dzimstība

Demogrāfija un darba devēji

/ Andris / Komentēt

Dzimstības veicināšanas svarīgs faktors ir vecāku ilgtermiņa drošības sajūta. Viens no aspektiem ir iespēja bērnu kopušajam vecākam, un parasti tā ir māte, atgriezties iepriekšējā darba vietā vai pat jebkurā darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma. Pat vislabvēlīgākajos darba kolektīvos gada laikā iedibinās jauna iekšējā kārtība, un darbinieka atgriešanās rada lielāku vai mazāku stresu.

Laikā, kad Latvijā par vēlamu bērnu skaitu uzskata vismaz trīs bērnus, manuprāt, cinisks ir valdošo uzstādījums, ka mātei par katru cenu pēc iespējas ātrāk ir jāatgriežas darbā, jāatgūst profesionālajā laukā iekavētais, jāsapelna liela alga un tad jādzemdē nākamais bērns. Tas tiek pasniegts arī kā sievietes tiesības uz vīrietim līdzvērtīgu karjeru. Patiesība gan šķiet savādāka. Patiesībā sievietei, kura izvēlējusies radīt vienu un vairākus bērnus, valsts uzspiež divas karjeras vienlaicīgi. Būt pašai par nodokļu maksātāju un būt par nākamo nodokļu maksātāju audzinātāju. Salīdzinājumam varam labklājības ministram piedāvāt apvienot ministra darbu ar pilnas slodzes audzinātāja darbu kādā bērnu namā.

Tomēr, pašlaik vēl ir tāda sistēma, ka vecākiem 1 gadu (nu jau drīz 1,5 gadus) pēc bērna piedzimšanas ienākumi strauji samazinās, un darbs ir jāmeklē! Ir dažādas normas, kas darba devējam nosaka pienākumu darbinieku atjaunot darbā un amatā, turklāt darba devējam jārēķinās ar lielu iespēju, ka darbiniekam būs daudz attaisnotu un neplānotu kavējumu. Vai ir pareizi pārmest, ka šajā situācijā darba devēji bieži vien izvairās pieņemt darbā jaunas sievietes?

Lai radītu pozitīvu tendenci, nepieciešams darba devēju pozitīvi motivējošs piedāvājums. Tāds stimuls varētu būt atlaide darba devēja maksātajam sociālajam nodoklim (VSAOI). Konkrētie skaitļi varētu būt sekojoši. Darba devēja maksātā VSAOI likme ir 24,09%. Atjaunojoties darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, darbinieka algai tiek piemērota par 10% mazāka likme, t.i. 14,09% viena gada garumā. Ir pamats ierobežot algas apjomu, kurai šāda likme piemērojama. Pašlaik tā varētu būt minimālā alga. Tad jebkurš atjaunots darbinieks, kas saņem vismaz minimālo algu, darba devējam gada laikā būs par Ls 240 izdevīgāks par citu darbinieku. Domāju, ka tā ir pietiekama summa, lai darba devēja iespējamie zaudējumi no atjaunotā darbinieka būtu uzskatami par apdrošinātiem. Domāju, ka tā ir arī valstij pieņemama summa, lai darbiniekam būtu drošība par iespēju atjaunoties iepriekšējā darbā pēc bērna piedzimšanas.

Šo pašu nodokļu atlaidi vēlams piemērot visiem Latvijā darba gaitas uzsākošiem cilvēkiem, kā arī tiem, kuri bijuši ilgstoši bezdarbnieki, piemēram, 3 gadus. Iespējams, šādu pieeju var lietot arī gadījumos, kad uzņēmumi paplašinās un palielina darba vietu skaitu. Tiesa, visos gadījumos jāseko, lai tā nekļūst par nodokļu optimizācijas shēmu.

Kādēļ piešķirt atlaidi darba devēja maksātajām VSAOI? Tādēļ, ka tieši darba devējam rodas zaudējumi no darbinieka reintegrācijas darba vidē un tieši darba devējam pašlaik nav pozitīvu stimulu pieņemt vai atjaunot darbā jaunus cilvēkus ar bērnu radīšanas potenciālu. Tādēļ, ka šis atbalsts pēc būtības atbilst sociālā nodokļa un valsts speciālā budžeta domai. Varētu domāt, ka teorētiskās izmaksas uz 20 tūkstošiem vecāku ir 4,8 miljoni latu gadā. Tā nav taisnība. Taisnība ir tā, ka 20 tūkstoši strādājošo vecāku pat ar nodokļa atlaidi nopelnīs sociālam budžetam vismaz 11 miljonus latu!

