Ušakovs parakstījies par otrās valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai

Rīga, 8.nov., LETA. Lai arī “Saskaņas centrs” (SC) vārdos neatbalsta referenduma rīkošanu par otrās valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, tā līderis, Rīgas mērs Nils Ušakovs ir parakstījies par referenduma sarīkošanu.

Politiķis masu medijiem izsūtītajā paziņojumā, kuru viņš parakstījis kā Latvijas pilsonis, savu rīcība skaidro nevis kā vēršanos pret latviešu valodu, bet gan cīņu par savu pašcieņu.

Ušakovu saniknojusi apvienības “Visu Latvijai”-“Tēvzemei un brīvībai”/LNNK (VL-TB/LNNK) ministru rīcība, kuri valdībā nobalsoja pret līdzekļu piešķiršanu referenduma sarīkošanai. “Atbilstoši likumam, ja savākti 10 000 cilvēku paraksti, valstij ir jāturpina tālākā parakstu vākšana uz sava budžeta rēķina. Un ir vienalga, par ko cīnās referenduma iniciatori. Ministriem demokrātiskā valstī, kurā tiek cienīti visi tās pilsoņi, ir jāatbalsta līdzekļu piešķiršana. Taču tā tas nenotiek ar esošo valdību. Ministri, kuri pārstāv VL-TB/LNNK, nosauca iniciatoru mērķus par amorāliem un nobalsoja pret. (…) Ministriem nav tiesību pēc saviem ieskatiem traktēt likumu un šķirot Latvijas pilsoņus pareizajos un nepareizajos,” raksta Ušakovs.

Politiķis šādu ministru rīcību novērtējis kā spļāvienu sejā. “Runa ir par cieņas trūkumu pret lielu sabiedrības daļu. Šajās vēlēšanās SC vēlētāji apliecināja maksimālu toleranci un gatavību kompromisiem, atbalstot ideju par trīs gadu moratoriju likumdošanas iniciatīvām, kuras skar vēsturiskus un nacionālus jautājumus. Uz šādu soli SC vēlētāji bija gatavi kopēja mērķa labad – mēs visi vēlamies dzīvot vienotā sabiedrībā, kurā cilvēki ciena cits citu, neatkarīgi no tautības un dzimtās valodas, kurā mēs visi kopā strādājam savas valsts labā un kuru krievvalodīgie latvijieši, gluži tāpat kā latvieši uzskata par savu Dzimteni.”

“Bet simtiem tūkstošu krievvalodīgo latvijiešu uzskata, ka pašlaik runāt par cieņu pret viņiem būtu neveselīgs optimisms. Kaut vai tāpēc, ka valdībā ietilpst partija, kuras pārstāvji uzskata viņus par nelikumīgiem kolonistiem un kuri dala Latvijas pilsoņus tikai viņiem vien saprotamās kategorijās – latvieši, krievi un latvieši, kuri balso par nepareizām partijām. Un tādēļ, ka valdības veidošanas procesā politiķu vidū ar pilnu nopietnību tika lietots arguments, ka “latviska” valdība tomēr būšot labāka,” uzskata Ušakovs.

“Es nevēlos atkārtot banālas lietas, bet, kad Latvijas ministri spļauj sejā kādai no savas valsts iedzīvotāju grupām, tad nevajag sevi mierināt ar domu, ka ne jau tev iespļāva. Rīt var nepaveikties arī tev, kad tev kā pensionāram atņems pensijas piemaksu vai kad tev kā studentam atņems tiesības uz budžeta vietu, vai kad tev kā jaunajai māmiņai atņems pēdējo pabalstu,” sabiedrību biedē politiķis.

Kā uzskata Ušakovs, lai Latvijā saglabātu un nostiprinātu latviešu valodu un latviešu kultūru, nav vajadzīgas integrācijas programmas. “Vispār nav nepieciešamas kādas īpašas programmas, īpaši, ja tās pūlas izdomāt ministri. Vienkārši ir vajadzīga cieņa pret visiem valsts iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu etniskās izcelsmes. Un tad absolūtais vairākums krievvalodīgo latvijiešu ar prieku būs gatavi darīt daudz, lai nostiprinātu latviešu valodas pozīcijas.”

Ušakova skatījumā, pašlaik notiekošā parakstu vākšana “tikai ļoti nosacīti” esot saistīta ar krievu valodas statusu. “Tā ir saistīta ar cieņu. Cilvēki, kuri tagad atnāk parakstīties “par” referenduma rīkošanu, parāda pašreizējiem valdošajiem politiķiem, ka viņiem ir apnikusi šī attieksme un ka viņi vēlas saglabāt savu pašcieņu. Un šeit ir nepieciešams strikti nodalīt – neviens no tiem, kuri parakstās par referendumu, neiestājas pret latviešiem un pret latviešu valodu. Cilvēki iestājas pret politiķiem, kurus valsts intereses, ieskaitot arī pašu latviešu intereses, uztrauc mazāk par visu.”

“Tieši tāpēc es aizgāju un parakstījos “par” referenduma rīkošanu. Es pats personīgi un mana partija iestājas par to, ka Latvijā ir tikai viena valsts valoda – latviešu valoda, un es kā pragmatisks politiķis saprotu, ka referendums nez vai var gūt panākumus. Taču man ir jābūt kopā ar simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju, kuri vēlas saglabāt savas pašcieņas izjūtu,” teikts Ušakova paziņojumā.

Leģendārajam latviešu disidentam Astram 22. oktobrī būtu 80 gadu

NRA.LV Piektdiena, 21.oktobris (2011), plkst.08:17 | Elita Veidemane

«Par nelocīšanos viņam bija dārgi jāmaksā, jeb, Evaņģēlija vārdiem runājot, viņam nebija lemts staigāt mīkstās drēbēs. (..) Bet tieši tāpēc viņš varēja mierīgi un droši skatīties acīs jebkuram cilvēkam uz pasaules, jo, arī ārēji pazemots, iekšēji viņš bija un palika brīvs un nesalauzts.»

Tā runāja mācītājs Modris Plāte pie Latvijas brīvības cīnītāja Gunāra Astras kapa 1988. gada 19. aprīlī. Pāri Astras mūža mājām ļaudis klāja sarkanbaltsarkano karogu, un tas notika pirmoreiz vēl okupētās Latvijas teritorijā. Čekistu simti ložņāja starp bēriniekiem, bet Astras pavadītāju bija tūkstošiem, un droši vien tāpēc neviens no čekistiem neuzdrošinājās kavēt cilvēkiem dziedāt Dievs, svētī Latviju! vai raut nost karogu. Cilvēki kapu aizbēra ar rokām.

«Bet kas ir Gunārs Astra?» katrā ziņā pajautās kāds advancēts jaunietis, kura ikdiena ir pilna ar interneta iespējām, tusiņiem un kosmopolītiskās pasaules jaukumiem un kuru nesenā vēsture īpaši neaizrauj, jo dzīve tāpat ir pietiekami laba.

Lūk, Gunāra Astras biogrāfijas īsais variants. Viņš ir dzimis 1931. gada 22. oktobrī Rīgā: rīt viņš svinētu 80 gadu jubileju.

Gunārs Astra strādāja VEF un Popova radiorūpnīcā. Nodarbojās ar sportu: trenējās basketbolā ASK klubā, vēlāk aizrāvās ar burāšanu. Mācījās svešvalodas universitātes neklātienes kursos. Tajā laikā tikās ar amerikāņu diplomātiem, kas uzdāvinājuši grāmatas angļu valodā.

Šo sakaru dēļ Astru 1961. gadā apsūdzēja spiegošanā. Lai gan tiesā spiegošanu nevarēja pierādīt, viņu notiesāja uz 15 gadiem padomju soda nometnē – «par Dzimtenes nodevību, pretpadomju aģitāciju un propagandu». Pēc atbrīvošanas 1976. gadā viņš atgriezās Rīgā, kur 1977. gadā apprecējās ar Līviju Hertu Vagali. Piedzima dēls Kaspars.

Taču Gunārs Astra neatteicās no saviem pretpadomju uzskatiem. Viņu atkal apcietināja 1983. gada septembrī, notiesāja uz septiņiem gadiem sevišķi stingra režīma nometnē un pēc tam uz pieciem gadiem izsūtījumā, jo viņš bija tulkojis 45 baltiešu 1979. gadā parakstīto memorandu, kurā prasīja atcelt Molotova – Ribentropa paktu, un izplatījis Džordža Orvela grāmatu 1984. Gunāru Astru atbrīvoja 1988. gada 1. februārī. Martā Gunārs ar Līviju viesojās pie draugiem Ļeņingradā, tur viņš pēkšņi saslima. Gunāru nogādāja Botkina slimnīcā. Diemžēl ārstu konsilijs nespēja (vai negribēja) konstatēt, ar ko saslimis Gunārs Astra. Tika pieņemts, ka tā varētu būt gripa. Pēc nedēļas ārsti paziņoja, ka Astram sākusies sepse. Savukārt 19. martā Astru pārveda uz Ļeņingradas kara hospitāli, kur paziņoja, ka viņam esot sirds vārstuļa iekaisums. Tur 25. martā viņu operēja. Diemžēl labāk Gunāram nekļuva. 6. aprīļa rīts jau uzausa bez Gunāra Astras šajā pasaulē.

Tie, kuri zināja Gunāru, bija pārliecināti, ka viņš ir nogalināts. Kādā Radio Brīvā Eiropa intervijā Ukrainas Helsinku grupas loceklis Vitālijs Kaļiņičenko teica: «Traģiskais Gunāra Astras gals ir mērķtiecīgas VDK politikas rezultāts. Politikas, kas vērsta pret labāko cilvēku, labāko savas tautas pārstāvju iznīcināšanu.» Līdzīgi domā arī disidents Jānis Rožkalns, Astras līdzgaitnieks, uzsvērdams, ka Astra noteikti iekļautos Latvijas jaunajā demokrātijā un viņš būtu viens no tiem, kas pārved tautu pāri tām likstām, ar kurām tagad netiekam galā. Jānis Rožkalns joprojām ir pārliecināts, ka tieši tāpēc čeka viņu nogalinājusi. Slepkavība, viņaprāt, bija pastrādāta ar īpašu izsmalcinātību, lai inscenētu dabīgu nāvi. Taču pārbaudīt, vai Astras nāve bijusi dabiska, vairs nevarēja: visi iekšējie orgāni, pēc kuriem varētu noteikt nāves cēloni, bijuši izņemti.

Pazemība kropļo

Būtiskākā Gunāra Astras īpašība, šķiet, bija iedzimtā inteliģence, kas nemitīgi viņu mudināja apgūt jaunas zināšanas un spodrināt patiesu latviskumu. Viņš ļoti daudz lasīja, viņš tulkoja un pavairoja tādu literatūru, ko padomju apstākļos pavairot bija bīstami. Viņš regulāri deva saviem draugiem lasīt šīs aizliegtās grāmatas.

Apsūdzības rakstā, kas tika nolasīts 1983. gadā, starp citu, bija arī šādi vārdi: «1981. gadā Astra savā dzīvesvietā Rīgā iedeva izlasīt Gunāram Freimanim ārzemēs izdotas Edmunda Zirnīša pretpadomju satura grāmatas Andrejs Eglītis elektrogrāfisko kopiju, kurā padomju valsts un sabiedriskā iekārta ciniski nosaukta par «briesmīgu tirāniju», «komunistu nejēdzīgo sistēmu», «krievu koloniālisma cietumu», «pasaules visnežēlīgāko varu», kura «dubļos un asinīs samin un samīda, apgāna … tautas dvēseli»; apgalvots, ka Padomju Savienībā it kā pastāvot «vergu darbs», tautas it kā smokot «padomju koloniālisma tvanā un gara iznīcināšanā», «dzimtbūves laika apstākļos»; nomelnota marksisma – ļeņinisma mācība, Padomju valsts ārējā un iekšējā politika, no pretpadomju pozīcijām iztēloti padomju varas atjaunošanas apstākļi, dzīves īstenība Latvijā 1940.–1941. gados un pēckara gados, melīgi dēvējot padomju varu par «gūstu un verdzību», «traģēdiju» un «ienaidnieka režīmu» un apgalvojot, ka pār zemi valdot «visrupjākā, visnežēlīgākā austrumu vara», ka komunisms it kā esot «savas tautas un cilvēces ienaidnieks»; vienlaicīgi ar to izteikts uzaicinājums aktivizēt cīņu pret padomju varu, lai to gāztu.»

Apsūdzības turpinājumā teikts, ka Gunārs Astra izgatavojis Anšlāva Eglīša pretpadomju grāmatas Laimīgie fotonegatīvus. «Uz fotonegatīviem uzņemtais grāmatas teksts satur apmelojošus izdomājumus, kuri diskreditē Padomju valsts un sabiedrisko iekārtu un kuros pretpadomju apmelojumu garā noniecināta padomju vara Latvijā, attēlota tās it kā nežēlīgā attieksme pret tautu, apzīmējot padomju varas pārstāvjus par «līdēju, nodevēju, profesionālu meļu, zagļu un slepkavu baru», un apgalvots, ka padomju armijas karavīri, atbrīvojot padomju Latviju 1944. gadā no vācu fašistiem, it kā mocījuši un iznīcinājuši neapbruņotus ļaudis; apmelojot pretpadomju garā krievu tautu un apgalvojot, ka padomju Latvija pēckara gados it kā tikusi «okupēta», uzsvērts, ka krievu tauta devusi «miljoniem paklausīgu, līdz zvēriskumam nejūtīgu vergu nometņu sargu, miljoniem vagaru okupētajās un satelītu zemēs», pie kam padomju vara Latvijā salīdzināta ar «padomju cietumu».» Nepietika vien ar grāmatām, Astra arī «ierakstīja 20 magnetofona lentēs, izmantojot savu magnetofonu, un tajā pašā nolūkā glabāja pretpadomju apmelojoša satura ārzemju radiostaciju radioraidījumus, tāda pat satura sarunas, dzejoļus un tekstus, kuros visos izteikts naids pret padomju varu, pret sociālisma iekārtu, kura salīdzināta ar fašismu, kā arī apgalvots, ka Baltijas republikās šodien it kā pastāvot apspiestība, ka tās «okupējuši krievi» un notiekot «pārkrievošana», izskan asa vēršanās pret komunistisko partiju, ka tā it kā vadot agresīvu ārpolitiku.»

Dziļākajā stagnācijas laikā, kāds Latvijā bija pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā, šādi teksti faktiski bija nāvējoši, un cilvēkā vajadzēja būt lielai drosmei, lai tos ne tikai izrunātu, bet arī pateiktu vēl citiem, turklāt – ar pārliecību pateiktu. Gunārs Astra sava rakstura dēļ nekad nestāvēja malā un neklusēja – kā tas pieņemts lielākajā daļā latviešu. Viņš sevī bija stingri noformulējis uzskatus par nacionālu, latvisku valsti, viņš tos diedzēja sevī, balstoties uz savu pašcieņu un labajām vēstures zināšanām. Astras līdzgaitnieki nereti stāstīja, ka Astra bieži pieminējis pašcieņu, mudinādams pretoties pazemībai, kas kropļo cilvēkus.

Pēdējais vārds

1983. gada 19. decembrī «Latvijas PSR Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģija nosprieda: Atzīt par vainīgu Astru Gunāru Lariona d. nozieguma izdarīšanā (..) un sodīt ar brīvības atņemšanu uz 7 gadiem ar nometinājumu uz 5 gadiem.» Savukārt 1987. gadā Latvijas PSR Rakstnieku savienības valdes sēdē tika izskatīta Gunāra Astras atbrīvošanas komitejas atklātā vēstule un tai pievienotais Gunāra Astras pēdējais vārds augšminētajā tiesas sēdē. Dzejnieks Jānis Peters toreiz uzdeva jautājumu republikas ģenerālprokurora palīgam Jānim Bataragam par to, vai spriedumā ir pateikts viss, par ko notiesāts Gunārs Astra, un vai tiešām citu noziegumu nav. Tiešām citu noziegumu nebija. Astras bija «noziedzies», glabājot Veronikas Strēlertes, Gunāra Freimaņa un Andreja Eglīša dzejoļu krājumus, Solžeņicina Gulaga arhipelāgu, Džordža Orvela 1984, Reiņa Kaudzītes Jaunos mērnieku laikus…

