Autors: Andris

Imants Vīksne: Sasniegts emigrācijas rekords

/ Andris / Komentēt

NRA.LV Pirmdiena, 3.oktobris (2011), plkst.07:24 | Imants Vīksne

Latvijas iedzīvotāji vidēji vēlētos ģimenē 2,5 bērnus, taču reāli ir nepilni 1,2. Valsts palīdzība viņu vēlmju piepildīšanā būtu teju vienīgais līdzeklis, kā nobremzēt nāves un emigrācijas izraisīto demogrāfijas kritienu, kas latviešus simt gadu laikā var padarīt par sarkanajā grāmatā ierakstāmu minoritāti.

Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati liecina, ka šā gada augustā uz dzīvi ārzemēs pārcēlušies 2300 Latvijas iedzīvotāju, kas kopš migrācijas uzskaites sākšanas ir absolūts rekords. Kopā gada pirmajos astoņos mēnešos emigrējuši 13 942 iedzīvotāji, un tas ir uz pusi vairāk nekā pērn šajā pašā periodā.

Oficiālie dati atspoguļo tikai tos aizbraukšanas gadījumus, par ko cilvēki paši paziņo Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei. Reālie dati ir vēl krietni satraucošāki – daudzi aizbrauc, valstij par to nepaziņojot, jo nevēlas sevi apgrūtināt ar šādu formalitāti vai strādā nelegāli.

Alternatīvu pētījumu ir veicis Latvijas Universitātes ekonometrijas profesors Mihails Hazans, Latvijas Iedzīvotāju reģistra datus korelējot ar citu valstu reģistros atrodamo informāciju. Pēc viņa aplēsēm, pēdējo vienpadsmit gadu laikā no Latvijas aizbraukuši vismaz 140 000 cilvēku. CSP uzrāda četras reizes pieticīgāku skaitli. Grandiozo atšķirību pētnieks Neatkarīgajai skaidro ar statistiķu slinkumu, nevis kādu komplicētāku iemeslu, piemēram, valsts vēlmi labāk izskatīties savu iedzīvotāju acīs. «Tā ir konkrētu cilvēku neizdarība!» M. Hazana aprēķinos pesimistiskākajā versijā figurē vēl lielāks skaitlis – ceturtdaļmiljons, un to par ļoti ticamu uzskata arī Nākotnes fonda valdes priekšsēdētājs demogrāfs Ilmārs Mežs. Pēc šogad notikušās tautas skaitīšanas pirmais neoficiāli publiskotais skaitlis bija 1,9 miljoni, ko CSP nekavējoties pasludināja par nepilnīgu darba versiju. «Tagad viņi cenšas pieaudzēt šo ciparu ar tiem, kas nedzīvo Latvijā. Nevienam taču nepatīk slikti cipari. Un, pēc Statistikas pārvaldes domām, ja cilvēks desmit gadu dzīvo Anglijā, bet reizi gadā atbrauc uz Latviju nosvinēt Jāņus, viņš vienalga ir Latvijas iedzīvotājs,» komentē I. Mežs.

Neatkarīgi no statistikas objektivitātes pakāpes, to, ka situācija ir satraucoša, ka nomirst un aizbrauc vairāk, nekā piedzimst, nenoliedz neviens.

Taču līdz konkrētai rīcībai tās labošanā valsts vēl nav tikusi. Demogrāfs secina: «Pašlaik mēs esam apstākļu noskaidrošanas un spriešanas fāzē.» Un te jautājums ir par sabiedrības prioritātēm.

Tādu pašu naudu, ko Latvija ieguldījusi Dienvidu tilta būvniecībā, Igaunija likusi dažādās demogrāfijas programmās, un šobrīd viņi spējuši mirstību salāgot ar dzimstību, kaut gan pēc Padomju Savienības sabrukuma atradās tādā pašā demogrāfijas bedrē kā mēs. Viņu ģimenēs piedzimst 1,7 bērni, mūsējās mazāk nekā 1,2.

I. Mežs atzīst, ka piespiest tautu vairoties nav iespējams, taču valsts var atbalstīt tos cilvēkus, kas vēlas vēl vienu bērnu – dot pabalstus, sniegt nodokļu atvieglojumus, nodrošināt bērnudārzu, brīvpusdienas, ārstēt neauglīgās ģimenes utt.

Protams, demogrāfijas līkņu kritumi nav tikai Latvijas problēma. Globalizācija radījusi apstākļus, kuros aizbraukt projām labākas dzīves meklējumos ir vienkāršāk nekā jebkad agrāk. Turklāt modernajā sabiedrībā arī lielu ģimeņu veidošana un bērnu audzināšana iziet no modes. «Tas ir šīs civilizācijas beigu sākums,» pesimistiski secina demogrāfs. Tāpēc citas Eiropas valstis tik izmisīgi iegulda līdzekļus demogrāfijas uzlabošanā. Arī Latvijai jārīkojas līdzīgi. Kas notiks, atstājot situāciju pašplūsmā, Nākotnes fonds jau pirms gada ieskicēja atklātā vēstulē Saeimai, valdībai, prezidentam un latviešu tautai:

«Kopš neatkarības atjaunošanas 20 gadu laikā 500 000 Latvijas iedzīvo-tāju auglīgajā vecumā ir radījuši tikai 300 000 pēcnācēju. Nākamā paaudze, šie 300 000, pie pašreizē- jā dzimstības līmeņa ra-dīs, augstākais, tikai 180 000 pēcnācēju. Ja stāvoklis kardināli nemainīsies, zemās dzimstības dēļ no pašreizējiem 1,3 miljoniem latviešu līdz 2050. gadam būs palikuši tikai aptuveni puse. 2100. gadā mēs būsim vairs tikai 0,2–0,3 miljoni un līdz ar to mūsu pēcnācēji pēc 100 gadiem veidos vien nelielu minoritāti no nākotnes Latvijas iedzīvotājiem. Šajos aprēķinos nav ņemtas vērā emigrācijas tendences.

Ušakovs: SC gatava iet koalīcijā arī bez sociālistu partijas pārstāvjiem

/ Andris / Komentēt

Rīga, 1.okt., LETA. Ja nesakritīs apvienībā ”Saskaņas centrs” (SC) ietilpstošo politisko spēku – Jāņa Urbanoviča vadītās partijas ”Saskaņa” un Alfrēda Rubika vadītās Latvijas Sociālistiskās partijas (LSP) – viedokļi par koalīcijas veidošanas principiem, tad koalīcijā būtu gatava darboties arī tikai partija ”Saskaņa” bez LSP, šādu SC līdera Nila Ušakova viedokli aģentūrai LETA pauda viņa preses sekretāre Anna Kononova.

”SC sastāv no divām partijām – ”Saskaņas” un LSP. Dažreiz mums starp divām partijām viedokļi nesakrīt. Bet, ja mums viedokļi nesakritīs tik svarīgā jautājumā kā koalīcijas veidošanas principi, tad iespējamo koalīcijas deklarāciju būs gatava parakstīt tikai partija ”Saskaņa”, kas ir gatava uzņemties tādu atbildību,” norādīja Ušakovs.

Jau vēstīts, ka Zatlera reformu partijas (ZRP) valde naktī no piektdienas uz sestdienu pēc daudzu stundu garas sēdes nolēmusi, ka jāveido plaša koalīcija no ZRP, “Vienotības” un SC un aicinājusi šīs koalīcijas vadīšanu uzņemties pašreizējam premjeram Valdim Dombrovskim.

”Vienotība” par šādu lēmumu esot “nepatīkami pārsteigta”, jo koalīcijā labāk vēlētos redzēt nacionālo apvienību, savukārt SC to vērtē pozitīvi un jau nodēvējusi par ”vēsturisku soli”.

ZRP valde savā šīs nakts paziņojumā arī norādījusi uz priekšnosacījumiem sadarbībai ar SC: Latvijas okupācijas fakta un valstiskuma nepārtrauktības atzīšana, tiesiskuma principu ievērošana un atbildīga ekonomiskā politika. “Mēs sagaidām neatgriezeniskus soļus no SC, kas skaidri apliecinās lojalitāti Latvijas valstij. Aizstāvot šīs pozīcijas sarunās ar SC, konstatējām šī politiskā spēka pausto gatavību konstruktīvi atbildēt uz šiem jautājumiem. SC jāatbrīvojas no interfrontes un komunistiskās partijas rēgiem, tāpat kā citām partijām jāatbrīvojas no iekšējā ienaidnieka meklēšanas,” teikts ZRP paziņojumā.

Kā lielākie pretinieki SC rindās okupācijas fakta atzīšanai tiek minēti tieši tajā ietilpstošā politiskā spēka LSP pārstāvji, kurus vada kādreizējais Interfrontes līderis Rubiks.

SC parlamenta ārkārtas vēlēšanās ieguva visvairāk jeb 31 mandātu. ZRP ieguvusi 22 mandātus, “Vienotība” – 20 mandātus, VL-TB/LNNK – 14 mandātus, bet ZZS – 13 mandātus.

Jaunajā Saeimā no SC saraksta ievēlētā 31 deputāta tikai trīs ir LSP pārstāvji, bet pārējie 28 deputāti ir no partijas “Saskaņa”. LSP parlamentā pārstāvēs Artūrs Rubiks, Raimonds Rubiks un Igors Zujevs. 10.Saeimā SC frakcijā bija 29 mandāti un tajā bija par vienu LSP deputātu vairāk, bet jaunajā Saeimā nav iekļuvis Sergejs Fjodorovs.

Politisko organizāciju (partiju) apvienība “Saskaņas centrs” tika nodibināta 2005.gadā un tā ietvēra sevī piecas kreisas, kreisi centriskas un centriskas partijas – Daugavpils pilsētas partiju, Tautas saskaņas partiju, partiju “Jaunais centrs”, Latvijas Sociālistisko partiju un Sociāldemokrātisko partiju.

