Vēlēšanas – pienākums izvēlēties s..u?!

MAZAIS VĒLĒTĀJ, no kura nekas nav atkarīgs, es uzrunāju Tevi! Jā, Tevi – mazo, kuru kaunina un mulsina ar aicinājumiem nebalsot par sīkpartijām, jo tās nekur netiks, tām nebūs teikšana, un tava balss būs nomesta par paklājiņu, kur krieviem nākt. Tiem, kuri izvēlējušies pareizās partijas, viss ir skaidrs. Viņiem ir ieslēgts televizors 24×7, un izslēgta domāšana 24×7. Tādēļ viss skaidrs! Tev, mazais vēlētāj, ir mulsums, kādēļ nelaba smaka, kādēļ lietas neiet, kādēļ perspektīva nav redzama nekāda. Tu esi sadzirdējis sev līdzīgus, Tu redzi saprātīgus cilvēkus, Tu jūti, ka patiesība ir kaut kur tur…

MAZAIS VĒLĒTĀJ, tad klausi tos 24×7 padomdevējus un ej balso! Tev būs pases štempelis, ko atrādīt, un Tev būs tīra sirdsapziņa ar ko dzīvot. Tikai paņem pie izejas ar lieko biļetena komplektu, ar ko sirdsamziņas tīrību noslēpt no apdullinātās sabiedrības.

Tava balss ir tikai tava balss. Kāda būs koalīcija, Tu nevari ietekmēt. Kā nobalsos simti tūkstoši citu, to arī šodien Tu vairs nevari ietekmēt. Bet Tu vari ar savu vienu balsi pēc sirdsapziņas stiprināt citu mazo vēlētāju. Tad nākamājās vēlēšanās tavai sirdsapziņas izvēlei varbūt vairs nepietrūks balsu!

MAZAIS VĒLĒTĀJ, ir Tev pienākums balsot, bet Tev nav pienākums un Tev pat nav tiesības izvēlēties sū..s!!!

Jā­nis Mie­zī­tis: Skolā, skolā iesim skolā…

Biedrība Latvietis 2007.12.25

Draugiem.lv dienasgrāmatās ar komentāriem 2014.01.04

Pē­dē­jā lai­kā dau­dzi bēr­nu ve­cā­ki un sko­lo­tā­ji ar­vien ska­ļāk sāk pro­tes­tēt pret tiem jaun­ie­ve­du­miem Lat­vi­jas sko­lās, ko mū­su val­dī­ba ir lep­ni no­sau­ku­si par iz­glī­tī­bas re­for­mu. Vis­lie­lā­kā ne­ap­mie­ri­nā­tī­ba par jaun­ie­ve­du­miem sek­mju vēr­tē­ša­nā. Tiek iz­teik­tas pat tā­das do­mas, ka Iz­glī­tī­bas mi­nis­tri­jā strā­dā ga­lī­gi muļ­ķi, kas, sa­klau­sī­ju­šies da­žā­das pseido­zi­nāt­nis­kas psiho­lo­ģi­jas te­ori­jas, aiz­mir­su­ši nor­mā­las pe­da­go­ģi­jas prin­ci­pus. Te nu es gri­bē­tu ļo­ti ka­te­go­ris­ki ie­bilst. Mū­su iz­glī­tī­bas re­for­ma­to­ri ir ļo­ti gud­ri. Ti­kai, lai to gud­rī­bu spē­tu no­vēr­tēt, mums jā­pa­ce­ļas pār­i šau­ru in­ter­ešu dik­tē­tiem uz­ska­tiem un jā­pa­lū­ko­jas uz vi­su ar la­bi si­tu­ēto valsts ie­rēd­ņu acīm. Man to iz­da­rīt pa­lī­dzē­ja kā­da krie­vu ar­mi­jā dzir­dē­ta as­prā­tī­ba: «Vai jūs zi­nāt kā­dēļ pul­kve­žu dē­li ne­kad ne­kļūst par ģe­ne­rā­ļiem? Tā­dēļ, ka ģe­ne­rā­ļiem pie­tiek sa­vu dē­lu.»

