Draugiem.lv  28. aug 2014 14:17

„Visa kara propaganda, visa šī pseidopatriotiskā klaigāšana, melu straumes un naids, nāk tikai no cilvēkiem, kuri paši karadarbībā nepiedalīsies.”

/Džordžs Orvels/

Ar melu propagandas kampaņu sākušās visas militārās agresijas. Piemēram, pirms ASV iesaistījās I pasaules karā, tika īstenota apjoma ziņā vēl nepieredzēta apmelošanas kampaņa pret Vācijas karaspēka „zvērībām” Beļģijā un Francijā un „Vācijas ķeizara draudiem Amerikas drošībai”. Pirms Hitlers uzbruka Polijai, tika izplatīti meli par poļu armijas uzbrukumu Vācijai. Pirms ASV sāka Vjetnamas karu, bija gara kampaņa pret „komunistu zvērībām” un meli par „Vjetnamas krasta apsardzes kuģu uzbrukumu ASV kara flotei”. Pirms ASV iebrukuma Irākā, bija gara melu kampaņa pret „Sadama Huseina masu iznīcināšanas ieročiem” un nebeidzami Huseina pielīdzinājumi Hitleram. Tāda pati apmelošanas kampaņa bija pirms NATO uzbrukuma Dienvidslāvijai, Lībijai, Afganistānai u.c. Melu repertuārs ir visai nabadzīgs un vienveidīgs – arī Rietumu algotņu iebrukumu Sīrijā Rietumu propaganda attaisnoja, Sīrijas prezidentu Asadu pielīdzinot …, protams, Hitleram. Apmelojumu galvenais mērķis ir izvēlēto pretinieku demonizēt, dehumanizēt, deleģitimizēt, pierakstīt viņam visneiedomājamākos briesmu darbus, vainot viņu visās pasaules nelaimēs, parādīt pretinieku kā vēl nebijušu draudu mieram, drošībai un tautu brīvībai. Kad tiek gatavots karš, pirmais upuris ir patiesība.

Kā jau uzsvēru, melu kampaņas iniciators ir galvenā agresorvalsts, bet tajā iesaistās arī šīs valsts sabiedrotie, satelīti un vasaļvalstiņas. Tieši tāpēc Amerikas melu kampaņas viens pret vienu atbalsojās arī Latvijā, kas mūsdienās ir tikai Rietumu kolonija un Amerikas vasaļvalstiņa, kas izvietota stratēģiskā vietā pie Krievijas robežas. Arī mūsu t.s. politiķi aktīvi vairoja melus par „Huseina masu iznīcināšanas ieročiem” u.c. Tieši tāpēc arī Latvijas karavīru kontingenti patlaban izvietoti pat Āfrikas kontinentā.
Latviešiem ir bēdīga vēsturiskā pieredze, kad mūsu senči (strēlnieki, leģionāri) tika iesaistīti gan Krievijas pilsoņu karā, gan Otrā pasaules kara abās frontes pusēs. Lielvalstu interesēs, kas mums svešas, latvieši ir lējuši savas asinis un ziedojuši dzīvības, un bija daudz gadījumu, kad latvieši karojuši viens pret otru: brālis pret brāli, tēvs pret dēlu u.tml. Šī negudrā iesaistīšanās svešos karos mūsu tautai nesusi vien postu un iznīcību, un nu mēs esam pilnīgas izmiršanas draudu priekšā.

Visu šo vasara Latvijas iedzīvotāji atkal pakļauti vēl nebijušai kara propagandas kampaņai, kurai neredz galu, un šoreiz šī propaganda vērsta pret mūsu tuvu kaimiņu Krieviju. Un atkal tas pats nodrāztais melu scenārijs. Protams, arī Krievijas prezidentu Putinu pielīdzina Hitleram, un Latvijā to papagailiski atkārto. Vismaz Waffen SS leģionāru faniem taču vajadzētu apvainoties! Vai tiešām propagandas autoriem nav fantāzijas? Nav, bet nav arī īpašas vajadzības pēc tās, jo praksē noskaidrojies, ka liela sabiedrības daļa pieņem jebkuru propagandu, pat visstulbāko un absurdāko, ja to pietiekami skaļi, emocionāli, agresīvi un nepārtraukti tiražē caur visiem mēdiju kanāliem. Katrus melus liela cilvēku daļa pieņem tikpat viegli kā modes diktātu vai preču komercreklāmu. Tāpēc jau korporācijas tērē miljardus reklāmai, jo zina, ka propaganda (arī reklāma būtībā ir propaganda) uz daudziem tiešām iedarbojas. No psiholoģijas viedokļa raugoties, nav būtiskas atšķirības starp kara propagandu un bikšu ieliktnīšu reklāmu. Atšķiras tikai sekas: vienā gadījumā kāds nopērk neveselīgus bikšu ieliktnīšus, bet otrā – visu tautu iesaista svešā karā. Es nevaru pareģot, vai karš pret Krieviju patiešām notiks, bet skaidrs, ka šādam karam tiekam intensīvi gatavoti.