Ikvienam bija skaidrs, ka grāmatu glabāšanas «noziegums» ir tikai iegansts, lai mēģinātu iznīcināt cilvēku, kurš iemācījies patstāvīgi domāt, drosmīgi un taisnīgi izteikties un iedvesmot cilvēkus. Gunāra Astras drosmi, inteliģenci un pamatīgumu atspoguļoja viņa pēdējais vārds, ko viņš teica 1983. gadā LPSR Augstākajā tiesā. Parīzē iznākošajā žurnālā Syntaksis bija publikācija, kurā savas domas izteica Andrejs Siņavskis, kas soda nometnē atradās kopā ar Gunāru Astru: «VDK uzskatīja Gunāru Astru par nestandarta pretinieku. Pavadījis nebrīvē, turklāt krieviskā vidē, vairākus gadus, viņš joprojām vienkārši un dabiski reprezentēja eiropeiska cilvēka tipu. Astras eiropeiskums caurstrāvo viņa tiesā teikto pēdējo vārdu. To raksturo godprātība un cieņas pilns miers, kas piemīt ļoti stipriem un vīrišķīgiem cilvēkiem, tāda cilvēka rāmums un savaldība, kurš apzinās, ka viņa tiesībām un viņa pienākumam būt godīgam ir reāls pamats.»

Gunāra Astras pēdējais vārds, ko viņš teica 1983. gadā, ir pārliecināta Latvijas patriota un godīga cilvēka memorands tiem, kuri vēl tikai mācās mīlēt savu Latviju. Lūk, fragments: ««A kto takoj Ojar Vacietis?»* To man jautāja mans kameras biedrs pirmās tiesas dienas vakarā, kad es atgriezos 24. kamerā, kurā biju ievietots, un, izlasījis Cīņā ziņu par Ojāra Vācieša nāvi, darīju to zināmu savam kameras biedram. Viņam ir 24 gadi. Dzimis un uzaudzis Latvijā. Latvietis? Maksimāli uzlabots latvietis. Viņu pie šīs zemes saista tikai robežsargi. Robežsargi viņu notvēra Kurzemes jūrmalā – ceļā uz Zviedriju. Tas nebija vienīgais šāds gadījums šā gada deviņos mēnešos Latvijas piekrastē.» Astra pietiekami īsā laikā izgāja cauri savai absurdajai apsūdzībai, ne tikai pilnībā sevi attaisnodams, bet arī pie kauna staba pienaglodams savus apsūdzētājus.

«Es ticu,» viņš teica, «ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku.» Ir sajūta, ka Gunārs Astra to teica par Latvijas šodienu. Bet Modris Plāte 1983. gadā atgādināja: «Viņš mīlēja savu tautu, viņš iestājās par tās nākotni. Viņš mīlēja to tik ļoti, ka bija viens no pirmajiem, kas uzdrīkstējās atklāti cīnīties pret savas tautas vēstures sagrozīšanu, pret viņas valodas atmešanu un nievāšanu.»

Pieminēsim rīt Gunāru Astru. Latviski, ar pašcieņu un sirdsskaidri.

*Bet kas ir Ojārs Vācietis? – krievu val.

Mazliet par vārda brīvību

Ikšķilē 2008. gadā darbu uzsāka privāts interneta portāls Ikskile.com. Tas ir novada nozīmīgākais publiskais resurs, kurā ne tikai publicē informāciju, bet arī ļauj to komentēt. Tieši komentāri to būtiski atšķir no oficiālā portāla Ikskile.lv.

Ikskile.com pirms pašvaldības vēlēšanām, tāpat kā visa novada opozīcija (pozīcijā bija Zemnieku savienība vienpersoniski), kritizēja pastāvošo kārtību. Kritika izpaudās dažādo autoru iesniegto rakstu saturā un komentāros. Pēc vēlēšanām, kad pozīcijā kopā ar ZS nokļuva visa vecā opozīcija, bet jaunais spēks Apvienība Iedzīvotāji kļuva par jauno beztiesisko opozīciju, Ikskile.com turpina ieturēt pastāvošajai varai, kas faktiski ir pārgrupēta vecā vara, kritisku attieksmi.