Tad nu ie­do­mā­si­mies, ka mēs esam tie «ģe­ne­rā­ļi», kas ne­grib pie­ļaut, ka pulk­ve­žu un zem­ākam ran­gam pie­de­rī­go dē­li ie­gūst vē­rā ņe­ma­mu iz­glī­tī­bu. Pro­tams, mums jā­rē­ķi­nās, ka ne­drīk­stam vien­kār­ši ar li­ku­mu aiz­liegt vien­kār­ša­jai tau­tai ie­gūt iz­glī­tī­bu, jo jā­tē­lo hu­mā­nisms un de­mo­krā­ti­ja. Tie­ši ot­rā­di – mums jā­ra­da ie­spaids, ka valsts visiem spē­kiem cen­šas no­dro­ši­nāt jau­nat­nei iz­glī­tī­bu un ne­pār­trauk­ti ceļ šīs iz­glī­tī­bas kva­li­tā­ti. Tā­tad – ar ko sāk­sim?

Sāk­sim ar pirms­sko­las ve­cu­ma bēr­niem. Lik­sim, lai sa­ra­žo la­bi daudz tā­du mul­ti­pli­kā­ci­jas fil­mu, kur no­tiek bez­jē­dzī­ga skrie­ša­na, ķer­ša­na, bļau­ša­na, kau­ša­nās, bēg­ša­na, kur viss krīt, jūk, gā­žas, plīst un šķīst. Nav sva­rī­gi, vai pa tele­vi­zo­ra ek­rā­nu lē­kā un vi­su to da­ra uz­zī­mē­ti su­ņi, ka­ķi, pe­les vai ro­zā pan­te­ras. Sva­rī­gi, lai tas iz­ska­tī­tos efek­tī­gi un lai tam vi­sam ne­bū­tu ne­kā­das jē­gas vai sa­tu­ra. Ma­zie cil­vē­ci­ņi il­gi va­ļē­jām mu­tēm blen­zīs uz šīm muļ­ķī­bām, un no vi­ņu gal­vi­ņām kā ar slo­tu būs aiz­slau­cī­tas vi­sas do­mas. Tas ļo­ti la­bi ik­die­nā brem­zēs bēr­nu tiek­smi kaut ko sa­prast, pē­tīt, iz­zi­nāt, bū­vēt, vei­dot. Kad šā­dam no «muļ­ķi­ku» ska­tī­ša­nās at­rau­tam bēr­nam kāds liks mā­cī­ties bur­tus vai ci­pa­rus, tas ne­būs tik vieg­li. Jau no pa­ša pirm­sā­ku­ma bērns sa­pra­tīs, ka mā­cī­bas ir kaut kas ļo­ti gar­lai­cīgs, ne­pa­tī­kams, no­gur­di­nošs un vi­si, kas spiež to da­rīt, ir slik­ti cil­vē­ki. Sa­viem, «ģe­ne­rā­ļu», bēr­niem gan šā­du fil­mu ska­tī­ša­nos mēs stin­gri ie­ro­be­žo­sim. Mēs al­go­sim vi­ņiem audzi­nā­tā­jus, kas ik­die­nā ar da­žā­du ro­ta­ļu un no­dar­bī­bu pa­lī­dzī­bu iz­kops un at­tīs­tīs vi­ņu spē­jas, pa­ma­zām ra­di­not kon­cen­trē­ties mā­cī­bu dar­bam.

