bērni

Ķīlis: Izglītības sistēmas problēma – atšķirīgais finansējums skolēna izglītošanai

/ Andris / Komentēt

Andris: Atbalstu un papildinu.

Ķīļa kungam ir ideja augstāko izglītību finansēt no valsts īpašumu iztirgošanas. Tam es nepiekrītu, jo finansējumu var iegūt ar pakāpenisku pāreju – sākot no viena gada 1. kursu. Naudas avots – 1. kursa budžeta vietu un kopējais augstskolas finasējums no valsts proporcionāli pirmā un visu kursu studentu skaitam.

Arī vispārējā izglītībā “vaučeru” centralizēti un vienādi jāfinansē no IIN, samazinot pašvaldības saņemto daļu.

Ķīlis nepiemin vienu būtisku problēmu. Ir skolas un pašvaldības, kuras nemaz necenšas uzlabot izglītības kvalitāti, neskatoties uz to, ka līdzekļi nav problēma! Skolēni un vecāki ir bezspēcīgi, bet “balsošana ar kājām” uz citu skolu vai citas pašvaldības skolu palikušos gandrīz nemaz neietekmē. Ja aizejot skolēnam aizies ievērojama naudas summa, tad situāciju varētu mainīties.

Otra lieta. Ja mēs gribam apdzīvot laukus, tad ir jāpanāk, lai uz laukiem nonāk lielāks finansējums no centra. Mazai skolai pašvaldība tāpat piemaksās, bet tās bieži nespēj ģenerēt pietiekami lielu summu visam finansējumam.

 

Rīga, 20.okt., LETA. Latvijas izglītības sistēmas lielākā problēma ir desmitiem reižu atšķirīgais finansējums viena skolēna izglītošanai valsts teritorijā, intervijā aģentūrai LETA teica Ministru prezidenta Valda Dombrovska (V) jaunveidojamās valdības nominētais izglītības un zinātnes ministrs, sociālantropologs, Rīgas Ekonomikas augstskolas asociētais profesors Roberts Ķīlis.

Viņš teica, ka Latvijas izglītības sistēmā ir dažāda līmeņa problēmas. Tomēr viena no būtiskākajām problēmām Latvijas teritorijas attīstībai ir tā, ka atkarībā no pašvaldību turības līmeņa ir atšķirīgs finansējums, ko tās iegulda izglītības attīstībā. Pašlaik no valsts budžeta mērķdotācijas atbilstoši finansēšanas modelim “nauda seko skolēnam” tiek apmaksāts tikai pedagogu darbs, bet izglītības iestāžu uzturēšanas izdevumus nodrošina pašvaldības.

“Ja katram skolēnam sadala pašvaldību atvēlētos uzturēšanas izdevumus, summa, kas dažādās pašvaldībās tiek tērēta, var atšķirties pat desmitiem reižu. Tas nozīmē, ka faktiski pašvaldības viena bērna izglītošanā var ieguldīt no 50 līdz 2000 latu. Šāda situācija nav pieņemama un akceptējama, taču tas nenozīmē, ka tikai izglītības dēļ būtu jāpārdala finansējums no bagātajām par labu nabagajām pašvaldībām. Latvijā ir mantiski dažādas pieejas izglītībai,” sacīja izglītības un zinātnes ministra amata pretendents.

Ķīlis uzsvēra, ka Latvijas izglītības sistēmai nav jābūt tikai mantiski atšķirīgai, bet vajadzētu būt kompensējošai, ņemot vērā ģimeņu dažādos ienākumus. Proti, tai vajadzētu būt dažādai ne tikai pēc pašvaldību turības, bet arī tādai, kas palīdz tām ģimenēm, kurām ir zemāki ienākumi. Visā valstī vajadzētu līdzīgu pieeju izglītības kvalitātei, taču Latvijā tādas nav, jo atšķirīgā pieeja finanšu resursiem neļauj to ieviest dzīvē.

“Mums ir maz cilvēku, un viņu paliek arvien mazāk, tas ir nepieņemami, ka pašā sākumā, kad veidojas cilvēkkapitāls, ir atšķirīga pieeja izglītībai,” uzskata Ķīlis.

Lai mainītu finansēšanas kārtību, Ķīlis piedāvā ieviest vaučeru jeb valsts un pašvaldības galvojumu, kurā ir apvienots izlīdzinātais finansējums. Ja valsts un pašvaldības finansējumu saliek kopā un izdala ar kopējo skolēnu skaitu, tad vidējā summa, kas pienāktos vienam skolēnam, būtu 1500 līdz 1600 lati gadā, teica Ķīlis.