Nauda demogrāfijai ieslodzīta iedzīvotāju banku kontos!

/ Andris / 1 komentārs

Latvijas Bankas statistikas datu bāze liecina, ka valdības kopējais parāds 2012. gada 2. ceturkšņa noslēgumā ir 5 miljardi latu. Šī parāda apkalpošanas izmaksas ir aptuveni 4,5% gadā. Lai panāktu sabiedrības atbalstu eiro ieviešanai Latvijas Bankas vadītājs baida ar 800 miljonu papildus izmaksām 10 gados, kuras iespējams rastos parāda apkalpošanas izmaksu pieauguma gadījumā. Tātad, tiek pieļauti 6 līdz 7% gadā.

Rēķinot pēc zemākās likmes 4,5%, valsts parāda apkalpošanas izmaksas pašlaik ir ap 225 miljoniem latu gadā. Vai ir iespējams valsts parāda procentu likmes samazināt? Jā, procentu likmes var samazināt!

Drošākais procentu izmaksu samazināšanas veids ir atdod parāda pamatsummu. Diemžēl budžeta deficīta apstākļos tas nav reāli, jo parāda kopējais apjoms ir Latvijas valsts budžeta apjomā.

Reālāks procentu izmaksu samazināšanas veids ir aizņemties izdevīgāk! Valdība un Latvijas Banka skaidro, ka to nevar izdarīt, jo pasaules finanšu tirgos esot konjuktūra un reitingi, kas Latvijai nav izdevīgi. Ja pasaules finanšu spekulanti neaizdot Latvijai lētāk, tad atliek meklēt resursus Latvijas iekšienē. Pēc Latvijas Bankas informācijas šādi resursi ir!

Latvijas komercbankās 2012. gada septembra beigās mājsaimniecību noguldījumi ir aptuveni Ls 3,6 miljardi. To vidējā svērtā procentu likme ir tikai 0,1-0,2%. Vēl vakar mana krājkonta likme kādā ārvalstu kapitāla bankā bija 0,05%!

Esmu gatavs saderēt, ka vismaz 1 miljardu latu šādā finanšu tirgū Latvijas iedzīvotāji valstij bez kavēšanās aizdotu par 2%, bet par 3% var rēķināties arī ar 3 miljardiem. Tas nodrošinātu 25 līdz 45 miljonu latu ekonomiju katru gadu jeb 250 līdz 450 miljonus 10 gados! Tā tiktu veicināta zemāka procentu likme arī pārējai valsts parāda daļai, jo lielajiem finanšu tirgus dalībniekiem paliktu mazāka “pīrāga daļa”.

Iedzīvotāju noguldījumu pārceļošana no bankām uz Valsts kasi it kā varētu samazināt banku iespēju kreditēt tautsaimniecību. Varbūt jā, varbūt nē. Bankas kredītus bez maksas nedod ne komercsabiedrībām, ne iedzīvotājiem, ne valstij, tādēļ tām pašām jārūpējas par līdzekļu piesaisti, lai pelnītu kārtējos desmitus un simtus miljonu. Starptautiskais starpbanku tirgus Latvijas lielajām bankām ir pieejams tikpat labi kā valstij.

Ilgtermiņā Latvijas pret saviem klientiem un valsti lojālām bankām būs izdevīga klientu skaita stabilitāte un pat pieaugums nākotnē. Par bankām, kurām vienaldzīga Latvijas tauta, mums nav jāuztraucas.

Tātad, ir atrasta nauda dzimstības veicināšanai Latvijā vismaz 25 miljonu latu gadā. Aicinu valdību izveidot atbilstošu mūsdienīgu risinājumu un šo naudu paņemt. Aicinu Saeimu šo naudu novirzīt dzimstības veicināšanas ilgtermiņa pasākumiem.

P.S. Kādēļ Latvijas iedzīvotāji izvēlas tik neizdevīgu naudas noguldīšanas veidu – noguldīt naudu bankās par 0,1-0,2% gadā? Iespējams tādēļ, ka svešzemju banku lobijs Latvijā ir tik spēcīgs, ka nogriezis iedzīvotāju naudai ceļu pie izdevīgākiem ieguldījumiem. Iespējams tādēļ, ka vietējo politiķu un ierēdņu veidotā uzņēmējdarbības vide ir tik nelabvēlīga, ka pat cilvēki ar spēju nopelnīt naudu, ko ielikt bankas kontā, neatrod iespēju šo naudu ieguldīt uzņēmējdarbībā.

