Ekonomists: Latvijā glābj nevis iedzīvotājus, bet finanšu spekulantus

Rīga, 23.dec., NOZARE.LV. Latvijā un arī citur pasaulē patlaban tiek glābtas nevis valstis un iedzīvotāji, bet finanšu spekulanti, šorīt intervijā Latvijas Radio sacīja Latvijas Ekonomistu asociācijas valdes priekšsēdētājs Ivars Brīvers.

Viņš skaidroja, ka valsts nevar bankrotēt, bankrotēt var finanšu spekulanti, un starptautiskā aizdevuma programma Latvijā tika īstenota viņu interesēs. Līdzīgi procesi notiek arī citās Eiropas valstīs, piemēram, Grieķijā un Spānijā.

“No bankrota glābj finanšu spekulantus,” sacīja ekonomists, piebilstot, ka parāda atdošana ietekmēs parastos iedzīvotājus, daļa no kuriem jau izmantojusi iespēju “pamest šo veiksmes stāstu” un doties lasīt sēnes uz Angliju.

Brīvers aicināja strikti nodalīt reālo ekonomiku un spekulatīvo ekonomiku, kā arī akcentēja, ka spekulants – tas nav lamuvārds.

Kā ierasts, Latvijas Ekonomistu asociācijas valdes priekšsēdētājs asi kritizēja valdības darbu, norādot, ka “vietējie vietvalži stipri pārcenšas, izdabājot savu kungu interesēm”, situāciju salīdzinot ar padomju laikiem.

Arī virzība uz eirozonu esot “Latvijas pārdošana”. “Latviju izdevīgāk pārdot par eiro, nevis latiem,” sacīja Brīvers.

Daudz kas vēl mūsdienās klāts ar miglu…

Komentārs pie raksta šeit

pooh2 22.11.2011 09:42

Daudz kas vēl mūsdienās klāts ar miglu… Kaut vai tā pate bermontiāde un Brīvības cīņu uzvara.

Kad kritīs šī migla, pavērsies cits skats uz vēsturi, tagadni un arī nākotni.

Vai daudzi zina, ka Brīvības piemineklis aizsākts un celts par godu uzvarai Brīvības cīņās, kuru svin 22. jūnijā?

Vai daudzi zin, ka uzvaru Brīvības cīņās nodrošināja lielā mērā Voldemārs Oskars Ozols, Lāčplēša kara ordeņa kavalieris?

Vai daudzi zin, ka Brīvības cīņās sakauto vācu armiju, bez saziņas ar Ziemeļlatvijas armijas štābu, izmantojot sev uzticēto stāvokli, Latvijas Repblikas pagaidu valdības galva Kārlis Ulmanis un c0, slēdzot Strazdumuižas pamieru, atlaida pilnā bruņojumā vaļā, kas ļāva vāciešiem pārformēties un kopā ar Ovalova militāristiem uzbrukt Rīgai vēlreiz?

Vai daudzi zin, ka pēc bermontiešu uzbrukuma Ulmanis deva pavēli Latvijas bruņotajiem spēkiem atkāpties uz Juglu, bet pats bēga uz Cēsīm?

Vai daudziem zināms, ka Voldemārs Oskars Ozols savāca brīvprātīgos un sarunās ar Antantes bruņotajiem spēkiem tos apbruņoja un veiksmīgā operācijā sakāva 5 x spēcīgāko bermontiešu militāro spēku?

Vai daudzi zin, ka pēc sakāves pie Rīgas K. Ulamanis un Antantes valstu atsevišķi pārstāvji uzstāja uz pamiera slēgšanu ar bermontiešiem?

Vai zināms, ka Voldemārs Oskars Ozols ignorēja K. Ulamaņa uzstadījumus slēgt pamieru ar bermontiešiem, vācu militāristiem un nebeidza ar izveidotās armijas palīdzību vajāt ienaidniekus līdz tie tika padzīti no Latvijas pilnīgi?

1919. gada 15. novembrī, „Jaunākās Ziņas” rakstīja: „Ozols ar ģēnija skatu pārredz visu cīņas turpmāko gaitu. Viņš garā paredz, kā vācieši tiek galīgi sakauti un, ka tiem būs jābēg no Kurzemes prom uz Vāciju. Tā to var tikai liels, īsts karavadonis”?

Vai daudzi zin, ka 1934. gada 6. maijā, apvainots valsts apvērsuma iecerē, kura tā arī netiek tiesiski pierādīta, pēc K. Ulmaņa rīkojuma un atbilstoši Kerenska likumam, kas pieļāva beztermiņa ieslodzījumu jebkuram, vien ar iekšlietu un kara ministra parakstiem, tiek turēts ieslodzījumā Centrālcietumā, vieninieku kamerā līdz 1936. gada 6. maijam, kad uz mūžīgiem laikiem tiek Ulmaņa izraidīts no Latvijas, atņemot Latvijas pilsonību? Un, ka tāpat cietumos tika ieslodzīti arī citi Lāčplēša kara ordeņa kavalieri, Brīvības cīņu varoņi?

Vai daudziem zināms, ka Satversmes sapulce 1921. gadā 22. jūniju noteica par Latvijas brīvības cīnītāju dienu?

Vai daudzi zin, ka 1934. gada oktobrī, 5 mēneši pēc valsts apvērsuma, K.Ulmaņa valdība 22. jūniju svītroja no oficiālo svinamo dienu saraksta. 1934. gada 1. novembrī laikrakstā „Valdības Vēstnesis” izsludināja 25. oktobrī ministru prezidenta K. Ulmaņa un iekšlietu ministra V. Gulbja parakstītos „Pārgrozījumus likumā par Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas dienu”, nosakot, ka: „11. augusts ir Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena. Ja 11. aug. iekrīt darba dienā, tad piemiņas dienu svin svētdienā pēc 11.augusta”. Ne likumā, ne arī citādi oficiāli pārgrozījumu motīvi netika doti. 11. augusts bija diena, kad 1920. gadā Rīgā tika parakstīts Latvijas un Padomju Krievijas miera līgums.?

Nezinot to, liekoties to nezinām, slavinot nodevējus un nodevību un aizmirstībā raidot nodoto varoņu veikumu un pašus varoņus, diezin vai var vēlēties ko Latvijas valsts un tautas labā pasākt.

Kā pa miglu….

……………………………………………..

… grāmatu ir daudz. Jāsaka, ka es neesmu visas lasījis, pat par šauru tēmu. Es vados no dažiem pagājušā gadsimta divdesmito gadu izdevumeim, kuri ir manā rīcībā un interneta vidē pieejamiem. Te vari skatīt manu apkopojumu par konkrētiem notikumiem un laiku, kā arī saites, no kurienes informācija ņemta.

http://www.diena.lv/blogi/musu-novembris-698422
http://www.diena.lv/blogi/11-novembra-arhitekts-698818
http://www.diena.lv/blogi/no-novembra-lidz-novembrim-699029

Leģendārajam latviešu disidentam Astram 22. oktobrī būtu 80 gadu

NRA.LV Piektdiena, 21.oktobris (2011), plkst.08:17 | Elita Veidemane

«Par nelocīšanos viņam bija dārgi jāmaksā, jeb, Evaņģēlija vārdiem runājot, viņam nebija lemts staigāt mīkstās drēbēs. (..) Bet tieši tāpēc viņš varēja mierīgi un droši skatīties acīs jebkuram cilvēkam uz pasaules, jo, arī ārēji pazemots, iekšēji viņš bija un palika brīvs un nesalauzts.»

Tā runāja mācītājs Modris Plāte pie Latvijas brīvības cīnītāja Gunāra Astras kapa 1988. gada 19. aprīlī. Pāri Astras mūža mājām ļaudis klāja sarkanbaltsarkano karogu, un tas notika pirmoreiz vēl okupētās Latvijas teritorijā. Čekistu simti ložņāja starp bēriniekiem, bet Astras pavadītāju bija tūkstošiem, un droši vien tāpēc neviens no čekistiem neuzdrošinājās kavēt cilvēkiem dziedāt Dievs, svētī Latviju! vai raut nost karogu. Cilvēki kapu aizbēra ar rokām.

«Bet kas ir Gunārs Astra?» katrā ziņā pajautās kāds advancēts jaunietis, kura ikdiena ir pilna ar interneta iespējām, tusiņiem un kosmopolītiskās pasaules jaukumiem un kuru nesenā vēsture īpaši neaizrauj, jo dzīve tāpat ir pietiekami laba.

Lūk, Gunāra Astras biogrāfijas īsais variants. Viņš ir dzimis 1931. gada 22. oktobrī Rīgā: rīt viņš svinētu 80 gadu jubileju.

Gunārs Astra strādāja VEF un Popova radiorūpnīcā. Nodarbojās ar sportu: trenējās basketbolā ASK klubā, vēlāk aizrāvās ar burāšanu. Mācījās svešvalodas universitātes neklātienes kursos. Tajā laikā tikās ar amerikāņu diplomātiem, kas uzdāvinājuši grāmatas angļu valodā.

Šo sakaru dēļ Astru 1961. gadā apsūdzēja spiegošanā. Lai gan tiesā spiegošanu nevarēja pierādīt, viņu notiesāja uz 15 gadiem padomju soda nometnē – «par Dzimtenes nodevību, pretpadomju aģitāciju un propagandu». Pēc atbrīvošanas 1976. gadā viņš atgriezās Rīgā, kur 1977. gadā apprecējās ar Līviju Hertu Vagali. Piedzima dēls Kaspars.

Taču Gunārs Astra neatteicās no saviem pretpadomju uzskatiem. Viņu atkal apcietināja 1983. gada septembrī, notiesāja uz septiņiem gadiem sevišķi stingra režīma nometnē un pēc tam uz pieciem gadiem izsūtījumā, jo viņš bija tulkojis 45 baltiešu 1979. gadā parakstīto memorandu, kurā prasīja atcelt Molotova – Ribentropa paktu, un izplatījis Džordža Orvela grāmatu 1984. Gunāru Astru atbrīvoja 1988. gada 1. februārī. Martā Gunārs ar Līviju viesojās pie draugiem Ļeņingradā, tur viņš pēkšņi saslima. Gunāru nogādāja Botkina slimnīcā. Diemžēl ārstu konsilijs nespēja (vai negribēja) konstatēt, ar ko saslimis Gunārs Astra. Tika pieņemts, ka tā varētu būt gripa. Pēc nedēļas ārsti paziņoja, ka Astram sākusies sepse. Savukārt 19. martā Astru pārveda uz Ļeņingradas kara hospitāli, kur paziņoja, ka viņam esot sirds vārstuļa iekaisums. Tur 25. martā viņu operēja. Diemžēl labāk Gunāram nekļuva. 6. aprīļa rīts jau uzausa bez Gunāra Astras šajā pasaulē.