Četras no tām – Tautas saskaņas partija, politiskā partija “Jaunais centrs”, Sociāldemokrātiskā partija un Daugavpils pilsētas partiju – vienojās par apvienotas Sociāldemokrātiskās partijas “Saskaņa” izveidošanu. Visas šīs partijas likvidējušās.

Patlaban apvienība “Saskaņas centrs” sastāv no sociāldemokrātiskās partijas “Saskaņa” un Latvijas Sociālistiskās partijas. SC valdes priekšsēdētājs ir Ušakovs, “Saskaņu” vada Urbanovičs, bet LSP – Rubiks.

ZRP nolemj koalīciju veidot ar “Vienotību” un SC; par premjeru aicina Dombrovski

/ Andris / Komentēt

Rīga, 1.okt., LETA. Zatlera reformu partijas (ZRP) valde šonakt pēc daudzu stundu garas sēdes nolēmusi, ka jāveido plaša koalīcija no ZRP, “Vienotības” un “Saskaņas centra” (SC) un aicinājusi šīs koalīcijas vadīšanu uzņemties pašreizējam premjeram, “Vienotības” pārstāvim Valdim Dombrovskim.

Kā aģentūru LETA informēja ZRP pārstāve Daiga Holma, ZRP uzskata, ka Latvijai šobrīd ir nepieciešams lēmums par SC aicināšanu valdībā un šī plašā koalīcija nodrošinās iespēju vislabāk īstenot Latvijas vēlētāju vairākuma gribu.

SC ir gatavs runāt par sava atbalsta sniegšanu Dombrovskim kā premjeram, ja “Vienotība” piekritīs strādāt lielajā koalīcijā, šādu SC līdera Nila Ušakova viedokli aģentūrai LETA pauda viņa preses sekretāre Anna Kononova.

“Valdis Zatlers jau otro reizi šogad pieņēmis vēsturisku lēmumu. SC augsti vērtē ZRP valdes lēmumu, kas ir pieņemts rūpējoties pirmkārt par valsts interesēm. Mēs esam pārliecināti, ka arī “Vienotība” būs gatava uzņemties atbildību un kopā veidot plašu un stabilu koalīciju, kas būs spējīga nostrādāt Latvijas labā trīs gadus,” norāda Ušakovs.

ZRP valdes savā paziņojumā norāda, ka Latvijas valsts ir tik stipra, cik saliedēta ir Latvijas tauta. “Spēcīga Latvijas valsts ir mūsu pamatvērtība. Jau ilgu laiku to vājina etniskā sašķeltība un neuzticēšanās. Mēs ilgstoši tērējam enerģiju, meklējot iekšējus ienaidniekus, kamēr mūsu kaimiņi savā attīstībā virzās uz priekšu. Viens no Zatlera reformu partijas pamatprincipiem ir nepārprotams uzstādījums – pārtraukt sabiedrības naida un nesaskaņu vairošanu un pārnest fokusu uz diskusiju par Latvijas nākotni un to, kā pārveidot valsti par tādu, kurā cilvēki grib dzīvot un audzināt bērnus.”

Piedaloties Saeimas ārkārtas vēlēšanās, ZRP apsolījusi aizstāvēt un īstenot reformas un veidot tiesisku valsti un saliedētu sabiedrību. Vēlēšanās ZRP guvusi nepārprotamu mandātu rīcībai valdībā, lai īstenotu nospraustos mērķus. “Mēs apzināmies, ka izšķiršanās par valdības koalīcijas sastāvu ir liela atbildība, un jebkurš šāds lēmums nav nedz viegls, nedz vienkāršs,” atzīst ZRP valde.

ZRP neapšaubāmi atzīst, ka “Vienotība” ir tuvākais ideoloģiskais partneris ar pieredzi valsts pārvaldē un daudziem saskarsmes punktiem mūsu programmās. Vienlaikus ZRP apzinās, ka izvirzītie reformu plāni ekonomikas, politiskās sistēmas, izglītības un citās jomās ir īstenojami tikai ar plaša vairākuma atbalstu Saeimā.

Sarunu rezultātā ZRP secinājusi, ka daļu programmatisko uzstādījumu ir iespējams vienlīdz labi īstenot koalīcijā ar nacionālo apvienību VL-TB/LNNK un SC. Vienlaikus vairākos nozīmīgos jautājumos pastāvot atšķirīgas iespējas. ZRP ekonomikas un izglītības programmas sadaļas ir daļēji iespējams īstenot koalīcijā ar “Vienotību” un nacionālo apvienību, taču pilnvērtīgas reformas ir iespējamas plašākā koalīcijā. Savukārt vienas no prioritārajām ZRP programmas sadaļām – politiskās sistēmas reformas un sabiedrības saliedētības principus būs iespējams īstenot tieši koalīcijā ar SC, uzsver ZRP valde.

