Simboliski - kad mēģinu saliekt ceļus, tie sāp

355. km uz Vidzemes šosejas

23.augusts. Vienkārši sēžamies auto un braucam skriet. Mani aicināja uz Rīgas centru, bet atradām kartē, kur vismazāk. Tad katram sanāk vairāk soļu, ja dala uz attiecīgā kilometra skrējējiem 🙂

Klausījos radio bieži uzdoto jautājumu – vai tie, kas stāvēja pirms 20 gadiem, ietu arī šodien. Daudzi izteica šaubas un runāja par zemi un valsti. Kas noticis? Vai virs mums citas debesis, citu zemi un zāli pēdām skaram? Vai māte un bērni slikti, vai pats sev nepatīc?

Pirms 20 gadiem un šodien tā bija un ir brīva cilvēku izvēle – iet vai neiet. Tikai paši cilvēki izvēlas – cīnīties (darīt, runāt) vai padoties (nedarīt, nerunāt).

Tā ir (!) mūsu (!!) pašu (!!!) valsts, kuru uz savas zemes esam izveidojuši! Tie ir mūsu pašu “piecīši” policistiem, klusēšana par kaimiņa piegružoto sētu un nebarotiem bērniem. Tās ir mūsu pašu balsis tieši šiem politiķiem 20 gadu garumā. Tas vienkārši ir fakts. Tikai secinājumus no šī fakta mēs izdarām dažādus – kas meklē vainīgos, kas balso ar kājām, kas noliedz acīmredzamo vai pat aizver acis un neredz.

356. km sasniegts! Stafeti saņēmām un nodevām.

Man patīk domāt, ka es cenšos pieņemt to visu tādu, kā tas ir, un mainīt tik, cik ir manos spēkos. Es meklēju savu 1 kilometru un skrienu to. Un es zinu, ka ir vēl daudzi, kas arī meklē un atrod to vienu kilometru saviem spēkiem.

Vairāk attēlu šeit