“Ja skolā ir 100 skolēni, tad skolas budžets gadā būtu 150 000 latu, un skola ar šo summu rēķinās. Protams, skola var pieteikties uz dažādiem konkursiem inovāciju veidošanai vai citām aktivitātēm. Protams, ir jādiskutē par to, kā veiksmīgāk to darīt, jo pašlaik skolu līmenis ir ļoti atšķirīgs – ir ļoti labi nodrošinātas skolas un ir tādas, kas atpaliek, tādēļ būs jāmeklē risinājums, kā dažādos attīstības līmeņus līdzsvarot,” piebilda Ķīlis.

Kā ziņots, 19.oktobrī Valsts prezidents Andris Bērziņš Ministru prezidenta amatam nominēja Valdi Dombrovski (V). Balsojums Saeimā par jauno valdību varētu notikt nākamotrdien, 25.oktobrī. Zatlera reformu partija izglītības un zinātnes ministra amatam ir nominējusi Ķīli.

Abortu izvēlas ekonomiskās situācijas dēļ

/ Andris / Komentēt

NRA.LV Otrdiena, 18.oktobris (2011), plkst.08:52 | Antra Gabre

Ekonomiskā situācija pamudina sievietes veikt abortu, nevis dzemdēt. Diemžēl naudas trūkums atklājis arī citu problēmu – sievietes mirst no dzemdību komplikācijām, jo grūtniecības laikā nav apmeklējušas ārstu.

«Materiālie apsvērumi ir visbiežākais iemesls, kāpēc sievietes izlemj veikt abortu,» saka Grūtniecības krīzes centra vadītāja Judīte Briede-Jureviča. «Palīdzam arī materiāli, sadarbojamies ar nevalstiskajām organizācijām. Sievietes baidās – ja jau pat nevar sagādāt bērnam pūriņu, tad kā varēs uzturēt viņu vēlāk?» viņa stāsta. Pavirši vērtējot statistikas datus, situācija Latvijā šķiet iepriecinoša, jo abortu skaits kopš 2004. gada samazinās. J. Briede-Jureviča gan norāda, ka «nav jau to grūtnieču» un no valsts joprojām izbrauc ļoti daudz iedzīvotāju, tostarp sievietes.

Aizvadītajās brīvdienās notika 9. starpkonfesionālā konference par dzīvības svētumu un neaizskaramību. Jau pagājušajā gadā šādā konferencē tika uzsvērta nepieciešamība pirms aborta noteikti veikt ultrasonogrāfiju, lai sieviete ieklausītos bērna sirdspukstos un ārsts viņai izskaidrotu, kas notiek viņas ķermenī.

Tā būtu abortu profilakse, uzskata abortu pretinieki. Taču tad ir vajadzīgas izmaiņas Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā, par kurām iepriekšējā Saeima nenobalsoja. Kustības Luterāņi dzīvībai vadītāja Gunta Irbe Neatkarīgajai saka – iecere par līdz šim strīdīgi vērtētajām izmaiņām likumā nav aizmirsta un kristīgās konfesijas turpinās tās virzīt Saeimā. Tikko kā parlamentā ievēlētā deputāte Vineta Poriņa (Nacionālā apvienība) solīja, ka Saeimā tiks izveidota Demogrāfijas komisija, un aicināja kristīgās konfesijas iesniegt priekšlikumus, kurus būtu nepieciešams izskatīt.

G. Irbe norāda, ka konferences mērķis nav piedāvāt konkrētu palīdzību sievietēm, bet gan saprast, kas ir īstais mērķis. Proti, apzināties dzīvības vērtību, jo konkrētu palīdzību Latvijas sievietēm jau sniedz vairākas organizācijas un centri.

J. Briede-Jureviča informē, ka uz Grūtniecības krīzes centru pēc padoma nāk sievietes, kuras tikko palikušas stāvoklī. Tad kopā tiek izrunāti ne tikai iemesli, kāpēc topošā māmiņa vēlas veikt abortu, bet arī perspektīvas, kas notiks, ja mazais piedzims, un kas – ja grūtniecību pārtrauks. Sievietes meklē palīdzību arī pēc aborta – arī tad, ja bijis spontānais aborts vai bērniņš miris pāragri. Grūtniecei krīzes situācijās palīdz arī misijas Pakāpieni nodaļa Dzīvība.

Sievietei pēc aborta jārēķinās ne tikai ar veselības komplikācijām, bet arī emocionālo traumu, kura var ilgt gadu desmitiem. «Arī vīrietim mēdz būt pēcaborta depresija, ja sieviete šādu lēmumu ir pieņēmusi vienpersoniski, vīrieti neinformējot, bet viņš ir gribējis bērnu,» norāda J. Briede-Jureviča.

