītas valsts. Kad 14. janvārī Tautas fronte aicināja mūs uz atklātu pretestību grūstošajai impērijai, atskanēja skepses pilnas balsis arī tā dēvēto īsteno letiņu nometnē. Pilsoņu komitejas dēvēja barikādes par butaforiju, jo «Godmaņa režīms», lūk, neesot pelnījis visas tautas atbalstu. Tā paša gada augustā politiskās pretstāves epicentrs uz trim dienām bija Maskava – Jeļcins uz tanka, Baltais nams, sirmais Rostropovičs gluži kā Susaņins. Gorbačovs atgriezās no Forosas pavisam citā valstī. Laikam pats saprata, ka šoreiz jāiztiek bez aplausiem. Precīzi to dažas dienas vēlāk pateica Jeļena Bonnere: «Ne jūs mēs aizstāvējām, Mihail Sergejevič, bet gan konstitūciju.»

Diemžēl arī mīts par atriebīgajiem latviešiem tikpat dzīvs kā leģendas par laupītāju Kaupēnu teju pēc deviņdesmit gadiem. Valsts iestādē demonstratīvi neapkalpo krievu tantiņu viņas valodā (Ērika Stendzenieka versija). Jau pieminētais stāsts par valodas inspektoriem, kas likuši drebēt labiem un neaizstājamiem darbiniekiem. Tad kāpēc cilvēkiem, kuriem tolaik bija 40–50 gadu, vajadzēja justies kā «pilnīgiem idiotiem» (Andreja Berdņikova tēze)? Vai kāds paskaitījis valodas apliecības, kas tajos gados nevis likumīgi iegūtas, bet vienkārši nopirktas? (Tā nu patiesi ir latviešu vaina, jo eksāmenus nepieņēma Valērija Kravcova radinieki.) Vai latviski vāji runājošo diskomforts nebija saistīts ar padomisko privilēģiju zaudēšanu kopumā? Vai līdzvaina par savu tautiešu nespēju/nevēlēšanos iekļauties latviešu valodas vidē nav jāuzņemas arī ždanokām, kabanoviem, krievu preses karojošajam avangardam?

Nepārtrauktas apelācijas Rīgā un Strasbūrā pie Eiropas Padomes minoritāšu lietu komisāriem uzturēja premisi par krievu valodas izredzētību visā postpadomju telpā, arī Baltijas valstīs. Tā vēl pusbēda. Valoda, protams, nav jātiesā: nokļuvis, teiksim, Kišiņevā, es labprāt klausīšos gida stāstījumu Puškina mēlē. Cita lieta, ja cilvēkiem gadiem ilgi potē ilūziju, ka Eiropa nodiktēs Latvijai kaut kādu īpašu cilvēktiesību un valodu lietošanas standartu. Un kā var integrēt to, kas jūtas vairāk piederīgs kādai pavisam citai valstij, turklāt šī svešās informācijas telpa pēdējos gados nav sašaurinājusies. Drīzāk otrādi.

Kas mūs gaida? Cilvēks ar tēraudcietu balsi un nacionālboļševika faktūru aicina (nota bene! – latviski) 18. februārī «nedoties karagājienā pret krievu valodu». Taču karagājiens valsts valodai de facto jau pieteikts pērn novembrī, politiski forsējot oficiālo parakstu vākšanas kampaņu. Tā bija nodevīga atkāpšanās no «labvēlīgas neitralitātes» (Gļeba Panteļejeva formula), ko valdošās latviskās partijas un latviešu lielumlielais vairākums respektēja iepriekšējā parakstu vākšanas tūrē.

Pieļausim, ka daļa krievu un pārējo cittautiešu, nevēloties saasināt savstarpējas neuzticības gaisotni, šoreiz paši nedosies karagājienā pret latviešu valodu. Tas ir, ja nenobalso pret, vismaz atturas iet šovinisma kurinātāju pavadā.

Citiem vārdiem, arī mājās palikšana šajā februāra dienā būs vērtējama kā ar mīnusa, tā plusa zīmi.

Galīgos secinājumus izdarīsim tikai pēc paša referenduma. Dārgais šoka terapijas seanss, kam nav precedenta visā Austrumeiropā, latviešiem un visiem šai valstij ar sirdi un saknēm piederīgiem jāpārdzīvo ar pašcieņu un pašapziņu, bez histērijas.

Dzintars: Referenduma sakarā Latvijā tiek izplatīti dažādi mīti

Rīga, 31.janv., LETA. Saistībā ar referendumu par Satversmes grozījumiem, kas paredz krievu valodai noteikt otras valsts valodas statusu Latvijā, tiek izplatīti dažādi mīti, intervijā aģentūrai LETA apgalvo nacionālā apvienības “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars.

Daļu no tiem mērķtiecīgi izplatot divvalodības atbalstītāji. Viens no mītiem ir, ka latviešiem, kas atbalsta latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, uz referendumu nav jāiet, jo nepieciešamais atbalsta slieksnis – vismaz 771 893 vēlētāju atbalsts – tik un tā netiks sasniegts.

Pēc Dzintara domām, ir būtiski uzsvērt, ka balsojumam referendumā būs ļoti liela politiska nozīme. Proporciju, kā referendumā tiks nobalsots par vai pret krievu valodu, varēs izmantot noteiktas iedzīvotāju daļas ietekmēšanai. Ja referendumā liels skaits pilsoņu būs nobalsojis par divvalodību, latviešu valodas pretinieki teiks: jā, augstā balsojuma sliekšņa dēļ pozitīvs rezultāts netika sasniegts, toties tie, kam par šo jautājumu bija interese, gāja un lielā skaitā balsoja par.

Nacionālā apvienība VL-TB/LNNK aicina pilsoņus doties uz referendumu un balsot pret valsts valodas statusu krievu valodai, lai nedotu iemeslu dažādām interpretācijām.

Pēc Dzintara teiktā, referendums ir sekas 20 gadus nesekmīgi īstenotajai sabiedrības integrācijas politikai Latvijā. Jo tikai pēdējos gados ir formulēts, ka sabiedrības saliedēšanas pamats var būt latviešu valoda un latviešu kultūra, kas visiem sabiedrības locekļiem ir jāatzīst kā Latvijas kā neatkarīgas valsts pastāvēšanas jēga un pamats.

Līdz šim Latvijas sabiedrības integrēšana vairāk bija sauklis, uzskata Dzintars. Tā rezultātā Latvijā vēl vairāk ir nostiprinājušās divkopienu sabiedrības pazīmes. Šo 20 gadu laikā ir bijušas atkāpšanās gan Pilsonības likuma, gan valodu un izglītības jautājumā. Tagad esam sasnieguši robežu, kad atgriežamies pie jautājumiem, kas jau pagājušā gadsimta 90.gados bija neapspriežami. Līdz ar to jebkurā gadījumā pēc referenduma atbilstoši tā rezultātiem tomēr būs jāizdara arī tālejoši politiski secinājumi, vai kaut kas būtiski nav jāmaina arī nacionālās politikas jomā, ir pārliecināts nacionālās apvienības līdzpriekšsēdētājs.