Ukrainas fons

Jaunā kara propaganda tiek izspēlēta uz Ukrainas traģēdijas fona. Ukraina bija bagātākā un attīstītākā PSRS republika, kas pēc pārbūves tika oligarhu un ārvalstu investoru barbariski izlaupīta – iedzīta nabadzībā un izmisumā. Lai noturētos pie varas un pēc iespējas dārgāk izpārdotu ārzemniekiem Ukrainas resursus, oligarhiskais režīms uzkurināja ukraiņu nacionālisma un kropla patriotisma histēriju. Ko nozīmē vienas tautas nacionālisms daudznacionālā valstī (Ukrainā dzīvo ap 160 tautu)? Latvijai to vajadzētu zināt. Tas nozīmē, ka nenovēršami radīsies pretestība. Sludinot vienas tautas nacionālismu daudznacionālā valstī, paši sludinātāji, to saprotot vai nesaprotot, apzināti vai neapzināti, veido „piekto kolonnu” paši sev. Pat vēsturiski iedomātais čigāns nezog no saviem kaimiņiem, lai nesabojātu attiecības, bet Rietumu „civilizētās” tautas šo gudrību, šķiet, ir aizmirsušas.

Uz pasaules nav etniski tīru nāciju. Ar laiku etniskās grupas dabiskā veidā saplūst viendabīgā nācijā, bet šādu asimilāciju nevar panākt ar administratīviem vai vardarbīgiem piespiedu paņēmieniem. Vienas etniskās grupas agresīvs nacionālisms tikai pamodina nacionālismu arī citās etniskajās grupās. Šāds process nenovēršami ved uz konfrontāciju, savstarpēju naidu vai pat pilsoņu karu.

Ja Latvijā vēl neesam tikuši līdz pilsoņu karam, aprobežojoties tikai ar „piektās kolonnas” izveidi savā valstī, tad Ukraina ir īpašs gadījums, jo Ukraina ir nesen „salīmēta” valsts, kas veidota no teritorijām ar atšķirīgu vēsturi un kultūru. Nu nevar Ukrainas rietumu apgabalus, kas gadsimtiem smakuši poļu un austriešu jūgā, salīdzināt ar brīvajiem Donas kazakiem, kas izsenis dzīvojuši ar savām pašvaldībām, savām dziļām tradīcijām un īpašu mentalitāti. Šo kazaku sākotnējā reakcija uz euromaidana verbālo agresiju (euromaidans skandināja: „ moskaļus uz nažiem”, ar „moskaļiem” saprotot visus (arī pašus ukraiņus), kas nepakļaujas seklai, aprobežotai ukraiņu nacionālisma interpretācijai) bija pavisam mērena – vien pieprasīja lielāku autonomiju un federalizāciju Ukrainas ietvaros. Bet kad Kijevas hunta atbildēja ar draudiem, meliem un vardarbību (sevišķi pēc cilvēku slaktiņa Odesā), Donbasa ļaudis sāka bruņoties, lai aizstāvētu savu zemi. Maija mēnesī Donbasā notika arī pašu organizēts referendums (pašorganizēšanās, kāda nav iedomājama mūsdienu Latvijā), kurā liels tautas vairākums atbalstīja Donbasa neatkarību no Kijevas huntas nacistiskā režīma. Jau no iesākuma Donbasa pretestība nosprauda šādus mērķus: atbrīvoties no oligarhu varas, nodibināt sociāli taisnīgāku kārtību, aizsargāties no nacistiski iekrāsotās huntas agresijas. Tā kā Kijevas hunta, it sevišķi pēc prezidenta Porošenko ievēlēšanas, kļuva arvien agresīvāka un brutālāka, Ukrainas Dienvidaustrumos sākās pilna mēroga pilsoņu karš.
Kijevas huntas propagandas rupori meloja no paša iesākuma, un t.s. Latvijas mēdiji (kas faktiski pieder ārzemniekiem un ir 100% lojāli Rietumiem un NATO) šos melus nekritiski atkārtoja. Sākot jau ar to, ka Odesas arodbiedrību namā sadega „Krievijas provokatori un specdienestu aģenti”, lai gan, protams, starp cietušajiem nebija neviena Krievijas pilsoņa. Donbasa pretestības dalībniekus Kijevas propaganda nosauca par „Krievijas teroristiem”. Ar terorismu pasaulē cīnās īpaši sagatavotas specvienības un policija, bet Ukrainā Kijevas hunta izsludināja vispārēju armijas mobilizāciju. Regulārā Ukrainas armija, protams, īpaši nevēlējās pildīt soda ekspedīcijas funkcijas pret mierīgiem iedzīvotājiem, tāpēc huntas militāro dūri veidoja oligarhu finansētas privātās armijas, kas tieši Kijevas militārajai virspavēlniecībai nepakļaujas.

