KĀ BĒRNI FINANŠU SISTĒMU PA PLAUKTIŅIEM SALIKA

74890908_1411621035665194_7388337213710270464_o
Крамола

Sociālo zinību skolotāja palūdza bērnus sagatavot biznesa plānus.

Nu, tāda ir tēma – uzņēmējdarbība, lai pafantazē par skolas iekšējo biznesu. Skola ir pasaules, visas pasaules ekonomikas modelis. Un piektklasnieki pieķērās lietai dedzīgāk nekā jebkad agrāk. Un lūk – nodarbība, prezentācijas.

Ne pēc vecuma lielgabarītā teicamniece sīki izklāstīja, kā viņa sakārtos ēdināšanas kombinātu. Žirgts sarkanmatainais zēns ieskicēja skolas transporta sistēmas pārveidošanas fantastiskās perspektīvas: šeit ir gan lifti, gan eskalatori un un pat rikšas. Blāvs, glīts puisītis, kurš nepavisam nelīdzinās trakam datormānam, sastādīja foršu ziņojumu par automatizācijas, piekļuves kontroles, grāmatvedības un kontroles sistēmu, kuras pamatā ir skolas datortīkls. Dzīvīga jautrule izstāstīja par apavu ražošanu visiem skolotājiem, skolniekiem un pat eksportam.

Un tag pie tāfeles pienāk tieva, pieticīga meitene ar atvērtu seju un laipnām acīm.

– Jūs visi, – viņa saka klasesbiedriem, -uzsākāt biznesa plānus ar vārdiem “Es paņemšu aizdevumu no bankas”. Tātad, es atveru banku.

Skolēnu rindām pārskrēja kluss apbrīnas un skaudības vilnis – kā viņi paši to neiedomājās?

– Man ir šādi noteikumi, – turpina meitene, – katrs var aizņemties jebkuru summu par 20% gadā.

– Kā jebkuru? Arī miljonu var? – pacēla galvu pēdējā solā snauduļojošs līdz anekdotiskumam tipisks Vovočka, kauslis un otrgadnieks.

– Kaut vai miljardu. Kaut simts miljardus. Bet ņemiet vērā – gada beigās šī nauda būs jāmaksā ar procentiem. Kas neatdos – ņemšu mantu, biznesu.

– Ko, vai visu biznesu atņemsi? – vaigiem sārtojot sašuta apaļīgā teicamniece.

– Nē, protams! Es noņemšu tikai trūkstošo daļu, ne vairāk.

– Normāli apstākļi. Pat izcili, – izsvērti noskaldīja IT speciālists, paceļot acis no kalkulatora. – Es piekrītu.

Pēc viņa pamāja pārējie – visiem patika tik laba un dāsna banka.

– Nu, lūk, – turpināja klusā baņķiere, – gada sākumā es izdalīšu naudas kalnu. Bet neatkarīgi no tā, cik daudz es iedošu, 100% naudas sedz 100% no skolas biznesa. Un gada beigās es pieprasīšu atgriezt 120% no izsniegtās naudas. Kalns un plus vēl piektā daļa no kalna. Un jūsu rokās – tikai kalns, 20%, kurus es pieprasu pa virsu, dabā neeksistē. Tātad, saskaņā ar gada rezultātiem, es pārņemšu 20% skolas.

Gada laikā kāds varēs iekasēt 120% naudas, bet kāds cits pat 400%. Bet tas nozīmē, ka citam nebūs pat puses no parāda samaksai nepieciešamās summas. Bet tam nav nozīmes. Svarīgi, ka jebkurā gadījumā, tiklīdz jūs piekrītat ņemt aizdevumu, jūs man atdotu 20% no skolas.

Nākamgad – vēl par 20%. Un tā tālāk. Nu un līdz desmitajai klasei es būšu skolas vienīgā īpašniece. Šodien jūs sapņojat par labklājību, biznesu, panākumiem, attīstību. Līdz desmitajai klasei jūs kļūsit par maniem vergiem, un es izlemšu, kuram dzīvot un kuram mirt no bada.

Klase apklusa. Skolotājs apjukumā mirķšķināja iešķībi iezīmētās acis. Kāda somā neticami skaļi vibrēja mobilais tālrunis.

– Nafig tādu banka, – pirmais atdzīvojās otrgadnieks Vovočka, – iztiksim bez bankas.

– Pareizi! – iedegās jautrībā apavu biznesa jautrīte, – mēs iztiksim bez bankām un naudas, un mēs savstarpēji mainīsimies ar mūsu precēm un pakalpojumiem – barterī.

