Autors: Andris

Demogrāfisko lietu padome atbalsta nekustamā īpašuma nodokļa samazināšanu daudzbērnu ģimenēm

/ Andris / Komentēt

Andris: Skaisti, ka atbalsta. Bet ko tad īsti atbalsta? Ja kādā īpašumā dzīvo tikai māte vai tēvs ar trīs bērniem, tad atlaide nebūs? Vai bērni kāda iemesla dēļ nonākuši vecvecāku vai audžuģimenes aprūpē? Ja īpašums ir 20.000 vērts dzīvoklis vai 300.000 vērta savrupmāja, tad atlaide procentuāli vienāda, bet vai taisnīga? Piedāvātā atlaide nav taisnīga arī tādēļ, ka nedrīkst būt trešais bērns vērtīgāks par otro.

Ir jānosaka ar nodokli neapliekamais minimums katrai īpašumā dzīvojošai personai. Tie varētu būt 20 kv.m – pieklājīga istaba. Tāda atlaide būs taisnīga gan bagātam, gan nabagam, gan laulātam pārim, gan civilā vai alternatīvā kopdzīvē dzīvojošiem. To būtu ērti piemērot arī īres dzīvokļiem, pat veicinātu īres darījumu legalizēšanu.

Ja NĪN atlaides jautājumu apskata tikai demogrāfijas veicināšanas kontekstā, tad ar NĪN neapliekamo minimumu piemēro katram dzīvesvietā deklarētam bērnam līdz 19 gadu vecumam (vidusskolas beigšana), kā arī visu vecumu invalīdiem kopš bērnības.

Rīga, 6.jūn., LETA.

Demogrāfisko lietu padome šodien atbalstījusi priekšlikumu par 50% samazināt nekustamā īpašuma nodokli daudzbērnu ģimenēm, prese brīfingā paziņoja Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (V).

Finanšu ministrijai uzdots izstrādāt un virzīt izskatīšanai valdībā likumprojektu, kas paredz nodokļa atvieglojumu 50% apmērā par dzīvojamo māju vai dzīvokli un tam piekrītošo zemi ģimenēm, kurās ir trīs vai vairāk bērnu. Atlaidi plānots piemērot, ja vecāki kopā ar bērniem dzīvo šajā īpašumā un ir tajā deklarējuši dzīvesvietu.

Demogrāfisko lietu padomes sēdē šodien apsprieda iespēju ieviest nekustamā īpašuma nodokļa atlaidi daudzbērnu ģimenēm, kā arī uzklausīja iespējamos risinājumus mācību materiālu nodrošinājuma uzlabošanai izglītības iestādēs.

Demogrāfisko lietu padomes mērķis ir veicināt vienotas valsts demogrāfiskās politikas izveidi un īstenošanu visos valsts pārvaldes līmeņos. Būtiskākie lēmumi, par ko vienojusies padome iepriekšējā sēdē, ir principa “nauda seko bērnam” iedzīvināšana bērnudārzu pieejamības uzlabošanai pašvaldībās, kā arī sociālo iemaksu pensijas kapitālā dubultošana vecākiem, kuri kopj bērnu līdz pusotra gada vecumam.

Padomes sastāvā ir ekonomikas, labklājības, finanšu, iekšlietu, izglītības un zinātnes, kultūras, tieslietu, veselības un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministri, Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieks, Saeimas Sociālo un darba lietu, Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu un Demogrāfijas lietu apakškomisijas pārstāvji, kā arī pārstāvji no Latvijas Universitātes Statistikas un demogrāfijas katedras, Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta, Stratēģiskās attīstības komisijas, Latvijas Pašvaldību savienības, Latvijas Darba devēju konfederācijas, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības un vairākām nevalstiskajām organizācijām: “Asociācija ģimene”, Latvijas Daudzbērnu ģimeņu biedrību apvienība, “Nākotnes fonds” un “Latvijas Bērnu forums”.

Demogrāfisko lietu padomes sanāksmi vadīja Ministru prezidents.

nra.lv

diena.lv

ir.lv

NRA.LV: Valstij demogrāfijas politikā prioritāte – muldēšana

/ Andris / Komentēt

NRA.LV Imants Vīksne

Lai Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā un arī visās citās dienās pieaugušajiem būtu ko sargāt, nepieciešami bērni. Taču valsts demogrāfijas politika joprojām ir sastingusi nulles punktā, un Latvija turpina izmirt. Dažādos līmeņos notiek sanāksmes, sapulces, sēdes, runā par bērnu dzimstības veicināšanu. Valdība to pat pasludinājusi par otru prioritāti līdzās ekonomiskajam izrāvienam. Taču papildus neviens taustāms lats joprojām nav piešķirts.