Arī sko­las ve­cu­ma bēr­nus ne­drīkst at­stāt bez ie­vē­rī­bas. «Ģe­ne­rā­ļu» bēr­ni, pro­tams, mā­cī­sies eli­tā­rās sko­lās, kur mā­cī­bu pro­cess būs ļo­ti kva­li­ta­tīvs. Bet pā­rē­jās sko­lās jā­pa­nāk, lai bēr­ni mā­cī­ša­nos ne­ņem­tu pā­rāk no­piet­ni. Ne­drīkst būt tā, ka bērns, kurš sek­mī­gi mā­cās, ar kaut ko jus­tos pā­rāks par tiem, kas to ne­spēj vai ne­grib da­rīt. Tie­ši ot­rā­di – bēr­nam jau no pirm­ās kla­ses jā­jūt, ka arī bez mā­cī­ša­nās var tī­ri la­bi būt par skol­nie­ku. Tā­dēļ mēs vis­maz pir­ma­jās tri­jās kla­sēs aiz­lieg­sim sko­lo­tā­jiem bēr­na sek­mes vēr­tēt ar at­zī­mi. At­zī­me ta­ču ir kaut kas tāds, ar ko bēr­ni le­po­jas, bet tas var iz­rai­sīt sav­star­pē­jas sa­cen­sī­bas ga­ru un sti­mu­lēt mā­cī­ša­nos. Bēr­nu ve­cā­kiem mēs ie­gal­vo­sim, ka bēr­nam jā­mā­cās ne­vis at­zīm­ju dēļ, bet gan jā­prot no­vēr­tēt zi­nā­ša­nu ne­pie­cie­ša­mī­ba un no­zī­mī­ba vi­ņa dzī­vē. Tas vien­lai­kus būs tāds smalks mā­jiens, ka, lūk, mēs, «ģe­ne­rā­ļi», sa­vu­laik dze­jo­lī­šus pir­ma­jā kla­sē mā­cī­jā­mies ne jau at­zīm­ju dēļ, bet gan tā­dēļ, ka līdz sirds dzi­ļu­miem iz­pra­tām, cik no­zī­mī­gi un va­ja­dzī­gi šie dze­jo­lī­ši būs mū­su turp­mā­ka­jā dzī­vē.

Vēl jā­pa­nāk, lai sko­lās bū­tu pēc ie­spē­jas vā­jā­ka dis­cip­lī­na. Tas ie­vē­ro­ja­mi grauj kla­šu sek­mju lī­me­ni un dez­or­ga­ni­zē mā­cī­bu dar­bu. Pa­nākt to var. No vie­nas pus­es – pe­da­go­giem jā­liek strā­dāt pēc prin­ci­pa, ka ne­kā­dus so­dus pret bēr­niem lie­tot ne­drīkst un jā­gai­da, ka sko­lē­nam pa­šam ro­das ap­skaid­rī­ba, iz­jū­tot sa­vas rī­cī­bas ne­ga­tī­vās se­kas. Bet no ot­ras pus­es, ma­ni­pu­lē­jot ar cil­vēk­tie­sī­bām un bēr­nu aiz­sar­dzī­bas li­ku­mu, jā­uz­liek sko­lo­tā­jiem tā­das pra­sī­bas un at­bil­dī­ba, lai ne­kā­das ne­ga­tī­vas se­kas, kas bēr­nam sa­vas slik­tās uz­ve­dī­bas dēļ bū­tu jā­iz­jūt, vis­pār ne­va­rē­tu ie­stā­ties. Pie­mē­ram, bēr­nu ne­drīkst iz­rai­dīt no kla­ses, likt strā­dāt pēc stun­dām, ne­sek­mī­bas dēļ at­stāt uz ot­ru ga­du ta­jā pa­šā kla­sē, at­skai­tīt no sko­las bez tie­sas lē­mu­ma utt. Maz­ga­dī­gie hu­li­gā­ni un sliņ­ķi ātr­i vien at­klās sko­lo­tā­ju bez­spē­cī­bu un slai­di uz­spļaus vi­sām la­ba­jām pa­mā­cī­bām, aiz­rā­dī­ju­miem un mo­rā­les spre­di­ķiem. Tā da­ži muļ­ķi ar sa­vu ālē­ša­nos trau­cēs vi­su mā­cī­bu dar­bu kla­sē un arī ci­tus pa­da­rīs par muļ­ķiem.