Kristīgā baznīca aizstāv viedokli par cilvēka tiesībām dzīvot jau no ieņemšanas brīža, tādējādi sakot nē abortiem, bet jo īpaši katoliskā baznīca noraida kontraceptīvo līdzekļu izmantošanu ģimenes plānošanā, jo tie jebkurā gadījumā ir abortīvi pret nedzimušo bērnu. J. Briede-Jureviča atzīst, ka šādu nostāju neatbalsta, jo uzskata, ka atbildīgāk tomēr ir izvē

lēties kontracepciju, nevis taisīt abortu. Viņa arī atgādina, ka Latvijas sabiedrībā ļoti maz runā par vīrieša atbildību. «Mūsu sabiedrībā sieviete ir nevis kā vērtīgs trauks, bet kā miskaste. Mums ir bezatbildīgi vīrieši, kas pamet sievieti [grūtnieci], un augstākais, ko viņi var izdarīt, – apmaksāt abortu. Tāpēc sievietes uzskata, ka lēmums par abortu ir tikai viņas lēmums,» ar nožēlu konstatē J. Briede-Jureviča.

Diemžēl par savdabīgu attieksmi pret dzīvību valstiskā mērogā liecina arī Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļas virsmāsas Olitas Lases teiktais. Latvijā nav likuma, kurā būtu formulēts, kad bērns uzskatāms par priekšlaikus dzimušu un kādu medicīnisko palīdzību viņš ir tiesīgs saņemt. Šādi standarti ir noteikti, piemēram, Vācijā, Nīderlandē, bet Latvijā mediķi vadās pēc Pasaules veselības organizācijas ieteikumiem, starpkonfesionālajā konferencē informēja O. Lase. Acīmredzot tāpēc, ka trūkst likumā ierakstītu nosacījumu, lauku slimnīcās priekšlaikus dzimušos paši mediķi nereti uzskata par nāvei nolemtiem un, kā stāstīja virsmāsa, noliek plauktā nomirt, nevis glābj.

Statistikas dati liecina, ka pasaulē seši līdz 12 procenti bērnu piedzimst priekšlaikus. Latvijā šādu bērnu 2006. gadā bija 1147, 2007. gadā – 1300 un 2008. gadā – 1152.

***

ABORTU SKAITS

– No 1991. līdz 2009. gadam reģistrēto mākslīgo abortu skaits Latvijā bija 377 100.

– 2009. gadā Latvijā tika reģistrēti 12 435 aborti, no kuriem 8881 bija mākslīgais aborts. Tas nozīmē, ka katru stundu tika veikts viens aborts. Uz 1000 dzīvi dzimušajiem bija 410 aborti.

– 2010. gadā Latvijā reģistrēti kopumā 10 820 aborti, no kuriem 7443 bijuši mākslīgie. Uz 1000 dzīvi dzimušajiem bērniem pērn veikti 389 mākslīgie aborti. Vislielākais mākslīgo abortu skaits bijis sievietēm vecumā no 20 līdz 24 gadiem – 1801.

– Seši mākslīgie aborti pērn veikti arī meitenēm, kuras bijušas jaunākas par 14 gadiem.

Avots: Veselības ekonomikas centrs, izdevums Luterāņu katehisms par abortu un dzīvību

Imants Vīksne: Izmiršanas bremzēšanā nepieciešams investēt

/ Andris / Komentēt
NRA.LV Piektdiena, 7.oktobris (2011), plkst.08:45 | Imants Vīksne

Politiķu centieni novērst Latvijas depopulāciju šobrīd ir tīri deklaratīvi, jo atbildīgo institūciju izstrādātie tautas glābšanas modeļi uz nezināmu laiku iesaldēti. Vienošanās ar Starptautisko valūtas fondu neparedz līdzekļu piešķiršanu jaunu nodokļu maksātāju dzimstības veicināšanai.

Ģimenes valsts politikas pamatnostādņu īstenošanas programma turpmākajiem diviem gadiem šobrīd apzināti netiek virzīta izskatīšanai valdībā, jo jebkam, kas prasa papildu naudu, tiks pateikts nē. Tā ir aizdevēju, Finanšu ministrijas un valdības kopīga pozīcija. Pavasarī dokuments izskatīts valsts sekretāru sanāksmē, taču par tā galīgo apstiprināšanu vai izmešanu miskastē lems jau jaunā valdība.

Vajadzīgas jaunas sievietes

Labklājības ministrija cer – naudas dalītājus tomēr izdosies pārliecināt, ka ģimeņu politika šobrīd ir prioritāte, kurai izņēmuma kārtā arī budžeta konsolidācijas apstākļos nauda ir piešķirama. Ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore Līvija Liepiņa skaidro, ka, šobrīd atliekot atbalsta sniegšanu un nepanākot dzimstības pieaugumu, demogrāfijas bedre padziļināsies. «Vienkārši nebūs to jauno sieviešu, kas var dzemdēt bērnus!» Pašlaik ar skubu sākot īstenot ģimenes valsts politikas pamatnostādnēs iekļautos pasākumus, līdz 2017. gadam bērnu skaitu uz vienu reproduktīvā vecumā esošu sievieti varētu palielināt no pašreizējiem 1,18 līdz 1,4.