Saeimas panākums – atlaižu kartīte

Nākotnes fonda vadītājs Ilmārs Mežs, komentējot valdības un Saeimas paveikto, skarbi secina: «Īstenībā demogrāfija nav nekāda prioritāte, tā ir muldēšanas prioritāte.» Premjera Valda Dombrovska vadītajā Demogrāfisko lietu padomē ekspertiem skaidri pateikts – domājiet priekšlikumus, kas neprasa naudu. Pat tos ierosinājumus, kas prasa minimālus ieguldījumus, piemēram, neapliekamā minimuma palielināšana atkarībā no bērnu skaita ģimenē vai nekustamā īpašuma nodokļa atlaides, Finanšu ministrija kategoriski noraida.

Pašlaik patiesā valdības prioritāte ir eiro ieviešana un tai pakārtotais sabalansēts budžets, nevis fakts, ka pēc desmit gadiem dzemdēt spējīgo sieviešu skaits atkal būs samazinājies uz pusi.

Šonedēļ pirmos darba augļus dzimstības veicināšanas jomā izziņoja Saeimas Demogrāfisko lietu apakškomisija. Ģimenēm, kam ir trīs un vairāk bērnu, iecerēts piešķirt Goda ģimenes statusu un iedot atlaižu kartīti dažādu pakalpojumu saņemšanai valsts, pašvaldības un privātajās iestādēs (ja vien privātie uzņēmēji vēlēsies iesaistīties šādā pasākumā). I. Mežs salīdzinājumam atgādina, ka igauņi demogrāfijas politikā ieguldījuši 600 miljonus latu un tur šobrīd dzimstība izlīdzinājusies ar mirstību. Latvieši tikmēr turpina sēdēt demogrāfijas bedrē un būvēt dažādus lielus infrastruktūras objektus: Dienvidu tilts, VID ēka, bibliotēka. «Kāda jēga no šīm ēkām, ja nebūs cilvēku?» retoriski vaicā demogrāfs. «Turpinot tādā garā, pēc desmit divdesmit gadiem no valsts pāri būs palikusi tikai čaula.»

Turpinājums Jūrkalnes iniciatīvai

Latvijas valsts ar nodokļu politikas palīdzību ģimenes soda, turklāt par katru nākamo bērnu arvien bargāk. Sociologs Arnis Kaktiņš apstiprina – jo vairāk bērnu ģimenē, jo lielāks ir tās nabadzības risks. Un arī viņš pagaidām nav pamanījis, ka politiķi no vārdiem būtu pārgājuši pie darbiem.

Kompensēt valsts piekopto dzimstības apkarošanas politiku ar praktiskiem risinājumiem cenšas pašvaldības. Savdabīgu grūdienu tam devusi neformālās Jūrkalnes draugu kopas iniciatīva. Domājot, kā vietējā līmenī aizbērt demogrāfijas bedri, dziedātājs Igo, dakteris Rauls Vēliņš, sociologs Arnis Kaktiņš, Ventspils novada mērs Aivars Mucenieks un vicemērs Māris Dadzis pirms gada ķērās pie dzimstības jautājumu pētīšanas. Profesionāli aptaujājot teju visas Jūrkalnes un Ances pagastu sievietes dzemdēt spējīgā vecumā, tika noskaidrots, kādiem līdzekļiem viņas motivēt uz vēl viena bērniņa radīšanu – ar pabalstiem, atvieglojumiem, priekšrocībām. Neatkarīgā jau rakstīja par pētījuma rezultātiem: vidēji katrai respondentei ir 1,38 bērni, savukārt vēlētos – 2,58 bērnus, un teju trešdaļa aptaujāto sieviešu ģimenes pieaugumam būtu gatavas tuvāko trīs gadu laikā. Sociologs A. Kaktiņš ir pat pārsteigts, kādu rezonansi šis pētījums izraisījis. Vēlmi ar to detalizētāk iepazīties paudusi arī pie Valsts prezidenta kancelejas nodibinātā Stratēģiskās analīzes komisija.

Vajadzīgs arī sudraba cukurtrauks

Tikmēr Ventspils novada pašvaldība jau pieņēmusi ģimenes atbalstošas izmaiņas saistošajos noteikumos un tagad jau mēnesi gaida, kad savu formālo saskaņojumu tām iedos Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. Tiek gaidītas arī atbildes uz jūrkalniešu domubiedru grupas nosūtīto vēstuli ar priekšlikumiem visām demogrāfijas problēmas risināšanā iesaistītajām valsts institūcijām. Ierosinātas gan ģimenēm labvēlīgas izmaiņas nodokļu politikā, gan dažādi atvieglojumi un ierosinājumi ģimeņu prestiža vairošanai. Piemēram, valsts dāvināts sudraba cukurtrauks dižģimenēm, lai būtu, ko nodot no paaudzes paaudzē.

