demogrāfija

Students Mārtiņš Pavasaris: Kurš pazaudēja zudušo paaudzi?

/ Andris / Komentēt

Diena.lv, Mārtiņš Pavasaris, LU Juridiskās fakultātes students

Ticiet vai ne, taču mūsu valstī bez Dziesmu svētkiem, folkloras vai citiem Lielvārdes jostas apaustiem fenomeniem slēpjas vēl kāds unikāls, taču diemžēl strauji izmirstošs, gluži kā lielās pandas. Tie ir Latvijas jaunieši, personas vecumā no 13 līdz 25 gadiem.

Teorija stāsta šādu stāstu – jaunieši ir valsts nākotne, nākamais stāvs izaugsmē, pieņemot, ka tā ir neapstādināma un pašsaprotama, it kā robeža būtu debesis. Neskatoties uz to, ka teorija ir tik skaidra un elementāra, darbības, attiecīgi rezultāts diemžēl ir neskaidrs kā kārtīgs, sevi cienošs kolhoznieks Darba svētkos.

Es esmu jaunietis ar 19 gadu stāžu šajā saulē, un situācija, kuru redzu, ir traģiska. Es to visu redzu un dzirdu «dzīvajā ierakstā», nevis sausos ciparos un tabulās, sēžot kādā no Izglītības un zinātnes ministrijas darba grupām vai komisijām. Šī iemesla dēļ tālāk apskatītās problēmas un ieskats situācijā būs pietuvināts dzīvei, nevis Excel pārskatu ietērpšanai teikumos.

Sāksim ar pamatu pamatiem – izglītību. Kopš šī kuģa stūri pārņēma Roberts Ķīlis, šī nozare ir saņēmusi salīdzinoši pastiprinātu uzmanību un izjustu kritiku labākajās kašķīgo latviešu tradīcijās. Minētā suga – kašķīgais latvietis vulgaris -ir sācis rosīties, dalot nicinājumu un žulti pa labi un pa kreisi. Bet kā tad tā, vai Ķīļa kungs būtu nekompetents un vāji izglītots? Kaut kā negribas tam ticēt, jo filozofijas doktors iz Kembridžas universitātes nav gluži analogs standarta vidusmēra izglītību ieguvušai personai. Novērojamā tendence ir pārmaiņu fobija, kuras simptomi viskošāk izpaužas situācijās, kad pie lietas ķeras spilgta personība, kura nekautrējas darboties attiecīgajā jomā ar vērienu un azartu, nevis blāvi čamdīt papīru čupiņas, kā līdz šim ierasts un kā to varējām redzēt Ķīla priekšteča Rolanda Broka darbībā.

Jāsaprot, ka izglītības jomā esam pamatīgi iesūnojuši, bez darba, svaigām idejām, kuras šobrīd sākušas savu krusta karu pret apātisko pašplūsmu, mēs nekur tālu netiksim. Saglabāsies situācija, kad augstākā izglītība ir regresējošs process cilvēka attīstībā un maģistrs savā lauciņā ir vienīgi palīgstrādnieks būvplacī kādā no rietumu «augstajām» civilizācijām.

Vēl viens būtisks fakts ir vājā lasītprasme un dzirdētspēja, šķiet, ka sabiedrībai un dažādām organizācijām pietiek ar virsraksta izlasīšanu, lai varētu sākt kritizēt un sākt izrādīt savas spējas konkrētajā lauciņā. Sekla spēja interpretēt un just situāciju arī rada izjūtu kopumu, ka uz vairākām reformām cilvēki skatās kā uz spāņu inkvizīcijas augšāmcelšanos.

Piemēram, mācību gada garuma maiņa. Pasaulē ļoti praktizēta izglītības sistēma, kura sevi veiksmīgi ir attaisnojusi, jo būsim atklāti un reāli, trīs mēneši pārsvarā ir tikai gara slaistīšanās no skolēnu puses, kas nereti prasa ilgu ieskriešanos atpakaļ ritmā, kā arī mācību viela netiktu tik ļoti kompresēta, kas ļautu sasniegt labākus rezultātus, kā arī atvieglotu skolotāju darbu. Vairākas no iecerēm ļautu optimizēt mācības un pat paaugstināt algas ar mērķi atjaunot skolotāju sastāvu un pacelt izglītības līmeni uz izaugsmes ceļa.

