Krīze?

Valdošā koalīcija aicina visus piedalīties referendumā un balsot pret krievu valodu kā otru valsts valodu

/ Andris / Komentēt

Andris: Man ļoti nepatīk, ka esam tik tālu nonākuši. Man īpaši nepatīk, ka latviešu valodas atbalsts tagad atkal it kā būs valdošās koalīcijas atbalsts. Ir jāatrod izeja no “vienīgās izvēles” Saeimā, kas līdz šim nodrošinājusi politbiznesmeņu, biznesbirokrātu un kleptodrošībnieku varu. Jānāk kopā “radikāļiem” un jāpatriec “pareizie”!

 

Rīga, 6.dec., LETA. Valdošo koalīciju veidojošo politisko spēku – “Vienotības”, Zatlera reformu partijas (ZRP) un nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un brīvībai”/LNNK (VL-TB/LNNK) – valdes aicina visu tautību Latvijas pilsoņus aktīvi piedalīties referendumā un balsot pret krievu valodu kā otru valsts valodu, aģentūru LETA informēja “Vienotības” preses sekretāre Laila Timrota.

Koalīcija uzskata, ka latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda ir Latvijas neatkarīgās valsts pamats. Kopā ar pārējiem Satversmes pamatprincipiem, kas nosaka, ka Latvija ir neatkarīga un demokrātiska valsts, tās teritorija ir nedalāma un vara pieder tautai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda izsaka Latvijas valsts būtību, paziņojumā savu nostāju pauž valdošās koalīcijas partijas.

“Sekojot tādu politiķu aicinājumiem, kas ir noskaņoti pret Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem, iespējams, ir savākti paraksti referendumam, kura nolūks ir panākt krievu valodai otras valsts valodas statusu. Šo politiķu mērķis ir izmantot referendumu, lai sašķeltu Latvijas sabiedrību,” teikts paziņojumā.

Tāpēc “Vienotība”, ZRP un VL-TB/LNNK aicina visu tautību Latvijas pilsoņus balsot pret krievu valodu kā otru valsts valodu, aktīvi piedaloties tautas nobalsošanā. “Tā mēs vēlreiz apliecināsim un nostiprināsim Latvijas valsts nacionālo un demokrātisko identitāti un latviešu valodu kā kopīgu pamatu visiem Latvijas iedzīvotājiem un saliedētai sabiedrībai,” norāda partiju pārstāvji.

Koalīcija “augstu novērtē to Latvijas krievu, baltkrievu, ukraiņu un citu tautību politiķu un sabiedrisko darbinieku nostāju, kuri ir aicinājuši neiesaistīties kampaņā pret latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu”, nosoda “mēģinājumus apšaubīt Latvijas valstiskuma pamatus un sašķelt Latvijas sabiedrību”. Koalīcija aicina arī citas Latvijas politiskās partijas ieņemt līdzīgu nostāju.

Arī Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) ir aicinājusi ikvienu, kam svarīga latviešu valodas pastāvēšana arī tālākā nākotnē, piedalīties gaidāmajā referendumā un savākt vismaz vienu miljonu balsu par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu.

Kā ziņots, parakstu vākšanā referenduma rīkošanai par krievu valodu kā otru valsts valodu no šā gada 1.novembra līdz 30.novembrim piedalījušies 183 046 vēlētāji, tādējādi referendums, visticamāk, notiks. Galīgie parakstu vākšanas rezultāti varētu būt zināmi gada izskaņā, jo nepieciešams laiks saņemto parakstu pārbaudei.

Par likumprojektu, kas paredz grozīt Satversmes 4., 18., 21., 101. un 104.pantu, būs jārīko referendums neatkarīgi no tā, vai Saeima iesniegto likumprojektu noraidīs vai pieņems, jo likums “Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu” nosaka, ka tautas nobalsošanu rīko, ja Saeima ir grozījusi Satversmes 1., 2., 3., 4., 6. vai 77.pantu. Lai Saeimas pieņemtais likums par grozījumiem Satversmes 1., 2., 3., 4., 6. vai 77.pantā iegūtu likuma spēku, tas nododams tautas nobalsošanai.

Referendums notiks divus mēnešus pēc tam, kad Saeima būs pieņēmusi lēmumu par vēlētāju rosinātajiem Satversmes grozījumiem, un tas valsts budžetam maksās 1,7 miljonus latu.

Referendumā Satversmes grozījumi tiks pieņemti, ja par tiem nobalsos vairāk nekā puse balsstiesīgo vēlētāju, kuru skaits 11.Saeimas vēlēšanās bija 1 543 786, tātad par otras valsts valodas piešķiršanu referendumā būs jānobalso vismaz 771 893 vēlētājiem.

