Demogrāfija 2011

Ilmārs Mežs: Latvijā cilvēki galvenokārt iebrauc ar mērķi strādāt un apvienot ģimenes

/ Andris / Komentēt
Delfi.lv  02. novembris 2011

Latvijā cilvēki galvenokārt iebrauc, lai strādātu un atkalapvienotu ģimenes, trešdien seminārā “Leģendas un īstenība par migrāciju” stāstīja Starptautiskās Migrācijas organizācijas Latvijas biroja vadītājs Ilmārs Mežs.

Ja 2005.gadā vairāk nekā 40% iebraucēju to darīja, lai atkalapvienotu ģimenes, tad 2010.gadā ar šādu mērķi ieradās aptuveni 27% no iebraucējiem. Pagājušajā gadā 40% no iebraucējiem šeit ieradās, lai strādātu, un Mežs prognozē, ka, uzlabojoties ekonomiskajai situācijai Latvijā, šis skaits turpinās palielināties.

Salīdzinoši neliels ir to iebraucēju skaits, kas te ierodas pie vecākiem vai privātu iemeslu, vai studiju dēļ, kā arī, reliģisku motīvi vadīti.

Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, kad kā patvēruma meklētāji Latvijā ieradās vien daži desmiti cilvēku, šogad viņu skaits, iespējams, sasniegs 300.

Eiropas Savienībā (ES) katru gadu iebrauc un paliek uz dzīvi 3-4 miljoni imigrantu. Visvairāk imigrantu iebrauc Spānijā – 500 000, Lielbritānijā – 300 000, Itālijā – 280 000, kā arī Vācijā. Samērā daudz iebraucēju ir Skandināvijā, Šveicē, Austrijā, Beļģijā un Holandē. Negatīvs migrācijas saldo ir tikai Baltijas valstīm, Polijai, Rumānijai un Bulgārijai, kas ir trūcīgākās no ES dalībvalstīm.

Runājot par to, kuru tautību cilvēki kurās valstīs biežāk iebrauc, Mežs stāstīja, ka Krievijas pilsoņu ir vairāk starp Latvijas, Igaunijas un Somijas imigrantiem, ukraiņu – starp Polijas, Slovēnijas, Čehijas un Ungārijas imigrantiem, baltkrievi izvēlas doties uz Lietuvu, turku ir vairāk starp Vācijas, Austrijas un Bulgārijas imigrantiem, Ziemeļāfrikas iedzīvotāji dominē Francijā, Spānijā, Itālijā, Maltā, Beļģijā un Nīderlandē, albāņi – Grieķijā, indieši – Lielbritānijā, brazīlieši – Portugālē.

Mežs uzsvēra, ka bažas par imigrantu ieplūšanu paustas ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā un ir grūti atrast kādu valsti, kur šī problēma nepastāv.

Rietumanglijas universitātes žurnālistikas profesors Maiks Džempsons, kurš pievērsies migrācijas un migrantu atspoguļojumam plašsaziņas līdzekļos, runājot par Lielbritānijas laikrakstu publikācijām, norādīja, ka mediji par migrantiem galvenokārt runā kā par draudu vietējai sabiedrībai – atņem darbu britu jauniešiem, no Austrumeiropas iebraukušo medmāsu nepietiekamās valodas zināšanas apdraud pacientu dzīvību, migranti ir drauds sabiedrības drošībai. Turklāt negatīvās publikācijas par imigrantiem ir izteiktākas priekšvēlēšanu periodā, savukārt pēc vēlēšanām materiāli par migrantiem jau ir daudz pozitīvāki.

Profesors aicināja žurnālistus, veidojot materiālus par migrantiem, ļoti rūpīgi pārbaudīt faktus un skaitļus, lietot pareizu terminoloģiju, nepaļauties uz stereotipiem, pievienot atsauces pie saviem citātiem, kā arī akcentēt pozitīvo, nevis reaģēt tikai uz dažādiem krimināliem faktiem, kas saistīti ar migrantiem.

Ja valstij vajag bērnus, nav laika gaidīt

/ Andris / Komentēt
NRA.LV Trešdiena, 2.novembris (2011), plkst.07:15 | Inga Paparde

Jo vairāk mūsu ģimenē ir bērnu, jo mazāku atbalstu no valsts mēs saņemam, bet arvien lielāki ir mūsu izdevumi, Neatkarīgajai atzīst trīs bērnu māmiņa Jūlija, kura otrdien ar jaunāko bērnu piedalījās māmiņu akcijā iepretī Ministru kabinetam.

Jaunā māmiņa uzsver: kad piedzima otrais bērniņš, valsts atbalsts bija lielāks, tagad – ar trešo bērniņu divas reizes mazāks. Samazinājies gan vecāku pabalsts, gan vairāk nav piemaksas par bērna piedzimšanu. «Ja valsts vēlas, lai dzimtu mazuļi – un vairākkārt politiķu diskusijās esmu dzirdējusi, ka svarīgi ir laist pasaulē trešo un ceturto bērnu, – kāpēc nekas netiek darīts, lai atbalstītu ģimenes ar bērniem?» jautā Jūlija.