– Un kā jūs maksājat par saldējumu, – baņķiere rādīja patiesu izbrīnu, – nolauzīsiet papēdi no zābaka un atdosiet to? Un kā jūs maksāsiet darbiniekiem? Ar kedām? Tad taču viņiem nebūs laika strādāt! Viņi pavadīs dienas, meklējot to maiznieku, kuram nepieciešamas kedas, lai nopirktu smalkmaizīti ar ievārījumu. Lūk, pajautājiet Dašai, – baņķiere pamāja ar ēdināšanas teicamnieci, – vai viņa piekrīt pieņemt apmaksu kedās?

– Bet mēs viens otram rakstīsim kvītis! – iebilda IT speciālistu.

– Tā ir laba ideja, – pamāja baņķiere, – un trīs dienu laikā visiem būs lūk tāda kvīšu paciņa: “Es uzdevu Kolijai krēslu”,“Vasja izvizināja mani uz eskalatora”,“Paņēma no Aņas kedas”… Un tad? Kā pēc tam ar to visu tikt galā?

Klase atkal apklusa. Bālā skolotāja nervozi grozīja aproci ap plaukstas locītavu, nenoteikti skatoties te uz uztraukto klasi, te uz mierīgo un mīļo runātāju ar laipnām acīm.

– Vai tas ir droši, Ivanova, – Vovočka pēkšņi piecēlās, apgāžot krēslu, – ka skola piederēs tev?

– Protams, – meitene paraustīja plecus. – Tas ir elementāri.

– Tad tā … – Vovočka iešņācās, kasot ar nagu raksturīgās tulznas uz kulakiem un mēģinot atrast vārdus. – Ivanova, ņem mani darbā! Ja kāds atteiks savu mantu par parādiem atdot, es palīdzēšu. Labi? Man daudz nevajag. Dodiet man datoru klasi (IT puisis noraustījās, bet neko neteica), es uztaisīšu tur spēļu zonu.

– Labi, – baņķiere uzreiz piekrita, – būsi spēka dienests.

– Nē, – Vovočka nomurmināja, – labāk sauksim … Labāk būšu specdienests!

Baņķiere vēlreiz pamāja ar galvu un pievērsās ne tik jautrajai jautrītei:

– Aņečka, kāpēc tev nodarboties ar to apavu biznesu, kuru tu tik un tā pazaudēsi? Tu taču vēlaties iegūt, nevis zaudēt, vai ne? Tad lūk, es tev atvēlēšu 10% no skolas.

– Kas man jādara? – Aņa piesardzīgi jautāja, sajutusi kārtējo slēpto āķi.

– Redzi, es tā īsti nevēlos strādāt. Tāpēc manā vietā strādāsi tu. Visa tā ņemšanās – uzskatīt naudu, izdalīt … Pēkšņi gada vidū kāds vēlēsies ņemt vēl vienu aizdevumu? Tāpēc es tieši tev iedošu naudu par 20% gadā. Un tu to sadalīsi par 22%. Tā arī radīsies tava daļa – 10% no manējās, viss ir godīgi.

– Un vai es varu izsniegt nevis par 22%, bet par … Cik es gribu? – jautrīte kļuva jautrāka.

– Protams. Bet nedomā, ka skola kļūs tava. Piemēram, tu aizdosi naudu par 33% , un trīs gadu laikā skola būs it kā tava. Atceries, ka tu naudu par 20% paņēmi no manis. Naudu, kas, kā jūs atceraties, dabā neeksistē. Un skola pēc pieciem gadiem tik un tā būs mana. Un es tev iedošu tavus 10%, nevis tu pati tos paņemsi. Vai tu saproti? Es esmu saimniece!

– Nafig tādu saimniece, – caur apaļīgajiem vaigiem nobubināja teicamniece, un nekavējoties saņēma spēcīgu dunku no Vovočkas.

– Marj Palna, – baņķiere pievērsās učenei, kas pusapzinātā stāvoklī pamazām kļuva zaļa, – jums nevajag uztraukties. Es jums došu lielu algu. Jūs tikai visiem jāmāca, ka tā tam visam jābūt, ka savādāk nemaz nevar būt. Stāstiet bērniem, ka smagi un labi strādājot, jūs varat gūt panākumus un kļūt bagāti. Saprotiet, jo vairāk viņi strādās, jo ātrāk kļūšu bagāta es. Un jo labāk jūs pūderēsiet smadzenes skolniekiem, jo vairāk es jums maksāšu. Skaidrs?

Skolotājas acīs uzmirgoja apziņas dzirksts un cerība, viņa ātri un sīki māj ar galvu, pakļāvīgi skatoties uz piektklasnieci.

Atskanēja glābjošais zvans.



KategorijasCiti jau uzrakstījuši

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: