demogrāfija

Latvijas Banka atzīst – Latviju desmit gados pametuši 177 600 iedzīvotāji

/ Andris / Komentēt

Rīga, 6.dec., NOZARE.LV. Latviju laika posmā no 2000. līdz 2010.gadam pametuši 177 600 iedzīvotāji, savukārt tuvāko triju gadu laikā Latviju vēl pametīs 30 000 cilvēku, norāda Latvijas Bankas (LB) ekonomists Oļegs Krasnopjorovs.

Līdz ar to Krasnopjorova aprēķinātais emigrējušo cilvēku skaits ir tuvāks tam, ko aprēķinājis Latvijas Universitātes profesors Mihails Hazans, kurš izpētījis, ka Latviju desmit gados pametuši 200 000 cilvēku, nevis Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem, kas uzrāda 33 000 emigrējušo.

LB ekonomists emigrācijas aprēķināšanā izmantojis transporta nozares datus, kas sniedz informāciju par valsts robežu šķērsotāju skaitu. Eksperts novērtējis Latvijas iedzīvotāju skaita zaudējumus migrācijas rezultātā pēc izbraukušo un iebraukušo pasažieru skaita statistikas Rīgas lidostā un pasažieru ostā. Hazans emigrantu skaitu novērtējis, aprēķinot Latvijas rezidentu reģistrācijas citu valstu iedzīvotāju reģistros.

“Gan jāpiekrīt profesoram [Hazanam], ka neviens migrācijas novērtējums “nekad nevar būt pilnīgi precīzs” – attiecīgie dati par autotransportu un dzelzceļu nav pieejami, turklāt nav izslēgts, ka caur Rīgas lidostu emigrē arī citu valstu rezidenti, piemēram, Lietuvas. Tomēr ar šo metodi ieguvu kopsummu, kas līdzīga profesora Hazana novērtējumam,” norādīja Krasnopjorovs.

Tajā pašā laikā LB ekonomists atzīst, ka pasažieru plūsmas metode uzrāda emigrāciju vēlāk, nekā tā patiesībā notiek, jo tikai tad, kad cilvēks pārstāj regulāri ceļot atpakaļ uz Latviju, viņš parādās izbraukušo un iebraukušo pasažieru starpībā.

“Tas nozīmē, ka pēdējos gados faktiskā migrācija, visticamāk, bija mazāka par manu novērtējumu (un arī par profesora Hazana novērtējumu). Treknajos gados izbraukušie cilvēki tautsaimniecības lejupslīdes periodā iespējams paņēma līdzi arī savus bērnus un/vai vēcākus, pārdodot arī tiem piederošos nekustāmos īpašumus, tādējādi iepriekš notikušā emigrācija kļuva redzama statistikā,” akcentēja bankas eksperts.

Krasnopjorovs arī aprēķinājis, ka tuvākos trijos gados Latviju pametīs ap 30 000 cilvēku, nevis, kā prognozēja Hazans, – 100 000.

“Operatīvā statistika zīmē daudz labvēlīgāku ainu. Izbraukušo un iebraukušo pasažieru skaits Rīgas lidostā un pasažieru ostā būtiski sarucis un atgriezies 2009.gada sākuma līmenī. Tādējādi 2011.gada rādītājs, vērtējot to pēc pasažieru plūsmas datiem, vārētu sasniegt ap 30 000, kas ir ievērojami mazāk nekā 2009.gadā un 2010.gadā (attiecīgi 47 000 un 43 000). Turpinoties šādai tendencei, līdz 2014.gadam no Latvijas varētu izbraukt vēl ap 30 000 cilvēku,” norādīja ekonomists.

Pēc Krasnopjorova sacītā, uz lēnāku cilvēku aizplūšanu šogad norāda arī Latvijas rezidentu jauno reģistrāciju skaits Lielbritānijas un Īrijas sociālās apdrošināšanas sistēmās.

Viņš arī secina, ka pēdējā desmitgadē Latvija migrācijas rezultātā zaudēja daudz vairāk cilvēku, nekā liecina oficiālā CSP statistika. Turklāt abos periodos – gan pēc iestāšanās Eiropas Savienībā straujās izaugsmes gados, gan tai sekojošās krīzes laikā – aizbraukušo skaits ir visai līdzīgs, kliedējot baumas, ka Latvija būtu zaudējusi vairākus simtus tūkstošu cilvēku tieši šīs krīzes laikā.

“Skaidrs, ka diez vai tikai pēdējie gadi vainojami iedzīvotāju skaita zaudējumā. Īstermiņa migrācijai pārvēršoties par ilgtermiņa migrāciju, tā vienkārši kļūst vairāk atspoguļota statistikas datos (gan oficiālajos datos, gan alternatīvajos migrācijas novērtējumos). Savukārt par prognozēm runājot, jāatzīmē, ka šogad emigrācija kļuvusi būtiski mazāka, tajā pat laikā pieaugot Latvijas rezidentu skaitam, kuri atgriežas mājās,” norādīja LB ekonomists.

Mihails Hazans: Latvijas zaudējumi no vismaz 200 000 cilvēku emigrēšanas – ap 100 miljardiem latu

/ Andris / Komentēt

www.DELFI.lv  10. novembris 2011

Pēdējos desmit gados no Latvijas aizbraukuši vismaz 200 000 cilvēku, un valsts zaudējumi no emigrācijas saskaņā ar piesardzīgu vērtējumu ir aptuveni 100 miljardi latu, neskaitot nepiedzimušus bērnus, intervijā laikrakstam “Diena” saka šā gada “Spīdolas balvas ekonomikā” ieguvējs, Latvijas Universitātes ekonometrijas profesors Mihails Hazans.

“Tas, ka desmit gados aizbraukušo skaits no Latvijas, šis skaitlis – 200 tūkstoši cilvēku – ir faktiski pierādīts. Šos cilvēkus var atrast dokumentētus citu valstu reģistros. Vairs nevajag zīlēt, vai ir aizbraukuši 100 tūkstoši vai 200 tūkstoši, nevajag fantazēt, ka varbūt puse jau ir atpakaļ un nemaz tik traki nav,” saka pētnieks.

Visvairāk Latvijas iedzīvotāji devušies uz Lielbritāniju – uz šo valsti laikā no 2000.līdz 2010.gadam aizbraukuši 76 – 87 tūkstoši cilvēku. Nākamā ir Īrija, uz kurieni saskaņā ar pētnieka aplēsēm aizdevušies 28 – 34 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Seko Ziemeļvalstis, uz kurieni aizdevušies 11–13 tūkstoši cilvēki, visvairāk – uz Norvēģiju.

Uz pārējām Eiropas Ekonomiskās zonas valstīm 2000.–2010.gadā ir aizplūduši 21–24 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, bet uz ASV, Kanādu, Austrāliju, Jaunzēlandi un Turciju – 14–18 tūkstoši, uz citām valstīm – vēl 19–24 tūkstoši, saka pētnieks.

“Latvijas zaudējumi no pēdējo desmit gadu emigrācijas šodienas cenās – pēc visai piesardzīga vērtējuma – ir ap 100 miljardiem latu, neskaitot nepiedzimušos bērnus. Cilvēks, kas ir aizbraucis 30 gadu vecumā, varētu būt strādājis Latvijā vēl 35 gadus. Ņemot vērā iekšzemes kopproduktu uz vienu strādājošo, pārrēķinot uz 35 gadiem, protams, attiecīgi diskontējot rezultātu, var lēst, kāds tas ir,” tā profesors.

Viņš intervijā saka, ka lielākais zaudējums no aizbraukušajiem “nav tikai tie miljardi latu”, ko no Latvijas aizbraukušie vairs nedos Latvijas ekonomikai, bet gan reproduktīvais zaudējums. “Šeit nedzims viņu bērni, arī tie vairs nestrādās un nemaksās nodokļus Latvijā, un viņiem arī vairs nedzims bērni šeit. Novērtēt patieso emigrācijas zaudējumu ir ļoti smagi,” atzīst Hazans.

Viņaprāt, Latvija pārskatāmā nākotnē nevarēs izvairīties no papildu darbaspēka piesaistes no ārpuses.

“Latvijā ir ļoti liels iedzīvotāju trūkums vecuma grupā no 18 līdz 34 gadiem – tā ir vecuma grupa, no kuras visvairāk aizbrauca. Gan no darba tirgus, gan iedzīvotāju reproduktīvās atjaunošanās viedokļa tā ir mērķa vecuma grupa. Redzot tik lielu skaitu aizbraukušo, es nesaskatu iespējas, kā – ne ar dzimstības palielināšanu, ne efektīvāku darba resursu izmantošanu – iespējams aizpildīt to robu, kas ir. Var mēģināt atgriezt daļu no emigrantiem, bet tas viss kopā nebūs pietiekami, lai aizpildītu to iedzīvotāju trūkumu, kas ir radies,” uzskata Hazans.

Rungainis: “maksai” par bērnu jābūt pensijas apmērā

/ Andris / Komentēt

Financenet.lv 6. novembris 2011

Nākamā gada valsts budžetā nav skaidri iezīmēti pasākumi kā tuvāko triju gadu laikā tiks pieņemti lēmumi, lai veicinātu demogrāfiju un cilvēki varētu droši pieņemt lēmumu par bērnu laišanu pasaulē. To, runājot par nākamā gada valsts budžetu, teica Finanšu konsultāciju kompānijas “Prundetia” pārstāvis Ģirts Rungainis.

iņš uzskata, ka maksājumam par vienu bērnu vajadzētu būt vidējās pensijas apmērā. “Kad būs skaidri iezīmēts konkrēts mērķis un uz to tieksies, tad es ticu, ka izdosies kaut ko izdarīt,” sacīja Rungainis.

Runājot par pašvaldību iebildumiem, samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa proporciju par labu valstij, Rungainis pauda uzskatu, ka ir jāatzīst fakts, ka lauki dzīvo uz pilsētu rēķina un pirmkārt jau uz Rīgas rēķina.