Neatkarīgā jau rakstīja par satraucošajām tendencēm Latvijas demogrāfiskajā portretā. Arvien vairāk cilvēku izlemj emigrēt, bērnu dzimst mazāk. Trekno gadu laikā gandrīz sasniedzot 25 tūkstošus jaundzimušo, 2009. gadā atsākās dzimstības lejupslīde, un pašlaik tā nokritusi krietni zem 20 tūkstošiem. Iedzīvotāji noveco. Valsts iztukšošanos var novērst, piesaistot imigrantus, – Iekšlietu ministrija nākamgad pat plāno izstrādāt imigrācijas politikas pamatnostādnes. Tomēr līdzšinējais politiskais uzstādījums vedina domāt, ka Latvijas iedzīvotājiem Latvija jāapdzīvo pašiem un pašiem jāvairojas. «Tas nav valsts mērķis, ka kāds no malas atnāk un aizpilda tukšās vietas,» spriež L. Liepiņa.

Jāpiedāvā argumenti

Teorētiski Latvijas ģimenes vēlas lielāku bērnu skaitu, nekā tām ir, taču ekonomiskās nedrošības apstākļos no šīs vēlmes atsakās. Tas nozīmē, ka valstij viņiem jāsniedz papildu argumenti bērnu radīšanai. Divu gadu rīcības programma satur vairākus – nodokļu atvieglojumus, garantētas vietas bērnudārzos, kas daudzviet Latvijā joprojām ir problēma, brīvpusdienas skolās, bezmaksas ārstēšanu neauglīgajiem pāriem. Arī konsultācijas sievietēm, kas vēlas veikt abortu. Ja viņas varētu no šā nodoma atturēt, ik gadu Latvija iegūtu vēl 8000 jaundzimušo.

Paredzams, ka lielākā cīņa gaidāma par iedzīvotāju ienākuma nodokļa atlaidi, kas par apgādībā esošu personu būtu līdz 50% no minimālās algas. Pēc Finanšu ministrijas aprēķiniem, valstij tas izmaksātu ap 30 miljonu latu. Šis priekšlikums vērsts tieši uz ekonomiski aktīvajām ģimenēm – ja strādā un radi bērnus, valsts no tevis ņem mazāk. Taču šis priekšlikums, tāpat kā rosinājums par garantētajiem bērnudārziem vai nepieciešamības gadījumā aukļu dienestu veidošanu, tieši skar pašvaldības. Tām nevar atņemt ienākumus vai uzlikt jaunus pienākumus, to attiecīgi nekompensējot. Labklājības ministrija cer, ka risinājumus izdosies atrast nākamajā Demogrāfisko un ģimenes lietu padomes sēdē novembrī. Šī institūcija nodibināta jau 2003. gadā, lai cīnītos ar valsts depopulāciju. Kā liecina demogrāfijas statistika, pašlaik darbi galīgi nesokas, un to apstiprina arī dalībnieki. Šogad padomes nolikums mainīts – piesaistītas sabiedriskās organizācijas, bet par priekšsēdētāju lielākam respektam iecelts premjers. Divas sēdes ir notikušas, tajās panākta vienošanās, ka ģimenes politikā prioritāte ir bērnudārzu nodrošinājums, esošo pabalstu apjoma saglabāšana.

Jāstiprina ģimenes

Tagad jāgaida, kad tiks izveidota jaunā valdība, un tad cīņu par ģimeņu interesēm varēs sākt no gala. Asociācijas Ģimene valdes priekšsēdētāja Ilona Bremze stāsta, ka gaisā palika jautājums par bezmaksas ēdināšanu sākumskolās. Taču jāapzinās arī, ka daži pasākumi radikālu demogrāfisku uzlabojumu nenodrošinās. «Situācija valstī ir ļoti skumja, un, manuprāt, vienīgais risinājums ir tradicionālā ģimenes modeļa maksimāla stiprināšana. Jāpopularizē nevis kontracepcija, bet normāls dzīvesveids. Labāk ļaut bērniņam piedzimt un atdot viņu adopcijai nekā veikt abortu.» Nevalstiskās organizācijas gan apzinās, ka šīm runām un plāniem nebūs rezultāta, ja netiks piešķirts finansiāls segums. Tāpēc ir svarīgi, lai ģimenes politika parādītos kā prioritāte jaunās valdības deklarācijā. Arī Nākotnes fonda valdes priekšsēdētājs, demogrāfs Ilmārs Mežs atgādina, ka, turpinoties pašreizējām tendencēm, pāris paaudžu laikā Latvijas iedzīvotāji savā zemē var kļūt par minoritāti.

Demogrāfijas pētnieks: emigrācija pašreizējā apjomā turpināsies vēl septiņus gadus

/ Andris / Komentēt

NRA.LV Otrdiena, 4.oktobris (2011), plkst.10:10 | Ziņu aģentūra BNS
Patlaban gadā no Latvijas izbrauc 40 tūkstoši cilvēki, šis process turpināsies vēl septiņus gadus, un tikai 10% aizbraucēju gatavojas atgriezties, otrdien publicētā intervijā žurnālā “Lietišķā Diena” brīdina demogrāfijas pētnieks, Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes profesors Mihails Hazans.

Galvenie iemesli, kuru dēļ iedzīvotāju skaits samazinās ir domāšanas maiņa attiecībā uz emigrāciju, dzimstības sarukums un salīdzinoši zemā veselības aprūpes kvalitāte, min pētnieks, vienlaikus atzīstot, ka vismaz pagaidām neredz nekādus spēkus, kas varētu to visu mainīt.

Viņš norāda, ka emigrācijas pārsvars īpaši liels bijis pēdējo pāris gadu laikā, kas skaidrojams ar vairākiem iemesliem – ne tikai ekonomiskiem, bet arī noskaņojuma maiņu cilvēkos.

“Notika cilvēku uzskatu maiņa par savām perspektīvām, paliekot šeit – Latvijā. Pēdējās aptaujas, kas tika veiktas šā gada sākumā, tagad ir izanalizētas un liecina par to, ka valstī ir diezgan liels iedzīvotāju segments, kas plāno aizbraukt ne tāpēc, ka šiem cilvēkiem te būtu zema alga vai vispār nebūtu darba. Starp iemesliem, kurus viņi nosauc, nav neviena ekonomiska. Tā vietā cilvēki atbildējuši, ka viņus neapmierina tas, kas notiek Latvijā, ka viņi neredz šeit perspektīvas saviem bērniem, un tamlīdzīgas lietas,” norāda pētnieks.

Vienlaikus tomēr joprojām ļoti aktuāls – divreiz lielākam emigrantu skaitam – aizbraukšanas iemesls ir arī ekonomiskās problēmas. “Tātad diemžēl nu jau mēs varam runāt par ekonomisko iemeslu un attieksmes maiņas kombināciju. Pirmskrīzes gados, kad tika uztverts, ka šeit daudz kas ir labi, ka algas aug un turpinās augt, un tiem, kam bija labas algas, labas karjeras perspektīvas, nebija domas par aizbraukšanu – tagad šī domāšana ir mainījusies,” skaidro Hazans.

Pētnieka vērojumi liecina, ka šīs izmaiņas notikušas apmēram 2009.gada sākumā. Turklāt starp potenciālajiem aizbraucējiem pieaug labi izglītotu cilvēku skaits. Pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) aizbraucēju vidū augsti izglītoto cilvēku īpatsvars bija lielāks nekā palicēju vidū. Tas skaidrojams ar to, ka toreiz vēl nebija brīvās darbaspēka kustības, un, lai aizbrauktu, cilvēkam pašam visu vajadzēja atrast, tas bija saistīts ar zināmu risku. Līdz ar to var teikt, ka tad aizbrauca tikai uzņēmīgākie, norāda Hazans.

“Tagad izglītoto aizbraucēju īpatsvars atkal ir palielinājies. Notika ideoloģijas maiņa,” atzīst pētnieks.

Viņaprāt, jau labu laiku Latvijā emigrācija ir vēl svarīgāka problēma nekā dabīgā iedzīvotāju pieauguma neesamība, kas gan arī pastāv jau sen. “Patiesībā jau kopš 2000.gada mēs zaudējām ap 120 tūkstošus cilvēku dabiskā pieauguma trūkuma dēļ un vismaz 200 tūkstošus – emigrācijas rezultātā. Praktiski dabiskais pieaugums ir bijis vēl negatīvāks – daļa Iedzīvotāju reģistra “piedzimušo” bērnu faktiski ir dzimuši ārzemēs,” norāda Hazans.

Arī tas saistīts ar to, kā cilvēki uztver savas perspektīvas. “Lai atļautos divus vai trīs bērnus, cilvēkam ir jābūt ļoti pārliecinātam par savām perspektīvām. Te runa ir gan par finansiāliem ienākumiem, gan arī par kaut kādu stabilitātes garantiju,” uzsver pētnieks, vienlaikus gan atzīstot, ka šis aspekts nav vienīgais un varbūt pat nav galvenais attiecībā uz dzimstības samazināšanos, jo novecošanās patlaban vērojama visās Eiropas valstīs.

“Un tas vairāk ir kultūras fenomens. Cilvēki vienkārši izvēlas – veltīt laiku un resursus vairākiem bērniem vai dzīvespriekam. Arī Latvijas iedzīvotājiem šobrīd ir pieejams vairāk dažādu prieku nekā agrāk, un tas tiek izmantots,” norāda pētnieks. Tomēr, lai gan šis fenomens skāris visas Eiropas valstis, Latvijā šajā jomā ir dzimstības reitinga apakšgalā. Tāpat reitingu apakšgalā Eiropas valstu vidū Latvija atrodas arī veselības aprūpes sistēmas kvalitātes ziņā, no kā lielā mērā ir atkarīga cilvēku mirstība.

“Tātad te arī nonākam pie galvenajiem pīlāriem, kuru dēļ iedzīvotāju skaits samazinās – domāšanas maiņa attiecībā uz emigrāciju, dzimstības sarukums un salīdzinoši zemā veselības aprūpes kvalitāte. Vismaz pagaidām es neredzu nekādus spēkus, kas varētu to visu mainīt, turklāt ātri,” atzīst Hazans.

Demogrāfs: migrācijas jautājumā netiek darīts pat minimālais

/ Andris / Komentēt

NRA.LV Otrdiena, 27.septembris (2011)

Vienīgais, kas ir izdarīts, risinot valsts iedzīvotāju skaita straujās samazināšanas jautājumu, – sākts spriest par to, ka kaut ko vajadzētu darīt, intervijā ziņu aģentūrai BNN sacījis demogrāfs, Nākotnes Fonda valdes priekšsēdētājs un IOM Rīgas biroja vadītājs Ilmārs Mežs.

Vērtējot Estonian Human Development augustā publicētos atzinumus, ka straujais demogrāfijas kritums un iedzīvotāju migrācija ir Baltijas valstu lielākā problēma, demogrāfs neizrāda izbrīnu.

«Patiešām, Baltijas valstu, visas Austrum Eiropas, bet īpaši Latvijas lielākā ilgtermiņa problēma ir zemā dzimstība, emigrācija un iedzīvotāju novecošanās,» teic Mežs, piebilstot, ka Latvijas iedzīvotāju skaita samazināšanās ir pārāk strauja – kopš 1990.gada ir zaudēti starp 0,5 un 0,7 miljoniem iedzīvotāju – atkarībā no tā, cik daudz aizbraucējus statistiķi pieskaitīs pie Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem. «Tātad vienas paaudzes laikā ir zaudēts katrs trešais vai katrs ceturtais valsts iedzīvotājs. Tātad attiecīgi mūsu pietiks vēl tikai trim vai četrām paaudzēm…,» atzīmē Mežs.

Tāpat viņš norāda, ka sabiedrībā valda uzskats, ka iedzīvotāju skaits var samazināties, piemēram, līdz miljonam, un tad to minimumu vajadzēs saglabāt. «Diemžēl šo utopiju nebūs iespējams īstenot – jo tad, kad būsim sarukuši līdz miljonam mēs tikai turpināsim strauji samazināties – tas ir lavīnveida process, ko nav iespējams apturēt pusceļā,» teic Mežs.

Fonda vadītājs, atzīmē, ka jau šobrīd Latvijas bērnu un jauniešu skaits vecumā līdz 18 gadiem ir divas reizes mazāks par viņu vecāku skaitu. «Pēc nedaudz gadiem šie jaunieši būs tie, kas paši kļūs par vecākiem un ja viņiem joprojām dzims vidēji tikai viens bērns, tad viņu bērnu skaits būs atkal divreiz mazāks. Tas būs jau četreiz mazāks salīdzinot ar viņu vecvecāku paaudzi. Citiem vārdiem, ja mēs nespēsim pietiekoši atbalstīt mūsu jaunās ģimenes, lai viņiem dzimtu vidēji vismaz divi bērni, tad jau vienas paaudzes laikā Latvijas iedzīvotāju izzušana paliks par neizbēgamu,» tā Mežs. Viņš uzsver, ka to var vērst par labu tikai tagad – īpaši tuvākos piecos gados, kamēr mums ir visvairāk divdesmitgadnieku.

Uz jautājumu, vai viņaprāt tiek darīts maksimālais, lai uzlabotu radušos situāciju, Mežs atbild: «Jāsaka, ka nevien netiek darīts maksimālais, bet arī netiek darīts pat minimālais. Diemžēl līdz šim diemžēl vēl nav izdarīts gandrīz nekas, lai šo situāciju varētu uzlabot. Vienīgais kas ir izdarīts – ir sākts runāt un spriest par to ka kaut ko vajadzētu darīt.» Viņš izsaka cerību, ka tiksim pāri šai spriešanas stadijai un jau 2012.gadā mūsu jaunās ģimenes sajutīs valsts un pašvaldību atbalstu, piemēram, ka patiesi visiem bērniem būs garantēta vieta bērnudārzos. «Jācer arī ka daudzie pirmsvēlēšanu solījumi demogrāfijas jomā patiesi tiks pildīti. Ģeniālas darbības neredzu, bet galvenā kļūda ir tā, ka joprojām tiek cerēts uz brīnumu – ka šī situācija atrisināsies pati no sevis, bez būtiska valsts budžeta ieguldījuma,» tā Mežs.