Demogrāfs Mežs: lielākā daļa pasaules iedzīvotāju būtu laimīgi dzīvot Latvijas nabadzīgākā cilvēka situācijā

/ Andris / Komentēt

db.lv Lelde Petrāne, 2012. gada 17. augusts

«Kāpēc latvieši ir tik ļoti neapmierināti ar sevi un savu valsti? Tāpēc, ka mēs vienmēr gribam līdzināties pasaules pašiem veiksmīgākajiem – skandināviem. Pašai, pašai, pašai pasaules spicei!» intervijā izdevumam Sestdiena norādījis demogrāfs Ilmārs Mežs.

«Bet mēs nekādā gadījumā negribam salīdzināt sevi ar Ukrainu vai Baltkrieviju. Par Āfriku, Ķīnu un Indiju mums nav nekādas nojēgas un tā tālāk. Pat ar Krieviju mēs sevi negribam salīdzināt. Un tāpēc rodas visi muļķīgie mazvērtības kompleksi. Lai gan pēc taisnības jau esam tajā bagātnieku pulciņā, tikai lejasgalā. Lielākā daļa pasaules iedzīvotāju būtu laimīgi, ja varētu dzīvot Latvijas nabadzīgākā cilvēka situācijā. Tāpēc pareizi būtu teikt, ka laiki mums ir pat labi – tādi paši kā parasti,» skaidrojis I. Mežs.

«Lielais imigrācijas vilnis, kas mums draud, ja turpināsim ignorēt demogrāfisko situāciju Latvijā, būs tik masveidīgs, ka pēc divām trim paaudzēm runāt par latviešu valodas saglabāšanos nebūs vairs nozīmīgi, tas iedzīvotāju vairākumu vairs neinteresēs,» brīdina demogrāfs.

Jautāts, no kurienes Latvijā ieplūstu imigranti, viņš sacījis: «Visvairāk no bijušās PSRS, apmēram puse. Taču ir grūti pateikt, cik daudz būs no Krievijas un cik no Ukrainas vai Gruzijas un Tadžikistānas. To visu noteiks ekonomiskie rādītāji šajās valstīs un migrācijas politika. Tālāk sekos Āzija – sākot ar Turciju līdz Ķīnai, bet salīdzinoši maz būs no Āfrikas. Tas ir Latvijas ģeogrāfiskā novietojuma dēļ, jo afrikānim būs jābūt milzīgi bagātam, lai viņš maksātu par to, ka viņu nelegāli atved līdz Rīgai, nevis atstāj Maltā, Itālijā vai Spānijā.

«Iespējams, latviešu valoda skanēs parlamentā, varbūt teātrī, Līgo svētku pasākumos, droši vien būs kaut kāds televīzijas kanāls ar viszemāko reitingu, kurā runās arī latviski…,» šādu drūmu ainu iezīmē demogrāfs.

«Manuprāt, viens no iemesliem, kādēļ tādi politiķi kā Valdis Dombrovskis un Andris Vilks klūp demogrāfijas jautājumos ir tas, ka viņi neizprot situāciju, kādā ir ģimenes ar bērniem, jo viņiem pašiem bērnu nav. Un Latvijas demogrāfijas lielākais ienaidnieks, šķiet, ir Finanšu ministrija – viņi absolūti bloķē jebkādus uzlabojumus demogrāfijas atbalsta politikā,» teicis I. Mežs.

Ilmārs Mežs: Bezbērnu politika – Latvijas valdības prioritāte?

/ Andris / Komentēt

www.ir.lv 2012.08.15

Krīze Latvijā būs pārvarēta, kad mazināsies emigrācija, pieaugs dzimstība un vairums neseno aizbraucēju atgriezīsies

Latvieši pēdējā gadsimtā ir izcēlušies ar savu ļoti zemo dzimstību, kas turpina samazināties. Eiropas valstu vidū Latvijas dzimstības līmenis pēdējos gados ir pats zemākais, sasniedzot tikai 50-60% no Skandināvijas valstu dzimstības, ievērojami atpaliekot arī no Igaunijas.

Pēdējos 20 gados mums dzimstības līmenis vienmēr ir bijis krietni zem mirstības līmeņa. Latviešu bērnu kopskaits patlaban ir tikai nedaudz virs puses no viņu vecāku skaita. Tā turpinoties, latviešu skaits ar katru paaudzi būs uz pusi mazāks un nostādīs mūsu bērnus un mazbērnus nelielas minoritātes statusā savā dzimtenē – Latvijā.