Tie, kuri zināja Gunāru, bija pārliecināti, ka viņš ir nogalināts. Kādā Radio Brīvā Eiropa intervijā Ukrainas Helsinku grupas loceklis Vitālijs Kaļiņičenko teica: «Traģiskais Gunāra Astras gals ir mērķtiecīgas VDK politikas rezultāts. Politikas, kas vērsta pret labāko cilvēku, labāko savas tautas pārstāvju iznīcināšanu.» Līdzīgi domā arī disidents Jānis Rožkalns, Astras līdzgaitnieks, uzsvērdams, ka Astra noteikti iekļautos Latvijas jaunajā demokrātijā un viņš būtu viens no tiem, kas pārved tautu pāri tām likstām, ar kurām tagad netiekam galā. Jānis Rožkalns joprojām ir pārliecināts, ka tieši tāpēc čeka viņu nogalinājusi. Slepkavība, viņaprāt, bija pastrādāta ar īpašu izsmalcinātību, lai inscenētu dabīgu nāvi. Taču pārbaudīt, vai Astras nāve bijusi dabiska, vairs nevarēja: visi iekšējie orgāni, pēc kuriem varētu noteikt nāves cēloni, bijuši izņemti.

Pazemība kropļo

Būtiskākā Gunāra Astras īpašība, šķiet, bija iedzimtā inteliģence, kas nemitīgi viņu mudināja apgūt jaunas zināšanas un spodrināt patiesu latviskumu. Viņš ļoti daudz lasīja, viņš tulkoja un pavairoja tādu literatūru, ko padomju apstākļos pavairot bija bīstami. Viņš regulāri deva saviem draugiem lasīt šīs aizliegtās grāmatas.

Apsūdzības rakstā, kas tika nolasīts 1983. gadā, starp citu, bija arī šādi vārdi: «1981. gadā Astra savā dzīvesvietā Rīgā iedeva izlasīt Gunāram Freimanim ārzemēs izdotas Edmunda Zirnīša pretpadomju satura grāmatas Andrejs Eglītis elektrogrāfisko kopiju, kurā padomju valsts un sabiedriskā iekārta ciniski nosaukta par «briesmīgu tirāniju», «komunistu nejēdzīgo sistēmu», «krievu koloniālisma cietumu», «pasaules visnežēlīgāko varu», kura «dubļos un asinīs samin un samīda, apgāna … tautas dvēseli»; apgalvots, ka Padomju Savienībā it kā pastāvot «vergu darbs», tautas it kā smokot «padomju koloniālisma tvanā un gara iznīcināšanā», «dzimtbūves laika apstākļos»; nomelnota marksisma – ļeņinisma mācība, Padomju valsts ārējā un iekšējā politika, no pretpadomju pozīcijām iztēloti padomju varas atjaunošanas apstākļi, dzīves īstenība Latvijā 1940.–1941. gados un pēckara gados, melīgi dēvējot padomju varu par «gūstu un verdzību», «traģēdiju» un «ienaidnieka režīmu» un apgalvojot, ka pār zemi valdot «visrupjākā, visnežēlīgākā austrumu vara», ka komunisms it kā esot «savas tautas un cilvēces ienaidnieks»; vienlaicīgi ar to izteikts uzaicinājums aktivizēt cīņu pret padomju varu, lai to gāztu.»

Apsūdzības turpinājumā teikts, ka Gunārs Astra izgatavojis Anšlāva Eglīša pretpadomju grāmatas Laimīgie fotonegatīvus. «Uz fotonegatīviem uzņemtais grāmatas teksts satur apmelojošus izdomājumus, kuri diskreditē Padomju valsts un sabiedrisko iekārtu un kuros pretpadomju apmelojumu garā noniecināta padomju vara Latvijā, attēlota tās it kā nežēlīgā attieksme pret tautu, apzīmējot padomju varas pārstāvjus par «līdēju, nodevēju, profesionālu meļu, zagļu un slepkavu baru», un apgalvots, ka padomju armijas karavīri, atbrīvojot padomju Latviju 1944. gadā no vācu fašistiem, it kā mocījuši un iznīcinājuši neapbruņotus ļaudis; apmelojot pretpadomju garā krievu tautu un apgalvojot, ka padomju Latvija pēckara gados it kā tikusi «okupēta», uzsvērts, ka krievu tauta devusi «miljoniem paklausīgu, līdz zvēriskumam nejūtīgu vergu nometņu sargu, miljoniem vagaru okupētajās un satelītu zemēs», pie kam padomju vara Latvijā salīdzināta ar «padomju cietumu».» Nepietika vien ar grāmatām, Astra arī «ierakstīja 20 magnetofona lentēs, izmantojot savu magnetofonu, un tajā pašā nolūkā glabāja pretpadomju apmelojoša satura ārzemju radiostaciju radioraidījumus, tāda pat satura sarunas, dzejoļus un tekstus, kuros visos izteikts naids pret padomju varu, pret sociālisma iekārtu, kura salīdzināta ar fašismu, kā arī apgalvots, ka Baltijas republikās šodien it kā pastāvot apspiestība, ka tās «okupējuši krievi» un notiekot «pārkrievošana», izskan asa vēršanās pret komunistisko partiju, ka tā it kā vadot agresīvu ārpolitiku.»

Dziļākajā stagnācijas laikā, kāds Latvijā bija pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā, šādi teksti faktiski bija nāvējoši, un cilvēkā vajadzēja būt lielai drosmei, lai tos ne tikai izrunātu, bet arī pateiktu vēl citiem, turklāt – ar pārliecību pateiktu. Gunārs Astra sava rakstura dēļ nekad nestāvēja malā un neklusēja – kā tas pieņemts lielākajā daļā latviešu. Viņš sevī bija stingri noformulējis uzskatus par nacionālu, latvisku valsti, viņš tos diedzēja sevī, balstoties uz savu pašcieņu un labajām vēstures zināšanām. Astras līdzgaitnieki nereti stāstīja, ka Astra bieži pieminējis pašcieņu, mudinādams pretoties pazemībai, kas kropļo cilvēkus.

Pēdējais vārds

1983. gada 19. decembrī «Latvijas PSR Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģija nosprieda: Atzīt par vainīgu Astru Gunāru Lariona d. nozieguma izdarīšanā (..) un sodīt ar brīvības atņemšanu uz 7 gadiem ar nometinājumu uz 5 gadiem.» Savukārt 1987. gadā Latvijas PSR Rakstnieku savienības valdes sēdē tika izskatīta Gunāra Astras atbrīvošanas komitejas atklātā vēstule un tai pievienotais Gunāra Astras pēdējais vārds augšminētajā tiesas sēdē. Dzejnieks Jānis Peters toreiz uzdeva jautājumu republikas ģenerālprokurora palīgam Jānim Bataragam par to, vai spriedumā ir pateikts viss, par ko notiesāts Gunārs Astra, un vai tiešām citu noziegumu nav. Tiešām citu noziegumu nebija. Astras bija «noziedzies», glabājot Veronikas Strēlertes, Gunāra Freimaņa un Andreja Eglīša dzejoļu krājumus, Solžeņicina Gulaga arhipelāgu, Džordža Orvela 1984, Reiņa Kaudzītes Jaunos mērnieku laikus…

Ikvienam bija skaidrs, ka grāmatu glabāšanas «noziegums» ir tikai iegansts, lai mēģinātu iznīcināt cilvēku, kurš iemācījies patstāvīgi domāt, drosmīgi un taisnīgi izteikties un iedvesmot cilvēkus. Gunāra Astras drosmi, inteliģenci un pamatīgumu atspoguļoja viņa pēdējais vārds, ko viņš teica 1983. gadā LPSR Augstākajā tiesā. Parīzē iznākošajā žurnālā Syntaksis bija publikācija, kurā savas domas izteica Andrejs Siņavskis, kas soda nometnē atradās kopā ar Gunāru Astru: «VDK uzskatīja Gunāru Astru par nestandarta pretinieku. Pavadījis nebrīvē, turklāt krieviskā vidē, vairākus gadus, viņš joprojām vienkārši un dabiski reprezentēja eiropeiska cilvēka tipu. Astras eiropeiskums caurstrāvo viņa tiesā teikto pēdējo vārdu. To raksturo godprātība un cieņas pilns miers, kas piemīt ļoti stipriem un vīrišķīgiem cilvēkiem, tāda cilvēka rāmums un savaldība, kurš apzinās, ka viņa tiesībām un viņa pienākumam būt godīgam ir reāls pamats.»

Gunāra Astras pēdējais vārds, ko viņš teica 1983. gadā, ir pārliecināta Latvijas patriota un godīga cilvēka memorands tiem, kuri vēl tikai mācās mīlēt savu Latviju. Lūk, fragments: ««A kto takoj Ojar Vacietis?»* To man jautāja mans kameras biedrs pirmās tiesas dienas vakarā, kad es atgriezos 24. kamerā, kurā biju ievietots, un, izlasījis Cīņā ziņu par Ojāra Vācieša nāvi, darīju to zināmu savam kameras biedram. Viņam ir 24 gadi. Dzimis un uzaudzis Latvijā. Latvietis? Maksimāli uzlabots latvietis. Viņu pie šīs zemes saista tikai robežsargi. Robežsargi viņu notvēra Kurzemes jūrmalā – ceļā uz Zviedriju. Tas nebija vienīgais šāds gadījums šā gada deviņos mēnešos Latvijas piekrastē.» Astra pietiekami īsā laikā izgāja cauri savai absurdajai apsūdzībai, ne tikai pilnībā sevi attaisnodams, bet arī pie kauna staba pienaglodams savus apsūdzētājus.