Mērs A. Mucenieks cer, ka jau ar jūniju vienreizējais bērniņa piedzimšanas pabalsts novadā būs dubultots – no 50 uz 100 latiem. Savukārt ģimenēm, kurās ir trīs un vairāk atvašu, skolās būs nodrošinātas brīvpusdienas.

Arī citās Latvijas pašvaldībās šogad ir palielināti bērnu piedzimšanas pabalsti. Arī Gulbenes novadā. Tomēr, kā uzsver domes deputāts, piecu bērnu tēvs Gunārs Ciglis, nozīmīgas pozitīvas izmaiņas demogrāfijā iespējamas tikai tad, ja valsts beidzot novērtēs ģimenes.

«Šobrīd man ir grūti dēlam paskaidrot, kādēļ viņam būtu jāmaksā sociālais nodoklis, ja mātei pensija ir zemāka par minimālo algu.» Piecu bērnu mātei. Un šīs ir saistītas lietas: ģimenes plānošanā nepieciešama pārliecība par stabilitāti ilgtermiņā. Nauda rada drošību, proti, pārliecību, ka arī rīt būs jumts virs galvas, ēdiens galdā un samaksāti siltuma rēķini.

Lūdzu – dzemdējiet!

Jūrkalnē un Ancē veiktais pētījums parādīja, ka motivācija numur viens bērna radīšanai ir prāvs vienreizējais pabalsts. Tāpēc Jūrkalnes domubiedri apsver iespēju izveidot vietējo dzimstības veicināšanas fondu. Dakteris Rauls Vēliņš cer, ka potenciālās māmiņas, kas tagad atsauksies rosinājumam paplašināt ģimeni, pēc gada varētu saņemt pustūkstoti latu lielu pateicību.

1919. gadā Latvijas prezidents Jānis Čakste uzrunāja «mīļās tautietes» ar vārdiem: «Padariet mūs stiprus, dodiet mums bērnus.» Mūsdienās, kad esam nonākuši vēl smagākā demogrāfijas krīzē, neviens valsts vadītājs ar šādu aicinājumu pie sievietēm nav vērsies. Taču līdzīgi vārdi tagad rotā pie Jūrkalnes stāvkrasta novietoto vides objektu: «Mēs gribam, lai Latvijā dzimtu vairāk bērnu.

Par atšķirīgu uzskatu cilvēkiem

/ Andris / Komentēt

Tuksnešu tautām esot tāda kārtība, ka higiēnas procedūras vēdera lejas daļā veic tikai ar kreiso roku. Savukārt ēdienam drīkst pieskarties tikai ar labo roku, jo ēdiens parasti tiek ņemts ar roku no viena kopējā trauka. Tādai kārtībai ir viens racionāls iemesls – ūdens trūkums liedz regulāri mazgāt rokas! Lai šo izdzīvošanai svarīgo kārtību uzturētu, tā ir nostiprināta reliģijā, un par pārkāpumu draud bargs sods. Var padzīt no vakariņām, var nopērt un padzīt no apmetnes. Tuksnesī!

Tomēr šie paši cilvēki īpaši neatšķiras no citiem mūsdienu civilizētajā pasaulē. Viņi lieto nazi un dakšiņu, un esmu drošs, ka arī ūdeni un citus higiēnas līdzekļus, kas līdz minimumam samazina riskus, kuri ir reliģisko dogmu pamatā. Tai pašā laikā pat mūsdienu pasaulē viņi neatsakās no savas reliģijas un dogmām. To pārkāpšana, pat ja to izdara ārpus reliģijas esošs cilvēks, tiek uztverta ļoti sāpīgi un pat agresīvi.

Formāli pašlaik Eiropas daļā, kurā dzīvojam mēs, atšķirīgu uzskatu cilvēkiem nav tiesību uzspiest savus uzskatus citiem cilvēkiem. Augstāk minētie atšķirīgo uzskatu cilvēki Latvijā izmanto savas tiesības paust savus uzskatus, dzīvot savu dzīvesveidu, tomēr viņi (pagaidām!) neprasa, lai visi apkārtējie, tāpat kā viņi, atzītu viņu dzīvesveidu par labāko vai noteikti par vismaz labu.  Dzīvo savu dzīvi un ļauj dzīvot citiem! Ļauj citiem palikt ar viņu uzskatiem!

Latvijā dzīvojošajiem ir savs uzskatu kopums, kas ir nodrošinājis tautas izdzīvošanu cauri gadsimtiem. Ir sava vieta sievietei un vīrietim, jaunam un vecam, stipram, gudram, uzņēmīgam, arī slaistam un pļēguram.