Valdība lēmumus par atbalstu ģimenēm vēl nepieņem, pamatojoties uz viedokli, ka nepieciešams veikt reformas, šis process tiek vilkts garumā, tā situāciju Neatkarīgajai vērtē Māmiņu kluba vadītāja Sandija Salaka. Ja vecāku pabalsts jeb tā sauktā māmiņalga tika reformēts jau 2008. gadā, jau tad vajadzēja ķerties pie nopietnas ģimenes politikas izstrādes. «Taču mēs tagad dzirdam, ka reformas varētu veikt tikai vēl pēc gada. Bērni dzimst tagad, atbalsts vajadzīgs tagad, nav mums daudz laika, ja vēlamies, lai dzimstības rādītāji vairāk nesamazinātos,» saka S. Salaka. Viņa apelē pie valdības godaprāta, ka attiecībā uz ģimenēm ar bērniem nekādus samazinājumus nedrīkst vērst. Bērnu mums ir tik maz, ka jāsargā un jālolo ikviens. Māmiņu klubs uzskata: lai valdības galvenā prioritāte – demogrāfijas jautājumu risināšana – nebūtu tikai formāla, jau nākamgad vajadzētu veikt izmaiņas. Viena no piketētāju prasībām ir ieviest progresīvu ienākuma nodokli strādājošām ģimenēm ar bērniem – jo vairāk bērnu, jo mazāki nodokļi jāmaksā. Trīs bērnu māmiņa Jūlija piebilst: svarīgi būtu atbalstīt arī ģimenes, kurās dzimst ne tikai viens, bet vairāki bērni, lai tās sajustu zināmu novērtējumu no valsts. Runājoties ar jaunajām un topošajām māmiņām, jāsecina, ka, zinot situāciju valstī, neviena ģimene neprasa palielināt pabalstus, jo lēmums par bērna laišanu pasaulē nav bijis saistīts ar pabalstiem, tomēr lūdz nesamazināt to, kas ir pašlaik. Kā zināms, Māmiņu klubs iestājas pret vecāku pabalstu ierobežošanu un liegumu saņemt šo pabalstu strādājošiem vecākiem.

Labklājības ministre Ilze Viņķele norādīja, ka lūgs valdībai uzdot nozares ministrijai līdz 1. aprīlim izstrādāt ģimenes valsts pabalsta reformas plānu, ko varētu īstenot 2013. gadā. «Es nevēlētos abstraktu koncepciju, bet reālu piedāvājumu,» sacīja ministre. Zinot visa iepriekšējā gada peripetijas ap šo pabalstu (izstrādātas vairākas koncepcijas, neviena netika pieņemta), I. Viņķele dara zināmu savu viedokli: ģimenes valsts politikai jābūt orientētai uz ekonomiski aktīvām ģimenēm, un tur ir divi iespējamie stimuli: paaugstināt ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamo minimumu par apgādājamiem vai šo nodokli sasaistīt ar bērnu skaitu ģimenēs, proti, kam vairāk bērnu, tas mazāk maksātu nodokļos. Uz Neatkarīgās jautājumu, vai kādas izmaiņas sagaida ģimenes ar bērniem nākamgad, ministre atzina, ka nekādi samazinājumi netiek plānoti. «Es pieturēšos pie demogrāfijas padomes vasarā lemtā, ka ģimenes pabalsts nav samazināms,» teic ministre. Tomēr tie pabalstu ierobežojumi, kuri ir pašlaik spēkā, vēl paliks līdz pat 2014. gada beigām.

Māmiņas piketā arī aicināja valdību parūpēties, lai bezmaksas aprūpe bērniem patiešām būtu bez maksas, jo pašlaik, ja ģimene vēlas saņemt valsts palīdzību, jāgaida rindā mēneši vai pat pusgads. Ja ģimenēm ir nauda, palīdzību ir iespējams saņemt par maksu praktiski uzreiz.

Daina Kājiņa: Pēdējais brīdis sakārtot pirmsskolas izglītības iestāžu finansēšanas sistēmu

/ Andris / Komentēt
Delfi.lv 28. oktobris 2011. Daina Kājiņa, biedrības „Latvijas privāto pirmsskolu biedrība” valdes priekšsēdētāja
Vēl salīdzinoši nesen, 1.jūlijā, esošie un topošie vecāki uzgavilēja Saeimai, par tās pieņemtajiem grozījumiem “Vispārējā izglītības likuma” 21.pantā, kas noteica, citēju: “vietējās pašvaldības savā administratīvajā teritorijā nodrošina vienlīdzīgu pieeju pirmsskolas izglītības iestādēm bērniem no pusotra gada vecuma”. Reāli izmaiņas likumdošanā nozīmēja to, ka ir nepieciešams izveidot visiem saprotamu un caurspīdīgu kārtību pašvaldību pirmsskolas izglītības iestāžu rindām, un pašvaldības atvēlētajam finansējumam jāseko bērnam arī tad, ja viņš apmeklē privāto pirmsskolas izglītības iestādi. Tādējādi likumdevējs bija iecerējis risināt rindu problēmu caur vienlīdzīgu attieksmi pret bērnudārziem (pašvaldības un privātajiem), caur nepieciešamību pašvaldībām, kurām ir rindu problēmas, ieviest “nauda seko bērnam” principu, lai padarītu vecākiem finansiāli pieejamākus privātos bērnudārzus.

Vienu brīdi pat šķita, ka tauta beidzot ir sadzirdēta, ir panākts reāls, nevis runu, bet šoreiz arī darbu līmenī, risinājums, kas nu vien ir jāīsteno dzīvē. Mammas un tēti burtiski lēkāja aiz priekiem sociālajos tīklos, nebeidzot slavēt pieņemto lēmumu. Bet še tev! 17.augustā Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) nāca klajā ar jaunu grozījumu skaidrojumu – ka pašvaldībām no pusotra gada vecuma ir jānodrošina tikai iespēja pieteikties uz rindu pašvaldības bērnudārzā, kas ir klajā pretrunā ar iepriekš pausto un padara minētos likuma grozījumus bezjēdzīgus.

Šis skaidrojums bija absolūti šokējošs, un visticamāk IZM, sajūtot spiedienu no pašvaldībām par nespēju šo prasību izpildīt, nāca klajā ar jaunu grozījumu skaidrojuma versiju. Savukārt, kā noskaidroja vecāku iniciatīvas grupa “Nauda seko bērnam”, tad atšķirīgā likuma normas traktējumā vainojama nepilnvērtīgā komunikācija starp IZM darbiniekiem jeb ministrijas juristu neprecīzais skaidrojums saviem speciālistiem.

Interesanti, kāpēc IZM nevarētu rīkoties atbilstoši labas pārvaldības principam un, ja ne publiski atzīt savu kļūdu, tad vismaz korekti to izlabot. Galu galā arī Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija, vērtējot IZM grozījumu interpretāciju, atzinusi, ka ministrijas izpratne par grozījumiem ir sašaurināts un nepamatots likumdevēja gribas iztulkojums. Bet nē – IZM spītīgi turas pie sava, neskatoties uz to, ka šis nav kādas noteiktas interešu grupas jautājums, bet gan – dzimstības veicināšanas un kopējās demogrāfijas situācijas valstī uzlabošanas jautājums.

Kā zināms, ceturtajai daļai pirmsskolas vecuma bērnu Latvijā nav iespējams apmeklēt pašvaldības bērnu dārzus, lai gan vecāki maksā nodokļus tāpat kā to bērnu vecāki, kuri apmeklē bērnudārzus. Tieši tāpēc ir nepieciešama taisnīgāka un efektīvāka bērnudārzu vietu sadale un pārvaldība, kas raidītu pozitīvus signālus topošajiem vecākiem. Jaunie grozījumi bija pirmie pareizi soļi šīs problēmas risināšanā, bet atkal – nezināmu iemeslu dēļ, viss ir apstājies.

Finansēšanas sistēmas problēmas nav vērojamas tikai pirmsskolas izglītības jomā, – līdzīga situācija ir redzama arī vispārizglītojošo skolu finansēšanas modelī, kur no valsts budžeta atbilstoši finansēšanas modelim “nauda seko skolēnam” tiek apmaksāts tikai pedagogu darbs, bet izglītības iestāžu uzturēšanas izdevumus nodrošina pašvaldības. Taču, ņemot vērā, ka pašvaldībās turības līmenis ir ļoti atšķirīgs, arī finansējums, ko lokālā vara iegulda izglītības attīstībā ir atšķirīgs. Tā rezultātā pašlaik izglītības iestādes ir ļoti dažādas tieši materiāltehniskās bāzes nodrošinājuma ziņā.

Atgriežoties pie pirmsskolu jautājuma, ir būtiski panākt, lai pašvaldības finansējums tiktu sadalīts visiem pirmsskolas izglītības iestāžu audzēkņiem vienlīdzīgi jeb atbilstoši izmaiņām Vispārējās izglītības likumā. Piemēram, Rīgas pašvaldībā tas nozīmētu to, ka pašreizējie Rīgas domes noteikumi (nr.123 “Kārtība, kādā Rīgas pilsētas pašvaldība īsteno pirmsskolas izglītības nodrošināšanas funkciju”), kas paredz atšķirīga apmēra pašvaldības finansiālo atbalstu bērnudārzu audzēkņiem, iespējami ātrāk ir jāpielāgo atbilstoši Vispārējā izglītības likuma normām.

Svarīgi ir arī atzīmēt, ka pirmsskolas izglītības finansējumam jābūt pieejamam neatkarīgi no pirmsskolas izglītības dibinātāja – pašvaldības vai privātā sektora, tādā veidā mazinot pašvaldību monopoltiesības uz pirmsskolas pakalpojuma nodrošināšanu.

Latvijā jau par klasiku ir kļuvusi tendence, ka katra institūcija darbojas diez gan autonomi, nereti ignorējot starpnozaru un starpinstitūciju sadarbības principu, tādā veidā skatot lietas ļoti sašaurināti, gluži kā apgūstot mācību vielu kādā konkrētā priekšmetā skolā. Taču sekmīga valsts pārvalde nevar tikt īstenota bez diskusijas un lēmumu saskaņošanas starp vairākām pusēm, kā arī bez kļūdu atzīšanas vai labošanas. Šajā sakarā runa ir par cilvēkkapitālu, kas Latvijā jau iet straujā mazumā, tāpēc ignorēt tik vitālus jautājumus kā izglītības sistēmas finansēšana, būtu liels solis atpakaļ valsts attīstībā, varbūt pat solis uz priekšu nebūtībā. Tāpēc aicinājums jaunajai valdībai, īpaši Izglītības un zinātnes ministram, kā arī pašvaldībām neatstāt novārtā pirmsskolas izglītības finansēšanas jautājumus, un beidzot ieviest skaidrību, ar ko vecāki pārskatāmā nākotnē var un ar ko nevar rēķināties.

Abortu izvēlas ekonomiskās situācijas dēļ

/ Andris / Komentēt

NRA.LV Otrdiena, 18.oktobris (2011), plkst.08:52 | Antra Gabre

Ekonomiskā situācija pamudina sievietes veikt abortu, nevis dzemdēt. Diemžēl naudas trūkums atklājis arī citu problēmu – sievietes mirst no dzemdību komplikācijām, jo grūtniecības laikā nav apmeklējušas ārstu.

«Materiālie apsvērumi ir visbiežākais iemesls, kāpēc sievietes izlemj veikt abortu,» saka Grūtniecības krīzes centra vadītāja Judīte Briede-Jureviča. «Palīdzam arī materiāli, sadarbojamies ar nevalstiskajām organizācijām. Sievietes baidās – ja jau pat nevar sagādāt bērnam pūriņu, tad kā varēs uzturēt viņu vēlāk?» viņa stāsta. Pavirši vērtējot statistikas datus, situācija Latvijā šķiet iepriecinoša, jo abortu skaits kopš 2004. gada samazinās. J. Briede-Jureviča gan norāda, ka «nav jau to grūtnieču» un no valsts joprojām izbrauc ļoti daudz iedzīvotāju, tostarp sievietes.

Aizvadītajās brīvdienās notika 9. starpkonfesionālā konference par dzīvības svētumu un neaizskaramību. Jau pagājušajā gadā šādā konferencē tika uzsvērta nepieciešamība pirms aborta noteikti veikt ultrasonogrāfiju, lai sieviete ieklausītos bērna sirdspukstos un ārsts viņai izskaidrotu, kas notiek viņas ķermenī.

Tā būtu abortu profilakse, uzskata abortu pretinieki. Taču tad ir vajadzīgas izmaiņas Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā, par kurām iepriekšējā Saeima nenobalsoja. Kustības Luterāņi dzīvībai vadītāja Gunta Irbe Neatkarīgajai saka – iecere par līdz šim strīdīgi vērtētajām izmaiņām likumā nav aizmirsta un kristīgās konfesijas turpinās tās virzīt Saeimā. Tikko kā parlamentā ievēlētā deputāte Vineta Poriņa (Nacionālā apvienība) solīja, ka Saeimā tiks izveidota Demogrāfijas komisija, un aicināja kristīgās konfesijas iesniegt priekšlikumus, kurus būtu nepieciešams izskatīt.

G. Irbe norāda, ka konferences mērķis nav piedāvāt konkrētu palīdzību sievietēm, bet gan saprast, kas ir īstais mērķis. Proti, apzināties dzīvības vērtību, jo konkrētu palīdzību Latvijas sievietēm jau sniedz vairākas organizācijas un centri.

J. Briede-Jureviča informē, ka uz Grūtniecības krīzes centru pēc padoma nāk sievietes, kuras tikko palikušas stāvoklī. Tad kopā tiek izrunāti ne tikai iemesli, kāpēc topošā māmiņa vēlas veikt abortu, bet arī perspektīvas, kas notiks, ja mazais piedzims, un kas – ja grūtniecību pārtrauks. Sievietes meklē palīdzību arī pēc aborta – arī tad, ja bijis spontānais aborts vai bērniņš miris pāragri. Grūtniecei krīzes situācijās palīdz arī misijas Pakāpieni nodaļa Dzīvība.

Sievietei pēc aborta jārēķinās ne tikai ar veselības komplikācijām, bet arī emocionālo traumu, kura var ilgt gadu desmitiem. «Arī vīrietim mēdz būt pēcaborta depresija, ja sieviete šādu lēmumu ir pieņēmusi vienpersoniski, vīrieti neinformējot, bet viņš ir gribējis bērnu,» norāda J. Briede-Jureviča.

Kristīgā baznīca aizstāv viedokli par cilvēka tiesībām dzīvot jau no ieņemšanas brīža, tādējādi sakot nē abortiem, bet jo īpaši katoliskā baznīca noraida kontraceptīvo līdzekļu izmantošanu ģimenes plānošanā, jo tie jebkurā gadījumā ir abortīvi pret nedzimušo bērnu. J. Briede-Jureviča atzīst, ka šādu nostāju neatbalsta, jo uzskata, ka atbildīgāk tomēr ir izvē

lēties kontracepciju, nevis taisīt abortu. Viņa arī atgādina, ka Latvijas sabiedrībā ļoti maz runā par vīrieša atbildību. «Mūsu sabiedrībā sieviete ir nevis kā vērtīgs trauks, bet kā miskaste. Mums ir bezatbildīgi vīrieši, kas pamet sievieti [grūtnieci], un augstākais, ko viņi var izdarīt, – apmaksāt abortu. Tāpēc sievietes uzskata, ka lēmums par abortu ir tikai viņas lēmums,» ar nožēlu konstatē J. Briede-Jureviča.

