Ģimenes pieaugumu ietekmē ne tikai finanses (Vai tiešām?)

Andris: Kādi būs aptaujas rezultāti, ja aptaujās desmitiem tūkstošu nereģistrētās attiecībās dzīvojošu jaunu cilvēku bezbērnu pārus? Latvijā un jau svešumā…

Piektdiena, 20.janvāris (2012), plkst.18:40 | Portāls nra.lv

Divas trešdaļas Latvijas ģimeņu, kurās ir bērni līdz divu gadu vecumam, atzīst, ka lēmums par bērna plānošanu viņu ģimenē nekad nav skatīts no finanšu viedokļa, komentējot tautas skaitīšanas datus par Latvijas iedzīvotāju skaita samazināšanos un ierosinājumus par demogrāfiskās situācijas vecināšanu, norāda Swedbank Privātpersonu finanšu institūts.

“Mūsu institūta organizētajā jauno māmiņu diskusijā atklājās, ka finansiālais stāvoklis parasti nav izšķirošais faktors, pieņemot lēmumu par ģimenes pieaugumu. To vēlāk apstiprināja arī plašākas aptaujas dati – ar bērniņa ienākšana ģimenē saistītās izmaksas ir skatītas tikai vienā no katrām piecām Latvijas ģimenēm. Daudz vairāk par to, kas ar ģimenes budžetu notiek pirmajā gadā pēc bērna piedzimšanas, vecākus satrauc viņu ģimenes stabilitāte un drošība vismaz tuvāko piecu līdz desmit gadu perspektīvā – cik viegli vecākiem būs atgriezties darba tirgū, vai bērnam būs pieejama vieta valsts apamksātā bērnudārzā, vai viņam tiks nodrošināta bezmaksas veselības aprūpe,” norāda Swedbank Privātpersonu finanšu institūta direktore Ieva Use.

Institūta sadarbībā ar ģimenes portālu “Cālis.lv” veiktā aptauja liecina, ka tikai katrā piektajā ģimenē, kurā pēdējo divu gadu laikā piedzimis bērns, pirms mazuļa ieņemšanas veikti aprēķini par ar šo lēmumu saistītajām izmaksām. Īpaši zems šis rādītājs ir Latvijas lauku teritorijās, kur nekādus aprēķinus par bērniņa izmaksām nav veicis absolūtais vairākums jeb 96% ģimeņu.

Aprēķinus par bērniņa izmaksām mazliet biežāk – 30% gadījumu – ir veikušas ģimenes, kurās ienākumi uz vienu ģimenes locekli ir no 400 līdz 600 latiem uz rokas, bet mājsaimniecības ar augstākiem vai zemākiem ienākumiem to ir darījušas salīdzinoši retāk. Mazliet biežāk šādi aprēķini veikti arī ģimenēs, kurās bērnu audzina abi vecāki kopā, partneriem ir kopīgs budžets, ir kredītsaistības izdevumi tiek plānoti ilgākam laikam uz priekšu un regulāri tiek veidoti uzkrājumi.

Jauno māmiņu aptauju sadarbībā ar ģimenes portālu “Cālis.lv” Swedbank Privātpersonu finanšu institūts veica 2011. gada oktobrī, internetā aptaujājot 300 respondentes, kuras ir gaidībās vai kurām ir bērni līdz divu gadu vecumam.

Demogrāfs: pēc 80 gadiem Latvijā lielākā daļa iedzīvotāju būs iebraucēji

NRA.lv Trešdiena, 18.janvāris (2012) | Ziņu aģentūra BNS

Ja sabiedrība turpinās atbalstīt tos politiķus, kas sola pielikt piecus latus pie pensijas, nevis atbalstīt jaunās ģimenes, cilvēku skaits Latvijā turpinās samazināties, un pēc 70‒80 gadiem Latvijā pārsvarā dzīvos iebraucēji, prognozē demogrāfs Ilmārs Mežs.