“ZRP vienmēr ir paudusi, ka mūsu mērķis ir Latvija kā stipra un tiesiska nacionāla valsts. Tāpēc sarunu gaitā esam ievērojuši jau iepriekš pasludinātos priekšnosacījumus sadarbībai ar SC: Latvijas okupācijas fakta un valstiskuma nepārtrauktības atzīšana, tiesiskuma principu ievērošana un atbildīga ekonomiskā politika. Mēs sagaidām neatgriezeniskus soļus no SC, kas skaidri apliecinās lojalitāti Latvijas valstij. Aizstāvot šīs pozīcijas sarunās ar SC, konstatējām šī politiskā spēka pausto gatavību konstruktīvi atbildēt uz šiem jautājumiem. SC jāatbrīvojas no interfrontes un komunistiskās partijas rēgiem, tāpat kā citām partijām jāatbrīvojas no iekšējā ienaidnieka meklēšanas,” teikts ZRP paziņojumā.

“Atcerēsimies, ka tieši etniskā sašķeltība ir kalpojusi par ideālu vidi oligarhiskajiem grupējumiem, izzogot valsti. Tiesiskums, caurspīdīga politika un taisnīgums ir sasniedzami tikai saliedētā sabiedrībā, kurā cilvēki spēj apvienoties kopīgo interešu īstenošanā. Šobrīd mums ir unikāla iespēja nojaukt etniskās neuzticēšanās mūri, lai veidotu vienotu tautu, kura īsteno varu neatkarīgajā Latvijas valstī. Plašai koalīcijai būs iespēja parādīt, ka visiem Latvijas pilsoņiem ir gan vienādas tiesības piedalīties valsts pārvaldīšanā, gan vienāda atbildība par Latvijas nākotni. Tāpēc mēs uzskatām, ka SC ir jāstrādā valdībā,” norāda ZRP.

ZRP piedalījās vēlēšanās ar solījumu par jaunu sākumu. Saliedētas sabiedrības valdībā varētu un vajadzētu spēt strādāt gan nacionālajai apvienībai, gan SC. “Mēs apliecinām ZRP vēlmi un gatavību sadarboties gan ar nacionālo apvienību, gan ar SC, taču diemžēl abi politiskie spēki ir devuši pietiekoši skaidrus signālus par nepārvaramām pretrunām,” savu lēmumu skaidro ZRP.

ZRP apzinoties sabiedrības viedokļa neviennozīmīgumu jautājumā par koalīcijas veidošanu ar nacionālo apvienību vai SC. Tajā pašā laikā daudzi patiešām nozīmīgi lēmumi esot saskārušies ar lielu sākotnējo pretestību visos laikos. Tomēr tieši tie parasti esot lēmumi, kas devuši nepieciešamo impulsu sabiedrības attīstībai.

“ZRP līdz šim ir demonstrējis savu izlēmību un atšķirību no līdzšinējās politiskās kultūras. Tieši progresīvas, no aizspriedumiem brīvas domāšanas un saliedētības idejas dēļ ZRP spēj pieņemt šo Latvijas valsts pastāvēšanai tik nozīmīgo lēmumu,” norāda partijas valde.

Savukārt “Vienotības” valdes sēdē varētu tik pieņemts lēmums par nacionālās apvienības ņemšanu koalīcijā, liecina partijas biedru izteikumi.

29.septembrī partijas “Pilsoniskā savienība” valde savā sēdē izskatīja jautājumu par koalīcijas veidošanas sarunām un vienbalsīgi nolēma atbalstīt “Vienotības” iesaistīšanos valdības koalīcijas veidošanā ar ZRP un VL-TB/LNNK. “Pilsoniskās savienības” valde uzdeva partijas pārstāvjiem “Vienotības” valdē uzturēt šo pozīciju.

LETA jau ziņoja, ka Valsts prezidents Andris Bērziņš pēc pirmā sarunu raunda noslēgšanas ar visām Saeimā ievēlētajām partijām preses konferencē norādīja, ka sagaida, lai 11.Saeimā iekļuvušās partijas un apvienības vienotos par koalīcijas modeli un sadarbības principiem līdz nākamās nedēļas beigām.

SC parlamenta ārkārtas vēlēšanās ieguva visvairāk jeb 31 mandātu. ZRP ieguvusi 22 mandātus, “Vienotība” – 20 mandātus, VL-TB/LNNK – 14 mandātus, bet ZZS – 13 mandātus.

Demogrāfs: migrācijas jautājumā netiek darīts pat minimālais

/ Andris / Komentēt

NRA.LV Otrdiena, 27.septembris (2011)

Vienīgais, kas ir izdarīts, risinot valsts iedzīvotāju skaita straujās samazināšanas jautājumu, – sākts spriest par to, ka kaut ko vajadzētu darīt, intervijā ziņu aģentūrai BNN sacījis demogrāfs, Nākotnes Fonda valdes priekšsēdētājs un IOM Rīgas biroja vadītājs Ilmārs Mežs.

Vērtējot Estonian Human Development augustā publicētos atzinumus, ka straujais demogrāfijas kritums un iedzīvotāju migrācija ir Baltijas valstu lielākā problēma, demogrāfs neizrāda izbrīnu.