Diemžēl par savdabīgu attieksmi pret dzīvību valstiskā mērogā liecina arī Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļas virsmāsas Olitas Lases teiktais. Latvijā nav likuma, kurā būtu formulēts, kad bērns uzskatāms par priekšlaikus dzimušu un kādu medicīnisko palīdzību viņš ir tiesīgs saņemt. Šādi standarti ir noteikti, piemēram, Vācijā, Nīderlandē, bet Latvijā mediķi vadās pēc Pasaules veselības organizācijas ieteikumiem, starpkonfesionālajā konferencē informēja O. Lase. Acīmredzot tāpēc, ka trūkst likumā ierakstītu nosacījumu, lauku slimnīcās priekšlaikus dzimušos paši mediķi nereti uzskata par nāvei nolemtiem un, kā stāstīja virsmāsa, noliek plauktā nomirt, nevis glābj.

Statistikas dati liecina, ka pasaulē seši līdz 12 procenti bērnu piedzimst priekšlaikus. Latvijā šādu bērnu 2006. gadā bija 1147, 2007. gadā – 1300 un 2008. gadā – 1152.

***

ABORTU SKAITS

– No 1991. līdz 2009. gadam reģistrēto mākslīgo abortu skaits Latvijā bija 377 100.

– 2009. gadā Latvijā tika reģistrēti 12 435 aborti, no kuriem 8881 bija mākslīgais aborts. Tas nozīmē, ka katru stundu tika veikts viens aborts. Uz 1000 dzīvi dzimušajiem bija 410 aborti.

– 2010. gadā Latvijā reģistrēti kopumā 10 820 aborti, no kuriem 7443 bijuši mākslīgie. Uz 1000 dzīvi dzimušajiem bērniem pērn veikti 389 mākslīgie aborti. Vislielākais mākslīgo abortu skaits bijis sievietēm vecumā no 20 līdz 24 gadiem – 1801.

– Seši mākslīgie aborti pērn veikti arī meitenēm, kuras bijušas jaunākas par 14 gadiem.

Avots: Veselības ekonomikas centrs, izdevums Luterāņu katehisms par abortu un dzīvību

Imants Vīksne: Izmiršanas bremzēšanā nepieciešams investēt

/ Andris / Komentēt
NRA.LV Piektdiena, 7.oktobris (2011), plkst.08:45 | Imants Vīksne

Politiķu centieni novērst Latvijas depopulāciju šobrīd ir tīri deklaratīvi, jo atbildīgo institūciju izstrādātie tautas glābšanas modeļi uz nezināmu laiku iesaldēti. Vienošanās ar Starptautisko valūtas fondu neparedz līdzekļu piešķiršanu jaunu nodokļu maksātāju dzimstības veicināšanai.

Ģimenes valsts politikas pamatnostādņu īstenošanas programma turpmākajiem diviem gadiem šobrīd apzināti netiek virzīta izskatīšanai valdībā, jo jebkam, kas prasa papildu naudu, tiks pateikts nē. Tā ir aizdevēju, Finanšu ministrijas un valdības kopīga pozīcija. Pavasarī dokuments izskatīts valsts sekretāru sanāksmē, taču par tā galīgo apstiprināšanu vai izmešanu miskastē lems jau jaunā valdība.

Vajadzīgas jaunas sievietes

Labklājības ministrija cer – naudas dalītājus tomēr izdosies pārliecināt, ka ģimeņu politika šobrīd ir prioritāte, kurai izņēmuma kārtā arī budžeta konsolidācijas apstākļos nauda ir piešķirama. Ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore Līvija Liepiņa skaidro, ka, šobrīd atliekot atbalsta sniegšanu un nepanākot dzimstības pieaugumu, demogrāfijas bedre padziļināsies. «Vienkārši nebūs to jauno sieviešu, kas var dzemdēt bērnus!» Pašlaik ar skubu sākot īstenot ģimenes valsts politikas pamatnostādnēs iekļautos pasākumus, līdz 2017. gadam bērnu skaitu uz vienu reproduktīvā vecumā esošu sievieti varētu palielināt no pašreizējiem 1,18 līdz 1,4.

Neatkarīgā jau rakstīja par satraucošajām tendencēm Latvijas demogrāfiskajā portretā. Arvien vairāk cilvēku izlemj emigrēt, bērnu dzimst mazāk. Trekno gadu laikā gandrīz sasniedzot 25 tūkstošus jaundzimušo, 2009. gadā atsākās dzimstības lejupslīde, un pašlaik tā nokritusi krietni zem 20 tūkstošiem. Iedzīvotāji noveco. Valsts iztukšošanos var novērst, piesaistot imigrantus, – Iekšlietu ministrija nākamgad pat plāno izstrādāt imigrācijas politikas pamatnostādnes. Tomēr līdzšinējais politiskais uzstādījums vedina domāt, ka Latvijas iedzīvotājiem Latvija jāapdzīvo pašiem un pašiem jāvairojas. «Tas nav valsts mērķis, ka kāds no malas atnāk un aizpilda tukšās vietas,» spriež L. Liepiņa.