Praids…

Ikšķiles pilsētas centrālā laukuma vīzija un satiksmes organizācija pilsētas centrālajā daļā

/ Andris / Komentēt

Iedzivotajiem.lv: Deputāte I. Mežaraupe: Ikšķiles pilsētas centrs sešu viedo rokās

Vairāk attēlu šeit: Ikšķiles pilsētas centrs sešu viedo rokās

Vismaz viena alternatīva: Ikšķiles vidusskolas vecāku padomes paziņojums

Komentārs pie raksta:

Andris Doveiks 24.04.2012 10:28

Sveiciens!

Uz vecāku pasākumu braucu, bet tikai 18:00 man darbs Rīgā beidzas…

Piekrītu, ka visi iesniegtie varianti ir atmetami.

Nepiekrītu vecāku priekšlikumam jauno Peldu ielas posmu kaut kā vienvirzienot – tā kopā ar Skolas ielu būs pilsētas galvenā maģistrāle!

Par pagaidu risinājumiem pie skolas. Pirms vēlēšanām valdoši var piekrist “visskautkam”, bet tomēr nekas jēdzīgs nevar sanākt, jo … prasītāji ir tie paši vecāki, kuri grib iebraukt pa skolas durvīm, un vienlaicīgi prasa neļaut piebraukt pie skolas.

Es esmu sniedzis vienkāršus, lai gan varbūt radikālus priekšlikumus.

Maģistrāle, drošība un troksnis.
Peldu iela jau no estrādes kalniņa aiz Lībiešu ielas un jauno posmu “ierok” un tā no skolas daļēji pat vairs nav redzama, virs tās pa Lībiešu ielu gājēju tilts. Bērnus no lejas izlaiž pie gājēju tilta un viņi ielu šķērso otrā līmenī. Skriet pāri pa taisno nebūs vērts, jo priekšā būs 2m siena! Vai zaļa nogāze – arhitektu lemšana. Kas grib braukt pie durvīm, brauc uz stāvlaukumu pie skolas „Evor” gala vai kāda papildus laukuma, ko vēl izveidos.

Centrālais laukums, satiksme un apgriešanās rīta stundā.
Kopā vai atsevišķi piedāvāju arī (Skolas) gājēju ielu-auto (tikai rīta atbraukšanas laikā ar policistu blakus!) strupceļu ar apgriešanās loku – laukumu laukuma centrālajā daļa, starp skolu un Tautas namu. Ar to varētu izveidot pilsētas centrālo laukumu kā vizuāli no šosejas raugoties, tā funkcionāli. Bet iela ir tomēr izbraucama pa gājēju laukumu līdz Tautas namam un estrādei – pasākumus nodrošinošam autotransportam, aprīkojumam. Vienlaicīgi atrisinātu mūžīgā bardaka problēmu visos estrādes pasākumos – Peldu iela no estrādes vides vienkārši atdalītos ar līmeni, bet estrādes skatuves aizmugure un Lībiešu un Lībiešu ielas posms – laukums būtu vienota telpa, bez diviem grāvjiem. Uz Tautas nama aizmugures stāvvietu un tagadējās domes ēku ar mašīnu var braukt pa stadiona otrā pusē būvējamu ceļu. Aplis sākas apmēram tur, kur tagad pāreja. Aplī izsēdinātie bērni pa apļa ārmalu nonāk skolā, nešķērsojot brauktuvi. Šis ceļš tiešām vaļā tikai no rīta, bet izmantojams visādos pasākumos. Pirmklasnieku un gaidīšanas stāvvietas (30min) skolas galā, pie Evor durvīm.

Kalns sākot no Tautas nama jānorok par 1,5-2 m, izlīdzinot visu pakalnu (2/3 laukuma platības – augšējais līmenis). Ja līmenim vajag, Tautas namu var atstāt uz terases, koloniālā stilā. Laukuma apakšējā daļa ar teritoriju pretī pastam (kopā 1/3) tad paliek transporta mezglam ar apli vai ovālu, vai bez tiem, arī stāvvietām.

Iedzivotajiem.lv: V. Villerušs: Ikšķiles centrālā laukuma izbūves sakarā

Iedzivotajiem.lv: AI deputāti aicina neizsludināt Ikšķiles centra vīziju

Iedzivotajiem.lv: Neviens Ikšķiles centra projekts nav labs, bet tiks attīstīts tik un tā (De Facto)

Students Mārtiņš Pavasaris: Kurš pazaudēja zudušo paaudzi?

/ Andris / Komentēt

Diena.lv, Mārtiņš Pavasaris, LU Juridiskās fakultātes students

Ticiet vai ne, taču mūsu valstī bez Dziesmu svētkiem, folkloras vai citiem Lielvārdes jostas apaustiem fenomeniem slēpjas vēl kāds unikāls, taču diemžēl strauji izmirstošs, gluži kā lielās pandas. Tie ir Latvijas jaunieši, personas vecumā no 13 līdz 25 gadiem.

