Autors: Andris

Āboltiņu ievēl par 11.Saeimas priekšsēdētāju

/ Andris / Komentēt

Rīga, 18.okt., LETA. Otrdien trešajā balsojuma kārtā par jaunās 11.Saeimas priekšsēdētāju ievēlēja 10.Saeimas priekšsēdētāju un “Vienotības” līderi Solvitu Āboltiņu. Par Āboltiņu aizklātā balsošanā nobalsoja 51 deputāts, pret bija 44 tautas kalpi.

Par otru kandidātu – “Saskaņas centra” virzīto Andreju Klementjevu – Saeimas priekšsēdētāja amatā balsoja 41 deputāts, pret bija 54.

Balsojumā piedalījās 99 deputāti, 95 vēlēšanu zīmes bija derīgas, četras bija nederīgas, no tām trijās bija balsojums pret abiem.

Klementjevs, runājot par savu neievēlēšanu Saeimas priekšsēdētāja amatā, atzina, ka neesot īsti uz to cerējis, tomēr 41 balss ir labs rezultāts. Viņš gan pauda nožēlu, ka atkal viss noticis veco tradīciju garā, jo viņš uzskata, ka izpildvarā un lēmējvarā vajadzētu atrasties pretējiem spēkiem, lai varētu viens otru kontrolēt.

Iegūtā 41 balss gan nozīmē, ka būs iespējams kaut kā ietekmēt izpildvaras procesu, uzskata politiķis.

Savukārt Āboltiņa pēc ievēlēšanas pateicās deputātiem par dāvāto uzticību. “Mums ir viens mērķis – viena valsts. Saeimas priekšsēdētāja pārstāv visu Saeimu un visus tajā esošos politiskos spēkus. Esmu mēģinājusi to darīt un turpināšu,” norādīja jaunievēlētā spīkere.

Lai arī kāds bijis šīs Saeimas sēdes sākums, tomēr iznākums esot “daudz maz veiksmīgs”, vērtēja Āboltiņa, atzīstot, ka tālāk Latvijā vajadzīgs visu deputātu darbs.

Jau ziņots, ka pirmdien divās balsošanas kārtās par jaunās Saeimas priekšsēdētāju netika ievēlēts eksprezidents, Zatlera reformu partijas (ZRP) līderis Valdis Zatlers, kurš bija vienīgais kandidāts uz šo amatu. Tas rada šaubas, vai topošajai valdošajai koalīcijai Valda Dombrovska (V) vadībā ir Saeimas vairākuma atbalsts.

Zatleru ievēlēt solīja jaunā koalīcija, kurā bija 16 ZRP deputāti, seši no tās atšķēlušies tautas kalpi, 20 “Vienotības” pārstāvji, kā arī 14 nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK (VL-TB/LNNK) deputāti. Tomēr par eksprezidentu otrajā kārtā nobalsoja tikai 45 tautas kalpi, pret bija 51, bet četri biļeteni bija sabojāti, kas nozīmē, ka par Zatleru nenobalsoja vismaz 11 jaunās koalīcijas pārstāvji.

Aģentūras LETA arhīva informācija liecina, ka Āboltiņa dzimusi 1963.gada 19.februārī Rīgā, viņa ir precējusies un audzina divus bērnus.

1986.gadā Āboltiņa Latvijas Universitātes Juridiskā fakultātē ieguvusi augstāko izglītību tiesību zinātnēs.

No 1979. līdz 1993.gadam Āboltiņa bijusi VU “Latvijas kultūrpreces” juriste.

Āboltiņa iepriekš strādājusi Ārlietu ministrijas Konsulārā departamentā un kļuvusi par tā vadītāju, 2002.gadā no partijas “Jaunais laiks” ievēlēta Saeimā, bet no 2004.gada decembra līdz 2006.gada aprīlim bijusi tieslietu ministre Aigara Kalvīša valdībā. Āboltiņa ievēlēta arī 9.Saeimā, kur strādājusi Juridiskajā komisijā un Eiropas lietu komisijā, kā arī bijusi Saeimas priekšsēdētāja biedre.

2010.gadā no partiju apvienības “Vienotība” tika ievēlēta Saeimā un kļuva par 10.Saeimas priekšsēdētāju, taču 2011.gada jūlijā 10.Saeima atlaista pēc Valsts prezidenta Valda Zatlera rīkojuma par Saeimas atlaišanu un tautas nobalsošanas rezultātiem.

11.Saeimas ārkārtas vēlēšanās Āboltiņa kandidējusi no apvienības “Vienotība” saraksta un ievēlēta par Saeimas deputāti. Vienlaicīgi Āboltiņa kopš 2010.gada februāra ieņem partijas “Jaunais laiks” valdes priekšsēdētājas amatu, taču trijiem politiskajiem spēkiem apvienojoties “Vienotībā” Āboltiņa ievēlēta par minētās apvienības priekšsēdētāju.