Jāpiedāvā argumenti

Teorētiski Latvijas ģimenes vēlas lielāku bērnu skaitu, nekā tām ir, taču ekonomiskās nedrošības apstākļos no šīs vēlmes atsakās. Tas nozīmē, ka valstij viņiem jāsniedz papildu argumenti bērnu radīšanai. Divu gadu rīcības programma satur vairākus – nodokļu atvieglojumus, garantētas vietas bērnudārzos, kas daudzviet Latvijā joprojām ir problēma, brīvpusdienas skolās, bezmaksas ārstēšanu neauglīgajiem pāriem. Arī konsultācijas sievietēm, kas vēlas veikt abortu. Ja viņas varētu no šā nodoma atturēt, ik gadu Latvija iegūtu vēl 8000 jaundzimušo.

Paredzams, ka lielākā cīņa gaidāma par iedzīvotāju ienākuma nodokļa atlaidi, kas par apgādībā esošu personu būtu līdz 50% no minimālās algas. Pēc Finanšu ministrijas aprēķiniem, valstij tas izmaksātu ap 30 miljonu latu. Šis priekšlikums vērsts tieši uz ekonomiski aktīvajām ģimenēm – ja strādā un radi bērnus, valsts no tevis ņem mazāk. Taču šis priekšlikums, tāpat kā rosinājums par garantētajiem bērnudārziem vai nepieciešamības gadījumā aukļu dienestu veidošanu, tieši skar pašvaldības. Tām nevar atņemt ienākumus vai uzlikt jaunus pienākumus, to attiecīgi nekompensējot. Labklājības ministrija cer, ka risinājumus izdosies atrast nākamajā Demogrāfisko un ģimenes lietu padomes sēdē novembrī. Šī institūcija nodibināta jau 2003. gadā, lai cīnītos ar valsts depopulāciju. Kā liecina demogrāfijas statistika, pašlaik darbi galīgi nesokas, un to apstiprina arī dalībnieki. Šogad padomes nolikums mainīts – piesaistītas sabiedriskās organizācijas, bet par priekšsēdētāju lielākam respektam iecelts premjers. Divas sēdes ir notikušas, tajās panākta vienošanās, ka ģimenes politikā prioritāte ir bērnudārzu nodrošinājums, esošo pabalstu apjoma saglabāšana.

Jāstiprina ģimenes

Tagad jāgaida, kad tiks izveidota jaunā valdība, un tad cīņu par ģimeņu interesēm varēs sākt no gala. Asociācijas Ģimene valdes priekšsēdētāja Ilona Bremze stāsta, ka gaisā palika jautājums par bezmaksas ēdināšanu sākumskolās. Taču jāapzinās arī, ka daži pasākumi radikālu demogrāfisku uzlabojumu nenodrošinās. «Situācija valstī ir ļoti skumja, un, manuprāt, vienīgais risinājums ir tradicionālā ģimenes modeļa maksimāla stiprināšana. Jāpopularizē nevis kontracepcija, bet normāls dzīvesveids. Labāk ļaut bērniņam piedzimt un atdot viņu adopcijai nekā veikt abortu.» Nevalstiskās organizācijas gan apzinās, ka šīm runām un plāniem nebūs rezultāta, ja netiks piešķirts finansiāls segums. Tāpēc ir svarīgi, lai ģimenes politika parādītos kā prioritāte jaunās valdības deklarācijā. Arī Nākotnes fonda valdes priekšsēdētājs, demogrāfs Ilmārs Mežs atgādina, ka, turpinoties pašreizējām tendencēm, pāris paaudžu laikā Latvijas iedzīvotāji savā zemē var kļūt par minoritāti.

Demogrāfijas pētnieks: emigrācija pašreizējā apjomā turpināsies vēl septiņus gadus

/ Andris / Komentēt

NRA.LV Otrdiena, 4.oktobris (2011), plkst.10:10 | Ziņu aģentūra BNS
Patlaban gadā no Latvijas izbrauc 40 tūkstoši cilvēki, šis process turpināsies vēl septiņus gadus, un tikai 10% aizbraucēju gatavojas atgriezties, otrdien publicētā intervijā žurnālā “Lietišķā Diena” brīdina demogrāfijas pētnieks, Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes profesors Mihails Hazans.

Galvenie iemesli, kuru dēļ iedzīvotāju skaits samazinās ir domāšanas maiņa attiecībā uz emigrāciju, dzimstības sarukums un salīdzinoši zemā veselības aprūpes kvalitāte, min pētnieks, vienlaikus atzīstot, ka vismaz pagaidām neredz nekādus spēkus, kas varētu to visu mainīt.

Viņš norāda, ka emigrācijas pārsvars īpaši liels bijis pēdējo pāris gadu laikā, kas skaidrojams ar vairākiem iemesliem – ne tikai ekonomiskiem, bet arī noskaņojuma maiņu cilvēkos.