Teorija stāsta šādu stāstu – jaunieši ir valsts nākotne, nākamais stāvs izaugsmē, pieņemot, ka tā ir neapstādināma un pašsaprotama, it kā robeža būtu debesis. Neskatoties uz to, ka teorija ir tik skaidra un elementāra, darbības, attiecīgi rezultāts diemžēl ir neskaidrs kā kārtīgs, sevi cienošs kolhoznieks Darba svētkos.

Es esmu jaunietis ar 19 gadu stāžu šajā saulē, un situācija, kuru redzu, ir traģiska. Es to visu redzu un dzirdu «dzīvajā ierakstā», nevis sausos ciparos un tabulās, sēžot kādā no Izglītības un zinātnes ministrijas darba grupām vai komisijām. Šī iemesla dēļ tālāk apskatītās problēmas un ieskats situācijā būs pietuvināts dzīvei, nevis Excel pārskatu ietērpšanai teikumos.

Sāksim ar pamatu pamatiem – izglītību. Kopš šī kuģa stūri pārņēma Roberts Ķīlis, šī nozare ir saņēmusi salīdzinoši pastiprinātu uzmanību un izjustu kritiku labākajās kašķīgo latviešu tradīcijās. Minētā suga – kašķīgais latvietis vulgaris -ir sācis rosīties, dalot nicinājumu un žulti pa labi un pa kreisi. Bet kā tad tā, vai Ķīļa kungs būtu nekompetents un vāji izglītots? Kaut kā negribas tam ticēt, jo filozofijas doktors iz Kembridžas universitātes nav gluži analogs standarta vidusmēra izglītību ieguvušai personai. Novērojamā tendence ir pārmaiņu fobija, kuras simptomi viskošāk izpaužas situācijās, kad pie lietas ķeras spilgta personība, kura nekautrējas darboties attiecīgajā jomā ar vērienu un azartu, nevis blāvi čamdīt papīru čupiņas, kā līdz šim ierasts un kā to varējām redzēt Ķīla priekšteča Rolanda Broka darbībā.

Jāsaprot, ka izglītības jomā esam pamatīgi iesūnojuši, bez darba, svaigām idejām, kuras šobrīd sākušas savu krusta karu pret apātisko pašplūsmu, mēs nekur tālu netiksim. Saglabāsies situācija, kad augstākā izglītība ir regresējošs process cilvēka attīstībā un maģistrs savā lauciņā ir vienīgi palīgstrādnieks būvplacī kādā no rietumu «augstajām» civilizācijām.

Vēl viens būtisks fakts ir vājā lasītprasme un dzirdētspēja, šķiet, ka sabiedrībai un dažādām organizācijām pietiek ar virsraksta izlasīšanu, lai varētu sākt kritizēt un sākt izrādīt savas spējas konkrētajā lauciņā. Sekla spēja interpretēt un just situāciju arī rada izjūtu kopumu, ka uz vairākām reformām cilvēki skatās kā uz spāņu inkvizīcijas augšāmcelšanos.

Piemēram, mācību gada garuma maiņa. Pasaulē ļoti praktizēta izglītības sistēma, kura sevi veiksmīgi ir attaisnojusi, jo būsim atklāti un reāli, trīs mēneši pārsvarā ir tikai gara slaistīšanās no skolēnu puses, kas nereti prasa ilgu ieskriešanos atpakaļ ritmā, kā arī mācību viela netiktu tik ļoti kompresēta, kas ļautu sasniegt labākus rezultātus, kā arī atvieglotu skolotāju darbu. Vairākas no iecerēm ļautu optimizēt mācības un pat paaugstināt algas ar mērķi atjaunot skolotāju sastāvu un pacelt izglītības līmeni uz izaugsmes ceļa.

Protams, mēs nevaram prasīt, lai tagad katra diena sāktos ar jaunām reformām un uzlabojumiem katrā no izglītības līmeņiem, sākot ar bērnudārzu, tam ir nepieciešams laiks un atbalsts, atbalsts no tautas, kā arī ticība kopīgam mērķim un vienotai nākotnes vīzijai. Nereti tieši milzu negatīvā reakcija uz pārmaiņām mēdz iznīdēt plānus skaistākai nākotnei jau pašā saknē. Piemērs, kas par to liecina, ir nesen apkopotie ministru reitingi, varam redzēt, ka, jo spilgtāka, aktīvāka personība, jo zemāks reitings. Pats Ķīļa kungs izpelnījies mīnus 23,1, kas ir otrs vājākais reitings aiz Ingrīdas Circenes (veselības ministre) – mīnus 28,6.