«Patiešām, Baltijas valstu, visas Austrum Eiropas, bet īpaši Latvijas lielākā ilgtermiņa problēma ir zemā dzimstība, emigrācija un iedzīvotāju novecošanās,» teic Mežs, piebilstot, ka Latvijas iedzīvotāju skaita samazināšanās ir pārāk strauja – kopš 1990.gada ir zaudēti starp 0,5 un 0,7 miljoniem iedzīvotāju – atkarībā no tā, cik daudz aizbraucējus statistiķi pieskaitīs pie Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem. «Tātad vienas paaudzes laikā ir zaudēts katrs trešais vai katrs ceturtais valsts iedzīvotājs. Tātad attiecīgi mūsu pietiks vēl tikai trim vai četrām paaudzēm…,» atzīmē Mežs.

Tāpat viņš norāda, ka sabiedrībā valda uzskats, ka iedzīvotāju skaits var samazināties, piemēram, līdz miljonam, un tad to minimumu vajadzēs saglabāt. «Diemžēl šo utopiju nebūs iespējams īstenot – jo tad, kad būsim sarukuši līdz miljonam mēs tikai turpināsim strauji samazināties – tas ir lavīnveida process, ko nav iespējams apturēt pusceļā,» teic Mežs.

Fonda vadītājs, atzīmē, ka jau šobrīd Latvijas bērnu un jauniešu skaits vecumā līdz 18 gadiem ir divas reizes mazāks par viņu vecāku skaitu. «Pēc nedaudz gadiem šie jaunieši būs tie, kas paši kļūs par vecākiem un ja viņiem joprojām dzims vidēji tikai viens bērns, tad viņu bērnu skaits būs atkal divreiz mazāks. Tas būs jau četreiz mazāks salīdzinot ar viņu vecvecāku paaudzi. Citiem vārdiem, ja mēs nespēsim pietiekoši atbalstīt mūsu jaunās ģimenes, lai viņiem dzimtu vidēji vismaz divi bērni, tad jau vienas paaudzes laikā Latvijas iedzīvotāju izzušana paliks par neizbēgamu,» tā Mežs. Viņš uzsver, ka to var vērst par labu tikai tagad – īpaši tuvākos piecos gados, kamēr mums ir visvairāk divdesmitgadnieku.

Uz jautājumu, vai viņaprāt tiek darīts maksimālais, lai uzlabotu radušos situāciju, Mežs atbild: «Jāsaka, ka nevien netiek darīts maksimālais, bet arī netiek darīts pat minimālais. Diemžēl līdz šim diemžēl vēl nav izdarīts gandrīz nekas, lai šo situāciju varētu uzlabot. Vienīgais kas ir izdarīts – ir sākts runāt un spriest par to ka kaut ko vajadzētu darīt.» Viņš izsaka cerību, ka tiksim pāri šai spriešanas stadijai un jau 2012.gadā mūsu jaunās ģimenes sajutīs valsts un pašvaldību atbalstu, piemēram, ka patiesi visiem bērniem būs garantēta vieta bērnudārzos. «Jācer arī ka daudzie pirmsvēlēšanu solījumi demogrāfijas jomā patiesi tiks pildīti. Ģeniālas darbības neredzu, bet galvenā kļūda ir tā, ka joprojām tiek cerēts uz brīnumu – ka šī situācija atrisināsies pati no sevis, bez būtiska valsts budžeta ieguldījuma,» tā Mežs.

Attiecībā uz ziņojumu Par nepieciešamo rīcību, lai veicinātu darba meklējumos izbraukušo Latvijas iedzīvotāju atgriešanos, kuru izstrādā Kultūras, Ārlietu, Ekonomikas, Iekšlietu, Izglītības un zinātnes, Labklājības un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, Mežs norāda, ka ir par to dzirdējis, taču nav to redzējis. «Protams, ka tāds būtu ļoti nepieciešams. Tikai, ja politiķi cer, ka jebkādus būtiskus uzlabojumus varēs panākt esošā budžeta ietvaros, bet nepiešķirot papildus līdzekļus, tad šis dokuments būs kārtējais sapņojums bez reāla pielietojuma,» teic demogrāfs.

Vilis Vītols: Saskaņas Centrs un valdība

/ Andris / Komentēt

Vilis Vītols, Latvijas Avīze 19.09.2011

Trīs latviskās partijas – Zatlera Reformu partija, Vienotība un Nacionālā apvienība Visu Latvijai!-Tēvzemei un Brīvībai/LNNK – ir ieguvušas pārliecinošu uzvaru 11. Saeimas vēlēšanās – tām kopā ir 56 deputāti. Varam apsveikt sevi, Latvijas valsti un latviešu tautu, jo tagad mums ir cerība uz labāku, galvenais – godprātīgāku un taisnīgāku valsti. Šajā mūsu zvaigžņu stundā notiek kas neiedomājams – paceļas balsis, ka mums šī uzvara esot jāatdāvina. Turklāt jāatdāvina cilvēkiem, kas klausa naidīgai svešai varai un kas vēlas mūsu valsts bojā eju. Vajagot veidot koalīciju ar Saskaņas Centru (SC) un atdot tam daļu no varas.