“Notiek Rīgas kā vienīgā attīstības centra, kur ir pietiekami daudz cilvēku, pietiekama ideju apmaiņa starp uzņēmējiem un dažādi sinerģijas efekti, lai mūsdienīgu ekonomiku uzbūvētu, slāpēšana, izdalot līdzekļus laukiem. Es saprotu, ka arī ārpus pilsētas dzīvo cilvēki un nav iespējams un nevēlamies panākt pilnīgu urbanizāciju, ir jānotiek pārdalei, taču manā uztverē tā nav godīga, tā ir pārāk liela, ņemot vērā to iedzīvotāju skaitu, kas laukos dzīvo. Turklāt šī pārdale notiek ilgtermiņā neuzturamā veidā. Tiek izšķiesti līdzekļi pārāk lielai medicīnas un izglītības decentralizācijā. Diemžēl latviešu tauta ir izdarījusi izvēli, nelaist pasaulē bērnus un iedzīvotāju skaits turpinās samazināsies turpmākos 20 gadus vai pat ilgāk,” sacīja Rungainis.

Kur daudz aizbraukušo, nav loģiski būvēt ceļus

Viņš uzskata, ka pašvaldībām, no kurām ir aizbraucis vairums iedzīvotāju, nevar piešķirt naudu, lai tās būvē ceļus, uztur infrastruktūru. Tā vietā ir jāmeklē cits risinājums, jo nedrīkst žņaugt to vietu, kur tiek pelnīta nauda. Ir jāracionalizē tā saimniecība, kas ir ārpus pilsētām. “Ekonomikas attīstība pēdējos simtus gadu notiek pilsētās. Tas kopprodukts, ko saražo laukos ir tikai daži procenti lauksaimniecībā un daži procenti mežsaimniecībā. Mēs nevaram nodrošināt tik daudz slimnīcu un skolu. Nevar naudu tērēt, lai uzturētu vidi, kur nav cilvēku. To nedara arī daudzas bagātās Eiropas valstis – Šveice, Austrija, Vācija. Ja cilvēki izvēlas dzīvot nomalē, tad viņiem ir jārēķinās, ka viņiem slimnīca un skola būs noteiktā attālumā un ceļi nebūs remontēti,” stāstīja finanšu eksperts.

Rungainis domā, ka nevajadzētu naudu izšķiest reģionālajai politikai, bet gan veicināt bērnu dzimstību. Nedrīkstētu uzturēt pagastus ar dažiem simtiem vai tūkstošiem iedzīvotāju. Ir jāveido tādas administratīvās vienības, kur iedzīvotāju skaits sāktos vismaz no 40 000 un vairāk.

Jācer, ka ēnu ekonomika mazināsies

Runājot par valdības ieceri no nodokļu iekasēšanas uzlabošanas un ēnu ekonomikas mazināšanas nākamgad papildus budžetā plānots iegūt 26 miljonus latu, Rungainis norādīja, ka tas ir reāls un piezemēts mērķis un valsts budžetā varētu iegūt vēl vairāk no ēnu ekonomikas. Viņš norādīja, ka valdībai ir skaidri jāieskicē, kad darbaspēka nodokļi sāks samazināties. Lai to sasniegtu ir svarīgi organizēt gan publiskās kampaņas, gan arī pilnveidojot iekasēšanas sistēmu.

Arī gadījumā, ja valstij neizdosies iekasēt 7,3 miljonus latu no fotoradaru darbības, jo cilvēki kļūs apzinīgāki un nepārkāps braukšanas ātrumu, Rungainis saskata ekonomiskos ieguvumus, proti, vajadzēs mazāk tērēt līdzekļus medicīnas pakalpojumiem, ieekonomēsies degviela, samazināsies oglekļa dioksīda (CO2) izmešu daudzums.

Fotoradarus ieviest vajadzēja valstij

Rungainis uzskata, ka valsts nav rīkojusies pareizi, fotoradaru ieviešanā piesaistot privātuzņēmējus, jo valsts ar šiem jautājumiem varēja tikt galā pati. Viņš uzskata, ka svarīgi būs tas, cik liels būs noteikts ātruma pārsniegums par kuru cilvēki saņems rēķinus. “Jau tagad cilvēki ir ievērojami mainījuši savus braukšanas ieradumus un cenšas nenonākt konfliktsituācijās,” piebilda eksperts.

Kā ziņots, valdība 4.novembra slēgtajā sēdē vienojusies par pirmajiem valsts budžeta konsolidācijas pasākumiem.

No nodokļu iekasēšanas uzlabošanas un ēnu ekonomikas mazināšanas nākamgad papildus budžetā plānots iegūt 26 miljonus latu, no Latvijas emisiju kvotu pārdošanas – 25 miljonus latu, bet no nekustamā īpašuma nodokļa bāzes palielināšanas, paredzot iespēju pašvaldībām iekasēt nodokli par palīgēkām, plānots iegūt 0,5 miljonus latu.

Ar pašvaldībām vēl notiks diskusijas par iedzīvotāju ienākuma nodokļa sadalījuma proporciju 2012.gadam un tā maiņu. Patlaban pašvaldības saņem 82% no nodokļa ieņēmumiem, bet valdības pozīcija būs šo proporciju samazināt. Rīt, 7.novembrī, ar Latvijas Pašvaldību savienības domi plānotas valdības sarunas, pēc kurām arī varētu būt skaidrs, cik lielu nodokļa daļu pašvaldības saņems nākamgad.

Pašvaldības vēlas saņemt 84%, bet valdības pozīcija varētu būt par 82%, 81%, vai 80% no nodokļu ieņēmumiem.

Ieņēmumos no fotoradaru darbības valdība nākamgad plāno iegūt 7,3 miljonus latu, bet ar to darbību saistītie izdevumi varētu sasniegt 3,9 miljonus latu.

Finanšu ministrs Andris Vilks (V) atkārtoti uzsvēra, ka budžeta konsolidācija netiks veikta uz nodokļu izmaiņu rēķina, tāpēc budžets neradīs “lielu šoku sabiedrībai”. “Galveno daļu konsolidācijai veidos izdevumu daļa, bet ieņēmumu daļā ieviesīsim reverso PVN kārtību, azartspēļu jomā gribam uzlabojumu un vēl efektīvāku kopējo nodokļu iekasēšanu,” diskusijas valdībā rezumēja ministrs.

Konsolidācijas apjoms šogad esot krietni mazāks nekā iepriekšējos gadus, jo būtiski uzlabojusies situācija ekonomikā un nav pamata domāt, ka tai nākamgad varētu būt negatīvs scenārijs, lai gan valdība jau ir ņēmusi par pamatu ļoti piesardzīgas prognozes.

Ilmārs Mežs: Latvijā cilvēki galvenokārt iebrauc ar mērķi strādāt un apvienot ģimenes

/ Andris / Komentēt
Delfi.lv  02. novembris 2011

Latvijā cilvēki galvenokārt iebrauc, lai strādātu un atkalapvienotu ģimenes, trešdien seminārā “Leģendas un īstenība par migrāciju” stāstīja Starptautiskās Migrācijas organizācijas Latvijas biroja vadītājs Ilmārs Mežs.

Ja 2005.gadā vairāk nekā 40% iebraucēju to darīja, lai atkalapvienotu ģimenes, tad 2010.gadā ar šādu mērķi ieradās aptuveni 27% no iebraucējiem. Pagājušajā gadā 40% no iebraucējiem šeit ieradās, lai strādātu, un Mežs prognozē, ka, uzlabojoties ekonomiskajai situācijai Latvijā, šis skaits turpinās palielināties.

Salīdzinoši neliels ir to iebraucēju skaits, kas te ierodas pie vecākiem vai privātu iemeslu, vai studiju dēļ, kā arī, reliģisku motīvi vadīti.

Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, kad kā patvēruma meklētāji Latvijā ieradās vien daži desmiti cilvēku, šogad viņu skaits, iespējams, sasniegs 300.

Eiropas Savienībā (ES) katru gadu iebrauc un paliek uz dzīvi 3-4 miljoni imigrantu. Visvairāk imigrantu iebrauc Spānijā – 500 000, Lielbritānijā – 300 000, Itālijā – 280 000, kā arī Vācijā. Samērā daudz iebraucēju ir Skandināvijā, Šveicē, Austrijā, Beļģijā un Holandē. Negatīvs migrācijas saldo ir tikai Baltijas valstīm, Polijai, Rumānijai un Bulgārijai, kas ir trūcīgākās no ES dalībvalstīm.

Runājot par to, kuru tautību cilvēki kurās valstīs biežāk iebrauc, Mežs stāstīja, ka Krievijas pilsoņu ir vairāk starp Latvijas, Igaunijas un Somijas imigrantiem, ukraiņu – starp Polijas, Slovēnijas, Čehijas un Ungārijas imigrantiem, baltkrievi izvēlas doties uz Lietuvu, turku ir vairāk starp Vācijas, Austrijas un Bulgārijas imigrantiem, Ziemeļāfrikas iedzīvotāji dominē Francijā, Spānijā, Itālijā, Maltā, Beļģijā un Nīderlandē, albāņi – Grieķijā, indieši – Lielbritānijā, brazīlieši – Portugālē.

Mežs uzsvēra, ka bažas par imigrantu ieplūšanu paustas ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā un ir grūti atrast kādu valsti, kur šī problēma nepastāv.

Rietumanglijas universitātes žurnālistikas profesors Maiks Džempsons, kurš pievērsies migrācijas un migrantu atspoguļojumam plašsaziņas līdzekļos, runājot par Lielbritānijas laikrakstu publikācijām, norādīja, ka mediji par migrantiem galvenokārt runā kā par draudu vietējai sabiedrībai – atņem darbu britu jauniešiem, no Austrumeiropas iebraukušo medmāsu nepietiekamās valodas zināšanas apdraud pacientu dzīvību, migranti ir drauds sabiedrības drošībai. Turklāt negatīvās publikācijas par imigrantiem ir izteiktākas priekšvēlēšanu periodā, savukārt pēc vēlēšanām materiāli par migrantiem jau ir daudz pozitīvāki.

Profesors aicināja žurnālistus, veidojot materiālus par migrantiem, ļoti rūpīgi pārbaudīt faktus un skaitļus, lietot pareizu terminoloģiju, nepaļauties uz stereotipiem, pievienot atsauces pie saviem citātiem, kā arī akcentēt pozitīvo, nevis reaģēt tikai uz dažādiem krimināliem faktiem, kas saistīti ar migrantiem.

Ja valstij vajag bērnus, nav laika gaidīt

/ Andris / Komentēt
NRA.LV Trešdiena, 2.novembris (2011), plkst.07:15 | Inga Paparde

Jo vairāk mūsu ģimenē ir bērnu, jo mazāku atbalstu no valsts mēs saņemam, bet arvien lielāki ir mūsu izdevumi, Neatkarīgajai atzīst trīs bērnu māmiņa Jūlija, kura otrdien ar jaunāko bērnu piedalījās māmiņu akcijā iepretī Ministru kabinetam.

Jaunā māmiņa uzsver: kad piedzima otrais bērniņš, valsts atbalsts bija lielāks, tagad – ar trešo bērniņu divas reizes mazāks. Samazinājies gan vecāku pabalsts, gan vairāk nav piemaksas par bērna piedzimšanu. «Ja valsts vēlas, lai dzimtu mazuļi – un vairākkārt politiķu diskusijās esmu dzirdējusi, ka svarīgi ir laist pasaulē trešo un ceturto bērnu, – kāpēc nekas netiek darīts, lai atbalstītu ģimenes ar bērniem?» jautā Jūlija.

Valdība lēmumus par atbalstu ģimenēm vēl nepieņem, pamatojoties uz viedokli, ka nepieciešams veikt reformas, šis process tiek vilkts garumā, tā situāciju Neatkarīgajai vērtē Māmiņu kluba vadītāja Sandija Salaka. Ja vecāku pabalsts jeb tā sauktā māmiņalga tika reformēts jau 2008. gadā, jau tad vajadzēja ķerties pie nopietnas ģimenes politikas izstrādes. «Taču mēs tagad dzirdam, ka reformas varētu veikt tikai vēl pēc gada. Bērni dzimst tagad, atbalsts vajadzīgs tagad, nav mums daudz laika, ja vēlamies, lai dzimstības rādītāji vairāk nesamazinātos,» saka S. Salaka. Viņa apelē pie valdības godaprāta, ka attiecībā uz ģimenēm ar bērniem nekādus samazinājumus nedrīkst vērst. Bērnu mums ir tik maz, ka jāsargā un jālolo ikviens. Māmiņu klubs uzskata: lai valdības galvenā prioritāte – demogrāfijas jautājumu risināšana – nebūtu tikai formāla, jau nākamgad vajadzētu veikt izmaiņas. Viena no piketētāju prasībām ir ieviest progresīvu ienākuma nodokli strādājošām ģimenēm ar bērniem – jo vairāk bērnu, jo mazāki nodokļi jāmaksā. Trīs bērnu māmiņa Jūlija piebilst: svarīgi būtu atbalstīt arī ģimenes, kurās dzimst ne tikai viens, bet vairāki bērni, lai tās sajustu zināmu novērtējumu no valsts. Runājoties ar jaunajām un topošajām māmiņām, jāsecina, ka, zinot situāciju valstī, neviena ģimene neprasa palielināt pabalstus, jo lēmums par bērna laišanu pasaulē nav bijis saistīts ar pabalstiem, tomēr lūdz nesamazināt to, kas ir pašlaik. Kā zināms, Māmiņu klubs iestājas pret vecāku pabalstu ierobežošanu un liegumu saņemt šo pabalstu strādājošiem vecākiem.

Labklājības ministre Ilze Viņķele norādīja, ka lūgs valdībai uzdot nozares ministrijai līdz 1. aprīlim izstrādāt ģimenes valsts pabalsta reformas plānu, ko varētu īstenot 2013. gadā. «Es nevēlētos abstraktu koncepciju, bet reālu piedāvājumu,» sacīja ministre. Zinot visa iepriekšējā gada peripetijas ap šo pabalstu (izstrādātas vairākas koncepcijas, neviena netika pieņemta), I. Viņķele dara zināmu savu viedokli: ģimenes valsts politikai jābūt orientētai uz ekonomiski aktīvām ģimenēm, un tur ir divi iespējamie stimuli: paaugstināt ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamo minimumu par apgādājamiem vai šo nodokli sasaistīt ar bērnu skaitu ģimenēs, proti, kam vairāk bērnu, tas mazāk maksātu nodokļos. Uz Neatkarīgās jautājumu, vai kādas izmaiņas sagaida ģimenes ar bērniem nākamgad, ministre atzina, ka nekādi samazinājumi netiek plānoti. «Es pieturēšos pie demogrāfijas padomes vasarā lemtā, ka ģimenes pabalsts nav samazināms,» teic ministre. Tomēr tie pabalstu ierobežojumi, kuri ir pašlaik spēkā, vēl paliks līdz pat 2014. gada beigām.