Ja izglītību mēs pieņemam kā pamatu, tad ģimeniskās vērtības un tās vide jāuzskata par materiālu tam. Tas nav nekas ģeniāls un pie baznīcas durvīm piespraužams, iespējams, tā tieši ir viena no retajām lietām, kuru esam pietaupījuši no dzīvnieku pasaules, no kuras nu tik lepni ar saviem IPad bēgam prom.

Pieminot dzīvnieku pasauli, es vēlējos atspoguļot vienkāršu salīdzinājumu ar mūsdienu ģimeni kā mazo valsti, kuras kopā veido juridisko personu – Latviju. Svēti ticu, ka dabā ir visas atbildes, kad šķiet, ka pat Wikipedia vai Google novēršas no mūsu vaiga. Daudzās intervijās un rakstos esmu centies uzsvērt tēzi, ka bez iekšējas, cilvēciskās inteliģences un disciplīnas eksistēt un sasniegt ko vairāk par amēbu vai tupelīti nav iespējams, ja, protams, pieņemam, ka esam augsti attīstītas dzīvības formas ar mērķi veicināt apkārtējās vides progresu. Tieši daba funkcionē ritmā, kuru vada disciplīna un iekšējie likumi.

Jauniešu izmiršanu, kuri teorētiski ir valsts nākotne, vislielākajā mērā ietekmē disciplīnas un iekšējās inteliģences neesamība. Vienkāršs piemērs, parasta piektdiena vai sestdiena, atverot twitter.com profilu, kurš seko aptuveni 200 cilvēkiem, kuri pārsvarā ir vienaudži, ko var redzēt? Ziņas, kurās atspoguļotas regulāri apmeklētas latviešu valodas stundas, prieks par padarīto, kāda kultūras pasākuma apmeklēšana vai ģimenes pasākums? Diemžēl nē, pārsvarā tie ir lepni izsaucieni par izdzerto alkohola apjomu, dullāko ballīti, negācijas un riebums pret dzīvi, valsti vai skolu. Šī pati attieksme diemžēl pārskalo visus sociālos portālus, kas ļauj izdarīt drošus secinājumus – ģimene savu mazo rakari ir palaidusi tukšgaitā. Un cik tālu tad mēs tā tiksim?

Ja ģimenes, sabiedriskās organizācijas un kultūras darbinieki nerādīs muskuļus, necīnīsies kopīgi par jaunu izglītības sistēmu un cilvēciskumu, tad piedodiet, draugi, bet šajos platuma grādos būs tikai akmens laikmets nr. 2.

Voldemārs Hermanis: Bez histērijas. Ar pašcieņu

/ Andris / Komentēt

NRA.LV Trešdiena, 8.februāris (2012)

Jo tuvāk 18. februāris – referenduma diena par jaunu statusu krievu valodai Latvijā –, jo vairāk vainas meklējumu, kāpēc tiktāl nonākts. Visbiežāk minēta neveiksmīgā integrācijas politika neatkarības gadu garumā. Taču paliek jautājums: vai visi vēlas nonākt arī pie kādas kopīgas valodas? Un galvenais: caur dialogu vai ultimātiem?

«Referendums par krievu valodas statusu notiks tāpēc, ka krievu kopiena Latvijas neatkarības gados guvusi «traumu» ,kāda latviešiem bija padomju gados,» raksta Rīgā iznākošā avīze Čas. Viedoklis pausts kādā diskusijā un acīmredzot plaši jo plaši tiražēts. Referendums kā konstitucionāli garantēta protesta forma. Balsošana kā neapturama pretreakcija uz visādiem pāridarījumiem. Vieni tie nesaklausītie, otri – asimilācijas politikas īstenotāji, kam prātā atspēlēšanās kāre un rokās varas monopols.

Vairāki no šajā sakarā klāstītajiem argumentiem ne reizi dzirdēti Saskaņas centra vadītāju politiskajā leksikā. Piedevām atgādinājums par «milzīgo stresu», kādu krieviski runājošajiem sagādājuši valodas inspektori 90. gados. Seko maldinošs mājiens, ka cilvēkiem nav dots nekāds pārejas periods. «Vēsturiskā trauma» gūta pēc tam, kad iedzīvotāji sadalīti pilsoņos un nepilsoņos. «Nepareizo pilsoņu» aizstāvji Saeimā (PCTLV, SC) vienmēr atstāti opozīcijā, un no tā vēl «psiholoģiskā trauma».

