Ir tāda cilts.

Ir pasaulē tāda maziņa cilts,

Kabatas cauras, bet apzeltīts tilts.

Kas tīko pēc tā, ko nevar tā celt.

Tos, kas reiz deva, prot vienīgi pelt.

Nazis še kaimiņam vienmēr ir trīts,

Par grasi viss pārdots un izpostīts.

Bet neviltots lepnums sejā ir tiem,

Kad vagari klanās vien svešajiem.

Tā ļoti cenšas un dara, ko prot,

Sev skaistu vēsturi izgudrot..

Cik svēta un tīra, bet mūžīgi kliedz,

Par ciešanām senām, kas dzīvot tai liedz.

Joprojām tai stāsta, ka tūlīt jau spēs,

Ar nocirstām saknēm viss uzziedēs.

Vēl daudz tukšu runu apcirkņos krās.

Taču Dabas likumi nemainās.

Par latviešiem Latvijā!