Māmiņas piketā arī aicināja valdību parūpēties, lai bezmaksas aprūpe bērniem patiešām būtu bez maksas, jo pašlaik, ja ģimene vēlas saņemt valsts palīdzību, jāgaida rindā mēneši vai pat pusgads. Ja ģimenēm ir nauda, palīdzību ir iespējams saņemt par maksu praktiski uzreiz.

Daina Kājiņa: Pēdējais brīdis sakārtot pirmsskolas izglītības iestāžu finansēšanas sistēmu

/ Andris / Komentēt
Delfi.lv 28. oktobris 2011. Daina Kājiņa, biedrības „Latvijas privāto pirmsskolu biedrība” valdes priekšsēdētāja
Vēl salīdzinoši nesen, 1.jūlijā, esošie un topošie vecāki uzgavilēja Saeimai, par tās pieņemtajiem grozījumiem “Vispārējā izglītības likuma” 21.pantā, kas noteica, citēju: “vietējās pašvaldības savā administratīvajā teritorijā nodrošina vienlīdzīgu pieeju pirmsskolas izglītības iestādēm bērniem no pusotra gada vecuma”. Reāli izmaiņas likumdošanā nozīmēja to, ka ir nepieciešams izveidot visiem saprotamu un caurspīdīgu kārtību pašvaldību pirmsskolas izglītības iestāžu rindām, un pašvaldības atvēlētajam finansējumam jāseko bērnam arī tad, ja viņš apmeklē privāto pirmsskolas izglītības iestādi. Tādējādi likumdevējs bija iecerējis risināt rindu problēmu caur vienlīdzīgu attieksmi pret bērnudārziem (pašvaldības un privātajiem), caur nepieciešamību pašvaldībām, kurām ir rindu problēmas, ieviest “nauda seko bērnam” principu, lai padarītu vecākiem finansiāli pieejamākus privātos bērnudārzus.

Vienu brīdi pat šķita, ka tauta beidzot ir sadzirdēta, ir panākts reāls, nevis runu, bet šoreiz arī darbu līmenī, risinājums, kas nu vien ir jāīsteno dzīvē. Mammas un tēti burtiski lēkāja aiz priekiem sociālajos tīklos, nebeidzot slavēt pieņemto lēmumu. Bet še tev! 17.augustā Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) nāca klajā ar jaunu grozījumu skaidrojumu – ka pašvaldībām no pusotra gada vecuma ir jānodrošina tikai iespēja pieteikties uz rindu pašvaldības bērnudārzā, kas ir klajā pretrunā ar iepriekš pausto un padara minētos likuma grozījumus bezjēdzīgus.

Šis skaidrojums bija absolūti šokējošs, un visticamāk IZM, sajūtot spiedienu no pašvaldībām par nespēju šo prasību izpildīt, nāca klajā ar jaunu grozījumu skaidrojuma versiju. Savukārt, kā noskaidroja vecāku iniciatīvas grupa “Nauda seko bērnam”, tad atšķirīgā likuma normas traktējumā vainojama nepilnvērtīgā komunikācija starp IZM darbiniekiem jeb ministrijas juristu neprecīzais skaidrojums saviem speciālistiem.

Interesanti, kāpēc IZM nevarētu rīkoties atbilstoši labas pārvaldības principam un, ja ne publiski atzīt savu kļūdu, tad vismaz korekti to izlabot. Galu galā arī Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija, vērtējot IZM grozījumu interpretāciju, atzinusi, ka ministrijas izpratne par grozījumiem ir sašaurināts un nepamatots likumdevēja gribas iztulkojums. Bet nē – IZM spītīgi turas pie sava, neskatoties uz to, ka šis nav kādas noteiktas interešu grupas jautājums, bet gan – dzimstības veicināšanas un kopējās demogrāfijas situācijas valstī uzlabošanas jautājums.

Kā zināms, ceturtajai daļai pirmsskolas vecuma bērnu Latvijā nav iespējams apmeklēt pašvaldības bērnu dārzus, lai gan vecāki maksā nodokļus tāpat kā to bērnu vecāki, kuri apmeklē bērnudārzus. Tieši tāpēc ir nepieciešama taisnīgāka un efektīvāka bērnudārzu vietu sadale un pārvaldība, kas raidītu pozitīvus signālus topošajiem vecākiem. Jaunie grozījumi bija pirmie pareizi soļi šīs problēmas risināšanā, bet atkal – nezināmu iemeslu dēļ, viss ir apstājies.

Finansēšanas sistēmas problēmas nav vērojamas tikai pirmsskolas izglītības jomā, – līdzīga situācija ir redzama arī vispārizglītojošo skolu finansēšanas modelī, kur no valsts budžeta atbilstoši finansēšanas modelim “nauda seko skolēnam” tiek apmaksāts tikai pedagogu darbs, bet izglītības iestāžu uzturēšanas izdevumus nodrošina pašvaldības. Taču, ņemot vērā, ka pašvaldībās turības līmenis ir ļoti atšķirīgs, arī finansējums, ko lokālā vara iegulda izglītības attīstībā ir atšķirīgs. Tā rezultātā pašlaik izglītības iestādes ir ļoti dažādas tieši materiāltehniskās bāzes nodrošinājuma ziņā.

Atgriežoties pie pirmsskolu jautājuma, ir būtiski panākt, lai pašvaldības finansējums tiktu sadalīts visiem pirmsskolas izglītības iestāžu audzēkņiem vienlīdzīgi jeb atbilstoši izmaiņām Vispārējās izglītības likumā. Piemēram, Rīgas pašvaldībā tas nozīmētu to, ka pašreizējie Rīgas domes noteikumi (nr.123 “Kārtība, kādā Rīgas pilsētas pašvaldība īsteno pirmsskolas izglītības nodrošināšanas funkciju”), kas paredz atšķirīga apmēra pašvaldības finansiālo atbalstu bērnudārzu audzēkņiem, iespējami ātrāk ir jāpielāgo atbilstoši Vispārējā izglītības likuma normām.

Svarīgi ir arī atzīmēt, ka pirmsskolas izglītības finansējumam jābūt pieejamam neatkarīgi no pirmsskolas izglītības dibinātāja – pašvaldības vai privātā sektora, tādā veidā mazinot pašvaldību monopoltiesības uz pirmsskolas pakalpojuma nodrošināšanu.

Latvijā jau par klasiku ir kļuvusi tendence, ka katra institūcija darbojas diez gan autonomi, nereti ignorējot starpnozaru un starpinstitūciju sadarbības principu, tādā veidā skatot lietas ļoti sašaurināti, gluži kā apgūstot mācību vielu kādā konkrētā priekšmetā skolā. Taču sekmīga valsts pārvalde nevar tikt īstenota bez diskusijas un lēmumu saskaņošanas starp vairākām pusēm, kā arī bez kļūdu atzīšanas vai labošanas. Šajā sakarā runa ir par cilvēkkapitālu, kas Latvijā jau iet straujā mazumā, tāpēc ignorēt tik vitālus jautājumus kā izglītības sistēmas finansēšana, būtu liels solis atpakaļ valsts attīstībā, varbūt pat solis uz priekšu nebūtībā. Tāpēc aicinājums jaunajai valdībai, īpaši Izglītības un zinātnes ministram, kā arī pašvaldībām neatstāt novārtā pirmsskolas izglītības finansēšanas jautājumus, un beidzot ieviest skaidrību, ar ko vecāki pārskatāmā nākotnē var un ar ko nevar rēķināties.

Abortu izvēlas ekonomiskās situācijas dēļ

/ Andris / Komentēt

NRA.LV Otrdiena, 18.oktobris (2011), plkst.08:52 | Antra Gabre

Ekonomiskā situācija pamudina sievietes veikt abortu, nevis dzemdēt. Diemžēl naudas trūkums atklājis arī citu problēmu – sievietes mirst no dzemdību komplikācijām, jo grūtniecības laikā nav apmeklējušas ārstu.

«Materiālie apsvērumi ir visbiežākais iemesls, kāpēc sievietes izlemj veikt abortu,» saka Grūtniecības krīzes centra vadītāja Judīte Briede-Jureviča. «Palīdzam arī materiāli, sadarbojamies ar nevalstiskajām organizācijām. Sievietes baidās – ja jau pat nevar sagādāt bērnam pūriņu, tad kā varēs uzturēt viņu vēlāk?» viņa stāsta. Pavirši vērtējot statistikas datus, situācija Latvijā šķiet iepriecinoša, jo abortu skaits kopš 2004. gada samazinās. J. Briede-Jureviča gan norāda, ka «nav jau to grūtnieču» un no valsts joprojām izbrauc ļoti daudz iedzīvotāju, tostarp sievietes.

Aizvadītajās brīvdienās notika 9. starpkonfesionālā konference par dzīvības svētumu un neaizskaramību. Jau pagājušajā gadā šādā konferencē tika uzsvērta nepieciešamība pirms aborta noteikti veikt ultrasonogrāfiju, lai sieviete ieklausītos bērna sirdspukstos un ārsts viņai izskaidrotu, kas notiek viņas ķermenī.