Komentējot 2011.gada tautas skaitīšanas provizoriskos datus, ka Latvijā dzīvo 2,068 miljoni iedzīvotāju, demogrāfs uzsvēra, ka apmēram 10% no saskaitītajiem iedzīvotājiem, iespējams, Latvijā nemaz nedzīvo, bet ir pieskaitīti, jo šajā laikā aktivizējušies kādos valsts reģistros.

“Bet galvenā problēma nav tik daudz tas, vai mēs esam divi miljoni vai ne, bet tas, ka pensionāru skaits ir strauji pieaudzis, bet bērnu un jauniešu skaits ir katastrofāli krities,” paskaidroja Mežs.

Līdz ar to iedzīvotājiem, kuriem pašlaik ir 40 un 50 gadu, ejot pensijā, viņus varēs nomainīt pat ne puse, bet tikai trešā daļa jaunu strādājošo. “Būs katastrofāls darba roku trūkums,” sprieda demogrāfs.

Viņš norādīja, ka Igaunijā, kur dzīvo salīdzinoši mazāk iedzīvotāju, situācija ir daudz cerīgāka, jo jau vairākus gadus mirušo skaits ir līdzīgs ar piedzimušo. “Nevis viņi ir lielāki patrioti vai viņiem vienkārši tā gadījās, bet tāpēc, ka valsts mērķtiecīgi ieguldījusi katru gadu simtus miljonu, lai jaunās ģimenes gribētu bērnus,” sacīja Mežs.

Demogrāfs cer, ka tautas skaitīšanas dati liks Latvijas iedzīvotājiem attapties un vairāk piedomāt par savu nākotni, “citādi mēs pārvērtīsimies par lielu pansionātu”.

Viņš atzina, ka tā būs valstiska izšķiršanās ‒ vai Latvijai svarīgāki ir infrastruktūras objekti vai ģimenes.

Mežs ar cerību raugās uz Demogrāfisko lietu padomes darbu, jo radies iespaids, ka tajā pārstāvētie politiķi un ierēdņi patiešām vēlas kaut ko darīt, lai uzlabotu Latvijas katastrofālo demogrāfisko situāciju.

“Vismaz dekorāciju ziņā attieksme ir mainījusies. Ja sabiedrības spiediens turpināsies, [padomes darbam] varētu būt arī kādi augļi. Bet, ja sabiedrībai būs vienalga un tā labprātāk balsos par tiem, kas sola pie pensijas pielikt piecus latus, Latvijai nav nākotnes,” pastāstīja Mežs.

Jau vēstīts, ka tautas skaitīšanā 2011.gadā Latvijā saskaitīti 2 067 887 iedzīvotāji, kas ir par 309 tūkstošiem jeb 13% mazāk nekā iepriekšējā tautas skaitīšanā 2000.gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) provizoriskie dati.

Visvairāk iedzīvotāju skaits samazinājies Latgalē – par 21,1% un Vidzemē – par 17,5%. Savukārt Pierīgas reģionā iedzīvotāju skaits pieaudzis par 3,2%

Tautas skaitīšanas dati: Latvijā dzīvo 2 067 887 cilvēki

Rīga, 18.janv., NOZARE.LV. Latvijas iedzīvotāju skaits 2011.gada 1.martā bija 2 067 887, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) 2011.gadā veiktās tautas skaitīšanas provizoriskie dati.

Latvijas iedzīvotāju skaits kopš 2000.gada tautas skaitīšanas samazinājies par 13% jeb aptuveni 309 000 cilvēku. Iepriekšējā 2000.gada tautas skaitīšanā Latvijā tika reģistrēti 2 377 385 iedzīvotāji.

Līdz šim pēc CSP datiem tika uzskatīts, ka 2011.gada decembrī Latvijā bija 2,208 miljoni iedzīvotāju.