Pensiju sistēma – sakropļota; Viņķele sola diskusiju par reformām

/ Andris / Komentēt

Rīga, 24.nov., NOZARE.LV. Partiju vēsturiskie politiskie apsvērumi sakropļojuši sākotnēji pareizu sociālās apdrošināšanas sistēmu, tāpēc nepieciešama plaša sabiedrības diskusija par tās reformām, biznesa portāla “Nozare.lv” rīkotajā diskusijā par sociālā budžeta ilgtspēju sacīja labklājības ministre Ilze Viņķele.

Diskusijā piedalījās arī Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Aija Barča, Latvijas Pašvaldību savienības padomniece sociālajos jautājumos Silvija Šimfa, Rīgas domes Labklājības departamenta Sociālās pārvaldes priekšnieks Mārtiņš Moors, Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents Henriks Danusēvičs, Latvijas Pensionāru federācijas priekšsēdētāja Aina Verze un finanšu konsultāciju kompānijas “IBS Prudentia” partneris Ģirts Rungainis.

Viņķele norāda, ka, lai saprastu, kas nestrādā, būtu jāveic kļūdu vai problēmu analīze. “Tad nāktu ārā vairāki vēsturiski brīži sociālās apdrošināšanas sistēmā, kas, es piekrītu, politisku apsvērumu dēļ ir kropļojuši sākotnēji pareizo sistēmu,” atzina ministre.

Viņasprāt, pirmais punkts ir neieviestais 4.pensiju līmenis, kurā bija jāieskaita nauda no uzņēmumu privatizācijas. “Visi zinām bēdu stāstu ar “Latvijas Kuģniecību”, un zinām, kā pilsēta pie jūras ietekmē kuģniecības peļņas sadali, kā arī zinām, ko tas ir nodarījis sociālajam budžetam neieņemto dividenžu rezultātā. Naudu pumpēja ārā uz ofšoriem, un neviens santīms neieripoja budžetā,” piebilda Viņķele.

Otrs jautājums esot par publikai patīkamo, bet finansiāli nesegto lēmumu par vecāku pabalstu izmaksu no sociālā budžeta, kaut arī sociālās apdrošināšanas likmē šī izmaksa neesot tikusi iekļauta.

Trešais punkts esot visiem piešķirtās pensiju piemaksas, kas pilnīgi radikāli atšķiroties no sākotnēji iecerētās pensiju sistēmas.

“Šie ir vismaz trīs pietiekami nopietni, politiski pieņemti lēmumi, kas atstājuši ietekmi uz sociālo budžetu. Un, līdz šāda plaša diskusija par lēmumu un seku apzināšanu nebūs veikta, runāt par to, ka kaut ko mainām, raujam nost un būvējam vietā nezin ko, manuprāt, ir nepareiza,” uzskata Viņķele.

Valsts pamatbudžeta bāzes izdevumi 2012.gadam aprēķināti 3,2 miljardi latu, 2013.gadam – 3,05 miljardi latu un 2014.gadam – 3,033 miljardi latu. Savukārt valsts speciālā budžeta bāzes izdevumi 2012.gadam ir aprēķināti 1,41 miljardi latu, 2013.gadam – 1,397 miljardi latu un 2014.gadam – 1,278 miljardi latu.

Mihails Hazans: Latvijas zaudējumi no vismaz 200 000 cilvēku emigrēšanas – ap 100 miljardiem latu

/ Andris / Komentēt

www.DELFI.lv  10. novembris 2011

Pēdējos desmit gados no Latvijas aizbraukuši vismaz 200 000 cilvēku, un valsts zaudējumi no emigrācijas saskaņā ar piesardzīgu vērtējumu ir aptuveni 100 miljardi latu, neskaitot nepiedzimušus bērnus, intervijā laikrakstam “Diena” saka šā gada “Spīdolas balvas ekonomikā” ieguvējs, Latvijas Universitātes ekonometrijas profesors Mihails Hazans.

“Tas, ka desmit gados aizbraukušo skaits no Latvijas, šis skaitlis – 200 tūkstoši cilvēku – ir faktiski pierādīts. Šos cilvēkus var atrast dokumentētus citu valstu reģistros. Vairs nevajag zīlēt, vai ir aizbraukuši 100 tūkstoši vai 200 tūkstoši, nevajag fantazēt, ka varbūt puse jau ir atpakaļ un nemaz tik traki nav,” saka pētnieks.

Visvairāk Latvijas iedzīvotāji devušies uz Lielbritāniju – uz šo valsti laikā no 2000.līdz 2010.gadam aizbraukuši 76 – 87 tūkstoši cilvēku. Nākamā ir Īrija, uz kurieni saskaņā ar pētnieka aplēsēm aizdevušies 28 – 34 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Seko Ziemeļvalstis, uz kurieni aizdevušies 11–13 tūkstoši cilvēki, visvairāk – uz Norvēģiju.

Uz pārējām Eiropas Ekonomiskās zonas valstīm 2000.–2010.gadā ir aizplūduši 21–24 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, bet uz ASV, Kanādu, Austrāliju, Jaunzēlandi un Turciju – 14–18 tūkstoši, uz citām valstīm – vēl 19–24 tūkstoši, saka pētnieks.

“Latvijas zaudējumi no pēdējo desmit gadu emigrācijas šodienas cenās – pēc visai piesardzīga vērtējuma – ir ap 100 miljardiem latu, neskaitot nepiedzimušos bērnus. Cilvēks, kas ir aizbraucis 30 gadu vecumā, varētu būt strādājis Latvijā vēl 35 gadus. Ņemot vērā iekšzemes kopproduktu uz vienu strādājošo, pārrēķinot uz 35 gadiem, protams, attiecīgi diskontējot rezultātu, var lēst, kāds tas ir,” tā profesors.

Viņš intervijā saka, ka lielākais zaudējums no aizbraukušajiem “nav tikai tie miljardi latu”, ko no Latvijas aizbraukušie vairs nedos Latvijas ekonomikai, bet gan reproduktīvais zaudējums. “Šeit nedzims viņu bērni, arī tie vairs nestrādās un nemaksās nodokļus Latvijā, un viņiem arī vairs nedzims bērni šeit. Novērtēt patieso emigrācijas zaudējumu ir ļoti smagi,” atzīst Hazans.

Viņaprāt, Latvija pārskatāmā nākotnē nevarēs izvairīties no papildu darbaspēka piesaistes no ārpuses.

“Latvijā ir ļoti liels iedzīvotāju trūkums vecuma grupā no 18 līdz 34 gadiem – tā ir vecuma grupa, no kuras visvairāk aizbrauca. Gan no darba tirgus, gan iedzīvotāju reproduktīvās atjaunošanās viedokļa tā ir mērķa vecuma grupa. Redzot tik lielu skaitu aizbraukušo, es nesaskatu iespējas, kā – ne ar dzimstības palielināšanu, ne efektīvāku darba resursu izmantošanu – iespējams aizpildīt to robu, kas ir. Var mēģināt atgriezt daļu no emigrantiem, bet tas viss kopā nebūs pietiekami, lai aizpildītu to iedzīvotāju trūkumu, kas ir radies,” uzskata Hazans.

Viktors Avotiņš: Ar budžetu. Bez morāles

/ Andris / Komentēt

NRA.LV Piektdiena, 14.oktobris (2011) | Viktors Avotiņš

Ja es būtu saprātīgs, tad arī parakstītos zem vairāku ietekmīgu Eiropas runasvīru vēstījuma Par Atbildības un solidaritātes paktu. Taču nez kāpēc ienāca prātā Mārtiņš Luters («prāts ir sātana pirmā mauka»), un es nolēmu šodien būt nesaprātīgs.

Varbūt rīt mani vairs nemulsinās šā teksta autoru aprobežošanās uzskatā, ka Eiropai ir tikai ekonomiskā apziņa. Jo rīt izskalošu no smadzenēm to, ka «jaunā Eiropas apziņa ir kultūras, enerģētisko, ekonomisko, demogrāfisko, morālo un vairāk par visu politisko un militāro vājumu apziņa» (E. Morēns, Domājot par Eiropu). Varbūt man atklāsies, ka šis vēstījums arī runā par Eiropu kā «likteņa kopības apziņu»

(E. Morēns). Bet pagaidām man šis teksts nesatur neko vairāk par aprobežotību saimnieciskās konsolidācijas interešu ietvaros. Tik to, ka tā autoriem vajag, lai ES, piemēram, iztiek ar ierobežotu dalībvalstu diplomātisko korpusu un vienu kopīgu ES bruņoto spēku vadību tikai budžeta, nevis ES evolūcijas, tās tautu nākotnes dēļ. Es saskatu šajā tekstā (kas acīmredzot domāts kā Stabilitātes un attīstības pakta politiska virsbūve) nevis vēlmi solidarizēt, bet gan vēlmi autoritarizēt Eiropu.

