Domāju tā un domāju šitā –  kāpēc tāda jocīga pēctalkas sajūta paliek. Ņēmu savus dēlus par palīgiem un sakārtojām celiņu pie mājas. Nācās dažus betona klucīšus pie mūsu daudzdzīvokļu mājas izcilāt, lai gājējiem kājas neķeras un pašiem no loga skats tīkamāks. Kaimiņi, uz citām talku vietām  ejot, arī roku pielika. Viss it kā labi. Bet …

Mēs neiekļuvām ziņu programmās, nebijām zem partijas karogiem, darījām, kas pašiem likās svarīgi. Vai tādēļ tāda sajūta – it kā kaut ko sliktu būtu nodarījuši? Celiņš, kuru šodien salabojām, ir domes jurisdikcijā un komunālā dienesta apsaimniekošanā. Varbūt vēl nāksies atvainoties par pašvaldības īpašuma aizskārumu …

Talkas ir lielisks sadarbības veids un dažai problēmai pat vienīgais risinājums. Tomēr darba prieku var sabojāt apziņa, ka kāds visu gadu neko nedara. Gribās saņemt skaidru atbildi – par ko mēs katru mēnesi maksājam. Ja maksājam par nolaistajiem celiņiem, tad varbūt atbildīgās personas amatu uz katru nākošo gadu kā balvu piešķirt labākajam talciniekam? Vismaz nebūs šaubas par cilvēka motivāciju sakārtot vidi 🙂

Baiba Sipeniece: Gumijniekos uz priekšu!
Laila Pakalniņa: Pret mēsliem
Ieva Niedre: Lielā talka aizvadīta