«Es ticu,» viņš teica, «ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku.» Ir sajūta, ka Gunārs Astra to teica par Latvijas šodienu. Bet Modris Plāte 1983. gadā atgādināja: «Viņš mīlēja savu tautu, viņš iestājās par tās nākotni. Viņš mīlēja to tik ļoti, ka bija viens no pirmajiem, kas uzdrīkstējās atklāti cīnīties pret savas tautas vēstures sagrozīšanu, pret viņas valodas atmešanu un nievāšanu.»

Pieminēsim rīt Gunāru Astru. Latviski, ar pašcieņu un sirdsskaidri.

*Bet kas ir Ojārs Vācietis? – krievu val.

Ieva Nikoleta Dāboliņa: PASAKA PAR LATVIJU

Divdesmit divi gadi bija mūsu Latvijas Republikas zelta laikmets. Ar visām kļūdām un trūkumiem – tas ir laiks, kurā pierādījām, ka esam cienīgi, lai mums būtu sava valsts. To mums neviens nevar atņemt un tikai tam pateicoties, mūsu valsts turpinās.

Divdesmit divos gados ar čaklu darbu, neatlaidību un lielu garīgu pacēlumu no krāsmatām un pelniem mēs radījām latvisku taisnības un pārticības valsti.

Divdesmit gadi pagājuši atjaunotajā Republikā. Vai pēc diviem gadiem varēsim lepoties ar savu valsti? Divos gados pat viens cilvēks var izdarīt ļoti daudz. Cik daudz varam izdarīt mēs visi kopā – divi miljoni latviešu?

Mēs stundām ilgi varam runāt par to, kas mūsu zemē ir slikti, netaisnīgi un ļauni. Bet vai mēs zinām, ko tieši un kā gribam mainīt?

Okupācijas laikā, 80. gadu sākumā, kad veikali mēdza būt tukši kā izslaucīti, tautā klīda joks, ko šodienas bērniem nesaprast. “Veikalā nav banāni? Bet vai tad jūs tos pieprasāt?” Šodienas bērni vienkārši pajautātu – “Nu kādēļ tad jūs neprasījāt tos banānus? Vai tas, kas sevišķs?”

Mēs nevarējām iedomāties, ka varētu prasīt. Pat veikalā redzot banānus, mēs paietu tiem garām.

Tāpat mēs nevarējām iedomāties, ka varam gribēt savas valsts neatkarību. Ja nebūtu cilvēku, kas visus okupācijas gadus to auklēja savās domās, cīnījās un nežēloja savas dzīvības, mums šodien nebūtu savas valsts.

Ikkatra, pat pavisam parasta un ikdienišķa lieta vai lietu kārtība sākumā rodas mūsu domās, tad tiek nosaukta vārdos un tikai tad realizējas dzīvē. Savu pasauli mēs radām paši. Vai mēs ticam, ka Latvija var būt citādāka? Un ja tā – tad tieši kāda ir mūsu Latvija? Es izstāstīšu pasaku… Vislabākajā vietā pasaulē ir kāda zeme. To neskar ne stipras vētras, ne zemestrīces. Tajā krāšņi mainās visi četri gadalaiki, katrs nākdams ar savu skaistumu un dāvanām.

Tās balti smilšainos krastus apskalo jūra – skaista un tīra. Cauri zemei plūst lielas un mazas upes, zilajās debesīs spoguļojas dzidri ezeri. Pusi zemes klāj zaļi meži, kuros mīt dzīvnieki un putni, kādus citās zemēs vairs nesastapt. Auglīgā zeme ir sakopta kā dārzs.

Uz katra pakalna, kokiem apvīta stāv lauku māja, kurā mīlēti, laimīgi, veselīgi un zinātkāri aug vismaz četri bērni. Viņi palīdz vecākiem strādāt savā saimniecībā vai nelielā ražotnē. Ik darba dienu viņi dodas uz savu mazo lauku skolu, paaugoties brauc uz apriņķa skolu, kurā mācās savas tautas vēsturi, literatūru un ģeogrāfiju, dzied korī, mācās ķīmiju, fiziku, matemātiku un vairākas svešvalodas.

Šīs zemes bērni ir gudrākie un spējīgākie pasaulē. Šajā zemē dzīvo skaistākās meitenes, gudrākie un brašākie puiši, mīlošākās mātes un tēvi.

Cilvēki, televīzija un radio runā, dzied, raud un smejas latviešu valodā.

Svētdienās ģimenes dodas uz baznīcu vai saieta namu, kas vienlaicīgi ir garīgās un sabiedriskās dzīves centrs. Sabiedrībā valda savstarpēja mīlestība, cieņa un izpalīdzība.

Gludi un kārtīgi ceļi un dzelzceļi savieno vietas un cilvēkus. Valsts eksporta bilance četras reizes pārsniedz importu. Eksportē augstas kvalitātes pārtiku, koksnes izstrādājumus un papīru, augsto tehnoloģiju izstrādājumus, medikamentus, kosmētiku, dizaina priekšmetus, rokdarbus, mūziku un mākslu.