Attiecībā uz ziņojumu Par nepieciešamo rīcību, lai veicinātu darba meklējumos izbraukušo Latvijas iedzīvotāju atgriešanos, kuru izstrādā Kultūras, Ārlietu, Ekonomikas, Iekšlietu, Izglītības un zinātnes, Labklājības un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, Mežs norāda, ka ir par to dzirdējis, taču nav to redzējis. «Protams, ka tāds būtu ļoti nepieciešams. Tikai, ja politiķi cer, ka jebkādus būtiskus uzlabojumus varēs panākt esošā budžeta ietvaros, bet nepiešķirot papildus līdzekļus, tad šis dokuments būs kārtējais sapņojums bez reāla pielietojuma,» teic demogrāfs.

Demogrāfs: politika Latvijā nav labvēlīga ģimenēm ar vairākiem bērniem

/ Andris / Komentēt

Delfi.lv

Bērnu politika Latvijā nav labvēlīga tiem patriotiskajiem latviešiem, kuri grib trešo un ceturto bērnu – puse no tiem automātiski nonāk nabadzības līmenī, intervijā žurnālam “Klubs” norādīja demogrāfs Ilmārs Mežs.

“Biju šokēts, kad, izpētot statistiku, atklāju – Latvija ir pirmajā vietā starp Eiropas Savienības valstīm, kurā ģimenēm ar trim un vairāk bērniem ir vislielākais risks nonākt uz nabadzības sliekšņa. Eiropā šāds risks tik ļoti nav atkarīgs no bērnu skaita ģimenē,” sacīja Mežs.

Turklāt sievietei, kurai vēlas atgriezties darba tirgū, nav kur atstāt bērnu, jo rindas bērnudārzos daudziem ir neizstāvamas, piebilst eksperts. “Demogrāfijā pirmā un galvenā problēma ir bērnudārzu trūkums. Tās risināšanai būtu nepieciešama tikai desmitā daļa no tā ārprāta, ko Rīgas dome iztērēja Dienvidu tilta celtniecībai,” uzskata Mežs.

Demogrāfs arī uzskata, ka Eiropā ir divas nometnes – apzinīgā Eiropa, kas sākas no Igaunijas, iet pāri Skandināvijai, Lielbritānijai, Īrijai un beidzas pie Francijas. Šajās valstīs par dzimstības problēmām tiek domāts – no nacionālā kopprodukta jaunajām ģimenēm ar bērniem tiek novirzīts divreiz vairāk līdzekļu.

“Igauņi, piemēram, nesaprot, ko nozīmē rindas bērnudārzos. Viņiem šķiet, ka mums problēmas ir tādā līmenī – mani neapmierina dārziņš Purvciemā un es gribu, lai bērns to apmeklē centrā. Igauņi ir izdarījuši neticamo – krīzes gados dzimstība pārsniegusi mirstību,” sacīja Mežs, piebilstot, ka Latvija un Igaunija ir labs piemērs, ko nozīmē slikta un laba demogrāfijas politika.

Tomēr viņš norāda, ka problēma ir ne tikai naudā, bet arī attieksmē. Piemēram, divām trešdaļām Latvijas sieviešu auglīgā vecumā nav bērnu un divas trešdaļas vīriešu nav pat precējušies. “Latviešos ir par daudz perfekcionisma – ja es nevaru nodrošināt bērnam visu to labāko, lai nav nemaz. Par to esmu strīdējies līdz asarām. Ja bērnam pajautātu – vai viņš izvēlētos piedzimt un dzīvot nabadzīgi vai nepiedzimt, domāju, ka bērns izvēlētos dzimt un būt,” šādu situāciju komentē Mežs.

Māmiņu algu vietā jāmaksā bērnu pabalsti

/ Andris / Komentēt

Iepriekšējā rakstā “Izvēle viena – dzimstības veicināšana!” rakstīju, ka bērnu pilnvērtīgai attīstībai nepieciešamais minimums būtu jānodrošina visās ģimenēs neatkarīgi no vecāku materiālā stāvokļa.