Patiesi, asā polemika nav tikai par krievu valodas lingvistiskajām pozīcijām. Pašreizējo līdzsvaru – vismaz konstitucionālā līme-

nī – grūtāk izjaukt nekā satracināt vai mulsināt noteiktu sava elektorāta daļu. Pie viena aizraujot brīvā kritienā tos latviešus, kas joprojām svārstās par līdzdalību referendumā, jo uztver to vienīgi kā politisku spēli. Ir tādi optimisti, kuruprāt viss tāpat nostāsies savā vietā, sak, labāk tajā dienā palasīšu Endzelīnu vai Aleksandru Čaku. Tā teikt, lai latviešu emocionālā trauma paliek pašmāju četrās sienās bez eksponēšanās balsošanas iecirkņos.

Taču šajā «sabiedrības stresa testā» svarīga kā mūsu pilsoniskā stāja, tā valsts vadošo amatpersonu nesvārstīga nostāja.

Ir vērtības, kas nevienai varai nav dotas, lai uz savu pilnvaru laiku ar tām parotaļātos. Tā ir valsts suverenitāte (teiksit, šobrīd strīdīga lieta ES rāmjos), valstsnācijas valoda, pastāvīgo iedzīvotāju tiesības, robežu un gaisa telpas drošība. Kā ierakstīts mūsu ziemeļu kaimiņvalsts konstitūcijā, tas nozīmē rūpēties par «[igauņu] valodas un [igauņu] kultūras pastāvēšanu cauri gadsimtiem». Valdošai koalīcijai var dīrāt septiņas ādas, bet neprasīsim, lai tā «izmanto gadījumu paklusēt» šajā atbildīgajā tautas nobalsojuma reizē. Latvijai ir rinda citu izaicinājumu un nacionālo prioritāšu, diemžēl šobrīd priekšplānā tieši uzdevums mobilizēties referendumam. Nevis lai sanaidotu latviešus ar krieviem, bet skaidri pateiktu savu nē iecerētajiem Satversmes grozījumiem. Nevis lai sašķirotu pilsoņus pareizajos un nepareizajos, bet skaidri novilktu Latvijas valstisko pamatu demarkācijas līniju.

Prezidents Andris Bērziņš palaboja pats sevi un pareizi vien darīja. Politiķa veiksmi nereti vairāk nosaka ne jau viņa paštaisnības spoguļattēls, bet paša spēja laikus un godīgi atzīt savas kļūdas, pārrēķinus, vēlmju domāšanas čaumalas.

Te neiztikt bez pāris vēsturiskām paralēlēm. 1991. gada janvārī ne latviešiem, ne cittautiešiem šajā planētas stūrī vēl nebija starptautiski atzītas valsts. Kad 14. janvārī Tautas fronte aicināja mūs uz atklātu pretestību grūstošajai impērijai, atskanēja skepses pilnas balsis arī tā dēvēto īsteno letiņu nometnē. Pilsoņu komitejas dēvēja barikādes par butaforiju, jo «Godmaņa režīms», lūk, neesot pelnījis visas tautas atbalstu. Tā paša gada augustā politiskās pretstāves epicentrs uz trim dienām bija Maskava – Jeļcins uz tanka, Baltais nams, sirmais Rostropovičs gluži kā Susaņins. Gorbačovs atgriezās no Forosas pavisam citā valstī. Laikam pats saprata, ka šoreiz jāiztiek bez aplausiem. Precīzi to dažas dienas vēlāk pateica Jeļena Bonnere: «Ne jūs mēs aizstāvējām, Mihail Sergejevič, bet gan konstitūciju.»

Diemžēl arī mīts par atriebīgajiem latviešiem tikpat dzīvs kā leģendas par laupītāju Kaupēnu teju pēc deviņdesmit gadiem. Valsts iestādē demonstratīvi neapkalpo krievu tantiņu viņas valodā (Ērika Stendzenieka versija). Jau pieminētais stāsts par valodas inspektoriem, kas likuši drebēt labiem un neaizstājamiem darbiniekiem. Tad kāpēc cilvēkiem, kuriem tolaik bija 40–50 gadu, vajadzēja justies kā «pilnīgiem idiotiem» (Andreja Berdņikova tēze)? Vai kāds paskaitījis valodas apliecības, kas tajos gados nevis likumīgi iegūtas, bet vienkārši nopirktas? (Tā nu patiesi ir latviešu vaina, jo eksāmenus nepieņēma Valērija Kravcova radinieki.) Vai latviski vāji runājošo diskomforts nebija saistīts ar padomisko privilēģiju zaudēšanu kopumā? Vai līdzvaina par savu tautiešu nespēju/nevēlēšanos iekļauties latviešu valodas vidē nav jāuzņemas arī ždanokām, kabanoviem, krievu preses karojošajam avangardam?