Nav pareizi Ukrainas pilsoņu karu raksturot kā etnisku konfliktu starp krieviem un ukraiņiem. Ukrainas armijā un pat oligarhu privātajās armijās ir daudz krievu un citu tautību Ukrainas iedzīvotāju, bet Donbasa pretestībā ir daudz etnisko ukraiņu un citu tautību pārstāvju. Tikai Rietumu un arī daļa Krievijas mēdiju šo pilsoņu karu cenšas pasniegt kā etnisku konfliktu – cīņu starp rietumnieciski orientētiem ukraiņu spēkiem un „Maskavas diversantiem” vai „krievu pasauli”. Tas ir karš starp dažādiem pasaules uzskatiem, Austrumukrainas sacelšanās gan pret oligarhisko iekārtu kā tādu, gan pret nacisma izpausmēm, kuras austrumu apgabalu cilvēki principiāli nepieņem (lai gan, piemēram, Dņepropetrovska izveidojusies par vienu no nacisma centriem). Tiesa, Donbasa pusē cīnās daudzi brīvprātīgie no Krievijas, citām NVS valstīm un pat no Rietumeiropas. Taču nav pierādīta Krievijas armijas iesaistīšanās. Donbasa militārās pretestības pamatu veido vietējie iedzīvotāji un brīvprātīgie no citiem Ukrainas reģioniem. Nesen dibināts pulks, kas sastāv tikai no bijušajiem Ukraina armijas karavīriem, kas pārgājuši pretestības pusē. Aug arī internacionālā brigāde (līdzība ar Spānijas pilsoņu karu).

Sveši kungi karā sauca

Ja kara iesākumā iniciatīva piederēja nesalīdzināmi labāk bruņotajai un skaitliski pārākajai Ukrainas armijai, tad pēdējās nedēļās kara iniciatīvu sāk pārtvert Donbasa aizstāvji. Galvenie iemesli ir šādi: 1) sākotnēji sašķeltās Donbasa aizstāvju vienības ir apvienojušās vienotā Jaunkrievijas armijā; 2) Donbasa aizstāvji ir labāk motivēti, jo aizstāv savu zemi; 3) Ukrainas armija nevēlas pildīt soda ekspedīcijas funkcijas un nevēlas karot par sev nesaprotamiem mērķiem; 4) Ukrainas armiju un tās vadību skar tie paši degradācijas procesi, kas 23 gados degradējuši kādreiz plaukstošo Ukrainas valsti. Ukrainas armijas un pat oligarhu privātarmiju karavīri negrib mirt par godu oligarhu varas un naudas kārei, saprot, ka Kijevas režīmam neinteresē Ukrainas labklājība, bet ir citi, tumši mērķi.

Kijevas hunta ir izsludinājusi jau trešo vispārējo kara mobilizāciju, taču arī tā, šķiet, ir pilnīgi izgāzusies, jo Ukrainas iedzīvotāji negrib karot. Gluži otrādi – arī huntas pārvaldītajos reģionos sākusies plaša pretestības kustība kara mobilizācijai. Esošās un potenciālās karavīru mātes negrib, lai viņu dēli mirtu par svešiem mērķiem. Sākusies arī sociālā protesta kustība, jo huntas darījumi ar SVF un ES ir Ukrainu noveduši līdz bankrotam un sociālajai katastrofai gaidāmajos ziemas mēnešos. Ukrainas grivnas kurss nemitīgi krīt, sociālās izmaksas un algas samazinās, dzīves dārdzība aug astronomiskās proporcijās, vairojas vēl nebijis bezdarbs un posts. Saraujot sadarbību ar Krieviju, Kijevas hunta Ukrainas tautsaimniecību faktiski nolēmusi bojāejai, jo visas pelnošās eksportnozares bija saistītas ar Krieviju, bet arī Rietumiem Ukrainas produkcija nav vajadzīga. Tas nozīme Ukrainas saimniecisku kolapsu un pilnīgu atkarību no Rietumu aizbildņu žēlastības. Taču mēs zinām, ka Rietumi ar naudu tāpat vien nebārstās, bet par visu liek dārgi samaksāt. Par Rietumu korporāciju koloniālajām interesēm Ukrainā jau informēju savā rakstā Kā globālais parazīts kolonizē Austrumeiropu: Ukrainas piemērs.

