Draugiem.lv

Uz manu komentārā izteikto novērojumu, ka „iestājies laiks, kad runāt par Latvijas neatkarību ārpus stingri nospraustiem 18. novembra oficiālo svinību runu rāmjiem ir kļuvis nepieklājīgi, pat provokatīvi. Un Latvijas līdzpilsoņi šādu ideju paudējus sāk turēt aizdomās par kaut ko sliktu un no viņiem norobežojas”, manis ļoti cienīts NRA publicists Bens Latkovskis reaģēja tā:

„Nepieklājīgi un provokatīvi ir runāt ārpus iespējamā. Runā, ko reāli var mainīt, nevis kas varētu notikt ideālos laboratorijas apstākļos, kur zirgu skriešanas sacensībās uzvar sfērisks zirgs vakuumā.”

Savukārt manis ne mazāk cienītais ekonomists Vilnis Zakreckis manus aicinājumus orientēties uz Latvijas neatkarības atjaunošanu izprata kā manu vēlmi „atdot monetāro un fiskālo politiku Frankfurtei un uzņemties Dienvideiropas parādus”. Ja pat tādi patstāvīgi domājoši un citus orientējoši cilvēki nosprauduši sev rāmjus, par ko vajag un par ko nevajag runāt, tad ko mēs varam gaidīt no sabiedrības kopumā, kas varbūt savā vairumā par šiem jautājumiem vispār nav domājuši, tikai pasīvi reaģējuši uz globālo konjuktūru, kas izpaužas kā nemitīga Latvijas vājināšana un propagandiskais fons dažādos mēdijos.

Kā mēs vispār varam definēt „iespējamo” un „neiespējamo”? Jo daudz kas no tā, kas vēl visai nesenā pagātnē tika vispārēji uzskatīts par neiespējamu, tomēr izrādījies pat ļoti iespējams. Piemēram, vēl XIX gadsimta sākumā Rietumu zinātnes elite uzskatīja, ka pārvadāt cilvēkus dzelzceļa vilcienu vagonos nav iespējams, nemaz nerunājot par cilvēku lidojumiem kosmosā.

Ja kas tiešām nav iespējams, tad tā ir precīza nākotnes prognozēšana. Izejot no iepriekš teiktā, varam diezgan droši pieņemt, ka daudz kas no tā, kas vairākumam šodien šķiet neiespējams un par ko pat neiedrošināmies sapņot, kļūs iespējams tuvākā vai tālākā laika periodā, jo pasaule nemitīgi mainās un nekas nav mūžīgs. Idejas, kuras vēl vakar šķita marginālas vai utopiskas, rīt var iegūt pavisam citu nozīmību un ietekmi. Vai tāpēc vien, ka šodien mūsu stāvoklis vairākumam šķiet nolemts un bezcerīgs, mums jānolaiž rokas, jāatsakās no saviem ideāliem, un nav pat jāmēģina ne tiem tuvoties, ne pēc tiem tiekties?

Es labi atceros, kā vēl 1988. un 1989. gados cilvēku vairākums Latvijā neticēja iespējamam PSRS sabrukumam, bet sabruka taču. Un tad problēma bija tā, ka mēs savā neticībā nebijām gatavi šim sabrukumam, nebijām domājuši, kā pārvaldīsim savu valsti pēc tam, kad kļūsim patiešām neatkarīgi. Un varbūt tieši šīs negatavības dēļ tikām iestūrēti vēl dziļākā atkarībā. Tikai šoreiz no Rietumiem.

Brīvība un neatkarība (patstāvība) ne indivīda, ne valsts līmenī nav vienas dienas vai vienas kampaņas akts. Neatkarība jāiegūst, jāuztur, jāpilnveido, jākopj, jāsargā, jāstiprina un ik no jauna jāapliecina katru dienu! Neatkarība ir kā ārkārtīgi vērtīgs dārzs, kas nemitīgi jākopj, jākultivē, jāsargā gan no nezālēm, gan nelabvēļiem un zagļiem. Tas, ka 2003. gadā propagandas kampaņas un visādu manipulāciju rezultātā tika pasludināts, ka Latvijas pilsoņu vairākums referendumā atbalstījis Latvijas iekļaušanu ES, šodien nenozīmē absolūti neko! Jo gan Eiropas Savienība tagad cita (mainīti noteikumi, noslēgti jauni līgumi utt.), gan mēs esam kļuvuši citi. Nekas nav nolemts uz mūžīgiem laikiem – viss nemitīgi mainās! Diemžēl līdz šim šīs pārmaiņas nav bijušas mūsu labā.