Se­viš­ķi la­bus re­zul­tā­tus sko­lē­nu at­pa­li­cī­bas vei­ci­nā­ša­nā mēs pa­nāk­sim, pār­ce­ļot nā­ka­ma­jā kla­sē arī ne­sek­mī­gus sko­lē­nus. Ar lai­ku šie ne­zi­nī­ši vis­pār vairs ne­spēs sa­prast, par ko ir ru­na at­tie­cī­gā priekš­me­ta mā­cī­bu stun­dā un, lai kaut kā īsi­nā­tu lai­ku, mek­lēs sev ci­tas no­dar­bes. Tā kla­sēs vai­ro­sies sko­lē­nu skaits, kas ne­se­ko līdz­i stun­dai. Lai sko­lē­ni, kas ne­grib vai arī ne­spēj nor­mā­li mā­cī­ties jau pa­mat­sko­lā, pēc ele­men­tā­ras la­sīt un rak­stīt pras­mes ap­gū­ša­nas ne­va­rē­tu iz­stā­ties, val­stī jā­pie­ņem li­kums par ob­li­gā­tu de­vi­ņu kla­šu iz­glī­tī­bu līdz 18 ga­du ve­cu­mam. Par kat­ru priekš­lai­kus no sko­las at­skai­tī­tu bēr­nu, sko­las va­dī­bai jā­uz­liek nau­das sods. Tas pie­spie­dīs līdz pat de­vī­ta­jai kla­sei šos ne­gri­bī­šus un ne­va­rī­šus gar­lai­ko­ties sko­las so­los bla­kus nor­mā­liem bēr­niem un trau­cēt vi­ņus mā­cī­bās. Pro­tams, līdz mi­ni­mu­mam val­stī jā­sa­ma­zi­na spe­ci­ālo, ga­rī­gi at­pa­li­ku­ša­jiem bēr­niem do­mā­to mā­cī­bu ie­stā­žu skaits. Aiz­bil­di­no­ties ar in­va­lī­du in­teg­rā­ci­ju sa­bied­rī­bā, jā­spiež vi­ņi ap­mek­lēt pa­ras­tās vis­pār­iz­glī­to­jo­šās sko­las. Šo bēr­nu klāt­būt­ne pa­ras­tā sko­lā ie­vē­ro­ja­mi ap­grū­ti­nās sko­lo­tā­ju dar­bu un vi­ņi būs spies­ti pa­lē­ni­nāt ap­gūs­ta­mās vie­las iz­klās­tu. Sa­vu­kārt pā­rē­jiem sko­lē­niem tad at­liks ti­kai gar­lai­ko­ties.

Lai pe­da­go­gu dar­bu pa­da­rī­tu īpa­ši pro­ble­mā­tis­ku, mā­cī­bu prog­ram­mas jā­izs­trā­dā tā, lai ap­gūs­ta­mās vie­las ap­joms bū­tu pie­tie­ka­mi liels un sko­lē­ni bez no­piet­nām pa­pil­dus no­dar­bī­bām ta­jā vis­pār ne­spē­tu ie­dzi­ļi­nā­ties. Sa­vu­kārt, mā­cī­bu li­te­ra­tū­ra un uz­ska­tes lī­dzek­ļi, kas at­vieg­lo mā­cī­bu vie­las ap­gū­ša­nu, jā­ra­žo ie­ro­be­žo­tā dau­dzu­mā un tiem jā­būt dār­giem. Vēl la­bāk ir pa­nākt, lai sko­lās ne­bū­tu vie­no­tas at­tie­cī­gā priekš­me­ta mā­cī­bu me­to­di­kas. Pa­zi­ņo­jot, ka gal­ve­nais nav vis mā­cī­bu pro­cess, bet ga­la re­zul­tāts, tir­gū var ie­plu­di­nāt da­žā­das vie­na un tā pa­ša mā­cī­bu priekš­me­ta ap­gū­ša­nai pa­re­dzē­tas mā­cī­bu grā­ma­tas un spe­ci­ālās bur­tnī­cas. Tas ra­dīs ju­cek­li pe­da­go­gu dar­bā, tuk­šos jau tā jū­ta­mi plā­nos bēr­nu ve­cā­ku nau­das ma­kus un ra­dīs pa­pil­du grū­tī­bas bēr­niem, kas la­bā­kas iz­glī­tī­bas mek­lē­ju­mos vai sa­dzī­ves ap­stāk­ļu dēļ būs spies­ti mā­cī­bu ga­da lai­kā mai­nīt sko­lu. Vis­bei­dzot spe­ci­ālas bur­tnī­cas var iz­ga­ta­vot tik «spe­ci­ālas», ka tās ne­būt ne­vei­ci­na bēr­nu sek­mes at­tie­cī­ga­jā mā­cī­bu priekš­me­tā. Pie­mē­ram, no­mai­not glīt­rak­stī­ša­nai do­mā­tās bur­tnī­cas, kur tre­ni­ņa no­lū­kos bēr­ni ar bur­tiem, vār­diem un tei­ku­miem pie­rak­stī­ja pil­nas ve­se­las lap­pu­ses, un to vie­tā ie­vie­šot spe­ci­ālās bur­tnī­cas, kur jā­rak­sta ti­kai da­žas rin­di­ņas, var ne­pie­ļaut bēr­na rak­stīt pras­mes iz­kop­ša­nu. Tas ir sva­rī­gi, jo šiem bēr­niem augst­sko­lā būs no­piet­nas grū­tī­bas gan kon­spek­tu un pie­zīm­ju rak­stī­ša­nā, gan vē­lā­kā to iz­la­sī­ša­nā.