Nepārtrauktas apelācijas Rīgā un Strasbūrā pie Eiropas Padomes minoritāšu lietu komisāriem uzturēja premisi par krievu valodas izredzētību visā postpadomju telpā, arī Baltijas valstīs. Tā vēl pusbēda. Valoda, protams, nav jātiesā: nokļuvis, teiksim, Kišiņevā, es labprāt klausīšos gida stāstījumu Puškina mēlē. Cita lieta, ja cilvēkiem gadiem ilgi potē ilūziju, ka Eiropa nodiktēs Latvijai kaut kādu īpašu cilvēktiesību un valodu lietošanas standartu. Un kā var integrēt to, kas jūtas vairāk piederīgs kādai pavisam citai valstij, turklāt šī svešās informācijas telpa pēdējos gados nav sašaurinājusies. Drīzāk otrādi.

Kas mūs gaida? Cilvēks ar tēraudcietu balsi un nacionālboļševika faktūru aicina (nota bene! – latviski) 18. februārī «nedoties karagājienā pret krievu valodu». Taču karagājiens valsts valodai de facto jau pieteikts pērn novembrī, politiski forsējot oficiālo parakstu vākšanas kampaņu. Tā bija nodevīga atkāpšanās no «labvēlīgas neitralitātes» (Gļeba Panteļejeva formula), ko valdošās latviskās partijas un latviešu lielumlielais vairākums respektēja iepriekšējā parakstu vākšanas tūrē.

Pieļausim, ka daļa krievu un pārējo cittautiešu, nevēloties saasināt savstarpējas neuzticības gaisotni, šoreiz paši nedosies karagājienā pret latviešu valodu. Tas ir, ja nenobalso pret, vismaz atturas iet šovinisma kurinātāju pavadā.

Citiem vārdiem, arī mājās palikšana šajā februāra dienā būs vērtējama kā ar mīnusa, tā plusa zīmi.

Galīgos secinājumus izdarīsim tikai pēc paša referenduma. Dārgais šoka terapijas seanss, kam nav precedenta visā Austrumeiropā, latviešiem un visiem šai valstij ar sirdi un saknēm piederīgiem jāpārdzīvo ar pašcieņu un pašapziņu, bez histērijas.

Dzintars: Referenduma sakarā Latvijā tiek izplatīti dažādi mīti

/ Andris / Komentēt

Rīga, 31.janv., LETA. Saistībā ar referendumu par Satversmes grozījumiem, kas paredz krievu valodai noteikt otras valsts valodas statusu Latvijā, tiek izplatīti dažādi mīti, intervijā aģentūrai LETA apgalvo nacionālā apvienības “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars.

Daļu no tiem mērķtiecīgi izplatot divvalodības atbalstītāji. Viens no mītiem ir, ka latviešiem, kas atbalsta latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, uz referendumu nav jāiet, jo nepieciešamais atbalsta slieksnis – vismaz 771 893 vēlētāju atbalsts – tik un tā netiks sasniegts.

Pēc Dzintara domām, ir būtiski uzsvērt, ka balsojumam referendumā būs ļoti liela politiska nozīme. Proporciju, kā referendumā tiks nobalsots par vai pret krievu valodu, varēs izmantot noteiktas iedzīvotāju daļas ietekmēšanai. Ja referendumā liels skaits pilsoņu būs nobalsojis par divvalodību, latviešu valodas pretinieki teiks: jā, augstā balsojuma sliekšņa dēļ pozitīvs rezultāts netika sasniegts, toties tie, kam par šo jautājumu bija interese, gāja un lielā skaitā balsoja par.

Nacionālā apvienība VL-TB/LNNK aicina pilsoņus doties uz referendumu un balsot pret valsts valodas statusu krievu valodai, lai nedotu iemeslu dažādām interpretācijām.

Pēc Dzintara teiktā, referendums ir sekas 20 gadus nesekmīgi īstenotajai sabiedrības integrācijas politikai Latvijā. Jo tikai pēdējos gados ir formulēts, ka sabiedrības saliedēšanas pamats var būt latviešu valoda un latviešu kultūra, kas visiem sabiedrības locekļiem ir jāatzīst kā Latvijas kā neatkarīgas valsts pastāvēšanas jēga un pamats.

Līdz šim Latvijas sabiedrības integrēšana vairāk bija sauklis, uzskata Dzintars. Tā rezultātā Latvijā vēl vairāk ir nostiprinājušās divkopienu sabiedrības pazīmes. Šo 20 gadu laikā ir bijušas atkāpšanās gan Pilsonības likuma, gan valodu un izglītības jautājumā. Tagad esam sasnieguši robežu, kad atgriežamies pie jautājumiem, kas jau pagājušā gadsimta 90.gados bija neapspriežami. Līdz ar to jebkurā gadījumā pēc referenduma atbilstoši tā rezultātiem tomēr būs jāizdara arī tālejoši politiski secinājumi, vai kaut kas būtiski nav jāmaina arī nacionālās politikas jomā, ir pārliecināts nacionālās apvienības līdzpriekšsēdētājs.