Svarīgākos pagasta, novada un valsts jautājumus cilvēki izlemj, tieši balsojot. Valsti vada cilvēki, kas bauda vispārēju cieņu un uzticību. Tiešās vēlēšanās tiek ievēlēts pats spējīgākais, godīgākais un gudrākais tautas pārstāvis – valsts Prezidents.

Zemi apsargā neliela, izcili profesionāla, uzticama un moderni bruņota armija. Visi darbspējas vecuma vīrieši un liela daļa sieviešu ir zemessardzē. Šajā zemē nav noziedzības, netiklības, alkoholisma, narkomānijas, pamestu bērnu un slimu un vecu cilvēku.

Valsts visā pasaulē ir slavena ar talantīgajiem cilvēkiem, īpašo latviešu kultūru, mākslu un arhitektūru, drošību, kārtību un tīrību, kādu citur nesastapt.

Visā pasaulē runā par šo laimes zemi.

Šī ir mana Latvija. Kāda ir jūsu Latvija?

Vai uzdrīkstaties sapņot? Vai labi sapņi var būt pārāk lieli un pārdroši? Vai pieticīgi sapņi vairs ir sapņi?

Tie, kas smejas par lieliem sapņiem, paši nav spējīgi ne tādus izsapņot, ne izstāstīt, ne arī izvest dzīvē. Tie ir mazi, sīku iegribu un zemu tieksmju cilvēciņi. Viņu laiks tuvojas beigām.

Viņi baidās zaudēt savus sīkos sapņus, jo tie ir pretrunā ar mūsu lielajiem.

Aiz bailēm viņi mūs māna un stāsta, ka nedrīkstam sapņot, nedrīkstam gribēt.

Pēc tam nokauj patiesību un neļauj to runāt – tā esot pārāk radikāla un dažiem var radīt kaunu, individuālās neērtības un materiālus zaudējumus.

Kā pēdējo iznīcina mīlestību – darba un radīšanas prieku.

Bez sapņiem, aizbāztām mutēm, sasaistītām vai bezcerībā nolaistām rokām, mēs būsim tieši tādi, kādus mūs grib redzēt svešas varas un viņu kalpi. Vislabāk lidostā, gaidot uz aizejošo reisu – ar visiem bērniem un ģimenēm.

Neļaujiet tam notikt!

Izsapņojiet savu Latviju. Noticiet tai. Stāstiet par to citiem. Un tad soli pa solim radiet Latviju.

Vissvarīgākās lietas nemaksā neko. Priecāsimies par sauli, vēju, lietu un dabu mums apkārt – laukiem, mežiem, Ventas rumbu un jūru.

Smaidīsim viens otram – uz ielas, veikalā, autobusā.

Pasveicināsim un uzmundrināsim viens otru. Mēs zinām, kā sirdi sasilda viens silts un latvisks “Labrīt!”

Iedosim kaut dažus santīmus vai maizes klaipiņu otram cilvēkam, kam gribas, bet nav ko ēst.

Mīlēsim savus un svešus bērnus. Palīdzēsim veciem un slimiem cilvēkiem.

Sakopsim savu māju, dārzu, sētu vai ielu. Stādīsim kokus un puķes.

Mācīsimies un dalīsimies savās zināšanās ar tiem, kam tās var noderēt.

Pulcēsimies, spriedīsim un lemsim sev svarīgas lietas. Skaļi un droši prasīsim to, kas mums svarīgs. Teiksim un prasīsim pretī patiesību.

Nebrauksim projām, nepārdosim savu zemi, nepametīsim savus bērnus!

Nekādi pasaules labumi nespēs aizstāt viņiem mūsu mīlestību un uzmanību.

Neviena pasaules zeme nebūs tik skaista, lai kompensētu dzimto valodu, Latvijas ainavu, smaržas, skaņas un draugu pleca sajūtu blakus.

Soli pa solim celsim savu sapņu zemi.

Divdesmit gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai atsijātu graudus no pelavām. Mēs varam vērtēt cilvēkus pēc darbiem, nevis vārdiem vai frizūrām. Turēsim acis un ausis vaļā! Neklusēsim, ja zinām patiesību!

Vēl divi gadi un atjaunotajai Latvijai būs divdesmit divi gadi.

Divos gados bērns aug, iemācās staigāt, runāt un kļūst par mazu, bet izteiktu personību.

Divos gados maza zīle izaug par ozolu, kas nav sajaucams ar citiem kokiem un pēc gadu simtiem tiks drukāts uz naudas zīmēm.

Cik daudz divos gados varam izdarīt mēs visi kopā – divi miljoni latviešu?

Iztaisnosim muguras un ievilksim elpu – mēs varam neticami daudz!

Jo mīlam sevi un savu sapņu zemi – Latviju!

Ieva Nikoleta Dāboliņa: PASAKA PAR LATVIJU / SAEIMAI. KO TEIKTU ES… / ĶĒDES VĒSTULE SILTĀM ROKĀM

Ošlejs: eirozonā iestāties ir bīstami

db.lv

Pilnīgi skaidrs, ka eiro valūta piedzīvo ļoti nopietnu krīzi un tai vajadzīga pārbūve, uzskata ekonomists Jānis Ošlejs.