Protams, mēs nevaram prasīt, lai tagad katra diena sāktos ar jaunām reformām un uzlabojumiem katrā no izglītības līmeņiem, sākot ar bērnudārzu, tam ir nepieciešams laiks un atbalsts, atbalsts no tautas, kā arī ticība kopīgam mērķim un vienotai nākotnes vīzijai. Nereti tieši milzu negatīvā reakcija uz pārmaiņām mēdz iznīdēt plānus skaistākai nākotnei jau pašā saknē. Piemērs, kas par to liecina, ir nesen apkopotie ministru reitingi, varam redzēt, ka, jo spilgtāka, aktīvāka personība, jo zemāks reitings. Pats Ķīļa kungs izpelnījies mīnus 23,1, kas ir otrs vājākais reitings aiz Ingrīdas Circenes (veselības ministre) – mīnus 28,6.

Ja izglītību mēs pieņemam kā pamatu, tad ģimeniskās vērtības un tās vide jāuzskata par materiālu tam. Tas nav nekas ģeniāls un pie baznīcas durvīm piespraužams, iespējams, tā tieši ir viena no retajām lietām, kuru esam pietaupījuši no dzīvnieku pasaules, no kuras nu tik lepni ar saviem IPad bēgam prom.

Pieminot dzīvnieku pasauli, es vēlējos atspoguļot vienkāršu salīdzinājumu ar mūsdienu ģimeni kā mazo valsti, kuras kopā veido juridisko personu – Latviju. Svēti ticu, ka dabā ir visas atbildes, kad šķiet, ka pat Wikipedia vai Google novēršas no mūsu vaiga. Daudzās intervijās un rakstos esmu centies uzsvērt tēzi, ka bez iekšējas, cilvēciskās inteliģences un disciplīnas eksistēt un sasniegt ko vairāk par amēbu vai tupelīti nav iespējams, ja, protams, pieņemam, ka esam augsti attīstītas dzīvības formas ar mērķi veicināt apkārtējās vides progresu. Tieši daba funkcionē ritmā, kuru vada disciplīna un iekšējie likumi.

Jauniešu izmiršanu, kuri teorētiski ir valsts nākotne, vislielākajā mērā ietekmē disciplīnas un iekšējās inteliģences neesamība. Vienkāršs piemērs, parasta piektdiena vai sestdiena, atverot twitter.com profilu, kurš seko aptuveni 200 cilvēkiem, kuri pārsvarā ir vienaudži, ko var redzēt? Ziņas, kurās atspoguļotas regulāri apmeklētas latviešu valodas stundas, prieks par padarīto, kāda kultūras pasākuma apmeklēšana vai ģimenes pasākums? Diemžēl nē, pārsvarā tie ir lepni izsaucieni par izdzerto alkohola apjomu, dullāko ballīti, negācijas un riebums pret dzīvi, valsti vai skolu. Šī pati attieksme diemžēl pārskalo visus sociālos portālus, kas ļauj izdarīt drošus secinājumus – ģimene savu mazo rakari ir palaidusi tukšgaitā. Un cik tālu tad mēs tā tiksim?

Ja ģimenes, sabiedriskās organizācijas un kultūras darbinieki nerādīs muskuļus, necīnīsies kopīgi par jaunu izglītības sistēmu un cilvēciskumu, tad piedodiet, draugi, bet šajos platuma grādos būs tikai akmens laikmets nr. 2.

Ilmārs Mežs: Latvijā dzīvo mazāk nekā 1 880 000 iedzīvotāji

/ Andris / Komentēt

Video Diena.lv 2012. gada 26. janvāris

Latvijā, visticamāk, dzīvo mazāk kā tautas skaitīšanā saskaitītie 1 880 000 iedzīvotāji, ceturtdien laikraksta Diena un portāla Diena.lv rīta raidījumā Dienas Rīts sacīja demogrāfs Ilmārs Mežs.

Viņš uzskata, ka internetā saskaitījušies arī tie iedzīvotāji, kuri nedzīvo Latvijā. I.Mežs sacīja, ka viņš arī personiski pazīstot šādus cilvēkus. Piemēram, trūcīgā ģimenē, kurā bērni strādā ārzemēs, māte tautas skaitītājiem var pateikt, ka bērni dzīvo Latvijā. To ietekmējot gan pabalsta saņemšana, gan citi apstākļi. “Arī šie 1,88 miljoni ir vēl uz jautājuma zīmes. Reālais skaits ir zem diviem miljoniem.  1 880 000 ir reģistru dati,” rīta raidījumā teica I.Mežs.