“Notika cilvēku uzskatu maiņa par savām perspektīvām, paliekot šeit – Latvijā. Pēdējās aptaujas, kas tika veiktas šā gada sākumā, tagad ir izanalizētas un liecina par to, ka valstī ir diezgan liels iedzīvotāju segments, kas plāno aizbraukt ne tāpēc, ka šiem cilvēkiem te būtu zema alga vai vispār nebūtu darba. Starp iemesliem, kurus viņi nosauc, nav neviena ekonomiska. Tā vietā cilvēki atbildējuši, ka viņus neapmierina tas, kas notiek Latvijā, ka viņi neredz šeit perspektīvas saviem bērniem, un tamlīdzīgas lietas,” norāda pētnieks.

Vienlaikus tomēr joprojām ļoti aktuāls – divreiz lielākam emigrantu skaitam – aizbraukšanas iemesls ir arī ekonomiskās problēmas. “Tātad diemžēl nu jau mēs varam runāt par ekonomisko iemeslu un attieksmes maiņas kombināciju. Pirmskrīzes gados, kad tika uztverts, ka šeit daudz kas ir labi, ka algas aug un turpinās augt, un tiem, kam bija labas algas, labas karjeras perspektīvas, nebija domas par aizbraukšanu – tagad šī domāšana ir mainījusies,” skaidro Hazans.

Pētnieka vērojumi liecina, ka šīs izmaiņas notikušas apmēram 2009.gada sākumā. Turklāt starp potenciālajiem aizbraucējiem pieaug labi izglītotu cilvēku skaits. Pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) aizbraucēju vidū augsti izglītoto cilvēku īpatsvars bija lielāks nekā palicēju vidū. Tas skaidrojams ar to, ka toreiz vēl nebija brīvās darbaspēka kustības, un, lai aizbrauktu, cilvēkam pašam visu vajadzēja atrast, tas bija saistīts ar zināmu risku. Līdz ar to var teikt, ka tad aizbrauca tikai uzņēmīgākie, norāda Hazans.

“Tagad izglītoto aizbraucēju īpatsvars atkal ir palielinājies. Notika ideoloģijas maiņa,” atzīst pētnieks.

Viņaprāt, jau labu laiku Latvijā emigrācija ir vēl svarīgāka problēma nekā dabīgā iedzīvotāju pieauguma neesamība, kas gan arī pastāv jau sen. “Patiesībā jau kopš 2000.gada mēs zaudējām ap 120 tūkstošus cilvēku dabiskā pieauguma trūkuma dēļ un vismaz 200 tūkstošus – emigrācijas rezultātā. Praktiski dabiskais pieaugums ir bijis vēl negatīvāks – daļa Iedzīvotāju reģistra “piedzimušo” bērnu faktiski ir dzimuši ārzemēs,” norāda Hazans.

Arī tas saistīts ar to, kā cilvēki uztver savas perspektīvas. “Lai atļautos divus vai trīs bērnus, cilvēkam ir jābūt ļoti pārliecinātam par savām perspektīvām. Te runa ir gan par finansiāliem ienākumiem, gan arī par kaut kādu stabilitātes garantiju,” uzsver pētnieks, vienlaikus gan atzīstot, ka šis aspekts nav vienīgais un varbūt pat nav galvenais attiecībā uz dzimstības samazināšanos, jo novecošanās patlaban vērojama visās Eiropas valstīs.

“Un tas vairāk ir kultūras fenomens. Cilvēki vienkārši izvēlas – veltīt laiku un resursus vairākiem bērniem vai dzīvespriekam. Arī Latvijas iedzīvotājiem šobrīd ir pieejams vairāk dažādu prieku nekā agrāk, un tas tiek izmantots,” norāda pētnieks. Tomēr, lai gan šis fenomens skāris visas Eiropas valstis, Latvijā šajā jomā ir dzimstības reitinga apakšgalā. Tāpat reitingu apakšgalā Eiropas valstu vidū Latvija atrodas arī veselības aprūpes sistēmas kvalitātes ziņā, no kā lielā mērā ir atkarīga cilvēku mirstība.

“Tātad te arī nonākam pie galvenajiem pīlāriem, kuru dēļ iedzīvotāju skaits samazinās – domāšanas maiņa attiecībā uz emigrāciju, dzimstības sarukums un salīdzinoši zemā veselības aprūpes kvalitāte. Vismaz pagaidām es neredzu nekādus spēkus, kas varētu to visu mainīt, turklāt ātri,” atzīst Hazans.

Imants Vīksne: Sasniegts emigrācijas rekords

/ Andris / Komentēt

NRA.LV Pirmdiena, 3.oktobris (2011), plkst.07:24 | Imants Vīksne

Latvijas iedzīvotāji vidēji vēlētos ģimenē 2,5 bērnus, taču reāli ir nepilni 1,2. Valsts palīdzība viņu vēlmju piepildīšanā būtu teju vienīgais līdzeklis, kā nobremzēt nāves un emigrācijas izraisīto demogrāfijas kritienu, kas latviešus simt gadu laikā var padarīt par sarkanajā grāmatā ierakstāmu minoritāti.

Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati liecina, ka šā gada augustā uz dzīvi ārzemēs pārcēlušies 2300 Latvijas iedzīvotāju, kas kopš migrācijas uzskaites sākšanas ir absolūts rekords. Kopā gada pirmajos astoņos mēnešos emigrējuši 13 942 iedzīvotāji, un tas ir uz pusi vairāk nekā pērn šajā pašā periodā.

Oficiālie dati atspoguļo tikai tos aizbraukšanas gadījumus, par ko cilvēki paši paziņo Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei. Reālie dati ir vēl krietni satraucošāki – daudzi aizbrauc, valstij par to nepaziņojot, jo nevēlas sevi apgrūtināt ar šādu formalitāti vai strādā nelegāli.

Alternatīvu pētījumu ir veicis Latvijas Universitātes ekonometrijas profesors Mihails Hazans, Latvijas Iedzīvotāju reģistra datus korelējot ar citu valstu reģistros atrodamo informāciju. Pēc viņa aplēsēm, pēdējo vienpadsmit gadu laikā no Latvijas aizbraukuši vismaz 140 000 cilvēku. CSP uzrāda četras reizes pieticīgāku skaitli. Grandiozo atšķirību pētnieks Neatkarīgajai skaidro ar statistiķu slinkumu, nevis kādu komplicētāku iemeslu, piemēram, valsts vēlmi labāk izskatīties savu iedzīvotāju acīs. «Tā ir konkrētu cilvēku neizdarība!» M. Hazana aprēķinos pesimistiskākajā versijā figurē vēl lielāks skaitlis – ceturtdaļmiljons, un to par ļoti ticamu uzskata arī Nākotnes fonda valdes priekšsēdētājs demogrāfs Ilmārs Mežs. Pēc šogad notikušās tautas skaitīšanas pirmais neoficiāli publiskotais skaitlis bija 1,9 miljoni, ko CSP nekavējoties pasludināja par nepilnīgu darba versiju. «Tagad viņi cenšas pieaudzēt šo ciparu ar tiem, kas nedzīvo Latvijā. Nevienam taču nepatīk slikti cipari. Un, pēc Statistikas pārvaldes domām, ja cilvēks desmit gadu dzīvo Anglijā, bet reizi gadā atbrauc uz Latviju nosvinēt Jāņus, viņš vienalga ir Latvijas iedzīvotājs,» komentē I. Mežs.

Neatkarīgi no statistikas objektivitātes pakāpes, to, ka situācija ir satraucoša, ka nomirst un aizbrauc vairāk, nekā piedzimst, nenoliedz neviens.

Taču līdz konkrētai rīcībai tās labošanā valsts vēl nav tikusi. Demogrāfs secina: «Pašlaik mēs esam apstākļu noskaidrošanas un spriešanas fāzē.» Un te jautājums ir par sabiedrības prioritātēm.

Tādu pašu naudu, ko Latvija ieguldījusi Dienvidu tilta būvniecībā, Igaunija likusi dažādās demogrāfijas programmās, un šobrīd viņi spējuši mirstību salāgot ar dzimstību, kaut gan pēc Padomju Savienības sabrukuma atradās tādā pašā demogrāfijas bedrē kā mēs. Viņu ģimenēs piedzimst 1,7 bērni, mūsējās mazāk nekā 1,2.

I. Mežs atzīst, ka piespiest tautu vairoties nav iespējams, taču valsts var atbalstīt tos cilvēkus, kas vēlas vēl vienu bērnu – dot pabalstus, sniegt nodokļu atvieglojumus, nodrošināt bērnudārzu, brīvpusdienas, ārstēt neauglīgās ģimenes utt.

Protams, demogrāfijas līkņu kritumi nav tikai Latvijas problēma. Globalizācija radījusi apstākļus, kuros aizbraukt projām labākas dzīves meklējumos ir vienkāršāk nekā jebkad agrāk. Turklāt modernajā sabiedrībā arī lielu ģimeņu veidošana un bērnu audzināšana iziet no modes. «Tas ir šīs civilizācijas beigu sākums,» pesimistiski secina demogrāfs. Tāpēc citas Eiropas valstis tik izmisīgi iegulda līdzekļus demogrāfijas uzlabošanā. Arī Latvijai jārīkojas līdzīgi. Kas notiks, atstājot situāciju pašplūsmā, Nākotnes fonds jau pirms gada ieskicēja atklātā vēstulē Saeimai, valdībai, prezidentam un latviešu tautai:

«Kopš neatkarības atjaunošanas 20 gadu laikā 500 000 Latvijas iedzīvo-tāju auglīgajā vecumā ir radījuši tikai 300 000 pēcnācēju. Nākamā paaudze, šie 300 000, pie pašreizē- jā dzimstības līmeņa ra-dīs, augstākais, tikai 180 000 pēcnācēju. Ja stāvoklis kardināli nemainīsies, zemās dzimstības dēļ no pašreizējiem 1,3 miljoniem latviešu līdz 2050. gadam būs palikuši tikai aptuveni puse. 2100. gadā mēs būsim vairs tikai 0,2–0,3 miljoni un līdz ar to mūsu pēcnācēji pēc 100 gadiem veidos vien nelielu minoritāti no nākotnes Latvijas iedzīvotājiem. Šajos aprēķinos nav ņemtas vērā emigrācijas tendences.