Ierosinu ieviest pabalstu sistēmu, kas nav “māmiņu algas” tādā izpratnē, kā tās maksā šodien. Lai saņemtu šos pabalstus, mātei vispār nebūtu jāsāk strādāt. Šie pabalsti neaizvietotu ienākumus, kā tas ir slimības gadījumā, tādēļ cilvēkiem nebūtu vajadzības atlikt bērnu radīšanu līdz brīdim, kad “būs lielākas algas”. Tomēr ir iespējams saglabāt arī mainīgo daļu, kura atkarīga no iepriekš maksātajiem nodokļiem. Tāda varētu tikt maksāta vienu gadu pēc bērna piedzimšanas 10 – 20% apmērā no iepriekš ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliktajiem ienākumiem.

Šī pabalstu sistēma arī nebūtu orientēta uz māmiņu atgriešanos darba tirgū tūlīt pēc viena vai otra bērna piedzimšanas. Tas nav nepieciešams! Pabalstu sistēmas mērķis ir veicināt četru un vairāk bērnu dzimšanu veselīgās ģimenēs desmit un vairāk gadu laikā. Šajā laikā māte patiešām zaudē darba tirgus kvalifikāciju, ja tāda pirms tam ir bijusi, bet mūsdienās desmit gados kvalifikāciju zaudē jebkurš darba tirgus dalībnieks, kurš nemācās. Lai to kompensētu, vecāku izglītības fondā par katru bērnu būtu jāieskaita noteikta naudas summa, kas vēlāk ir izmantojama mācību maksai un arī stipendijai mācību laikā. Pēc jaunāko zināšanu apguves darba tirgū ienāks nobriedusi sieviete, kura, iespējams, kavēs kādas darba dienas bērna slimības dēļ, bet darba devējam nebūs pamata raizēties, ka gada laikā apmācītā sieviete uz diviem gadiem “pazudīs” kārtējā bērna kopšanas atvaļinājumā. Tikpat labi šo priekšrocību varēs izmantot tēvs, ja viņš būs bijis ģimenes mājas cilvēks.

Dzimstību veicinošai pabalstu sistēmai ir jāpiedāvā tāda materiālā stabilitāte, kas nodrošina bērna minimālās pamatvajadzības – pārtiku, apģērbu, mājokli. Bērna pamatvajadzība ir arī mātes klātbūtne zīdīšanas periodā un pieauguša cilvēka, vēlams, arī mātes, obligāta klātbūtne līdz piecu sešu gadu vecumam, kad parasti tiek sāktas mācības pirmsskolas izglītības obligātajā programmā. Bērna dzīves pirmajā gadā šādu pabalstu kopsummai, manuprāt, jāsasniedz Ls 300 mēnesī, bet otrajā un trešajā gadā – Ls 250. Ceturtajā, piektajā un sestajā gadā līdz Ls 200 (ja neapmeklē pirmsskolas izglītības iestādes), bet skolas vecuma bērniem – Ls 50 mēnesī. Pabalstu sistēmai jābūt progresīvai, jo ar katru nākamo bērnu attālinās brīdis, kad ģimenē būs divi pelnītāji.

Kādēļ pabalstiem būtu jābūt vairākiem? Veiksmīgām un apzinīgām ģimenēm būtu jāskatās tikai uz gala skaitļiem. Finansiāli ļoti veiksmīgām ģimenēm, iespējams, vispār nevajadzētu saņemt pabalstus. Arī šāda situācija ir iespējama, piemēram, nemaksāt mājokļa pabalstus to bērnu vecākiem, kuru mājokļa vai vispār īpašumu vērtība pārsniedz noteiktu summu. Tomēr šo jautājumu var risināt tikai pēc tam, kad valstī tiktu panākta vienošanās progresīvo nodokļu jomā, kas kļūtu par pamatu arī dažādu pabalstu piešķiršanas izvērtēšanai.

Vairāku pabalstu noteikšana ļauj efektīvi risināt mazāk veiksmīgu ģimeņu problēmas. Piemēram, kārtīgai ģimenei neizdodas nopelnīt tik daudz, lai nodrošinātu piemērotu mājokli sev un trijiem bērniem. Tad pašvaldība piešķir atbilstošu mājokli un automātiski saņem bērnu mājokļa pabalsta daļu. Līdzīgi rīkojas gadījumos, ja vecāki kāda iemesla dēļ nespēj nodrošināt kādas citas bērna vajadzības.

Šāda veida lēmumus jau šodien Latvijā pieņem bāriņtiesas, un tā tas varētu notikt arī turpmāk. Tikai jāpārliecinās, ka bāriņtiesās strādājošie nav pārguruši savā darbā un spēj strādāt ne tikai ar izdzīvošanas problēmām, bet arī ar tautas atdzimšanas vīziju.

Publikācijas un komentāri internetā:

www.iedzivotaji.lv

www.la.lv

aculiecinieks.delfi.lv

www.easyget.lv