Viņš atzina, ka neizprot amatpersonas, kuras pauž viedokli, ka tautas skaitīšanas rezultāti ir labāki, nekā cerēts. “Nevaru atrast neko optimistisku, ja tik krasi zaudējam iedzīvotājus. Samazinājums 10 gados ir 13%. Parēķiniet – pietiek 80 gadiem,” sacīja demogrāfs. Viņš sacīja, ka samazināšanas iemesli ir migrācija un dzimstības samazināšanās.

“Mēs bruģējam strauji ceļu, ja jaunieši brauc prom un bērni dzimst mazāk, tad piecus, desmit gadus varam tāpat ar šiem procentiem samazināties, tad nejutīs, bet tas, ko ietaupām uz bērniem, mūs sitīs desmitkārtīgi, jo tiem, kam tagad 40, 50 gadi, kad ies pensijā, kādam vajadzēs ienākt šeit un nākotnes bērnu skaits pūs puse, trešdaļa. Būs tik milzīgs trūkums pēc darba rokām, ka Latvijai nekas cits neatliks kā masveida imigrācijai,” rīta raidījumā pauda I.Mežs. Viņš arī informēja, ka amatpersonas ir lūgušas, lai nesabiezina krāsas, bet, viņaprāt, viņam jābūt kā brīdinātājam.

Demogrāfijas politikai, ko Latvijai būtu jāīsteno, neesot nekur tālu jāmeklē, bet jāpieņem Igaunijas piemērs. Kaimiņvalstī valdība spējusi ieguldīt 100 miljonu latu jaunajās ģimenēs. Viņš arī uzsvēra, ka Latvijas Valsts prezidents spriež aplami, ka nauda jaunajās ģimenēs neveicinās bērnu radīšanu. “Cilvēks, kuram ir lieli ienākumi, nezina, ka māte ar bērnu, kuri saņem astoņus latus un bērnudārzu rindā viņiem jāgaida divus gadus, strādāt nevar, jo nav, kur atstāt bērnu,” teica I.Mežs. “Nevajag dot naudu, bet vajag dot iespēju pabarot bērnu. Ja būs bērnudārzs, tad būs arī otrs bērniņš,” uzsvēra demogrāfs.

I.Mežs sacīja, ka Latvijā, tāpat kā citās Eiropas valstīs, nav cerību uz strauju dzimstības palielinājumu.

Viņš arī sacīja, ka bagātākās valstis bauda demogrāfijas celšanas pasākumu augļus. “Mums bija neliels uzaugums treknajos gados, tas apliecina, ka viss tas ekonomikas kāpums deva cerību,” sacīja I.Mežs.

Demogrāfs arī norādīja, ka ar “šausmām domā par to, kas notiks, kad Latvijā “ienāks” nedzimušo bērnu paaudze”. Viņš sacīja, ka tagad Latvijā ir divas reizes vairāk māmiņu, nekā būs pēc 10 gadiem.

Viņš arī sacīja, ka izmaiņas varētu notikt, ja notiktu “kustība valsts galveno amatpersonu galvās”. “Tai kustībai jānotiek finanšu ministra, Saeimas budžeta un finanšu nodokļu komisijas pārstāvju galvās, Valsts prezidenta galvā,” teica I.Mežs, vienlaikus uzsvērot, ka, piemēram, Krievija atbalstījusi jaunās ģimenes, piešķirot zemi.

I.Mežs apgalvoja, ka Eiropas valstis mēģina savu budžetu sabalansēt tā, lai jaunajām ģimenēm no IKP piešķirtu 2-4%, Latvijā patlaban novirza finansējumu 1% apmērā.

“Izdzīvos tie, kuri spēs saglabāt savu iedzīvotāju skaitu. Mēs varēs priecāties, ja pēc gadsimta būs 20 000 latviešu,” sacīja I.Mežs.

Ģimenes pieaugumu ietekmē ne tikai finanses (Vai tiešām?)