Vēl sko­lās jā­rī­ko la­bi daudz da­žā­du iz­klai­des pa­sā­ku­mu. Tās va­rē­tu būt dis­ko­tē­kas, sko­lē­nu mo­des ska­tes, fan­klu­bu sa­nāk­smes, da­žā­di ne­no­piet­ni kon­kur­si vai ro­ta­ļī­gas sa­cen­sī­bas. Gal­ve­nais, lai pa­sā­ku­miem bū­tu pēc ie­spē­jas ma­zāk sa­ka­ra ar mā­cī­bu vie­lu un sko­lā ap­gūs­ta­ma­jām zi­nā­ša­nām. (Bēr­niem no tā vi­sa ir jā­at­pū­šas.) Ar lai­ku šā­da «sa­bied­ris­kā dzī­ve» bēr­nu ap­zi­ņā ie­ņems gal­ve­no vie­tu un mā­cī­bas sko­lā vi­ņiem lik­sies kaut kas maz­sva­rīgs un otr­šķi­rīgs, pat trau­cē­jošs. Lai pas­tip­ri­nā­tu šo efek­tu, vē­lams lik­vi­dēt arī tā­dus bēr­nus dis­cip­li­nē­jo­šus fak­to­rus kā sko­lē­nu for­mas tērps. Sko­lē­ni tad arī ik­die­nā va­rēs sa­cen­sties par fir­mī­gā­ko un ši­kā­ko ģēr­bša­nās sti­lu un vi­ņiem ma­zāk lai­ka pa­liks do­māt par mā­cī­bām. Bet bēr­nu ve­cā­kiem mēs ie­stās­tī­sim, ka šā­di tiek sti­mu­lē­ta bēr­nu sa­bied­ris­kā ak­ti­vi­tā­te, ra­do­šās spē­jas, iz­do­ma un mā­ka kon­tak­tē­ties.