Esam tā notrulināti ar visādām pļāpām, spriedelēšanu un rafinēto Krievijas melu propagandu, ka aizmirstam būtisko – Saskaņas Centrs jau nav nekas cits kā tā pati vecā Interfronte. Tikai nomaskējusies ar jaunu, glītu izkārtni Rīgas mēra krēslā, ar latviskiem uzvārdiem vēlēšanu sarakstā, kas pēc tam nekad neparādās Saeimā. Kā hameleons tas piemērojies apkārtnes krāsai, bet savos darbos ir uzticīgs Krievijas imperiālisma idejām. To pierāda viņu balsojumi Saeimā, viņu partijas programma un partijai tuvo cilvēku raksti krievu medijos. SC Saeimā vienmēr aizstāv tos risinājumus, kas Latviju vestu uz haosu – palielināt budžeta deficītu, lai mēs slīgtu arvien lielākos parādos, atlikt eiro ieviešanu, lai turpinātos devalvācijas draudi un investoriem būtu bažas ieguldīt Latvijā, atsaukt mūsu karavīrus no NATO misijām un sanaidot mūs ar ASV, kas ir Latvijas uzticamākie drošības garanti, uzstādīt nepamatotas prasības Starptautiskajam Valūtas fondam un Eiropas Komisijai un tā padarīt riskantu mūsu kredītu situāciju. Es varētu turpināt, bet drīzāk vēlos norādīt tiem lojālajiem Latvijas krieviem, kas balso par SC: tā darot, jūs urbjat caurumus laivā, kurā paši sēžat. Jūsu interesēs ir, lai Latvijai ietu labi. Tad arī jums ies labi. Jūsu intereses nav Maskavas intereses.

Kāpēc mums jādāvina mūsu uzvara? Vai tikai tādēļ, ka viņi dabūjuši 29% no balsīm? Ja Amerikas Savienotajās Valstīs Demokrātu partija iegūst 51% un republikāņi 49%, nevienam demokrātam nenāks prātā, ka valdībā būtu jālaiž kāds republikānis. Tas pats, ja republikāņi saņem 51%. Viņi veidos valdību tikai ar saviem cilvēkiem. Patiesībā šis būtu īstais brīdis raidīt Saskaņas Centram vēsti, ka viņi NEKAD netiks valdībā, kamēr turpinās savu līdzšinējo etnisko un impērisko politiku. Litmusa papīrs viņu patiesai gatavībai piedalīties kopīgā Latvijas celšanā būs brīdis, kad viņi piekritīs krievvalodīgo skolu pārejai uz valsts valodu.

Partijai un politiķiem, kas apsver šādu bezjēdzīgo koalīciju, es ieteiktu padomāt arī par savu personīgo nākotni. SC laišana pie varas ir savā ziņā tautas nodevība, ko latviešu vēlētāji neaizmirsīs. Jebkura no trim latviskajām partijām, kas laidīs SC valdībā, tā kopā ar šo Interfronti valdīs trīs gadus. Bet pēc tam – ardievu! Šlesers ar savu nodevību pielaida SC pie varas Rīgas Domē. Paskatieties, kā viņam ir gājis pēc tam. Tāpat Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) izveidoja de facto koalīciju ar SC 10. Saeimā, un vēlētāji viņus attiecīgi ir „sodījuši” 11. Saeimas vēlēšanās. Ar šo kļūdu ZZS sevi padarīja par grimstošu kuģi. Latviešu partija, kas iedos varu SC, būs politisks līķis.

Katrai no trim latviskajām partijām un viņu politiķiem ir jāatceras, ka mēs, kas par vienu no tām balsojām, mēs nebalsojām par SC. Kas vēlējās redzēt SC valdībā, tas balsoja par viņiem. Mēs balsojām par latvisku valdību. Uzspiest mums tagad kaut ko citu būtu piemānīt savus vēlētājus jau pašā sākumā.

Divdesmit gados latviešu vēlētājs ir mācījies un kļuvis gudrāks. Trīs latviskajām un godprātīgajām partijām ir jāturas kopā. Arī partija Visu Latvijai! ir pie mums uz palikšanu. Esmu pārliecināts, ka Vienotības atbalstītāju samazināšanās šajās vēlēšanās ir lielā mērā sekas no atteikšanās pieņemt koalīcijā Visu Latvijai! Tā bija dažu gļēvu partijas biedru ietiepšanās, lūk, Eiropā mūs sauks par nacionālistiem. Nu un kas tad būtu noticis? Tieši pagrieziens uz konservatīvo pusi pašlaik notiek vairākās Eiropas valstīs. Līdzīgs drosmes trūkums tagad varētu būt viens no iemesliem koalīcijai ar SC. Ja tādu neveidos, protams, Kremlis būs dusmīgs, bet tas arī viss.

Katrā situācijā būtu jājautā: ja mēs piekāpjamies, ja kaut ko dodam, ko mēs saņemsim pretī? Neredzu neko pozitīvu, ko Latvijai varētu dot pašeizējais SC ar tiem cilvēkiem, kas tur ir pie teikšanas. Viņi jau solīs visādus brīnumus, bet pēc tam notiks tieši pretējais. Daudzās mūsu institūcijās tiks iedētas Kremlim uzticīgas oliņas, kā tas pašlaik notiek Rīgas Domē. Viņu cilvēkiem, lai arī kā mēs un mūsu sabiedrotie to nevēlētos, būs iespēja okšķerēt NATO slepenās lietas, viņiem būs pieeja valsts noslēpumiem. Pastiprināti tiks bīdīta krievu valoda visās valsts apritēs. Mūsu uzticamība Rietumu aprindās mazināsies, un viens ir skaidrs – mūsu latviskās Latvijas ideāls attālināsies. Bez vajadzības un neko nesaņemot pretī. Nobeigšu ar domu, ko dzirdu sarunās ar daudziem latvisko partiju atbalstītājiem. Tas ir vēlējums jaunajai Saeimai – lai Latvijā valdītu latviska valdība. Krievi lai valda Krievijā.

Ieva Nikoleta Dāboliņa: PASAKA PAR LATVIJU

/ Andris / Komentēt

Divdesmit divi gadi bija mūsu Latvijas Republikas zelta laikmets. Ar visām kļūdām un trūkumiem – tas ir laiks, kurā pierādījām, ka esam cienīgi, lai mums būtu sava valsts. To mums neviens nevar atņemt un tikai tam pateicoties, mūsu valsts turpinās.

Divdesmit divos gados ar čaklu darbu, neatlaidību un lielu garīgu pacēlumu no krāsmatām un pelniem mēs radījām latvisku taisnības un pārticības valsti.

Divdesmit gadi pagājuši atjaunotajā Republikā. Vai pēc diviem gadiem varēsim lepoties ar savu valsti? Divos gados pat viens cilvēks var izdarīt ļoti daudz. Cik daudz varam izdarīt mēs visi kopā – divi miljoni latviešu?

Mēs stundām ilgi varam runāt par to, kas mūsu zemē ir slikti, netaisnīgi un ļauni. Bet vai mēs zinām, ko tieši un kā gribam mainīt?

Okupācijas laikā, 80. gadu sākumā, kad veikali mēdza būt tukši kā izslaucīti, tautā klīda joks, ko šodienas bērniem nesaprast. “Veikalā nav banāni? Bet vai tad jūs tos pieprasāt?” Šodienas bērni vienkārši pajautātu – “Nu kādēļ tad jūs neprasījāt tos banānus? Vai tas, kas sevišķs?”

Mēs nevarējām iedomāties, ka varētu prasīt. Pat veikalā redzot banānus, mēs paietu tiem garām.

Tāpat mēs nevarējām iedomāties, ka varam gribēt savas valsts neatkarību. Ja nebūtu cilvēku, kas visus okupācijas gadus to auklēja savās domās, cīnījās un nežēloja savas dzīvības, mums šodien nebūtu savas valsts.

Ikkatra, pat pavisam parasta un ikdienišķa lieta vai lietu kārtība sākumā rodas mūsu domās, tad tiek nosaukta vārdos un tikai tad realizējas dzīvē. Savu pasauli mēs radām paši. Vai mēs ticam, ka Latvija var būt citādāka? Un ja tā – tad tieši kāda ir mūsu Latvija? Es izstāstīšu pasaku… Vislabākajā vietā pasaulē ir kāda zeme. To neskar ne stipras vētras, ne zemestrīces. Tajā krāšņi mainās visi četri gadalaiki, katrs nākdams ar savu skaistumu un dāvanām.

Tās balti smilšainos krastus apskalo jūra – skaista un tīra. Cauri zemei plūst lielas un mazas upes, zilajās debesīs spoguļojas dzidri ezeri. Pusi zemes klāj zaļi meži, kuros mīt dzīvnieki un putni, kādus citās zemēs vairs nesastapt. Auglīgā zeme ir sakopta kā dārzs.

Uz katra pakalna, kokiem apvīta stāv lauku māja, kurā mīlēti, laimīgi, veselīgi un zinātkāri aug vismaz četri bērni. Viņi palīdz vecākiem strādāt savā saimniecībā vai nelielā ražotnē. Ik darba dienu viņi dodas uz savu mazo lauku skolu, paaugoties brauc uz apriņķa skolu, kurā mācās savas tautas vēsturi, literatūru un ģeogrāfiju, dzied korī, mācās ķīmiju, fiziku, matemātiku un vairākas svešvalodas.

Šīs zemes bērni ir gudrākie un spējīgākie pasaulē. Šajā zemē dzīvo skaistākās meitenes, gudrākie un brašākie puiši, mīlošākās mātes un tēvi.

Cilvēki, televīzija un radio runā, dzied, raud un smejas latviešu valodā.

Svētdienās ģimenes dodas uz baznīcu vai saieta namu, kas vienlaicīgi ir garīgās un sabiedriskās dzīves centrs. Sabiedrībā valda savstarpēja mīlestība, cieņa un izpalīdzība.

Gludi un kārtīgi ceļi un dzelzceļi savieno vietas un cilvēkus. Valsts eksporta bilance četras reizes pārsniedz importu. Eksportē augstas kvalitātes pārtiku, koksnes izstrādājumus un papīru, augsto tehnoloģiju izstrādājumus, medikamentus, kosmētiku, dizaina priekšmetus, rokdarbus, mūziku un mākslu.

Svarīgākos pagasta, novada un valsts jautājumus cilvēki izlemj, tieši balsojot. Valsti vada cilvēki, kas bauda vispārēju cieņu un uzticību. Tiešās vēlēšanās tiek ievēlēts pats spējīgākais, godīgākais un gudrākais tautas pārstāvis – valsts Prezidents.

Zemi apsargā neliela, izcili profesionāla, uzticama un moderni bruņota armija. Visi darbspējas vecuma vīrieši un liela daļa sieviešu ir zemessardzē. Šajā zemē nav noziedzības, netiklības, alkoholisma, narkomānijas, pamestu bērnu un slimu un vecu cilvēku.

Valsts visā pasaulē ir slavena ar talantīgajiem cilvēkiem, īpašo latviešu kultūru, mākslu un arhitektūru, drošību, kārtību un tīrību, kādu citur nesastapt.

Visā pasaulē runā par šo laimes zemi.

Šī ir mana Latvija. Kāda ir jūsu Latvija?

Vai uzdrīkstaties sapņot? Vai labi sapņi var būt pārāk lieli un pārdroši? Vai pieticīgi sapņi vairs ir sapņi?

Tie, kas smejas par lieliem sapņiem, paši nav spējīgi ne tādus izsapņot, ne izstāstīt, ne arī izvest dzīvē. Tie ir mazi, sīku iegribu un zemu tieksmju cilvēciņi. Viņu laiks tuvojas beigām.

Viņi baidās zaudēt savus sīkos sapņus, jo tie ir pretrunā ar mūsu lielajiem.

Aiz bailēm viņi mūs māna un stāsta, ka nedrīkstam sapņot, nedrīkstam gribēt.

Pēc tam nokauj patiesību un neļauj to runāt – tā esot pārāk radikāla un dažiem var radīt kaunu, individuālās neērtības un materiālus zaudējumus.

Kā pēdējo iznīcina mīlestību – darba un radīšanas prieku.

Bez sapņiem, aizbāztām mutēm, sasaistītām vai bezcerībā nolaistām rokām, mēs būsim tieši tādi, kādus mūs grib redzēt svešas varas un viņu kalpi. Vislabāk lidostā, gaidot uz aizejošo reisu – ar visiem bērniem un ģimenēm.

Neļaujiet tam notikt!

Izsapņojiet savu Latviju. Noticiet tai. Stāstiet par to citiem. Un tad soli pa solim radiet Latviju.

Vissvarīgākās lietas nemaksā neko. Priecāsimies par sauli, vēju, lietu un dabu mums apkārt – laukiem, mežiem, Ventas rumbu un jūru.

Smaidīsim viens otram – uz ielas, veikalā, autobusā.

Pasveicināsim un uzmundrināsim viens otru. Mēs zinām, kā sirdi sasilda viens silts un latvisks “Labrīt!”

Iedosim kaut dažus santīmus vai maizes klaipiņu otram cilvēkam, kam gribas, bet nav ko ēst.

Mīlēsim savus un svešus bērnus. Palīdzēsim veciem un slimiem cilvēkiem.

Sakopsim savu māju, dārzu, sētu vai ielu. Stādīsim kokus un puķes.

Mācīsimies un dalīsimies savās zināšanās ar tiem, kam tās var noderēt.

Pulcēsimies, spriedīsim un lemsim sev svarīgas lietas. Skaļi un droši prasīsim to, kas mums svarīgs. Teiksim un prasīsim pretī patiesību.

Nebrauksim projām, nepārdosim savu zemi, nepametīsim savus bērnus!

Nekādi pasaules labumi nespēs aizstāt viņiem mūsu mīlestību un uzmanību.

Neviena pasaules zeme nebūs tik skaista, lai kompensētu dzimto valodu, Latvijas ainavu, smaržas, skaņas un draugu pleca sajūtu blakus.

Soli pa solim celsim savu sapņu zemi.

Divdesmit gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai atsijātu graudus no pelavām. Mēs varam vērtēt cilvēkus pēc darbiem, nevis vārdiem vai frizūrām. Turēsim acis un ausis vaļā! Neklusēsim, ja zinām patiesību!

Vēl divi gadi un atjaunotajai Latvijai būs divdesmit divi gadi.

Divos gados bērns aug, iemācās staigāt, runāt un kļūst par mazu, bet izteiktu personību.

Divos gados maza zīle izaug par ozolu, kas nav sajaucams ar citiem kokiem un pēc gadu simtiem tiks drukāts uz naudas zīmēm.

Cik daudz divos gados varam izdarīt mēs visi kopā – divi miljoni latviešu?

Iztaisnosim muguras un ievilksim elpu – mēs varam neticami daudz!

Jo mīlam sevi un savu sapņu zemi – Latviju!

Ieva Nikoleta Dāboliņa: PASAKA PAR LATVIJU / SAEIMAI. KO TEIKTU ES… / ĶĒDES VĒSTULE SILTĀM ROKĀM