Viktors Avotiņš: Ar budžetu. Bez morāles

/ Andris / Komentēt

NRA.LV Piektdiena, 14.oktobris (2011) | Viktors Avotiņš

Ja es būtu saprātīgs, tad arī parakstītos zem vairāku ietekmīgu Eiropas runasvīru vēstījuma Par Atbildības un solidaritātes paktu. Taču nez kāpēc ienāca prātā Mārtiņš Luters («prāts ir sātana pirmā mauka»), un es nolēmu šodien būt nesaprātīgs.

Varbūt rīt mani vairs nemulsinās šā teksta autoru aprobežošanās uzskatā, ka Eiropai ir tikai ekonomiskā apziņa. Jo rīt izskalošu no smadzenēm to, ka «jaunā Eiropas apziņa ir kultūras, enerģētisko, ekonomisko, demogrāfisko, morālo un vairāk par visu politisko un militāro vājumu apziņa» (E. Morēns, Domājot par Eiropu). Varbūt man atklāsies, ka šis vēstījums arī runā par Eiropu kā «likteņa kopības apziņu»

(E. Morēns). Bet pagaidām man šis teksts nesatur neko vairāk par aprobežotību saimnieciskās konsolidācijas interešu ietvaros. Tik to, ka tā autoriem vajag, lai ES, piemēram, iztiek ar ierobežotu dalībvalstu diplomātisko korpusu un vienu kopīgu ES bruņoto spēku vadību tikai budžeta, nevis ES evolūcijas, tās tautu nākotnes dēļ. Es saskatu šajā tekstā (kas acīmredzot domāts kā Stabilitātes un attīstības pakta politiska virsbūve) nevis vēlmi solidarizēt, bet gan vēlmi autoritarizēt Eiropu.

Turklāt pat Ādolfs savos uzstādījumos nebija tik primitīvs: «Gandrīz ikvienam nākas izjust uz savas ādas saimniecisko nabadzību. Tas kļūst par pietiekamu pamatojumu tam, lai tieši ekonomiskajā stāvoklī saskatītu visa notiekošā galveno cēloni. Plaši iedzīvotāju slāņi daudz mazāk tiecas saskatīt sabrukuma cēloņus politiskos, kultūras, tikumiskos, morālos faktoros. Šajā ziņā daudzu cilvēku jūtas un saprāts atsakās tiem kalpot. (..) Tāda diagnoze noved pie tā, ka arī atveseļošanās līdzekļus meklē tikai saimnieciskajā sfērā» (Mein Kampf). Toties Voldiņš droši vien priecājas, ka atkal tuvojas viņa sapnis. Jo «politiski pārveidojumi patiesi demokrātiskā virzienā un, jo vairāk, politiskas revolūcijas nekādā gadījumā, nekad un nekādos apstākļos nevar ne aizēnot, ne vājināt sociālistiskās revolūcijas lozungu», bet «kapitālisma apstākļos nav iespējama atsevišķu saimniecību un atsevišķu valstu ekonomiskās attīstības vienmērīga augšana. Kapitālisma apstākļos nav iespējami citi līdzekļi, lai laiku pa laikam atjau not izjaukto līdzsvaru, kā krīzes rūpniecībā, kari politikā» (Par Eiropas Savienoto valstu lozungu).

Piesaucu šos abus tāpēc, ka man riebjas, ja sistēmas (ekonomiskā, politiskā, sociālā) krīze tiek izmantota, lai ar varu mainītu tās vai citas struktūras politiskās integrētības pakāpi. Tas man atgādina šo abu praksi. Vispirms izmainīsim, domāsim pēc tam. Jo krīze, redz. Tad jau labāk uzreiz skaidri un gaiši definēt galamērķi. Tādu politiskās Eiropas modeli, kādu autori uzskata par labāko. Bet – centralizēta politiska mērķa vietā ir spekulācijas ap tukšu vietu, kurā pamazām un paslepen tiek pārsūknēta dalībvalstu suverenitāte. Man tas liecina gan par ES varas ģeopolitisku vājumu, gan par vēlmi solidarizēt tikai varu, nevis šīs varas suverēnus.

Jo, kamēr «mūsdienu Eiropai trūkst kopīgu ideju komplekta, trūkst iztēles, trūkst dāsnuma… Eiropa nešķiet sasniegusi īstenu un dziļu atbildības par sevi apjēgu» (V. Havels, The New York Times, 1993. g.), tikmēr nevar būt runa par likteņa kopību, tikmēr, manuprāt, nevar būt runa arī par eiropeisku ekonomisko disciplīnu. Var būt runa par solidaritāti un atbildību padomju gaumē.