Turklāt pat Ādolfs savos uzstādījumos nebija tik primitīvs: «Gandrīz ikvienam nākas izjust uz savas ādas saimniecisko nabadzību. Tas kļūst par pietiekamu pamatojumu tam, lai tieši ekonomiskajā stāvoklī saskatītu visa notiekošā galveno cēloni. Plaši iedzīvotāju slāņi daudz mazāk tiecas saskatīt sabrukuma cēloņus politiskos, kultūras, tikumiskos, morālos faktoros. Šajā ziņā daudzu cilvēku jūtas un saprāts atsakās tiem kalpot. (..) Tāda diagnoze noved pie tā, ka arī atveseļošanās līdzekļus meklē tikai saimnieciskajā sfērā» (Mein Kampf). Toties Voldiņš droši vien priecājas, ka atkal tuvojas viņa sapnis. Jo «politiski pārveidojumi patiesi demokrātiskā virzienā un, jo vairāk, politiskas revolūcijas nekādā gadījumā, nekad un nekādos apstākļos nevar ne aizēnot, ne vājināt sociālistiskās revolūcijas lozungu», bet «kapitālisma apstākļos nav iespējama atsevišķu saimniecību un atsevišķu valstu ekonomiskās attīstības vienmērīga augšana. Kapitālisma apstākļos nav iespējami citi līdzekļi, lai laiku pa laikam atjau not izjaukto līdzsvaru, kā krīzes rūpniecībā, kari politikā» (Par Eiropas Savienoto valstu lozungu).

Piesaucu šos abus tāpēc, ka man riebjas, ja sistēmas (ekonomiskā, politiskā, sociālā) krīze tiek izmantota, lai ar varu mainītu tās vai citas struktūras politiskās integrētības pakāpi. Tas man atgādina šo abu praksi. Vispirms izmainīsim, domāsim pēc tam. Jo krīze, redz. Tad jau labāk uzreiz skaidri un gaiši definēt galamērķi. Tādu politiskās Eiropas modeli, kādu autori uzskata par labāko. Bet – centralizēta politiska mērķa vietā ir spekulācijas ap tukšu vietu, kurā pamazām un paslepen tiek pārsūknēta dalībvalstu suverenitāte. Man tas liecina gan par ES varas ģeopolitisku vājumu, gan par vēlmi solidarizēt tikai varu, nevis šīs varas suverēnus.

Jo, kamēr «mūsdienu Eiropai trūkst kopīgu ideju komplekta, trūkst iztēles, trūkst dāsnuma… Eiropa nešķiet sasniegusi īstenu un dziļu atbildības par sevi apjēgu» (V. Havels, The New York Times, 1993. g.), tikmēr nevar būt runa par likteņa kopību, tikmēr, manuprāt, nevar būt runa arī par eiropeisku ekonomisko disciplīnu. Var būt runa par solidaritāti un atbildību padomju gaumē.

Turklāt man nekļuva skaidrs, ko tad īsti un kālab grasās solidarizēt šie kungi. Vai tie grasās solidarizēt mūs mūsu pašu laimei vai arī banku un burbuļu glābšanai? Vai tie grib solidarizēt varu bailēs no sociāliem konfliktiem ES telpā vai arī tāpēc, ka kopā darbi tiešām sokas raitāk? Jautājumi izriet no šo pašu kungu un lēruma viņiem līdzīgu prakses. Manuprāt, ES līmenī mēs pieredzam, ka nacionālās ražošanas demontāža ir nozīmējusi arī sociālās aizsardzības sistēmas demontāžu ne tikai vairs jaunajās dalībvalstīs. Mūs aicina solidarizēties apstākļos, kad atklājies, ka nekam nederīga ES dalībvalstu imigrācijas politika, tās trūkums ES līmenī novedis līdz multikulturālisma (tieši kā politikas, nevis kultūras) krīzei. Utt.

Sāk likties, ka ES sabiedrība tiek tuvināta izdzīvošanas dilemmai tīši. Jo kritiskās, primitīvās situācijās arī lēmumus var atļauties pieņemt primitīvi – ar pavēli. Var izmantot paniku, nabadzību, neziņu par rītdienu… kā argumentus Eiropas galma, megaspēlētāju interešu apmierināšanai. Acīmredzot šie kungi uzskata, ka ES jau tuvojas tiem vajadzīgajai kondīcijai. Ka var sākt runāt, jo jautājumu – kas es tur būšu, kas mana tauta, mana valsts tur būs? – krīzes un nedrošības apstākļos uzdos mazākums.

Varbūt vislielāko pretestību manī rada tas, ka šis vēstījums pauž izteikti tehnoloģisku attieksmi pret politekonomisko īstenību. Ne cilvēks, ne tautas tajā nav nolasāmi. Tāpēc rodas iespaids, ka vēstījuma autorus cilvēki neinteresē. Pat ne kā darbaspēks, ne kā patērētāji. Ja ir runa par atbildību un solidaritāti, jāredz, uz kāda morāla pamata šie jēdzieni stāv.