Tā būtu abortu profilakse, uzskata abortu pretinieki. Taču tad ir vajadzīgas izmaiņas Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā, par kurām iepriekšējā Saeima nenobalsoja. Kustības Luterāņi dzīvībai vadītāja Gunta Irbe Neatkarīgajai saka – iecere par līdz šim strīdīgi vērtētajām izmaiņām likumā nav aizmirsta un kristīgās konfesijas turpinās tās virzīt Saeimā. Tikko kā parlamentā ievēlētā deputāte Vineta Poriņa (Nacionālā apvienība) solīja, ka Saeimā tiks izveidota Demogrāfijas komisija, un aicināja kristīgās konfesijas iesniegt priekšlikumus, kurus būtu nepieciešams izskatīt.

G. Irbe norāda, ka konferences mērķis nav piedāvāt konkrētu palīdzību sievietēm, bet gan saprast, kas ir īstais mērķis. Proti, apzināties dzīvības vērtību, jo konkrētu palīdzību Latvijas sievietēm jau sniedz vairākas organizācijas un centri.

J. Briede-Jureviča informē, ka uz Grūtniecības krīzes centru pēc padoma nāk sievietes, kuras tikko palikušas stāvoklī. Tad kopā tiek izrunāti ne tikai iemesli, kāpēc topošā māmiņa vēlas veikt abortu, bet arī perspektīvas, kas notiks, ja mazais piedzims, un kas – ja grūtniecību pārtrauks. Sievietes meklē palīdzību arī pēc aborta – arī tad, ja bijis spontānais aborts vai bērniņš miris pāragri. Grūtniecei krīzes situācijās palīdz arī misijas Pakāpieni nodaļa Dzīvība.

Sievietei pēc aborta jārēķinās ne tikai ar veselības komplikācijām, bet arī emocionālo traumu, kura var ilgt gadu desmitiem. «Arī vīrietim mēdz būt pēcaborta depresija, ja sieviete šādu lēmumu ir pieņēmusi vienpersoniski, vīrieti neinformējot, bet viņš ir gribējis bērnu,» norāda J. Briede-Jureviča.

Kristīgā baznīca aizstāv viedokli par cilvēka tiesībām dzīvot jau no ieņemšanas brīža, tādējādi sakot nē abortiem, bet jo īpaši katoliskā baznīca noraida kontraceptīvo līdzekļu izmantošanu ģimenes plānošanā, jo tie jebkurā gadījumā ir abortīvi pret nedzimušo bērnu. J. Briede-Jureviča atzīst, ka šādu nostāju neatbalsta, jo uzskata, ka atbildīgāk tomēr ir izvē

lēties kontracepciju, nevis taisīt abortu. Viņa arī atgādina, ka Latvijas sabiedrībā ļoti maz runā par vīrieša atbildību. «Mūsu sabiedrībā sieviete ir nevis kā vērtīgs trauks, bet kā miskaste. Mums ir bezatbildīgi vīrieši, kas pamet sievieti [grūtnieci], un augstākais, ko viņi var izdarīt, – apmaksāt abortu. Tāpēc sievietes uzskata, ka lēmums par abortu ir tikai viņas lēmums,» ar nožēlu konstatē J. Briede-Jureviča.

Diemžēl par savdabīgu attieksmi pret dzīvību valstiskā mērogā liecina arī Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļas virsmāsas Olitas Lases teiktais. Latvijā nav likuma, kurā būtu formulēts, kad bērns uzskatāms par priekšlaikus dzimušu un kādu medicīnisko palīdzību viņš ir tiesīgs saņemt. Šādi standarti ir noteikti, piemēram, Vācijā, Nīderlandē, bet Latvijā mediķi vadās pēc Pasaules veselības organizācijas ieteikumiem, starpkonfesionālajā konferencē informēja O. Lase. Acīmredzot tāpēc, ka trūkst likumā ierakstītu nosacījumu, lauku slimnīcās priekšlaikus dzimušos paši mediķi nereti uzskata par nāvei nolemtiem un, kā stāstīja virsmāsa, noliek plauktā nomirt, nevis glābj.

Statistikas dati liecina, ka pasaulē seši līdz 12 procenti bērnu piedzimst priekšlaikus. Latvijā šādu bērnu 2006. gadā bija 1147, 2007. gadā – 1300 un 2008. gadā – 1152.

***

ABORTU SKAITS

– No 1991. līdz 2009. gadam reģistrēto mākslīgo abortu skaits Latvijā bija 377 100.

– 2009. gadā Latvijā tika reģistrēti 12 435 aborti, no kuriem 8881 bija mākslīgais aborts. Tas nozīmē, ka katru stundu tika veikts viens aborts. Uz 1000 dzīvi dzimušajiem bija 410 aborti.

– 2010. gadā Latvijā reģistrēti kopumā 10 820 aborti, no kuriem 7443 bijuši mākslīgie. Uz 1000 dzīvi dzimušajiem bērniem pērn veikti 389 mākslīgie aborti. Vislielākais mākslīgo abortu skaits bijis sievietēm vecumā no 20 līdz 24 gadiem – 1801.

– Seši mākslīgie aborti pērn veikti arī meitenēm, kuras bijušas jaunākas par 14 gadiem.

Avots: Veselības ekonomikas centrs, izdevums Luterāņu katehisms par abortu un dzīvību