Visvairāk – par 21,1% – kopš 2000.gada iedzīvotāju skaits samazinājies Latgalē; seko Vidzeme ar 17,5% samazinājumu. Savukārt vispozitīvākās tendences vērojamas Pierīgā, kur iedzīvotāju skaits audzis par 3,2%.

Tautas skaitīšanas rezultāti liecina, ka no kopējā iedzīvotāju skaita latvieši ir 62,1%, bet krievi – 26,9%.

Salīdzinot ar iepriekšējo tautas skaitīšanu 2000.gadā, iedzīvotāju skaits visstraujāk ir samazinājies Latgalē un atsevišķos Latgales novados samazinājums pārsniedz pat 30%, liecina provizoriskie tautas skaitīšanas dati.

2011.gada tautas skaitīšanu CSP sāka 1.martā, piedāvājot iedzīvotājiem aizpildīt tautas skaitīšanas anketas internetā, 17.martā darbu sāka 1960 tautas skaitītāji, apmeklējot iedzīvotājus viņu dzīvesvietās. No 1.jūnija tautas skaitīšanas iepriekšējos posmos nesastaptie iedzīvotāji varēja izpildīt tautas skaitīšanas anketas internetā.

Lai arī redzamākā tautas skaitīšanas darbu daļa tika pabeigta jau 10.jūnijā, kurā tika iegūti dati par 1,9 miljoniem iedzīvotāju, tautas skaitīšanas process neapstājās. CSP turpināja strādāt, lai iegūtu informāciju par Latvijas patieso iedzīvotāju skaitu, analizējot valsts informācijas sistēmās un administratīvajos reģistros iekļautos datus. Uz šo datu pamata tika izdarīti secinājumi par tautas skaitīšanā nesastaptajiem iedzīvotājiem.

2011.gada 16.decembrī, lai arī datu apstrāde vēl pilnībā nebija pabeigta, CSP paziņoja, ka Latvijas iedzīvotāju skaits pārsniedz divus miljonus, un iedzīvotāju skaits kopš iepriekšējās tautas skaitīšanas ir samazinājies, kas noticis gan iedzīvotāju dabiskā pieauguma (mirušo skaitam pārsniedzot jaundzimušo skaitu), gan starptautiskās migrācijas ietekmē.

Latvijas Banka atzīst – Latviju desmit gados pametuši 177 600 iedzīvotāji

Rīga, 6.dec., NOZARE.LV. Latviju laika posmā no 2000. līdz 2010.gadam pametuši 177 600 iedzīvotāji, savukārt tuvāko triju gadu laikā Latviju vēl pametīs 30 000 cilvēku, norāda Latvijas Bankas (LB) ekonomists Oļegs Krasnopjorovs.

Līdz ar to Krasnopjorova aprēķinātais emigrējušo cilvēku skaits ir tuvāks tam, ko aprēķinājis Latvijas Universitātes profesors Mihails Hazans, kurš izpētījis, ka Latviju desmit gados pametuši 200 000 cilvēku, nevis Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem, kas uzrāda 33 000 emigrējušo.

LB ekonomists emigrācijas aprēķināšanā izmantojis transporta nozares datus, kas sniedz informāciju par valsts robežu šķērsotāju skaitu. Eksperts novērtējis Latvijas iedzīvotāju skaita zaudējumus migrācijas rezultātā pēc izbraukušo un iebraukušo pasažieru skaita statistikas Rīgas lidostā un pasažieru ostā. Hazans emigrantu skaitu novērtējis, aprēķinot Latvijas rezidentu reģistrācijas citu valstu iedzīvotāju reģistros.

“Gan jāpiekrīt profesoram [Hazanam], ka neviens migrācijas novērtējums “nekad nevar būt pilnīgi precīzs” – attiecīgie dati par autotransportu un dzelzceļu nav pieejami, turklāt nav izslēgts, ka caur Rīgas lidostu emigrē arī citu valstu rezidenti, piemēram, Lietuvas. Tomēr ar šo metodi ieguvu kopsummu, kas līdzīga profesora Hazana novērtējumam,” norādīja Krasnopjorovs.

Tajā pašā laikā LB ekonomists atzīst, ka pasažieru plūsmas metode uzrāda emigrāciju vēlāk, nekā tā patiesībā notiek, jo tikai tad, kad cilvēks pārstāj regulāri ceļot atpakaļ uz Latviju, viņš parādās izbraukušo un iebraukušo pasažieru starpībā.

“Tas nozīmē, ka pēdējos gados faktiskā migrācija, visticamāk, bija mazāka par manu novērtējumu (un arī par profesora Hazana novērtējumu). Treknajos gados izbraukušie cilvēki tautsaimniecības lejupslīdes periodā iespējams paņēma līdzi arī savus bērnus un/vai vēcākus, pārdodot arī tiem piederošos nekustāmos īpašumus, tādējādi iepriekš notikušā emigrācija kļuva redzama statistikā,” akcentēja bankas eksperts.

Krasnopjorovs arī aprēķinājis, ka tuvākos trijos gados Latviju pametīs ap 30 000 cilvēku, nevis, kā prognozēja Hazans, – 100 000.

“Operatīvā statistika zīmē daudz labvēlīgāku ainu. Izbraukušo un iebraukušo pasažieru skaits Rīgas lidostā un pasažieru ostā būtiski sarucis un atgriezies 2009.gada sākuma līmenī. Tādējādi 2011.gada rādītājs, vērtējot to pēc pasažieru plūsmas datiem, vārētu sasniegt ap 30 000, kas ir ievērojami mazāk nekā 2009.gadā un 2010.gadā (attiecīgi 47 000 un 43 000). Turpinoties šādai tendencei, līdz 2014.gadam no Latvijas varētu izbraukt vēl ap 30 000 cilvēku,” norādīja ekonomists.

Pēc Krasnopjorova sacītā, uz lēnāku cilvēku aizplūšanu šogad norāda arī Latvijas rezidentu jauno reģistrāciju skaits Lielbritānijas un Īrijas sociālās apdrošināšanas sistēmās.

Viņš arī secina, ka pēdējā desmitgadē Latvija migrācijas rezultātā zaudēja daudz vairāk cilvēku, nekā liecina oficiālā CSP statistika. Turklāt abos periodos – gan pēc iestāšanās Eiropas Savienībā straujās izaugsmes gados, gan tai sekojošās krīzes laikā – aizbraukušo skaits ir visai līdzīgs, kliedējot baumas, ka Latvija būtu zaudējusi vairākus simtus tūkstošu cilvēku tieši šīs krīzes laikā.

“Skaidrs, ka diez vai tikai pēdējie gadi vainojami iedzīvotāju skaita zaudējumā. Īstermiņa migrācijai pārvēršoties par ilgtermiņa migrāciju, tā vienkārši kļūst vairāk atspoguļota statistikas datos (gan oficiālajos datos, gan alternatīvajos migrācijas novērtējumos). Savukārt par prognozēm runājot, jāatzīmē, ka šogad emigrācija kļuvusi būtiski mazāka, tajā pat laikā pieaugot Latvijas rezidentu skaitam, kuri atgriežas mājās,” norādīja LB ekonomists.

Ilmārs Mežs: Latvijā cilvēki galvenokārt iebrauc ar mērķi strādāt un apvienot ģimenes

Delfi.lv  02. novembris 2011

Latvijā cilvēki galvenokārt iebrauc, lai strādātu un atkalapvienotu ģimenes, trešdien seminārā “Leģendas un īstenība par migrāciju” stāstīja Starptautiskās Migrācijas organizācijas Latvijas biroja vadītājs Ilmārs Mežs.