It kā ne­jau­ši jā­iero­be­žo arī jau­nat­nei do­mā­tie uz aug­lī­gu at­tīs­tī­bu mu­di­no­ši māk­slas dar­bi. Priekš­plā­nā jā­iz­vir­za pri­mi­tī­visms, jo tas vai­rāk kai­ri­na. Jā­pa­nāk, lai, pie­mē­ram, es­trā­des dzie­dā­tā­ji vairs ne­dzied, bet brēc, lē­kā un da­žā­di ālē­jas, ar sa­vām iz­da­rī­bām cen­šo­ties iz­rai­sīt ska­tī­tā­jos pār­stei­gu­ma efek­tu. Jā­kul­ti­vē uz­skats, ka jaun­iešiem do­mā­tā māk­sla jā­vei­do pēc prin­ci­pa «jo tra­kāk, jo la­bāk». Sprā­dzie­ni, bļā­vie­ni, daudz­krā­sai­nu ugu­ņu zib­šņi, ķē­mī­gas po­zas, naid­pil­nas gri­ma­ses, ag­re­sī­vi žes­ti – lūk, ti­kai da­ži no iz­teik­smes lī­dzek­ļiem, ko vē­lams iz­man­tot. Tas viss ie­vē­ro­ja­mi ma­zi­nās jaun­iešu tiek­smi pēc iz­glī­tī­bas un augst­āku ide­ālu mek­lē­ša­nas, sti­mu­lēs vi­ņus pie­vēr­sties nar­ko­ti­kām un ci­tiem ap­rei­bi­no­šiem lī­dzek­ļiem.

Vis­bei­dzot jā­iz­da­ra tā, lai pe­da­go­gi no vien­kār­šās tau­tas nā­ku­šo bēr­nu ap­mā­cī­bām do­mā­ta­jās sko­lās bū­tu ar ie­spē­ja­mi zem­āku kva­li­fi­kā­ci­ju. To pa­nākt ir ļo­ti vien­kār­ši. At­liek ti­kai sko­lo­tā­ju dar­ba al­gas no­teikt la­bi zem­as, un vi­si pe­da­go­gi, ku­ru kva­li­fi­kā­ci­ja dod ie­spē­ju at­rast ci­tu, la­bāk ap­mak­sā­tu dar­bavie­tu, no sko­lām aizies. Lai par to ne­vai­no­tu val­sti, sko­lu fi­nan­sē­ša­na jā­uz­krauj paš­val­dī­bām, ku­ru bu­džets ir pie­tie­ka­mi trū­cīgs, lai ne­vien tu­rē­tu sko­lo­tā­jus ba­da mai­zē, bet arī lik­vi­dē­tu lie­lā­ko da­ļu no lau­ku sko­lām.

Tas tad nu arī īsu­mā bū­tu viss. Un nu man bei­dzot jā­at­zīst, ka šeit uz­rak­stī­to es ne­es­mu iz­do­mā­jis. Es vien­kār­ši uz­skai­tī­ju ti­kai da­ļu no pa­sā­ku­miem, ko mū­su val­dī­ba ir cen­tu­sies ie­viest un ir ie­vie­su­si Lat­vi­jā pē­dē­jā des­mit­ga­dē pēc for­mā­lās Lat­vi­jas ne­at­ka­rī­bas pa­slu­di­nā­ša­nas. Vai Jūs spē­jat iz­do­māt vēl kaut ko, kas, at­klā­ti ne­pār­kāp­jot de­mo­krā­ti­jas un hu­mā­nis­ma prin­ci­pus, de­gra­dē­tu mū­su jau­nat­ni? Es – nē.

Tā­dēļ ne­sauk­sim par muļ­ķiem mū­su iz­glī­tī­bas re­for­ma­to­rus! Viss tiek da­rīts ļo­ti gud­ri.

Jā­nis Mie­zī­tis

Jānis Kučinskis: Latvijas patriots mūsdienās var būt tikai partizāns

Draugiem.lv

Kad senos laikos kāda impēriska valsts iekaroja un pakļāva kādu teritoriju un piespieda to maksāt meslus (ar teritoriju, vergiem, resursiem, nodevām), tad iekarotās tautas pretestību sauca par partizānu kustību. Partizāni bija gan tie, kas pretojās ar ieročiem rokās, gan tie, kas viņus atbalstīja (deva patvērumu, pārtiku, apģērbu), gan tie, kas pret iekarotājiem cīnījās ar citiem līdzekļiem (apgaismības, diplomātiskiem, ekonomiskiem, kulturāliem).