Šādus faktus mēs esam dzirdējuši gana daudz, bet vai mēģinām kaut ko darīt lietas labā? Latvijā valda izteikta bezbērnu politika, kurā bērni un ar viņiem saistītie izdevumi tikpat kā netiek kompensēti. Proti, ģimenes ar bērniem tiek automātiski nostādītas visneizdevīgākajā situācijā, bet citas valstis tos tomēr vairāk vai mazāk efektīvi cenšas kompensēt – gan pabalsti, bērnudārzi, bezmaksas izglītība un ārstēšana, nodokļu atlaides utt. Latvijas valdība, nevēloties kardināli mainīt valsts demogrāfisko politiku uz jauno ģimeņu un bērnu atbalsta politiku, būtībā ved mūsu tautu uz iznīcību.

Kāda jēga no Latvijas „ekonomiskā izrāviena”, ja mūsu bērni šeit dzīvos minoritātes statusā?

Var piekrist Igaunijas prezidentam Ilvesam, kurš, komentējot latviešu politiķu dižošanos par visstraujāk augošo ekonomiku Eiropā, vaicā: „Jā? Nu un tad?”. Jo patiesi – kāds gan labums no šā pieauguma, ja tas netiek ieguldīts tautai tik kritiskajā demogrāfijā?

Uzklausot vēlētāju viedokli, visas Saeimā iekļuvušās partijas pirms ārkārtas vēlēšanām pasludināja demogrāfiju par vienu no savām prioritātēm. Valdības deklarācijā demogrāfija ir noteikta kā prioritāte, apņemoties radīt atbalsta veidus otrā, trešā un nākamā bērna piedzimšanai. Ir izveidotas Demogrāfisko lietu padome valdībā un Demogrāfijas apakškomisija Saeimā. Premjers Dombrovskis atkārto: „Valsts ilgtermiņa attīstības prioritātes ir demogrāfiskās situācijas uzlabošana un ekonomiskais izrāviens.” Tiek radīts iespaids, ka it kā tiek darīts maksimālais.

Taču rīcība ir pilnīgi pretēja – nesenie 70 miljonu latu budžeta grozījumi ir spilgts piemērs, cik nozīmīga prioritāte ir demogrāfija. No visiem grozījumiem demogrāfijas situācijas uzlabošanai ir atvēlēti 96 tūkstoši. Jā, nevis miljoni, bet tikai tūkstoši! Tie veido tieši 0,13% no visas papildus naudas – grūti teikt, vai ir kāda problēma, ko mēģina uzlabot, piešķirot vēl mazāk naudas, kā demogrāfijai. Ja mēs simts reizes atkārtotu vārdu „salds”, vai no tā sajutīsim mutē salduma garšu?

Tieši no šādas pareizu apgalvojumu atkārtošanas fāzes, kurai neseko atbilstoša rīcība, mūsu politiķi netiek ārā. Ja vien vēlētāji viņiem nepalīdzēs, viņi arī netiks ārā – turpmākos gadus var mierīgi atkārtot frāzes par demogrāfijas prioritāti, bet praktiski neko būtībā nemainot. Jau tagad Ekonomikas ministrija uzmanīgi sāk izteikt prognozes, ka pēc pieciem gadiem pieprasījums pēc darbaspēka pārsniegs iespējamo piedāvājumu – tātad imigrācija. Jaunākie statistikas dati par to, ka pērn ir trīskāršojies imigrācijas apjoms – 5024 cilvēku ir iebraukuši uz dzīvi Latvijā no ārpus ES valstīm – pierāda, ka imigrācija jau kļūst par realitāti. Un tas par spīti skeptiķiem, kuri netic, ka pasaulē daudzi miljoni cilvēki būtu priecīgi par iespēju strādāt Latvijā par mūsu minimālo algu.

Mūsu valdība ir pārlieku koncentrējusies tikai uz eiro kritērijiem – taču šie labie rādītāji tiek sasniegti uz jauno latviešu masveida aizbraukšanas un uz ļoti zemās dzimstības rēķina.

Latvijas situācijā nedrīkst priecāties par eiro kritēriju sasniegumiem, ignorējot katastrofālos emigrācijas un demogrāfijas rādītājus. Citiem vārdiem, krīze Latvijā būs pārvarēta tikai tad, kad samazināsies emigrācija, strauji pieaugs dzimstība un vairums neseno aizbraucēju atgriezīsies. Tikai tad varēs runāt par Latvijas veiksmes stāstu.