Turklāt man nekļuva skaidrs, ko tad īsti un kālab grasās solidarizēt šie kungi. Vai tie grasās solidarizēt mūs mūsu pašu laimei vai arī banku un burbuļu glābšanai? Vai tie grib solidarizēt varu bailēs no sociāliem konfliktiem ES telpā vai arī tāpēc, ka kopā darbi tiešām sokas raitāk? Jautājumi izriet no šo pašu kungu un lēruma viņiem līdzīgu prakses. Manuprāt, ES līmenī mēs pieredzam, ka nacionālās ražošanas demontāža ir nozīmējusi arī sociālās aizsardzības sistēmas demontāžu ne tikai vairs jaunajās dalībvalstīs. Mūs aicina solidarizēties apstākļos, kad atklājies, ka nekam nederīga ES dalībvalstu imigrācijas politika, tās trūkums ES līmenī novedis līdz multikulturālisma (tieši kā politikas, nevis kultūras) krīzei. Utt.

Sāk likties, ka ES sabiedrība tiek tuvināta izdzīvošanas dilemmai tīši. Jo kritiskās, primitīvās situācijās arī lēmumus var atļauties pieņemt primitīvi – ar pavēli. Var izmantot paniku, nabadzību, neziņu par rītdienu… kā argumentus Eiropas galma, megaspēlētāju interešu apmierināšanai. Acīmredzot šie kungi uzskata, ka ES jau tuvojas tiem vajadzīgajai kondīcijai. Ka var sākt runāt, jo jautājumu – kas es tur būšu, kas mana tauta, mana valsts tur būs? – krīzes un nedrošības apstākļos uzdos mazākums.

Varbūt vislielāko pretestību manī rada tas, ka šis vēstījums pauž izteikti tehnoloģisku attieksmi pret politekonomisko īstenību. Ne cilvēks, ne tautas tajā nav nolasāmi. Tāpēc rodas iespaids, ka vēstījuma autorus cilvēki neinteresē. Pat ne kā darbaspēks, ne kā patērētāji. Ja ir runa par atbildību un solidaritāti, jāredz, uz kāda morāla pamata šie jēdzieni stāv.

Imants Vīksne: Izmiršanas bremzēšanā nepieciešams investēt

/ Andris / Komentēt
NRA.LV Piektdiena, 7.oktobris (2011), plkst.08:45 | Imants Vīksne

Politiķu centieni novērst Latvijas depopulāciju šobrīd ir tīri deklaratīvi, jo atbildīgo institūciju izstrādātie tautas glābšanas modeļi uz nezināmu laiku iesaldēti. Vienošanās ar Starptautisko valūtas fondu neparedz līdzekļu piešķiršanu jaunu nodokļu maksātāju dzimstības veicināšanai.

Ģimenes valsts politikas pamatnostādņu īstenošanas programma turpmākajiem diviem gadiem šobrīd apzināti netiek virzīta izskatīšanai valdībā, jo jebkam, kas prasa papildu naudu, tiks pateikts nē. Tā ir aizdevēju, Finanšu ministrijas un valdības kopīga pozīcija. Pavasarī dokuments izskatīts valsts sekretāru sanāksmē, taču par tā galīgo apstiprināšanu vai izmešanu miskastē lems jau jaunā valdība.

Vajadzīgas jaunas sievietes

Labklājības ministrija cer – naudas dalītājus tomēr izdosies pārliecināt, ka ģimeņu politika šobrīd ir prioritāte, kurai izņēmuma kārtā arī budžeta konsolidācijas apstākļos nauda ir piešķirama. Ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore Līvija Liepiņa skaidro, ka, šobrīd atliekot atbalsta sniegšanu un nepanākot dzimstības pieaugumu, demogrāfijas bedre padziļināsies. «Vienkārši nebūs to jauno sieviešu, kas var dzemdēt bērnus!» Pašlaik ar skubu sākot īstenot ģimenes valsts politikas pamatnostādnēs iekļautos pasākumus, līdz 2017. gadam bērnu skaitu uz vienu reproduktīvā vecumā esošu sievieti varētu palielināt no pašreizējiem 1,18 līdz 1,4.

Neatkarīgā jau rakstīja par satraucošajām tendencēm Latvijas demogrāfiskajā portretā. Arvien vairāk cilvēku izlemj emigrēt, bērnu dzimst mazāk. Trekno gadu laikā gandrīz sasniedzot 25 tūkstošus jaundzimušo, 2009. gadā atsākās dzimstības lejupslīde, un pašlaik tā nokritusi krietni zem 20 tūkstošiem. Iedzīvotāji noveco. Valsts iztukšošanos var novērst, piesaistot imigrantus, – Iekšlietu ministrija nākamgad pat plāno izstrādāt imigrācijas politikas pamatnostādnes. Tomēr līdzšinējais politiskais uzstādījums vedina domāt, ka Latvijas iedzīvotājiem Latvija jāapdzīvo pašiem un pašiem jāvairojas. «Tas nav valsts mērķis, ka kāds no malas atnāk un aizpilda tukšās vietas,» spriež L. Liepiņa.