Pagaidām šī atkarība no Rietumiem izpaužas tā, ka Rietumi Kijevas huntu rausta aiz diedziņiem kā tādu bezgribas lelli. Ar to arī izskaidrojama Kijevas huntas negudrā un pašnāvnieciskā stratēģija, karš pret savu tautu. Maigākā formā līdzīgu atkarību izjūt arī Latvijas iedzīvotāji. Ja arī Latvijā vēl nav kara, esam ekonomiski kolonizēti, strauji izmirstam, esam iestiguši nesamaksājamos parādos, vismaz pus miljons iedzīvotāju Latviju ir atstājuši. Bet no otras puses, esam vēl bezcerīgākā situācijā. Ja Ukrainā pret Rietumu koloniālajiem tīkojumiem radusies masveida pretestība, tad Latvija savu jūgu nes labprātīgi un ir noskaņota tādā pašā garā turpināt.

Taču atgriezīsimies Ukrainā. Atainotajos apstākļos Kijevas hunta nespēj atzīt savu militāro nevarību Donbasa aizstāvju priekšā, jo tas iedvesmotu pretestību arī citos Ukrainas reģionos. Tāpēc karadarbība Donbasā Ukrainas iedzīvotājiem tiek pasniegta kā cīņa pret atklātu Krievijas agresiju. Tas sakrīt arī ar Rietumu kuratoru nodomiem, kuri Ukrainu grib izmantot arī Krievijas destabilizācijai. Tāpēc ik dienas Kijevas propaganda ziņo par arvien jauniem „Krievijas armijas iebrukumiem Ukrainā”. Tiesa, šie paziņojumi nekad netiek pamatoti ar pierādījumiem vai liecībām. Piemēram, Kijeva ziņo par kārtējās Krievijas armijas bruņumašīnu kolonnas sagrāvi, bet nevar parādīt kaut vienu fotogrāfiju, kurā būtu redzams kaut viens Krievijas tanks. Bet Latvijas mēdiji šos Kijevas propagandas melus vienkārši pārpublicē, tāpat sevi neapgrūtinot ar pierādījumiem vai reālo notikumu analīzi.

Nekritiski uztverot šos melus, Latvijas sabiedrība sevi gatavo karam. Gan karam pret Krieviju, gan grūti prognozējamiem iekšējiem konfliktiem. Jo šo antikrievisko propagandu taču dzird arī Latvijā dzīvojošie krievi un tie cittautieši, kuri izjūt radniecību ar krievu kultūru, tai skaitā, protams, arī Latvijā dzīvojošie, krieviski runājošie ukraiņi, kuru vairākums nav Latvijas pilsoņi.

Latvijas vietvalžu politika šajos apstākļos ir vienlīdz pašnāvnieciska un tizla. Lai izpatiktu aizokeāna aizbildņiem, Latvija tīšām bojā attiecības ar tuvāko kaimiņu un pat gatavo mūs karam (Rietumiem patīk karot ar citu tautu rokām).

Labi, vietvalži tāpēc ir vietvalži, lai kalpotu savu aizbildņu interesēm, bet vai mums – vienkāršiem latviešu cilvēkiem – virs pārējām likstām patiešām vēl nepieciešams arī karš svešas lielvaras interesēs? Vai jūs esat gatavi savus dēlus, meitas, vīrus un tēvus sūtīt nežēlīgā karā, lai pakalpotu Amerikas naudas oligarhu iegribām? Vai atkārtosim savu vēsturisko kļūdu, kad svešām lielvarām ļāvām sevi izmantot par lielgabalgaļu? Ja pat paši ukraiņi pretojas kara mobilizācijai, vai mēs iesim viņu vietā liet asinis un atdot savas dzīvības par godu svešiem, sociopātiskiem oligarhiem?

Vai Tu atdosi savu dēlu karam un kapam Krievijā, lai paaugstinātu spekulantu biržas indeksus Ņujorkā?

P.S. no Andra. Neceriet uz uzvaru un postījumiem Krievijā! Tāds karš vispirms noslaucītu visu Baltiju. Arī mātes un meitas, sievas un kleitas. Sievietes, apdomājiet, kad balsosiet vēlēšanās vai televizora aptaujās. Lai nav pēc tam jāraud pie kara komisariātiem kā tagad Ukrainā. Vai kā Donbasā – pagrabos.