/ Andris / Komentēt

Andris: Kādi būs aptaujas rezultāti, ja aptaujās desmitiem tūkstošu nereģistrētās attiecībās dzīvojošu jaunu cilvēku bezbērnu pārus? Latvijā un jau svešumā…

Piektdiena, 20.janvāris (2012), plkst.18:40 | Portāls nra.lv

Divas trešdaļas Latvijas ģimeņu, kurās ir bērni līdz divu gadu vecumam, atzīst, ka lēmums par bērna plānošanu viņu ģimenē nekad nav skatīts no finanšu viedokļa, komentējot tautas skaitīšanas datus par Latvijas iedzīvotāju skaita samazināšanos un ierosinājumus par demogrāfiskās situācijas vecināšanu, norāda Swedbank Privātpersonu finanšu institūts.

“Mūsu institūta organizētajā jauno māmiņu diskusijā atklājās, ka finansiālais stāvoklis parasti nav izšķirošais faktors, pieņemot lēmumu par ģimenes pieaugumu. To vēlāk apstiprināja arī plašākas aptaujas dati – ar bērniņa ienākšana ģimenē saistītās izmaksas ir skatītas tikai vienā no katrām piecām Latvijas ģimenēm. Daudz vairāk par to, kas ar ģimenes budžetu notiek pirmajā gadā pēc bērna piedzimšanas, vecākus satrauc viņu ģimenes stabilitāte un drošība vismaz tuvāko piecu līdz desmit gadu perspektīvā – cik viegli vecākiem būs atgriezties darba tirgū, vai bērnam būs pieejama vieta valsts apamksātā bērnudārzā, vai viņam tiks nodrošināta bezmaksas veselības aprūpe,” norāda Swedbank Privātpersonu finanšu institūta direktore Ieva Use.

Institūta sadarbībā ar ģimenes portālu “Cālis.lv” veiktā aptauja liecina, ka tikai katrā piektajā ģimenē, kurā pēdējo divu gadu laikā piedzimis bērns, pirms mazuļa ieņemšanas veikti aprēķini par ar šo lēmumu saistītajām izmaksām. Īpaši zems šis rādītājs ir Latvijas lauku teritorijās, kur nekādus aprēķinus par bērniņa izmaksām nav veicis absolūtais vairākums jeb 96% ģimeņu.

Aprēķinus par bērniņa izmaksām mazliet biežāk – 30% gadījumu – ir veikušas ģimenes, kurās ienākumi uz vienu ģimenes locekli ir no 400 līdz 600 latiem uz rokas, bet mājsaimniecības ar augstākiem vai zemākiem ienākumiem to ir darījušas salīdzinoši retāk. Mazliet biežāk šādi aprēķini veikti arī ģimenēs, kurās bērnu audzina abi vecāki kopā, partneriem ir kopīgs budžets, ir kredītsaistības izdevumi tiek plānoti ilgākam laikam uz priekšu un regulāri tiek veidoti uzkrājumi.

Jauno māmiņu aptauju sadarbībā ar ģimenes portālu “Cālis.lv” Swedbank Privātpersonu finanšu institūts veica 2011. gada oktobrī, internetā aptaujājot 300 respondentes, kuras ir gaidībās vai kurām ir bērni līdz divu gadu vecumam.

Bērnu īpatsvars Latvijā 11 gados samazinājies par četriem procentiem

/ Andris / Komentēt

Diena.lv 2012. gada 21. janvāris

LETA. Bērnu īpatsvars Latvijas iedzīvotāju kopskaitā kopš 2000.gada tautas skaitīšanas ir samazinājies par četriem procentpunktiem, savukārt pensijas vecuma iedzīvotāju skaits audzis par 3,3 procentpunktiem, liecina 2011.gada tautas skaitīšanas provizoriskie dati.

Nelabvēlīgo demogrāfisko procesu rezultātā notiek strauja sabiedrības novecošanās – samazinās bērnu un pieaug vecāka gada gājuma personu skaits un īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā.

Laikposmā starp divām tautas skaitīšanām kopējais valsts iedzīvotāju skaits samazinājies par 309 000 jeb par 13%, tai skaitā 0-14 gadu vecumā samazinājums bija 138 000 jeb 32,2% no kopējā skaita šajā vecuma grupā, bet darbspējas vecuma grupā (15-61 gads) – 185 000 jeb 12,3%.

Saskaņā ar 2011.gada tautas skaitīšanas provizoriskajiem datiem Latvijā dzīvoja 291 744 bērni (0-14 gadi), 1 326 019 iedzīvotāji darbspējas vecumā (15-61 gads) un 450 124 iedzīvotāji pensijas cecumā (virs 62 gadiem). 2000.gada tautas skaitīšanā Latvijā tika reģistrēti 430 275 bērni.