Jāpiedāvā argumenti

Teorētiski Latvijas ģimenes vēlas lielāku bērnu skaitu, nekā tām ir, taču ekonomiskās nedrošības apstākļos no šīs vēlmes atsakās. Tas nozīmē, ka valstij viņiem jāsniedz papildu argumenti bērnu radīšanai. Divu gadu rīcības programma satur vairākus – nodokļu atvieglojumus, garantētas vietas bērnudārzos, kas daudzviet Latvijā joprojām ir problēma, brīvpusdienas skolās, bezmaksas ārstēšanu neauglīgajiem pāriem. Arī konsultācijas sievietēm, kas vēlas veikt abortu. Ja viņas varētu no šā nodoma atturēt, ik gadu Latvija iegūtu vēl 8000 jaundzimušo.

Paredzams, ka lielākā cīņa gaidāma par iedzīvotāju ienākuma nodokļa atlaidi, kas par apgādībā esošu personu būtu līdz 50% no minimālās algas. Pēc Finanšu ministrijas aprēķiniem, valstij tas izmaksātu ap 30 miljonu latu. Šis priekšlikums vērsts tieši uz ekonomiski aktīvajām ģimenēm – ja strādā un radi bērnus, valsts no tevis ņem mazāk. Taču šis priekšlikums, tāpat kā rosinājums par garantētajiem bērnudārziem vai nepieciešamības gadījumā aukļu dienestu veidošanu, tieši skar pašvaldības. Tām nevar atņemt ienākumus vai uzlikt jaunus pienākumus, to attiecīgi nekompensējot. Labklājības ministrija cer, ka risinājumus izdosies atrast nākamajā Demogrāfisko un ģimenes lietu padomes sēdē novembrī. Šī institūcija nodibināta jau 2003. gadā, lai cīnītos ar valsts depopulāciju. Kā liecina demogrāfijas statistika, pašlaik darbi galīgi nesokas, un to apstiprina arī dalībnieki. Šogad padomes nolikums mainīts – piesaistītas sabiedriskās organizācijas, bet par priekšsēdētāju lielākam respektam iecelts premjers. Divas sēdes ir notikušas, tajās panākta vienošanās, ka ģimenes politikā prioritāte ir bērnudārzu nodrošinājums, esošo pabalstu apjoma saglabāšana.

Jāstiprina ģimenes

Tagad jāgaida, kad tiks izveidota jaunā valdība, un tad cīņu par ģimeņu interesēm varēs sākt no gala. Asociācijas Ģimene valdes priekšsēdētāja Ilona Bremze stāsta, ka gaisā palika jautājums par bezmaksas ēdināšanu sākumskolās. Taču jāapzinās arī, ka daži pasākumi radikālu demogrāfisku uzlabojumu nenodrošinās. «Situācija valstī ir ļoti skumja, un, manuprāt, vienīgais risinājums ir tradicionālā ģimenes modeļa maksimāla stiprināšana. Jāpopularizē nevis kontracepcija, bet normāls dzīvesveids. Labāk ļaut bērniņam piedzimt un atdot viņu adopcijai nekā veikt abortu.» Nevalstiskās organizācijas gan apzinās, ka šīm runām un plāniem nebūs rezultāta, ja netiks piešķirts finansiāls segums. Tāpēc ir svarīgi, lai ģimenes politika parādītos kā prioritāte jaunās valdības deklarācijā. Arī Nākotnes fonda valdes priekšsēdētājs, demogrāfs Ilmārs Mežs atgādina, ka, turpinoties pašreizējām tendencēm, pāris paaudžu laikā Latvijas iedzīvotāji savā zemē var kļūt par minoritāti.

Raivis Dzintars: Kālab stutēt pretlatvisku valdību?

/ Andris / Komentēt
Raivis Dzintars, Nacionālās apvienības „Visu Latvijai!”-TB/LNNK līdzpriekšsēdētājs | 05. oktobris 2011 01:43 DELFI.LV
Parlamentārā demokrātijā valdošās koalīcijas veido vērtību un mērķu ziņā līdzīgākās partijas. Tas nodrošina zināmu stabilitāti un spēju saliedēti pildīt sarežģīto sabiedrības pārvaldīšanas darbu. Līdz ar to idejas par “varavīksnes valdībām” brīdī, kad, spriežot vismaz pēc ārējām pazīmēm, ir iespējams izveidot stabilu, latvisku un tiesisku valdību, šķiet dīvainas. Taču tas ir tikai uz pirmo mirkli.