Jāatzīmē, ka šeit gan nav pamata runāt par portāla redakcijas politiku, jo tādas nemaz nav! Portālā joprojām parādās kritiski raksti, parādās arī tas, ko varētu saukt par būtiskas informācijas pārpublicēšanu, lai tā sasniegtu plašāku auditoriju. Tomēr kopš 2008. gada ir notikušas būtiskas izmaiņas. Ir ievērojami pieaudzis publikāciju skaits arhīvā un var novērot arī “redakcijas” un auditorijas nogurumu. Kā tas izpaužas?

Raksti tiek pievienoti pakās pa 3-5 dienā reizi vienā vai divās nedēļās. Līdz ar to nav saprotamas redakcijas prioritātes, bet daža publikācija zaudē auditoriju vēl pirms to kāds vispār ieraudzījis. Šajā viļņveida informācijas plūsmā tiek zaudēta saikne ar iepriekšējām līdzīgas tēmas publikācijām un to komentāriem. Rezultātā bezjēdzīga kļūst arī katra jaunā publikācija, jo tās arvien biežāk sāk izskatīties pēc piekasīšanās. Vai tāds tagad ir Ikskile.com redakcijas mērķis – radīt savā auditorijā to pašu apātiju, kāda bija visā novadā ZS vienpersoniskās vadonības laikā?

Viss nav tik bezcerīgi, ja vien Ikskile.com izstrādātu šodienas satura apjomam atbilstošu informācijas grupēšanas politiku, saprastu un deklarētu paši savas prioritātes, kā arī mazliet paplašinātu savu piedāvājumu komentētājiem un komentāru lasītājiem (priekšlikumi zemāk). Viena vajadzība ir komentāri un diskusijas par “da jebko”, otra – paziņot jaunumus, uzdot jautājumus. Piemēram, Jānim ir skaits mocītis, bet es nezinu, kādas markas. Vai kāds var pateikt?

Un nemaz nebūtu slikti, ja tomēr publika beidzot uzzinātu savu varoņu vārdus. Ikskile.com nav Diena, bet, īpašniekiem paliekot anonīmiem, tā noteikti nekļūs ne par Dienu, ne Delfi.

Šo rakstu sacerēju pēc zemāk redzamo komentāru sērijas. Radās sajūta, ka šis brīdis ir jāieraksta skurstenī 🙂

E-klase nākamgad arī Ikšķiles vidusskolā

Andris 29.07.2010 13:04
E-klase ir ļoti labs pasākums. Ļoti labi, ka IKSKILE.COM par to informē. Tikai ja zudīs iespēja brīvi komentēt, tad jau mēs par to varēsim tikpat “brīvi” lasīt Ikskile.lv. Padomājiet par savu apmeklējumu statistiku 🙂
E-klases ir reāls risinājums vienai konkrētai vecāku un skolas komunikācijas vajadzībai. IKSKILE.COM varētu ņemt piemēru – atvērt sadaļu, kurā komunikācija komentētāju-pļāpātāju starpā netiktu ierobežota ar sadaļas noteikumiem, jo lielākie pļāpas (es tai skaitā) parasti nespēj noturēties nekādos rāmjos. Tādu bez-noteikumu haidparku, uz kuru vajadzības gadījumā pārcelt komentārus, kuri izrādās neatbilstoši kādai citai sadaļai. Tā nebūs dzēšana – tā būs informācijas (lai nu kāda tā būtu) sakārtošana 🙂

IKSKILE.COM 28.07.2010 23:55
Ar šo tad arī beigsim netēmu, Skaidrīt, OTTO, Andri utt.

? 28.07.2010 23:35
Vai Andra un OTTO komentāros ir rakstīts par E- klasi? Atkal blata būšana, kā jau pie Jāniem.

IKSKILE.COM 28.07.2010 23:10
Visi turpmākie komentāri šeit, kas neattiecās uz rakstu “E-klase nakamgad arī Ikšķiles vidusskolā” tiks dzēsti.

Andris … IKŠĶILE.COM 28.07.2010 20:46
Piekrītu, ka neatbilst sadaļai. Žēl, ka piemērotākas sadaļas nav 🙂

IKSKILE.COM 28.07.2010 19:52
Dargie ikšķilieši Jūsu diskusija ir neatbilstoša sadaļai!

……………………………