Ja 2005.gadā vairāk nekā 40% iebraucēju to darīja, lai atkalapvienotu ģimenes, tad 2010.gadā ar šādu mērķi ieradās aptuveni 27% no iebraucējiem. Pagājušajā gadā 40% no iebraucējiem šeit ieradās, lai strādātu, un Mežs prognozē, ka, uzlabojoties ekonomiskajai situācijai Latvijā, šis skaits turpinās palielināties.

Salīdzinoši neliels ir to iebraucēju skaits, kas te ierodas pie vecākiem vai privātu iemeslu, vai studiju dēļ, kā arī, reliģisku motīvi vadīti.

Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, kad kā patvēruma meklētāji Latvijā ieradās vien daži desmiti cilvēku, šogad viņu skaits, iespējams, sasniegs 300.

Eiropas Savienībā (ES) katru gadu iebrauc un paliek uz dzīvi 3-4 miljoni imigrantu. Visvairāk imigrantu iebrauc Spānijā – 500 000, Lielbritānijā – 300 000, Itālijā – 280 000, kā arī Vācijā. Samērā daudz iebraucēju ir Skandināvijā, Šveicē, Austrijā, Beļģijā un Holandē. Negatīvs migrācijas saldo ir tikai Baltijas valstīm, Polijai, Rumānijai un Bulgārijai, kas ir trūcīgākās no ES dalībvalstīm.

Runājot par to, kuru tautību cilvēki kurās valstīs biežāk iebrauc, Mežs stāstīja, ka Krievijas pilsoņu ir vairāk starp Latvijas, Igaunijas un Somijas imigrantiem, ukraiņu – starp Polijas, Slovēnijas, Čehijas un Ungārijas imigrantiem, baltkrievi izvēlas doties uz Lietuvu, turku ir vairāk starp Vācijas, Austrijas un Bulgārijas imigrantiem, Ziemeļāfrikas iedzīvotāji dominē Francijā, Spānijā, Itālijā, Maltā, Beļģijā un Nīderlandē, albāņi – Grieķijā, indieši – Lielbritānijā, brazīlieši – Portugālē.

Mežs uzsvēra, ka bažas par imigrantu ieplūšanu paustas ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā un ir grūti atrast kādu valsti, kur šī problēma nepastāv.

Rietumanglijas universitātes žurnālistikas profesors Maiks Džempsons, kurš pievērsies migrācijas un migrantu atspoguļojumam plašsaziņas līdzekļos, runājot par Lielbritānijas laikrakstu publikācijām, norādīja, ka mediji par migrantiem galvenokārt runā kā par draudu vietējai sabiedrībai – atņem darbu britu jauniešiem, no Austrumeiropas iebraukušo medmāsu nepietiekamās valodas zināšanas apdraud pacientu dzīvību, migranti ir drauds sabiedrības drošībai. Turklāt negatīvās publikācijas par imigrantiem ir izteiktākas priekšvēlēšanu periodā, savukārt pēc vēlēšanām materiāli par migrantiem jau ir daudz pozitīvāki.

Profesors aicināja žurnālistus, veidojot materiālus par migrantiem, ļoti rūpīgi pārbaudīt faktus un skaitļus, lietot pareizu terminoloģiju, nepaļauties uz stereotipiem, pievienot atsauces pie saviem citātiem, kā arī akcentēt pozitīvo, nevis reaģēt tikai uz dažādiem krimināliem faktiem, kas saistīti ar migrantiem.

H. Djomkins: Dzimstība vai imigrācija?

Izskatās, ka 21.gs. pasaules iedzīvotāju dzīvē būs interesants. Runa ir par apmešanās jeb mītnes vietu izvēles tradīciju maiņu. Migrācija jeb brīva darbaspēka pārvietošanās būs cieņā un tiks uzskatīta par labklājības pamatu. Vaicāsiet – kāpēc tā? Un vai Latvijā arī? Par to sīkāk tālāk rakstā.

Viss raksts Hermaņa Djomkina blogā. Spied šeit!

Publikācija arī Apollo.lv