Šobrīd visciešākā priekšvēlēšanu savienība izveidota Zatlera reformu partijas (ZRP) un “Saskaņas centra” (SC) starpā, no kā izriet, ka šo partiju vērtības un mērķi ir vislīdzīgākie. Abas partijas kopā ieguvušas 53 balsis, tātad valdību teorētiski varētu izveidot divatā. Kāpēc tikai teorētiski? Jo ZRP lieliski saprot, ka ne partijas atbalstītāji, biedri un pat ievēlētie deputāti nebūt nebauda dziļu piekrišanu šai vērtību saderībai ar SC.

Daudzi uzdod jautājumu, kāpēc “tanku koalīcija” zatleriešiem jāveido ar politiķiem, kas slavinājuši divvalodības rosinātājus; kas svin okupācijas varas ienākšanu; kas balso pret valsts valodas stiprināšanu; kas aizstāv Krievijas militāro iebrukumu Gruzijā; kas vēlējušies krieviskos augstākās izglītības sistēmu; kas sapņo par pilsonības “nulles variantu”, kas balsojuši pret ZRP kultivētajiem tiesiskuma principiem… un šādi “kāpēc” ir bez gala.

Kāpēc ZRP vajadzīga “Vienotība”?

Atbilde vienkārša. Kolektīvā bezatbildība mēdz būt labs aizsegs netīriem darbiem. Ja kādā nekrietnā solī piedalījušies visi (vai gandrīz visi), tad visi arī brālīgi sadala atbildības nastu. Turklāt ZRP vadība biedrus un atbalstītājus var mierināt, ka, ja jau pat “Vienotība” piedalās, tad jau nu bažām par SC draudiem nav pamata.

Kaut kādā ziņā līdzīgi rīkojas arī “Vienotība” (V). Nacionālās apvienības aicināšana koalīcijā, kurā būtu arī SC, ZRP un V, nozīmētu mierinājumu nacionāli orientētajiem “Vienotības” atbalstītājiem un biedriem: “Ja jau pat nacionālisti piedalās, tad jau nu par pretlatviskiem draudiem nav jāraizējas!”

Kā rīkoties Nacionālai apvienībai?

Ņemot vērā iepriekš rakstīto, izveidojusies tāda kā kopsakarību ķēde, kas noslēdzas ar Nacionālās apvienības (NA) lēmumu. Ja NA piekrīt, tad piekrīt arī “Vienotība” un tad vairs nav šķēršļu, lai SC ar ZRP veidotu valdošo kodolu. Faktiski tas, kas šobrīd no NA tiek prasīts, ir ar savu dalību palīdzēt nostiprināties SC un ZRP kā valdošajam kodolam.

Pretī NA iegūtu vienu vai pāris ministru portfeļus, kuriem visticamāk valdošais kodols apzināti traucētu strādāt, bet īstenot jebkādus latviskas Latvijas centienus šādā valdībā būtu vienkārši neiespējami.

Secinājumi

Ja Zatlera Reformu partija un “Saskaņas centrs” ir jau vienojušies, ka koalīciju jebkurā gadījumā veidos kopā, tad stiprināt to nav nekādas nozīmes. Tieši pretēji. Tad vienīgā pareizā taktika ir stipra un plaša opozīcija, iespējams, pat ar spēcīgu ēnu kabinetu, kas jebkurā brīdī, mainoties Zatlera partijas ievēlēto deputātu noskaņojumam, gatava veidot jaunu valdību.

Taču, ja ZRP un SC tomēr neriskēs veidot valdību divatā, varēsim būt droši, ka tieši principiāla NA pozīcija ir tā, kas šos nekrietnos plānus izjaukusi.

Bojārs: piekāpšanās SC varētu novest pie nelabojamām negatīvām sekām

/ Andris / Komentēt

Apollo.lv Otrdiena, 4. oktobris (2011)

Nav pamatojuma «Saskaņas centra» iekļaušanai valdības koalīcijā, uzskata Kādreizējais Latvijas Sociāldemokrātiskās partijas līderis Juris Bojārs.

Šodien «Latvijas Avīzē» publicētajā viedoklī Bojārs skaidro, ka nav nekāda saprātīga pamatojuma tam, kāpēc šo valsti dibinājušajai latviešu tautai, ja tā ir ieguvusi komfortablu vairākumu kārtējās vēlēšanās, nevajadzētu pašai pārvaldīt savu valsti. Nav tādu ne starptautisko, ne valsts tiesību normu, kas to liktu.

Viņaprāt, piekāpšanās varētu novest pie grūti labojamām vai pat nelabojamām negatīvām sekām, proti, ka Latvija kļūst par pirmo Krievijas instrumentu Eiropas Savienībā un NATO.

Bojārs atzīmē, ka «”Saskaņas» pretenzijas uz varu izsveramas tikai kopsakarībā ar vienlaicīgu Krievijas, kuras etnosu pārstāv «Saskaņa», iekšējās, ārējās politikas un tur patlaban pastāvošās valsts iekārtas vērtēšanu».

Piekāpjoties SC pretenzijām uz varu Latvijā, tiktu ignorēta divu pretimstāvošu vērtību sistēmu, politiskas attieksmes pret demokrātiju un cilvēka tiesībām pastāvēšana, kā arī tiktu aizmirsta šī reģiona vēsture un atšķirīgā mentalitāte. Bojārs uzskata, ka krieviski runājošie Latvijā praktiski joprojām dzīvo Krievijas informācijas telpas, mentalitātes un politikas dominēšanas apstākļos bez jebkāda objektīva pamata latviešu cerībām uz situācijas radikālu uzlabošanos tuvākajā nākotnē.

Viņš norāda, ka 11. Saeimas vēlēšanu rezultāts ir Latvijas vairākkārtējas okupācijas tiešas sekas. Deokupācija ne pēc viena kara nav notikusi. Pēc neatkarīgās Latvijas dibināšanas Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji, ieskaitot vāciešus un krievus, ieguva Latvijas pilsonību, izņemot tos, kas cīnījās pret Latvijas neatkarību. Pēdējais kritērijs pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas netika ne stingri pārbaudīts, ne īstenots.

Bojārs arī atgādina, ka SC, lai tiktu valdībā ir piekritusi, ka okupācija ir bijusi, taču pašu okupantu nav. «Tad jau arī padomju laikā represijas organizējušo vairs nav. Arī 1991.gada militārā puča laikā cilvēkus šāvušo tad nav.» PSRS laikā Latvijai bija triju mēnešu laikā jāpiešķir dzīvokļi jebkur demobilizētajiem padomju virsniekiem, ko viņi arī masveidā izmantoja. Rietumu lielvalstis faktiski piespieda Latviju pēc līguma atstāt savā teritorijā vairākus desmitus tūkstošu bijušo Krievijas armijas virsnieku un to ģimeņu locekļu. Ir naivi domāt, ka pagājušo 20 gadu laikā viņi ir kļuvuši par kvēliem neatkarīgās Latvijas patriotiem, uzskata Bojārs.

Demogrāfijas pētnieks: emigrācija pašreizējā apjomā turpināsies vēl septiņus gadus

/ Andris / Komentēt

NRA.LV Otrdiena, 4.oktobris (2011), plkst.10:10 | Ziņu aģentūra BNS
Patlaban gadā no Latvijas izbrauc 40 tūkstoši cilvēki, šis process turpināsies vēl septiņus gadus, un tikai 10% aizbraucēju gatavojas atgriezties, otrdien publicētā intervijā žurnālā “Lietišķā Diena” brīdina demogrāfijas pētnieks, Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes profesors Mihails Hazans.

Galvenie iemesli, kuru dēļ iedzīvotāju skaits samazinās ir domāšanas maiņa attiecībā uz emigrāciju, dzimstības sarukums un salīdzinoši zemā veselības aprūpes kvalitāte, min pētnieks, vienlaikus atzīstot, ka vismaz pagaidām neredz nekādus spēkus, kas varētu to visu mainīt.

Viņš norāda, ka emigrācijas pārsvars īpaši liels bijis pēdējo pāris gadu laikā, kas skaidrojams ar vairākiem iemesliem – ne tikai ekonomiskiem, bet arī noskaņojuma maiņu cilvēkos.

“Notika cilvēku uzskatu maiņa par savām perspektīvām, paliekot šeit – Latvijā. Pēdējās aptaujas, kas tika veiktas šā gada sākumā, tagad ir izanalizētas un liecina par to, ka valstī ir diezgan liels iedzīvotāju segments, kas plāno aizbraukt ne tāpēc, ka šiem cilvēkiem te būtu zema alga vai vispār nebūtu darba. Starp iemesliem, kurus viņi nosauc, nav neviena ekonomiska. Tā vietā cilvēki atbildējuši, ka viņus neapmierina tas, kas notiek Latvijā, ka viņi neredz šeit perspektīvas saviem bērniem, un tamlīdzīgas lietas,” norāda pētnieks.

Vienlaikus tomēr joprojām ļoti aktuāls – divreiz lielākam emigrantu skaitam – aizbraukšanas iemesls ir arī ekonomiskās problēmas. “Tātad diemžēl nu jau mēs varam runāt par ekonomisko iemeslu un attieksmes maiņas kombināciju. Pirmskrīzes gados, kad tika uztverts, ka šeit daudz kas ir labi, ka algas aug un turpinās augt, un tiem, kam bija labas algas, labas karjeras perspektīvas, nebija domas par aizbraukšanu – tagad šī domāšana ir mainījusies,” skaidro Hazans.

Pētnieka vērojumi liecina, ka šīs izmaiņas notikušas apmēram 2009.gada sākumā. Turklāt starp potenciālajiem aizbraucējiem pieaug labi izglītotu cilvēku skaits. Pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) aizbraucēju vidū augsti izglītoto cilvēku īpatsvars bija lielāks nekā palicēju vidū. Tas skaidrojams ar to, ka toreiz vēl nebija brīvās darbaspēka kustības, un, lai aizbrauktu, cilvēkam pašam visu vajadzēja atrast, tas bija saistīts ar zināmu risku. Līdz ar to var teikt, ka tad aizbrauca tikai uzņēmīgākie, norāda Hazans.

“Tagad izglītoto aizbraucēju īpatsvars atkal ir palielinājies. Notika ideoloģijas maiņa,” atzīst pētnieks.

Viņaprāt, jau labu laiku Latvijā emigrācija ir vēl svarīgāka problēma nekā dabīgā iedzīvotāju pieauguma neesamība, kas gan arī pastāv jau sen. “Patiesībā jau kopš 2000.gada mēs zaudējām ap 120 tūkstošus cilvēku dabiskā pieauguma trūkuma dēļ un vismaz 200 tūkstošus – emigrācijas rezultātā. Praktiski dabiskais pieaugums ir bijis vēl negatīvāks – daļa Iedzīvotāju reģistra “piedzimušo” bērnu faktiski ir dzimuši ārzemēs,” norāda Hazans.

Arī tas saistīts ar to, kā cilvēki uztver savas perspektīvas. “Lai atļautos divus vai trīs bērnus, cilvēkam ir jābūt ļoti pārliecinātam par savām perspektīvām. Te runa ir gan par finansiāliem ienākumiem, gan arī par kaut kādu stabilitātes garantiju,” uzsver pētnieks, vienlaikus gan atzīstot, ka šis aspekts nav vienīgais un varbūt pat nav galvenais attiecībā uz dzimstības samazināšanos, jo novecošanās patlaban vērojama visās Eiropas valstīs.

“Un tas vairāk ir kultūras fenomens. Cilvēki vienkārši izvēlas – veltīt laiku un resursus vairākiem bērniem vai dzīvespriekam. Arī Latvijas iedzīvotājiem šobrīd ir pieejams vairāk dažādu prieku nekā agrāk, un tas tiek izmantots,” norāda pētnieks. Tomēr, lai gan šis fenomens skāris visas Eiropas valstis, Latvijā šajā jomā ir dzimstības reitinga apakšgalā. Tāpat reitingu apakšgalā Eiropas valstu vidū Latvija atrodas arī veselības aprūpes sistēmas kvalitātes ziņā, no kā lielā mērā ir atkarīga cilvēku mirstība.

“Tātad te arī nonākam pie galvenajiem pīlāriem, kuru dēļ iedzīvotāju skaits samazinās – domāšanas maiņa attiecībā uz emigrāciju, dzimstības sarukums un salīdzinoši zemā veselības aprūpes kvalitāte. Vismaz pagaidām es neredzu nekādus spēkus, kas varētu to visu mainīt, turklāt ātri,” atzīst Hazans.

Ivars Silārs: Vēstījums Saskaņas Centra latviešu faniem

/ Andris / Komentēt

Ivars Silārs  – viens no tiem 138, kuri 1990. gada 4. maijā balsoja par Latvijas neatkarību

Tas, ka ir jau izaugušas trīs latviešu paaudzes, kas 1940. gadā notikušo Latvijas okupāciju ar tai sekojošo inkorporāciju Padomju Savienībā un masveida Latvijas pilsoņu represijām pašas nav piedzīvojušas, ir pilnīgi saprotams. Taču tas, ka daudzi šīm paaudzēm piederīgie vēl pat 20 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas nav izrādījuši ne mazāko vēlmi uzzināt un saprast, kā tas notika un kāpēc tas varēja notikt, nepavisam nav saprotams. Tiem, kuri nezina, lai kaut nedaudz palīdz uzzināt kāda vēsts no pieminētā 1940. gada.