Jā, Latvija nav lielvalsts, kas piedalās pasaules likteņu lemšanā, bet kurš būs tagad tas Orākuls vai drosminieks, kurš gatavs likt ķīlā savu un savu tuvinieku galvu, slēdzot derības, ka arī Eiropas Savienība nesabruks, kas ASV dominētā pasaules valūta un līdzšinējā globālā kārtība nesabruks, ka jau tuvākajā laikā nenotiks grandiozas pārmaiņas?

Vai mēs esam visām iespējamām pārmaiņām gatavi? Vai esam gatavi visus šos iespējamos izaicinājumus pārdzīvot kā patstāvīga nācija? Atvainojiet, bet mēs par to pat nedomājam. Ja notiks ģeopolitiskas pārmaiņas un vecā globālā sistēma bruks (tā jau sākusi izirt), mēs pat nespēsim sevi apgādāt ar elementārai izdzīvošanai nepieciešamo, jo, akli sekodami SVF un ES norādījumiem, esam paši sagrāvuši savu lauksaimniecību un savus resursus izlikuši izpārdošanā pasaules tirgū. Bet pasaule nav labdarības iestāde, – tā var kuru katru dienu pārtraukt mūsu uzturēšanu pie dzīvības uz parāda, kas jau sasniedzis kritisku līmeni. Un nekādu pārtikas un citu pirmās nepieciešamības preču stratēģisko rezervju Latvijai nav!

Mēs esam pārstājuši apzināti plānot un rūpēties par savu nākotni, mēs savu likteni esam pilnīgi uzticējuši starptautiskajām institūcijām (ierēdņiem, kuri varbūt uz kartes nespēj parādīt Latviju un kuriem mūsu sapņi un rūpes dziļi vienaldzīgi), mēs nemitīgi atkāpjamies un viņiem (t.s. ārvalstu investoriem) atdodam vienu pozīciju pēc otras, nesaprotot, ka kritiskā brīdī paļauties varēsim tikai uz sevi un tiem resursiem, kurus kontrolēsim un spēsim prasmīgi izmantot.

Mēs esam ārzemniekiem atdevuši ne tikai savus fiziskos resursus, valsts pārvaldīšanas stūri un savus bērnus (aizbraukušos lētos viesstrādniekus), bet arī savus sapņus! Mēs uz Latviju raugāmies ar Briseles birokrātu un ārvalstu investoru acīm, un esam sev aizlieguši pat domāt par katras tautas un cilvēka augstāko ideālu – brīvību un patstāvību!

Vai kāda tauta var krist vēl zemāk?

Atjēdzieties!

P.S. Izaicinu visus diplomētos ekonomistus, politologus, analītiķus un publicistus: uzrakstiet vai ierunājiet video savu redzējumu, kā Latvija var atjaunot savu ražošanu un attīstīties, paliekot ES sastāvā un ar tiem dalības noteikumiem (tai skaitā ES noteiktajām ražošanas un oglekļa izmešu kvotām, mākslīgi sadārdzinātajiem resursiem, Māstrihtas kritērijiem un pārējiem ierobežojumiem), kas reāli pastāv?

Es neesmu pret pakāpenisku attīstības stratēģiju ES ietvaros, bet atbildiet, ar kādiem instrumentiem un kā jūs to īstenosiet? Ja nevarat atbildēt, tad, lūdzu, vismaz netraucējiet man brīdināt un orientēt cilvēkus uz valsts patstāvību. Jo sausajā atlikumā tas būs viss, kas atkarīgs no mums pašiem un ko mēs paši varam ietekmēt.