Bērnu (0-14 gadi) skaits izteikti strauji samazinājies Vidzemes reģionā – par 44,1%, Latgales reģionā – par 41,7%, Kurzemes reģionā – par 36,2% un Zemgales reģionā – par 35,9%.

Tai pašā laikā par 14 000 jeb par 3,3% pieauga pensijas vecuma iedzīvotāju skaits.
Pensijas vecuma iedzīvotāju skaits salīdzinājumā ar 2000.gadu visvairāk – par 24,9% – pieaudzis Pierīgas reģionā, turpretī Rīgā un Latgalē tagad dzīvo mazāk pensijas vecuma iedzīvotāju nekā iepriekšējās tautas skaitīšanas laikā.

Demogrāfs: pēc 80 gadiem Latvijā lielākā daļa iedzīvotāju būs iebraucēji

/ Andris / Komentēt

NRA.lv Trešdiena, 18.janvāris (2012) | Ziņu aģentūra BNS

Ja sabiedrība turpinās atbalstīt tos politiķus, kas sola pielikt piecus latus pie pensijas, nevis atbalstīt jaunās ģimenes, cilvēku skaits Latvijā turpinās samazināties, un pēc 70‒80 gadiem Latvijā pārsvarā dzīvos iebraucēji, prognozē demogrāfs Ilmārs Mežs.

Komentējot 2011.gada tautas skaitīšanas provizoriskos datus, ka Latvijā dzīvo 2,068 miljoni iedzīvotāju, demogrāfs uzsvēra, ka apmēram 10% no saskaitītajiem iedzīvotājiem, iespējams, Latvijā nemaz nedzīvo, bet ir pieskaitīti, jo šajā laikā aktivizējušies kādos valsts reģistros.

“Bet galvenā problēma nav tik daudz tas, vai mēs esam divi miljoni vai ne, bet tas, ka pensionāru skaits ir strauji pieaudzis, bet bērnu un jauniešu skaits ir katastrofāli krities,” paskaidroja Mežs.

Līdz ar to iedzīvotājiem, kuriem pašlaik ir 40 un 50 gadu, ejot pensijā, viņus varēs nomainīt pat ne puse, bet tikai trešā daļa jaunu strādājošo. “Būs katastrofāls darba roku trūkums,” sprieda demogrāfs.

Viņš norādīja, ka Igaunijā, kur dzīvo salīdzinoši mazāk iedzīvotāju, situācija ir daudz cerīgāka, jo jau vairākus gadus mirušo skaits ir līdzīgs ar piedzimušo. “Nevis viņi ir lielāki patrioti vai viņiem vienkārši tā gadījās, bet tāpēc, ka valsts mērķtiecīgi ieguldījusi katru gadu simtus miljonu, lai jaunās ģimenes gribētu bērnus,” sacīja Mežs.

Demogrāfs cer, ka tautas skaitīšanas dati liks Latvijas iedzīvotājiem attapties un vairāk piedomāt par savu nākotni, “citādi mēs pārvērtīsimies par lielu pansionātu”.

Viņš atzina, ka tā būs valstiska izšķiršanās ‒ vai Latvijai svarīgāki ir infrastruktūras objekti vai ģimenes.

Mežs ar cerību raugās uz Demogrāfisko lietu padomes darbu, jo radies iespaids, ka tajā pārstāvētie politiķi un ierēdņi patiešām vēlas kaut ko darīt, lai uzlabotu Latvijas katastrofālo demogrāfisko situāciju.

“Vismaz dekorāciju ziņā attieksme ir mainījusies. Ja sabiedrības spiediens turpināsies, [padomes darbam] varētu būt arī kādi augļi. Bet, ja sabiedrībai būs vienalga un tā labprātāk balsos par tiem, kas sola pie pensijas pielikt piecus latus, Latvijai nav nākotnes,” pastāstīja Mežs.

Jau vēstīts, ka tautas skaitīšanā 2011.gadā Latvijā saskaitīti 2 067 887 iedzīvotāji, kas ir par 309 tūkstošiem jeb 13% mazāk nekā iepriekšējā tautas skaitīšanā 2000.gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) provizoriskie dati.

Visvairāk iedzīvotāju skaits samazinājies Latgalē – par 21,1% un Vidzemē – par 17,5%. Savukārt Pierīgas reģionā iedzīvotāju skaits pieaudzis par 3,2%

Tautas skaitīšanas dati: Latvijā dzīvo 2 067 887 cilvēki

/ Andris / Komentēt

Rīga, 18.janv., NOZARE.LV. Latvijas iedzīvotāju skaits 2011.gada 1.martā bija 2 067 887, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) 2011.gadā veiktās tautas skaitīšanas provizoriskie dati.

Latvijas iedzīvotāju skaits kopš 2000.gada tautas skaitīšanas samazinājies par 13% jeb aptuveni 309 000 cilvēku. Iepriekšējā 2000.gada tautas skaitīšanā Latvijā tika reģistrēti 2 377 385 iedzīvotāji.

Līdz šim pēc CSP datiem tika uzskatīts, ka 2011.gada decembrī Latvijā bija 2,208 miljoni iedzīvotāju.

Visvairāk – par 21,1% – kopš 2000.gada iedzīvotāju skaits samazinājies Latgalē; seko Vidzeme ar 17,5% samazinājumu. Savukārt vispozitīvākās tendences vērojamas Pierīgā, kur iedzīvotāju skaits audzis par 3,2%.

Tautas skaitīšanas rezultāti liecina, ka no kopējā iedzīvotāju skaita latvieši ir 62,1%, bet krievi – 26,9%.

Salīdzinot ar iepriekšējo tautas skaitīšanu 2000.gadā, iedzīvotāju skaits visstraujāk ir samazinājies Latgalē un atsevišķos Latgales novados samazinājums pārsniedz pat 30%, liecina provizoriskie tautas skaitīšanas dati.

2011.gada tautas skaitīšanu CSP sāka 1.martā, piedāvājot iedzīvotājiem aizpildīt tautas skaitīšanas anketas internetā, 17.martā darbu sāka 1960 tautas skaitītāji, apmeklējot iedzīvotājus viņu dzīvesvietās. No 1.jūnija tautas skaitīšanas iepriekšējos posmos nesastaptie iedzīvotāji varēja izpildīt tautas skaitīšanas anketas internetā.

Lai arī redzamākā tautas skaitīšanas darbu daļa tika pabeigta jau 10.jūnijā, kurā tika iegūti dati par 1,9 miljoniem iedzīvotāju, tautas skaitīšanas process neapstājās. CSP turpināja strādāt, lai iegūtu informāciju par Latvijas patieso iedzīvotāju skaitu, analizējot valsts informācijas sistēmās un administratīvajos reģistros iekļautos datus. Uz šo datu pamata tika izdarīti secinājumi par tautas skaitīšanā nesastaptajiem iedzīvotājiem.

2011.gada 16.decembrī, lai arī datu apstrāde vēl pilnībā nebija pabeigta, CSP paziņoja, ka Latvijas iedzīvotāju skaits pārsniedz divus miljonus, un iedzīvotāju skaits kopš iepriekšējās tautas skaitīšanas ir samazinājies, kas noticis gan iedzīvotāju dabiskā pieauguma (mirušo skaitam pārsniedzot jaundzimušo skaitu), gan starptautiskās migrācijas ietekmē.

Tuvojamies zemākās dzimstības rekordam

/ Andris / Komentēt

NRA.LV Otrdiena, 3.janvāris (2012) Inga Paparde

Trīs speciāli demogrāfijas jautājumiem izveidotas komisijas – divas Saeimā (viena tagadējā, otra vēl iepriekšējā deputātu sasaukumā), viena – Ministru kabinetā –, tāda ir aizvadītā gada bilance politiskajām rūpēm par dzimstības veicināšanu, taču komisiju izveide un pat skaļās diskusijas nav atstājušas būtisku iespaidu uz statistiskas rādītājiem.

Jau trešo gadu bērnu Latvijā dzimst mazāk. Lai arī decembrī dzimušo mazuļu skaits vēl nav apkopots, šķiet, demogrāfam un Nākotnes fonda vadītājam Ilmāram Mežam būs bijusi taisnība – pēc viņa jau pavasarī izteiktajām prognozēm, 2011. gadā būs piedzimuši par 6% mazāk bērnu nekā 2010. gadā, tas ir, apmēram 18 000 mazuļu. Tas nozīmē, ka Latvija varētu sasniegt zemākās dzimstības rekordu pēdējo 25 gadu laikā, ja ne vispār Latvijas kā neatkarīgas valsts vēsturē.

Kādu jauno gadu redz Ilmārs Mežs, kurš bijis viens no aktīvākajiem cilvēkiem Latvijā, runājot par dzimstības jautājumiem? «Demogrāfijas tēma noteikti būs arvien aktuālāka, jo situācija ar katru mēnesi kļūst aizvien kritiskāka,» Neatkarīgajai uzsver

I. Mežs. Viņš uzskata, ka mazliet maldinoša ir pieķeršanās pie divu miljonu robežas sasniegšanas tautas skaitīšanā: «Ja reiz mums ir šie divi miljoni, tad vēl nav tik traki, un varam atslābināties. Diemžēl demogrāfijā no svara ir tikai jaunu sieviešu un jo īpašu jaunu meiteņu skaits – jo tās būs mātes pēc 10–20 gadiem. Latvijas meitenes vecumā līdz 18 gadiem ir aptuveni tikai puse no viņu māmiņu skaita. Tātad esam jau sasnieguši šo nožēlojamo rezultātu, ka neatkarīgi no tā, cik laba un dāsni finansēta būs Latvijas demogrāfijas politika nākotnē, latviešu skaits turpinās strauji samazināties.»

«Iepriekšējās valdības demogrāfijas jautājumus nerisināja nemaz vai arī to darīja kampaņveidā – meklējot politiskos kredītus, bet tagadējai valdībai, pat ja ir vēlēšanās kaut ko darīt, īsti nav lielu iespēju,» uzsver I. Mežs. Tagad praktisku iespēju (ieguldot arī naudas līdzekļus demogrāfijā) īstenot valstiski atbildīgu politiku esot mazāk. «Tomēr paredzu, ka vismaz vienu būtisku soli valdība spers jau pirmajā jaunā gada pusē – sāks beidzot apmaksāt neauglīgo ģimeņu ārstēšanas procedūru,» saka I. Mežs. Igaunijā šādi pie bērniem ir tikuši par 3% vairāk ģimeņu ik gadus, kas Latvijas situācijā nozīmētu ap 600 papildu jaundzimušo. Otrs svarīgais solis būtu bērnudārzu nodrošināšana pēc vienlīdzīgiem principiem visiem, kam tas ir nepieciešams, sākot no 1,5 gadu vecuma.

Pēdējie gadi ģimenēm ar bērniem Latvijā ir bijuši īpaši grūti – gan finansiāli, gan arī psiholoģiski. «Noskaņojumu ļoti precīzi parāda arī demogrāfijas rādītāji – tie mums ir ar strauju, lejupslīdošu tendenci,» demogrāfam piekrīt arī Māmiņu kluba vadītāja Sandija Salaka. Ja šī lejupslīde turpināsies, pēc pāris gadiem latviešu valodā runājošās ģimenēs, iespējams, gadā piedzims tikai

5–7 tūkstoši bērnu. Māmiņu klubā ir ļoti daudz ģimeņu, kurās bērni ir augstākā vērtība, un vecāki vēlas ne tikai pirmo, bet otro un trešo bērniņu. «Vislabprātāk vecāki paši saviem spēkiem nodrošinātu iztikas līdzekļus, un visbūtiskākais ir stabils darbs, nevis pabalsti. Jaunās ģimenes nevēlas būt garajās rindās pie sociālajiem dienestiem, nevēlas būt maznodrošinātas – jo tā nav dzīve, bet dzīvības vilkšana,» spriež S. Salaka. Nedrīkstētu būt tā, ka bērna ienākšana ģimenē pasliktina ģimenes situāciju. Valsts attieksme pret ģimenēm nav tikai naudas jautājums, liela problēma ir tā, ka nav stabilas un reālas ģimeņu atbalsta politikas, programmas. Vairākus gadus tiek runāts arī par ģimenes valsts pabalsta reformu, kas ir nieka 8 lati, un tas nekādi neliecina, ka valstij ģimenes ar bērniem būtu prioritāte.

Zīmīgi, gan I. Mežs, gan S. Salaka uzsver sabiedrības attieksmi pret bērniem un demogrāfijas jautājumu risināšanu. «Demogrāfijas politikā izšķiroša ir ne tik daudz politiķu kā sabiedrības nostāja, jo arī politiķi ir tikai sabiedrības spogulis. Tāpēc kardinālas pārmaiņas Latvijas nākotnes nodrošināšanā mēs varētu sagaidīt tikai tad, kad pati sabiedrība to tieši pieprasīs no politiķiem kā pirmo prioritāti,» saka I. Mežs. Bet pagaidām daudzas iedzīvotāju grupas ignorē demogrāfijas smagumu, piemēram, Pensionāru savienība, kas ir lielākā vēlētāju pārstāvniecība, nav prasījusi no valdības vispirms bērnudārzu nodrošināšanu pirms nākamā pensiju pielikuma. «Ja salīdzina objektīvi vidējā pensionāra situāciju ar jauno māmiņu, kam nav vietas pašvaldības bērnudārzā un kura ir spiesta iztikt ar astoņu latu pabalstu, tad saprotam, ka pensionārs bieži ir vēl tas, kas var šo jauno māmiņu uzturēt,» norāda I. Mežs. Vai arī divkosīgā sabiedrības attieksme pret abortiem – no vienas puses, tos nosodot, bet, no otras puses, neko nevēloties darīt, lai jaunās sievietes, kas nonākušas šādas izvēles priekšā, tiktu nodrošinātas ar minimālu pajumti un iztiku, ja viņas tomēr vēlas dot dzīvību bērnam.

Savukārt S. Salaka uzsver: mīlestība pret bērniem nenozīmē tikai siltas pusdienas un apautas kājas. Tas ir smaids, laipnība, rūpes, arī lutināšana un prieks – par to, ka tu esi, bērniņ. Jaunajā gadā noteikti visiem kopā ir jādomā un jārunā par to, kā jūtas bērni mūsu valstī – vai viņiem visiem ir mājas? Kāpēc tik daudzi tūkstoši vēl ir bērnunamos? Kāpēc tik daudzi ir nepieskatīti un cieš no smagām traumām? Kāpēc Latvijā ir lielākā māšu un bērnu mirstība Eiropas Savienībā?

***

Viedokļi

Ilmārs MEŽS demogrāfs, Nākotnes fonda vadītājs:

– Demogrāfijas tēma noteikti būs arvien aktuālāka, jo situācija ar katru mēnesi kļūst kritiskāka, mūsu bērnu paaudze ir divreiz mazāka par vecāku skaitu. Pat nelielus uzlabojumus varēs sasniegt nevis mēnešos, bet vairākos gados. Ievērojamus uzlabojumus, kas novērstu latviešu nonākšanu mazākumā Latvijā jau pēc vienas paaudzes, varēs sasniegt tikai ar daudziem desmitiem miljonu latu ieguldījumiem mūsu demogrāfijas problēmu risināšanā.

Sandija SALAKA, Māmiņu kluba vadītāja:

– Runājoties ar aizbraucējiem, ar jaunajām māmiņām, kas tagad savus mazuļus ratiņos stumj pa Īrijas vai Lielbritānijas parkiem, Māmiņu klubā sapratām vēl vienu būtisku lietu, kuras ļoti pietrūkst ģimenēm ar bērniem šeit Latvijā – tā ir labvēlīga un pozitīva sabiedrības attieksme. Tā ir visas sabiedrības nostāja – vai bērns maz ir vērtība Latvijā? Cik draudzīga bērniem ir Latvija, tās cilvēki, sabiedriskās vietas, apkalpošanas sfēra, ierēdņi, bankas, policija, izglītības sistēma, veselības aprūpe un vide bērniem? Novēlu mums iziet ārā no mūžīgajām rūpēm par naudu uz patiesu prieku un mīlestību pret tiem, kas mūsu dzīvei un tautai dod jēgu un turpinājumu.

***

Demogrāfiskā situācija

• Jau 2010. gadā piedzima par aptuveni 5% mazāk bērnu nekā pirms gada, arī 2011. gads nesolās būt demogrāfiski labs – dzimušo bērnu skaits būs mazāks nekā 2010. gadā. Kritums varētu būt vēl par 6 procentiem.

• Latvijā, lai apturētu tautas izmiršanu, būtu jāpiedzimst 30–35 tūkstošiem bērnu ik gadu. Pēdējos desmit gados augstākais dzimstības rādītājs bija 2008. gadā, kad piedzima 24 414 bērnu.

• Pēc pašreiz pieejamiem statistikas datiem (līdz 1. decembrim), redzams, ka tikai jūnijā un augustā piedzimuši par dažiem bērniem vairāk nekā 2010. gadā, taču pārējos mēnešos jaundzimušo bijis ievērojami mazāk.

Avots: Neatkarīgā, CSP, Nākotnes fonds