Arī mūsdienās varam vērot atsevišķu valstu militāru iekarošanu, nepakļāvīgo valstu iebombardēšanu „akmens laikmetā”, ārvalstu inspirētus apvērsumus, krāsainās revolūcijas, valstu destabilizāciju un citus pakļaušanas instrumentus. Taču visbiežāk valstis tiek pakļautas ar ideoloģiskas apstrādes, vietējās elites uzpirkšanas, ekonomiskiem un finansiāliem līdzekļiem. Rezultātā tiek saglabāta formāla iekaroto valstu neatkarība (karogs, himna, nacionālie simboli, pat formāls parlaments, prezidents un diplomātiskais korpuss), bet šie pārstāvniecības orgāni vairs nepārstāv savu iedzīvotāju intereses, bet apkalpo iekarotāju intereses.

Būtībā tas ir tāds pats karš ar tādiem pašiem rezultātiem, tikai šis ir karš ar citiem līdzekļiem. Ja agrāk iekarotās tautas varēja viegli atpazīt savus iekarotājus, viņu brutālo varu un asiņainās represijas, tad tagad šis process tiek piesegts ar vietvalžu organizētu „demokrātijas teātri”. Iekarotās valstis ar saviem pakļāvējiem slēdz nevienlīdzīgus, diskriminējošus līgumus, kuru mērķis ir pakļautās valsts izlaupīšanu padarīt juridiski likumīgu. Bez tam patiesie labuma guvēji paliek anonīmi. Ja, piemēram, vācu baronu varas laikos latviešu zemnieki labi zināja, kāda kunga interesēm viņi vergo, tad tagad šie labuma guvēji dzīvo ārzemēs un mēs viņus nepazīstam. Tagad šos labuma guvējus sauc par ārvalstu investoriem, bet viņu intereses uz vietas pārstāv vietējās izcelsmes izpilddirektori un visa vietvalžu vara.

Šādu kārtību citiem vārdiem sauc par neokoloniālismu. Tieši tāda pēc PSRS sabrukuma bija Austrumeiropas valstu pakļaušana. Ar Rietumu „brīvās pasaules” kapitālistiskās labklājības ilūzijām sakārdināja ne tikai tā laika valdošo kārtu, bet arī parastos cilvēkus. Tāpēc gandrīz visi nekritiski nostājās iekarotāju pusē, ar gavilēm apsveica Rietumu pieprasītās „tirgus reformas”, un šis process līdz šai dienai turpinās bez vērā ņemamas pretestības. Vien solītās labklājības vietā esam saņēmuši sociālu polarizāciju, deindustrializāciju, nabadzību, bezdarbu, izmiršanu, mūsu resursu nonākšanu ārvalstu investoru īpašumā, aizvien augošu parādu nastu, masveida iedzīvotāju izbraukšanu un aizvien lielāku atkarību no „ārvalstu investoriem”.

Līdz ar to cilvēkiem, kas nav iedziļinājies šajos procesos, ir grūti tajos orientēties. Lai arī pat niecīgākās neatkarības pazīmes mūsdienu Latvijā grūti atrast (izņemot jau minētos simbolus), gan vietvalži ar savu galmu, gan parastā tauta turpina spēlēt „neatkarīgas valsts” un „demokrātijas” teātri.

Tas, ko vietvalži, žurnālisti un režīma eksperti sauc par Latvijas ekonomiku, patiesībā ir koloniālā ekonomika. Tā pieder lielākoties ārvalstu investoriem un no tās labumu uz mūsu rēķina gūst šie anonīmie ārvalstu investori. Ja vēl ir palikuši kādi uzņēmumi, kas formāli pieder vietējiem, tie lielākoties ir ārvalstu biznesa apakškontraktori. Mūsu pašu ekonomika (kas no tās palicis) jau sen iedzīta pagrīdē, režīma propagandisti to sauc par „pelēko ekonomiku”. Lai arī tā daudziem ļauj izdzīvot un palikt Latvijā, režīms tai pieteicis īstu karu. „Pelēkās ekonomikas apkarošana” ir viena no galvenajām „valdības” prioritātēm.

