Mans vecākais dēls mācās skolā, kas nesen tiesā izcīnījusi tiesības likumīgi pusdienās un launagā gatavot tikai ēdienus bez gaļas un zivīm. Un tas daudzus sajūsmina. Un tikpat daudzus  – ja ne vairāk – šokē. Jo kā var bērniem ar varu nedot gaļu! Tie vecāki, kas paši esot tik dulli, ka ēd veģetāri, acīmredzot savu dullumu nolēmuši nodot bērniem, ja jau viņiem liedz pilnvērtīgu uzturu, kura sastāvā neapšaubāmi jābūt gaļai un zivīm…

Kāpēc es par to rakstu? Gluži vienkārši saredzu šajā ažiotāžā atkal daudzas savstarpēji pretrunīgas un nesavietojamas pazīmes. Pirmkārt, sabiedrības stress, izdzirdot jutīgos vārdus vai izteicienus – šajā gadījumā – veģetārisms -, kārtējo reizi ir lieliska paraugstunda ārkārtīgi augstajam neiecietības līmenim, kāds mūsos valda. Un es negribu novelt šo pārmetumu uz citiem – nē, tādi uzplaiksnījumi pamanās iesprukt ikvienā no mums, mūsu ģimenēs, tuvējo draugu lokā. Iecietība nozīmē, ka, neraugoties uz to, ko ēdu vai neēdu es pati, es neiejaucos…