Liekas, ka vadošie politiķi īstenībā nemaz nevēlas mainīt valsts demogrāfisko politiku. Tie politiķi, kuri mēdz lasīt citu valstu politikas analīzes, laikam ietekmējas, ka citur Eiropā demogrāfijas jautājumiem reti tiek pievērsta galvenā uzmanība – līdz ar to ir tendence šo nomierinošo pieeju attiecināt arī uz Latviju – sak, ja jau Skandināvijas, Lielbritānijas vai ASV un citu valstu vadošie ekonomisti nekliedz par demogrāfiju, tad arī mums nav jāsatraucas. Taču šeit tiek aizmirsti divi nozīmīgi faktori – pirmkārt, šajās valstīs dzimstība ir gandrīz divas reizes augstāka nekā Latvijā un daudzviet dzimstība ir lielāka par mirstību. Otrkārt, šīs valstis trūkstošo darbaspēku labprāt papildina no tuvākām un tālākām valstīm. Spānijas un Portugāles valdības vispār var neuztraukties par zemo dzimstību, jo jebkurā brīdī tām ir pieejami miljoniem nabadzīgu latīņamerikāņu, kuri jau runā spāniski vai portugāliski, kuriem ir tā pati katoļu ticība un būs minimālas integrācijas problēmas.

Vai Latvijai ir šāda „Sibīrijas Latgale”, kur ekonomiskās izaugsmes gados pasmelties desmitiem tūkstošu jauno ģimeņu?

Latvijai vienīgā iespēja būs izvēlēties darbaspēku no nabadzīgākām valstīm dienvidaustrumu virzienā. Ko latviešu valodai nozīmēs tikai dažu simtu tūkstošu iebraucēju integrācija Latvijā, mēs varam iedomāties – latvieši straujāk apgūs svešvalodas.

Ja Latvijas valdībai un Saeimai patiesi rūp mūsu tautas un valsts ilgtspēja, tad nav cita ceļa, kā to jau dara Igaunijā un citas atbildīgas valdības – maksimāli jāatvieglo jauno ģimeņu situācija, kas vēlas otro, trešo un nākamo bērnu! Igaunijas budžets ir aptuveni salīdzināms ar Latvijas budžeta iespējām, tomēr jau tagad Igaunija tikai demogrāfiskajos pabalstos vien ik mēnesi iegulda par 10 miljoniem latu vairāk nekā Latvija! Gada sākumā Igaunijas parlaments kārtējo reizi nobalsoja par milzīgas naudas (200 milj. eiro) piešķiršanu valsts demogrāfiskai politikai, un, aizstāvot šo balsojumu, deputāts Tāvi Roiva teica: “Mums nav lielāka mērķa kā nodrošināt igauņu nācijas un kultūras izdzīvošanu!” Kad arī mūsu vadošie politiķi sāks domāt un rīkoties līdzīgi?

Autors ir demogrāfs, Nākotnes fonda vadītājs

Demogrāfisko lietu padome atbalsta nekustamā īpašuma nodokļa samazināšanu daudzbērnu ģimenēm

/ Andris / Komentēt

Andris: Skaisti, ka atbalsta. Bet ko tad īsti atbalsta? Ja kādā īpašumā dzīvo tikai māte vai tēvs ar trīs bērniem, tad atlaide nebūs? Vai bērni kāda iemesla dēļ nonākuši vecvecāku vai audžuģimenes aprūpē? Ja īpašums ir 20.000 vērts dzīvoklis vai 300.000 vērta savrupmāja, tad atlaide procentuāli vienāda, bet vai taisnīga? Piedāvātā atlaide nav taisnīga arī tādēļ, ka nedrīkst būt trešais bērns vērtīgāks par otro.

Ir jānosaka ar nodokli neapliekamais minimums katrai īpašumā dzīvojošai personai. Tie varētu būt 20 kv.m – pieklājīga istaba. Tāda atlaide būs taisnīga gan bagātam, gan nabagam, gan laulātam pārim, gan civilā vai alternatīvā kopdzīvē dzīvojošiem. To būtu ērti piemērot arī īres dzīvokļiem, pat veicinātu īres darījumu legalizēšanu.

Ja NĪN atlaides jautājumu apskata tikai demogrāfijas veicināšanas kontekstā, tad ar NĪN neapliekamo minimumu piemēro katram dzīvesvietā deklarētam bērnam līdz 19 gadu vecumam (vidusskolas beigšana), kā arī visu vecumu invalīdiem kopš bērnības.

Rīga, 6.jūn., LETA.

Demogrāfisko lietu padome šodien atbalstījusi priekšlikumu par 50% samazināt nekustamā īpašuma nodokli daudzbērnu ģimenēm, prese brīfingā paziņoja Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (V).

Finanšu ministrijai uzdots izstrādāt un virzīt izskatīšanai valdībā likumprojektu, kas paredz nodokļa atvieglojumu 50% apmērā par dzīvojamo māju vai dzīvokli un tam piekrītošo zemi ģimenēm, kurās ir trīs vai vairāk bērnu. Atlaidi plānots piemērot, ja vecāki kopā ar bērniem dzīvo šajā īpašumā un ir tajā deklarējuši dzīvesvietu.

Demogrāfisko lietu padomes sēdē šodien apsprieda iespēju ieviest nekustamā īpašuma nodokļa atlaidi daudzbērnu ģimenēm, kā arī uzklausīja iespējamos risinājumus mācību materiālu nodrošinājuma uzlabošanai izglītības iestādēs.

Demogrāfisko lietu padomes mērķis ir veicināt vienotas valsts demogrāfiskās politikas izveidi un īstenošanu visos valsts pārvaldes līmeņos. Būtiskākie lēmumi, par ko vienojusies padome iepriekšējā sēdē, ir principa “nauda seko bērnam” iedzīvināšana bērnudārzu pieejamības uzlabošanai pašvaldībās, kā arī sociālo iemaksu pensijas kapitālā dubultošana vecākiem, kuri kopj bērnu līdz pusotra gada vecumam.

Padomes sastāvā ir ekonomikas, labklājības, finanšu, iekšlietu, izglītības un zinātnes, kultūras, tieslietu, veselības un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministri, Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieks, Saeimas Sociālo un darba lietu, Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu un Demogrāfijas lietu apakškomisijas pārstāvji, kā arī pārstāvji no Latvijas Universitātes Statistikas un demogrāfijas katedras, Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta, Stratēģiskās attīstības komisijas, Latvijas Pašvaldību savienības, Latvijas Darba devēju konfederācijas, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības un vairākām nevalstiskajām organizācijām: “Asociācija ģimene”, Latvijas Daudzbērnu ģimeņu biedrību apvienība, “Nākotnes fonds” un “Latvijas Bērnu forums”.

Demogrāfisko lietu padomes sanāksmi vadīja Ministru prezidents.

nra.lv

diena.lv

ir.lv

Students Mārtiņš Pavasaris: Kurš pazaudēja zudušo paaudzi?

/ Andris / Komentēt

Diena.lv, Mārtiņš Pavasaris, LU Juridiskās fakultātes students

Ticiet vai ne, taču mūsu valstī bez Dziesmu svētkiem, folkloras vai citiem Lielvārdes jostas apaustiem fenomeniem slēpjas vēl kāds unikāls, taču diemžēl strauji izmirstošs, gluži kā lielās pandas. Tie ir Latvijas jaunieši, personas vecumā no 13 līdz 25 gadiem.

Teorija stāsta šādu stāstu – jaunieši ir valsts nākotne, nākamais stāvs izaugsmē, pieņemot, ka tā ir neapstādināma un pašsaprotama, it kā robeža būtu debesis. Neskatoties uz to, ka teorija ir tik skaidra un elementāra, darbības, attiecīgi rezultāts diemžēl ir neskaidrs kā kārtīgs, sevi cienošs kolhoznieks Darba svētkos.

Es esmu jaunietis ar 19 gadu stāžu šajā saulē, un situācija, kuru redzu, ir traģiska. Es to visu redzu un dzirdu «dzīvajā ierakstā», nevis sausos ciparos un tabulās, sēžot kādā no Izglītības un zinātnes ministrijas darba grupām vai komisijām. Šī iemesla dēļ tālāk apskatītās problēmas un ieskats situācijā būs pietuvināts dzīvei, nevis Excel pārskatu ietērpšanai teikumos.

Sāksim ar pamatu pamatiem – izglītību. Kopš šī kuģa stūri pārņēma Roberts Ķīlis, šī nozare ir saņēmusi salīdzinoši pastiprinātu uzmanību un izjustu kritiku labākajās kašķīgo latviešu tradīcijās. Minētā suga – kašķīgais latvietis vulgaris -ir sācis rosīties, dalot nicinājumu un žulti pa labi un pa kreisi. Bet kā tad tā, vai Ķīļa kungs būtu nekompetents un vāji izglītots? Kaut kā negribas tam ticēt, jo filozofijas doktors iz Kembridžas universitātes nav gluži analogs standarta vidusmēra izglītību ieguvušai personai. Novērojamā tendence ir pārmaiņu fobija, kuras simptomi viskošāk izpaužas situācijās, kad pie lietas ķeras spilgta personība, kura nekautrējas darboties attiecīgajā jomā ar vērienu un azartu, nevis blāvi čamdīt papīru čupiņas, kā līdz šim ierasts un kā to varējām redzēt Ķīla priekšteča Rolanda Broka darbībā.

Jāsaprot, ka izglītības jomā esam pamatīgi iesūnojuši, bez darba, svaigām idejām, kuras šobrīd sākušas savu krusta karu pret apātisko pašplūsmu, mēs nekur tālu netiksim. Saglabāsies situācija, kad augstākā izglītība ir regresējošs process cilvēka attīstībā un maģistrs savā lauciņā ir vienīgi palīgstrādnieks būvplacī kādā no rietumu «augstajām» civilizācijām.

Vēl viens būtisks fakts ir vājā lasītprasme un dzirdētspēja, šķiet, ka sabiedrībai un dažādām organizācijām pietiek ar virsraksta izlasīšanu, lai varētu sākt kritizēt un sākt izrādīt savas spējas konkrētajā lauciņā. Sekla spēja interpretēt un just situāciju arī rada izjūtu kopumu, ka uz vairākām reformām cilvēki skatās kā uz spāņu inkvizīcijas augšāmcelšanos.

Piemēram, mācību gada garuma maiņa. Pasaulē ļoti praktizēta izglītības sistēma, kura sevi veiksmīgi ir attaisnojusi, jo būsim atklāti un reāli, trīs mēneši pārsvarā ir tikai gara slaistīšanās no skolēnu puses, kas nereti prasa ilgu ieskriešanos atpakaļ ritmā, kā arī mācību viela netiktu tik ļoti kompresēta, kas ļautu sasniegt labākus rezultātus, kā arī atvieglotu skolotāju darbu. Vairākas no iecerēm ļautu optimizēt mācības un pat paaugstināt algas ar mērķi atjaunot skolotāju sastāvu un pacelt izglītības līmeni uz izaugsmes ceļa.

Protams, mēs nevaram prasīt, lai tagad katra diena sāktos ar jaunām reformām un uzlabojumiem katrā no izglītības līmeņiem, sākot ar bērnudārzu, tam ir nepieciešams laiks un atbalsts, atbalsts no tautas, kā arī ticība kopīgam mērķim un vienotai nākotnes vīzijai. Nereti tieši milzu negatīvā reakcija uz pārmaiņām mēdz iznīdēt plānus skaistākai nākotnei jau pašā saknē. Piemērs, kas par to liecina, ir nesen apkopotie ministru reitingi, varam redzēt, ka, jo spilgtāka, aktīvāka personība, jo zemāks reitings. Pats Ķīļa kungs izpelnījies mīnus 23,1, kas ir otrs vājākais reitings aiz Ingrīdas Circenes (veselības ministre) – mīnus 28,6.

Ja izglītību mēs pieņemam kā pamatu, tad ģimeniskās vērtības un tās vide jāuzskata par materiālu tam. Tas nav nekas ģeniāls un pie baznīcas durvīm piespraužams, iespējams, tā tieši ir viena no retajām lietām, kuru esam pietaupījuši no dzīvnieku pasaules, no kuras nu tik lepni ar saviem IPad bēgam prom.

Pieminot dzīvnieku pasauli, es vēlējos atspoguļot vienkāršu salīdzinājumu ar mūsdienu ģimeni kā mazo valsti, kuras kopā veido juridisko personu – Latviju. Svēti ticu, ka dabā ir visas atbildes, kad šķiet, ka pat Wikipedia vai Google novēršas no mūsu vaiga. Daudzās intervijās un rakstos esmu centies uzsvērt tēzi, ka bez iekšējas, cilvēciskās inteliģences un disciplīnas eksistēt un sasniegt ko vairāk par amēbu vai tupelīti nav iespējams, ja, protams, pieņemam, ka esam augsti attīstītas dzīvības formas ar mērķi veicināt apkārtējās vides progresu. Tieši daba funkcionē ritmā, kuru vada disciplīna un iekšējie likumi.

Jauniešu izmiršanu, kuri teorētiski ir valsts nākotne, vislielākajā mērā ietekmē disciplīnas un iekšējās inteliģences neesamība. Vienkāršs piemērs, parasta piektdiena vai sestdiena, atverot twitter.com profilu, kurš seko aptuveni 200 cilvēkiem, kuri pārsvarā ir vienaudži, ko var redzēt? Ziņas, kurās atspoguļotas regulāri apmeklētas latviešu valodas stundas, prieks par padarīto, kāda kultūras pasākuma apmeklēšana vai ģimenes pasākums? Diemžēl nē, pārsvarā tie ir lepni izsaucieni par izdzerto alkohola apjomu, dullāko ballīti, negācijas un riebums pret dzīvi, valsti vai skolu. Šī pati attieksme diemžēl pārskalo visus sociālos portālus, kas ļauj izdarīt drošus secinājumus – ģimene savu mazo rakari ir palaidusi tukšgaitā. Un cik tālu tad mēs tā tiksim?

Ja ģimenes, sabiedriskās organizācijas un kultūras darbinieki nerādīs muskuļus, necīnīsies kopīgi par jaunu izglītības sistēmu un cilvēciskumu, tad piedodiet, draugi, bet šajos platuma grādos būs tikai akmens laikmets nr. 2.

Ģimenes pieaugumu ietekmē ne tikai finanses (Vai tiešām?)

/ Andris / Komentēt

Andris: Kādi būs aptaujas rezultāti, ja aptaujās desmitiem tūkstošu nereģistrētās attiecībās dzīvojošu jaunu cilvēku bezbērnu pārus? Latvijā un jau svešumā…

Piektdiena, 20.janvāris (2012), plkst.18:40 | Portāls nra.lv

Divas trešdaļas Latvijas ģimeņu, kurās ir bērni līdz divu gadu vecumam, atzīst, ka lēmums par bērna plānošanu viņu ģimenē nekad nav skatīts no finanšu viedokļa, komentējot tautas skaitīšanas datus par Latvijas iedzīvotāju skaita samazināšanos un ierosinājumus par demogrāfiskās situācijas vecināšanu, norāda Swedbank Privātpersonu finanšu institūts.

“Mūsu institūta organizētajā jauno māmiņu diskusijā atklājās, ka finansiālais stāvoklis parasti nav izšķirošais faktors, pieņemot lēmumu par ģimenes pieaugumu. To vēlāk apstiprināja arī plašākas aptaujas dati – ar bērniņa ienākšana ģimenē saistītās izmaksas ir skatītas tikai vienā no katrām piecām Latvijas ģimenēm. Daudz vairāk par to, kas ar ģimenes budžetu notiek pirmajā gadā pēc bērna piedzimšanas, vecākus satrauc viņu ģimenes stabilitāte un drošība vismaz tuvāko piecu līdz desmit gadu perspektīvā – cik viegli vecākiem būs atgriezties darba tirgū, vai bērnam būs pieejama vieta valsts apamksātā bērnudārzā, vai viņam tiks nodrošināta bezmaksas veselības aprūpe,” norāda Swedbank Privātpersonu finanšu institūta direktore Ieva Use.

Institūta sadarbībā ar ģimenes portālu “Cālis.lv” veiktā aptauja liecina, ka tikai katrā piektajā ģimenē, kurā pēdējo divu gadu laikā piedzimis bērns, pirms mazuļa ieņemšanas veikti aprēķini par ar šo lēmumu saistītajām izmaksām. Īpaši zems šis rādītājs ir Latvijas lauku teritorijās, kur nekādus aprēķinus par bērniņa izmaksām nav veicis absolūtais vairākums jeb 96% ģimeņu.

Aprēķinus par bērniņa izmaksām mazliet biežāk – 30% gadījumu – ir veikušas ģimenes, kurās ienākumi uz vienu ģimenes locekli ir no 400 līdz 600 latiem uz rokas, bet mājsaimniecības ar augstākiem vai zemākiem ienākumiem to ir darījušas salīdzinoši retāk. Mazliet biežāk šādi aprēķini veikti arī ģimenēs, kurās bērnu audzina abi vecāki kopā, partneriem ir kopīgs budžets, ir kredītsaistības izdevumi tiek plānoti ilgākam laikam uz priekšu un regulāri tiek veidoti uzkrājumi.

Jauno māmiņu aptauju sadarbībā ar ģimenes portālu “Cālis.lv” Swedbank Privātpersonu finanšu institūts veica 2011. gada oktobrī, internetā aptaujājot 300 respondentes, kuras ir gaidībās vai kurām ir bērni līdz divu gadu vecumam.