Kāda būs šī pārbūve, kā tiks veikta, ko tas nozīmēs mazajām valstīm pilnībā vēl neesot skaidrs. Tādēļ daudzas valstis pašlaik izvēlas atlikt eiro ieviešanu. Bez Latvijas un Lietuvas vairs neesot nevienas Austrumeiropas valsts, kura būtu paziņojusi, ka vēlas ieviest eiro tagad, Dienai skaidro ekonomists.

«Visi saka – vēlāk. Tāpēc, ka valstis uzskata, ka pašlaik ir pārāk riskanti un neskaidri ieviest eiro, ka tas varētu pasliktināt valstu situāciju. Eiro krīze tikai aizvien vairāk padziļinās – aizvien vairāk valstu, tagad arī Kipra un Itālija, ir ierautas krīzē. Mēs redzam, ka septiņas eirozonas valstis jau atrodas dziļā finanšu krīzē,» norāda J.Ošlejs.

Viņš arī piebilst, ka savukārt no ES «neeirozonas» valstīm neviena valsts neatrodas tādā krīzē. Tātad eirozonā iestāties esot bīstami. J.Ošlejs uzskata, ka tas ir slikts mērķis. Kā arī akla eiro ieviešanai nepieciešamo kritēriju ievērošana pašlaik var nobremzēt Latvijas ekonomiku. «Pagaidām mēs atrodamies krīzē, un prātīgāk būtu nesamazināt valsts budžetu nākamajā gadā. Konsolidāciju atlikt uz vairākiem gadiem, līdz ekonomika pieaug, lai mēs nebremzētu sākušos ekonomisko atjaunošanos,» laikrakstam uzsver ekonomists.

Vēlētāji nobalsojuši par Saeimas atlaišanu

Rīga, 24.jūl., LETA. Vēlētāji referendumā nobalsojuši par 10.Saeimas atlaišanu, var secināt no Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) apkopotās informācijas par iedzīvotāju pausto attieksmi lielākajā daļā vēlēšanu iecirkņu.

Pēc pēdējās informācijas, Latvijā un lielākajā daļā ārvalstu vēlēšanu iecirkņu tautas nobalsošanā piedalījušies 684 045 balsstiesīgo vēlētāju. Lai pašreizējā Saeima tiktu atlaista, par to jānobalso vairāk nekā pusei referenduma dalībnieku, tātad nedaudz vairāk nekā 342 000 vēlētāju.

Patlaban CVK informācija liecina, ka par Saeimas atlaišanu nobalsojuši 373 077 vēlētāji (saskaitīti dati par 680 no 1028 iecirkņiem), tātad pašreizējo parlamentu var uzskatīt par atlaistu.

CVK oficiālos tautas nobalsošanas rezultātus plāno pasludināt 26.jūlijā. Šajā pašā dienā CVK plāno izsludināt ārkārtas Saeimas vēlēšanas, kas varētu notikt 17.septembrī.

Partiju saraksti ar deputātu kandidātiem 11.Saeimas ārkārtas vēlēšanām būs jāiesniedz no 29.jūlija līdz 18.augustam.

Latvijas satversme paredz, ka pēc Saeimas atlaišanas Saeima ir atlaista vai parlamenta deputātu locekļu pilnvaras tomēr paliek spēkā līdz jaunievēlējamās Saeimas sanākšanai. Līdzšinējā Saeima var sanākt uz sēdēm tikai tad, ja Valsts prezidents to sasauc. Šādām Saeimas sēdēm dienas kārtību noteic Valsts prezidents.

Referendumu ierosināja iepriekšējais prezidents Valdis Zatlers, savu lēmumu pamatojot ar vēlmi cīnīties pret oligarhu varu Latvijā. Zatlers par parlamenta atlaišanas rosināšanu paziņoja pāris dienas pirms prezidenta vēlēšanām, kad arvien mazinājās viņa iespējas tikt pārvēlētam augstajā amatā, tādējādi saņemot kritiku, ka viņš rīkojies savtīgi un šādi bruģējis ceļu ieiešanai politikā.

Par Saeimas atlaišanu ir aicinājis balsot pats Zatlers, “Vienotība”, kurai daudzu politikas vērotāju vērtējumā ārkārtas vēlēšanas draud ar būtisku deputātu mandātu skaita samazinājumu, elektorātam pārbēgot pie topošās Zatlera partijas, kā arī “Saskaņas centrs” un “Visu Latvijai”-“Tēvzemei un brīvībai”/LNNK, kuras savukārt cer būtiski uzlabot savus rezultātus Saeimas vēlēšanās.

Savukārt trīs publiski piesauktie oligarhi – Ventspils mērs un Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) premjera amata kandidāts Aivars Lembergs, politiķi Andris Šķēle un Ainārs Šlesers – neredz pamatu Saeimas atlaišanai. Lembergs un Šķēle referendumā balsošot pret Saeimas atlaišanu, bet Šlesers nepiedalīšoties. Politologi prognozē, ka Šķēle, kura dibināto Tautas partiju jau nolemts likvidēt, un Šlesers ar savu partiju LPP/LC nākamajā Saeimā nebūs pārstāvēti, savukārt par ZZS sekmēm domas dalās – daļa ekspertu domā, ka ZZS pozīcijas noturēs, neskatoties uz Zatlera atsākto cīņu pret oligarhiem, bet citi norāda, ka reitingi jau rāda partijas popularitātes zudumu.

Dzintars: Ja VL-TB/LNNK stingri iestāsies “par savu lietu”, būs arī atbalstītāji starp krieviem

Diena.lv

Ja Nacionālā apvienība “”Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK” iestāsies par savu lietu ar pārliecību, tad būs arī krievu tautības cilvēki, kuri atbalstīs latvisku Latviju. Tā uzskata apvienībā ietilpstošās partijas “Visu Latvijai!” līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars.

“Visu Latvijai!” līdzpriekšsēdētājs Dzintars sestdien uzrunā partijas “Visu Latvijai!” un apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK (TB/LNNK) apvienošanās kongresā cildināja apvienības līdz šim, tostarp Saeimā, paveikto.

Lai abas šīs organizācijas apvienotos, bija nepieciešams iepazīšanās laiks, un līdzšinējie mēneši, kas bija pavadīti Saeimā, bija tikai iesildīšanās. Apvienība panākusi konkrētas lietas, lai gan parlamentā to pārstāv septiņi opozīcijā esoši deputāti.

Apvienība ir panākusi, ka Nacionālā karavīru apvienība un nacionālie partizāni saņems lielāku finansiālu atbalstu no valsts. Pateicoties apvienībai. Valsts valodas likuma pārkāpējiem turpmāk būs jāmaksā lielāki sodi.

Panākts, ka Saeimas Kārtības rullī tiek iestrādāta kārtība, kā izslēgt no Saeimas sastāva deputātu, kurš neprot valsts valodu. Šīs Saeimas sastāvā esošajam deputātam Valērijam Kravcovam radīta ļoti neērta situācija, kā dēļ Kravcovs bija spiests valsts valodu mācīties.

Panākts, ka pašvaldībām turpmāk būs taisnīgi jāsadala tās rīcībā esošie līdzekļi visām ģimenēm, kam nepieciešami bērnudārza pakalpojumi.

Apvienība Saeimā panākusi Demogrāfijas apakškomisijas izveidošanu un to, ka turpmāk politiski represētā statusu piešķirs Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, nevis pašvaldības, kā līdz šim.

Dzintars minēja vēl vairākas lietas, kas izdarītas ar apvienības gādību.

Viņš gan atzina, ka daudzi apvienības rosinātie priekšlikumi noraidīti tikai tāpēc, ka apvienība bijusi opozīcijā. “Droši var teikt, ka par šo darba posmu, ko esam kā viena frakcija pavadījusi kopā, mēs varam būt gandarīti – septiņu deputātu vietas mēs esam izmantojuši pēc labākās sirdsapziņas,” pavēstīja Dzintars.

Apvienības virsotne gan nevarot būt sistēmas lāpīšana, bet ir jāmaina visa sistēma. “Šajā valstī ir jābūt mērķim – dot mājas latviešu tautai un latviešiem saimniekot, augt un dzīvot neskaitāmās paaudzēs uz priekšu,” uzsvēra Dzintars.

Latvijā, pēc Dzintara domām, jānotiek garīgam apvērsumam, kad visi procesi valstī notiek saskaņā ar šo kopējo mērķi.

Cīņa par Latvijas nākotni Saeimā gan notiekot tikai pakārtoti. Galvenā vieta, kur tiek kalta valsts nākotne, ir ģimene un skola. “Tas, kā skolā māca Latvijas vēsturi un audzina attieksmi pret līdzcilvēkiem, pret tautu, pret valsti, kā veicina mērķtiecību un radošo garu, arī nosaka, cik latviešu būs Latvijā pēc 50 gadiem,” norādīja Dzintars.

Valstiskā un nacionālā gara pacelšana ir vienīgā iespēja, kā sasniegt labklājību, drošību, taisnīgumu un latviskumu Latvijā, sacīja politiķis.

“Arī krievi Latvijā nebūt nav puse. Ir ne tikai krievi, bet arī ukraiņi, poļi, baltkrievi, armēņi. Un latviskas Latvijas kustībai ir jābūt tik stiprai, ka tā varētu būt pievilcīga tām mazākumtautībām, kas nevēlas tikt pārkrievotas un vēlas saglabāt arī savu etnisko savdabību. Un arī krievi nav un nebūs vienādi. Ja iesim par savu lietu ar pārliecību, būs krievi, kas atbalstīs latvisku Latviju, būs tādi, kas paliks neitrāli, un arvien samazināsies to skaits, kas šādu kārtību negribēs pieņemt,” klāstīja Dzintars.

“Cieņu un iespējas līdzvērtīgam dialogam ar kaimiņiem un vietējiem cittautiešiem iegūsim tad, kad spēsim rīkoties pašapzinīgāk – stingri valodas un pilsonības lietās, mērķtiecīgi ejot uz latviskas nākotnes kopu, esot taisnīgi pret vēsturi, bet orientēti uz nākotni,” turpināja Dzintars.

Kad ir apjukums, iespēja tiek dota tiem, kas nešaubās un zina ejamo ceļu. Pašreizējais laiks apvienībai ir devis iespēju, savas uzrunas nobeigumā atzina Dzintars.