Aplami runā tie, kas visās nelaimēs vaino tikai „valdību, partijas un parlamentu”. Ārvalstu investoriem šāda muļķīga vārīšanās savā sulā nekait, jo politiķi ir tikai viņu gribas izpildītāji – savstarpēji nomaināmi aktieri, kas pareizi spaida pogas. Dusmas uz politiķiem ir visneauglīgākais tvaika nolaišanas (emocionālas izlādēšanās) veids. Tas gan tiesa, ka t.s. politiķi nobalsoja par visiem koloniālās atkarības līgumiem un juridiski atvēra Latviju ārvalstu investoru izlaupīšanai. Taču tā bija tikai formālā veikuma puse. Lai ārvalstu investori te patiešām iesakņotos, diktētu savus noteikumus un uz mūsu rēķina nosmeltu peļņu no katras mūsu darbības, bija nepieciešama visplašāko tautas masu aktīva sadarbība ar šiem „investoriem”. Bija nepieciešams, lai mēs pagrieztu muguru savējiem un ar entuziasmu apskautu „ārvalstu investoru” iestādījumus: visus šos ārvalstu banku, lielveikalu, aptieku, benzīna tanku u.c. tīklus, kas pa šiem gadiem okupējuši Latviju. Mēs ne tikai uzturam šos koloniālos iestādījumus, bet pat dēvējam tos par „saviem” un aizstāvam pret līdzpilsoņu sašutuma izpausmēm. Tāpēc pašas tautas loma šajos procesos bija un paliek tā noteicošā. Bez mūsu aktīvas sadarbības nekādi koloniālie iestādījumi Latvijā nespētu darboties, mēs paši tos visos veidos, turklāt brīvprātīgi balstām un uzturam. Muļķīgi taču savu naudu atdot ārzonās reģistrētiem ārvalstniekiem un pēc tam brīnīties, ka mūsu pašu vajadzībām „nav naudas”. Kurš vēl nav sapratis šo laupīšanas mehānismu, tos aicinu pārlasīt manu rakstu „Kāpēc mums nav savas ekonomikas un cilvēki atstāj Latviju”.

Uzskatu, ka mūsu stāvokļa pareiza izprašana ir vissvarīgākais priekšnoteikums jebkādai tālākai sabiedriskai rīcībai, jo bez šādas izpratnes mēs nespējam noteikt savu nelaimju patiesos cēloņus un atrast tiem pareizos risinājumus. Jāizbeidz šīs muļķīgās spēlītes, kurās mēs tēlojam „neatkarīgu Latviju” un „demokrātiju”, jo tā ir realitātes noliegšana. Vēl perversāk ir, ja šīs koloniālās sistēmas aizstāvība tiek pasniegta patriotisma mērcē. Tā vietā jāapgūst savas zemes un tautas partizāna domāšana un taktika. „Partizāns”, ja šo latīniskās izcelsmes svešvārdu izskaidro vienkāršā valodā, ir karsts savējo aizstāvis pret svešinieku tīkojumiem. Jāiemācās atpazīt visas koloniālisma izpausmes Latvijā un tās pēc iespējas jāboikotē. Toties aktīvi atbalstāmas visas patstāvības izpausmes savējo vidū. Sadarbībā un solidaritātē atbalstot savējos, pakāpeniski atjaunojot un pilnveidojot savas struktūras, mēs pakāpeniski atgūsim arī savu rīcības spēju un ietekmi, lai izšķirīgā brīdī no ārvalstu investoru jūga atbrīvotos pavisam. Tāds brīdis patiešām var pienākt jau paredzamā nākotnē, jo esošā globālā kapitālisma sistēma nav spējīga pārvarēt to sistēmisko krīzi, kurā tā ar mūsu līdzdalību sevi iedzinusi.

The Most Important Topic of Our Time

GeoEngineering, Global Climate Disruptions, Chemtrails: “Our Atmosphere is a Massive Physics Lab”

In this video, Dane Wigington gives a presentation in Northern California on the harmful effects of Geoengineering, declaring that this is among the most important issues affecting humanity.

The very essentials needed to sustain life on earth are being recklessly destroyed by these programs.

This is not a topic that will begin to affect us in several years, but is now already causing massive animal and plant die off around the world, as well as human illness.