Ir 1940. gada 13. oktobris. Valsts tehnikuma 4. kursa audzēknis Iļģuciema stikla pūtēja dēls 18 gadu vecais Eduards Hanemanis pavada uz mājām savu draugu, kurš pie viņa ciemojies Zaļā ielā, kur Eduards pa mācību laiku dzīvo aktiera Jāņa Oša ģimenē, jo pēdējā dzīvesbiedre ir Eduarda mātes māsa un krustmāte. Nogriežoties no Dzirnavu ielas Elizabetes ielā un tuvojoties Brīvības ielai, viņi pamana līksmi noskaņotus cilvēkus, kuri aplaudē pa ielu soļojošiem un latviešu dziesmas dziedošiem latvju kareivjiem. Starp aplaudējošajiem viņi pamana arī dažus pazīstamus puišus no 1. ģimnāzijas, kuri viņiem pievienojas. Vēl mirklis, un visi jaunieši tiek aizturēti, aizvesti uz milicijas iecirkni un izkratīti. Eduarda kabatā atrod zīmīti ar mašīnrakstā drukātu šādu tekstu:

Moto:

Kas ir piedzimis par vergu,

Tas allaž meklēs kunga pātagu,

Kaut arī būtu jānostaigā

No Rīgas līdz Maskavai.

Priecājies, latvieti, lēkā un deji –

Laikmetam jaunam pretī tu eji.

Kā smagu slogu tu brīvību nesi,

Priecājies – vergu kārtā nu esi.

Atkal tu muguru saliekt drīksti,

Izbaudīt sarkanā vagara rīksti.

Gavilē, lieni, glaimo un klanies,

Pabučot žīdiņam roku tik manies.

Paslavē Staļinu, paslavē Spuri [1] –

Gan jau būs labi, tik muti turi.

Ievēro – nodevējus pie valga nekar vairs sen –

Tiem tiek maksāta alga…

Ka Maskavas tētiņš samaksā labi,

To sen jau es zinu un Lāči [2] abi.

Gan jau tev nobirs kāds liekāks latiņš,

Kāds kulaku teliņš, kāds rudzu statiņš.

Vienu gan teikšu, ka tevīm ar laiku

Būs mācīties spēlēt balalaiku,

Lēkt kazačoku, garmošku vīlēt

Un Kremļa sarkano tētiņu mīlēt.

Es domāju – par labu tas būtu,

Ja garu sarkanu kreklu tu šūtu

Un pirmo dēlu tu sauktu par Vaņku.

Ja sieviešu kārtas – tad tikai par Maņku.

Bāz visās kabatās lupatas sārtas

Un aizmirsti, ka esi no latviešu kārtas…

Kam līšanā kādi kavēkļi rodas,

Pie Kirhenšteina [3] lai steidzīgi dodas

Un mācās, kā, vairojot matuškas slavu,

Var latvietis aizmirst lepnumu savu.

/Latvijas Vēstures arhīva 1986. fonda 2. apraksta P-6333. lietas 2. sējuma 88. lapa/

1942. gada 22. jūlijā Eduards Hanemanis, apsūdzēts par pretpadomju dziesmu un skrejlapu izplatīšanu, mirst PSRS NKVD Omskas labošanas darbu nometnē.

Lai šis vēstījums kalpo kā Eduarda un daudzu jo daudzu priekšlaicīgi mocekļu nāvē mirušo viņa sāpju ceļa līdzgaitnieku – Latvijas patriotu brīdinošs atgādinājums. Lai tas, pirmkārt, rosina domāt tos visu tautību Latvijas pilsoņus, kuri savu Satversmes 2. pantā garantēto varu deleģē Saskaņas Centram – politisko partiju apvienībai, kuras viens no ideologiem ir cilvēks, kurš 1990. gadā atklāti iestājās pret Latvijas neatkarības un brīvības atgūšanu, apvienībai, kura par savu sadarbības partneri izraudzījusies tās valsts valdošo politisko partiju, kas sevi pasludinājusi par Latviju okupējušās PSRS tiesību pārmantotāju, ignorējot to, ka nav tiesību bez pienākumiem. Otrkārt, lai vēstījums palīdz pieņemt vienīgo pareizo lēmumu latviešu jaunās paaudzes Saeimas deputātiem, lemjot par topošo koalīciju, par savas tautas un Latvijas nākotni.

Trīsdesmit sudraba graši laimi nenesīs…

[1]  LKP CK 2. sekretārs 1940. VI-XII Žanis Spure

[2] Domāti neatkarīgajā Latvijā populārie rakstnieki Vilis Lācis un Jūlijs Lācis. Pirmais 1940. gadā kļuva par okupantu izveidotās Tautas komisāru padomes priekšsēdētāju, otrais – izglītības komisāru.

[3] Mikrobiologs Augusts Kirhenšteins – 1940. gadā okupantu sastādītās marionešu valdības Ministru prezidents. 1940. 5.VIII vadīja LPSR delegāciju Maskavā, kas lūdza Latviju uzņemt PSRS.